Latviešu - krievu skaidrojošā vārdnīca

zābak/i v., 1. dekl., vsk. zābaks - сапоги; ботинки

  1. Apavi ar īsiem vai gariem stulmiem. Gumijas, slēpju, slidu zābaki. Garie zābaki.

zādzīb/a s., 4.dekl. - кража, воровство

  1. Sveša īpašuma slepena piesavināšanās. Naudas, mantas zādzība. Zādzība ar ielaušanos. Pieķert zādzībā. Sodīt par zādzību.

zaglīgi apst.(2). - крадучись; украдкой; тайком

zaglīg/s īp. - вороватый; крадущийся

  1. Tāds, kas mēdz zagt, kam ir paradums zagt. Zaglīgs cilvēks, suns.
  2. Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība. Zaglīga gaita. Zaglīgi pakampt.

zagl/is v., 2. dekl., vsk. ģen. ~ļa - вор

  1. Tāds, kas zog Kabatas zaglis. Rūdīts zaglis.

zag/t Tag. zogu, zodz, zog, Pag. ~a, Nāk. ~s; pārej. - воровать, красть

  1. Slepeni piesavināties cita īpašumu. Zagta manta. Zog vai acis no pieres laukā.

zag/ties Tag. zogos; zodzies; zogas; Pag. ~ās; Nāk. ~sies; atgriezen., nepārej. - красться

  1. Iet klusām, paslepeni. Zagties istabā. Zagties kādam klāt. Govis zogas uz labību. Kaķis zogas pie gaļas. Pārn.: asaras zogas acīs.

zāģ/ēt Tag. ~ē, Pag. ~ēja, Nāk. ~ēs, pārej. un nepārej. - пилить

  1. Dalīt, griezt (ko) ar zāģi

zāģētav/a s., 4.dekl. - лесопильня, лесопильный завод, лесопилка

  1. Uzņēmums, uzņēmuma daļa, kur zāģējot sagatavo kokmateriālus.

zāģ/is v., 2. dekl., vsk. ģen . ~a - пила

  1. Darbarīks, arī ierīce zāģēšanai; plāna metāla plāksnīte ar asiem robiem malā. Viņš nopirka jaunu zāģi. Zāģu skaidas-. sīkas skaidas, kas atdalās no tā, ko zāģē. Metāla zāģis. (metāla zāģēšanai).

zaig/ot 3.pers., Tag. ~o; Pag. ~oja; Nāk. ~os; nepārej. - мерцать, сиять, блестеть, поблёскивать (переливаясь), сверкать, переливаться, играть

  1. Spīdēt, mirdzēt, mainot krāsu toņus un gaismas spilgtumu; dzirkstoši mirdzēt. Sniegs, ledus zaigo saulē. Zīda audums zaigoja. Dārgakmeņi zaigo.

zaim/i dsk., v., 1.dekl. - кощунство ед., святотатство ед.

  1. Pulgojoši, nievīgi vārdi, izteicieni. Zaimu vārdi. Klausīties zaimos. Tas skan kā zaimi.

zaim/ot Tag. ~o; Pag. ~oja; Nāk. ~os; pārej. - кощунствовать

  1. Pulgojoši, nievīgi runāt (par to, kas ir svēts, dārgs); izrādīt nievīgu attieksmi. Zaimot Dievu. Zaimot kāda svētākās jūtas.

zāk/āt Tag. ~ā; Pag. ~āja; Nāk.~ ās; pārej., sar. - поносить, порочить

  1. Apsaukāt ar nicīgiem vārdiem, lamu vārdiem; rupji pelt, paļāt. Zākāt godīgu cilvēku, godīga cilvēka vārdu. Zākāt citu pūles.

zaķen/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ņu - зайчиха

  1. Zaķu mātīte. Zaķene ar bērniem.
  2. Zaķādas vai trušādas ziemas cepure (ausaine).

zaķēn/s v., 1.dekl. - зайчонок

  1. Zaķu bērns; mazs zaķis. Es mežā redzēju zaķēnu.

zaķ/is v., 2. dekl., vsk. ģen. ~ķa - заяц

  1. Paliels grauzēju kārtas dzīvnieks ar garām pakaļkājām un garām ausīm. Pelēkais, baltais zaķis. Zaķu māte.
  2. Pasažieris, kas brauc bez biļetes.

zālāj/s v., 1.dekl. - 1. газон; 2. трава

  1. Vieta, platība, kur aug zāle, - pļava, ganības. Pļaut zālāju. Zālājā sisināja sienāži. Dabiskie, sētie zālāji. Ilggadīgie zālāji.

zaldāt/s v., 1.dekl., novec. - солдат

  1. Kareivis; arī karavīrs. Aiziet zaldātos. Stāv kā zaldāts taisni izstiepies.

zāl/e 1 s., 5.dekl., dsk. ģen. zāļu - зал

  1. Plaša telpa, kas paredzēta dažādiem sarīkojumiem, nodarbībām. Konferenču, sēžu, aktu, sporta zāle. Operāciju zāle. Teātra zāle.

zāl/e 2 s., 5. dekl., dsk. ģen. zāļu - трава

  1. Zaļš, neliels viendīgļlapas augs ar viengadīgiem, mīkstiem dzinumiem. Pļavas, purva, maura zāle. Sēt zāli. Zāļu maisījums, mistrs. Zāļu tēja. Iet pa zāli.
  2. Šādu augu zemsega.

zāl/es dsk., s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ļu - лекарство, лекарства

  1. Vielas, ko lieto slimību ārstēšanai vai novēršanai. Klepus zāles, zāles pret klepu. Parakstīt zāles. Zāļu tabletes. Dzert zāles. Nopirkt medu zāļu tiesai. Žurku zāles

zalkt/is v., 2.dekl., dsk. ģen. ~ša - уж

  1. Nekaitīga čūska, kam (parastajam zalktim) abās galvas pusēs ir dzeltenīgi oranži vai balti plankumi. Raibais, rudais, lielacainais, Amūras zalktis. Zalkšu dzimta pieder apmēram 200 ģintis, Latvijā - 2 ģintis. Zalkšu vārdi buramie vārdi.

zaļbarīb/a s., 4.dekl. - зелёный корм

  1. Svaiga (nevārīta, nežāvēta) no augiem iegūta barība. Nopļaut auzas zaļbarībai.

zaļgan/s īp. - зеленоватый

  1. Mazliet zaļš, bāli zaļš. Zaļgani bāls.

zaļknāb/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ja, sar. - разг. зелёный (желторотый) юнец

  1. Jauns cilvēks, kam trūkst dzīves pieredzes.

zaļ/ot 3.pers., Tag. ~o; Pag. ~oja; Nāk. ~os; nepārej. - зеленеть

  1. Par augiem - būt veselīgi zaļā krāsā, labi augt un attīstīties. Zāle zaļo. Ozoli zaļo.
  2. Pārklājoties ar jaunu, svaigu zāli, kļūt zaļam. Pļavas, papuves sāk zaļot.

zaļ/š īp. - 1. зелёный; 2. неспелый, незрелый; 3. сырой

  1. Tādā krāsā, kas raksturīga , piem. augu lapām vasarā. Zaļš audums, tērps. Tumši zaļas lapas.
  2. Nenogatavojies, nenobriedis (auglis, oga). Zaļi āboli. Upenes, brūklenes vēl zaļas. Pārn. Puisis vēl ir zaļš.
  3. Dabiskā veidā, nevārīts, necepts u. tml. Ēst zaļus burkānus, kāpostus.

zaļum/s v., 1.dekl. - зелень

  1. Zaļš. Spilgts, košs zaļums.
  2. Ēdami augi (garšvielas) - dilles, pētersīļi utt.; zaļie augi vispār.

zarain/s īp. - суковатый, сучковатый; ветвистый

  1. Tāds, kam ir zari. Zaraina ābele, egle. Zarains krūms. Zaraina nūja.
  2. Tāds (dēlis, mēbeles gabals), kurā redzamas zaru vietas.

zārk/s v., 1.dekl. - гроб

  1. Speciāla garena, četrstūraina kaste, kurā ievieto un apbedī mirušo. Guldīt, likt zārkā. Zārka nesēji.

zarn/a s., 4.dekl. - кишка

  1. Gremošanas trakta daļa no kuņģa līdz tūpļa atverei. Tievā, resnā, taisnā zarna. Zarnu trakts. Zarnu slimības, parazīti.

zar/s v., 1. dekl. - сук; ветвь; ветка

  1. Sānu dzinums; vasas sānass. Bērza, egles, priedes zari. Bērza zarā svilpo strazds. Zaru malka.
  2. Smails veidojums, izcilnis- darbarīka vai cita priekšmeta daļa. Grābekļa, dakšu, ecēšu, ķemmes zari. Izlauzt, ielikt grābeklim zaru.

zaudējum/s v., 1.dekl. - потеря; утрата; убыток; урон; проигрыш

  1. Rezultāts - zaudēt. Zaudējums volejbola spēle.
  2. Tā daļa, par kuru kas ir samazinājies, gājis bojā; tas, kas ir zudis, gājis bojā. Neatsverams, sāpīgs zaudējums. Svara, asins zaudējums. Nodarīt, atlīdzināt zaudējumus.

zaud/ēt Tag. ~ē; Pag. ~ēja; Nāk. ~ēs; pārej. - терять, потерять; лишиться (кого-чего); проигрывать; проиграть; утрачивать, утратить

  1. Palikt bez tā, kas (kādam) iepriekš bijis, piederējis. Zaudēt spēkus, redzi, balsi. Zaudēt tēvu, brāli. Zaudēt dūšu, savaldību, ticību, pacietību. Zaudēt samaņu.
  2. Neuzmanības, aizmāršības dēļ (atkārtoti) pamest, atstāt (ko). Bērns vienmēr zaudē kabatas lakatiņus.
  3. Tikt uzvarētam. Zaudēt kauju. Zaudēt derības. Zaudēt kāršu spēlē.

zeķ/e s., 5. dekl., dsk. ģen. ~u - чулок; носок

  1. Apģērba gabals (kājas apsegšanai), ko valkā apavos. Īsās, pusgarās zeķes. Vilnas, kaprona, neilona zeķes. Lāpīt zeķi. Uzvilkt, uzaut zeķes. Zeķu lāpāmais diegs.

zel/t 3.pers., Tag. zeļ; Pag. zēla; Nāk. ~s; nepārej. - 1. зеленеть; 2. перен. процветать

  1. Labi augt un attīstīties; zaļot (par augiem). Jaunā meža audze skaisti zeļ.
  2. Labi attīstīties; būt teicamā stāvoklī.

zeltain/s īp. - золотистый

  1. Tāds, kas ar savu krāsu atgādina zeltu. Zeltaini mati. Zeltainas lapas, birzis. Zeltaini graudi. Zeltaini spīdēt. Zeltainais rudens kad koki ir nodzeltējuši.

zelt/īt Tag. ~ī; Pag. ~īja; Nāk. ~īs; pārej. - золотить

  1. Pārklāt ar zelta kārtu. Zeltīt karotes, pulksteņus.
  2. Darīt zeltainu, zeltam līdzīgā krāsā.

zelt/s v., 1. dekl. - золото

  1. Ķīmiskais elements, viegli kaļams dzeltens dārgmetāls (ko plaši lieto dārglietu izgatavošanai un kā preču vērtības mēru). Zelta gabals, zelta nauda. Zelta gredzens, pulkstenis, medaļa. Maksāt zeltā, ar zeltu. Tīrs zelts. Zelta fonds- @4 dārgmetālu fonds, kas pieder valstij (.

zem prievārds ar ģen. - под

  1. Norāda, ka vieta (kur kas atrodas, noris vai kurp virzās) atrodas zemāk par to, ko izsaka sekojošais vārds (sekojošie vārdi). Zem grīdas. Sēdēt zem koku lapotnes. Pabāzt zem galda.
  2. Kopā ar lietvārdu norāda stāvokli, apstākļus, kādos kas atrodas, arī - (kā) cēloni, veidu. Vest māti zem rokas. Būt zem spiediena, zem sprieguma.

zemāk apst. - ниже

  1. Pārākā pakāpe - zemu. Nokāp vēl zemāk.

zem/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ju - 1. земля; 2. земля, страна

  1. Planēta, ko apdzīvo cilvēki. Zeme riņķo ap Sauli. Zemes pavadoņi. Zemes pievilkšanas spēks.
  2. Šīs planētas garozas virsējā kārta. Zemes dzīles. Zemes darbi.
  3. Augsne. Māla, smilts zeme. Art, uzplēst zemi. Zemes racējs. Zemes pika. Atvest lecektīm zemi. Krekls melns kā zeme ļoti netīrs. Kājas ar zemēm smilšainas, dubļainas.
  4. Virsma, cietais pamats, uz kā (kas) atrodas. Stāvēt stingri uz zemes. Piesist kāju pie zemes. Paklanīties līdz zemei. Lidmašīna atrāvās no zemes.
  5. Platība, teritorija, kas atrodas kāda rīcībā, lietošanā, īpašumā. Jaunapgūtās zemes. Krietns zemes gabals. Pirkt un pārdot zemi.
  6. Sauszeme (atšķirībā no ūdenstilpnes). Ieraudzīt zemi pie apvāršņa.
  7. Valsts; teritorija, apgabals. Siltās zemes kur ir silts klimats. Austrumu zemes. Tēvu zeme. Dzimtā zeme dzimtene. Izbraukāt svešas zemes.

zem/e s., 5. dekl., dsk. ģen. ~ju - 1. земля; 2. земля, страна

  1. Planēta, ko apdzīvo cilvēki.

zemen/e s., 5. dekl., dsk. ģen. ~ņu - dārza zemenes клубника; meža zemenes земляника

  1. Lakstaugs ar baltiem ziediem un mīkstām, aromātiskām, sarkanām ogām. Dārza, meža zemene. Zemeņu ceri, dobes.
  2. Šī auga oga. Lasīt zemenes. Zemeņu sula, ievārījums.

zemeslod/e s., 5.dekl. - земной шар

  1. Planēta Zeme. Ceļojums ap zemeslodi.

zemessarg/s v., 1.dekl. - ополченец

  1. Karavīrs, kas ietilpst zemessardzē.

zemien/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ņu - низменость ж., низина

  1. Zems līdzenums, kas atrodas ne augstāk kā 200 m virs jūras līmeņa. Rietumsibīrijas zemiene.

zemiski apst. - низко, подло, бесчестно

zemisk/s īp. - низкий, подлый

  1. Negodīgs, ļauns. Zemisks cilvēks. Zemisks nodoms. Zemiski rīkoties.

zemkopīb/a s., 4.dekl. - земледелие

  1. Zemes apstrādāšana lauksaimniecības kultūraugu audzēšanai; attiecīgā agronomijas nozare. Nodarboties ar zemkopību.

zemkop/is v., 2. dekl., ~ja - земледелец

  1. Cilvēks, kas nodarbojas ar zemkopību; arī zemnieks. Zemkopja darbs.

zemniec/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ču - крестьянка

zemniecīb/a s., 4.dekl. - крестьянство

  1. Lauku iedzīvotāju daļa, kas nodarbojas ar zemkopību; zemnieku šķira.

zemniek/s v., 1.dekl. - крестьянин

  1. Lauku iedzīvotājs, kas nodarbojas ar zemkopību. Zemnieku mājas. Zemnieku šķira.

zem/s īp. - низкий

  1. Tāds, kam ir mazs vai samērā mazs augums; tāds, kas atrodas nelielā atstatumā no zemes. Zemi griesti. Zema piere. Saule jau zemu. Lidmašīna lido zemu.
  2. Tāds, kas ir zem vidējā, parastā apjoma, pakāpes intensitātes; tāds, kas nav sasniedzis vidējo (attīstības, kvalitātes u. tml.) pakāpi. Zema kvalitāte. Zema temperatūra. Šī temperatūra augu attīstībai par zemu. Zems kultūras, tehnikas līmenis.
  3. Nesvarīgs, neievērojams, necils. Zems amats. Viņš ir zemu kritis @4 (zaudējis sabiedrisko stāvokli). @5 Kas augstu kāpj, tas zemu krīt.

zemtekst/s v., 1.dekl. - 1. подтекст; 2. сноска

  1. Tieši vārdos neizteikts, bet izteikuma, situācijas kopsakarā uztverams saturs. Rakstīt ar zemtekstiem. Luga ir bagāta zemtekstiem. Dziļš, spēcīgs zemteksts.
  2. Tas, kas ir rakstīts, iespiests zem galvenā teksta.

zemu apst. - низко

  1. Attiecībā pret kādu atskaites punktu - zemāk. Lidmašīna lido zemu. Šī temperatūra auga attīstībai ir par zemu.

zemūden/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ņu - подводная лодка

  1. Militāriem mērķiem paredzēts kuģis, kas var ienirt un braukt zem ūdens. Raķešu, torpēdu zemūdene. Transporta zemūdene.

zēn/s v., 1. dekl. - мальчик

  1. Vīriešu dzimuma bērns, pusaudzis. Zēnu un meiteņu komandas. Zēna gadi. Zēnu apģērbs.

zibenīgi apst. - молниеносно

zibenīg/s īp. - молниеносный

  1. Ļoti ātrs; acumirklīgs. Uzmest kam zibenīgu skatienu. Zibenīgi aizskriet. Zibenīgi izplatījās vēsts.

ziben/s v., 2. dekl., vsk. ģen. ~ns, dsk. ģen. ~ņu - молния

  1. Pārn.:

zibeņ/ot 3.pers., Tag. ~o; Pag. ~oja; Nāk. ~os; nepārej. - zibeņo сверкает молния

  1. Parādīties, plaiksnīties (par zibeņiem). Zibeņoja vienā laidā, un lietus gāza kā ar spaiņiem.

zib/ēt 3.pers., Tag. zib; Pag.~ ēja; Nāk. ~ēs; nepārej. - 1. мелькать; 2. сверкать

  1. Spīdēt, zibēt, brīžiem nodziestot vai kļūstot neredzamam. Tālumā zib uguntiņa. Zobenu asmeņi zibēja.
  2. Ātri kustēties, žilbināt acis. Garām zibēja vagonu apgaismotie logi. Balts vien zib gar acīm. Skrien ka papēži vien zib ļoti ātri skrien.

zibsn/īt 3.pers., Tag. ~ī; Pag. ~īja; Nāk. ~īs; nepārej. - zibsnī безл. сверкает молния

  1. Ik pa brīdim uzliesmot, iemirdzēties. Zibeņi zibsnīja vienā laidā. Kāvi zibsnī. Acis zibsnīja.

zīdain/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ņa - грудной ребёнок, младенец

  1. Bērns pirmajā dzīvības gadā (kad viņa pamatbarība ir mātes piens). Zīdaiņa vecums. Zīdaiņa uzturs. Kopt zīdaini. Apkopjams kā tāds zīdainis.

zīdītāj/i dsk., v., 1.dekl. - млекопитающие

  1. Augstāko mugurkaulnieku klase, kurā ietilpst dzīvnieki, kas baro mazuļus ar savu pienu; šīs klases dzīvnieki. Augstākie, pirmatnējie zīdītāji.

zīd/s v., 1.dekl. - шёлк

  1. Šķiedra ko iegūst no zīdtauriņa kokona; tai līdzīga mākslīgā šķiedra. Zīdtauriņi auž zīdu.
  2. No šīs šķiedras pagatavots diegs vai audums. Dabiskais, mākslīgais zīds. Zīda drānas. Tērpties zīdā zīda drānās.

zied/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~žu - мазь

  1. Bieza, taukaina masa (ko lieto, piem., (kā) mīkstināšanai, ārstniecībai). Ziede ādas mīkstināšanai. Apavu ziede. Cinka ziede.

zied/ēt Tag. zied, Pag. ~ēja, Nāk. ~ēs; nepārej. - цвести

  1. Būt ar atvērtu ziedu, atvērtiem ziediem; būt atvērtam (par ziedu); būt tādam, kurā kādam kas zied.

ziedlapiņ/a s., 4.dekl. - лепесток

  1. Zieda lapiņa. Puķe ar sārtām ziedlapiņām.

ziedojum/s v., 1.dekl. - пожертвование

  1. Tas, kas ziedots, labprātīgi dots (parasti labdarīgā nolūkā). Ziedojumu vākšana.

ziedon/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ņa; poēt. - поэт. весна

  1. Pavasara laiks, kad zied puķes un koki. Beidzot ir atnācis ziedonis. Dzīves ziedonis jaunība.

ziedoš/s īp. - цветущий

  1. Tāds, kas zied. Ziedoša ābele. Pārn.: ziedoša meitene.

zied/ot Tag. ~o; Pag. ~oja; Nāk. ~os; pārej. - жертвовать, пожертвовать

  1. Upurēt. Ziedot dieviem.
  2. Labprātīgi dot (ko, kādam nolūkam). Ziedot naudu trūkumcietējiem. Ziedot naudu slimnīcas celšanai. Pārn.: ziedot visus spēkus citu labā.

ziedputekšņ/i dsk., v., 2.dekl. - пыльца ед., цветень м. ед. разг.

  1. Sēklaugu mikrosporas ar vīrišķām dzimumšūnām; putekšņi. Ziedputekšņi nokļūst uz drīksnas. Bišu kājiņas aplipušas ziedputekšņiem.

zied/s v., 1. dekl. - цветок

  1. Augstāko augu (sēklaugu) vairošanās orgāns, kas sastāv no ziedlapiņām un auglenīcas ar putekšņlapām. Liepu, ķiršu ziedi. Plūkt, raut ziedus. Sārts rozes zieds. Pilnos ziedos- @4 tādā stadijā, kad vairums ziedu ir izplaukuši. @5 Ievas bija pilnos ziedos. Ziedu laiks.

ziem/a s., 4. dekl. - зима

  1. Gadalaiks starp rudeni un pavasari. Barga. (ļoti auksta) ziema. Dziļa ziema. (kad daudz sniega). Ziemas ceļš. (kad var braukt ar ragavām). Ziemas mētelis. (kvieši, kurus sēj rudenī). Ziemas sports.

Ziemassvētk/i dsk., v., 1. dekl. - Рождество

  1. Kristietismā- svētki par godu Jēzus Kristus dzimšanai.

ziemel/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ļa - северный ветер

  1. Ziemeļu vējš. Pūta salts ziemelis.

ziemeļblāzm/a s., 4.dekl. - северное сияние

  1. Augšējo atmosfēras slāņu spīdēšana, kas novērojama polārajos apgabalos.

ziemeļ/i dsk., v., 2.dekl. - север

  1. Debespuse, kas atrodas pretī dienvidiem un kur nekad nespīd saule. Ziemeļu vējš. Ziemeļu platuma grādi. Virzīties uz ziemeļiem. Ziemeļos no pilsētas.
  2. Noteikta (administratīvi vai tradicionāli) norobežota teritorijas daļa, kas atrodas šīs debespuses virzienā vai tuvāk ziemeļpolam. Ziemeļu puslode zemeslodes daļa no ziemeļpola līdz ekvatoram.
  3. Apvidi, kas tuvi polārajam lokam un ietilpst aukstā un mērenā klimata joslā. Ziemeļu daba. Ziemeļu tautas.

ziep/es dsk., s., 5. dekl., dsk. ģen. ~ju - мыло

  1. Mazgāšanas līdzeklis, kas sastāv no taukvielām un sārmiem. Saimniecības, tualetes, bērnu ziepes. Ziepju putas. Ziepju trauks. Ziepju burbulis.

ziepjain/s īp. - мыльный

  1. Tāds, kurā ir izšķīdušas ziepes; tāds, uz kā ir ziepes. Ziepjains ūdens. Ziepjainas rokas.

ziest Tag. ziežu; zied; ziež; Pag. zieda; Nāk. ziedīs; pārej. - мазать; намазывать; смазывать

  1. Klāt virsū (taukainu, biezu vai pusšķidru vielu) plānā kārtā. Ziest sviestu uz maizes. Ziest eļļu matos. Ziest krēmu uz sejas.
  2. Klāt ar taukainu biezu vai pusšķidru vielu. Ziest rokas ar vazelīnu. Ziest ratus.

zilacain/s īp. - голубоглазый, синеглазый

  1. Tāds, kuram ir zilas acis. Zilacains puisis. Zilacaina meitene.

zilb/e s., 5. dekl., dsk. ģen. ~ju - слог

  1. Skaņu grupa, arī viena skaņa, ko izrunā ar vienu mutes atvērienu. Vārdu dalīšana zilbēs.

zīl/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ļu - жёлудь; бусина, бусинка

  1. Ozola aulis. Lasīt zīles. Šogad ozoli zīļu pilni.
  2. Stikla lodīte, pērlīte (ar caurumiņu vidū), ko lieto tērpu izgreznošanai. Zīļu vainags. Tērps nošūts ar dažādu krāsu zīlēm.

zīl/ēt Tag. ~ē; Pag. ~ēja; Nāk. ~ēs; pārej. - гадать, ворожить

  1. Pareģot (ko) pēc kādām pazīmēm. Zīlēt nākotni. Zīlēt likteni pēc rokas līnijām. Zīlēt ar pīpenes ziedu. Zīlēt laiku.

zilgan/s īp. - синеватый, голубоватый

  1. Mazliet zils. Zilgana dūmaka.

zilgm/e s., 5.dekl. - синева; лазурь ж.

  1. Zilganas nokrāsas vide (debesis, ūdens virsma). Debess, jūras zilgme. Zilgmē lidinās putni.

zīlīt/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~šu - 1. уменьшительное от слова zīle; 2. зрачок

  1. Pamazin. - zīle.
  2. Acs daļa - apaļa spraudziņa varavīksnenes vidū, pa kuru acī iekļūst gaisma.

zīlīt/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~šu - синица

  1. Neliels zvirbuļveidīgo kārtas dziedātājputns. Lielā, pelēkā, meža zīlīte. Barot zīlītes ziemā.

zīlniec/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ču - ворожея, гадалка

  1. Sieviete, kas zīlē, pareģo. Iet pie zīlnieces.

zilon/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ņa - слон

  1. Liels tropu zālēdājs dzīvnieks ar garu snuķi. Ziloņu mātīte. Iet kā zilonis smagi, neveikli.

zil/s īp. - синий; голубой

  1. Tāds, kam piemīt krāsa, kas raksturīga, piem., skaidrām debesīm. Tumši zils gaiši zila drāna. Nokrāsot zilu. Zila gaisma. Zili dūmi.

zilum/s v., 1.dekl. - 1. синева; голубизна, лазурь; veļas zilums синька; 2. синяк

  1. Vispārināta īpašība - zils. Debesu, rudzupuķu zilums.
  2. Zemādas asinsizplūdums, kas radies no sitiena, trieciena. Sasist vienos zilumos. Dabūt zilumu zem acs.
  3. Zila krāsviela. Berlīnes zilums. Parīzes zilums. Veļas zilums zila krāsviela, ko izšķīdina veļas skalojamā ūdenī, lai padarītu veļu viegli zilganu.

zīm/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ju - 1. знак; метка; pieturas (interpunkcijas) zīmes знаки препинания; vienlīdzības zīme знак равенства; pazīšanas zīme опознательный знак; 2. клеймо; марка

  1. Tas, kas padara (ko) atšķiramu no/starp citiem līdzīgiem. Zirgam balta zīme pierē. Iecirst kokā zīmi. Pazīšanās zīme. Dzimuma zīme dzimumzīme.
  2. Pieņemts simbolisks apzīmējums. Valodas zīmes. Rakstu zīmes. Vienlīdzības zīme. Atņemšanas zīme.
  3. Mājiens, norādījums (parasti izteikts ar kustību). Dot zīmi, ka var braukt.
  4. Pazīme. Nav nekādu dzīvības zīmju. Ja saule rietot iegrimst mākoņos, tad tā ir zīme, ka gaidāms lietus. Slikta zīme.
  5. Ko apliecinošs dokuments, arī izziņa. Ķīlu zīme. Bagāžas zīme. Naudas zīme naudaszīme. Ārsta zīme

zīmējum/s v., 1. dekl. - рисунок; зарисовка

  1. Rezultāts #> zīmēt; zīmēts attēls. Skolēnu zīmējumi.
  2. Grafikas veids, kurā īstenības priekšmeti un parādības tiek atveidoti mākslas tēlos plaknē ar grafiskiem līdzekļiem (zīmuli, ogli, tušu u. tml.); šādā tehnikā veidots mākslas darbs. Ogles, tušas zīmējums. Viņa zīmējumi ir interesanti.

zīm/ēt Tag. ~ē, Pag. ~ēja, Nāk. ~ēs; pārej. - рисовать; чертить

  1. Attēlot plaknē ar zīmuli, spalvu, ogli, krītu vai citu materiālu. Zīmēt vāzi, koku. Zīmēt plānu.

zīmīgi apst. - примечательно; характерно; показательно

zīmīg/s īp. - примечательный; характерный; показательный

  1. Tāds, kurā izpaužas kas raksturīgs, būtisks; tāds, kas ko īpašu nozīmē. Zīmīga parādība, epizode. Zīmīgi vaibsti. Tas ir visai zīmīgi.

zīmīt/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~šu - записка

  1. Pamazin. - zīme.
  2. Neliela papīra lapa ar īsu tekstu, attēlu (parasti ar ziņojuma nozīmi); īsa vēstule. Nodot, saņemt zīmīti no kāda.

zīmog/s v., 1.dekl. - печать

  1. Priekšmets ar iegrieztu tekstu, iegrieztām zīmēm, ko uzspiež dokumentiem. Apaļais zīmogs. Nozaudētais zīmogs izsludināts par nederīgu.
  2. Nospiedums, kas izdarīts ar šo priekšmetu. Uz apliecības nav zīmoga. Neskaidrs zīmogs. Pārn: visam, ko viņš dara, viņš uzspiež savu zīmogu.

zīmul/is v., 2. dekl., vsk. ģen. ~ļa - карандаш

  1. Priekšmets rakstīšanai vai zīmēšanai - tievs (grafīta vai krāsvielu un māla maisījums) stienītis koka ietvarā. Krāsu zīmuļi. Zīmuļu asināmais. Rakstīt ar zīmuli. Lūpu zīmulis - lūpu pomāde stienīša formā.

zinām/s īp. (arī divd. - zināt) - 1. известный; некоторый; zināmā mērā в некоторый степени; 2. конечно, известно разг., известное дело разг.

  1. Daļējs; tāds, ko nevar attiecināt uz visu. Zināmā mērā. Zināmos gadījumos.
  2. Protams.

zināšan/as dsk., s., 4. dekl. - знания

  1. Informācijas kopums, ko cilvēks ieguvis pieredzē, mācoties u. tml. Plašas zināšanas. Izlietot savas zināšanas.

zin/āt Tag. ~a, Pag. ~āja, Nāk. ~ās; pārej. - знать

  1. Būt informētam (par ko); būt iepazinušam (ko). Es zinu, kā tas darāms. Zināt pretinieka nodomus. Mēs par notikušo neko nezinājām. Kas to lai zina! Dari kā zini! (kā liekas labāk).
  2. Prast; zināt. Zināt dzejoli no galvas.
  3. Rūpēties, gādāt. Tad nu ziniet, lai turpmāk te būtu viss kārtībā!

zinātkār/e s., 5.dekl. - любознательность ж., пытливость ж.

  1. Tieksme izzināt (ko), iegūt zināšanas.

zinātkāri apst.(2). - любознательно

zinātkār/s īp. - любознательный, пытливый

  1. Tāds, kas cenšas izzināt (ko), iegūt zināšanas. Zinātkārs bērns.
  2. Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība. Zinātkārs skatiens.

ziņ/a s., 4. dekl. - известие, сообщение

  1. Tas, ko paziņo, ko uzzina; paziņojums, informācija. Dabūt jauna ziņas. Laika ziņas. Ziņu birojs.
  2. Zināšanas, nodoms arī piekrišana. Darīt ko ar ziņu (ar gudru ziņu) -. darīt ar īpašu nodomu. Viņam tur laikam ir sava ziņa. Ar manu ziņu. Aizgājis bez ziņas. (kādam nezinot, bez atļaujas).
  3. Gādība, pārziņa. Nododu savas mantas jūsu ziņā. Ņemt savā ziņā. Tas ir manā ziņā.
  4. Viedoklis, attieksme. Šajā ziņā viņam ir taisnība. Daudzējādā ziņā. savā ziņā-. kaut kādā mērā. Katrā ziņā, visādā mērā -. noteikti.

ziņkār/e s., 5.dekl. - любопытство

  1. Tieksme, vēlēšanās uzzināt (ko, parasti sadzīvē). Degt ziņkārē. Apmierināt ziņkāri.

ziņkārīgi apst. - любопытно

ziņkārīg/s īp. - любопытный

  1. Ziņkārs. Ziņkārīgas sievas.

ziņnes/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ša - вестовой (в армии)

  1. Cilvēks, kas nogādā ziņojumus, pavēles. Pagasta ziņnesis.

ziņojum/s v., 1.dekl. - 1. извещение; сообщение; 2. доклад; 3. донесение, рапорт

  1. Tas, kas tiek ziņots; teksts, ar kuru (kas) tiek ziņots. Atskaites, pārskata ziņojums. Sniegt ziņojumu. Ziņojumu dēlis.

ziņ/ot Tag. ~o; Pag. ~oja; Nāk. ~os; pārej. - сообщать, извещать; доносить, докладывать

  1. Darīt zināmu; oficiāli pavēstīt. Ziņot par darba gaitu. Ziņot par izmaiņām.

ziņotāj/s v., 1.dekl. - 1. докладчик; 2. вестник, ведомости (название газеты, журнала)

  1. Tas, kurš kaut ko ziņo.
  2. Avīzes vai žurnāla, kuri satur informējošus rakstus, nosaukums. Valdības ziņotājs.

zirg/s v., 1. dekl. - лошадь; конь

  1. Zirgveidīgo dzimtas mājdzīvnieks, ko izmanto lauksaimniecības darbos, transportā, sportā. Braukt ar zirgu. Zirgs zviedz. Jūgt, apkalt zirgu. Zirgu ģints (ietilpst: īsie zirgi - Prževaļska zirgs, tarpāns un mājas zirgs; ēzeļi, kulāni un zebras). Strādā kā zirgs. (daudz, smagi).
  2. Vingrošanas rīks - ar ādu pārvilkts resns baļķis uz balstiem. Lēkt pār zirgu. Vingrojumi uz zirga.

zirgspēk/s v., 1.dekl. - лошадиная сила

  1. Zirgspēja.

zirnekl/is v., 2. dekl., vsk. ģen. ~ļa - паук

  1. Posmkāju tipa dzīvnieks ar dziļu iežmaugu starp galvkrūtīm un vēderu un ar tīmekļu dziedzeriem. Zirnekļa tīkls. Neīstie zirnekļi -. posmkāju tipa dzīvnieki ar garām kājām un bez tīmekļu dziedzeriem.

zirn/is v., 2. dekl., vsk. ģen. ~ņa - горошина

  1. Pārtikas un lopbarības augs - viengadīgs tauriņziežu dzimtas lakstaugs ar apaļām, pākstīs sakopotām, sēklām.
  2. Šī auga sēkla. Pelēkie zirņi. Zirņu zupa, biezenis.

zīst Tag. zīžu; zīd; zīž; Pag. zīda; Nāk. zīdīs; pārej. un nepārej. - сосать

  1. Spaidot (ko) ar lūpām un mēli, sūkt; šādā veidā ēst.

ziv/s s., 6.dekl., vsk. ģen. ~s; dsk. ģen. ~ju - рыба

  1. Zemāko mugurkaulnieku tipa dzīvnieks, kas dzīvo ūdenī un elpo caur žaunām. Jūras zivis. Saldūdens zivis. Zivju ikri, spuras. Zivju konservi.

znot/s v., 1.dekl. - зять (муж дочери)

  1. Meitas vīrs.

zobain/s īp. - зубчатый, с зубчиками

  1. Tāds, kam ir zobi.
  2. Tāds, kam ir asi robi; robains. Zobainas lapas.

zobārst/s v., 1. dekl. - зубной врач

  1. Ārsts - zobārstniecības speciālists. Zobārstniecības kabinets.

zoben/s v., 1.dekl. - шпага; сабля; меч

  1. Aukstais ierocis ciršanai un duršanai. Zobena spals, maksts. Ass zobens. Apjozt zobenu. Paukošanās ar zobeniem. Abpusīgs zobens (arī pārn. - tas, kas vērsts pret citiem, bet var vērsties arī pret pašu).

zob/oties Tag. ~ojas; Pag. ~ojās; Nāk. ~osies; atgriezen.; nepārej. - насмехаться, подтрунивать (над кем), зубоскалить

  1. Asprātīgi, dzēlīgi runājot, smieties (par kādu, ko); zobot vienam otru, citam citu. Zoboties par citu vājībām, trūkumiem.

zob/s v., 1. dekl. - 1. зуб; 2. зубец

  1. Kaula veidojums cilvēku un dzīvnieku mutē barības satveršanai, nokošanai un sasmalcināšanai. Piena zobi. Līdzeni, reti zobi. Zobus griezt. Tik auksts, ka zobi klab. Bērnam nāk zobi. Pārn.: Saule ar zobiem -. ziemas saule, kas nesilda.
  2. Ass robs, izcilnis; asa mala (piem., instrumentam, darbarīkam, mašīnas sastāvdaļai). Zāģa zobi.

zod/s v., 1. dekl. - подбородок

  1. Sejas apakšējā, ieapaļā daļa, ko veido apakšžoklis. Izvirzīts zods. Apkakle līdz zodam.

zol/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~ļu - подошва (обуви)

  1. Apava apakšējā daļa, uz kuras balstās pēda. Kurpes ar biezām zolēm. Gumijas zoles. Zoļu āda.

zoslēn/s v., 1.dekl. - гусёнок

  1. Zoss mazulis.

zos/s s., 6.dekl., vsk. ģen. zoss, dsk. ģen. zosu - гусь

  1. Liels pīļu dzimtas ūdensputns (meža putns vai mājputns) ar garu kaklu. Meža zosis. Pelēkā zoss. Zoss cepetis. Zosu dūnas.
  2. Dumja sieviete.

zudum/s v. - 1. потеря; пропажа; 2. iet zudumā пропадать

  1. Rezultāts - zust; tā daļa, par kuru (kas) ir samazinājies. Novākt ražu bez zudumiem. Noteikt svara zudumu. Atlīdzināt zudumu.

zup/a s., 4. dekl. - суп

  1. Šķidrs ēdiens - ūdenī vai pienā vārītas saknes, putraimi u. tml. Gaļas, zivju, piena, sakņu zupa. Zupas gaļa. Zupas bļoda, karote.

zust Tag. zūdu; zūdi; zūd; Pag. zuda; Nāk. zudīs; nepārej. - исчезать; пропадать; теряться

  1. Beigt eksistēt; izgaist; kļūt neatgūstamam. Dabā nekas nezūd. Kas zudis, to vairs neatgūt. Zūd spēki, cerības.
  2. Kļūt tādam, par ko nav zināms, kur (tas) atrodas. Šim skolēnam vienmēr zūd burtnīcas. Miglā ganam vienmēr zūd lopi.

zut/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ša - угорь

  1. Zušveidīgo kārtas zivs ar ļoti slaidu ieapaļu ķermeni. Jūras zutis. Žāvēti zuši. Lokās kā zutis. Pliks kā zutis

zvaigznāj/s v., 1.dekl. - созвездие

  1. Zvaigžņu grupa, kurai ir kopējs nosaukums. Oriona zvaigznājs. Vērša zvaigznājs.

zvaigzn/e s., 5. dekl., ~žņu - звезда

  1. Debess ķermenis, kas izveidojies no kvēlojošam gāzēm un izstaro gaismu. Rīta zvaigzne. Krītoša zvaigzne. Spožas zvaigznes.
  2. Cilvēks, kam (kādā nozare) ir izcili nopelni, sasniegumi; slavenība.

zvan/īt Tag. ~a, Pag. ~īja, Nāk. ~īs; nepārej. - звонить

  1. Skanēt zvanam (1).

zvan/s v., 1. dekl. - звонок

  1. Koniskas formas izdobts metāla priekšmets ar vidū iekārtu metāla mēli, kas, atsitoties pret šā priekšmeta malām, rada skaņas. Zvanu skaņas.
  2. Skaņu signālierīce. Durvju zvans. Elektriskais zvans. Zvana poga.
  3. Skaņu signāls, ko rada šie priekšmeti vai ierīces. Atskanēja durvju zvans. Griezīgs telefona zvans.
  4. Sitamo mūzikas instrumentu kopa - ietvarā iekārtas garas metāla caurules, pa kurām sit ar koka vai metāla vālīti.

zvej/a s., 4.dekl. - рыбная ловля

  1. Zivju u.c. ūdens dzīvnieku ieguve ar īpašiem rīkiem; zvejošana. Zvejas kuģis. Zvejas piederumi. Siļķu zvejas rajons. Iet uz zveju. Zemledus zveja.

zvejniek/s v., 1.dekl. - рыбак, рыболов

  1. Tas, kas zvejo (1,2); tas, kura nodarbošanās ir zvejniecība. Zvejnieku artelis. Ezera zvejnieki. Siļķu zvejnieks. Pērļu zvejnieks.

zvej/ot Tag. ~o; Pag. ~oja; Nāk. ~os; pārej. - ловить рыбу (сетями)

  1. Ķert zivis u.c. ūdens dzīvniekus ar īpašiem rīkiem (tīkliem, vadiem u.tml.). Zvejot jūrā, ezerā, upē.
  2. Meklēt (ko) ūdenī, kādā šķidrumā un vilkt, smelt ārā. Zvejot ar karoti biezumus no zupas. Kokus ar ķeksi zvejot laukā no ūdens.

zvel/t Tag. zveļu; zvel; zveļ; Pag. zvēla; Nāk. ~s; nepārej. - 1. ударить (с размаху); наносить удар; 2. опрокидывать

  1. Spēcīgi sist.

zvēr/ēt Tag. zvēr; Pag. ~ēja; Nāk. ~ēs; pārej. - присягать (в чём); клясться (в чём)

  1. Svinīgi solīt, apgalvot. Zvērēt uzticību. Nepatiesi zvērēt. Viņš zvērēja, ka tā vairs nedarīs.

zvērīgi apst. - зверски

zvērīg/s īp. - зверский; зверный

  1. Necilvēcisks, briesmīgs. Zvērīgs cilvēks. Zvērīgas acis. Zvērīgs skatiens. Zvērīga rīcība. Zvērīgi izrēķināties.
  2. Pārmērīgs.

zvēr/s v., 1. dekl. - зверь

  1. Savvaļas zīdītājs dzīvnieks; plēsīgs dzīvnieks. Plēsīgie zvēri. Medīt meža zvērus.
  2. Nežēlīgs, ļauns cilvēks.

zviedriet/e s., 5.dekl., dsk. ģen. ~šu - шведка

zviedriski apst. - по-шведски

  1. Zviedru valodā. Kā šis vārds būs zviedriski?

zviedr/s v., 1.dekl. - швед

  1. Zviedrijas pamatiedzīvotājs. Viņš ir zviedrs.

zvieg/t Tag. zviedz; Pag. zviedza; Nāk. ~s; nepārej. - ржать

  1. Par zirgiem - radīt griezīgas, vibrējošas balss skaņas.

zvīņain/s īp. - чешуйчатый

  1. Tāds, kura ķermenis klāts ar zvīņām. Zvīņaina zivs.
  2. Tāds, kas notraipīts, aplipis ar zvīņām. Zvīņainas rokas. Zvīņains priekšauts.

zvīņ/as dsk., s., 4.dekl. - чешуя

  1. Ādas aizsargplāksnītes zivīm, rāpuļiem. Raga zvīņas. Zivis ar spožām zvīņām. Zvīņu karpa. Nokasīt zvīņas.
  2. Slāņainas kārtas nelielas plāksnītes (uz ādas). Zvīņu ēde. Blaugznu zvīņas.

zvirbul/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ļa - воробей

  1. Zvirbuļveidīgo kārtas putns. Kokos sēž zvirbuļi. Barot zvirbuļus ar maizi.

žagar/s v., 1.dekl. - хворостина; прут; розга; žagari хворост

  1. No koka vai krūma atdalīts tievs zars, arī tievs (koka, krūma) stumbrs, parasti ar zariem. Cirst žagarus. Kurināt krāsni ar žagariem. Žagaru grēda, kaudze. Žagaru slota. Dabūt žagarus pērienu ar žagariem. Tievs kā žagars

žag/as dsk., s., 4.dekl. - икота

  1. Elpošanas muskuļu pēkšņa saraušanās, kā rezultātā plaušās ar troksni tiek ieelpots gaiss.; troksnis, kas rodas šajā procesā; žagošanās. Viņu rauj žagas.

žagat/a s., 4.dekl. - сорока

  1. Vārnu dzimtas melni balts putns ar garu asti. Žagatas žadzina. Žagata garaste. Jūras žagata jūrasžagata, žagattārtiņš.

žag/oties Tag. ~ojas; Pag. ~ojās; Nāk. ~osies; atgriezen., nepārej. - икать

  1. Elpošanas orgāniem pēkšņi krampjaini saraujoties, ieelpot gaisu, radīt īsas, aprautas skaņas.

žaket/e s., 5. dekl., dsk. ģen. ~šu - жакет; пиджак

  1. Uzvalka augšējā daļa. Pieguļoša žakete. Uzvilkt žaketi.

žaun/as dsk.,s., 4.dekl. - только мн. жабры

  1. Zivju un dažu citu ūdens dzīvnieku elpošanas orgāns. Sarkanas žaunas. Zivs kustina žaunas.

žaun/as dsk., s., 4.dekl. - жабры

  1. Zivju un dažu citu ūdens dzīvnieku elpošanas orgāns. Sarkanas žaunas. Zivs kustina žaunas.

žau/t Tag. ~j; Pag. žāva; Nāk. ~s; pārej. - развешивать (белё для сушки)

  1. Kārt, klāt žāvēšanai. Zvejnieki žauj vabās tīklus.

žāv/āties Tag. ~ājas; Pag. ~ājās; Nāk. ~āsies; atgriezen., nepārej. - зевать

  1. Reflektoriski (no noguruma) dziļi ieelpot un izelpot ar plaši atvērtu muti. Skaļi, gari žāvāties. Žāvājas kā negulējis.

žāv/ēt Tag. ~ē, Pag. ~ēja, Nāk. ~ēs; pārej. - 1. сушить; 2. коптить

  1. Panākt, būt par cēloni, ka (kas) žūst, kļūst sauss. Žāvēt veļu. Žāvēt matus. Žāvēt sienu, zāļu tējas. Augļi ir žāvēti jau divas dienas.
  2. Sagatavot ēšanai un uzglabāšanai, turot zināmu laiku noteiktas temperatūras karstumā. Žāvēt ogas, sēnes. Žāvēta gaļa, desa. Žāvēti augļi.

žāvētav/a s., 4.dekl. - 1. сушильня, сушилка; 2. коптильня (мяса, рыбы)

  1. Telpa, ierīce (kā) žāvēšanai. veļas žāvētava. Zivju žāvētava.

žāvēt/s īp. - 1. сушёный; 2. копчёный

  1. Tāds, kas ir apžāvēts, sagatavots ēšanai. Žāvēts šķiņķis. Žāvēta vista. Žāvēti augļi.

žēl apst. - жаль; жалко

  1. Izsaka līdzjūtību, žēlumu pret kādu. Žēl slimnieka.
  2. Izsaka nožēlu par (kā) zaudējumu, (kā) trūkumu. Žēl zaudēto gadu. Žēl, ka es nevaru tur ierasties.
  3. Izsaka nevēlēšanos (ko) zaudēt, iztērēt, atdot citam. Žēl naudas. Skopam paēst žēl.

žēlab/as dsk., s., 4.dekl. - только ед. горе, только ед. печаль

  1. Ciešanas; žēlums (kā) zaudēta vai neiegūta dēļ; šo pārdzīvojumu izpausme; žēlošanās. Viņa gandrīz nomira aiz žēlabām par zaudēto dēlu. Sirds žņaudzas žēlabās. Klausīties kāda žēlabās.

žēlab/as dsk., s., 4.dekl. - горе; сетования

  1. Ciešanas; žēlums (kā) zaudēta vai neiegūta dēļ; šo pārdzīvojumu izpausme; žēlošanās. Viņa gandrīz nomira aiz žēlabām par zaudēto dēlu. Sirds žņaudzas žēlabās. Klausīties kāda žēlabās.

žēlastīb/a s., 4. dekl. - 1. милость; 2. жалость

  1. Žēlums, līdzjūtība; līdzjūtības ierosināta labdarība. Ēst, dot žēlastības maizi. (materiālu pabalstu, parasti uzturu, par ko neprasa atlīdzību). Viņš palīdzēja aiz žēlastības. Sodīt bez žēlastības. Lūgt žēlastību. Žēlastības maize. Dzīvot no cita žēlastības.

želej/a s., 4. dekl. - желе

  1. Saldais ēdiens - ar želatīnu gatavots augļu sulu u. c. receklis. Ābolu želeja. Sarecināt želeju.
  2. Recekļaina masa, ko iegūst, ilgi vārot gaļas, kaulu produktus.

žēl/ot Tag. ~o, Pag. ~oja, Nāk. ~os; pārej. - жалеть

  1. Izjust, paust žēlumu (pret kādu); just līdzi. Žēlot dzīvniekus. bērns raud, lai māte žēlo.
  2. Saudzēt; taupīt. Nežēlot spēkus. Žēlot savu ādu.

žēl/oties Tag. ~ojas, Pag. ~ojās, Nāk. ~osies; atgriezen. nepārej. - жаловаться, сетовать, плакаться

  1. Stāstīt, paust (ko), cenšoties panākt, lai (kāds) žēlotu; gausties. Žēloties par savu grūto dzīvi. Skolēns skrēja pie skolotāja žēloties.
  2. Būt neapmierinātam (ar ko). Par dzīves apstākļiem viņš nevar žēloties.

žigli apst. - быстро; проворно

žigli apst. - проворно, скоро

žigl/s īp. - быстрый; проворный; прыткий (разг.); резвый

  1. Ātrs, veikls. Meitene žigla kā irbīte. Iet žiglā gaitā. To mēs žigli padarīsim.

žigl/s īp. - проворный, расторопный, скорый

  1. Ātrs, veikls. Meitene žigla kā irbīte. Iet žiglā gaitā. To mēs žigli padarīsim.

žiglum/s v., 1.dekl. - быстрота; проворность; проворство; прить (разг.)

žiglum/s v., 1.dekl. - проворность, расторопность, быстрота

žilbin/āt Tag. ~a; Pag. ~āja; Nāk. ~ās; pārej. - слепить; ослеплять

  1. Panākt, ka žilbst; ar savu spožumu, mirdzumu apgrūtināt redzi. Saule, sniegs žilbina acis. Krāsu mirdzums žilbina. Pārn.: žilbinoši panākumi.

žilbin/āt Tag. ~a; Pag. ~āja; Nāk. ~ās; pārej. - слепить, ослеплять

  1. Panākt, ka žilbst; ar savu spožumu, mirdzumu apgrūtināt redzi. Saule, sniegs žilbina acis. Krāsu mirdzums žilbina. Pārn.: žilbinoši panākumi.

žilbinoši apst. - ослепительно

žilbinoš/s īp. - ослепительный

  1. Tāds, kas žilbina; ļoti spilgts (arī pārn.). Žilbinoša gaisma. Žilbinošs skaistums.

žirgti apst.(2). - бодро, бойко, живо

žirgt/s īp. - бодрый, бойкий, живой

  1. Vesels, možs, spirgts. Slimnieks šodien ir itin žirgts. Žirgts kumeļš, teļš.
  2. Tāds, kurā izpaužas veselība, možums, spirgtums. Žirgtas acis. Žirgti soļot.

žņaug/s v., 1.dekl. - 1. жгут; 2. перен. тиски мн.; гнёт

  1. Elastīga saite, gumijas caurule, ko apliek, lai apturētu asiņošanu. Uzlikt gumijas žņaugu. Virs čūskas koduma vietas jāuzliek žņaugs.
  2. Tas, kas traucē brīvu rīcību, attīstību.

žņaug/t Tag. žņaudz; Pag. žņaudza; Nāk. ~s; pārej. - душить, давить

  1. Spiest (ko cieši aptvertu). Cilpa žņaudz govij kaklu.
  2. Spiežot kaklu, censties nonāvēt.
  3. Būt par šauru, spiest (par apģērbu).

žokl/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~ļa - челюсть

  1. Sejas kauls, kurā turas zobi; arī sejas daļa, kurā atrodas šis kauls. Apakšējais, augšējais žoklis. Žokļa kauls. Spēcīgi žokļi. Plati atplest žokļus. Kustināt žokļus ēdot.

žūksn/is v., 2.dekl., vsk. ģen. ~šņa - пачка

  1. Liels vīkšķis; parasti rokās saņemams, nekārtīgi saliktu sīku priekšmetu kopums. Iebāzt plītī žagaru žūksni. Papīru, avīžu žūksnis. Pārn.: vesels žūksnis naudas daudz naudas.

žultain/s īp. - жёлчный

  1. Tāds, kurā dzēlīgi izpaužas liela neapmierinātība, naids. Žultaini vārdi. Žultainas piezīmes. Žultains niknums. Žultaini izteikties.

žult/s s., 6.dekl., vsk. ģen. ~s - жёлчь

  1. Dzelteni zaļš gremošanas šķidrums, ko izstrādā aknas. Žults analīze. Žults izplūdums. Rūgts kā žults. Pārn.: izgāzt žulti pār kādu izpaust naidu, niknumu.

žūp/a kopdz., dat.: v. ~am; s. ~ai, sar. - пьяница, пропойца разг.

  1. Dzērājs, alkoholiķis.

žūp/ot Tag. ~o; Pag. ~oja; Nāk. ~os; nepārej., sar. - пьанствовать

  1. Bieži un daudz lietot alkoholiskos dzērienus.

žurk/a s., 4. dekl. - крыса

  1. Peļu dzimtas paliels dzīvnieks ar garu asti. Pelēkā, melnā žurka Žurku inde. Žurku slazds.

žurnāl/s v., 1. dekl. - журнал

  1. Periodisks izdevums, kas iznāk grāmatas vai brošūras veidā. Literārs žurnāls. Ilustrēts žurnāls.
  2. Grāmata vai bieza burtnīca, kurā ko periodiski atzīmē. Atzīmju žurnāls.

žvadz/ēt 3.pers., Tag. žvadz; Pag. ~ēja; Nāk. ~ēs; nepārej. - греметь; лягать; звякать; бренчать

  1. Radīt skaņu, kāda rodas, piemēram, ja kustas važas, sīki metāla priekšmeti sitas cits pret citu; atskanēt šādai skaņai. Važas nokrita žvadzēdamas. Jostas sprādzes žvadz. Atslēgas, sīknauda žvadzēja kabatās.

žvadzin/āt Tag. ~a; Pag. ~āja; Nāk. ~ās; nepārej. - греметь, брякать, бряцать, бренчать

  1. Panākt, būt par cēloni, ka (kas) žvadz; kustināt (metāla priekšmetus) tā, lai žvadzētu. Žvadzināt naudu, atslēgas kabatā. Pārn.: žvadzināt ieročus Draudēt ar karu, uzbrukumu.

žvīkst/ēt 3.pers., Tag. žvīkst; Pag. ~ēja; Nāk. ~ēs; nepārej. - свистеть (напр., о кнуте)

  1. Radīt paasu, šņācošu skaņu, kāda rodas, piemēram, ja spēcīgi šķeļ gaisu ar rīksti; atskanēt šādai skaņai. Žvīkst, sitot gaisā ar pātagu. Izkapts pļaujot žvīkst. Braucot mums vējš žvīkstēja gar ausīm.