DZIJAS

DZIJAS

Adīšanai noder visdažādākā dzija un diegi - tiklab vilnas, kā arī pusilnas, kokvilnas vai mākslīgās šķiedras. Lai tās vispareizāk varētu izmantot, ir jāzina to īpašības. Materiāls jāizraugās atbilstoši adījuma veidam un raksturam.

Parasto vilnas dziju (lauku dziju) iegūst no aitām. Tā var būt smalka, vidēji rupja un ļoti rupja. Pārdošanā ir gan šķeterēta, gan nešķeterēta dzija, tā ir silta, elastīga, labi mazgājama, nestiepjas, labi krāsojama.

Parastā vilnas dzija ir piemērota visu priekšmetu tamborēšanai un adīšanai, izstrādājumā labi izceļas adījuma raksti. Adījumi ir viegli kopjami, mazgājot nesaveļas un neizstiepjas.

Ķemmdziju (gublānu) izgatavo no speciāli apstrādātas paaugstinātas kvalitātes vilnas. Ķemmdzija ir ļoti smalka. Adot liek kopā vairākus pavedienus, lai panāktu nepieciešamo dzijas rupjumu. Ķemmdzija ir piemērota visu priekšmetu tamborēšanai un adīšanai. Adījumos no gaišas krāsas dzijas labi izceļas adījuma raksti. Vienkārtīgu ķemmdziju izmanto sevišķi smalku izstrādājumu darināšanai, piemēram, adot apkakles. No divkārtīgas vai trīskārtīgas ķemmdzijas ada smalkus pirkstaiņus.

Ķemmdzija ir ļoti silta, mīksta, elastīga, poraina, nestiepjas, labi krāsojama. Tā ir uzmanīgi jāmazgā, jo var savelties.

Pusvilnas dziju izgatavo no vilnas dzijas, kam pievienota kāda mākslīga šķiedra. Tā ir ļoti praktiska, pietiekami silta, mīksta, stipra, mazgājot nesaveļas. Adījumi no šīs dzijas jāada stingrāk, jo tiem ir tieksme izstiepties. Krāsošanai nav piemērota.

Īpaši augstas kvalitātes dzija ir Angoras vilnas dzija. To iegūst no Angoras trušu dūnvilnas. Vilna ir vidēji rupja un rupja, mīksta, ļoti silta un pūkaina. Vērpjot pievieno smalku vilnas, kokvilnas vai zīda pavedienu, lai tā būtu izturīgāka. No šīs dzijas ada tikai gludus adījumus. Siltuma dēļ tā ir piemērota adītu bērnu apģērbu darināšanai. Adījumi ir patīkami valkāšanā. Jāuzmanās, mazgājot tie var savelties.

Merīnvilnas dziju iegūst no merīnaitu vilnas. Dzija ir ļoti mīksta, pūkaina, silta. Nepieciešama uzmanīga adījumu kopšana, jo tie var savelties. No šīs dzijas ada augstas kvalitātes, elegantas vestes, džemperus, jakas, cepures. Ļoti patīkama valkāšanā.

Kamieļvilnas dziju iegūst no kamieļvilnas. Tā ir vidēji rupja, var būt gan mīksta, gan asa. No kamieļvilnas dzijas ada jakas, mēteļus. Var izmantot dažādus adījuma rakstus. Dzija labi mazgājama, nesaveļas.

Mohēras dziju iegūst no Angoras kazu vilnas - Spānijā, Mazāzijā, Dienvidāfrikā, līdzīgu dziju iegūst no Orenburgas kazām. Tā ir ļoti smalka, pūkaina ar zīdainu spīdumu. Labi mazgājama, bet nav ieteicams krāsot. Vērpjot dzijai tiek pievienota kāda sintētiska šķiedra, lai tā būtu izturīgāka. Adījuma raksti, ko ada no mohēras dzijas, neizceļas. Piemērotāki ir vienkārši raksti vai pavisam gluds labiskais vai kreiliskais adījums. Var adīt arī pīņu rakstus vai patentadījumu. Jāada ļoti vaļīgi. Pūku dēļ nav piemērota bērnu apģērbu darināšanai.

Visā pasaulē tiek ražotas dažādas mākslīgas šķiedras, kas aizstāj vilnu. Tās sauc par mākslīgajām šķiedrām vai sintētiskajām dzijām (akrils, kaprons, neilons).

Sintētiskā dzija ir smalka, vidēji rupja, rupja, tā ir mīksta, gaisīga, stipra, bet nav silta. Sintētisko dziju ir grūti nokrāsot. Var izmantot dažādu priekšmetu tamborēšanai un adīšanai. Izstrādājumi nav elastīgi, pēc mazgāšanas stiepjas. Adot džempera vai vestes sākuma daļu, piedurkņu galus (ko parasti ada sviķelī), sintētiskajai dzijai pievieno tās pašas krāsas vilnas dzijas pavedienu. Šo dziju nevajadzētu izmantot bērnu apģērbu darināšanai.

Visu iepriekš aprakstīto dziju smalkāku vai rupjāku pavedienu savērpj no jēldzijas. Jēldziju var izmantot arī nesavērptu. Lai jēldzija būtu izturīgāka, tai var pielikt kādu smalku vilnas vai sintētiskas dzijas pavedienu. Jēldzija ir ļoti rupja, silta, mīksta, gaisīga, bet nestipra un pēc mazgāšanas saplok. To izmanto biezu vestu, džemperu, jaku adīšanai. Labi izskatās dažādi reljefu veidojošie raksti, kas adīti no jēldzijas.

Sašķeterējot vai tikai saliekot kopā dažādu šķiedru dažāda rupjuma dzijas, veidojas dzijas ar dažādu efektu.

Grubuļainā dzija - “buklē” vai “frotē”. Labi izskatās vaļīgs labiskais vai kreiliskais adījums no šādas dzijas. Adījuma virsma ir ļoti grubuļaina ar interesantu faktūru.

Faktūrdzija. Šai dzijai raksturīga atraktivitāte un dažādi efekti. Šo dziju mēdz dēvēt arī par efektdziju. Patreiz ražošana ir ļoti strauji attīstījusi savas iespējas un faktūrdziju klāsts ir plašs un bagātīgs. Ja pirms pāris gadiem šādas dzijas rokdarbnieces gatavoja pašas mājas apstākļos, tad tagad ir iespēja iegādāties ārkārtīgi daudzveidīgus izstrādādājumus. Dziju izgatavošanā izmanto dažādu dziju kombinēšanu: vilnu ar kokvilnas pavedienu, kokvilnu ar sintētisku diegu, izmanto gan bārkstiņu, gan cilpiņu, gan bumbulīšu efektu. Dzijas var miksēt arī ar jūras zāļu pavedieniem. Jaunākajās kolekcijās parādās faktūrdzijas ap spīguļu efektu, kas īpaši der svētku tērpu veidošanai.

Jaunas dzijas sagatavošana darbam

Mazgāšana. Jauna dzija pirms adīšanas jāmazgā, jo tā ir netīra, eļļaina. Pat samērā tīru dziju mazgājot, zaudē 10-15% no tās svara. Tas jāatceras, aprēķinot dzijas daudzumu kāda priekšmeta adīšanai. Pirms dzijas mazgāšanas, šķeteres vairākās vietās pārsien ar izturīgu diegu. Tā kā vilnās dzijai ir tieksme savelties, mazgājot jāievēro vairāki noteikumi.

Visiem mazgājamiem un skalojamiem ūdeņiem jābūt vienādā temperatūrā (28-30° C).

Mazgājamie līdzekļi, kas piemēroti vilnas dzijas mazgāšanai, jāizmanto atbilstošā daudzumā.

Skalošana. Dziju skalo vairākos ūdeņos. Ievērot ūdens temperatūru! Pēdējam skalojamam ūdenim pievieno nedaudz etiķa.

Žāvēšana. Dzijas šķeteres žāvē, pakārtas siltā vietā. Dziju nedrīkst žāvēt pie karstas krāsns vai uz radiatoriem, tad tā kļūst plankumaina. Aukstumā žāvēta dzija kļūst asa.

Ielāgo!

	Skalojot krāsainu dziju, pēdējam skalojamam ūdenim var pievienot glicerīnu - 1 ēdamkaroti uz 2 l ūdens, tad dzija kļūst mīkstāka un krāsa atsvaidzinās.
	Skalojot baltu dziju, labāk pievienot nedaudz ožamā spirta.
	Tieši tāpat mazgā gatavus adījumus. Atšķiras dzijas un adījuma žāvēšana. Izmazgātās šķeteres pakar un ļauj izžūt. Adītā izstrādājuma lieko mitrumu nospiež frotē dvielī. Tad to izkārto uz kādas plakanas virsmas, zem adījuma un adījuma starpā liekot vairākkārt salocītu marli. Žāvēšanas laikā mitro marli pāris reizes nomaina pret sausu.
	Ja adījumam paredzētais dzijas pavediens par smalku, saliek kopā vairākus pavedienus. To izdara pirms dzijas mazgāšanas. Mazgājot šie pavedieni it kā salīp kopā, un ir vieglāk adīt. Tinot vairākus pavedienus kopā, jāiegaumē, ka visu pavedienu grodumam jābūt vienā virzienā. Piemēram, ja kopā jāsaliek četri pavedieni, tad vispirms notin četrus vienāda lieluma kamolus un tikai tad pavedienus liek kopā no visiem četriem kamoliem un satin.
	Sintētisko dziju un importēto dziju pirms adīšanas nemazgā.

Dzijas uzglabāšana

Dziju uzglabā tīru, vaļīgi satītu kamolos, šķeterēs vai rūpnieciskā fasējumā - spolēs. Dziju saliek kastēs vai iesaiņo celofāna maisiņos (tikai tos nedrīkst stingri aizsiet, lai dzijai piekļūtu gaiss) un novieto tīros, sausos skapju plauktos vai atvilktnēs. Ļoti piemēroti dziju uzglabāšanai ir no klūgām pīti grozi ar vāku.

Ļoti lielu ļaunumu dzijām nodara kodes. Kožu saēstās dzijas bieži vien ir nederīgas izmantošanai. Lai dziju nebojātu kodes, to uzglabājot ilgāku laiku, dzijā ieliek rūpnieciski ražotus pretkožu līdzekļus, piemēram, naftalīnu u.c. Var izmantot terpentīnā samērcētu avīžu papīru, kurā ietin dzijas.

Patīkamāk ielikt plauktos vai grozos, kur uzglabājas dzija, dabiskos materiālus, piemēram, purva augus - vaivariņus, žāvētas apelsīnu mizas, vai iekaisīt ļoti smalki samaltus melnos piparus, kas arī atbaida kodes.

Lietotas dzijas sagatavošana darbam

	Lietotus vecus adījuma gabalus vispirms izārda pa vīlēm, ja tie ir sašūti.
	Sāk ārdīt no tās vietas, kur adījums noraukts. Dzijas galus rūpīgi sasien ar plakano mezglu. Tāds mezgls ir neliels un pietiekami izturīgs. Rupjas dzijas pavedienu galus ieteicams savienot ar adatas palīdzību. Pavediena galā ieloka adatu, to izvelk un pavedienu galus nogriež.
	Dziju no kamoliem satin šķeterēs, 3 vai 4 vietās tās pārsien ar izturīgiem diegiem.
	Dzijas šķeteres mazgā. Ja dzija pēc mazgāšanas krokojas, tad nepieciešams to iztaisnot. To var darīt dažādi: slapjās šķeteres piesien pie auklas un katrā no tām iekar smagumu. Šķeteres garumam jābūt apmēram 50 cm un svaram ne vairāk kā 50 g. Šķeteres stāvoklis laiku pa laikam jāmaina; uzliek šķeteri uz gludināmā dēļa, lai tā to aptvertu, pārklāj ar samitrinātu marli un ar gludekli tvaicē, vienlaicīgi brīvo šķeteres loku zem gludināmā dēļa velkot uz leju. Pēc šķeteres tvaicēšanas to uz pāris stundām atstāj brīvi izliktu, pēc tam satin kamolos; vaļīgi kamolā satītas ārdītas dzijas ieliek caurdurī. Caurduri novieto virs katla ar verdošu ūdeni un uzliek vāku. Apmēram stundas laikā kamoli iesūc sevī tvaika mitrumu un dzijas krokojums zūd.

Ielāgo!

Ja adījums ļoti savēlies un grūti izārdīt, var darīt tā: šādu adījumu iemērc ziepju šķīdumā, kuram pievienots

ožamais spirts uz 10 l - 3 ēdamkarotes,

terpentīns uz 10 l - 1 ēdamkarote,

spirts uz 10 l - 1 ēdamkarote.

Skalo un žāvē kā parasti adījumus.

Krāsas un tradīcijas

Krāsošana ir vēl senāka māksla kā apģērbu darināšana. Jau akmens laikmetā izgatavoja krāsainus metāla traukus un sienu gleznojumus.Šķiedrvielu apstrādāšana attīstās pakāpeniski, tāpat arī krāsošanas māksla.

Latvijā līdz 19.gs. vidum audumu un dziju krāsošanai lietoja augu krāsas. Augus krāsošanai ieguva dzīves vietā, tāpēc krāsu salikšanas pamatprincipi katrā novadā veidojās savādāk atkarībā no augu valsts. Šīs gadsimtiem koptās krāsu tradīcijas saglabājās arī vēlāk, kad sāka lietot ķīmiskās krāsvielas.

No daudziem Latvijā augošiem augiem ieguva dzeltenās, zaļās, brūnās, sarkanās un zili zaļās krāsas. No viena un tā paša auga varēja iegūt dažādas krāsas un krāsu toņus. Krāsu toni ietekmēja un toņu daudzveidību papildināja dažādie krāsu nostiprinātāji, piemēram, sāls, gaiss, sārms, saule. Latviešiem bija pazīstami arī ķīmiskie nostiprinātāji, piemēram, soda, potaša, alauns, dzelzs un vara vitriols, kurus iepirka no apkārtstaigājošiem tirgotājiem. Krāsa mainījās arī atkarībā no krāsojamā auga ievākšanas laika (pavasaris, vasara utt.).

Madaru krāsojumi bijuši sarkanā krāsa, jo Latvijā izplatītais augs - madara - labi noderējis sarkanās krāsas iegūšanai. Krāsošana ne katreiz ir izdevusies. Tie nav bijuši gaismas izturīgi. Sarkanu krāsu ieguva arī no miltenājiem, alkšņu mizām u.c. augiem.

Dzelteno krāsu ieguva no ļoti daudziem augiem: no pureņu ziediem, no dzeltenajām pīpenēm, kliņģerītēm, biškrēsliņiem u.c. augiem. Visbiežāk tomēr izmantoja bērzu lapas un sīpolu mizas.

Zaļo krāsu ieguva no suņuburkšķiem, kartupeļu lakstiem, brūklenājiem, burkānu lakstiem u.c. augiem.

Brūno krāsu ieguva, krāsojot ar ozolu mizām, egļu čiekuriem, ābeļu mizām u.c. augiem.

Melnās krāsas iegūšanai izmantoja melnalkšņu un ošu mizas, bet pelēko krāsu ieguva, krāsojot ievu mizās.

Zilās krāsas iegūšana bija stipri apgrūtināta. Latvijā nebija piemērotu augu, no kā iegūt zilu krāsu. Reizēm to izdevās iegūt, krāsojot dzīparus skābās ķiršu ogās vai apšu mizās. Dārzos audzēja mēlenes, no kurām ieguva latviešiem ļoti iemīļoto tumši zili zaļo krāsu jeb tā saukto mēļo krāsu. Mēles pie mums neaug brīvā dabā, tāpēc tās tika kultivētas dārzos. Šis augs pazīstams arī ar zilkaula nosaukumu, tas satur ļoti sen pazīstamo zilo krāsvielu - indigo.

Krāsojot ar vietējiem augiem, nav iespējams iegūt spilgtas krāsas, piemēram, spilgti oranžsarkanu, spilgti violetu vai spilgti sarkanu, koši rozā vai spilgti zilu krāsu. Šīs spilgtās krāsas nav raksturīgas latviešu tautas tērpa rotājumā, izņemot Kurzemes novadu. Kurzemnieces visagrāk iepazina ķīmiskās krāsvielas, ko no svešām zemēm atveda viņu vīri jūrnieki vai tirgoņi.

Apbrīnojama ir šī novada rokdarbnieču meistarība un labā gaume krāsu salikšanas mākslā. Tāpēc kurzemnieču košie audumi ir tikpat mākslinieciski augstvērtīgi kā pārējo novadu audumi, kuros tik daudz smalki niansētu krāsu toņu.

Krāsošana ar ķīmiskām krāsvielām

Krāsojamā materiāla šķiedras noteikšana. Visvienkāršākais paņēmiens šķiedras noteikšanai ir dedzināšana. Dedzinot vilnas dziju vai dabīgo zīdu, liesma lēnām virzās pa pavedienu uz priekšu un galā izveidojas tumšs, sakusis bumbulītis, kurš viegli sairst. Degšanas laikā jūtama degošu kaulu smaka.

Kokvilnas, linu un viskozes diegi deg ar spožu liesmu, kas strauji virzās uz priekšu, jūtama degoša papīra smaka. Pēc sadegšanas paliek birstoši pelni (bumbu1ītis neveidojas).

Sintētiskais diegs (kaprons, neilons) bez vilnas piejaukuma nedeg, bet izkūst. Diega galā izveidojas bumbulītis, kuru grūti saspiest.

Nelielu mākslīgās šķiedras piejaukumu noteikt ir ļoti grūti. Tādā šaubu gadījumā var izmantot abu veidu vienāda toņa krāsvielas.

Ielāgo! Ūdenī katru krāsvielu veidu izšķīdina atsevišķi un tikai krāsojamā sulā sajauc kopā!

Dzijas sagatavošana krāsošanai. Dziju vispirms notin šķeterēs. Krāsojot lielu daudzumu dzijas, vienas šķeteres svars nedrīkst pārsniegt 200-400 gramu. Tādas šķeteres garumam jābūt 60-80 centimetru. Vieglāk krāsot 100 gramu smagas šķeteres, ja to garums ir 40-50 centimetri.

Šķeteres vaļīgi pārsien ar baltu izturīgu diegu vai lentīti 3 vai 4 vietās.

Dzijai pirms krāsošanas jābūt pilnīgi tīrai un slapjai. Dzijas mazgāšanai piemērotākās ir veļas ziepes. Dziju mazgā tāpat, kā to dara jebkurā citā gadījumā. Ja krāsojamā dzija ir tīra, pirms krāsošanas to mērcē siltā ūdenī 30-40 minūtes.

Krāsošanai lietojamie trauki u.c. priekšmeti. Emaljēts katls vai bļoda ir piemērotākie trauki. Skārda katls vai vanniņa - arī izmantojami. (Nav izmantojami alumīnija katli, jo atsevišķos gadījumos var nelabvēlīgi iespaidot krāsas toni.) Mente (no gluda koka) - šķeteru cilāšanai, krāsvielu šķīduma maisīšanai. Nūjiņas (no koka, gludas, izturīgas) - šķeteru uzlikšanai. Mazi emaljēti vai fajansa trauciņi - krāsu izšķīdināšanai. Mazas koka mentītes - krāsu maisīšanai šķīdināšanas laikā. Marles gabaliņi vai citas drāniņas - krāsu izkāšanai.

Krāsvielu sajaukšana. Iecerēto krāsu toni ne vienmēr iespējams iegūt, izmantojot vienu krāsvielu, nereti ir jāņem divas vai vairākas. Krāsvielu sajaukšanu izdara mazā emaljētā vai fajansa trauciņā verdošā ūdenī. Krāsu toni nosaka, iemērcot šķīdumā krāsojamā materiāla paraugu.

Krāsošanas darbu secība

Katlā ielej vajadzīgo ūdens daudzumu. Ūdens svaram jābūt 20 reizes lielākam par krāsojamās dzijas svaru. Piemēram, 200-300 g dzijas krāsošanai vajadzīgi 6-8 l krāsošanas sulas. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams 6-8 l ūdens, 1 paciņa krāsvielas, 1 ēdamkarote etiķa esences vai 1,5 glāzes galda etiķa, 1 ēdamkarote sāls, ko iepriekš izšķīdina 1 l ūdens.

Krāsojot ar vilnas krāsvielām, ūdenim sākumā pievieno pusi no paredzētā etiķa daudzuma un visu vārāmās sāls daudzumu. Šķīdumu izmaisa un karsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai. Krāsojot ar kokvilnas krāsvielām, ūdenim pievieno kalcinēto sodu un arī uzkarsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai.

Sagatavo krāsvielu šķīdumu: krāsvielu izšķīdina mazā trauciņā karstā ūdenī, maisot ar mentīti. Lai izšķīdinātu 1 paciņu krāsvielas, vajag 0,5 1 ūdens. Sagatavoto šķīdumu izkāš caur divkārt saliktu marli. Vienas paciņas krāsvielu pietiek, lai nokrāsotu 200-400 g dzijas. Krāsas daudzums ir atkarīgs arī no tā, kādu krāsas intensitāti krāsotājs vēlas iegūt.

Krāsojot ar jebkuru krāsvielu, sākumā ūdenim pievieno krāsvielu šķīduma, labi izmaisa un atdzesē krāsošanas sulu līdz 30-40 ° C temperatūrai.

Visu krāsošanai paredzēto materiālu slapju liek katlā un lēni karsē līdz vārīšanai. Krāsojamo materiālu nepārtraukti cilā un groza. Vāra 10-15 minūtes.

Tad krāsojamo materiālu pirmo reizi izņem no katla. Krāsojot ar vilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo krāsvielu šķīdumu, labi izmaisa, liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā un vēlreiz karsē 10-15 minūtes.

Krāsojot ar kokvilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno vārāmo sāli, izmaisa (uz 1 paciņu krāsvielas pievieno 2 ēdamkarotes sāls, ko iepriekš izšķīdina 2 l ūdens), ieliek krāsojamo materiālu un karsē 15-20 minūtes. Krāsojot kokvilnas materiālu gaišos toņos, pievieno tikai 1 ēdamkaroti sāls.

Krāsojamo materiālu otrreiz izņem no katla.

Krāsojot ar vilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo etiķa daudzumu, izmaisa, liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā un trešo reizi karsē 30-40 minūtes.

Krāsojot ar kokvilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo krāsvielas šķīdumu, labi izmaisa un liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā. Trešajā reizē karsēšanas ilgums ir šāds: lai iegūtu gaišus toņus - 10-15 minūtes; vidēji intensīvus - 20-30 minūtes; tumšus - 40-60 minūtes.

Pēc tam katlu noceļ no uguns un krāsojamo materiālu krāsošanas sulā atdzesē līdz 28° C. Vilnas dzijas izskalo siltā ūdenī, tad mazgā ziepju putu ūdenī un atkārtoti skalo vairākos siltos ūdeņos. Pēdējam skalojamam ūdenim pievieno tikpat daudz etiķa esences, kā krāsojot.

Kokvilnas materiālus mazgā karstā vārāmās sāls šķīdumā (uz 6-8 l ūdens - 100 g sāls). Ja skalojamais ūdens joprojām krāsojas, tad krāsojamo materiālu var vēlreiz novārīt sāls šķīdumā, tas norūdīs krāsu. Pēc tam skalo siltā un vairākos aukstos ūdeņos.

Ielāgo!

Lai dzija vai vilnas izstrādājumi nesaveltos, visiem mazgājamiem un skalojamiem ūdeņiem jābūt vienādā temperatūrā (28-30 ° C).

Lai dzija nokrāsotos pareizi, vienmērīgi:

krāsojamam ūdenim jāpievieno vārāmā sāls. Tā garantē vienādu krāsojumu, kā arī krāsas intensitātes pakāpenību;

dzija jāliek katlā slapja un tīra;

dzijai brīvi jāpeld lielā ūdens daudzumā; ja vajag nokrāsot lielāku daudzumu dzijas, bet atbilstoša trauka nav, tad strādā šādi: dzijas šķeteres uzver uz gludas nūjas, kuras galus noliek uz katla malas. Krāsošanas laikā dziju nepārtraukti griež apkārt nūjai;

krāsošanas laikā krāsojamais materiāls nemitīgi jācilā un jāgroza;

nedrīkst pievienot visu izšķīdināto krāsvielu vienā reizē. Tabulā par dzijas krāsošanu norādīts, ka izšķīdināto krāsvielu pievieno divās reizēs. Lai izvairītos no nevajadzīgi tumšas dzijas nokrāsošanas, jāsāk ar ļoti gaišu krāsošanas sulu, pakāpeniski to tumšinot ar krāsvielu. Krāsvielu var sadalīt arī 3 vai 4 daļās un krāsošanas sulai to pievienot 3 vai 4 reizēs. Tas paildzina krāsošanas procesu, bet garantē vēlamā toņa iegūšanu. Var gadīties, ka krāsvielas šķīduma ceturtā daļa ir nevajadzīga;

pievienojot krāsvielas vai citas piedevas, dzija nedrīkst atrasties katlā;

krāsošanai labākais ir mīksts ūdens (lietus, sniega, upes). Ciets ūdens var veicināt neglītu, nevienādu krāsojumu, tāpēc tas jāmīkstina ar etiķskābi. Etiķskābe garantē krāsvielas iedarbību un krāsas noturību. Piemēram, ja krāsojot dzija ieguvusi vajadzīgo krāsu toni pirms ūdens vārīšanās sākuma, tad krāsu toni nostiprina šādi: dziju izņem no krāsojamās sulas un turpina to karsēt tīrā, karstā ūdenī, kam pievienots etiķis (tā daudzums, kā norādīts iepriekš). Kad ūdens uzvārījies, karsēšanu pārtrauc, dziju atstāj ūdenī, kamēr tas atdziest. Skalo, kā iepriekš norādīts.

Ielāgo!

Krāsojot gaišos toņos, krāsošanas sulai pašā sākumā var pievienot izšķīdinātas ziepes (uz 25 l ūdens - 10-12 g).

Ja vēlas dabūt intensīvāku toni, tad jāpalielina ne tikai krāsvielas daudzums, bet arī visu piedevu - vārāmās sāls, kalcinētās sodas daudzums.

Cietu ūdeni mīkstina ar kalcinēto sodu.

Batikotas (raibas) dzijas krāsošana.

1.paņēmiens. Dzijas šķeteri vairākās vietās stingri notin ar linu vai kokvilnas diegu, apmēram 2-3 cm garu posmu. Krāsojot notītās vietas nenokrāsosies. Pēc pirmās nokrāsošanas var dažas vietas notīt no jauna, kā arī notītās vietas atraisīt vaļā un krāsot kādā citā krāsošanas sulā. Tā vienu šķeteri var nokrāsot ļoti daudzās krāsās un iegūt dažādas krāsu pārejas.

2.paņēmiens. Šķeteres pārsien vaļīgi. Daļu šķeteres (1/3 vai 1/4) iemērc krāsošanas sulā, tad uzkar uz nūjas, kas uzlikta uz katla, ar tādu aprēķinu, lai slapjā daļa atrastos sulā. Kad šī daļa nokrāsojusies, samērc pretējo šķeteres galu un dara tāpat kā iepriekš. Pēc tam šķeteri izžāvē un saloka tā, lai šķeteres galos atrastos nenokrāsotās daļas. Tagad vienu galu nokrāso trešajā krāsā, pēc tam pretējo galu vēl kādā citā krāsā. Tādā veidā vienu šķeteri var nokrāsot četrās krāsās, panākot krāsu pārejas.

3.paņēmiens. Satin kamolā 120-130 g dzijas. Kamolu tin tā, lai kamola vidus būtu stingrs, vidējā kārta - ne visai stingra un virsējā vaļīga. Šoreiz sausus kamolus ieliek krāsošanas sulā, arī vienu slapju šķeteri (apdarei). Šķetere nokrāsosies vienkrāsaina, bet dzija kamolā - tādā pašā krāsā ar pakāpeniskām pārejām no tumšāka toņa uz gaišāku.

Krāsošanas kļūdas, to labošana

1. Ja materiāls nokrāsojies nevienmērīgi, tad darba procesā, iespējams, ir pieļautas šādas kļūdas:

nepareizi sagatavots krāsvielas šķīdums;

krāsojamā sula nav nosegusi krāsojamo materiālu;

krāsojamais materiāls nav bijis pietiekami slapjš (tad tas piepildās ar gaisu un peld šķīduma virspusē);

krāsošanai lietots netīrs trauks.

Krāsojamā materiāla krāsu var izlīdzināt vai arī pabalināt, ja krāsu tonis ir par tumšu.

1.paņēmiens. Materiālu liek ziepjūdenī un karsē uz lēnas uguns 20-25 minūtes. Reizēm to pacilā un apmaisa.

2.paņēmiens. Karstam ūdenim pievieno ožamo spirtu (50 g uz 5 1 ūdens), tajā ieliek nevienmērīgi nokrāsoto materiālu un karsē 40-50° C temperatūrā 30 minūtes.

2. Krāsojamā materiāla krāsojums nav noturīgs, ja tas ir slikti izskalots vai krāsvielas daudzums bijis lielāks, nekā vajadzīgs atbilstoši materiāla svaram.

Ja pēc atkārtotas pareizas skalošanas krāsviela joprojām ir nenoturīga, tad to “norūda”, kā iepriekš aprakstīts, - vilnas materiālu ar etiķskābi, bet kokvilnas - ar sāli.

Balināšana ar ūdeņraža pārskābi jeb peroksīdu (H₂0₂). Ūdeņraža pārskābe labi balina visas šķiedras. Pēc balināšanas materiāls kļūst mīkstāks un maigāks.

Veikalos un aptiekās iespējams nopirkt 3% un 30% ūdeņraža pārskābi. Tas ir dzidrs, bezkrāsains šķīdums, kas jāglabā slēgtā stikla traukā tumšā vēsā vietā.

Balināšanas sulu sagatavo šādi: uz 1 l ūdens ņem 2-10 ēdamkarotes 3% vai 1-3 tējkarotes 30% ūdeņraža pārskābes un 1 ēdamkaroti 10% ožamā spirta.

Aukstā balināšanas sulā liek tīru, mitru materiālu un lēni karsē 40-50° C temperatūrā. Strauji karsēt nedrīkst, jo tad šķiedra labi neizbalinās. Šajā temperatūrā materiālu balina 3-4 stundas, pēc tam to atstāj dziestošajā sulā 2 stundas. Pa balināšanas laiku materiālu šad un tad apgroza. Izbalināto materiālu rūpīgi izskalo vairākos ūdeņos un, ja balināšana nav pietiekoša, to atkārto, ūdeni uzsildot līdz 70-90 ° C.

	Katlā ielej vajadzīgo ūdens daudzumu. Ūdens svaram jābūt 20 reizes lielākam par krāsojamās dzijas svaru. Piemēram, 200-300 g dzijas krāsošanai vajadzīgi 6-8 l krāsošanas sulas. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams 6-8 l ūdens, 1 paciņa krāsvielas, 1 ēdamkarote etiķa esences vai 1,5 glāzes galda etiķa, 1 ēdamkarote sāls, ko iepriekš izšķīdina 1 l ūdens.
	Krāsojot ar vilnas krāsvielām, ūdenim sākumā pievieno pusi no paredzētā etiķa daudzuma un visu vārāmās sāls daudzumu. Šķīdumu izmaisa un karsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai. Krāsojot ar kokvilnas krāsvielām, ūdenim pievieno kalcinēto sodu un arī uzkarsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai.
	Sagatavo krāsvielu šķīdumu: krāsvielu izšķīdina mazā trauciņā karstā ūdenī, maisot ar mentīti. Lai izšķīdinātu 1 paciņu krāsvielas, vajag 0,5 1 ūdens. Sagatavoto šķīdumu izkāš caur divkārt saliktu marli. Vienas paciņas krāsvielu pietiek, lai nokrāsotu 200-400 g dzijas. Krāsas daudzums ir atkarīgs arī no tā, kādu krāsas intensitāti krāsotājs vēlas iegūt.
	Krāsojot ar jebkuru krāsvielu, sākumā ūdenim pievieno krāsvielu šķīduma, labi izmaisa un atdzesē krāsošanas sulu līdz 30-40 ° C temperatūrai.
	Visu krāsošanai paredzēto materiālu slapju liek katlā un lēni karsē līdz vārīšanai. Krāsojamo materiālu nepārtraukti cilā un groza. Vāra 10-15 minūtes.
	Tad krāsojamo materiālu pirmo reizi izņem no katla. Krāsojot ar vilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo krāsvielu šķīdumu, labi izmaisa, liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā un vēlreiz karsē 10-15 minūtes.
	Krāsojot ar kokvilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno vārāmo sāli, izmaisa (uz 1 paciņu krāsvielas pievieno 2 ēdamkarotes sāls, ko iepriekš izšķīdina 2 l ūdens), ieliek krāsojamo materiālu un karsē 15-20 minūtes. Krāsojot kokvilnas materiālu gaišos toņos, pievieno tikai 1 ēdamkaroti sāls.
	Krāsojamo materiālu otrreiz izņem no katla.
	Krāsojot ar vilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo etiķa daudzumu, izmaisa, liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā un trešo reizi karsē 30-40 minūtes.
	Krāsojot ar kokvilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo krāsvielas šķīdumu, labi izmaisa un liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā. Trešajā reizē karsēšanas ilgums ir šāds: lai iegūtu gaišus toņus - 10-15 minūtes; vidēji intensīvus - 20-30 minūtes; tumšus - 40-60 minūtes.
	Pēc tam katlu noceļ no uguns un krāsojamo materiālu krāsošanas sulā atdzesē līdz 28° C. Vilnas dzijas izskalo siltā ūdenī, tad mazgā ziepju putu ūdenī un atkārtoti skalo vairākos siltos ūdeņos. Pēdējam skalojamam ūdenim pievieno tikpat daudz etiķa esences, kā krāsojot.
	Kokvilnas materiālus mazgā karstā vārāmās sāls šķīdumā (uz 6-8 l ūdens - 100 g sāls). Ja skalojamais ūdens joprojām krāsojas, tad krāsojamo materiālu var vēlreiz novārīt sāls šķīdumā, tas norūdīs krāsu. Pēc tam skalo siltā un vairākos aukstos ūdeņos.

	Lai dzija vai vilnas izstrādājumi nesaveltos, visiem mazgājamiem un skalojamiem ūdeņiem jābūt vienādā temperatūrā (28-30 ° C).
	Lai dzija nokrāsotos pareizi, vienmērīgi:
	krāsojamam ūdenim jāpievieno vārāmā sāls. Tā garantē vienādu krāsojumu, kā arī krāsas intensitātes pakāpenību; dzija jāliek katlā slapja un tīra; dzijai brīvi jāpeld lielā ūdens daudzumā; ja vajag nokrāsot lielāku daudzumu dzijas, bet atbilstoša trauka nav, tad strādā šādi: dzijas šķeteres uzver uz gludas nūjas, kuras galus noliek uz katla malas. Krāsošanas laikā dziju nepārtraukti griež apkārt nūjai; krāsošanas laikā krāsojamais materiāls nemitīgi jācilā un jāgroza; nedrīkst pievienot visu izšķīdināto krāsvielu vienā reizē. Tabulā par dzijas krāsošanu norādīts, ka izšķīdināto krāsvielu pievieno divās reizēs. Lai izvairītos no nevajadzīgi tumšas dzijas nokrāsošanas, jāsāk ar ļoti gaišu krāsošanas sulu, pakāpeniski to tumšinot ar krāsvielu. Krāsvielu var sadalīt arī 3 vai 4 daļās un krāsošanas sulai to pievienot 3 vai 4 reizēs. Tas paildzina krāsošanas procesu, bet garantē vēlamā toņa iegūšanu. Var gadīties, ka krāsvielas šķīduma ceturtā daļa ir nevajadzīga; pievienojot krāsvielas vai citas piedevas, dzija nedrīkst atrasties katlā; krāsošanai labākais ir mīksts ūdens (lietus, sniega, upes). Ciets ūdens var veicināt neglītu, nevienādu krāsojumu, tāpēc tas jāmīkstina ar etiķskābi. Etiķskābe garantē krāsvielas iedarbību un krāsas noturību. Piemēram, ja krāsojot dzija ieguvusi vajadzīgo krāsu toni pirms ūdens vārīšanās sākuma, tad krāsu toni nostiprina šādi: dziju izņem no krāsojamās sulas un turpina to karsēt tīrā, karstā ūdenī, kam pievienots etiķis (tā daudzums, kā norādīts iepriekš). Kad ūdens uzvārījies, karsēšanu pārtrauc, dziju atstāj ūdenī, kamēr tas atdziest. Skalo, kā iepriekš norādīts.