Dzejnieka Gunara Saliņa daiļrade

I. Literārās darbības sākums.

Gunara Saliņa pirmā publikācija laikrakstā “Zemgales balss”1938. gadā , kad pats mācās pamatskolā. Kad G.Saliņš ieradies pēc honorāra, redaktori bijuši varen izbrīnīti par dzejnieku īsās biksēs un prasījuši skolnieka apliecību. Galā gan rindiņu naudu esot izmaksājuši.

Trimdas periodikā regulāri publicējies kopš 1945. gada.

II. Gunara Saliņa literārais mantojums.

Gunara Saliņa literāro mantojumu veido-

1) dzejoļu krājumi:

Ø “Miglas krogs un citi dzejoļi” (1957),

Ø “Melnā saule” (1967, saņēmis Ziemeļamerikas Latviešu kultūras fonda balvu),

Ø “Satikšanās” (1979, saņēmis Z.Lazdas balvu),

Ø dzejas izlase “Satiksimies miglas krogā pie Melnās saules” (1993, Latvijā),

Ø “Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi- itin neseni”( 1997);

Gunara Saliņa dzeja izdota angļu valodā kopkrājumā ar L.Taunu ( 1968) un vācu valodā izlasē “Lettische lyrik” (1983);

2) atdzejojumi:

Gunars Saliņš atdzejojis R.M.Rilkes, T.S.Eljota, R.Frosta, D.Tomasa dzeju;

3) apceres, recenzijas, esejas par latviešu un cittautu literatūru:

apcere par Čaku “Bezgala spoguļi”( publ. “Jaunā gaitā”, 1974,98),

atmiņas par literātu grupas “Elles ķēķis” veidošanos un tā dzejisko gaisotni ( publ. “laika Mēnešrakstā”, 1963, 4) u.c.

Gunars Saliņš sakārtojis L.Tauna dzejas krājumu “Laulības ar pilsētu” (1964) un “Iesim pie manas mīļās” (1972, rakstījis arī pēcvārdu) un Jāņa Ziemeļnieka dzejas izlasi “Apmātais”(1975).

III. Gunara Saliņa dzejas mākslinieciskā savdabība.

Gunars Saliņš līdzās Linardam Taunam ir spilgtākais Ņujorkas jauno latviešu literātu grupā “Elles ķēķis” 20. gs. 50. un 60. gadu mijā.

Gunara Saliņa dzejas tematika:

Ø dzimtene,

Ø daba,

Ø pagātne un kultūrvēsturiski notikumi,

Ø dzīves realitāte un prieks par esību, akcentējot mūžīgo,

Ø mīlestības dzeja

( “Uz rokas manas

lāses no tavas līst,

kņud āda aiz akla prieka:

mums abiem ir viena asiņu riņķošana,

mēs mirsim no vienas triekas..”- dzej. ”Pastaiga lietū pa Greničas ciemu”).

Valdemārs Kārkliņš uzsver , - lai arī dzīvo G.Saliņš pasaules lielpilsētā, viņš ir un paliek dabas dzejnieks, kas “mīl dabu ar zemgalieša taisno un godīgo sirdi, bradā modernā pasaulē ar pasaulē basām kājām kā Dobeles ganuzēns rīta rasā”.

Gunara Saliņa dzeju raksturo plaša intonāciju gamma-

azartiska erotika, sarkastiska ironija, groteska, romantisks maigums, eksistenciāla smeldze, nostaļģija pēc dzimtenes.

Emocionāli piesātināti ir tie dzejas panti, kuros satikšanās un atkalredzēšanās ar Rīgu, ar Dzimteni, kā dzejolī “Rīgas arhitektūra”-

“Tā viena Rīga

ar mīlīgu, ar senu laiku bruģi, ar mūriem ar izbrukušām akmens kāpnēm, ar torņu smailēm,-

tā otra- ar bailēm,

ar torņu smailēs, mūros, izbrukušās akmens kāpnēs, bruģī,-

ar acīs un pirkstu galos ritošām bailēm.”

Dzejā sirreālisma iezīmes. Būtiskākās no tām – valodas mūzikas apzinīga nun droša izmantošana un lasītāju rosināšana uz pārdomām.

Dzejnieks daudz lieto aliterācijas u.c. valodas muzikālos un mākslinieciskos līdzekļus, kas dzejā rada trauksmi, brāzmainumu, piem.,

“Mēs nākam atjaunot ticību,

ka neesam vēl miruši.

Jo nebūtu ticami, ka mūsu dvēseles pēc nāves izskatītos tādas,

kāds rādāmies viens otram šajā vakarā:

acis pusceļā,

mutes pusratā,

kājas pusmastā,

rokas pusvirus.

Un starp šiem mūsu puspavedieniem

Pusnaktī pusizdzertas

Pusmucas un pusstopi,

Pussapņi un pusizdomas,

Pusiekāres un pusizmisas,

Pusaizsedzot cita citu,

Pusguļus, pustupus.”

(dzej.”ticības atjaunošana”)

G.Saliņa dzejas cilvēks- liriskais tēls ir trimdinieks, kas izjūt savu piederību visai pasaulei, spēj liriski atsvabināties no laika un telpas dimensijām, taču emocionāli ir cieši saistīts ar dzimteni un tās likteni.

Gunara Saliņa dzejas būtiskāko savdabību veido dzejas tēls- vizuāli spilgts un simboliski ietilpīgs; kā arī spēcīga asociatīvā domāšana.

G.Saliņa dzejā dainu elementi, dainu valoda, piem., dzejoļa “Ticības atjaunošana” nobeigumā-

“Un laikam tad būs, būs arī

ticības, cerības, mīlestības,

mucām, stopiem

mīlestības-

mūžībiņa, trīsdieniņas,

mūžībiņa, trīsnaksniņas,-

Mūžībiņa, trīsnaksniņas

Ies pār kalnu dziedādamas.”

Svaigas, vijīgas, atjautīgi izkārtotas atskaņas:

un, šķiet, līdzīgi L.Taunam, arī G.Saliņš no Rilkes, no Čaka mācījies lietot asonances un konsonanses, un “čakiskās” atskaņas atrodam arī viņa dzejā: līdzi- stīdz, ikvienam- cienā, lielā- ielās.

Interesanti ir Gunara Saliņa dzejas panta formas meklējumi. Dzejā gan klasiskās četrrindes, gan brīvā panta forma, gan dinamisks liroepisks vēstījums. Tomēr maz atradīsim klasiskās panta formas, visbiežāk dzejojis brīvā panta formā. Taču G.Saliņš meklē savu izteiksmes veidu, un atrod.

“Patiesi: uz palodzes apskāvis dzeru lēcošo sauli.

Piespiežu to kā milzu kublu pie krūts

un laižos

zeltains

ar liftu

lejā.

Pār slieksni klūpot,

kubls gāžas- virpuļo vainagi, mucas-

iela kā dvēsele pludo..”

(dzej.”Jānu rīts Ņujorkā”)

vai

“Pa to laiku priekšā

iznācis Dievs

un ap altāra telpu, ap krustu

būvē plūdus:

zilus viļņus, zaļus viļņus-

augstāk,

augstāk...

(dzej.”Kādā izrādē”.)

Gan izteiksme, gan panta forma veido kāpinājumu, pastiprinājumu savdabīgai dzejas domai un izjūtai.

Īpatnēja panta formas meklējumi , šķiet, palīdz daudz spēcīgāk izteikt dzejas cilvēka jūtas un attieksmes, pārdzīvojuma tiešums kļūst dziļi personisks, kā piem., dzejolī, kas tapis “Elles ķēķa” cilvēka – gleznotāja Sigurda Vīdzirkstes zaudējuma gadījumā, viņam veltītajā piemiņas dzejolī-

“n

ar bezmiesīgām miesām kauliem no saules

e”

Kā īsa skaudra ziņa un reizē personiskā pārdzīvojuma piesātināta izjūta.

Un pāri visam- G.Saliņa dzejā dominē prieks par dzīvību kā brīnumu, tai sava noteikta vieta latviešu literatūras apcirknī ar savu vitalitāti, dvēseliskumu.