Zeķes bez uzsvērtas valnīša daļas

Arī zeķes iedala darba zeķēs un dāvināmās jeb goda zeķēs.

Ir svarīgi, lai darba zeķes būtu siltas, tāpēc tās ada no lauku dzijas dabiskā krāsā (krāsota dzija mazāk saglabā siltumu). Darba zeķes valnīti ada sviķeļainā adījumā, lai būtu piegulošs, ja vēlas, var ieadīt dažas krāsainas svītras. Pārējo zeķes daļu ada labiski gludā adījumā vai nedaudz rakstainu labiski kreiliskajā adījumā.

Goda zeķes var adīt ļoti dažādas.

Zeķes ar greznu taisno valnīti. Var adīt līdzīgi, kā ada taisnos cimda valnīšus (visus variantus). Valnīti var uzsākt ar robiņiem vai ar bārkstīm. Ierosmei noderēs etnogrāfiskie cimdi ar paplatinātiem valnīšiem.

Zeķes valnītis ir diezgan garš. To var veidot no dažāda platuma šķērsjoslām, rūpīgi saskaņojot krāsas un pielietojot dažādas adījuma tehnikas. Pārējo zeķes daļu ada labiski kreiliskā adījuma rakstā.

Zeķes ar atlokāmo valnīti. Šajās kompozīcijās labi iekļaujas ornamentālas joslas, kas norobežotas ar pīnītēm, skujiņām, rullīšiem vai rievotā adījuma kārtām. Valnīša atlokāmā daļā var izmantot ne tikai sviķeļaino vai ornamentālo adījumu, bet arī citus adījuma rakstus.

Rakstaina valnīša atlokāmo daļu ada par 4–8 valdziņiem lielāku, jo zem atlokāmās daļas parasti ir adījums (sviķelis). Jāņem vērā, ka rakstainā daļa var nedaudz ierauties. Atlokāmais valnītis izskatās glītāk, ja tas vaļīgi apņem kāju. Kad atlokāmā valnīša daļa noadīta, liekos valdziņus simetriski izdala pa visu adījumu un pakāpeniski (2–3 kārtās) norauc. Pēc tam ada sviķeli.

Zeķes bez uzsvērtas valnīša daļas. Šo veidu parasti izmanto, adot zeķes mežģīņadījumā. Bieži vien raksts pats veido robainu malu. Ja robaina mala neveidojas, tad var noadīt 2–3 cm platu kreilisku adījumu, kas sarullējoties veido glītu zeķes sākuma daļu.

Adot zeķi ornamentālā rakstā, parasti valnīša daļu īpaši neuzsver. Zeķes sākumā var izmantot visus tos pašus paņēmienus, kā uzsākot cimdu (robiņus, rullīšus).

Īsās zeķes ada ar piecām adāmadatām. Īso zeķu adīšanai vajadzīgs 120–160 g vilnas dzijas.

Valnītis. Lai aprēķinātu nepieciešamo valdziņu skaitu, noada paraudziņu un izgludina. To izmēra un saskaita, cik valdziņu ir vienā centimetrā. Tad izmēra stilbu tajā vietā, kur atradīsies valnītis. Zeķei stingri jāpieguļ pie kājas, tāpēc valnīša atrašanās vietā stilbu nomēra ļoti precīzi un cieši. Vienam centimetram atbilstošo valdziņu skaitu reizinot ar stilba apkārtmēra centimetru skaitu, noskaidro vajadzīgo valdziņu skaitu. Pamatvaldziņu uzmešanu izdara šādi: pusi no nepieciešamo valdziņu skaita uzmet uz divām kopā saliktām adāmadatām, bet otro pusi – uz otrām divām adatām. Tad abas dubultās adatas uzmanīgi izvelk pretējos virzienos līdz pusei. Tā valdziņus vienādi sadala uz visām četrām adāmadatām. Adatas izkārto četrstūrī tā, lai adījuma sākuma un beigu gali būtu kopā. Jāraugās, lai pīnītes labā puse atrastos virspusē un nebūtu sagriezusies.

Adatas stingri satur kreisajā rokā un sāk adīt ar piekto adatu. Vispirms ceturtās adāmadatas valdziņus savieno ar pirmās adāmadatas valdziņiem.

Lai zeķes mala būtu stingrāka un izturīgāka, uzmetuma pīnīti veido no divās kārtās salikta dzijas pavediena, bet ada ar vienu dzijas pavedienu.

Valnīti ada sviķeļainā adījumā. Valnīti veido no tik adījuma kārtām, cik valdziņu ir uz divām vai trim adāmadatam (6–8 cm). Garāku valnīti ada, ja zeķi grib atlocīt.

Taisnais gabals. Aiz valnīša ada taisno gabalu līdz papēdim. Šo daļu ada gludajā labiskajā adījumā. Var adīt arī vienkāršā labisko un kreilisko valdziņu rakstā. Šajā gadījumā mugurpusē rakstu ada līdz papēdim, bet priekšpuse – ar valdziņiem, kas atrodas uz otrās un trešās adatas – līdz zeķes noraukumam. Taisno gabalu ada tik garu, cik garu zeķi vēlas. Parasti tik kārtu, cik valdziņu ir uz 3 adatām.

Papēža taisnā daļa. Pēc taisnā gabala noadīšanas uz divām adāmadatām (uz pirmās un ceturtās) ada papēža taisno daļu. Šajā daļā veido biezu un izturīgu reljefu adījumu. Turpejošā virzienā ada šādi: pirmo valdziņu noceļ, otro valdziņu izada labiski, trešo noceļ, ceturto izada labiski utt. Atpakaļejošā virzienā visus valdziņus izada kreiliski. Uzsākot jaunu kārtu, jāraugās, lai malās, noceļot valdziņus, veidotos pīnīte, nevis mezgliņi. Pīnīte neļauj adījumam izstiepties, tāda mala ir stingrāka. Bez tam pīnītes malas valdziņi būs jāuzlasa. Papēža taisnajā daļā ada tik kārtu, cik valdziņu ir uz divām adāmadatām (kvadrātu).

Papēža noraukums. Kad taisnais papēža gabals noadīts, sāk veidot papēdi. Valdziņus, kas atrodas uz pirmās un ceturtās adatas, domās sadala trīs vienādās daļās (var iezīmēt ar krāsainu pavedienu). Turpina adīt tikai vidējo daļu (adījums kā papēža taisnajā gabalā), bet abas malējās daļas pakāpeniski norauc. Adot no kreisās puses, vidējās daļas pēdējo valdziņu kreiliski saada kopā ar pirmās daļas pirmo valdziņu. Tad apgriež adīkli un atkal ada vidējo daļu. Pirmo valdziņu vienmēr noceļ bez adīšanas. Vidējās daļas beidzamo valdziņu saada ar trešās daļas pirmo valdziņu. Šo valdziņu norauc ar pārcelšanu, tas ir, pirmo valdziņu noceļ, otro izada un nocelto valdziņu pārvek pār izadīto (var arī šos 2 valdziņus saadīt labiski griezti). Raukšanu atkārto tik ilgi, līdz malējās daļas ir norauktas un paliek tikai vidējā daļa.

Pēdas noraukšana. Pēc papēža noraukuma pabeigšanas uz tām pašām adatām (pirmās un ceturtās) jāuzņem visi valdziņi no papēža taisnā gabala sānu pīnītēm. Lai valdziņu uzņemšanas vietās nerastos caurumiņi, pirmajā kārtā pīnītes valdziņus izada labiski griezti. Uz papēža adāmadatām (pirmās un ceturtās) zeķes papēža daļā ir vairāk valdziņu nekā uz divām pārējām. Liekie valdziņi jānorauc. Tos norauc pirmās adāmadatas beigās ar saadīšanu, bet ceturtās adāmadatas sākumā - ar pārcelšanu (vai arī 2 valdziņus saada labiski griezti) tā, lai veidotos pīnītes. Pirmās adāmadatas pēdējo valdziņu un ceturtās adāmadatas pirmo valdziņu neizmanto raukšanai, bet izada labiski. Raukšanu izdara ik pēc divām kārtām, līdz uz visām adatām ir vienāds valdziņu skaits.

Pēdas taisnais gabals. Šai zeķes daļā parasti ada tik daudz kārtu, cik uz 3 adatām ir valdziņu. Precīzāk pēdas taisnā gabala garumu nosaka, pielaikojot zeķi. Tam jāsniedzas līdz mazā pirkstiņa sākuma vietai.

Zeķes gala noraukums. Zeķes galu noraucot var veidot apaļu vai trīsstūrveidīgu. Apaļā noraukuma zeķes galu norauc, astoņās vietās saadot kopā divus valdziņus, tā veidojas apaļais noraukums. Rauc katras adatas vidū un beigās. Starp katru noraukuma kārtu bez noraukšanas ada par vienu kārtu mazāk, nekā ir valdziņu starp noraukumiem. Rauc tik ilgi, kamēr uz katras adāmadatas paliek divi valdziņi. Tiem cauri izver pavedienu un stingri savelk. Pavediena galu ar lāpāmadatu izvelk uz zeķes kreiso pusi un ar nedaudziem dūrieniem piešuj. Ja zeķi ada no rupjas lauku dzijas, tad pēdas apaļo noraukumu var veidot pēc 2. paņēmiena. Katras adatas beigās 2 valdziņus saada labiski kopā (var saadīt labiski griezti 2 valdziņus adatas sākumā). Pēc katras noraukuma kārtas vienu kārtu apada bez noraukuma. Rauc, līdz uz katras adatas paliek pa vienam valdziņam. Tālāk rīkojas tāpat, kā aprakstīts iepriekš.

Trīsstūrveida noraukums. Zeķes galu norauc četrās vietās pirmās un trešās adatas sākumā ar pārcelšanu, bet otrās un ceturtās adatas beigās – labiski saadot. Pirmās un trešās adatas pirmos valdziņus, otrās un ceturtās adatas pēdējos valdziņus raukšanai neizmanto, bet izada labiski. Pēc pirmā noraukuma izada divas kārtas bez raukšanas, pēc otrā noraukuma – vienu kārtu. Tālāk turpina noraukt katrā kārtā. Pavediena galu nostiprina tāpat, kā aprakstīts iepriekš.

Pēc zeķes noadīšanas visus diega galus kreisajā pusē nostiprina, pēc tam zeķi caur mitru drānu ar gludekli viegli notvaicē.

Pusgaro zeķu adīšanā ir senas tradīcijas. Jau senos laikos pusgarās zeķes adīja kā goda zeķes un vilka pie tautas tērpa. Gandrīz visos novados pusgarās zeķes adīja mežģīņadījumā no linu diegiem vai no baltas vilnas dzijas. Dažādos novados bija iecienīti dažādi krāsu salikumi un raksti. Ļoti krāšņas ir Alsungas zeķes. Te adīja zeķes ar lieliem ornamentāliem rakstiem un ļoti košās krāsās. Īpatnējas ir Zemgales novada zeķes. Zeķes sākuma daļu ada mežģīņadījumā baltā krāsā, turpina adīt melnā krāsā gludā adījumā. Pēc tam uz gludā adījuma uzšuj atsevišķus rakstu elementus ar košas krāsas dzīpariem.

zsh.gif (9877 bytes)

Pusgaro zeķi veido līdzīgi īsajai zeķei. Protams, jāievēro pusgarās zeķes valkāšanas īpatnības.

Tā kā zeķe sākas zem ceļa, ir svarīgs tās nostiprinājums. Ja zeķi ada no vilnas dzijas, tad pietiek, ja tās augšdaļu ada stingrā sviķelī. Ja izmanto pusvilnas dziju, kokvilnu vai kādu mākslīgu šķiedru, tad jāatceras, ka adījumam ir tieksme izstiepties. Tāpēc zeķes sākuma daļa ir īpaši jānostiprina. Zeķes sākumā parasti ada dubultu adījumu vai robiņus, lai varētu ievērt gumiju vai aukliņu. (Senāk zeķu nostiprināšanai lietoja prievītes, ar kurām zeķes stingri nosēja zem ceļa. Tādas prievītes sauca par sietavām vai pekelēm.)

Pusgarās zeķes ada piegulošas kājai, tāpēc ļoti svarīgi ir pareizi veidot zeķes noraukuma daļas, piemērojot to kājas formai.

Sākumā noada paraugu no zeķei izraudzītās dzijas un aprēķina, cik valdziņu ir 1 cm platā adījumā un cik adījuma kārtu veido 1 cm garu adījumu.

Vispirms nomēra kāju un izdara aprēķinus. Garai, slaidai kājai valdziņu skaitu var aprēķināt, ja zināms pēdas garums. Šeit dotie aprēķini ir izdarīti, adīšanai izmantojot četrkārtīgu vai pieckārtīgu ķemmdziju. Piemēram, ja pēdas garums ir 24 cm, bet noadītajā paraugā 1 cm garu adījumu veido 5 kārtas, tad zeķes pamatvaldziņu skaits ir 24 x 5=120 valdziņi. Tātad uz katras adatas jābūt 30 valdziņiem. Zeķes vidus jeb vīle veidojas starp pirmo un ceturto adāmadatu kājas mugurpusē. Zeķes raksta centrs ir starp otro un trešo adāmadatu, tas ir, zeķes priekšpusē.

Zeķes adīšana līdz ceļgalam. Garās zeķes sākuma daļā ada 5-6 cm garu valnīti (to var adīt līdz pat ceļgalam). Tad turpina adīt zeķi atbilstoši izvēlētajam rakstam līdz ceļgalam. Šīs daļas garums var būt ļoti mainīgs, pēc adītājas izvēles. Vidējs šīs daļas garums ir daļa no uzmetamo valdziņu skaita. Šajā gadījumā tas ir 1/3 no 120=40 kārtas. Tālāk visus aprēķinus izdara, ņemot vērā pamatvaldziņu skaitu.

Zeķes adīšana līdz liela platākajai vietai. Zeķes daļas garums no ceļgala līdz liela platākajai vietai adījuma kārtas atbilst 2/3 no uzmetuma valdziņu skaita. Šajā gadījumā tas ir 2/3 no 120=80 kārtas.

Zeķes noraukšana kājas liela daļā. Lai aprēķinātu, cik valdziņi jānorauc, svarīgi ir zināt šādus izmērus:

kājas apkārtmērs liela platākajā daļā,

kājas apkārtmērs liela daļā, kur beidzas paplatinājums un sākas taisnā daļa (apmēram 8 cm virs pēdas),

attālums starp šīm daļām.

Zinot šos lielumus, aprēķina,

par cik valdziņiem zeķe jāsašaurina,

cik kārtās jāizdara lieko valdziņu noraukšana,
cik liels ir intervāls starp kārtām, kurās izdara noraukšanu.

Noraukšana jāveic pakāpeniski un vienmērīgi.

Liekos valdziņus var noraukt trejādi:

valdziņu noraukšanu izdara ceturtās adāmadatas beigās un pirmās adāmadatas sākumā. Ceturtās adatas beigās divus valdziņus saada kopā labiski, bet pirmās adāmadatas sākumā labiski griezti. Zeķes mugurpusē veidojas skujveidīgs adījums. Starp noraukumiem var veidot taisnu 2 vai 4 valdziņus platu celiņu. Tādā gadījumā ceturtās adatas beigās pēc noraukšanas un pirmās adatas sākumā pirms noraukšanas jāizada 1 vai 2 valdziņi, t.i., saada nevis divus pēdējos vai pirmos valdziņus, bet otro ar trešo valdziņu;

noraukumu izdara pa apli, neuzsverot saadījuma vietas. Ja rakstu veido rakstainas, vertikālas slejas, bet starp tām ir starpraksts no labiskiem vai no kreiliskiem valdziņiem, tad noraukšanu izdara šajos labiskajos vai kreiliskajos starprakstos. Tādējādi starpraksta slejiņas pakāpeniski sašaurinās;

noraukumu izdara pa apli, neuzsverot saadījuma vietas, bet platākās vertikālās raksta slejas sašaurina, pārveidojot rakstu. Tas jāizdara profesionāli, lai rakstā turpinātos aizsāktais ritms.

Aplūkosim piemēru, kur valdziņu skaitu nepieciešams samazināt par 30 valdziņiem, tātad par 1/4 daļu no pamatvaldziņu skaita. Ja katrā kārtā norauktu pa 2 valdziņiem, tad 30 valdziņus varētu noraukt 15 kārtās. Taču zināms, ka proporcionālai kājai attālums starp liela resnāko vietu un paplatinājuma nobeiguma vietu ir 3/4 daļas no pamatvaldziņu skaita, t.i., 90 kārtas. Lai uzzinātu, kāds ir intervāls starp kārtām, kurās izdara noraukšanu, 90:15=6 kārtas. Tas nozīmē, ka noraukšana jāizdara katrā 6. kārtā, noraucot pa diviem valdziņiem.

Pēc lieko valdziņu noraukšanas kopējais valdziņu skaits ir 90. Šos valdziņus sadala starp adatām šādi: uz otrās un trešās adatas - 22 valdziņi, bet uz pirmās un ceturtās adāmadatas – 23 valdziņi.

Pēc tam turpina adīt taisno gabalu, kura garums parasti ir 40 kārtas 1/3 no 120, tad sāk veidot papēdi. To ada tāpat kā īsajai zeķei.

Ja pēdas garums ir 24 cm, arī adot pusgaro zeķi, uzmet 120 valdziņus. Zeķes sākumu ieteicams uzsākt ar dubultadījumu, rullīšiem vai robiņiem. Vajadzības gadījumā šos sākuma adījumus ļoti labi var izmantot gumijas ievēršanai.

Zeķes pēdas virspusi un apakšpusi var adīt katru atsevišķi. Tādā gadījumā, kad zeķe ir noadīta līdz papēdim, uz divām adatām – uz otrās un trešās – turpina adīt tikai pēdas virspusi līdz mazajam pirkstam. Pēc tam uz pirmās un ceturtās adatas ada papēdi, norauc to un turpina adīt pēdas apakšpusi līdz mazajam pirkstam. Kad abas daļas vajadzīgajā garumā ir noadītas, tad adatas saliek aplī un turpina adīt pa apli, veidojot noraukumu. Pēc tam no labās puses ar adījuma dūrienu sašuj pēdas virspusi un pēdas apakšpusi.

Šo paņēmienu ieteicams izmantot, adot smalkas mežģīņzeķes, jo valkājot pēdas daļa ātri izdilst. Tad var viegli noārdīt pirkstgalu, pēdas apakšpusi un papēža daļu un pieadīt tās no jauna.

Adot strīpainas vai ornamentāli rakstainas zeķes, arī vēlams izmantot šo darba veidu. Pie tam, atsevišķi adot pēdas apakšpusi, pamatdzijai var pievienot kādu izturīgāku pavedienu, tā nodrošinot garāku zeķes “mūžu”.