TREŠĀS PAAUDZES ELEKTRONU SKAITĻOJAMĀS MAŠĪNAS (ESM)



Aviācijas un kosmiskās tehnikas prasības radīja ESM elementu bāzes attīstības vispārēju tendenci: gabarītu, masas, patērētās jaudas samazināšanu un drošības paaugstināšanu.

Tikko kā bija iesākta otrās paaudzes ESM sērijveida ražošana, kad zinātnieki nonāca pie ESM trešās paaudzes izveidošanas.



1964. gada 7. aprīlī firma IBM uzsāka trešās paaudzes skaitļotāju ražošanu. Tika izgatavoti seši skaitļotāji, kuri bija pamats sērijai System–360. Skaitlis 360 nozīmēja servisa pilnu apli, ciklu, t. i., šie seši skaitļotāji bija tā izplānoti, ka programmu, kas bija uzrakstīta vienam skaitļotājam, varēja izmantot arī citiem. System–360 bija paredzēta gan zinātniskiem aprēķiniem, gan biznesam. Drīz vien firma IBM izgatavoja vēl 150 radniecīgus skaitļotājus.


Firmas, kas iegādājās šos skaitļotājus, palielinoties lietotāju skaitam, varēja iegādāties jaudīgākus datorus, netērējot laiku un naudu programmu pārrakstīšanai. Tas bija liels pamudinājums iegādāties un turpināt lietot IBM iekārtas. IBM piedāvāja apmēram 40 dažādas iekārtas informācijas ievadam, izvadam, atmiņai. Visas šīs iekārtas bija savietojamas, un katra firma varēja izvēlēties un salikt kopā jebkuras iekārtas atkarībā no nepieciešamības un finansiālajām iespējām. Līdz ar to firma IBM pirmo reizi vēsturē atdalīja hardware no software (pašus skaitļotājus no programmām) un sāka atsevišķi piegādāt arī programmnodrošinājumu.



Trešās paaudzes skaitļotāju pamatā ir integrālās shēmas. Integrālshēma pēc izmēriem ir apmēram tikpat liela kā tranzistors, tikai vienā shēmā ir triodes, diodes, pretestības un visi nepieciešamie elementi atrodas vienā kristālā. Sasniegumi ķīmijā un fizikā ļāva izveidot veselas shēmas nelielā laukumiņā uz tīra kristāliska silīcija plāksnītes, pārklājot to ar ļoti plānām dažādu vielu kārtiņām vajadzīgajā kombinācijā. Šīs tad arī ir tā saucamās integrālshēmas.



70. gadu ESM būvētājiem galvenais nebija prasme skaitļotājus samontēt no atsevišķiem blokiem, atsevišķiem “ķieģelīšiem”, bet gan virtuoza vielas pārzināšana apstākļos, kur katrai daļiņai, saskaņā ar radītāja gribu, jāieņem vieta, kuru viņš tai paredzējis.



Simt miljonu ierīču kubikmilimetrā un turklāt milzīgi pārslēgšanās ātrumi – lūk, kas ir raksturīgs trešās paaudzes mašīnu elementiem.



Trešās paaudzes skaitļotāju būtiskākās iezīmes: tie jau ir pietiekami kompakti un no daudzdzīvokļu mājas, kurā izvietojās pirmās paaudzes ESM, jau ir pārvākušies uz vienu istabu (zāli). To patērētā jauda ir tikai daži kilovati.



Trešās paaudzes ESM ir kļuvusi “cilvēciskāka” – tās elektronu smadzenes var pārstrādāt ne tikai skaitļus, bet arī vārdus, frāzes, tekstus, attēlus.




Drošums un stabilitāte bija tādā pašā līmenī kā cita tā laika elektroniskā aparatūra: televizori, radiouztvērēji, magnetofoni.



Ārējā atmiņa bija praktiski neizsmeļama. Bez magnētiskajām lentēm informāciju varēja uzkrāt arī magnētiskajos diskos.

Informāciju skaitļotājā var ievadīt pa telefona, telegrāfa un pat radio sakaru kanāliem, tas nozīmē, ka ESM bija spējīgas uz plašu informācijas apmaiņu ar abonentiem, kuri atradās vairāku simtu kilometru attālumā.

Tika izstrādāti un ieviesti displeji (gan burtu-ciparu, gan grafiskie) informācijas ievadīšanai un tās izvadam no skaitļotāja.



Trešās paaudzes ESM tika ražotas tikai saimēm. Tas nozīmēja, ka vienas saimes ESM varēja atšķirties ar ātrdarbību, atmiņas ietilpību, taču pēc savas konstrukcijas tām bija jābūt savietojamām un tām bija derīgs viens un tas pats matemātiskais nodrošinājums.



Savietojamas – tas nozīmē, ka vienas saimes ESM jābūt standartizētam interfeisam – informācijas apmaiņas kanāliem ar ārējām jeb perifērajām iekārtām, t. i., ekrānpultīm, drukāšanas ierīcēm, ārējās atmiņas ierīcēm (magnētiskās lentes, magnētiskie diski), grafiskās informācijas izvades ierīcēm (planšetes tipa grafiskajiem zīmētājiem), kā arī ar sakaru līnijām.



1965. gadā firma DEC (Digital Equipment Corporation) izveidoja miniskaitļotāju PDP–8, kas stimulēja citas datorražotājfirmas pievērsties miniskaitļotāju izgatavošanai.



1969. gada decembrī Polijas, Ungārijas, VDR (Vācijas Demokrātiskās Republikas), Bulgārijas, PSRS un Čehoslovākijas valdības parakstīja daudzpusēju līgumu par sadarbību skaitļojamās tehnikas līdzekļu izstrādē, ražošanā un izmantošanā. 1972. gadā šim līgumam pievienojās arī Kuba, bet 1973. gadā Rumānija. Sadarbības procesā tika izveidota vienotās sistēmas VS (EC) mašīnu saime.