Roberta Mūka atziņas

Domātāja, dzejnieka, filozofa Roberta Mūka esejas ir kā filozofiskas apceres, kuru centrā-

Ø pārdomas par dzīves jēgu un cilvēka dzīves gājuma piepildījumu,

Ø par Dieva un cilvēka attiecībām,

Ø par dvēseli kā starpnieku starp viņsaulīgo un pasaulīgo,

Ø par moderno pasauli un tehnoloģiju lomu tajā,

Ø par dzīvību un nāvi,

Ø par garīgās un materiālās dzīves attiecībām.

Iepazīsties ar Roberta Mūka esejās paustajām atziņām!

²²²

“Raugoties no kristiānisma perspektīvas, cilvēks dzīvo trimdā. Viņš ir zaudējis pirmdzimteni- Paradīzi debesu valstībā, no kuras viņš tika izraidīts. [..] Taču cilvēkam ir lemts atgriezties savā dzimtenē, savās Tēva mājās. Trimda jau nav nekas cits kā gatavošanās atpakaļceļam.”

( “Trimdā”.)

²²²

“Dvēsele ir starplaiks jeb starplauks starp garu un matēriju. Bet tā nav nemainīga substance- kaut kas tāds, kas cilvēkam jau ir dots no sākta gala. Dvēsele eksistē tikai kā iedīglis, kas jāattīsta un jāaprūpē visas dzīves laikā; ja to nedara, tā var pārstāt eksistēt. Nemirstība nav garantēta, nav ierakstīta un apzīmogota mūžības pergamentos,- tā ir jānopelna vaiga sviedros.”

(“Kas ir dvēsele?”)

²²²

“Dievs ir radījis pasauli tāpēc, ka Viņam bija “apnicis” dzīvot tukšumā. Pasaule ir nepieciešama Dievam,- tāpat kā Dievs ir nepieciešams Pasaulei. Abi sastāda vienu vienīgu veselumu, un ārpus šī veseluma nav nekā cita.”

(“Spoguļa metafora”. )

²²²

“Modernā pasaule ziedo visu savu enerģiju tehnoloģijas progresa veicināšanai, kā rezultātā cilvēks, cerēdams pakļaut matēriju savai gribai un plānojumiem, faktiski ir panācis pretējo: viņš ir padarījis sevi par matērijas vergu, par mašīnu. Šodien nevis mašīnas kalpo cilvēkam, bet cilvēks mašīnām.”

(“Praktiskais materiālisms”.)

²²²

“Modernais cilvēks, protams, ir atsvešinājies no iztēles pasaules un padarījis to par aizrautīgu un kutelīgu sapņojumu novadu. Ne velti māksliniekus mēdz dēvēt par sapņotājiem, kas savu dzīvi pavada mākoņos.”

(“L’art pour l’art”.*)

²²²

“Dvēsele pēc savas dabas ir klejotāja, tai nav noteikta, iepriekš nosprausta ceļa. Tās mērķis ir pati klejošana.”

(“L’art pour l’art”.*)

²²²

“Laiks un mūžība nav nesamierināmi pretstati- tie nevar iztikt viens bez, tāpat kā Dievs nevar iztikt bez pasaules un pasaule- bez Dieva. Atslēgas vārds ir savstarpīgums (reciprocitāte), mijiedarbība.”

( “Māksla un dzenbudisms”.)

²²²

“Cilvēks būtiski atšķiras no dzīvnieka ar to, ka viņš ir paš-apzinīgs. Viņa prāts ne tikai risina dažādas problēmas, uzdod jautājumus un meklē atbildes, bet arī apzinās pats sevi kā tādu. Cilvēks ne tikai zina, bet arī zina, ka viņš zina un ka viņš eksistē.”

(“Reliģija un filozofija”.)

²²²

“..tik ilgi, kamēr cilvēks nav atbrīvojies no egocentrisma, viņš nevar būt brīvs.”

(“Mikrokosms un makrokosms”.)

²²²

“Paradīze [..] nav mūžīgas svētlaimes vieta tālā nākotnē. Tā jāmeklē “šeit un tagad”- arī tad, ja dzīvošana “tekošajā momentā” dažkārt atgādina elli. Tāds ir visu paradoksu paradokss.”

(“Laiks un vēsture.”)

²²²

“..pirmais solis ir nekam nepieķerties ar sirdi un dvēseli un visu vērot it kā no malas. Ir jāiemācās būt pasaulē un tomēr nebūt “pasaulīgam”.”

(“Reliģija un reliģijas.”)

²²²

“Mieru, mieru, mieru meklēju... Bet – miers nav jāmeklē, tajā taigai jāatgriežas. Ir jāatgriežas pie Dieva vai- filozofiski izsakoties- pie zaudētā veseluma, kurā nav aizas starp būt un nebūt, starp dzīvi un nāvi. Ir jāceļ tilts uz savu īsto “es” (patību), kas nav atdalāms no visu lietu kopsakarības, no sākotnējās visuma harmonijas. Ir jākļūst par daļu no mūzikas, ko spēlē Lielais Muzikants.”

(“Cilvēka daba.”)