|
|
|
||||
Debesu spīdekļu zīmes: Galveno dievību zīmes Citu dievību zīmes: Ar aizsauli saistītās zīmes: Ar gadskārtu rita svētkiem saistītās zīmes:
|
Pērkons - debesu kalējs, kura kalves ogles kā sudrabs sabirst paklātajā villainē. Pērkons brauc citu mitoloģisko debesu dievību godos (precībās, kāzās). Pērkons - ļauno spēku (Velna, jodu) vajātājs; tas ir viņa uzdevums, un tālab viņš tik bargs, ne jau sava prieka pēc ļauj vaļu dusmām. Tikai cilvēkiem jāuzmanās negaisa laikā trāpīties Pērkona ceļā, lai ļaunajiem gariem raidītie zibeņi ļaudis netrāpītu. Tāpat kā citas latviešu dievības arī Pērkons ir labvēlīgs cilvēkiem. Kad pavasaros tas noducina, tā ir zīme, ka var sākt darboties ar zemi, jo visi nelabie ir aizbiedēti. Pērkona zīme ir svētības un enerģijas simbols, arī gaismas, veselības, labklājības simbols. Dažos iedalījumos Pērkona zīmes uzlūko arī par ugunskrustu, Laimas krustu, zaru krustu. Zīme ar vārdu svastika pazīstama gandrīz vai visā pasaulē, plaši izmantota daudzu tautu mākslā: ķeltiem, ģermāņiem, indiešiem, ķīniešiem, tibetiešiem, indiāņiem u.c. Senajā indoeiropiešu pirmvalodā vārds svastika tiek tulkots ar nozīmi laime. Ar ugunskrustu, kuram zari griežas uz labo pusi, indieši apzīmē sievišķo pirmsākumu (sauc par svastiku), bet krustu, kam zari griežas uz kreiso pusi, uzskata par vīrišķo zīmi (sauc par sauvastiku). Pēc konstrukcijas Pērkona krusts ir krusts ar četriem vienāda garuma atzariem, kuru noslēdzošie gali izvietoti taisnos leņķos vai arī izliekti un līdz ar to rada riņķveida kustības iespaidu. Parasti to izprot kā saules riteni. Ir dažādi skaidrojumi par zīmē ietverto simboliku, viens no tiem - divi sakrustoti zibeņi - lielā mērā atbilst latviešu folkloras iedibinātajiem priekšstatiem. Par latvisko izpratni ir skaidrojumi (slavenā adītāja Jete Užāne), ka svarīgi vērot, kā griežas zari, ripojot pa Saules ceļu: vai tie tikai pieskaras vai arī uzplēš zemi un dara tai sāpes. Atkarā no tā ugunskrustam piedēvē sargātāju vai postītāju (kā vācu fašistu simbols) spēku.
|
