dOC

ARĀBU CIPARI

Mūsdienu ciparu rakstība, kā arī pozicionālā decimālā skaitīšanas sistēma radās pirms 1500 gadiem (t. i., apmēram 4. gs.) Indijā. Šajā laikā Indijā zinātne un māksla sasniedza varenu uzplaukumu. Sevišķā godā bija matemātika, jo ar tās palīdzību varēja noteikt gadalaiku iestāšanos, “aprēķināt” kalendāru, paredzēt Saules un Mēness aptumsumus.


Dažādos Indijas apgabalos bija visdažādākās numerācijas sistēmas. Viena no tām izplatījās pa visu pasauli un tagad ir kļuvusi par vispāratzītu numerācijas sistēmu. Tajā ciparus attēloja ar seno indiešu – sanskritu – valodas skaitļu vārdu pirmajiem burtiem (pēc devanāgarī alfabēta). Senatnē ar šīm zīmēm attēloja skaitļus 1, 2, 3, ... 9, 10, 20, 30, ... 100 un 1000. Vēlāk ieviesa īpašu zīmi nulles apzīmēšanai, bet skaitļus, kuri bija lielāki par 9, pamazām pārstāja lietot. Līdz ar to šī sistēma izveidojās par decimālo pozicionālo skaitīšanas sistēmu. Tieši kad un kā šī pārvēršanās notika, pagaidām vēl nav zināms. Bet zināms ir tas, ka 8. gs. šo skaitīšanas sistēmu plaši lietoja Indijā. Apmēram tajā pašā laikā šī sistēma izplatījās arī citās zemēs (Indoķīnā, Tibetā, Vidusāzijas valstīs, Irānā). Liela loma indiešu numerācijas izplatīšanai arābu zemēs bija rokasgrāmatai, ko 9. gs. sākumā sarakstīja Muhameds no Horezmas (Muhamed Al-Horezma vai Al-Hvarizmi). Savus darbus Muhameds rakstīja arābu valodā, kas Austrumos bija starptautiskā zinātniskā valoda, līdzīgi kā latīņu valoda Rietumeiropā.

Viņa rokasgrāmatu 12. gs. Rietumeiropā pārtulkoja latīņu valodā, un 13. gs. indiešu numerācija kļuva par galveno numerāciju Itālijā. Citās Rietumeiropas valstīs indiešu numerācija nostiprinājās tikai 15.–16. gadsimtā, Krievijā tas notika 17.–18. gadsimtā.

Eiropieši, kas indiešu numerāciju iepazina arābu valodā, nosauca to par arābu, no kurienes arī mēs mums pazīstamos ciparus saucam par arābu cipariem. Patiesībā tie būtu jāsauc par indiešu cipariem un indiešu numerāciju.

Atpakaļ