Platums un dziļums

Upes platumu nosaka upes gultnes pamatiežu raksturs, caurplūstošā ūdens daudzums un straumes ātrums. Irdenos iežos gruntīs upes platums parasti ir lielāks, jo palu un lietavu laikā upe cenšas izskalot savus krastus, veidojot seklu un plašu piekrastes daļu. Apvidos, kur raksturīga akmeņaina un blīva augsne, upes nespēj izskalot blīvo piekrastes daļu. Tās cenšas iegrauzties pamatiežos. Veidojas šauras gultnes, kurās straumes ātrums vēl vairāk pieaug, paātrinot upes turpmāko iegraušanos pamatiežos un dziļu ieleju veidošanos.

Upes dziļumu nosaka caurplūstošā ūdens tilpums un upes gultnes raksturs, pa kuru plūst upe. Irdenās (smilšainās, purvainās) gultnes ir dziļāk izskalotas. Akmeņainās gultnēs lielākie dziļumi ir aiz akmeņiem, kur atstraumes parasti izgrauž padziļinājumus. Pie upes krastiem dziļums parasti ir mazāks nekā upes vidū. Visdziļāko vietu upē nosaka upes forma katrā konkrētā vietā. Upes līkumos lielākais dziļums parasti ir upes ārējā līkuma daļā (izliektajā krastā), bet seklāks - līkuma iekšējā malā (ieliektajā krastā). Katra upes posma dziļumu daudzveidība ir ciešā saistībā ar šajā posmā dzīvojošo sugu daudzveidību, zivju lielumu un pat upes pašattīrīšanās spējām. Vienāda garuma upes posmos ar nelielām dziļumu atšķirībām - pārraktos un grāvjveidīgi taisnotos upju posmos - būs sastopams trīs reizes mazāk organismu nekā upes posmā ar atšķirīgiem dziļumiem.