Ļevs Tolstojs (Nikolajevičs, 1828-1910) - deviņpadsmitā gadsimta lielākais romānists krievu literatūrā, ievērojams nevien ar mākslinieciskajiem sasniegumiem, bet arī ar nemitīgiem idejiski - reliģiskiem meklējumiem. Cik bagāta iekšējām jūtām un pārveidiem Tolstoja iekšējā dzīve, tikpat vienkārša viņa ārējās dzīves gaita, kur tikai pašās beigās nāk nejauša katastrofa.
Agri vecākus zaudējušu, grāfu Ļevu Tolstoju uzaudzina radi, pēc aristokrātu parašas likdami to mācīt vācu un franču mājskolotājiem.
Vēlāk viņš iestājas Kazaņas universitātē, bet pēc nesekmīga mēģinājuma austrumu un juridiskajā fakultātē, met studijas malā un atgriežas tēva muižā Jasnaja Poļanā, kur tikpat nesekmīgi iesāk praktisku saimniecību. Atmetis arī to, Tolstojs Pēterburgā un Maskavā nododas visplašākai uzdzīvei, kāršu spēlē pazaudēdams milzīgas summas un palikdams saviem piederīgiem, sevišķi brāļiem, par ,,vistukšāko zeņķi. Nevarēdams nekur īsti piestāt, Tolstojs izvēlas visiem to laiku neveiksminiekiem parasto ceļu un dodas uz Kaukāzu 1851. gadā. Tur viņš iestājas kara dienestā un drīz tiek iecelts par oficieri. 1854. gadā viņu pārceļ uz Donavas armiju un pēc tam uz Sevastopoli, kur viņš pa uzbrukuma laiku atrodas slavenā ceturtā bastiona aizstāvjos un iepazīstas ar visām kara šausmām un nejēdzībām. Pēc kara Tolstojs atkal neilgu laiku nodzīvo Pēterburgā (1856), tikdams tuvos sakaros ar Turgeņevu, Ņekrasovu, Grigoroviču, Družiņinu, Gončarovu un citiem pazīstamiem tā laika rakstniekiem.
Pēc diviem ārzemju ceļojumiem Tolstojs apmetas uz dzīvi Jasnajā Poļanā un nododas zemnieku izglītības darbam, dibinādams skolas un pulcinādams par skolotājiem progresīvos studentus, starp kuriem ir arī Gļebs Uspenskis. Tiem pašiem tautas izglītības mērķiem viņš izdod arī populāru žurnālu ,,Jasnaja Poļana. Protams, ka valdībai tāda privāta iniciatīva tautas izglītības laukā liekas aizdomīga, tāpēc Tolstojs un viņa līdzstrādnieki 1863. gadā izbeidz savu darbību; apstājas arī Tolstoja žurnāls. Tolstojs ir apprecējis Sofiju Bēru un nododas vienīgi literāram darbam - kā viņš pats saka, lai sagādātu ģimenei bezrūpīgu dzīvi. Bet tīri literārs darbs, bagātība un slava, ko tas ienes, neapmierina Tolstoju. Nemitīgi domādams par cilvēka dzīves nozīmi un uzdevumiem, pārdzīvojis vairākas pasaules uzskata un reliģiskas atziņas krīzes, viņš beidzot nāk pie slēdziena, ka viņa muižnieka dzīve nesaskan ar to kristīgo ideālu, ko viņš sev teorētiski izveidojis.
1910. gada 28. oktobrī 82 gadu vecumā viņš slepus aizbēg no mājas, ceļā saslimst un nomirst Astapovas stacijas priekšnieka Ozoliņa dzīvoklī.
Tolstojs ir vissubjektīvākais no visiem krievu rakstniekiem, viss viņa literārais darbs - visplašākā autobiogrāfija, kāda jebkad redzēta. Zīmīgi, ka arī savu literāro gaitu Tolstojs iesāk tieši ar autobiogrāfiskiem zīmējumiem: ,,Bērnība (1852), ,,Zēna gadi (1854), ,,Jaunība (1857). Tēlojums gan nesniedzas tālāk par bērnu un skolas istabu, pirmajiem draugiem un tamlīdzīgām niecīgām lietām, tomēr lielā rakstnieka vispārējais vēriens arī te jau redzams: viņš nesaudzīgi atmasko visu savas šķiras liekulību, nepatiesību un konvencionālo, norādīdams arī uz pilnīgi pretējiem tautas uzskatiem un parašām. Tāpat arī Kaukāza dzīvē un pieredzējumos rakstītais tēlojums ,,Kazaki (1863) parāda dažas nākošā lielā rakstnieka zīmīgas īpašības - sevišķi zemnieku filozofa Jeroškas prātojumos par dzīves un dzīvības vērtību.
Tomēr par lielu un atzītu rakstnieku Tolstojs tiek tikai ar saviem trim stāstiem ,,Sevastopole (1854 - 1855). Līdz tam krievu literatūra pazīst tikai kara apjūsmojumus un romantizējumus - Tolstojs pirmais to parāda visā viņa satricinoši atbaidīgā patiesā būtībā. Pirmais viņš pasaka, ka karš nav nekāda teatrāla varonība, bet gan nekādi neattaisnojams zvēriskums, akla slepkavība, cilvēku kropļošana un iznīcināšana. Visa šī necilvēcība arī satricina Tolstoja ticību labajam un taisnajam Dievam un pašai viņa esībai. Te iesākas pirmā krīze Tolstoja reliģiskajā atziņā; pazaudējis ticību personīgam Dievam, viņš meklē citu - ticību cilvēces progresam.
Kā neliels intermeco uzskatāms Tolstojā miniatūrromāns ,,Ģimenes laime (1859), rakstīts pēc paša nelaimīgas mīlas piedzīvojumiem. Romānā skaisti parādīts, kā diviem cilvēkiem vispirms jāizdzīvo visas romantiskās ilūzijas un jāpāraug garīgi, lai tie varētu nodibināt patiesi nesatricināmu laulības dzīvi.
,,Trīs nāves (1859) pirmo reizi pieskanas tai problēmai, kas pēc tam Tolstoju nodarbina visu mūžu: kā cilvēkam izprast nāves noslēpumu un samierināties ar to. Nekāda kultūra un filozofija te nelīdz, mierīgi un bez šausmām mirst tikai koks un vienkāršs zemnieks, kuram visa dzīve bijusi skaidra un apzinīga, bet nāve nāk kā sen zināms dabisks noslēgums.
Visi šie darbi ir tikai kā sagatavojums un ievadījums Tolstoja abiem kolosālajiem episkiem darbiem, kas viņu paceļ Eiropas rakstnieku pirmajās rindās. Šie darbi ir ,,Karš un miers un ,,Anna Kareņina.
,,Kar? un miers (1865 - 1869) sākumā domāts kā dekabristu un viņu laikmeta tēlojums. Bet, pētīdams dekabristu vēsturi, Tolstojs nāk pie pārliecības, ka vispirms nepieciešami parādīt apstākļus, no kuriem tas izaudzis, un tā atkāpjas līdz Napoleona karu laikmetam Neskatoties uz vēsturiskajiem metiem, šis romāns tikpat subjektīvs kā visi pārējie Tolstoja darbi, viscaur tur aužas ģimenes atmiņas, bērnības iespaidi un paša piedzīvojumi - gandrīz visas galvenās personas Tolstojam pašam tuvi cilvēki. Visu svarīgo un nesvarīgo viņš smēlis no patiesās dzīves.
Romāns apņem milzīgus plašumus, aptverdams visu laikmetu un muižnieku šķiras sabiedrisko un ģimenes dzīvi. Uz šīs dzīves fona gleznots Napoleona kara gājiens Krievijā ar tā dažādiem kara un miera laika notikumiem, dziļiem individuāli psiholoģiskiem tēlojumiem un lieliskām masu kustību ainām. Tolstojs pauž savu fatālisma filozofiju, cenzdamies pierādīt, ka viss pasaulē augstāku spēku nolemts un vadīts, kāpēc atsevišķu varoņu loma vēsturiskos notikumos ir nenozīmīga. Personas nevarība sevišķi spilgti parādīta Borodinas kaujas tēlojumā, kur galīgi sabrūk Napoleona iepriekš izdomātie plāni, bet cīņas likteni izšķir vienīgi kareivju masu spraigais vai nomāktais garastāvoklis. Lielā pretrunā ar personības nozīmes noliegumu vēstures gaitā ir šīs pašas personības lielās lomas uzsvērums ģimenes dzīvē un patiesības un reliģijas meklējumos.
,,Karā un mierā galvenais varonis nav vis Napoleons, bet vienkāršs krievu zemnieciņš Platons Karatajevs, kas izpratis to, ko lielais karavadonis nespēj - ka ārējo notikumu straumē cilvēks ir tikai nieka puteklītis, bet toties sevī pašā viņš glabā nesalaužamu spēku.
Lappuse no Napoleona raksturojuma ,,Karā un mierā:
,,Napoleons ieiet Maskavā pēc spīdošas uzvaras; šaubu par uzvaru nevar būt, tā kā kaujas lauks paliek franču rokās. Krievi atkāpjas un atdod galvaspilsētu. Pārtiku, ieroču un lādiņu pārpilnā Maskava Napoleona rokās. Krievu karaspēks, divreiz vājāks par franču, mēneša laikā ne reizes nemēģina uzbrukt. Napoleona stāvoklis ir visspīdošākais. Lai ar divreiz stiprākiem spēkiem uzbruktu krievu armijai un iznīcinātu to, lai izkaulētu izdevīgu mieru, vai atteikšanas gadījumā draudoši pavirzītos uz Pēterburgas pusi, pat lai neizdošanās gadījumā atgrieztos uz Smoļensku vai Viļņu, - vārdu sakot, lai paturētu to spīdošo stāvokli, kādā toreiz atradās franču karaspēks, šķietas, nevajadzēja nekādas sevišķas ģenialitātes. Tur vajadzēja tikai pašu to vienkāršāko un vieglāko: nepielaist karaspēkam laupīt, sagatavot ziemas apģērbus; kuru Maskavā pietiktu visai armijai, savākt Maskavā dabūjamo pārtiku, kuras vairāk kā pusgadam pietiktu visam karaspēkam. Napoleons, šis ģeniālākais no visiem ģēnijiem, pēc vēsturnieku apgalvojuma spējīgs vadīt armiju, nedarīja nekā no tā.
Viņš ne tikai nedarīja nekā no tā, bet, turpretim, vēl izlietoja savu varu, lai no visiem viņam iespējamiem ceļiem izvēlētos to visglupāko un bīstamāko. No visa tā, ko Napoleons varēja darīt: pārziemot Maskavā, doties uz Pēterburgu, iet uz Nižņij-Novgorodu, iet atpakaļ, vairāk uz ziemeļiem un dienvidiem, pa to ceļu, pa kuru vēlāk gāja Kutuzovs, - nu, kas varētu izdomāt ko glupāku un bīstamāku par to, ko izdarīja Napoleons, t. i., palikt līdz oktobrim Maskavā, atļaujot karaspēkam laupīt pilsētu, tad vilcinādamies atstāt garnizonu, iziet no Mskavas, pietuvoties Kutuzovam, neuzsākt kauju, novērsties pa labi, aiziet līdz Mazajai Jaroslavcai, atkal nemēģināt izlauzties cauri, neiet pa to ceļu, pa kuru gājis Kutuzovs, bet griezties atpakaļ uz Možaisku, pa izpostīto Smoļenskas ceļu - kā sekas to rādīja, muļķīgāku un bīstamāku par to nekā nevarēja izdomāt. Lai visgudrākie stratēģi ieskatījuši, ka Napoleona nolūks bija iznīcināt savu armiju, izdomā kādu citu veidu, kas, neskatoties uz to, ko darītu krievu karaspēks, tik nenovēršami un neatkarīgi aizvestu bojā visu franču armiju, kā to izdarīja Napoleons.
Ģeniālais Napoleons to izdarīja. Bet teikt, ka Napoleons aizveda bojā visu savu armiju tāpēc, ka viņš to gribēja, vai tāpēc, ka viņš bij ļoti glupš, būtu tikpat nepatiesi, ka Napoleons atveda savu karaspēku līdz Maskavai tāpēc, ka viņš to gribēja, un tāpēc, ka viņš bija ļoti gudrs un ģeniāls.
Tajā un šajā gadījumā viņa personīgā rīcība, kurai nebija vairāk spēka kā katra zaldāta rīcībai, tikai sakrita ar tiem likumiem, pēc kuriem norisinājās notikums.
Pavisam nepareizi (tāpēc, ka vēlāk neattaisnoja Napoleona rīcību) vēsturnieki iedomājas Napoleona spēkus Maskavā novājinātus. Gluži tāpat kā agrāk, un kā vēlāk, 13. gadā, viņš izlietoja visu savu prasmi un spēkus, lai darītu vislabāko sev un savai armijai. Napoleona rīcība šajā laikā nav mazāk pārsteidzoša kā Ēģiptē, Itālijā, Austrijā un Prūsijā. Mēs skaidri nezinām, cik liela patiesībā bija Napoleona ģenialitāte Ēģiptē, kur 40 gadu simteņi vēroja viņa lieliskumu, tāpēc ka visi šie varoņdarbi franču aprakstīti. Mēs nevaram spriest par viņa ģenialitāti Austrijā un Prūsijā, tāpēc ka ziņas par to mums jāsmeļ no franču un vācu avotiem: bet neizskaidrojamā veselu korpusu atdošana gūstā bez kaujas un bez cietokšņu aplenkšanas, spieda vāciešus atzīt ģenialitāti kā vienīgo izskaidrojumu Vācijā vestam karam. Bet mums, paldies Dievam, nav vajadzīgs atzīt viņa ģenialitāti, lai slēptu savu kaunu. Mēs esam samaksājuši par to, lai vienkārši un atklāti skatītos uz notikumiem, un neatteiksimies no šīs tiesības.
Viņa rīcība Maskavā tikpat pārsteidzoša un ģeniāla kā visur citur. Pavēli pēc pavēles, plānu pēc plāna viņš izdod pēc savas ieiešanas Maskavā, līdz pat iziešanai no tās. Iedzīvotāju un deputāciju iztrūkums viņu neapmulsina. Viņš neizlaiž no acīm ne savas armijas labumu, ne pretinieka kustības, ne Krievijas tautu labklājību, ne Parīzes valdības lietas, ne diplomātiskus aprēķinus sagaidāmā miera līguma noteikumos.
(..) Napoleons, kas mums izliekas kā visas šīs kustības .vadonis (kā mežoņiem liekas kuģa priekšgalā izgrieztā figūra visa kuģa vadītājs spēks), Napoleons visā šajā savas darbības gaitā bija līdzīgs bērnam, kas pieķēries karietes iekšpusē piestiprinātām cilpiņām, iedomājas, ka viņš tas, kas vada.
Ļeva Tolstoja epopejā ,,Karš un miers ,,Napoleona ideja, atklāta no vēstures pozīcijām, no cilvēcisko likteņu savstarpējo likumsakarību viedokļa.
,,Kara un miera milzu ēka 19. gadsimta otrās puses krievu literatūrā tapa gan negaidīti, gan kā absolūta nepieciešamība. Nekādi nenoniecinot ,,dzīves augstāko lidojumu, garīgumu, Tolstojs māca cilvēkiem cienīt vienkāršās dzīves vērtību, dzīves harmoniju un nozīmību.
Viens no pirmajiem Eiropas literatūrā Tolstojs rāda karu, to nedramatizējot, neheroizējot savus varoņus. Stendāls dažus gadus vēlāk atzina, ka viņa izpratne par karu nākusi, pateicoties Tolstoja ,,Karam un mieram. Karš vispirms ir nāve, sāpes, ievainojumi, sals un tuvinieku asaras un tikai pēc tam varonība un dzimtenes aizstāvība.
Epopejā Tolstojs vairākkārt liek saprast, ka nepiemērotība ikdienas dzīvei, nespēja piemēroties apstākļiem savā ziņā arī ir gara nabadzības izpausme. Ar ,,Napoleona idejām pārņemtais kņazs Andrejs nespēj novērtēt viņa ģimenes dzīvē tik svarīgo notikumu - bērna piedzimšanu. Gan Nikolajs, gan Nataša jūt zināmu riebumu pret pelēko ikdienību, bet tas faktiski ir pārejoši. Tolstojs ,,Karā un mierā atklāj visu dzīves daudzveidību. Bez jebkādas ironijas rakstnieks runā gan par apģērbu, kas, rīta agrumā sagatavots, spēj radīt tik daudz prieka, gan par sevišķo ,,dvēseles stāvokli un līksmību, mazgājoties pirms balles.
Pirms Tolstoja pat Gogolis nespēja domāt episki. Tolstojam šādu iespēju bija sagatavojusi visa Krievijas 19. gadsimta kultūras vēsture. Krievu literatūrkritiķis S. Bočarovs ,,Karu un mieru raksturo šādi:
,,Karš un miers - tā ir visa cilvēka dzīve, tās universālums un tās visdziļākās pretrunas.
,,Anna Kareņina (1873 - 1877) ir Tolstoja otrs lielais romāns. Tas tāpat smeļ savu saturu no autoram pazīstamās pasaules - krievu muižniecības un vidus šķiru inteliģences. Gandrīz visiem tēlotiem cilvēkiem ir prototips apkārtnes dzīvē. Galvenā personā Ļevinā redzams rakstnieks pats ar savu krievu zemnieka idealizāciju, fiziska darba propagandu un naidu pret aristokrātisko bezdarba un baudas dzīvi: Milzīgā darbā šķetinās un krustojas neskaitāmu tematu pavedieni, bet tie visi saistās ap vienu pamatdomu: katram noziegumam nenovēršami seko sods, un tikai ciešanas audzina, labo un pārveido cilvēku. Romāna moto ir pazīstamais Bībeles teiciens: ,,Man pieder tā atriebšana, es atmaksāšu. Tomēr tajos laikos Tolstojs vēl nav padevies kailai moralizējošai tendencei, viņa reliģiskā doma nav uzmācīga, bet mākslinieciski apgarota.
Abas lielās epopejas sarakstītas Tolstoja laimīgajos ģimenes klusuma un sirdsmiera piecpadsmit gados. Bet viņa meklētāja gars nevar ilgi norimties mierā. Pēc ilgām un smagām iekšējām cīņām viņš nāk pie atziņas, ka dzīves atzīšanas pieņemšanas reliģija nav tā īstā, ka īsta garīga pilnība atrodama tikai ticībā labajam Dievam un cenšanās tikt tam tuvāk. Tā viņš atgriežas pie sava paša agrākās ticības, tikai noteiktāks, pārliecinātāks un fanātiskāks. Viņš atmet oficiālo, baznīcas kultivēto pareizticību, par ko sv. sinods izslēdz viņu un nolād. Viņš netic nekādai viņpasaulei, bet māca, ka cilvēkam svētlaime jāiegūst tepat zemes virsū, cenšoties tikt tuvāk Dievam. Neatzīst viņš nekādu valdības varu, neatzīst karu un visu to, kas nomāc cilvēka personīgo brīvību. Bet tāpat viņam pretīgi revolucionāri un visi citi, kas varai stāda pretī varu. ,,Nepretošanās ļaunumam tiek par viņa sludinātās ētikas stūrakmeni. Tolstoja jaunais pasaules uzskats ir īpatnējs, viņš propagandē apvērsumu sadzīves iekārtā un cilvēka garīgos satvaros, bet šim apvērsumam jābūt bez varmācībām - dziļākam, iekšējam, reliģiskam. Katram par sevi jātiek labākam, tad arī visa dzīve kļūs labāka. Par visiem šiem un daudziem citiem reliģijas, ētikas, tautsaimniecības un pat politikas jautājumiem Tolstojs saraksta milzumu brošūru, izlaizdams arī uzsaukumus tautai un ar tiem darīdams lielas galvas sāpes krievu valdībai un visiem veco pamatu sargātājiem, kuri, pirmo reizi Krievijas vēsturē, neuzdrošinās ķerties klāt lielajam pasaules rakstniekam un sava ieskata konsekventam un fanātiskam aizstāvētājam. Nodibinās pat ,,tolstojiešu sektas, kas sava pravieša mācības pārspīlē un izvērš tā, ka pats Tolstojs raisās no tām vaļā.
Uz mūža beigām lielais rakstnieks gandrīz pavisam pamet daiļliteratūru, atzīdams to par nederīgu un pat tautai kaitīgu inteliģences izdomājumu. Savu jauno atziņu viņš izteic rakstā ,,Kas ir māksla (1897), kurā līdz ar moderno mākslu savā fanātismā noliedz arī visu tagadnes kultūru, sludinādams atgriešanos pie tautas un dabiskas dzīves. Pats viņš ir konsekvents līdz pēdējai pakāpei un cenšas savā dzīvē saskaņot vārdus ar darbiem, tāpēc arī mūža pēdējās dienās mēģina izbēgt no apkārtnes, kas viņam saista rokas un kājas.
Viss Tolstoja mūžs tomēr traģiskā kārtā apgāž viņa mācību un pierāda, cik daudzkārt stiprāka par individuālo gribu un iespēju ir sabiedriskā apkārtne un dzīves kolektīvie spēki.
No Tolstoja pēdējā posma beletristikas darbiem minamas drāmas ,,Tumsības vara, ,,Dzīvais mironis un komēdija ,,Izglītības augļi.
Nāves atpestītāju un dvēseles skaidrotāju lomu tēlo stāsti ,,Ivana Iļjiča nāve un ,,Saimnieks un kalps.
,,Kreicera sonāte (1890) ir ārzemēs vispopulārākais Tolstoja darbs, izpauž viņa ieskatus par laulības dzīvi - pēc tiem arī vīrieša un sievietes kopdzīves ideāls ir absolūta atturība, jo paļaušanās miesas kaislībām ir lielākais šķērslis ceļā uz dvēseles pilnību.
Beidzamais lielākais beletristiskais sacerējums - romāns ,,Augšāmcelšanās (1899) - idejiski nesniedz nekā jauna, tikai īpašā interpretācijā tēlo to pašu vienīgo ceļu uz dvēseles pilnību un tikumisko skaidrošanos caur brīvi izvēlētām ciešanām un pašpazemošanos. Tomēr daudzas atsevišķas ainas rāda, ka šī apbrīnojamā sirmgalvja mākslinieciskais spēks it nebūt nav sarucis, bet dažā ziņā vairāk nobriedis, spējīgs vēl lielāka plašuma un dziļuma nekā jaunības un vīra gados.