Par Linardu Taunu stāsta...

Dzejnieks Andrejs Eglītis:

“Sacīšu īsi par jauno dzeju. Tā smaržo bieži pēc tintes un kožu pulvera. Tai nav dziļuma, nav pārdzīvojuma. Ir daži izņēmumi- G.Saliņā, O.Stumbrs, L.Tauns, Krāslavietis, A.Kraujiete, A.Zemdega u.c. Gan pieminētie visi namaz nav vairs tik jauni.”

( Kārkliņš Valdemārs.Mīlestība., dzīvība, mūžība.”)

Rakstnieks Valdemārs Kārkliņš:

“Linards Tauns ir sirsnīgs cilvēks, ar ko viegli iedraudzēties. Viņa gaišās acis raugās droši un atklāti, mazliet it kā izbrīnā; jautājumu noklausījies, viņš pasmaida un mirkli apdomājas, tad atbild vienkārši un vaļsirdīgi. Viņa atbildēs bieži ir humors, bet jums pašam jāuzmin, kur tas slēpjas, ne vaibsti, ne balss noskaņa uz to nenorāda.”

( Kārkliņš Valdemārs. Dzejnieks “Elles ķēķī”.)

G.Zariņš:

“Linards daudz nerunā, bet viņa teikumi ir pilni izjūtas un siltuma[..]- viņā ir tikai prieks, laipnība un atklāta draudzība.[..]

Linards ir kļuvis daļa no Ņujorkas un nekad laikam pilnīgi nevarēs nokratīt no savām kājām šīs pilsētas putekļus.. Lai kur un kā aizklīstu mūsu ceļi, man liekas, ka Manhetens ir ieguvis sev draugu, latviešu dzejnieku, kurš uzsūc sevī šīs pilsētas sirdspukstus. [..] Man vienmēr paliks atmiņā šis dzejnieks. Vaļēju kreklu, viegli viļņojošiem matiem un smaidu acīs, jūtīgu, pārlaicīgu smaidu.”

(Zariņš G. Izjūtu zvejnieks Manhetenā. // Londonas Avīze, 1962’3.aug.)

Dzejnieks Gunars Saliņš dzejolī “No dzejnieka loga”( Linardam Taunam):

“Reiz atklāju, ka Tavas durvis slēdzas

ar atslēgu, kas man ir allaž klāt,

tādēļ, kad mājās pārrasties Tev mēdzams

par stundu vēlāk nekā norunāts,

man nav vairs jāapstaigā visi krogi,

tur taujājot pēc Tava vārda,- nē,

es varu iekšā apsēsties pie loga,

sūkt alu pats no savām skārdenēm.

Es varu alu sūkt no un acīm skaņas

no ermoņikām, zīmējis ko Milts,

no līkā spēlmaņa, kas aizrauj maņas

tai pasaulē, kur Čaks mīt dzīvs un silts.

Kad beidzot, skatu pamezdams uz ielas,

es Tevi ieraugu, top skaidrs šis:

Tu arī radīts no tās pašas vielas

kā Čaks un Milts, un viņu spēlmanis.”

(kr.”Miglas krogs un citi dzejoļi”.)

Dzejnieks Olafs Stumbrs 1958.gada 13.oktobrī, Linardam Taunam 36. dzimšanas dienā, veltī dzejoli , kurā skan arī šādas rindas:

“.. tagad bez bēdām Tev jāiet dzejnieka slavu vedībās.

Tavus vārdus boksterēs samtādains skuķis Madagaskarā,

pateiks dobji latviešu namatēvs, viesus kas vada ārā,

uzbļaus stūrmanim kapteinis, vadīdams gaisa kuģi,

nočūkstēs sniegotos vārtos zēns, kas raisa luģi,

tos kaunīgi nošļupstēs bērniņš, spulgām acīm vērojot svētku eglīti,

un norūks pie sevis bārdā skauģis, pasmīnot neglīti.

Apmēram tāda ir dzejnieks slava,

bet ne jau mums izvēle sava;

teļiem aploka vajag, kur maurot un badīties,

zvirbulis meklē ielu ar zirgiem, jo viss tur var gadīties,

vista knābā graudus, lai vēlāk var ko prātīgu uzdēt,

bet mums, Linard, mums vajag gruzdēt.

Vajag gurušiem ielu un cilvēku tveicē staigāt,

vajag prieku no akmeņiem izraut vai noskūpstīt meitenes vaigā,

vajag ar vējiem vēsos krogos plīvot

un dzīvot, dzīvot-

Tikai Tu nezaudē krāsu- nekļūsti pārāk

intelektuāls,

citādi negribot dabūsi sārtā

tintē lēkt Tu bāls.”