Par “Elles ķēķi”...

Dzejnieks Māris Čaklais:

“Elles ķēķis- viena no unikālākajām bohēmām latviešu kultūrā.”

(M. Čaklais. Mūks un.)

Dzejnieks Gunars Saliņš:

“Elles ķēķis” bija pasaule par sevi- ar veciem sešstāvu namiem, ar sīkiem, lētiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar Pestīšanas armijas, ar “Jesus saves” iestādījumiem, ar jūrniekiem, ar “saules brāļiem” uz ielām, ar puertorikāņiem un melno pusaudžiem, ar zivju un ūdeņu smaržu.. – tāds iebraucējiem jutās “Elles ķēķis”: nošķirts, bet tuvu it visam, kas Ņujorkā notika.[..]

“Elles ķēķa” dzeja dzima intensīvā domu apmaiņā galvenokārt starp mums diviem- Linardu Taunu un mani ( Gunaru Saliņu- aut. iestarp.). Mums abiem patika seansi nakti cauri, divatā lasot visvisādu dzeju- gan svētā nopietnībā, gan debešķīgi jautri, gan gluži “hilariozi”, kā Linards mēdza iesaukties. Un pa vidu izdziedāšanās un visas iespējamās runas un līksmošanās. Atgadījās arī, ka līdzīgi nonakšņojām ar dažu viesi no tālienes vai ar “Elles ķēķa” mūzu.”

(Saliņš G. Linards Tauns.)

Rakstniece Aina Zemdega:

““Elles ķēķis”, kas vietiski atrodas vai, pareizāk sakot, atradās piecdesmitajos gados Ņujorkas centrā, bija arī Amerikā nonākušo latviešu kultūras un jaunās dzejas centrs. Daudziem jauniem dzejniekiem tas bija sākuma punkts viņu dzejai, kas sazarojās pāri attālumiem un pat kontinentiem. Linarda Tauna un Gunara Saliņa dzejas sirdspuksti bija tie, kas paturēja dzīvu ne tikai dzimtenē radušos dzeju un nesa to tālāk, bet drošināja un stimulēja jaunos iesācējus, mani ieskaitot. Kad beidza pukstēt Linarda Tauna fiziskā sirds un pamazām no Manhetenas aizbrauca gandrīz vai visi “Elles ķēķa” “kalpi un kalpones”. , “Elles ķēķis” kļuva par simbolu, jēdzienu vai teiku.”

( Rokpelnis Jānis. Nozīmīgs ir cilvēks. Saruna ar dzejnieci un prozaiķi Ainu Zemdegu.)

Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis:

““Elles ķēķis”- tā ir gan vientulības pārvarēšanas griba, gan garīgās brālības radīšana, patvēruma saliņas veidošana, gan bohēmisks hedonisms un dzīvesprieks, gan spītīgs vitalitātes un sīkstuma liecinājums, gan skaistuma un dzīvības izbaudīšanas ekstātisks prieks.[..]

“Elles ķēķis”- tā ir kopēja saspēle, kurā nav iespējama šķiršanās, bet viss ir tepat, tagad; pat pagātne, pat atmiņas, pat sapņi un vīzijas un pat nojausma iegūst savu esenciālo jēgu, radot harmonisku līdzsvara pasauli, kurā dominē dzīvības vienotības un nezūdamības patoss, mākslinieciskā “degšana” kā pasauļu intuitīva atklāsme.”

(Vecgrāvis Viesturs. “Elles ķēķis”- tapšana un tās impulsi. Jaunais skatījums uz jauno realitāti.)

Rakstnieks Valdemārs Kārkliņš:

“Nav šaubu, ka tā literātu un mākslinieku grupa, kas līdz šim bieži mēdza .. tikties Ņujorkas “Elles ķēķī”, ieies mūsu mākslas un dzejas vēsturē tāpat kā savā laikā “zaļvārnieši”, “mūksalieši” u.c. Linards Tauns ir viens no viņiem.”

( Kārkliņš V. Dzejnieks “Elles ķēķī”.)

Rakstniece Maija Kalniņa:

“Mums, Latvijā dzīvojošiem, “Elles ķēķa”dzeja ir vēl neatklāta paralēlā pasaule..”

( Kalniņa M. Ņujorkas latviešu dzejnieku brālība jeb elles ķēķinieki.)

Gunars Saliņš dzejolī “Kādu bēru muzikanti”, kas veltīts “Elles ķēķim”:

“patiesības acis.

Āmen.

Bet viņi vēl pūš-

Vaimanas? Slavu?- Kam?

Tēvzemei? Kritušiem varoņiem? Puķēm?

Ielām? Brīvībai? Kritušām skuķēm?

Jel nevaicājiet! Tie ir

kādu bēru muzikanti, kas nevar beigt. Mūs vieno

mūsu bezmiega ritēšana

tumsā

ar kritušo sapņiem.”

(krāj.”Melnā saule”.)

Roberts Mūks dzejolī “Elles ķēķis”:

““Elles ķēķis”

Ir pārcēlies uz debesīm,

Un Tauns iecelts svēto kārtā.

Bet, ak, ak,-

Vai tad mūžīga dzīvošana debesu ārēs

Nav garlaicīga?”

(krāj.”Dienu dārzā kā paradīzes dārzā.”)

Roberta Mūka dzejolī “Elles ķēķis” ir rindas:

“Elles ķēķis

Nu ir pārcēlies uz debesīm

Ar Linardu Taunu priekšgalā-

Kā galveno pavāru.

Kaut kādu putru tur jau savārīs. [..]

Tauns sakūra guni

Un tik cepa dzeju par Ņujorkas naktīm,

Par meiteņu gūžām bez ūzām,

Par šakāļu rejām un hiēnu brēkām,

Lai debesu zilgmei

Piedotu lielāku spēku.

Tam kungam tad atplauka seja,

Un Viņš konstatēja –

Debesis tak iraid

Viena vienīga dzeja.”

(krāj.”Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā.”)

Teologs Laris Saliņš savā dzejolī “Latviešu dzejnieks Elles ķēķī” raksta rindas:

“Kriminālā pagrīde jau sen bija pazudusi-

iztramdīta un pārcēlusies uz Čikāgu.

Zemnieki un zvejnieki,

gleznotāji un dzejnieki, kas devušies trimdā,

dziedināja rētas,

apdēstot debesskrāpjus

un metot tīklus pazemjos. (..)

Linards Tauns bija svētais,

kas iemīlējies pilsētā,

sievietē, ko viņš pielūdza,

sānieliņās un atbalsīs, bet viņa

aizdejoja allaž prom,

kā krāsainas sandales pametot viņam dzejoļus. (..)

Kad viņš saļima uz ietves,

mans tēvs identificēja Linarda Tauna līķi.

Viņa pelnus apbedīja kalnos

pārdēstītu siržu laukā,

kur latvieši atgriežas skuju un lapu mežos.

Mans tēvs runāja bērēs

kā dzejnieks, kas uzrunā savu draudzi,

viņa balss raka gultu

sava drauga dzīvei un dzejai -

balss, ko uzņēmu tā kā ēdienu,

ēdienu, kas mani dara vāju un izsalkušu.”

(ž.“Jaunā gaita”, 2003’235)