Roberta Mūka daiļrade

I. Literārās darbības sākums.

Roberta Mūka pirmā publikācija ir raksts par Imanuelu Kantu laikrakstā “Rēzeknes Ziņas” 40.gadu pirmajā pusē. Rakstam seko liels skaits rakstu un filozofisku eseju žurnālā “Ceļa Zīmes”, laikrakstā “Laiks”, “Londonas Avīze” u.c.

R.Mūka dzejoļi periodikā parādās kopš 60.gadu sākuma.

II. Roberta Mūka literārais mantojums.

Roberta Mūka literāro mantojumu veido –

1) dzejoļu krājumi:

Ø “Nāve un Otto” (1968),

Ø “Krokodils un es” (1980, par krājumu saņēmis Z.Lazdas balvu),

Ø “Kad vairs nav govju” (1989) ,

Ø “Kali juga” (1990),

Ø izlase “Erotika” (1992),

Ø “... aizgājis pie čūskām uzlabot veselību” (1994),

Ø “Manas dzīves ivolūcija un 33 jaunākie dzejoļi” (1997),

Ø “Ar pīpi uz mākoņa malas” (2001);

2) filozofiskas grāmatas ( publicētas ar Roberta Avena vārdu):

Ø “Iztēle ir realitāte”( “Imagination is reality”, 1980),

Ø “Iztēlotais ķermenis..” (“Imaginal body”, 1982),

Ø “Jaunā viedība: Heidegers, Hilmans un eņģeļi”(“The new gnosis: Heideger, Hillman and angels”, 1984, latviešu valodā 2002);

3) filozofisku eseju grāmatas:

Ø “Mīts un iztēle”(1991),

Ø “Reliģija un misticisms” (1994),

Ø “Dieva pērtiķa zīmē” (1996),

Ø “Kosmiskais narcisms” (1997),

Ø “Paradīzes mīts” (1998),

Ø “Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā” (1999),

Ø “Dvēsele – tilts starp Rietumu un Austrumu reliģijām” ( 2001),

4) eseju un dzejas grāmatas:

Ø “Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā” (2002),

Ø “Dienu dārzā kā paradīzes dārzā” (2004).

III. Roberta Mūka dzeja- 20.gs. otrās puses trimdas dzejas nozīmīga daļa.

Roberta Mūka filozofijas savdabība atklājas esejās, filozofiskās apcerēs, arī dzejā, kuru centrā-

Ø pārdomas par dzīves jēgu un cilvēka dzīves gājuma piepildījumu,

Ø par Dieva un cilvēka attiecībām,

Ø par dvēseli kā starpnieku starp viņsaulīgo un pasaulīgo,

Ø par moderno pasauli un tehnoloģiju lomu tajā,

Ø par dzīvību un nāvi,

Ø par garīgās un materiālās dzīves attiecībām.

R.Mūka filozofisko apceru tematika-

mākslinieciskās iztēles īpatnības arhetipiskā psiholoģijā, Austrumu reliģijās un Heidegera filozofijā.

Roberta Mūka dzejas liriskais tēls – šķietams un iluzors, iekšējās pretrunās par savu vietu un lomu laikā un telpā esošs dzejas cilvēks.

Roberta Mūka dzejā jūtams intelekts, skeptiska ironija, kas mijas ar alkām pēc mīlestības, maiguma, emocionālā un garīgā. Liriskais tēls meklē harmoniju starp Zemi un Visumu, Kosmosu, cilvēku un dabu. Savukārt, cilvēka esības dominante meklējama starp neziņu, tumsu, instinktiem un garīgo aktivitāti, ētiskā un estētiskā ( skaistuma un cilvēciskā ) sargāšanu, starp sava laika maldiem un vēlmi atrast ārpuslaicīgo).

Roberts Mūks kā dzejnieks cenšas atklāt ikdienišķajā un kosmiskā, tuvā un tālā kopību, saderību, radniecību, cenšas atklāt ikdienišķā- lietu, notikumu, cilvēku attieksmju, sapņu eksistenciālo jēgu.

R.Mūka dzejas cilvēka būtība ir atrast savas esības jēgu-

“Tilti nekur neved

Tie tikai ļauj mums būt pārejas stāvoklī

Mēs kā tādi

Esam pāreja

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Uz šiem tiltiem kas nekur neved

Varbūt ir jānoturas neturoties

Pie

Kā”

(dzej.”Tilti”)

“Mums nav lemts pazust no šī laika un telpas-

Tikai mainīties. Pārvērsties tēlos, kuru viela

Ir rada sapnim un dziļāka par īstenību.

Starp sapņiem un īstenību mums ir jāatrod

Sava vieta- tas “klusais punkts”, kas nav

Tikai pieturas punkts, bet- atvēzēšanās.

Kā zemes lodes atvēzēšanās, nepārprotams lēmums

Griezties ap savu asi.”

(dzej.”Nemirstība”.)

Vai neskan jauki un patiesi:

“Viss izgaist, pazūd un atkal sākas

Bez gala un malas.

Tu neesi vientuļa sala

Šai nebeidzamā plūsmā,

Bet siets ar cauru dibenu-

Nekur nepiesiets.”

(dzej.”Nedari neko..”)

Indivīda un sabiedrības, šīs pasaules un viņsaules attiecības ir nebeidzams pilnveidošanā process:

“No debesīm vien nevar iztikt,

Tur ir par daudz svēto.

Ar elli tāpat- par daudz drūmi.”

(dzej.”Nav ne debesu, ne elles..”)

Neizbēgams ir jautājums par pēdām, ko atstāj vai neatstāj cilvēks, viņa pēdas, darbi, domas:

“šis tad lai ir galvenais noslēpums-

mirstot neatstāt pēdas

kā ātrs vējš pārskrien klajumam

kā izšauta bulta neievaino gaisu

pazūd cilvēks kas ir nesavtīgi

mīlējis šo pasauli

tikai tā mēs mirdami nemirstam

tāds ir dzīvības eleksīrs ko mums dievi skauž

nektārs kas mūsos dveš

to pašu skurbumu kāds ir vējā un izšautā bultā

putna pēdējā dziesmā”

(dzej.”Amrita vai kā vajag mirt”.)

Un tomēr, - kad trimdas vientulība un dzīves ilgas, svešniecības izmisums un dzīvotgriba atver dvēseli, visam pāri ir jautājums – kas esi:

“Pa vakariem nevar iztikt bez nostaļģijām-

It kā tāli dunošu vilcienu silueti

Ap mani drūzmētos,

It kā visas pasaules stacijas

Manī sapņotu

Par neredzamām vietām,

It kā es pats būtu lieta

Bez vietas.”

( dzej.”Aizbraukt”.)

Roberta Mūka dzejā daudz pretstatu-

Ø visur un nekur

( “Tāpat vien,

Visur un nekur,-

Uz to vietu, kur visu

No jauna bur.”);

bijušais – nākošais

(“Vai tik tai galā

neblāzmo jauns sākums,

Kurā bijušais un nākošais

Ir saliedēts tagadnes mirklī..”);

augšup – lejup

(“Tavi spārni tevi nes te augšup, te lejup,

Tu esi visur un nekur,

Un katru brīdi tevi kāds cits

No jauna bur.”);

Dievs – Velns

(“Tikai zini, cilvēciņ, ka tu esi

Pēc Dieva un Velna ģīmja

Uztaisīts āksts.”)

bet indivīda dzīves jēgas meklējumu un eksistences būtību apliecina R.Mūka dzejā ( un esejās ) tik bieži sastopamais pretmets:

debesis – zeme, lūk,-

“Neblenz debesīs. Turpu

Neviens tevi nenesīs.

Svini šo dzīvīti tepat vien

Un mini pats sevi.

Neuzminēt.

Un tā tam jābūt.

Tā tam jābūt, lai tu karātos

Starp debesīm un zemi-

Kā Dieva nepieņemts

Un mūžīgai tapšanai lemts.”

Mūžīgs ir sevis meklēšanas ceļš, tapšanas ceļš, sevis veidošanas ceļš. Dzejnieka ceļš, jo tikpat mūžīgas ir “radīšanas mokas. // Vai Tam Kungam bija tāpat, // kad viņš taisīja pasauli?”

Un –

“ man vairs nav ko teikt,

Pusdzīvs, pusmiris es klimstu pa ielām,

Meklējot.”

“Es stāvu uz ielu stūriem

Ar ubaga tarbu rokā,

Kāds iemet pa grasim

Un paiet nicīgi garām.

Man nevajag jūsu grašu,

Es tikai gaidu-

Gaidu sevi pašu.”

Lai cik skaudri reizēm ir pretmeti, skaudra pati dzīve, Roberta Mūka dzeja ir dzīvi, nemitīgu kustību apliecinoša dzeja:

“Riņķo vien tālāk ap savu nabu,

Tak zini: tu neesi pasaules centrs.

Ir tikai riņķošana bez sākuma un gala. (..)

Gan jau kādreiz

Arī no tevis izšķilsies

Nezūdamības dzirksts

Un tu zināsi-

Tas bija Dieva pirksts.”