Mūsdienu ciparu rakstība, kā arī pozicionālā decimālā skaitīšanas sistēma
radās pirms 1500 gadiem (t. i., apmēram 4. gs.) Indijā. Šajā laikā Indijā
zinātne un māksla sasniedza varenu uzplaukumu. Sevišķā godā bija matemātika,
jo ar tās palīdzību varēja noteikt gadalaiku iestāšanos, aprēķināt kalendāru,
paredzēt Saules un Mēness aptumsumus.
Dažādos Indijas apgabalos bija visdažādākās numerācijas sistēmas. Viena no tām
izplatījās pa visu pasauli un tagad ir kļuvusi par vispāratzītu numerācijas
sistēmu. Tajā ciparus attēloja ar seno indiešu sanskritu valodas skaitļu
vārdu pirmajiem burtiem (pēc devanāgarī alfabēta). Senatnē ar šīm zīmēm
attēloja skaitļus 1, 2, 3, ... 9, 10, 20, 30, ... 100 un 1000. Vēlāk ieviesa
īpašu zīmi nulles apzīmēšanai, bet skaitļus, kuri bija lielāki par 9, pamazām
pārstāja lietot. Līdz ar to šī sistēma izveidojās par decimālo pozicionālo
skaitīšanas sistēmu. Tieši kad un kā šī pārvēršanās notika, pagaidām vēl nav
zināms. Bet zināms ir tas, ka 8. gs. šo skaitīšanas sistēmu plaši lietoja Indijā.
Apmēram tajā pašā laikā šī sistēma izplatījās arī citās zemēs
(Indoķīnā, Tibetā, Vidusāzijas valstīs, Irānā). Liela loma indiešu
numerācijas izplatīšanai arābu zemēs bija rokasgrāmatai, ko 9. gs.
sākumā sarakstīja Muhameds no Horezmas (Muhamed Al-Horezma vai Al-Hvarizmi).
Savus darbus Muhameds rakstīja arābu valodā, kas Austrumos bija starptautiskā
zinātniskā valoda, līdzīgi kā latīņu valoda Rietumeiropā.
Viņa rokasgrāmatu 12. gs. Rietumeiropā pārtulkoja latīņu valodā, un 13. gs.
indiešu numerācija kļuva par galveno numerāciju Itālijā. Citās Rietumeiropas
valstīs indiešu numerācija nostiprinājās tikai 15.16. gadsimtā, Krievijā tas
notika 17.18. gadsimtā.
Eiropieši, kas indiešu numerāciju iepazina arābu valodā, nosauca to par arābu,
no kurienes arī mēs mums pazīstamos ciparus saucam par arābu cipariem. Patiesībā
tie būtu jāsauc par indiešu cipariem un indiešu numerāciju.