Linarda Tauna daiļrade

I. Literārās darbības sākums.

Pirmais publikācija – dzejolis “Ganu meitene”, kas publicēts laikrakstā “Bavārijas Latviešu Vēstnesis” 1946.gada 5. janvārī.

Pats Linards Tauns atceras:

“Pastāvīgi sūtīju dzejoļus “Jaunākajām Ziņām” un citām avīzēm. Noraudāju pa asarai, kad nekas neiznāca. Vienreiz sadūšojos un aizgāju pie Kārļa Zariņa, kas bija “Tēvijas” redaktors, un iesniedzu dzejoli. Viņš izlasīja, teica: “Tā jau dzejolītis nekas, bet ko ar vienu iesāksim? Vajag vismaz divdesmit, tad varētu no viena gala sākt iespiest... “

( Kārkliņš Valdemārs. Dzejnieks “Elles ķēķī”.)

II. Linarda Tauna literārais mantojums.

Linarda Tauna literārais mantojums apkopots grāmatās:

Ø 1.dzejoļu krājums “Mūžīgais mākonis”(1958),

Ø dz. kr. “Laulības ar pilsētu” (1964, pēc Tauna nāves, Saliņa sakārtojumā),

Ø dz. kr. “Iesim pie manas mīļās”(1972, abu pirmo krājumu apvienojums),

Ø dz. izlase “Plīvošana ar pilsētu” (1988, Latvijā);

Linarda Tauna dzeja izdota angļu valodā kopkrājumā ar Gunaru Saliņu (1968).

III. Linarda Tauna dzejas mākslinieciskā savdabība.

Pirmā dzejoļu krājuma “Mūžīgais mākonis” liriku raksturo bērnības asociācijas, romantiska ilgošanās, dzīves steigas un reizē skaistuma kults apvienojas ar vieglu ironiju un skepsi. Arī krājuma nosaukums nav nejaušs, l.tauns atsaucoties uz bodlērisko dzejoli prozā, kur jautā: ko jūs mīlat? Tēvzemi, vecākus, skaistumu, patiesību?- Bet svešinieks mīl mākoņus. Vai brīnums, ka L. Tauns Ņujorkas mutulī vēl jūtas kā svešinieks?

Linards Tauns ierosmes gūst no Čaka krājuma “Iedomu spoguļi”, franču simbolistu un sirreālistu ( Š. Bodlēra , G.Apolinēra) , angļu dzejnieka G.Tomasa, spāņu dzejnieka F. Garsijas Lorkas lirikas. Tāpat ierosmes dzejnieks smeļ Senās Ēģiptes un Grieķijas mākslā, 20.gs. franču modernās glezniecībā.

Nenoliedzami Linards Tauns ir pilsētas dzejnieks, ko apliecina gan viņa dzejas krājumu nosaukumi, gan savas pārliecības izpausmes dzejas rindās-

“Pilsēta,

Tavu tūkstošacu ziba

Ir taisīta no manai dvēselei izņemtas ribas.

Miesa no vienas miesas, kauls no viena kaula,

Es gribu,

Lai tavu akmenī izcirsto sapni

Ar manām aizslīdējošām iedomām laulā.”

(dzej.”Laulības ar pilsētu”).

L.Tauns savu piederību pilsētai apliecina arī dzejas rindās:

“Pilsēta- pasaules gadatirgus,

Mana dvēsele ilgā badā sirgst

Pēc dārziem, pēc rāmām zālēm,

Pēc ganībām, lāmām un tālēm.

Virpuļojiet mani vēl, pasaules karuseļi,

Drīz mani šūpos gari ceļi,

Kad es došos uz vienu ieleju,

Lai man kāds mieru kā pienu ielej.”

( dzej.”Virpuļojiet mani vēl pilsētas karuseļi”).

Dominējošie Linarda Tauna dzejas tēli- dzejas metaforas:

zivis, piem.,

“.. mans draugs- jūrnieks, leģendārais lašu un sieviešu zvejnieks”

(dzej.”Bērns ar diviem baloniem”),

ūdeņi, piem.,

“mēness pamostas,

Mēness noliekas gulēt,

Okeāns atnāk atpakaļ.”

(dzej.”Pasaules kafejnīca”)

“.. viņas maigums tev garām kā ūdeņi aizritot lejas”

(dzej.”Saruna ar dzejnieku”).

mākoņi, piem.,

“Zaļdzeltens mākonis aizslīd

Gar parku, kur pilsēta jumjas.

Mani moka ilgi un kaisli

Viņa aizslīdēšanas skumjas.”

(dzej.”Mākonis”);

“Stāvā virs manis dzīvo viens zēns

Blāvu skatu un nebeidzami kluss,

Bet viņa acis iekvēlojas, kad no jumta

Viņš sasauc un aizlaiž mākoņus.”

(dzej. “dzejnieks 7 gadu vecumā”);

pilsētas reālijas, piem.,

“Es varēju arī atdzimt par jaunu

Skatlogos, šais sievu klēpjos.

Šai pilsētā ielas apgaismoja vienlīdz labi

Tiklab laternas, kā laternu stabi,

Dārzi vējā sakrita ap mūriem un rūtīm

Kā zīdaiņi pie mātes krūtīm.”

(dzej.”Es braucu ar tramvaju”).

L.Tauna dzejā dzejas cilvēks- liriskais tēls ilgojas cilvēka un dabas harmonijas, tāpēc tik izteiktā pilsētas dzejā tik daudz –

s krāsainības, redzes gleznu: “mēneskrāsas tējnīca”, “dabas zaļdzeltenā krāsa ir bezgalīga”,

“pasaulē zaļā es biju zaļš un raibs, un priecīgs kā visas laismas,

Un, manās acīs visas krāsas saplūda ar gaismu.”

(dzej.”Svešā pilsētā”),

taču vienalga-

“Man pietrūkst veldzes , man pietrūkst krāsas,

man pietrūkst dabas vasaras ābola krāsas.”;

s dzirdes gleznu, kur

“.. durvis dzied,

Kādas vaļā pamestas durvis dzied

Dziesmu par čīkstošām eņģēm

(dzej.”Svešā pilsētā”),

“.. viņa bija augļu tirgotāja,

viņa pārdeva ķirbjus un ūdensmelones,

izkliedzot cenas

Augstā, jūklīgā balsī.”

( dzej.”Laulības ar pilsētu”),

s īsta smaržu un garšu buķete, jo

“Šai pilsētā dārza neviena,

Bet ēdnīcās zivju diena,

Un rožu sapņu smaržā

Es sajūtu zivju garšu!”

(dzej.”Rozes un zivis”)

“Visu dvēseļu diena, [..]

Diena, kad pasaule smaržo pēc puķēm uz kapiem un meiteņu rokās.”

(dzej.”Visu dvēseļu diena”),

“Tējnīca bija apstādinājusi laiku-

tas garšoja kā labs siers.”

Liriskā “Es” lielākā vēlme rast harmoniju starp personisko “es” un sabiedrību, starp realitāti un ilgām, bet ne reizi vien nākas atzīt-

“šodien es dzīvoju sašķelts”.

Dzejas māksliniecisko savdabību rada, veido, izplaucē tikai Taunam raksturīgas metaforas-

“skumjā pasaules kafejnīca”,

metonīmijas-

“es eju uz sievieti kā uz Jēruzālemi”, “es redzu krāšņi izlaistus matus ieplīvojam karogos”, “es izdzēru izkārtni sausu”,

salīdzinājumi-

“Es smēlu no viņu gaismām kā ar zemnieku krūkām no akām.”

( dzej.”Plīvošana ar pilsētu”)

“Visu dienu

Es sajutu plīvojam dienu

Kā izkārtnes,

Kā etiķetes uz pudelēm,

Kā afišu, kur izsludināta plīvojoša indiešu baleta pirmizrāde.”

( dzej.”Plīvošana ar pilsētu”)

“Pilsēta kā jūra un kā bērni dzied.”,

“Mēness krāsas kā upes mums cauri stīdz.”,

“..bija steiga tāda kā dzīve”,

paradoksi-

“Zvejas laivas un mazie kuģīši

Izkāpj malā un pastaigājas pa bruģi,

Un nameļi krastā

Paceļ buras un izslej mastus,

Lai dotos jūrā.”

Linards Tauns ir arī atskaņu meistars: jumjas- skumjas, saujās- ļaujas, gaismu- kaismu;

un, šķiet, no Čaka mācījies lietot asonances un konsonanses, ne velti šādas “čakiskās” atskaņas atrodam arī L.Tauna dzejā:

laismas- par gaismu, šķietas- ar lietu, saules gozei- pret rozi, stīgas- bezgalīga.

Linrda Tauna dzeja- trimdinieka dzeja- cilvēka, kas iemest pasaules mutulī meklē savu un savas tautas esību:

“Meklējot dziesmu,

Skatos ielās,

Pa šauru logu

Pasaulē lielā.

Apmāts, apstulbis pavēršu ausi,

Klausī-

Damies pasaules skaņās,-

Nē, visām maņām

Pasauli tveru-

Pasauli taustu, ievelku plaušās, riju un dzeru,

Meklējot dziesmu.”