Elle ķēķis

“Elles ķēķis- viena no unikālākajām bohēmām latviešu kultūrā.”

(M. Čaklais.)

Linards Tauns 1959. gadā kādā no vēstulēm rakstniekam un žurnālistam Valdemāram Kārkliņam Elles ķēķi nodēvē par tādu kā “bitņiku mīlestības ordeni”.

Kas patiesībā ir Elles ķēķis?

Piecdesmitie gadi Latvijā un piecdesmitie gadi pasaulē. 20. gadsimta uz pusēm skaldītā latviešu kultūra. Otrais pasaules karš beidzies, un bēgļu nometnes likvidētas. Bet... Latviešu literāti un kultūras darbinieki pasaules ceļos. Arī Ņujorkā. Un dzīve ierauj neparedzētos nejaušību un notikumu virpuļos.

Dzejnieks Linards Tauns apmeties Ņujorkā, pilsētas daļā, ko dēvēja par ‘Elles ķēķi” (Hell’s kitchen).

Daļa latviešu inteliģences strādā visdažādākos darbos- par krāvējiem, trauku mazgātājiem, viesnīcu apkalpotājiem, mājkalpotājiem. Viņu vidū ir arī dzejnieks Linards Tauns, un skolotājs , rakstnieks Nikolajs Kalniņš, kuri Manhetenas katoļu koledžā strādā par apkopējiem. Abi kopā svētdienās brauca uz Bētlemes baznīcu Bruklinā, kur pēc latviešu dievkalpojumiem bija gan jaunāko grāmatu galds, gan varēja iegādāties latviešu avīzes un žurnālus. Šo to latviski regulāri varēja izlasīt arī Ņujorkas Centrālajā bibliotēkā. Divreiz mēnesī tika organizēti arī literāri priekšlasījumi, rakstnieku vakari, sarīkojumi ar mākslinieku- mūziķu, aktieru- piedalīšanos. Tajos aktīvi piedalās L.Tauns un N.Kalniņš, bet ar jo lielu interesi abi iesaistās “Latvju Žurnāla” veidošanā.

Kad 1957.gadā iznāk Gunara Saliņa dzejas krājums “Miglas krogs” un kad 1958.gadā iznāk Linarda Tauna – “Mūžīgais mākonis”, šiem notikumiem ir meteora efekts, un rezultātā- bija dzimis “Elles ķēķis”.

L.Tauna mazais dzīvoklītis 41.ielā, 5. stāvā- istaba un virtuve. Zig zag betona kāpnes, daudzdzīvokļu mājas netīrumi, dažādās valodas no dzīvoklīšiem.. Jādomā, ka daudz kas no tā, ko savulaik apdziedāja Čaks. Taču šaurais L.Tauna miteklis ar dzejnieka rakstāmgaldu, kas nokrauts ar grāmatām un grāmatām nokrautu grīdu it bieži spēj uzņemt tuvu vai 20 cilvēkus, “Elles ķēķa” iemītnieki atceras,- bija šauri, bet sirsnīgi.

“Elles ķēķis” pulcēja daudz literātu un mākslinieku; protams, dzejnieki Linards Tauns un Gunars Saliņš ir “Elles ķēķa” dvēseles, bet ap viņiem -

gleznotājs Fridrihs Milts, baletdejotājs Bruno Klaips, rakstnieki Nikolajs Kalniņš, Vītauts kalve, mākslinieki Vilis Kūmiņš, Kārlis Saliņš, Andrejs Burtnieks, fotogrāfs Bruno Rozītis, čellists Treimanis, dzejnieces Aina Kraujiete, Baiba Bičole, rakstniece Rita Liepa, dzejniece Zenta Liepa, dzejnieks Jānis Krēsliņš, gleznotāji Sigurds Vīdzirkste, Jānis un Anna Annusi, vēsturnieks Juris Longvērts.

Trimdienieku enkura vieta. Kā latviešu republika republikā, kur tikās paši un kur iebrauca latvieši no visām pasaules malām.

Sarunas par dzīvi, Latviju, dzeju, mākslu, dzerts šampanietis no “mūzas kurpītes”..

“Elles ķēķis”, šī savā ziņā leģendarizētā brālība, patiešām kļuva par nākamo radikālo latviešu dzejas reformācijas vilni pēc ekspresionisma, pēc A.Čaka un viņa dzejas skolas manifestēšanas 20.gs. 20./30,gadu mijā. Tā bija pasaules modernisma ienākšana latviešu dzejā. Tika lauzts latviešu trimdas literatūras mērenais, iesīkstējušais plūdums, zināmais epigonisms un fetišiskais parādību atspoguļojums. Latviešu trimdas dzejā ienāca ekseperiments, jauna ceļa un izteiksmes meklējumi “uz Manhetenas fona”, sevi pieteica spēcīga romantisma poētika.

Lai izprastu “Elles ķēķa” pasaules skatījumu, dzejas, mākslas inovācijas, satura un formas izpratni, jāsaprot gan tā veidošanās un attīstības gaitu, gan jāapzina “Elles ķēķa” īpašā vieta visā latviešu dzejas vēsturē.

Nemājas, piesaistītība vietai, kur negribas dzīvot, bet kur trimdinieks ir spiests dzīvot- tā ir galvenā un dominējošā izjūta trimdas dzejā Vācijas bēgļu nometņu laikā. Nacionālās kultūras tradīciju nosargāšana , pat fetišizācija draud ar pašizolāciju. Tas daudziem literātiem šķiet kā vienīgais glābiņš, lai pasargātu latviešu literatūras un kultūras suverenitāti, lai pasargātu no izšķīšanas citu, īpaši, lielo, kultūru vidē.

Zīmīgi tas, ka “Elles ķēķim” piederīgie (G.Saliņš, L.Tauns, J.Krēsliņš, B.Bičole u.c.) ar saviem dzejas krājumiem debitē latviešu dzejas vēsturei netipiski vēlu- pirmās publikācijas gan ir 20-25 gadu vecumā periodikā, taču krājumi iznākuši ~ 10- 15 gadus vēlāk, un to dzejas pasaules izjūta un vērtīborientācija radikāli atšķiras no trimdas sākuma gados pašu radītās dzejas.

“Elles ķēķis” kā pasaules un dzīves izjūtas bija realitāte, tā ir īpaša mākslinieciskās izteiksmes platforma, kas suģestēja ar savu ekspresivitāti un intonāciju dabiskumu. Tai raksturīga ikdienas poetizēšana.

Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis uzsver, - “Elles ķēķi” kā radošu cilvēku grupu vieno tas, ka viņi dzīvo Ņujorkā un savai trimdinieka pasaules izjūtai atbilstošu formu un manieri atrod modernismā, proti, t.s. poētiskā reālisma dzejā.