Gunars Saliņš stāsta..

... par trimdinieka izjūtām:

“Zini, tas viss tāds trimdinieku stāsts, tas man liekas pats par sevi saprotams. Ja arī tagad Latvijā liekas, ka tur, Amerikā, viss tiek tā uz paplātes pasniegts, tad tas man galīgi negrauž sirdi..”

... par bērnības un jaunības ietekmēm:

“Dīvaini, es tai laikā galīgi neapzinājos, ka tas tā ir, bet man tēva izdarības- dzejošana, vijoles spēlēšana, portretu gleznošana, diriģēšana, visi vasaras viesi, kas tur dārzā bija- tas viss atstājis iespaidu. Kaut emocionāli tuvāka man bija māte. Bez šaubām. Bet visā tajā augšanas laikā neatceros, ka tēvs man būtu kādus norādījumus devis. Un tomēr kaut kādā veidā ar tēva ar praktiskām lietām nekā nesaistītā eksistence, tieši tā ir manī kaut kādi nosēdusies. Man no iepriekšējā laika ļoti svarīgi, ka visa tā dzejošana ir tādā kā tēva ietekmē. Viņš bija vairāk uz Ziemeļnieku, bet tad mums pa vidu ienāca Čaks.”

... par dzejošanu:

“Valodas variāciju, vārdu mūzikas iespējas mani sāka fascinēt jau tad, kad iepazinu un lūkoju tulkot Rilki. Bet nekam nav tikai viens pavediens vien- lai kāds autors ierosinātu, jābūt pašam jau tai virzienā ieskaņotam.”

... par darbu tapšanas ierosmēm, lai pasargātu radus, paziņas un draugus no iespējamiem padomju režīma uzbrukumiem:

“Dzejoļi par Latviju radušies brīvā iztēlē, pēc dažādiem Latvijas apciemotāju stāstiem un nostāstiem, un nesaistās ne ar vienu noteiktu personu vai notikumu- ne Latvijā, ne ārpus Latvijas.”