Par Gunaru Saliņu stāsta ...

 

Rakstnieks Dzintars Sodums par literātiem un literatūru trimdā:

 

“Īstā literatūra nerodas tāpēc vien, ka esam trimdā. Ceru, ka literatūra dzīvos par spīti trimdai, ka tiem, kas vēl spējīgi radīt, būs laika un iespējas radīt ko īpatnējāku, dot ko vairāk, ne tikai izpildīt rakstīšanas rituālu. Ceru, ka nāks jauni, interesanti rakstnieki. Jau redzama vesela rinda atšķirīgu un interesantu ļaužu: Andrejs Pablo Mierkalns, Gunars Saliņš, Olafs Stumbrs, Krēsliņš, Kroders, Zeberiņš.”

(Kārkliņš Valdemārs. Maz gribēt, daudz strādāt.)

 

Rakstnieks Dzintars Sodums par Gunara Saliņa dzeju:

 

“Viņš prot dot vides noskaņu. Lieto vārdus, ko radījusi tagadējā pasaule laboratorijās, fabrikās, ielās. Tāpat kā agrākā mūsu dzeja lietoja vārdus, kas radušies lauku mājās, mežā. Stunda pirms saules lēkta ir pēdējā narkozes stunda. Amoreti neilona spārniem. Saliņa dzejā šie vārdi liekas dabiski ieauguši. Viņa valodā nekas nepārsteigtu, neliktos svešs: visi labi skaņu un jēdzienu bērni...

            Saliņa dzejā ir poētiska loģika, tā rada viņa dzejoļu harmonisko iespaidu.”

                                                            ( “Jaunās Gaitas”, 1958’5.)

 

Literatūrzinātnieks Jānis Rudzītis par G.Saliņa dzeju un devumu literatūrā:

 

            “Viņš ir dzejnieks, kura tematiku un motīvu izvēli, iedomas, izjūtas un izteiksmi visnotaļ nosaka ārkārtīgi rosīga sirreālistiska  fantāzija. Lietu un jēdzienu reālā būtība, sakari un funkcijas tajā ignorētas. Ar savām iedomām un izteiksmes oriģinalitāti Saliņš var iznīcināt laika jēdzienu. Pat vielas agregātstāvokļiem un gravitācijai nav vairs nozīmes. [..]

            “Melnā saule” mūsu lirikā nozīmē tiešām ievērojamu notikumu.”

                                                            ( “Laiks”, 1968,febr.)

 

Dzejnieks Māris Čaklais, nosaucot zīmīgi Gunaru Saliņu par Manhatanas trubadūru no Naudītes:

 

            “”Melnās saules”” uznācienu latviešu dzejā var uzskatīt ne tikai par meteorisku, tas ir triumfāls.”

(1993. gada dzejas izlases ievadrakstā “Manhatanas trubadūrs no Naudītes”

 

 

Dzejnieks Linards Tauns veltījuma dzejolī Gunaram Saliņam “Saruna ar dzejnieku”raksta šādas rindas:

 

Kā varētu šorīt

Nakti norīt,

Kas nebeidzami rīklē turas

Un tur

Kļūst par vecu divpadsmitā gadsimta katedrāles zvanu,

Kas skan

Un elpā stīdz

Ar visu, kas nāk šiem gadsimtiem līdz. [..]

 

-         Dzīvi nedzīvot, bet dzejot!

Iet zivju tirgotāja makreles zvejot,

Mēs ejam-

Palikt ar mākoņiem un aizslīdēt ar kokiem un stādiem.”