Cik garai un platai būtu jābūt takai; kā izvēlēties apskates objektus, kā jāizkārto norādes un marķējums: par to - šajā sadaļā.

Garums

Pētot kājnieku kustību pilsētā, noskaidrots, ka kājām tiek veikti galvenokārt attālumi līdz 600 - 700 m, pat līdz 1 km, jeb laika izteiksmē - 15 minūšu attālumi. No enerģijas patēriņa viedokļa optimālais laiks ir vidēji 7 minūtes, kas atbilst 350 - 600 m attālumam, ja ceļa slīpums nepārsniedz 6%. Kāpums par 1 m līdzvērtīgs 17,6 m gājumam pa horizontālu plakni.

Tiek pieņemts, ka vidējais kājnieku kustības ātrums ir 84 m/min., taču patiesībā tas atkarīgs no cilvēka vecuma un mainās samērā plašās robežās: no 42 m/min. (sieviete ar bērnu) līdz 108 m/min. (jaunieši).

Izziņas takas nav jāveido garas, jo nepieciešamība vērīgāk ielūkoties dabā rada papildus slodzi un ātrāk nogurdina cilvēkus. Izziņas taku optimālais garums 2 - 4 km. Var veidot arī īsākas un garākas takas.

Platums

Izziņas takas minimālajam platumam jābūt tādam, lai pa taku varētu pārvietoties viens cilvēks (vienam gājējam nepieciešamais platums ir 70 cm). Ja izziņas taka tiek veidota populārās atpūtas vietās vai piepilsētu mežos, tām jābūt vismaz 1,5 - 2 m platām (vietās kur kustība ir sevišķi dzīva, pat 3 m platām).

Apvidus reljefs

Lai gan zināma fiziska slodze, kas saistīta ar izziņas takas iziešanu, vērtējama pozitīvi, šo taku uzdevums tomēr nav pārbaudīt apmeklētāju fizisko sagatavotību. Tāpēc izziņas takas neveidojiet stipri sarežģītos reljefa apstākļos (izņemot gadījumus, kad tiek veidotas ģeoloģiska un ģeomorfoloģiska satura takas). Ejot pa šādām takām cilvēki ātrāk nogurs un zaudēs interesi par informāciju, ko piedāvā izziņas taka.

Apskates objekti

Uztvere ir process, kas notiek laikā, bet takās arī kustībā. Attālumu līdz 25 - 30 m var uzskatīt par tuvējo uzmanības un uztveres joslu, tajā visi priekšmeti un objekti ir labi saskatāmi. Nav ieteicams īpaši pievērsts apmeklētāju uzmanību objektiem, kas uz zemes nav saskatāmi vismaz no acu augstuma vai bez noiešanas no takas. Arī informējošiem uzrakstiem jābūt pietiekami lieliem. Attālums līdz 130 - 150 m ir maksimālais attālums, kurā var atšķirt pazīstamus objektus.

Ainavas uztveršanai ir nepieciešamas 4 - 5 sekundes. Šajā laikā kājāmgājējs noiet 6 - 8 m, autobuss nobrauc 160 - 180 m. Plānojot dabas takas un sagatavojot informāciju, jārēķinās ar tad cilvēku uztveres īpatnību kā izvēlīgums. Tas nozīmē, ka katrs apmeklētājs pasniegto informāciju uztvers un izpratīs citādi, balstoties uz savām vispārējām ievirzēm, pieredzi, priekšstatiem, zināšanām.

Cilvēkam koncentrētas uzmanības ilgums sākumā ir 10 minūtes, bet pēc tam samazinās līdz 1 - 3 minūtēm.

Apmeklētāju blīvums

Vietās ar lielu apmeklētāju daudzumu parasti informācijas uztvere ir sliktāka nekā normālos apstākļos. Par komfortablo, t.i., vēlamo attālumu cilvēkam no cilvēka, jāuzskata parkos 25 m, mežaparkos - 50 m, bet īstā mežā - 100 m. Normālais kontakta attālums 0,7 - 2,15 m. Maksimālais cilvēku blīvums 2,5 - 3,0 cilv./m2. Cilvēku blīvums stipri ietekmē arī kājnieku kustību, tās ātrumu un brīvības pakāpi.. Iešana ir brīva, ērta, ja blīvums ir 0,3 cilv./m2, soļa garums ierobežots, ja blīvums sasniedz 1 cilv./m2 , bet, ja blīvums 1,5 cilv./m2 - iešana apgrūtināta. Ja blīvums ir vēl lielāks, tad iešana tiek pārtraukta, to aizstāj spiešanās.

Takas forma un marķējums

Ejot cilvēks seko zīmēm, tātad gaita ir vadāma. Veidojot takas, jābūt pareizi izvietotam marķējumam un informācijai (gaitas un skata virzienā); uz saredzamu mērķi nedrīkst virzīt pa līkloču taku, jo cilvēks tik un tā ies taisni. Tādā gadījumā jāizveido dažādas skatu barjeras, kas mērķi nosedz un rada cilvēkā paļāvību uz taku. Ejot uz mērķi cilvēks visu laiku zemapziņā salīdzina gaitas virzienu ar mērķa atrašanās vietu. Ja novirze no tās ir lielāka par 300, tad cilvēks sāk meklēt "savus ceļus".

Izziņas taku ieteicams veidot kā noslēgtu cilpu, jo šāda konfigurācija nodrošina visērtāko takas izmantošanu:

1. cilvēkam nav jāgriežas atpakaļ pa to pašu ceļu;
2. tā kā kustība pa cilpveida taku notiek tikai vienā virzienā, nav jārūpējas pa to, lai takas marķējums būtu izmantojams arī atpakaļceļā;
3. atkrīt nepieciešamība īpaši risināt tādus jautājumus kā automašīnu stāvvietas iekārtošana takas beigās, nokļūšanu atpakaļ sabiedriskā transporta kustības vietā u.tml.

Ir iespējami vairāki cilpveida taku varianti. Visvienkāršākā un populārākā ir taka, ko veido viena cilpa, taču tā var veidot arī dubultcilpu vai astotnieku. Šāda konfigurācija dod iespēju apvienot vienā teritorijā atšķirīga satura un garuma takas. Cilvēki, kuru laiks ir ierobežots, tāpat arī tie, kuri jūtas noguruši vai zaudējuši interesi par taku, var iziet tikai pirmo posmu (cilpu). Šādas takas ir parocīgas arī tāpēc, ka nākotnē bez grūtībām iespējams taku tīklu paplašināt

Labiekārtošana

Labiekārtojumu līmenim jābūt pēc iespējas minimālam, lai taka un tās tuvākā apkārtne saglabātu savu "dabisko seju". Lai labiekārtojumi pēc iespējas iekļautos apkārtnē, takas iekārtošanai vajadzētu izmantot galvenokārt dabiskus materiālus: maz apstrādātu koku, akmeņus u.tml.