Pēdējā gada laikā, no 2001. gada pavasara, ir izdotas vairākas grāmatas, kuras pilnībā ir veltītas Latvijas kultūrai vai kurās kāda no nodaļām ir veltīta Latvijas kultūrai.

Kā pirmā būtu minama A. Priedīša grāmata «Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām».

Jānis Hadkevics,

KVPA priekšsēdētājs

Pārdomas par A. Priedīša grāmatu

«Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām».

Jāsāk ar pozitīvo. Patiesībā vienīgā grāmatas vērtība ir tās parādīšanās fakts. Un šajā ziņā autoram ir taisnība - līdz šim nav tematu aptverošas grāmatas. Tas arī ir viss.

Sākšu ar citātu: «Esmu sastapies ar daudziem cittautiešiem, kuru vēlēšanās pēc iespējas vairāk uzzināt par mūsu zemes pagātni bijusi neliekuļota un bez nacionāli politiskajam režīmam tīkamas konjunktūras. Diemžēl visi no viņiem sūdzējās par literatūras trūkumu un grūti bija viņus pārliecināt, ka līdz šim sistemātiska pārskata par Latvijas kultūras vēsturi nav ne latviešu, ne kādā citā valodā. Mācību līdzekļu nav, jo skolās māca pasaules kultūras vēsturi, kurā latviešu kultūrai atvēlēta epizodiska vieta, nemaz nerunājot par Latvijā dzīvojošo vācbaltu, krievu, ebreju, poļu, baltkrievu garīgo mantojumu un viņu kultūras kontinuitāti mūsdienās līdzās pamatnācijai.» (7. Ipp., izcēlumi mani!)

Citāts ir pamācošs. Pirmais, ko pamanīs lasītājs, ir smaga un neveikla latviešu valoda, kas nerada pārliecību, ka autors to pilnībā pārvalda.

Otrā tendence ir atsaukšanās uz politisko situāciju un varas nostādnēm, kas kulmināciju sasniedz nodaļā «Pēcpadomju plurālisma gūstā».

Un trešais, kas izraisa iebildumus, ir vai nu nezināšana vai apzināti meli. Vidusskolas kultūras vēstures kursa standarts paredz veselu semestri (35 stundas) Latvijas kultūras vēstures apguvei. Autoram, kurš piedalās kultūras vēstures skolotāju sagatavošanā šādu sīkumu nezināšana godu nedara. Vēl neizprotamākas ir autora žēlabas par literatūras, kas veltīta sveštautiešu kultūrai Latvijā, trūkumu. Vai tiešām autors nebūtu pamanījis, ka paša grāmatā kā ieteicamā literatūra ir minēti darbi «Ebreji Latvijā», «Krievi Latvijā», «Baltkrievi Latvijā», «Slāvi Latvijā» un «Vācieši Latvijā»?

Ieskatam daži spilgtākie piemēri no šīs grāmatas.

«Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa bija zemnieki. Latvijā (!) ilgi nebija pilsētu. Nebija arī tirdzniecības kā, piemēram, senajā Krievijā.» (22. Ipp.)

«Dzelzs laikmetā atkal uzplauka tirdznieciskie sakari (sk. citātu 22. Ipp.!) ... II gadsimtā Romas impērijas kultūras ietekmē Latvijas teritorijā uzplauka jauns stils rotu dekorējumā. Tajā ietilpst tādi ornamentāli risinājumi kā svastika, aplī ieskauts krusts, ritenis, trīsstūris.» (25. Ipp.)

«...no romiešiem balti iemanījās praktizēt verdzības formu...» (26. Ipp.)

«Tā, piemēram, lībieši tērpās Gotlandē austā vadmalā, nēsāja tāpat kā senkrievu pareizticīgie bronzas krustiņus un bez šaubām izjuta kaimiņos dzīvojošo baltu cilšu kultūras (tautas lietišķās mākslas) ietekmi...» (32. Ipp.)

«Viensētas bija apvienotas pagastos, kas savukārt ietilpa attiecīgās muižas teritorijā.» (57.lpp.)

«Vācbalti mīlēja sastādīt un lasīt kalendārus. Domājams, viņi pieradināja arī latviešus sastādīt un lasīt kalendārus.» (64. Ipp.)

«Baznīcas rīcībā noteikti bija teksti latviešu valodā.» (65. Ipp.)

«XVIII gadsimtā vācbaltu aprindās sāka atdalīties jauna sociālā grupa - literāti.» (75.Ipp.)

«Latgalē XVII - XVIII gadsimtā nebija ne grāmatu spiestuves, ne veikalu. Muižniecības un latgaļu vajadzībām izmantoja tipogrāfijas ārpus Latvijas ...» (82. Ipp.)

«Tā, piemēram, jau XVII gadsimta vidū, kad izvērtās karadarbība par Baltijas zemēm, latvieši krievus uzskatīja par saviem atbrīvotājiem un pārgāja krievu ticībā - pareizticībā.» (98. Ipp.)

«Mitoloģiski folkloristiskajā tradīcijā centrā ir jauns puisis ar lāča ausīm, kurās slēpjas viņa lielais fiziskais spēks. Viņš cīnās pret Melno bruņinieku kopā ar mīļoto Laimdotu un Spīdolu, kura simbolizē uzvarai nepieciešamo intelektuālo spēku.» (151. Ipp.)

«Latvijā jūgendstils kļuva par tā dēvēto jaunbagātnieku stilu...» (166. Ipp.)

«XX gadsimta beigās, kad Latvija atguva valstisko neatkarību un atkal sāka dominēt nacionālisms, vispārējo attieksmi pret modernismu ietekmē tas, ka latviešu mākslinieki bija saistīti ar krievu kolēģiem, dzīvoja Krievijā, nav darbojušies Latvijas teritorijā.» (183. Ipp.)

«...krogus var uzskatīt par pirmajiem visplašākajām tautas masām brīvi pieejamajiem kultūras centriem.» (203. Ipp.)

«Minētajā periodā (atmodas) dominēja latviešu nacionālās kultūras un valsts problemātika. Populārākais simbols bija ornamentālā zīme «Auseklītis». To nēsāja gan latvieši, gan cittautieši. 90. gadu pirmajā pusē «Auseklīši» strauji izzuda. To vietā parādījās zelta un sudraba tā saucamie Nameja gredzeni. Tos nēsā latvieši.» (239. Ipp.)

«Padomju iekārtā visi bija apmierināti.» (240. Ipp.)

«Kā jau minēts šīs grāmatas iepriekšējās nodaļās, Latvijā nacionālisms pirmo reizi sastopams XIX gadsimtā poļu aprindās, kā arī saistībā ar latviešu nacionālās kultūras straujo izaugsmi.» (250. Ipp.)

«Lielā mērā tā saucamā lingvistiskā šovinisma ietekmē Saeima 1999. gada 9. decembrī pieņēma jaunu Valsts valodas likumu, kas stājās spēkā 2000. gada 1. septembrī.» (252. Ipp.)

«PSRS iegūt augstāko izglītību, strādāt savā profesijā, ieņemt amatu vienmēr grūti bija ebrejiem, kuri 70. gados sāka masveidā atstāt PSRS un 90. gados arī Latviju, jo etnocentrisms vienmēr stimulē antisemītismu.» (263. Ipp.)

«Arī latviešu kultūrā augsti sasniegumi gūti ārpus Latvijas teritorijas. Tā tas bija XIX un XX gadsimtā. Tā tas turpināsies arī XXI gadsimtā, jo mūsdienās no Latvijas masveidā aizbrauc visspējīgākie cilvēki.» (270. Ipp.)

«Latviešu kultūrā joprojām vitāla loma ir etniskajai jeb tautas kultūrai, kā arī pagānismam.» (280. Ipp.)

Patiesībā varētu turpināt vēl un vēl, bet, ja citētu visas «pērles», tad nāktos pārrakstīt ievērojamu daļu grāmatas.

Ja cilvēks, kura rokās nonāk šāda grāmata, iepriekš nav bijis informēts par tematu, tad grūti iztēloties, kāds var rasties priekšstats par latviešu kultūru. Tāpēc īpaši pārsteidz piebilde grāmatas anotācijā, ka «grāmatu var izmantot kā mācību līdzekli.» Ja jālieto šāds mācību līdzeklis, tad tiks nodarīts daudz mazāks ļaunums, ja šāda mācību līdzekļa nebūs vispār.»

Andrejs Māris Eizāns,

N. Draudziņas ģimnāzijas kultūras vēstures skolotājs

Eizāns A. M. Grāmatas kultūras vēstures priekšmetam // Izglītība un kultūra. - 2002. - 25. aprīlī.