EPITETS

Šai piemērā epiteti ir zaļo, priecīgs un zeltains. Kā teikuma locekļi tie ir apzīmētāji. Parasti epitets ir arī apzīmētājs, taču ne katrs apzīmētājs ir epitets. Minētajā piemērā apzīmētājs ir arī ziedu, taču tas nav epitets, jo tas nav apzīmējamā priekšmeta māksliniecisks raksturojums, bet loģisks apzīmējums, kas nepieciešams, lai atšķirtu šo priekšmetu no citiem. Var būt arī ogu čemurs, lapu čemurs, bet šeit runa ir par ziedu čemuru.

Viens un tas pats vārds atkarībā no konteksta var būt vienkāršs gramatisks apzīmētājs vai arī epitets. Tā, piemēram, V. Lācis romānā ,,Zvejnieka dēls” stāsta, ka Anita, braucot ar motorlaivu no Rīgas, māj sveicienus Oskaram ar b a l t u kabatdrānu. Balts te ir vienkāršs apzīmētājs, kas tuvāk apzīmē drānas krāsu. Pavisam citādu jēgu balts iegūst teikumā Tauriņš baltām acīm paskatījās Līdumā… (V. Lācis, ,,Uz jauno krastu”). Balts te vairs nav minēts tādēļ, lai ar to atšķirtu apzīmējamo priekšmetu no citiem, bet norāda, ka Tauriņa skatiens bija dusmīgs.

Epitetā ir ietverta rakstnieka attieksme pret apzīmējamo priekšmetu vai parādību, zināms emocionāls pārdzīvojums. Parastajam apzīmētājam šādu funkciju nav.

Epitets var būt p i e l i k u m s, piemēram:

Teikumā epitets var būt ne tikai apzīmētājs, bet arī veida apstāklis, kas mākslinieciski raksturo kādu darbību, piemēram:

Atkarībā no sajūtu tēliem, kādus epiteti rada, tos iedala r e d z e s, d z i r d e s, t a u s t e s un cita veida epitetos.

Redzes epiteti. S i d r a b i ņ a pakaviņi,

Z i l i p u ķ u iemauktiņi.

Dzirdes epitets. S v i l p o j o š s vējš,

Redzes epitets. D a n c o j o ? s sniegs.

Pēc uzbūves epitetus iedala v i e n k ā r š o s un s a l i k t o s. Vienkāršie epiteti ir izteikti ar vienu vārdu, bet saliktie - ar vairākiem vārdiem, taču tie apzīmē tikai vienu priekšmeta vai parādības īpašību.

Vienkāršie epiteti. Vienu s a u l e s citronšķēlīti,

Saliktie epiteti. Tās g a r i e l s t ā s, s ē r i j a u t r ā s skaņas,

Pastāvīgie epiteti ir tādi, kurus uz tradīciju pamata pastāvīgi lieto par noteikta priekšmeta vai parādības apzīmējumu. Patstāvīgie epiteti visvairāk sastopami folklorā, piemēram: p e l ē k a i s vilks, r a k s t ī t ā s kamanas, r a ž e n s augums, b ē r i s kumeliņš u. c.

Epitets var būt tiešas nozīmes vai arī pārnestas nozīmes vārds:

Epiteti ar pārnestu nozīmi pieskaitāmi pie tropiem.

SALĪDZINĀJUMS UN PARALĒLISMS

Attēlojamo priekšmetu vai parādību var raksturot ne tikai ar epitetu, kas nosauc kādu spilgtu īpašību, bet arī salīdzinot attēlojamo priekštmetu vai parādību ar kādu citu priekšmetu vai parādību.

Atšķirībā no epiteta salīdzinājumā ir divi locekļi: pirmais, kuru salīdzina, un otrais, ar kuru salīdzina. Pirmais ir attēlojamais priekšmets (parādība), bet otrais ir māksliniecisks tēls, kuram pielīdzina pirmo. Abus locekļus parasti savieno partikulas kā, it kā, tā kā.

Priek?mets vai parādība, kuru salīdzina. Tēls, ar kuru salīdzina.

Salīdzinājumā izmantotais tēls raksturo attēlojamo priekšmetu, piešķir tam savu nozīmes nokrāsu.

Salīdzinājums attēloto priekšmetu padara uzskatāmāku, tēlaināku un labāk saprotamu. Salīdzinājumā vairāk vai mazāk ietverts arī novērtējums.

Salīdzinājumi parasti ir vairāk vai mazāk izvērsti, t. i., salīdzinājumam var būt vēl savi epiteti u. tml. Nereti tēls paskaidrots ar palīgteikumu. Izvērsta var būt kā viena, tā otra salīdzinājuma daļa, piemēram,

Bieži vien salīdzinājumi, tāpat arī visi tālāk analizētie tropu veidi, ar nozīmes pārnesumu padziļina dzejoļa saturu, atklāj domas dziļākos slāņus. Piemēram M. Ķempes dzejolis ,,Dzintars manā gredzenā”:

Sūra asins lāse, izgājusi gariem laikiem cauri, pēkšņi rada jaunu mirdzumu, atklāsmi, apskaidrību. Vai tādas asociācijas te nevar rasties? Var, un katra lasītāja pārdzīvojums un uztvere var būt citāda, ņemot vērā viņa pieredzi un iedziļināšanās spēju attiecīgajā dzejolī.

Īpatnējs salīdzinājuma veids ir   p a r a l ē l i s m s.   Tas ir izvērsts salīdzinājums bez partikulām, kur blakus nostādītas divas parādības, ar to izceļot abu līdzību vai atšķirību. Paralēlismā katra salīdzinājuma loceklis var veidot atsevišķu saprotamu teikumu. Visbiežāk viena ir dabas, otra - cilvēku dzīves aina. Daudz paralēlismu ir latviešu tautas dziesmās:

Starp abām salīdzināmām parādībām varētu būt partikulas tāpat, tāpat kā.

Paralēlisms visvairāk sastopams dzejā, taču arī prozā atrodami spilgti paralēlismi, piemēram:

Metafora ir vārds vai vārdu savienojums, ko lieto pārnestā nozīmē kāda cita priekšmeta vai parādības apzīmēšanai uz līdzības pamata. Metaforas pamatā ir salīdzinājums.

Metaforā vairs nav divu daļu tā kā salīdzinājumā. Attēlojamā priekšmeta vai parādības nosaukums (iepriekšējā piemērā - putekšņi) ir atmests, paturot tikai tēla nosaukumu, ar kuru priekšmetu salīdzina. Metafora ir koncentrētāka, lakoniskāka nekā salīdzinājums. Metafora izceļ to attēlojamā priekšmeta īpašību, ko rakstnieks grib sevišķi uzsvērt. Līdzīgas visbiežāk ir atsevišķas īpašības, kuras tad ar metaforu tiek akcentētas, piemēram, R..Blaumanis attēlo šādu ziemas ainu:

Rakstnieks, attēlojot ziemas ainavu, gribējis uzsvērt, ka visa zeme ir apsnigusi, tā klāta ar sniegu it kā ar baltu autu. Sniegs ir auksts, mīksts, balts, bet rakstnieka nolūks bija izcelt tikai sniega baltumu un to, ka tas pārklājis visu zemi.

Metafora var būt ne tikai viens vārds, bet arī vārdu savienojums, piemēram, O. Vacietis dzejolī ,,Gauja” atrod veselu virkni metaforu dzimtajai upei, tās veido pat veselu pantu:

Metaforas loma dzejas mākslinieciskās formas izveidē mūsdienu jaunākajā dzejā ir ļoti plaša un daudzveidīga. Uz vienas metaforas pamata var tālāk veidot jaunas metaforas, kas izriet no iepriekšējās. Tās var arī uzslāņoties cita uz citas, saplūst ar pārējiem tropu veidiem.

Metaforai ļoti tuva ir p e r s o n i f i k ā c i j a.

Personifikāciju ļoti daudzos gadījumos var uzskatīt par metaforas paveidu, jo parasti cilvēka īpašības lietām un dzīvniekiem tiek piedēvētas uz zināmas līdzības pamata.

Personifikācijas bieži sastopam jau folklorā. Tautas dziesmās bieži personificēta saule:

Visvairāk personificēta ir daba.

Personificēta var būt ne tikai viena īpašība, viena darbība, bet viss attiecīgais tēls. Tā, piemēram, Raiņa poēmā ,,Ave, sol!” ir personificēta saule. Saule staigā pāri zemei lielā gaitā, tā aši un raiti rīkojas: izpleš dienas un sarauc naktis, nogrūž no debesjuma izdilušo mēnestiņu, izvelk no gravām salu utt.

Šāda pilnīga tēla personifikācija nereti sastopama L. Brieža, dzejā. Piemēram, dzejoļa ,,Zāle” izskaņa:

Personifikāciju sevišķi daudz dzejā, bet tās sastopamas arī prozā. Tā, piemēram, V. Lāča romānā ,,Zvejnieka dēls” lasām, ka aukstums zīmē uz logiem sala puķes, zaļganie jūras viļņi kūleņo u. tml.

Alegorija ir kādas noteiktas parādības attēlojums pārnestā nozīmē, kas aptver visu daiļdarbu. Alegorija ir plašāka par metaforu, jo metafora parasti ir tikai kāds vārds vai teiciens pārnestā norīmē. Alegorijā pārnestā nozīmē jāsaprot ne tikai atsevišķs vārds, atsevišķs tēls, bet viss tēlotais notikums. Tēlojuma plašuma ziņā alegorija nereti pārsniedz tropu ietvarus, taču var būt alegorijas, kas pilnīgi atbilst tropam, piemēram, negari sakāmvārdi un mīklas.

Atcerēsimies, ka metaforisks var būt vesels dzejolis, tātad metafora arī var aptvert visu daiļdarbu. Alegorija jāatšķir no šādas izvērstas metaforas.

Alegorija ir ne tikai daiļdarba valodas parādība, bet arī mākslinieciskā tēlojuma paņēmiens, kas var izpausties vēl citos mākslas veidos, piemēram, tēlotājā mākslā.

Plašākajā nozīmē simbols ir katrs tēls, kas nosacīti apzīmē kādu ideju. Miera idejas simbols, piemēram, ir balodis, sarkanais karogs - revolucionārās cīņas simbols u. tml.

Tāpat kā alegorija, simbols plašākajā nozīmē nav tikai valodas parādība, bet mākslinieciskā tēlojuma veids.

Daudz simbolu atradīsim Raiņa dzejā un dramaturģijā, arī V. Plūdoņa un J. Sudrabkalna dzejā.

Metonīmija ir kāda priekšmeta vai parādības apzīmējums ar cita priekšmeta vai parādības nosaukumu uz to cieša sakara pamata. Atšķirībā no metaforas metonīmijā nav obligāta līdzība starp patiesībā domāto priekšmetu vai parādību un nosaukto. Starp abiem jēdzieniem tomēr ir ciešs sakars, kam var būt dažādi veidi.

1. Darbojošās personas vietā nosaukts rīks vai priekšmets, ar kuru tā darbojas, piemēram, dzejnieks savu domu vietā min zīmuli, ar kuru šīs domas tiks fiksētas uz papīra:

Dzejnieks pats savā vietā te runā par zīmuli, ar kuru viņš raksta.

Ormaņu zirgu un ratu vietā minēti paši ormaņi.

2. Darba rezultāta vietā nosaukts darītājs:

Te domāti Raiņa un A. Upīša darbi.

3. Vieta (pilsēta, telpa) minēta tās iedzīvotāju vietā, trauks tā satura vietā.

4. Materiāls, no kā priekšmets pagatavots, nosaukts paša priekšmeta vietā.

Metonīmijā apzīmētājs vai papildinātājs nostājas apzīmējamā vārda vietā, kurš nemaz netiek minēts. Tā iepriekšējos piemēros nav minēts dzejnieks, kas raksta ar zīmuli, nav minēti Raiņa darbi, viesnīcu iedzīvotāji, zīda un samta drēbes. Metonīmijā tātad ir atmests pats priekšmeta nosaukums, bet paturēta kāda tā būtiska pazīme, kas rada uzskatāmību, tēlainību. Ar metonīmiju daiļdarba valoda kļūst vairāk koncentrēta un tēlaina.

Vārda plašākajā nozīmē i r o n i j a   ir sinonīms vārdam izsmiekls. Literatūras teorijā ar ironiju saprotam tropu, kur vārda pārnestā nozīme ir tieši pretēja tā tiešajai nozīmei. I r o n i j a ir vārds vai vārdu savienojums, kas lietots pārnestā nozīmē kāda cita vārda vietā uz abu jēdzienu kontrasta pamata. Tā, piemēram, Raiņa dzejolī ,,Labdaris” virsraksts ir ironija. To saprotam no dzejoļa teksta:

Ļoti asu ironiju, kas saistās ar nosodījumu vai nicinājumu, sauc par s a r k a s m u. Vēršoties pret lišķiem, savas ādas glābējiem, Rainis dzejolī ,,Prātīga rīcība” runā ar asu sarkasmu:

Daudz ironijas un sarkasma ir E. Veidenbauma, Raiņa, A. Upīša satīriskajā dzejā. Ironija sastopama V. Luksa, O. Vācieša, J. Sirmbārža un citu latviešu autoru dzejā.

Attēlojot Lāčplēša cīņu ar Tumšo bruņinieku, A. Pumpurs raksta:

Hiperbola ļoti pastiprina to priekšmetu īpašību vai darbību, ko autors grib sevišķi izcelt, lai īpaši tai pievērstu lasītāja uzmanību. Ir sastopams arī hiperbolizēts tēlojums, kas aptver plašākas ainas vai pat visu daiļdarbu.