Etnogrāfiskā kokle, tās attīstība

 

Katrai tautai ir sava valoda, savi simboli un svētvietas. Latviešu tautai viens no šādiem simboliem ir kokle. Etnogrāfiskās kokles skaņas nes sevī lielu emocionālu pārdzīvojumu. Tās daudz spēcīgāk kā citi sendienu kultūras liecinieki vairo nacionālo pašapziņu, mīlestību un cieņu pret savu tautu un tās garīgajām vērtībām. Kokles skaņas darina skaistu dvēseli.

Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēs ir sastopams mūzikas instruments, kura nosaukums ir visai līdzīgs šejienes tautu valodās: somu kantele, karēļu kandeleh, vepsu kandel, lībiešu kāndla, lapu jeb sāmu gandel, lietuviešu kankles, Pleskavas un Novgorodas apkaimē gusļi, latviešu kokle, kokles. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka tiem ir kopīgs priekštecis – no vienkoka dobts piecstīgu instruments.

 

Koklei līdzīgu instrumentu izplatības areāls

 

 

Latvijā izšķir divu veidu kokles – mazās un lielās. Mazās kokles pieņemts saukt par Kurzemes koklēm, bet lielās – par Latgales koklēm.

 

Kurzemes kokle (a) un Latgales kokle (b)

 

 

Abi kokļu veidi sastopami visā Latvijas teritorijā. Atšķirība starp abu veidu koklēm ir spārnā. Spārns tiek veidots kā kokles korpusa pagarinājums kreisajā pusē. Kokles spārna izskats var būt atšķirīgs atkarībā no meistara fantāzijas – taisns, trapecveida, robotām malām, ar ornamentāliem izgreznojumiem.

 

 

Vairāki kokļu vēstures pētnieki (J. Sproģis, J. Brauns, ī. Priedīte u. c. ) ir devuši kokļu konstruktīvo detaļu aprakstus.

 

Kokles daļas un to nosaukumi

 

 

Interese par kokli līdz ar dzīves līmeņa un tehnikas progresu pieauga, taču tā bija interese par modernizēto instrumentu. Līdz ar trešās atmodas pirmsākumiem 70. gadu vidū strauji pieauga folkloras ansambļu skaits, kas pievērsās latviešu tradīciju atjaunošanai. Folkloras kopas Skandinieki (dibināta 1976. gadā ) sastāvā kādu laiku darbojās Jānis Poriķis, kurš pārstāvēja Kurzemes koklētāju skolu. Bieži sastopams folkloras un tautas mūzikai veltītajos pasākumos bija arī kokļu meistars Mārtiņš Baumanis. Lielu ieguldījumu seno, tradicionālo instrumentu, t. sk. kokles, atdzīvināšanā deva folkloras ansamblis Iļģi  (dibināts 1981. gadā) un tā vadītāja Ilga Reizniece. Ansamblis savā darbībā izmantoja autentiskos mūzikas instrumentus un popularizēja tradicionālo muzicēšanas veidu.

Vislielāko atzīšanu trešās atmodas laikā etnogrāfiskā kokle pieredzēja folkloras festivālā Baltica' 88. Kopš tām dienām interese par kokli kļūst arvien lielāka gan mūziķu mīļotāju, gan profesionālo mūziķu aprindās. Kokle tiek iekļauta folkloras ansambļos, to izmanto kori un deju kolektīvu kapelas, popularizējot latviešu mūziku pasaulē. Tai tiek ierādīta vieta dažādos muzikālos projektos. Daudzi mūzikas eksperti ar atzinību ir novērtējuši rokgrupas Jauns Mēness albūmu Aizlaid šaubas negaisam līdz, kur līdzās elektriskajiem mūzikas instrumentiem ir izmantoti arī etnogrāfiskie – kokle, ģīga, svilpaunieki.