Ernests Hemingvejs ir viens no izcilākajiem 20. gs. amerikāņu rakstniekiem. Viņa proza ietekmējusi daudzu pēckara perioda jauno rakstnieku daiļradi gan Amerikā, gan Eiropā.

Taču viņa daiļrade brīžiem satur sevī asas pretrunas, un rakstnieks dažkārt nonāk arī dziļi maldīgos uzskatos.

Ernests Hemingvejs ir dzimis 1899. gadā ārsta ģimenē Oukparkas pilsētā, Ilinoisā. Bērnība un jaunības gadi pagājuši Mičiganas štatā, kura dzīvi un dabu viņš attēlo savos pirmajos stāstos.

Pabeidzis skolu, kādu laiku viņš darbojas par līdzstrādnieku nelielā laikrakstā, tad dodas uz Eiropu. Pirmā pasaules kara laikā Hemingvejs atrodas amerikāņu karaspēka sanitārajās daļās Francijā un Itālijā.

Karam beidzoties, Hemingvejs apmetas Parīzē un strādā par korespondentu amerikāņu laikrakstos, tanī pašā laikā pievēršas arī literārajam darbam. Te viņš iepazīstas ar ļaudīm no ,,zudušās paaudzes”, kas pulcējas ap Ģertrūdi Steinu. Vēlāk, 20. gadu beigās, Hemingvejs atgriežas Savienotajās Valstīs un apmetas Kivestas miestā Floridas piekrastē.

Rakstnieks aktīvi piedalījies cīņās Spānijā, kas attēlotas daudzos viņa šais gados sarakstītajos darbos: Otrā pasaules kara laikā Hemingvejs ir korespondents aviācijas daļās, vēlāk piedalās sabiedroto karaspēka iebrukuma operācijās Francijā.

Mūža pēdējos gadus viņš pavada Kubā.

Hemingveja pirmā grāmata ,,Mūsu laikmetā” (1925) radusies no vēl svaigajām atmiņām par neseno idillisko jaunību un tai sekojošā nežēlīgā kara ainām. Notikumu apraksts ir bagāts asiem kontrastiem. Viena daļa no grāmatā ievietotajiem stāstiem iepazīstina ar Nika Adamsa - pirmā Hemingveja liriskā varoņa - bērnību un jaunekļa gadiem. Tādos stāstos kā ,,Doktors un viņa sieva”, ,,Trīs dienas nejauka laika”, ,,Uz Bigriveru” un citos sastopamies ar Nika ģimeni, sākam iepazīt viņa ieradumus un intereses, uzzinām par viņa kaislīgo aizraušanos ar makšķerēšanu, par viņa tikšanos ar indiāņiem un par viņa pirmo draudzību un mīlestību.

Grāmatas otrajā daļā pretstatā miera laika dzīves idilliskajām ainām te tēloti kara notikumi. Mičiganas meža klusumu un rāmumu nomaina cīņu dārdi. Otras daļas saturs piesātināts ciešanām:

Neviens protests pret karu nevar būt iedarbīgāks kā šis īsais atskats uz vienu no daudzajiem kara laika faktiem.

Jau pašā pirmajā stāstu krājumā Hemingvejs protestē pret karu. Lai arī tas ir viena cilvēka protests, tas tomēr pauž noliedzošu attieksmi pret karu, parāda, ka karš un cilvēcīgums ir nesavienojami jēdzieni.

Ar karu iepazinies, jaunais Niks Adamss to noraida. Hemingveja daiļradē pretkara tēma izaug it kā pati no sevis. Līdztekus tai grāmatā ,,Mūsu laikmetā” risināta arī cita - ,,zudušās paaudzes” tēma.

Vienā no agrīnajiem stāstiem ,,Mājās” Hemingvejs stāsta par Krebsu, kas tieši no Kanzasas metodiskās koledžas aizgājis karā un pēc kara beigām atgriezies savā dzimtajā pilsētā. Pilsēta, tuvinieki, Krebsa paziņas - viss tāds pats kā agrāk.

Taču izmainījies ir pats Krebss. Viņš vairs nevēlas iekļauties pilsētas dzīvē.

Nekur tik skaidri kā šai stāstā Hemingvejs nav parādījis tāda cilvēka eksistences bezmērķību un bezjēdzību, kurš, pārnācis no kara, cenšas no visa atraisīties, tiecas norobežoties no dzīves un ļaudīm. Krebsam nav kā dēļ dzīvot. Šai pasaulē viņš jūtas svešs un lieks.

,,Zudušās paaudzes” problēmu vēl plašāk Hemingvejs izvērš romānā ,,Un tomēr ataust saule” (1926). Šai darbā pārliecinoši un patiesi notēloti ,,zudušās paaudzes” pārstāvji. Žurnālists Džeiks un aristokrāte lēdija Breta - romāna galvenās personas - ir apdāvināti, bet izmisuma un kaislību nomākti cilvēki. Viņi zaudējuši spēju uztvert dzīvi visā tās pilnībā, dzīves pārkairināti, viņi turpina bezmērķīgu un neauglīgu eksistenci.

Ārēji. viņi atstāj. spēcīgu un veselu cilvēku iespaidu, iekšēji viņi ir aizlauzti. Viņu dvēselē valda neskaidrība, tukšums.

Džeiks un Breta nemēģina iedziļināties sava laika sarežģītajos jautājumos. Juzdamies nevajadzīgi, viņi noslēdzas sevī, savu pārdzīvojumu lokā.

Tā jau ir bēgšana no pasaules, no ļaudīm. Hemingveja tēlotos varoņus nesaista sociāla rakstura problēmas. Viņi aizņemti tikai paši ar sevi. Džeiku un Bretu sastopam gan Parīzes kafejnīcās, gan izpriecu izbraukumos basku zemē, kur straujās upēs dzīvo foreles, gan Spānijā vēršu cīņās. Tā ir dīkdienīga pasaule, tukša un ārēji spoža izpriecu pasaule.

Taču arī tur Džeiks un Breta nejūtas laimīgi. Viņus saēd iekšēja savas nepilnvērtības apziņa. Viņi mokās, cieš, taču necenšas no šī sava burvju loka izrauties. Tanīs gados to nemēģināja arī pats Hemingvejs. Rakstnieks tīši norobežojās no sociālajām problēmām, izvairīdamies no jebkāda veida sabiedriskas darbības. Tāpat kā viņa tēlotās personas, viņš tiecās noslēgties vientulībā.

Te arī meklējams cēlonis tam individuālismam, kas raksturo Hemingveja tēloto varoņu dzīvi. Hemingvejs iestieg pretrunās. Viņš noliedz, noraida ārējo pasauli, tai pretstatā izvirzot savu varoņu individuālistisko eksistenci. Taču vientulība viņus nedara laimīgus.

Tā viņos rada depresiju, nogurumu, vilšanos. Ar lielu māksliniecisku spēku rakstnieks parāda šo cilvēku traģēdiju. Taču izeju no strupceļa viņš neredz.

Ar tādu pašu ievirzi šī problēma risināta trešajā lielākajā Hemingveja darbā - romānā ,,Ardievas ieročiem” (1929). Vispirms tā ir grāmata, kas vērsta pret karu, grāmata, kas tēlo visas tās šausmas, ciešanas un postījumus, ko nes karš. Rakstnieks stāsta par to, kas paša pārciests, pārdomāts, par iespaidiem no savas pieredzes pirmā pasaules kara gados.

Romāna darbības risinājums sākas itāliešu - austriešu frontē 1917. gadā. Hemingvejs parāda spilgtu un spēcīgu kara laika dzīves ainu: kara ikdiena, kaujas, piefrontes pilsētu restorānu dvinga, lazaretu nomācošā garlaicība.

Frontē līst. Karaspēkā plosās holēra. Karavīri, nevēlēdamies karot, sakropļo sevi. Grāmatā pārliecinoši parādīts itāliešu armijas arvien pieaugošais nespēks, kura rezultāts ir sagrāve pie Kaporeto.

Tāds ir fons, uz kura norisinās romāna galvenā varoņa leitanta Henrija darbība. Leitnants Henrijs ir Niks Adamss viņa tālākā attīstības posmā vai, citiem vārdiem sakot, tas ir Niks Adamss kara gaitās. Šai tēlā Hemingvejs ielicis daudz personīga, paša izjusta un pārdzīvota.

Sanitārā dienesta leitnants amerikānis Henrijs, nokļuvis frontē, pārdzīvo savu ilūziju sabrukumu, karš viņā izraisa dziļu vilšanos. Personīgā pieredze, draudzīgās attieksmes ar itāliešu kareivjiem un virsniekiem palīdz viņam saprast, ka karš nav nekas cits kā bezjēdzīgs un nežēlīgs slaktiņš.

Neapstrīdami, ka Hemingveja darbs asi nosoda karu. Taču tas ir individuālistiska rakstura protests. Leitnants Henrijs atvadās no ieročiem, pamet savus draugus un dezertē uz Šveici. Viņš ļauj, lai karš iet savu gaitu. Tas viņu vairs neinteresē. Arī šeit kā vienīgo atrisinājumu, vienīgo izeju no kara rakstnieks parāda aiziešanu personīgā, privātā dzīvē.

Un arī to Hemingvejs risina traģiskā skatījumā. Ar karu spilgti kontrastē leitnanta Henrija un Ketrinas Barklijas mīlestība. Divi viens otru mīloši cilvēki cenšas savās jūtās rast aizmiršanos no asiņainajām kara ainām, no savas mīlas viņi grib radīt barjeru starp sevi un ārpasauli. Ketrina dzemdībās nomirst, Henrijs paliek viens. Romāna finālā rakstnieks savam varonim liek atzīt, ka dzīve ir nežēlīga un bez jēgas, viņam priekšā vientuļa bezmērķa eksistence.

Arī šeit Hemingvejs paliek agrākajās pozīcijās, viņš ir cilvēks, kas grib būt viens un cieš no šīs vientulības. Romāns ,,Ardievas ieročiem” dod pilnīgu ieskatu par Hemingveja stilu.

Viena no Hemingveja darbu galvenajām mākslinieciskā veidojuma īpatnībām ir neparasta atturība ar tieksmi uz lakonismu. Hemingvejs raksta ļoti vienkārši, taču aiz šīs vienkāršības slēpjas sarežģīts saturs, lielu domu, jūtu un pārdzīvojumu pasaule. Darbojošos personu dialogiem ir dziļa jēga. Te katrs vārds kalpo ne tikai tiešās domas izpausmei, bet liek sajust, ka tam ir vēl cita, neatklāta, apslēpta nozīme. Šādu rezultātu var gūt tikai ar vārdu rūpīgu atlasi un precīzu izlietojumu.

Hemingvejs savus varoņus parāda grūtāko pārbaudījumu brīžos, vislielākā sasprindzinājuma momentos, kas prasa visu fizisko un garīgo spēku piepūli. Tāpēc viņa darbos ir spraiga sižeta attīstība, daudz darbības, bagāts saturs.

Rakstnieks izmanto arī iekšējo monologu. Iekšējais monologs palīdz izteikt viņa varoņu īsto attieksmi pret visu notiekošo. Piemēram, Henrijs jau pirmajā tikšanās reizē cenšas pārliecināt Ketrinu, ka mīl viņu, un turpat arī dots viņa iekšējais monologs:

,,Es zināju, ka nemīlu Ketrinu Barkliju un nemaz nedomāju viņu mīlēt. Tā bija spēle, gluži kā bridžs, tikai kāršu vietā bija vārdi. Tāpat kā bridža spēlē, te vajadzēja izlikties, ka spēlē uz naudu vai vēl kaut ko citu. Par to, uz ko tika spēlēts, netika teikts neviens vārds. Taču man bija viena alga.”

Raksturīgi, ka vēlāk arī šis monologs izrādās meli un kļūda: Henrijs tiešām iemīl Ketrinu.

Romāna ,,Ardievas ieročiem” kompozīcija zināmā mērā saraustīta. Autors necenšas dot izsmejošu varoņu dzīves aprakstu. Acu priekšā noris viņu darbība un dzīve tagadnē. Par viņu pagātni autors stāsta tikai retumis vai arī nemaz nepiemin to. Tāpat neskaidra ir viņu nākotne: Bieži vien nav saprotams, no kurienes viņi nāku?i, un tāpat nezinām, kas ar viņiem notiks tālāk. Hemingveja romānā sastopami paskopi, bet neparasti reālistiski dabas tēlojumi. Tie atklāj un izceļ darbojošos personu pārdzīvojumus. Tādam nolūkam, piemēram, kalpo nepārtrauktā lietus aina, ko Hemingvejs apraksta, notēlojot sakāvi pie Kaporeto, nežēlīgo izrēķināšanos pēc sakāves un Henrija bēgšanu uz Sveici. Šis dabas tēlojums pastiprina visa notiekošā dramatismu, rada paguruma un bezcerīguma noskaņu.

Stāsts ,,Nāve dienas otrā pusē” (1932) ir viens no visdrūmākajiem Hemingveja darbiem. Tas uzrakstīts apraksta veidā un tematiski it kā sadalās divās daļās. No vienas puses, ,,Nāve dienas otrā pusē” satur interesantas domas par literatūru, par mākslinieku, par māksliniecisko meistarību. Hemingvejs apgalvo: ,,Kad rakstnieks veido romānu, viņa uzdevums ir radīt dzīvus cilvēkus, bet ne literārus personāžus.” Proti, ir nepieciešams, lai romānā darbojošies cilvēki (cilvēki, bet ne mākslīgi izveidoti personāži) izaugtu tieši no rakstnieka uzkrātās pieredzes, no viņa zināšanām, prāta, sirds un no visa, kas viņā slēpjas.

Līdz ar spriedumiem par meistarību darbā ,,Nāve dienas otrā pusē” galvenā uzmanība koncentrēta ap nāves tēmu. ,,Toreiz es mācījos rakstīt un sāku ar visvienkāršākajām parādībām,” Hemingvejs stāsta, ,,un viena no visvienkāršākajām un visbūtiskākajām parādībām ir varmācīga nāve.”

Nāves tēma arī agrāk saistījusi Hemingveja uzmanību. Taču darbā ,,Nāve dienas otrā pusē” tā kļūst pastāvīga, neatvairāma, tā vajā rakstnieka fantāziju.

Grāmatā ,,Nāve dienas otrā pusē” ļoti sīki aprakstītas vēršu cīņas, izklāstīti to noteikumi. Tur ir gan matadori, kas nogalina vēršus, gan arī vērši, kas nonāvē matadorus; zirgi ar uzšķērstiem vēderiem, asinis, kas šļācas no brūcēm, lauztas ribas, pārsisti mugurkauli.

Tiek analizētas ievainota cilvēka sajūtas, viņa mokpilnās ciešanas, un tam visam pāri ceļas nepielūdzamā nāve, kas ir grāmatas galvenā varone.

Pesimistiskā dzīves uztvere cieši saistās ar individuālistisko, antisabiedrisko attieksmi pret cilvēkiem, pret pasauli. Pārāk daudzās nogalināšanas ainas, ciešanas, visas iespējamās šausmas, dažāda veida nāves notēlojumi, nihilistiska attieksme pret pasauli - tas viss rada nomācošu iespaidu. ,,Nāve dienas otrā pusē” ir viens no tiem Hemingveja darbiem, kas pauž visneveselīgākās noskaņas un izjūtas.

Stāstā ,,Āfrikas zaļie pakalni” (1935) daudz vietas aizņem paša rakstnieka piedzīvojumi medībās. Šeit sastopam formulu: mednieks - dzīvnieks, kura dēļ notiek medības, un nāve kā vienīgais šī jautājuma atrisinājums.

Bez šīs tēmas Hemingvejs, tāpat kā pirmajā grāmatā, izteic savas domas par literatūru, mākslinieciskās meistarības jautājumiem. ,,Āfrikas zaļajos pakalnos” īsi raksturoti lielākie amerikāņu rakstnieki. Ļoti augstu Hemingvejs vērtē Marku Tvenu. ,,Visa amerikāņu literatūra atvasināma no vienas pašas Marka Tvena grāmatas, no viņa ,,Heklberija Fina,” viņš saka.

No Eiropas rakstniekiem viņu saista Ļ. Tolstojs, īpaši viņš izceļ ,,Sevastopoles stāstus” un ,,Kazakus”.

,,Āfrikas zaļajos pakalnos” ieskanas jauns motīvs. Hemingvejs šeit izteic savu noraidošo attieksmi pret to dzīves kārtību, kas nodibināta Savienotajās Valstīs, paskaidro, kāpēc viņš atzīst par labāku dzīvot citur un ne savā dzimtajā zemē:

Hemingvejs pretstata dabu, lietu dabisko stāvokli mašinizētajai civilizācijai:

Šie Hemingveja izteicieni liecina, ka viņš pēc kaut kā tiecas, meklē pozitīvu ideālu. Hemingvejs izmisīgi meklē ceļu, kā izkļūt no vilšanās un bezcerīguma. Taču neko citu kā Ruso ideālu - dabu un individuālistisku norobežošanos savu personīgo interešu lokā - viņš vēl nav atradis.

Bezcerīguma un pesimisma noskaņojums, kas pavada rakstnieku, atspoguļojas arī daudzos viņa šais gados sarakstītajos stāstos. Starp tiem sevišķi izceļas stāsts ,,Tur, kur ir tīrs un gaišs” (1936). Bailes un šausmas, kas robežojas ar izmisumu, ir šī stāsta tēma. Cilvēks nedrīkst palikt viens pats, viņš baidās no nakts tumsas, un par vienīgo patvērumu viņam kļūst bārs - vieta, kur ir tīrs un gaišs. Bezgalīga vientulība, drūma grūtsirdība, pilnīgs dvēseles tukšums nomāc Hemingveja varoņus. Tādu dzīvi viņi turpina diendienā, bez jebkādām nākotnes izredzēm.

Kā fiziski un garīgi bojā aiziet rakstnieks Harijs, attēlots stāstā ,,Kilimandžāro sniegi” (1936). Kļuvis par bagātas sievietes vīru, Harijs nonāk dīkdieņu vidē, komforta izlutinātu ļaužu sabiedrībā. Iekļaudamies tāda paša veida dzīvē kā viņi, Harijs cer ar laiku no šīm aprindām izrauties, uzrakstīt par šiem ļaudīm patiesu, labu grāmatu. Taču dīkdienīgā dzīve izsūc viņa spēkus, pazudina viņu. Harijs neko neuzraksta. Viņš nomirst vientuļi kā cilvēks, kas visā vīlies, un nožēlo veltīgi izšķiestos gadus, tukšo, bezjēdzīgi sagandēto dzīvi.

Zināms lūzums rakstnieka noskaņojumā notiek 30. gadu vidū. Iekšējā krīze, ko viņš pārdzīvo, atrisinājumu gūst romānā ,,Mantīgie un nemantīgie” (1937). Tāpēc šo darbu var uzskatīt kā pārejas posmu, kas liecina par ievērojamām izmaiņām autora pasaules uzskatā.

Romāns stāsta par Amerikas Savienotajām Valstīm.

Romānā ,,Mantīgie un nemantīgie” plašāks sociālais fons nekā agrākajos rakstnieka darbos. Izsekodams dažādus likteņus, Hemingvejs objektīvi atveido visu to kopainu, kas ir ekonomiskās krīzes rezultāts, un parāda, kādā veidā šī krīze ietekmē cilvēku dzīvi.

Traģēdija, ko pārdzīvo romāna galvenais varonis Morgans, pirmām kārtām uzskatāma pār sociālu traģēdiju. Morgans vīrišķīgi cīnās par savu un savas ģimenes eksistenci, pret tuvojošos depresiju. Taču viņš ir bezspēcīgs pretoties objektīvajiem apstākļiem. Ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās valstī samazina bagāto tūristu - Harija motorlaivu nomātāju pieplūdumu. Pazaudējis šai profesijai nepieciešamos zvejas rīkus, Harijs Morgans ir spiests meklēt sev citu nodarbošanos. Viņa darbs kļūst arvien bīstamāks, un tādā pašā mērā, kā palielinās risks, Harijs Morgans pārvēršas par nežēlīgu un izmisuma pārņemtu cilvēku:

Aizstāvēdams savas tiesības uz dzīvi, Harijs Morgans rīkojas atbilstoši vilku morāles likumiem. Viņš nežēlo sevi un nesaudzē arī citus. Uz viņa sirdsapziņas ir slepkavības. Liela vīrišķība, cieta griba un precīzs aprēķins ir devuši viņam iespēju laimīgi izkulties no riskantiem, bīstamiem pasākumiem. Harijs Morgans paļaujas tikai uz sevi. Viņš tic tikai sev un saviem spēkiem. Šai ziņā viņš ir līdzīgs pārējiem Hemingveja varoņiem. Taču milzīga atšķirība starp Hariju Morganu un viņiem slēpjas tanī apstāklī, ka viņi atrod aizmiršanos savā individuālismā, bet romānā ,,Mantīgie un nemantīgie” autors parāda individuālisma bankrotu, tā nepamatotību.

Sadursmē ar Kubas anarhistiem nāvīgi ievainots, uzņemts uz krasta apsardzes kutera, Harijs Morgans saka savus pēdējos vārdus:

Šie mirstošā Harija Morgana vārdi izskan kā apsūdzība individuālistiskajai filozofijai.

Rakstnieka jaunā attieksme pret dzīvi izpaužas tādā veidā, ka viņš ņem dalību pilsoņu karā Spānijā. Parasti stāvēdams nomaļus no politiskajiem notikumiem, šoreiz Hemingvejs dzīvi atsaucas uz spāņu tautas cīņām. Par saviem līdzekļiem viņš nopērk sanitāro automašīnu kolonu un nosūta to republikāņu rīcībā. Atrazdamies Spānijā, Hemingvejs bieži ir frontē, raksta korespondences, aprakstus; palīdz republikāņu armijas sanitārajai apkalpei.

Spānijas notikumi dod vielu veselai rindai viņa darbu. Viens no tiem ir luga ,,Piektā kolona”. Tā ieņem izcilu vietu rakstnieka daiļradē. Lugas galvenais varonis ir amerikānis Filips Roulingss. Viņam nepiemīt garīgs tukšums, bezizejas un izmisuma noskaņojums. Viņam ir grūts un bīstams darbs. Ķerdams spiegus un diversantus, cīnīdamies ar piektās kolonas aģentiem, viņš ik brīdi riskē ar dzīvību.

Nevar apgalvot, ka Hemingveja varonis ir pilnīgi pārvarējis savu individuālismu. Arī viņam ir depresijas periodi. Viens no tādiem momentiem ir tad, kad viņš satiek skaisto amerikānieti Dorotiju Bridžesu. Dorotija Bridžesa ir jauna, bagāta, viņai patīk Roulingss, un viņa nāk ar priekšlikumu kopā ar viņu aizbraukt no Spānijas. Filips, viņas savaldzināts, noguris no pastāvīgā sasprindzinājuma, padodas kaislību uzliesmojumam. Bet tad viņš nomāc savas individuālistiskās tieksmes, pārtrauc attiecības ar Dorotiju.

Diezgan raksturīgs ir dialogs, kas norisinās starp Filipu un viņa darba biedru komunistu Maksi. Filipam, kas žēlojas par grūtībām un nogurumu, Maksis saka:

Te redzam varoni, kas savas personīgās intereses upurē lielu sabiedrisku ideālu labā.

Tas ir liels solis uz priekšu Hemingveja sarežģītā un neskaidrā pasaules uzskata attīstībā. Pavisam jaunā skatījumā atrisinot pozitīvā varoņa problēmu, ,,Piektā kolona” pauž asu fašisma nosodījumu, uzsverot, ka nav iespējams fašismu savienot ar cilvēcīgumu, humānismu. Ar dusmām un sašutumu rakstnieks runā par Madrides dumpinieku barbarisko apšaušanu. Lai glābtu cilvēku dzīvības, novērstu jaunas zvēriskas bombardēšanas, Maksis ar Filipu dodas pārdrošā uzbrukumā ienaidnieka novērošanas punktam, saņem gūstā frankistu pulkvedi, kas zina spiegu paroles un adreses.

Hemingvejs vēl ir uzrakstījis scenāriju ,,Spāņu zeme” (1938), aprakstus ,,Spānijas cīnītājs” (1938), ,,Madrides šoferi” (1938) un dažus citus darbus.

Juzdams naidu pret fašismu, pret ko cīnīdamies atdevis daudz spēka un enerģijas, Hemingvejs smagi pārdzīvo Spānijas republikas sagrāvi. Viņa mēģinājums palīdzēt cilvēkiem un kopā ar tiem cīnīties bija beidzies ar neveiksmi. Rakstnieks atkal ieraujas traģiskās vientulības čaumalā. Bezcerīguma un pesimisma noskaņojums, kas no jauna sagrābj Hemingveju pēc Franko uzvaras Spānijā, izpaužas romānā ,,Kad stunda sit” (1940). Tanī sastopamies ar Hemingveja varoni Robertu Džordanu.

Kaut arī Džordans cīnās par demokrātijas un humānisma idejām, viņa personīgā attieksme pret pasauli atgādina Hemingveja agrīno varoņu uztveri. Romānā ,,Kad stunda sit” nav optimistiska dzīves apliecinājuma. Tajā valda bezcerīguma un izmisuma noskaņas. Roberts Džordans, izpildot savu pienākumu, sagatavojas uz nāvi, bet ne uzvaru. Romāns atspoguļo lūzumu rakstnieka dvēselē, jo viņš ir zaudējis ticību cilvēces gaišajai nākotnei un viņā krasi pastiprinājušās anarhistiski individuālistiskās tendences. Tas viss radis izpausmi pirmām kārtām romāna galvenajā varonī.

Nākošajā Hemingveja stāstā ,,Aiz upes, koku ēnā” (1950) atkal parādās vientuļais varonis, kas norobežojas no sabiedriskās dzīves. Tas ir piecdesmit gadus vecais amerikāņu armijas pulkvedis Ričards Kentuels, kas pēc otrā pasaules kara beigām nokļuvis Venēcijā. Aiz muguras viņam dienests armijā, piedalīšanās divos karos, ievainojumi, nesekmīga militārā karjera. Tagadnē - mīla pret jaunu un daiļu meiteni - aristokrāti grāfieni Renati.

Stāstā ir ne mazums kritisku piezīmju, kas adresētas amerikāņu karaspēka pavēlniecībai.

Hemingvejs izteic savu noraidošo attieksmi pret naidīgo politiku, ko amerikāņu oficiālās aprindas piekopj pret Padomju Savienību. Viņa varonis jūt simpātijas un lielu cienu pret krieviem. Taču romāna vispārējā noskaņa ir diezgan drūma.

Kaut arī Kentuels atstāj vēl spēcīga un vesela cilvēka iespaidu, taču būtībā viņš ir nopietni slims. Uzņemot visus pārbaudījumus, varonis turpina dzīvot, ne mazākā mērā neatsakoties no saviem ieradumiem. Taču pats viņš zina, ka katra minūte viņam var nest nāvi, un tas viņa izturēšanos padara traģisku. Slimība neredzami saēd viņa veselību. Tas rada neizbēgamu bojā ejas noskaņu, nāves priekšnojautas. Romāna noslēgumā Kentuels kļūst par tās upuri.

Pēdējo Hemingveja darbu ,,Sirmgalvis un jūra” (1952), par kuru viņš saņēma Nobela prēmiju, kritiķi interpretēja ļoti dažādi. Vieni tajā saskatīja apliecinājumu cilvēka varonībai, citi uztvēra vientulības un ciešanu motīvus. Tas tāpēc, ka šis ļoti spilgtais sacerējums ir pretrunīgs un alegorisks. Hemingvejs ļauj lasītājam pašam spriest par to, ko viņš ir gribējis pateikt un kādu saturu ielicis savos tēlos.

Sirmgalvis Santjago, sacerējuma galvenā persona, kad ar viņu iepazīstamies, piedzīvo vienu neveiksmi pēc otras. Par sirmgalvja neveiksmju simbolu it kā kļūst viņa laivas bura, kas ir visa vienos ielāpos un atgādina pilnīgi sakauta pulka karogu. Taču Hemingvejs, norādot uz sirmgalvja Santjago vecumu, turpat piebilst, ka sirmgalvim ir jautras tāda cilvēka acis, kurš ne padodas, un turpat ir stāstīts par uzmanības pilnajām, maigajām rūpēm, ar kādām pret veco sirmgalvi izturas zēns.

Ar līdzīgu pretrunīgumu sastopamies Santjago cīņā ar lielo zivi.

Sirmgalvja vārdos, kad viņš uzsāk cīņu ar savu pretinieku, izskan zināms fatālisms: ,,Zivs,” viņš to paklusu uzrunāja, ,,es nešķiršos no tevis, kamēr miršu.”

Tomēr sirmgalvis līdz pēdējai iespējai sasprindzina spēkus, turpina divcīņu un beigu beigās lielo zivi uzvar.

Sirmgalvis nepadodas liktenim, kad viņa zivij uzbrūk haizivis. Kaut arī viņš ir vecs un nomocījies, kaut arī viņa rokas ievainotas līdz asinīm, viņš turpina cīņu. Pēc tam, kad nolūst airim piesietais nazis, Santjago ķeras pie nūjas. Lai arī viņš zina, ka cīņa šoreiz veltīga, tomēr viņš ne mazāk neatlaidīgi cīnās ar haizivīm līdz galam. Santjago neizdodas paglābt savu zivi, bet viņš paliek neuzvarēts: ,,Kas tad tevi ir uzvarējis, sirmgalvi!” viņš jautāja sev... ,,Neviens,” viņš atbildēja. ,,Es tikai pārāk tālu biju izbraucis jūrā.”

,,Sirmgalvī un jūrā” nav Hemingveja darbiem raksturīgā traģiskā nobeiguma. Nomocīts, zaudējis pēdējos spēkus, bet neuzvarēts, Santjago aizkļūst līdz ostai. Viņš ir glābts. Viņu gaida zēns. Zēns saka sirmgalvim, ka tagad viņi zvejos abi kopā, ka viņam daudz kas no viņa jāiemācās.

Stāsta beigās paveras perspektīva tālākai darbībai, kas saistīta ar ticību cilvēka radošajam spēkam. Tā nav aiziešana no dzīves. Stipras saites arvien vēl vieno Santjago ar cilvēkiem. Arī pats sirmgalvis nevairās ļaužu un nedzīvo svešā un viņiem naidīgā pasaulē.

Hemingvejs šķīrās no dzīves radošo spēku un ieceru uzplaukuma gados. Rakstnieks ir nogājis ilgu un sarežģītu attīstības ceļu viņa pasaules uzskatā bijušas daudzas pretrunas.

Hemingveja noietais ceļš raksturīgs daudziem Rietumu inteliģentiem. Tie nevar iekļauties sabiedrībā, kritizē tās likumus, morāli, tikumus, bet pareizo ceļu viņi vēl nav atraduši. Ar to izskaidrojama viņu svārstīšanās.