Psihomotorā joma

Līdzās jau minētajām taksonomijas jomām B. S. Blūms un viņa kolēģi sāka izstrādāt mācību mērķus psihomotorajā jomā. Šo darbu pabeidza Anita Herova /Anita Herrow/, noformulējot sešus motoro iemaņu attīstības līmeņus un saistot tos ar prasmēm izpaust savas sajūtas, emocijas, attieksmes bezvārdiskā komunikācijā. Psihomotorā darbība, kuras laikā ar kustības palīdzību atklājas psihiskie stāvokļi, ir ļoti nozīmīga mācību procesa ierosināšanas fāzē. Ar vienkāršu, bet atbrīvotu un mērķtiecīgu kustību palīdzību ir iespējams izsaukt noteiktu emocionālu stāvokli, kurš savukārt virza skolēnu uz motivētu un ieinteresētu izziņas procesu.

1. līmenis REFLEKSĀS KUSTĪBAS

Ar gribu nesaistītas motorās reakcijas uz stimulu. Piemēram, drebuļi, aizsardzības pozīcijas ieņemšana, saspringums, atslābināšanās, šūpošanās noguruma dēļ.

2. līmenis PAMATA KUSTĪBAS

Ar gribu nesaistītas motorās reakcijas uz stimulu. Piemēram, drebuļi, aizsardzības pozīcijas ieņemšana, saspringums, atslābināšanās, šūpošanās noguruma dēļ.

3. līmenis UZTVERES SPĒJAS

Tās ļauj interpretēt uztverto stimulu, piemērot to konkrētajai videi. Piemēram, redzes un dzirdes izšķiršanas spējas, kas ļauj orientēties telpā.

4. līmenis FIZISKĀS SPĒJAS

Tās ir pamats prasmīgai kustību izpildīšanai. Piemēram ātrums, lokanība, izturība, piepūle.

5. līmenis KVALIFICĒTAS KUSTĪBAS

Tās ir labi izpildītas sarežģītas kustības, kuras ir speciāli jāapgūst un kuru īstenošanai nepieciešams treniņš.

6. līmenis BEZVĀRDU KOMUNIKĀCIJA

Estētiska un radoša kustība, kuras mērķis ir komunikācija, attieksmju, emociju, informācijas tālāka nodošana. Piemēram, balets, pantomīma, kustību teātris, spēles ”Dzīvā sistēma„, ”Mēmais šovs„ u.c.

Izmantojot šo taksonomijas jomu, skolotājs veicina katra skolēna brīvu pašizpausmi, kura balstās uz spēju ieklausīties sevī, izzināt sevi un atklāt apjausto ar kustību palīdzību. Tā kā neverbālajai komunikācijai un kustībai skolās netiek piešķirta liela loma, iespējams, ka skolēni sākotnēji nespēs pietiekami atbrīvoties, lai izmantotu kustību kā mācību aktivitāti. Tādēļ nepieciešams pakāpenisks darbs, kura laikā skolēns iemācās saprast savu ķermeni, žestus un atraisa prātu, emocijas un kustību kopīgai improvizācijai.

Svarīgākais nosacījums veiksmīgai taksonomijas psihomotorās jomas īstenošanai ir labvēlīgs, uzticības pilns emocionālais klimats klasē. Tas ir vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai skolēni spētu brīvi improvizēt ar kustību un nebaidītos aizstāvēt savā vērtību izpratnē balstītos uzskatus, bet arī, lai sadarbotos, kopīgi izzinot petāmās problēmas. Savstarpējas sadarbības partneri, īstenojot Blūma taksonomiju ir visi - gan skolēni gan skolotāji. Ja situācija klasē nav uzticības un cieņas pilna un darbības psihomotorajā jomā nerealizējas, iespējams, ka, mācoties sadarboties kognitīvajā jomā, skolēni un skolotājs uzlabos savstarpējās attiecības.