IV. MŪSDIENU VALODAS PĒTNIECĪBA

Ievads. Jēdzienu mūsdienīgums un mūsdienu valoda attieksmes.

1. Jaunu disciplīnu iedibināšana. Pētījumi par vārddarināšanas sistēmu.

2. Variantuma problēma un mūsdienu valodas gramatiskā sistēma.

3. Valodas un kultūrvides attieksmes.

            Jaunlatviešu posma rakstu valoda un kultūrvide.

4. Valodas jaunrade.

5. Valodas jaunrade un valodas kultūra.

6. Sociolingvistiskas ievirzes pētījumi.

Ievads. Jēdzienu mūsdienīgums un mūsdienu valoda attieksmes

Kāds ir valodas parādību loks, ko aptver jēdziens mūsdienīgs, mūsdienīgums. Kāda ir mūsdienīga valoda? Pastāv uzskats, ka par mūsdienu valodu uzlūkojama pēdējo 10 – 20 gadu laikā lietotā valoda. Ir cits -  pretējs viedoklis, ka mūsdienu valodas posms sākas ar pirmo Bībeles tulkojumu.

Jāpatur vērā, ka vārdu krājuma izvērtēšanā mūsdienīguma aspekts ir cieši saistīts ar ‘tādu vārdu krājuma pazīmi kā vēsturiskums. Un tad abas pazīmes mūsdienīgums un vēsturiskums ir skatāmas kā savstarpēji saistīts kopums. Šādā skatījumā parādās mūsdienu vārdu krājuma resp. valodas izvērtējuma īpatnība – bieži vien vārdu krājumam piemītošais vēsturiskums atklājas kā aktualitāte, savukārt mūsdienīgums - kā problēma.

Vēsturiskums kā mūsdienu valodas pazīme. Pieredze rāda, ka, balstoties uz cikliskuma, regularitātes un simetrijas pazīmēm , kas piemīt valodai kopumā un atklājas ilgā periodā, var harmonizēt attieksmes starp vārdu vēsturiskajām un mūsdienu pazīmēm. Valodā resp. vārdu krājumā noritošos procesus lietderīgāk harmonizēt nevis pretstatīt, kā tas pēdējā laikā tiek darīts kultūrtekstu tulkojumos.

Kaut arī pētījumu rezultātā uzkrāts ievērojams materiāls par vispārīgiem un konkrētiem vārddarīšanas sistēmas jautājumiem, tomēr vēl ar vien vārddarīšanas sistēmas vēsturiskās attīstības izpēte tiek vērtēta kā nepietiekoša.

Vārddarīšanas sistēmas īpatnības latviešu valodā no 16.gs. līdz 19.gs. vidum jāsaista ar tām īpatnībām, kas raksturo sabiedriski politiskos un kultūrvēsturiskos apstākļus Latvijas teritorijā šajā periodā. Viens no viedokļiem, ka no 16.gs. līdz 19.gs. vidum rakstu autori pārsvarā bija sveštautieši – vācu mācītāji, kuru mērķi un uzdevumi rakstu valodas izveidošanā cieši saistīti ar zemes iekārtotāju – vācu feodāļu mērķiem. Šajā laikā rakstu valoda kalpo kā līdzeklis varas aparātam zemes un tās pamatiedzīvotāju feodālajai pakļaušanai (A. Apinis 1977, 25.). Rakstītās literatūras tematika ir šauri didaktiska (it sevišķi pirmajos gadsimtos) – pārsvarā tie ir reliģiska satura teksti. Valodas izpētei pirmajos rakstu valodas attīstības gadsimtos ir nepilnīgs un fragmentārs raksturs. Nepilnīgs un fragmentārs ir vārddarīšanas sistēmas atspoguļojums pirmajās 17.-18.gs. latviešu valodas gramatikās (A. Adolfijs 1685; O. Rēhenhūzens 1644; J. Langijs 1685; G. F. Stenders 1761).

Kardinālās izmaiņas latviešu rakstu valodu skar 19.gs. otrajā pusē, kad pārmaiņas norit arī sabiedriski politiskajā, ekonomiskajā, kultūras dzīvē. Aizsākas straujš latviešu nācijas veidošanās posms, sākās arī latviešu literārās rakstu valodas attīstības posms (A. Ozols 1965, 16.-19.). Pārmaiņas skar arī vārddarīšanas sistēma. To ietekmē pats fakts, ka noteicošie tās apzinātāji un tālāk attīstītāji kļūst latviešu tautības autori.

Mūsdienu posmā vārddarināšanas sistēmas izpētē vērojamas vairākas raksturīgas attīstības tendences. Aktīvāk norit vārddarināšanas materiāla sinhroniska analīze, galvenokārt divos aspektos – teorētiskā un valodas prakses aspekta. Bieži šādi diferencēt pētījums nav iespējams un nav arī mērķtiecīgi to darīt. Šāds dalījums ir nosacīts un veidots tikai tāpēc, lai akcentētu, kādi jautājumi, problēmas jau nokļuvuši analīzes centrā. Teorētiskajā aspektā mūsdienu vārddarināšanas izpētē raksturīgākais ir tas, ka tiek veidoti vārddarināšanas kategoriju apraksti gan mūsdienu materiālā (V. Skujiņa 1968; E. Soida 1970; B. Laumane 1969; A. Ahero 1965; R. Augstkalna 1967; K. Pokrotniece 1975), gan valodas vēstures materiālā (A. Blinkena 1972; R. Veidemane 1972; M. Baltiņa 1975).

Pievēršoties vārddarināšanas vēstures faktiem, redzams, ka atsevišķi vērtējumi, secinājumi vēl nebūt nesniedz galīgo atbildi par atsevišķu vārddarināšanas vienību attīstības vēsturi. Tā, piemēram, 20.gs. sākumā K. Mīlenbahs dod īsu deverbālā substantīva ar –šana raksturojumu: “.. galotnes –schana apkāŗotajeem cihņas karstumā nepeetika schai galotnei atņemt to, ko wiņa warmachigi bija peeswinajusees no citām galotnēm, bet wiņi aizkahra scho galotni arī wiņas ihstā teesā (retin. mans – M. B.). Dazchi pat nokļuhdijās tik tahli, ka wiņi pat pawisam noleedza galotnes –schana latweetibu.” (K. Mīlenbahs 1905, ,55.).

A. Ozola izvirzīto un analīzes praksē respektēto prasījumu – pētījamo tekstu valodu salīdzināt ar normētu literāro valodu – varētu papildināt – skaidrojot kādas derivatīvas parādības vēsturiskās noturības, diferencēšanās vai maiņas cēloņus, nepieciešams akcentēt tās īpatnības, ko satur pati derivatīvā vienība kā struktūras un semantikas kopums; šo īpatnību izpēte var palīdzēt atklāt derivatīvas vienības noturīgums vai mainīguma cēloņus.

Pētījuma uzdevumi šādā skatījumā ir vairāki: 1) deverbālo substantīvu produktivitātes, semantiskas diferenciācijas, paralēlisma, funkcionāla noturīguma skaidrojums, 2) derivatīvas struktūras un semantikas pārmaiņu raksturojums deverbālo substantīvu sistēma, 3) galveno vārddarināšanas kategoriju satura, bastoties uz deverbālo substantīvu materiālu analīze latviešu rakstu valodā.

1. Latviešu vārddarināšanas teorijas attīstībai un tālākai pilnveidošanai nepieciešams apzināt arī vārddarināšanas sistēmas vēsturisko attīstību. Šajā skatījumā analizēti deverbālie modeļi V - S-šana, V - S-ums, V - S-ība, V - S-iens latviešu rakstu valodā no 16.gs. līdz mūsu dienām. Modeļiem V - S-šana, V - S-ums, V - S-ība piemīt produktivitāte un funkcionāla aktivitāte visā rakstu valodas periodā. Modelis V / S-iens rakstu valodā aktivizējas 19.gs. otrajā pusē.

2. Analizējot deverbālos substantīvus, uzmanība koncentrēta uz struktūras un semantikas izpēti kā vienotu veselumu. Šādu vienotību nodrošina vienota analīzes aspekta – gramatiski semantiskā aspekta ievērošana abu modeļa pazīmju – struktūras un semantikas – analīzē. Vienots analīzes aspekts veicina sistēmisko pazīmju noskaidrošanu un akcentēšanu modelī.

3. Iespējams analizēt deverbālos substantīvus kā derivatīvi saistītu vārdšķiru – verba un substantīva – gramatiski kategoriālo pazīmju, t.i., verba procesuāluma pazīmes un substantīva priekšmetiskuma (neprocesuālās) pazīmes mijiedarbes rezultātu.

4. Modeļu struktūras shēmās galvenās attīstības tendences ir šādas: a) pakāpeniski samazinājušās primāro verbu motivētājfunkcijas, pieaudzis sekundāro verbu kā motivētājvienību īpatsvars; b) priedēkļverbu grupā derivatīva aktivitāte ir tām vienībām, kuras priedēklis maina verba nozīmi. Vecāko tekstu periodā vērojams lielāks derivatīvo celmu varianto formu lietojums. Šīs parādības cēloņi saistāmi ar izlokšņu ietekmi, kā arī ar autoru apzinātu tendenci semantiski diferencēt atsevišķas vienības, izmantojot iespēju aktualizēt neprocesuālas nozīmes modeļa semantikā, kā, piemēram, modelī ar verba tagadnes celma formu derivatīvā celma funkcijā.

Visā rakstu valodas periodā vērojama modeļu struktūras shēmu paplašināšanās, jaunas derivatīvo celmu formas, formantu paplašinājumi, piemēram, modelī V - S-ība. Jauno perspektīvo derivatīvo shēmu izmantojumā raksturīgas divas tendences: a)valodas leksiskā sistēma papildinās ar daudzām nepieciešamām leksiskām vienībām; b)valodas leksiskajā sistēmā ieviešas neprecīzi, literārās valodas normai neatbilstoši jaundarinājumi. Daudzi nevēlamo vienību tekstos ir nenormētas rakstu valodas situācijā, tās nereti vērojamas arī normētas literārās valodas situācijā.

5. Viens no šīs parādības cēloņiem slēpjas deverbālo substantīvu spējā funkcionēt sintaktiskās un leksiskās derivācijas līmenī.

6. Motivācijas attieksmju dažādība (regulārā dubultā motivācija) sekmē derivatīvās struktūras apguvi un izmantošanu gan sintaktiskās, gan leksiskās derivācijas līmenī kā nenormētas rakstu valodas situācijā, tā arī normētā literārajā valodā. Vecāko tekstu periodā sintaktiskie derivāti ir ērts un elastīgs derivatīvais slānis, kurš kalpo citvalodu konstrukciju iekļaušanai dzimtās valodas sistēmā. Produktīvo shēmu raksturīga pavadparādība ir tā, ka pēc modeļa shēmas tiek darināti strukturāli iespējami, bet semantiski neprecīzi atvasinājumi. Tādi derivāti vērtējami kā derivatīvās sistēmas attīstības raksturīga parādība, kas pakāpeniski zūd, pilnveidojoties normētai literārajai valodai.

7. Modeļa semantiskās struktūras ietilpīgumu sekmē procesuālo un neprocesuālo nozīmju saderība un neprocesuālo nozīmju intensīva attīstība modeļu (sevišķi V - S-šana, V - S-ums) semantiskajā struktūrā.

8. Modeļa semantikas raksturojums veidots kā vārddarināšanas nozīmes detalizēts skaidrojums, balstoties uz derivatīvi saistīto vārdšķiru gramatiski kategoriālajām un leksiski semantiskajām pazīmēm. Modeļa vārddarināšanas nozīme skatīta trijos līmeņos – invarianta nozīme, galvenā nozīme un konkrētās nozīmes.

9.    A t s e v i š ķ a     vārddarināšanas modeļa derivatīvās struktūras un semantikas attīstība un     s e m a n t i s k i    t u v u    modeļu savstarpējā mijiedarbe norit vienlaicīgi. Viens no modeļu mijiedarbes veidiem ir to semantiskais paralēlisms, kuru nosaka vairāki faktori: a)formantu spēja funkcionēt semantiski tuvu vārddarināšanas nozīmju izteikšanai; b)rakstu valodas veidotāju iedibinātie konservatīvie sintaktisko konstrukciju veidošanas principi. Modeļu semantiskās diferenciācijas process sākas 19.gs. otrajā pusē, kad rakstniecībā ienāk latviešu tautības autori.

Jebkura derivatīvās sistēmas pētīšanas metode satur vēl daudz diskutējama un precizējama, un daudziem jautājumiem tiek meklēts precīzāks un pilnīgāks skaidrojums, jo, kā atzīts vairākos pētījumos  mūsdienu zinātnes attīstības posmā nav iespējams dot tādu valodas gramatiskās sistēmas aprakstu, kas būtu vienīgais konstruktīvais, nav iespējams dot tādus zinātniskus atzinumus, kas būtu vienīgie pareizie..” Derivatīvo parādību skaidrojumos nav sasniegta viengabalaina, nobeigta koncepcija – ir tikai izvirzīts viens no iespējamiem analīzes paraugiem.

Jau senākie teksti un pētījumi par rakstu valodu liecina, ka vārddarinašanas varianti ir būtiska rakstu valodas pazīme. (G.Mancelis, K.Fīrekers, E.Gliks, H.Adolfijs, G.Dreselis, J.Langijs)

Vārddarinašanas varianti atklāj vairākas iezīmes, kuras raksturo nevien varddarinašanas sistēmas attīstību, bet visu rakstu valodas veidošanos. Tās ir:

1. attieksmes starp tautas runātajā valodā pastāvošo vārddarināšanas praksi un literārajai valodai vēlamo vārddarinašanas normu attīstību;

2. vārdarināšanas modeļu variēšanās rakstu valodas ietvaros;

3. variantums vārddarinašanas modeļu starpā;

4. variantums atsevišķu vārddarināšanas modeļu ietvaros.

Vārddarināšanas standartu un standartizācijas izpausmes atrodamas jau senākajos rakstu pieminekļos, bet šo jautājuma izpēte aizsākas līdz ar rakstu valodas stilistiskās sistēmas apzinātu veidošanu un analīzi. (K.Mīlenbahs, A.Ozols. V.Rūķe-Draviņa u.c.)

Standartizācijas parādības plašāk skatītas produktīvo derivatīvo modeļu materiālā:

1. verbālo un nominālo vārddarinašanas modeļu standartizēšana tipveida nosaukumu darināšanā;

2. vārddarināšanas paņēmienu standartizēšana saistībā ar teksta izveides stilistiskajiem nosacījumiem;

3. vārddarināšanas nozīmju standartizēšana saistībā ar kultūrvides prasībām un nosacījumiem.

1. tā ir saistīta ar atsevišķu vārdarināšanas nozīmju aktualizēšanas;

2. tā ir saistīta ar konkrētiem nosacījumiem kultūrvidē;

3. tā ir saistīta ar atsevišķu autoritatīvu paraugu ietekmi

4.2. Variantuma problēma un valodas gramatiskā sistēma.

Valodas sistēmas īpašības — atvērtība, mainīgums — veicina variantu veidošanos visos valodas līmeņos — fonētiskajā, morfoloģiskajā, sintakses, leksikas, vārddarināšanas līmenī. Variants tiek skatīts ne vien kā konkrēta parādība katrā no šiem līmeņiem, bet arī kā īpaša valodiska kategorija. Rakstu valodas vēsturē vērtējama gan variantu rašanās, izzušana, atjaunošanās, gan arī to ciešāks kopsakars ar apstākļiem, kultūrvidi, kura ietekmējusi ne vien valodu kopumā, bet arī katru valodas parādību. Arī variantu.

Rakstu valodas attīstības izpēte ir pamats pētījumiem par vārddarināšanas variantu kā īpašu valodisku kategoriju, jo tieši rakstu valodā atklājas variantiem piemītošais divpusīgums. No vienas puses — variants ir objektīvs literārās valodas attīstības veicinātājfaktors, no otras puses — literārās valodas normalizēšanas mērķis ir ne vien sakārtot variantu savstarpējās attieksmes, bet bieži vien arī novērst nevēlamu variantu pastāvēšanu.

Varianta kā valodiskas kategorijas vispārīgam raksturojumam var noderēt tā salīdzinājums ar varianta raksturojumiem citās sistēmās dzīvajā dabā. Piemēram, eksaktajās zinātnēs variants tiek novērsts jau eksperimenta stadijā, bet tādā unikālā sistēmā, kāda ir valoda, variantam vienlaikus piemīt gan eksperimenta, gan praktiska rezultāta iezīmes. Variēšanās un kā variēšanos novērst un konkrēts ieteikums ir tās pazīmes, kuru vienlaicīgums veicina valodas sistēmas dinamismu, pašorganizāciju un arī stabilitāti.

Līdzšinējais uzkrātais prakses materiāls rāda divas tendences vārddarināšanas varianta raksturojumā un vērtējumā: 1) ja uzmanība tiek pievērsta mūsdienu literārās valodas normas aspektam, tad pārsvarā gadījumu variantu vērtējumā mēģina nonākt pie kāda konkrēta galarezultāta, t.i., par atzīstamu novērtēt vienu no variantajām vienībām; 2) ja akcentēts vispārīgs valodas attīstības aspekts, tad varianta vertējumā secinājums ir par labu variantam kā valodas attīstības objektīvai pazīmei.

Vārddarināšanas variantu novērtējums bieži vien atkarīgs no tā, kādas nozīmes variantam piemīt citos valodas līmeņos, jo, piemēram, svārstības vārddarināšanas celma formā vai celma un izskaņas sadurā atspoguļo procesus arī fonētiskajā vai morfoloģiskajā līmenī, savukārt vārddarināšanas izskaņu variantums bieži vien tiek saistīts ar atvasinājumu leksiski semantiskajām iezīmēm. Raksturīgi arī tas, ka dažādos valodas attīstības posmos dažādas ir šo pazīmju attieksmes. Šī raksta ietvaros mēģināts pievērst uzmanību šādām parādībām vārddarināšanas variantu izpētē: 1) vārddarināšanas modeļu saskare un teksta norma; 2) teksta inerce kā variantu noturīguma pazīme; 3) teksta autoritāte kā variantu noturīguma pazīme.

Vārddarināšanas modeļu saskare un saistība ar teksta normu pastāv visā rakstu valodas attīstības laikā. Līdz šim koptas un normētas literārās valodas aspektā vairāk akcentēti jautājumi par vārddarināšanas modeļu saskari, atvasinājumu semantisko diferencēšanu un nosacījumiem lietošanā. Bet jau tas, kā rakstu valodas sākotnē tekstu un vārdnīcu autori atspoguļo vārddarināšanas variantu saskari, parāda arī to, kā pakāpeniski aktualizējas un pieaug teksta loma vārddarināšanas variantu saskarē.

Parādības, kam tautas valodā piemitušas gan teritoriālas, gan arī temporālas pazīmes un ierobežojumi, tekstā kļūst līdzvērtīgas un vienlaicīgas. Tieši variantu un to dažādo pazīmju satuvinājums tekstā kļūst par jaunu lietojuma perspektīvu. Piemēram, atvasinājumu ar -tājs satuvināšana ar citu modeļu atvasinājumiem darītājvārdu nozīmēs padara vienlaicīgus tautas valodā noklausītos un no jauna darinātos nosaukumus. Plaši izplatītais kļūst līdzvērtīgs ar vēl nepazīstamo, pat varbūtējo.

Šobrīd, piemēram, ir grūti pilnīgi precīzi noteikt konkrētu varianto atvasinājumu lietderību 17., 18. un pat 19. gs. tekstos, bet tie visi kopā-gan G. Mancela dotie, piemēram, plītētājs / plītnieks, šūpotājs l stīpnieks, gan Vecā Stendera tekstos sastopamie tulks / tulkotājs / tulkatnis, derētājs l derinieks, gan K. Ulmaņa piedāvātie stāvētāji l stāveklis, arī 20. gs. pareizrakstības rokasgrāmatās ietvertie linpaisis / linu kulstītājs u.c. — apliecina, ka tieši tekstā aktualizējas vārddarināšanas modeļu saskare gan kā būtiska vārddarināšanas sistēmas pazīme, gan kā pastāvēšanas vai darbības princips.

Teksts it kā pats vienlaicīgi kļūst par variantu saskares veicinātāju un arī par variantu diferencēšanās vai maiņas aizkavētāju. Teksts kļūst par variantu saskares noteicēju, tātad arī par savdabīgu darbības principu. Tā, piemēram, intensīva darītājvārdu atvasināšana ar izskaņu -nieks un kontaktvalodu ietekme veicinājusi arī tāda atvasinājuma kā reiznieks ‘ceļotājs’ nostiprināšanos rakstu valodā, bet diezgan pamatotas ir šaubas par to, vai darinājums bija guvis plašu izplatību runātajā valodā. Droši vien savu iederību valodā nekad nebija zaudējis ne atvasinājums ceļinieks, ne ceļotājs. Būtiski ir tas, ka vārddarināšanas modeļu saskare tekstā paver rakstu valodas daudzveidības perspektīvu un pakāpeniski aktualizē prasību šķirt nozīmes ziņā līdzīgos atvasinājumus.

Zīmīgs te P. Šmita izteikums par atvasinājumu saskari, ka liels daudzums nozīmes ziņā līdzīgu jaunvārdu, kā, piemēram, iejūta, iejūtība, iejušana, iejūsma, iejāšanās, sajūtība apgrūtina lasīšanu. Šajā ļoti konspektīvajā piezīmē (jāpiebilst, ka, sākot ar 19. gs. otro pusi, atsevišķu vārddarināšanas parādību un it īpaši vārddarināšanas modeļu saskares izvērtējums ir izplatīts gan zinātniskas ievirzes, gan arī populāros rakstos par valodu) parādās vārddarināšanas variantu saskares izvērtējums tieši tekstā.

Savukārt J. Endzelīna spriedums par atvasinājumu lidonis un lidotājs attieksmēm parāda jau citu pakāpi variantu saskares vērtējumā. J. Endzelīns, atzīstot par pareizi darinātiem abus atvasinājumus, iesaka tos šķirt pēc nozīmes — atvasinājumu lidonis lietot, ja tiek runāts par profesionāli, bet lidotājs — ja runā par personu, kas patlaban lido. Līdzīgi J. Endzelīns iesaka ievērot šādas nozīmes nianses atvasinājumos dziedonis un dziedātājs.²

Rakstu valodas attīstības gaita rāda, ka P. Šmita iebildumi nekļūst par šķērsli jaunu vārdu darināšanā resp. vārddarināšanas variantu saskarē. Tāpat redzams, ka rakstu valodā neiedibinās arī J. Endzelīna niansētais ieteikums.

Bet būtisks ir kas cits. Minētās piezīmes par konkrētiem vārddarināšanas variantiem, to diferencētu lietojumu vai pat ierobežojumiem rakstu valodā rāda, ka variantu saskare aktualizē tekstā ietverto, bet latviešu valodniecībā maz skatīto parādību — teksta normu.

Koptas literārās valodas veidošanas sākotnē (un ari turpmāk) teksta normai visvairāk uzmanības tiek pievērsts, normalizējot rakstību, gramatiskās paradigmas, sintakses sistēmu. Ir pamats domāt, ka izteikumi un pārspriedumi par vārddarināšanas jautājumiem rakstu valodā skar arī teksta normas problēmu. Ir divas pazīmes, kas raksturo teksta normu no vārddarināšanas viedokļa. Tās ir teksta inerce un teksta autoritāte.

Teksta inerce vārddarināšanas līmenī un tieši vārddarināšanas variantu saskarē vērojama visā rakstu valodas attīstības laikā. 19. gs. otrajā pusē lielas pārmaiņas notiek iedzīvotāju nosaukumu darinažanā. Līdz jaunlatviešiem rakstu valodā citzemju iedzīvotāju nosaukumu darināšanā galvenā, ja ne vienīgā izskaņa, ar kuru atvasina šos nosaukumus, ir izskaņa -eris. Jaunlatviešu prasība atmest -eris citzemju iedzīvotāju nosaukumu darināšanā, kas ir viena no pirmajām normām vārddarināšanā, pakāpeniski un konsekventi tiek rakstos arī ieviesta. Šīs prasības ievērošanu apzinās, piemēram, konservatīvais izdevums «Latviešu Avīzes». Tomēr vēl apmēram 20 gadus pēc J. Alunāna raksta «Par jauniem latviešu valodā taisāmiem vārdiem»³ (1857) šajā avīzē atrodams izteikums, ka ir taču gandrīz vienalga, vai saka riemeris vai romnieks, jo katrs zina, ko tas nozīmē. Protams, jāņem vērā tas, ka spriedums par iedzīvotāju nosaukumu romietis (tā laika variantos romnieks / riemeris) ir rakstīts par tā lietojumu Bībeles tulkojumā, kur tad arī Jaunās derības tulkojumā pieļauj iespēju saglabāt iedibināto atvasināšanas veidu — ar izskaņu -eris.⁴ Un tieši uz šī teksta fona (ja Bībeles teksts tiek uzlūkots par vienu no nozīmīgākajiem kultūrtekstiem) parādās teksta inerces un vārddarinā-šanas izskaņas noturības attieksmes rakstu valodā. Teksta inerce sekmē kādas iedibinātas vienības lietojumu un otrādi.

Vārddarināšanas variantu un teksta inerces savstarpējais sakars nav šķirams no teksta autora. Jo tieši rakstītājs spēj gan uzturēt teksta inerci, gan arī to pārvarēt. Piemēram, rakstu valodā līdz pat 20. gs. 20. gadiem sastopama izskaņas -onis variēšanās un paralēlisms ar runātajā valodā plaši lietoto variantu -ons, kura pamatā ir galotnes patskaņa / izlaidums 2. deklinācijas lietvārdu vienskaitļa nominatīvā. Šo izskaņas variantu -ons kā rakstu valodas formu atzinuši vai, precīzāk, nostiprinājuši veclatviešu tekstu autori, variants respektēts arī vecākajās gramatikās.

Pirmo reizi šim izrunā pastāvošajam patskaņa / izlaidumam izskaņā -onis literārās valodas normas aspektā uzmanību pievērsis A. Stērste (1880). Tiek runāts par izskaņas vēlamo rakstību ar -onis un izplatīto izrunas veidu ar -ons. Tas rāda, cik noturīgs un dzīvīgs ir abu variantu -onis / -ons lietojums.⁵ Ir pamats domāt, ka tādas autoritātes kā Auseklis, Rainis, E. Veidenbaums veicina atvasinājumu variantu ar -ons plašāku lietojumu. Viņu tekstos lietotie atvasinājumi ar -ons, piemēram, vadons, cēlons u.c., kļūst par sava veida paraugu, ja tā varētu teikt, rakstības ieradumu, kam organiski piekļaujas arī runas formā vairāk izplatītais variants ar -ons.

Rakstu valodas vēsture kopumā un arī konkrētu vārddarināšanas variantu izpēte rāda, ka autoritatīvas personības tieši vai netieši var paildzināt kādas parādības noturību tekstā. Ja normatīvu ieteikumu nebalsta konkrēta perioda autoritātes, tad spēcīgāks par vēlamo ieteikumu ir rakstības un runas ieradums. Dominē teksta inerce un teksta autoritāte.

Teksta autoritāte arī ir viena no tām parādībām, kas līdz šim bijusi it kā ieslēpta citu jautājumu lokā. Var vēlreiz pievērsties tam, kā A. Augstkalns, komentējot senos tekstus, literarizē tajos sastopamās sieviešu uzvārdu formas un izskaņas -ene vietā lieto izskanu -iene, piemēram, Elza Miezītiene, Zumpiene, Patacienes pameita u.c.⁶ Vēl 20. gs. 20.-30. gados rakstu valodā nebija iedibināts atvasināšanas variants ar izskaņu -iene. Tautas valodā resp. izloksnēs plaši izplatīts ir paņēmiens sieviešu kārtas nosaukumus gan pēc vīra profesijas, gan pēc uzvārda darināt resp. izrunāt ar izskaņu -ene, piemēram, kalējene Skrundā, melderene Smiltenē, mežsardzene Augstkalnē, ārstene Bēnē, vagarene Pūrē u.c.⁷ Manceļa, Glika u.c. veclatviešu autoru tekstos šo varianta -ene vispārinātu lietojumu var saistīt ar iedibinātu veclatviešu tradīciju, 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā latviešu pašu sacerētos tekstos -ene pārsvars jāskaidro ar teksta inerces pazīmi, ar ieradumu rakstos un runātajā valodā.

Savukārt A. Augstkalna apcerē un arī citu valodnieku, piemēram, E. Bleses⁸, pētījumos un 20. gs. pirmajā pusē tapušajos valodniecībai veltītos tekstos, piemēram, krājumā «Filologu biedrības Raksti», redzam, ka sāk dominēt parādības aplūkojums no vēlamā aspekta. Pētījumos par valodas vēsturi parādās tendence rakstu valodas vēsturē sastopamo analizēt sastatījumā ar vēlamo vai jau iedibināto literārās valodas normu. Bieži vien tas izpaužas kā vērtējums pareizi / nepareizi attiecībā pret literārās valodas normu, bet dziļākajā būtībā liecina par mēģinājumiem veidot un celt teksta autoritāti.

4.3. Valodas un kultūrvides attieksmes.

Situācijas novērtējums. Novērtēdams izmaiņas kultūrvidē, cilvēks novērtē izjūtas, rīcību, attieksmes ar kultūrvidi , arī savas attieksmes ar valodu. Attieksmes cilvēks - valoda vai cilvēks valodas pasaulē aktualizējas gan kā izpētes lauks, gan kā realitāte. Lai izprastu pasauli, cilvēks pretstata sevi apkārtnei: cilvēks un daba ; cilvēks un gara pasaule; cilvēks un informācijas pasaule. Lai izprastu sevi, cilvēks identificē sevi ar valodu: valoda un daba, valoda un gara pasaule; valoda un informācijas pasaule. Nozīmīga, pat satraucoša ir jaunā situācija - valoda un informātikas pasaule.

Īpatnību, ka šīs attieksmes tikai teorētiski pakļaujas zināmai hierarhijai un ka realitātē tās pastāv kā vienlaicīgs kopums, bieži vien nenovērtē un tas rada neparedzētas problēmas. Jāņem vērā arī tas, ka laika gaitā vai, precīzāk, mainoties kultūras situācijai, mainās arī prioritātes šo atsevišķo attieksmju saturā, līdz ar to arī izpētē. Piemēram, Latvijas 20.,30. gadu kultūras kontekstā iestrādātā un arī mūsdienās savu valdzinājumu vēl nav nezaudējusi V. Humbolta tēze, ka valoda ir tautas gara izpausme, rietumu lingvistiskos pētījumos īsti vairs neiederas jau vairākus gadu desmitus , jo nesaskan ar izpratni par mūsdienu sabiedrības civilizācijas  attīstību.

Raksturīgi tas, ka kultūrvides maiņā cilvēkā paspilgtinās gan optimisma, gan pesimisma izjūtas. Tā tas ir bijis izsenis, piemēram, R.Dekarta uzskats par pareizās metodes nozīmi problēmu atrisināšanā, par pareizās zinātnes nepieciešamību un mūsdienas raksturojošā izjūta par pasauli, kura ir ”blīva no pretrunām” ( P. Valerī ).

Nepabeigti meklējumi, to aptuvenība, pretrunīgu pazīmju maisījums u.t.t. - tas ir bijis vienmēr, protams, arī mūsdienās, kad padziļinās izjūta, ka cilvēkam šodien jādzīvo  pasaulē, kuru viņam kļūst arvien grūtāk izprast; ka kultūrsituācijas maiņas radīto destruktīvo slodzi uz cilvēku un valodu nevarēs novērst; ka informācijas plūdi ir bīstami, jo tie rada jaunu iluzoru pasauli, kura tiks ierauts cilvēks un līdz ar viņu arī valoda.

Meklēdams orientierus vai savas rīcības apliecinošus atzinumus, uz kuriem balstīties, cilvēks nonāk t.s. bīstamā optimisma stāvoklī tāpēc vien, ka neizprot notiekošā būtību. Pieņemdams, ka tradicionālā lingvistiskā paradigma ( plašākā nozīmē ) ir sevi izsmēlusi, jo patiesība par valodas dabu nav izzināta un pieļaudams, ka tehnika £ arī šī vārda plašākā nozīmē ) ir visefektīvākais veids, kā izzināt valodas esības noslēpumu, cilvēks pieļauj arī domu, ka ar tehnikas palīdzību var pārvaldīt valodu. Cilvēks piemirst vai pat ignorē trauslo robežjoslu,kur saskaras valodas neizmērojamās iespējas un šo iespēju mērs.

Kultūrvides maiņa provocē cilvēku un līdz ar viņu valodu. Pretrunīgās izjūtās tiek pieņemta jaunā vide -informātikas pasaule - kura turpmāk būs neatņemama cilvēka un viņa valodas dzīves telpa.

Cilvēka izpausmes valodas pasaulē. Cilvēka rīcība vai dzīve valodas pasaulē ir īpaša. Tā ir neatkarīga no viņa profesionālās orientācijas, tā vairāk ir saistīta ar viņa interesi par valodu. Būtiski tas, kā cilvēks tuvojas valodas pasaulei, - vai cilvēks jūt tieksmi tēlaini atveidot valodas esības noslēpumu, vai cenšas tam piekļūt to skaidrojot ,vai jūtas aicināts prognozēt un regulēt apslēpto valodā, vai vēlas grūti izskaidrojamo pārvērst par manipulācijas līdzekli. Sabiedrībā ir pieprasījums pēc šādām dažāda rakstura aktivitātēm. Auditoriju atrod visi - meklētāji, kuri izzina, apcer, iztēlo; klasificētāji, kuri sistematizē, kārto, sarindo; prognozētāji, kuri regulē, ierobežo, paredz; manipulatori, kuri rada konjunktūru u.t.t.

Jaunajā situācijā, kad sākusies cilvēka dzīve informācijas pasaulē, kad vairs nevar ignorēt informācijas pasaules klātbūtni, atbilstoši cilvēka interesēm un vēlmēm notiek kontakts ar valodu. Neizskaidrotais, noslēpumainais, neparedzētais kļūst apjaušams valodas paradoksos ( G. Berelis ) caur valodu, kā simboliskās realitātes pamatu, iespējams uzturēt spēkā pamatvērtības ( M.Zālīte ); jākoncentrējas uz informātikas pasaules vispusīgu izzināšanu ,piemēram, apjaušot, kas ir virtuālā pasaule un kāda ir valoda tajā ( P.Bankovskis);cik vien iespējams kritiskāk jāvērtē cilvēka un valodas iespējas informācijas pasaule ( V.Avotiņš ); šobrīd ir situācija, kad visas cerības jāliek uz īstenības un fikcijas kārdinošo robežjoslu ( K.Prūls).

Viena no blakusparādībām kultūrsituāciju maiņā (varbūt pat būtiska šīs situācijas pazīme ), ir manipulācijas ar valodu, manipulācijas ar vēl neierasto, nepazīstamo valodā un kultūrvidē.

Manipulācijas valodas pasaulē. Ir vesels līdzekļu un darbības veidu kopums, kas ļauj manipulācijām ar valodu veiksmīgi iemājot kultūrvidē.Līdzekļi un veidi ir dažādi: klasiski un pārbaudīti; mazāk pazīstami, bet veiksmīgi; jauni un arī veiksmīgi. Piemēram,klasiskie manipulācijas instrumenti, ir:

1. klišejas, štampi, standarti.Kultūrvides maiņās ļoti plašā diapazonā aktualizējas identitātes problēma. Identitātes jautājuma aktualizēšanai un uzturēšanai ( gan problēmas aspektā, gan arī pēc būtības ) ir nepieciešami noteiktas formas un satura klišejas un štampi valodā.Tie vienmērarī veiksmīgi tiek radīti un tiražēti, atbilstoši sabiedriskajam pieprasījumam un tehniskajam nodrošinājumam.Šobrīd vislabvēlīgākā klišeju un stampu dzīves telpa ir masu mediji;

2. zinātniskas problēmas, ja tās kaut nedaudz iespējams saistīt ar izmaiņām kultūrvidē, var veikli pārvērst par manipulācijas līdzekli. Zinātniskas ievirzes darbības gar valodas pasaules noslēpumiem bieži vien plašākai sabiedrībai ir mazāk zināmas,sabiedrība bieži vien diezgan distancēti izturas pret zinātniskajiem jauninājumiem valodas pasaulē. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Piemēram, par objektīvu realitāti ir kļuvis valodnieciskajos pētījumos iedibinātais faktu vākšanas paņēmiens pēc tā sauktā izlases principa, ja neskaidrais, maz ticamais nav samērojams ar tradicionālu pieeju, tad tas ir ignorējams, ja valodas fakts ir konvencionāli noraidīts, to var ignorēt, it kā padarīt par neesošu, normatīvi nepieņemtais ir atmetams kā analīzei nepiemērots. Šo apstākli vai situāciju var veikli lietot kā līdzekli, lai uzturētu spēkā novecojušus darba paņēmienus valodniecībā. Līdzīgi var rīkoties, apelējot pie iedibinātiem priekšstatiem, piemēram, par koptu un daiļu dzimto valodu u.t.t.

Retāk, bet veiksmīgāka līdzeklis izmantots nojēgums kolektīvā mentalitāte. Tā ir ieslēpta valodā pašā, un šo līdzekli iepazīstot, iespējams izkopt un pilnveidot manipulācijas ar valodu. Piemēram, ja cilvēks izprot, ka apkārtējās vides pazīmes, objekti, vielas u.t.t. pārveidojas arī nesaskaņoti, tad viņam ir pieņemams un izprotams, ka arī valodā un kultūrvidē parādībām un procesiem var piemist savstarpēja nesaskaņotība. Manipulējot ar valodu, to var veiksmīgi izmantot. Jaunos, vēl neierastos apstākļos var veicināt cilvēkā nepamatota pesimisma vai optimisma izjūtas. Kolektīvās mentalitātes universālums izpaužas apstāklī, ka tā vienlaikus var būt gan manipulācijas līdzeklis, gan manipulācijas veids.

Mazāk zināms, pat neierasts ir cits manipulācijas paņēmiens. Tie ir kultūras inscinējumi. Kultūras inscinējumu pastāvēšanas jēga un būtība ir identitātes problēma. Viens no veidiem, kā atrast vai atgūt identitāti, ir identitātes ārējo pazīmju atjaunināšana vai radīšana.Sājā procesā ir vairāki nozīmīgi posmi,piemēram, uzvedības koda izveide, apģērba simbolika, telpas iezīmēšana, jauno kultūras formu prezentācija, kā arī lingvistiskās kompetences izveide.

Lingvistiskā kompetence. Lingvistisko kompetenci (zināms vārdu un vārdu nozīmju kopums, runas un rakstu standarts, izrunas veids , runas temps, u.t.t. ) , var izkopt gan kā identitātes ārēju pazīmi, gan arī ar tās palīdzību nodrošināt identitātes idejas pilnveidošanu.Manipulācija notiek ļoti rafinēti, jo tiek izmantoti vairāki valodas būtībā ietvertie jaunrades veicinātāji motīvi, piemēram, telpas un laika kategorijas uztveres un izjūtas specifika, nojēgums par nozīmes slēgto lauku, lingvistiskā laika sapludinājums ar psiholoģisko laiku..

Manipulējot ar valodu nav nepieciešama zinātniska kompetence,pietiek ar apziņu, ka cilvēks, pilnveidojot savu dzīvi valodas pasaulē, vienmēr ir bijis kādu pretrunu, pretēji vērstu principu, pretrunīgu izjūtu varā. Tādas, piemēram, ir izjūtas par pārvarēto pagātni un atgūto pagātni. Informācijas laikmetā tās varētu būt vienas no cilvēka skaudrākajām izjūtām. .

4.3.1. Jaunlatviešu posma rakstu valoda un kultūrvide.

Jaunlatviešu veikumam dzimtās valodas kopšanā un veidošanā visai dažādu sabiedriski politisku laikposmu kontekstos vienmēr ticis dots viennozīmīgi pozitīvs vērtējums. Atsevišķās «negatīvās» pazīmes jaunlatviešu valodnieciskajā darbībā, piemēram, veclatviešu ieguldījuma vērtējums rakstu valodas izveidē u. c.¹ nav kļuvušas par iemeslu diskusijām vai arī «kļūdīšanās» nav bijusi tik liela, lai aizēnotu jaunlatviešu ieguldījumu nacionālās valodas un kultūras attīstībā. Piemēram, A. Kronvalda brošūra «Tautiskie centieni» 50. gadu sākumā tiek vērtēta kā buržuāzisko patriotismu propagandējošs darbs, bet šī sacerējuma otra dala — «Latviešu valodas augstākās un zemākās skolās» — šādu novērtējumu nesaņem, jo jaunlatviešu valodas darbam arī 50. gadu izpratnē ir paliekama nozīme latviešu nacionālās kultūras veidošanā.

Raksturīgi arī tas, ka daudzkārt vienpusīgi un neievērojot kopsakarības, izceltas vai nu pozitīvās jaunlatviešu kustības iezīmes, piemēram, orientācija uz Krieviiu, krievu kultūru, krievu valodu,² vai arī akcentēta jaunlatviešu rezervētā, pat neiecietīgā attieksme pret Baltijas vācietību,³ veclatviešiem, noraidošā attieksme pret reliģiju, līdz ar to arī pret veclatviešu reliģiskā satura tekstiem, resp., veclatviešu valodniecisko mantojumu. Iezīmīgi arī tas, ka dažādi variētie atzinumi par jaunlatviešu pozitīvo lomu nacionālās valodas izkopšanā kļuvuši par sava veida stereotipiem, klišejām, kuras bez īpašas piepūles var pārcelt no pētījuma uz pētījumu. Uzmanību šādos gadījumos saista tas, ka saturā un formā līdzīgas atziņas atrodamas atšķirīgas vai pretējas pārliecības autoru pētīiumos.⁴

Pēdējos gadu desmitos vairums pētījumu veltīti jaunlatviešu valodas konkrētu jautājumu apskatam.⁵ Laika ritumā sablīvējušās vispārīga rakstura problēmas, kas aplūkojamas, lai jaunlatviešu valodnieciskā darbība atklātos gan savā ietilpībā, gan arī tai piemītošajās pretišķībās.

Viens no iautāiumiem, kam jāpievērš uzmanība, balstoties uz uzkrāto bagāto jaunlatviešu valodnieciskās darbības analīzes materiālu, ir jautājums par jaunlatviešu valodnieciskās darbības periodizāciju un tās saskaņu ar jaunlatviešu posma raksturojumu citās sfērās — literatūrā, sabiedriski politiskajā laukā, tautas kultūras vēsturē. Līdzšinējos pētījumus par valodniecības attīstību 19. gs. otrajā pusē tikpat kā nav ierobežojuši rakstīti vai nerakstīti paraugi par jaunlatviešu darbības vērtējumu pēc pazīmes — «progresīvs, reakcionārs», tā arī priekšstats par jaunlatviešu darbību valodnieciskā aspektā veidojies objektīvāks, patiesāks, bez mākslīgiem sociāla rakstura pierakstījumiem. Arī latviešu literatūrzinātnē pēdējos gados akcentēta doma 19. gs. 70.—80. gadu posmu vērtēt kā demokrātisku kustību, kā jaunlatviešu darbības turpinājumu, tādējādi objektivizējot 19. gs. otrās puses atmodas laiku kopumā un jaunlatviešu darbību konkrēti.⁶

Valodniecības vēstures aspektā varētu akcentēt to, ka 50.—60. gadu posmā tiek veidota jaunlatviešu valodnieciskās darbības programma (latviešu rakstības reformēšana, vārdu krājuma bagātināšana, zinātnes valodas un zinātniskās terminoloģijas izveide, valodas gramatiskās sistēmas zinātniska izpēte, skolu mācību grāmatu, latviešu valodas gramatikas sastādīšana un rakstīšana, valodas kā patstāvīga mācību priekšmeta ieviešana skolā, izglītības darba aizsākumi dzimtajā valodā u. c.), savukārt posmu līdz 90. gadiem varētu raksturot kā valodnieciskā darba programmas īstenošanas laiku.

Risinājumu gaida jautājums par jaunlatviešu valodnieciskās darbības kultūrvēsturisko kontekstu. Jau 30. gadu sākumā L. Bērziņš, raksturojot situāciju jaunlatviešu darbības izpētē saistībā ar kultūras vēsturi, aizrāda uz pastāvošo tendenci — jaunlatvietību kā sabiedrisku kustību identificēt ar literatūras virzienu: «Lai gan tautiskā kustība pieder mūsu tautas vēsturē pie iemīļotiem tematiem, tomēr jākonstatē, ka tajā vēl daudz nenoskaidrota. Sevišķi maz skaidroti tās sākumi un laikmets līdz Valdemāram. Sākt šo kustību ar Valdemāru nav ne mazāko iemeslu, un, ja to tā parasti dara, tad galvenā kārtā tāpēc, ka tautisko kustību kā posmu latviešu tautas dzīvē par daudz bieži samaina ar tautisko virzienu literatūrā, kas gan nav viens un tas pats.»⁷

Jaunlatviešu valodnieciskās darbības kultūrvēsturisks vērtējums prasa pievērst uzmanību vienlaikus jautājumam par jaunlatviešu valodniecisko mantojumu un tā apguvi. Šādā aspektā darbs veicams neskatīto, neapzināto publikāciju un nepublicēto rokrakstu izpētē, kā arī aizsākama iedibināto stereotipu pārskatīšana. Daži piemēri teiktajam.

Kā viens no pirmajiem risināms jautājums par šī mantojuma vērtēšanas principiem. Kontūras šādu principu izveidei, iespējams, aizgūstāmas no akadēmiķa J. Kalniņa izvirzītiem kritērijiem, resp., pieejas literārā mantojuma vērtēšanā.⁸ Akadēmiķa J. Kalniņa piedāvātās literārā mantojuma shēmas ietilpīgumu apliecina tas, ka principi, pēc kuriem tā veidota, lieti var noderēt arī citu kultūras mantojumam un kultūras vēsturei nozīmīgu sistēmu analīzē. Mūsu gadījumā pēc J. Kalniņa ieteiktā parada veidojama pieeja arī valodniecībā — šoreiz jaunlatviešu valodniecisks mantojuma apzināšanai. Nozīmīgākie apsvērumi valodnieciskā mantojuma izvērtēšanā varētu būt:

1) valodnieciskais mantojums ir tautas kultūras dala, kas nepieciešams tautai vispār;

2) valodnieciskajam mantojumam ir sava šaurāka nozīme, kas pirmām kārtām saistās tieši ar pašas valodniecības attīstības procesu;

3) valodniecība ir cieši saistīta ar tām tradīcijām, kas izveidojušās iepriekšējā valodniecības attīstības procesā.

Mūsuprāt, par nozīmīgu jaunlatviešu valodnieciskā mantojuma apguves posmu jāuzlūko jaunlatviešu attieksmes analīze pret virkni problēmu, procesu, parādību, kas veidoja 19. gs. otrās puses kultūras telpu, jau iepriekš aizrādot, ka viss tālāk minētais ir savstarpēji tik cieši un daudzējādi saistīts, ka šobrīd grūti izveidot optimālus hierarhijas līmeņus. Kā galvenā koordināte tāpēc paturēta jaunlatviešu valodnieciskā darbība, un ap un ar to ir saistīti mūs interesējošie iautāiumi, piemēram, jaunlatviešu uzskati par dzimtās valodas vietu izglītībā,⁹ par Eiropas kultūras

Jautājumā par neapzinātajiem materiāliem vērā ņemami divi aspekti: 1) jaunlatviešu valodniecisko darbu un valodniecisko atzinumu iekļaušana valodniecības mantojuma apguvē; 2) neizmantotu, bet laikmeta kultūrvēstures kontekstam nozīmīgu avotu apzināšana. Piemēram, izolēts, bet 50. gados kritiski ir vērtēts K. Biezbārža uzskats par tautu, cilšu attīstības atkarību un saistību ar ģeogrāfisko vidi, ar vietu, kurā norit kādas tautas vai cilts dzīve.¹⁵ Šis skopais un neizvērstais atzinums savu nozīmību atgūst šodien, kad sabiedrībā kļuvuši aktuāli etnolingvistikas jautājumi.¹⁶ Etnolingvistika ir valodniecības nozare, kas pētī valodu kā etnosa pazīmi. Un viena no attieksmēm, kas tiek ņemta vērā, definējot etnosu, ir attieksmes starp cilvēkiem un dabu. Cilvēks ar dabu ir divējādās attieksmēs — gan kā bioloģiska, gan kā sociāla būtne. Šobrīd tiek izvirzīts uzskats, ka etnosu vēsturiski nosaka ne tikai cilvēces sociālā vēsture, bet arī citi ritmi — biosfēras procesi. Etnoss — veselums, parādība, fenomens, kas atrodas uz biosfēras un sociosfēras robežas un tieši uz šādas koordinātes tam ir īpaša sūtība zemes virsū. Padomju valodniecība šis ir jauns atzars, vēl 1966. gadā izdotajā_ valodniecības terminu vārdnīcā atsevišķā šķirklī šāda termina nav.¹⁸ Ārpus Padomju Savienības šādu pētījumu ir vairāk. Mēs varam uzskatīt, ka latviešu valodniecībā jautājums par cilvēka un dabas saistību, kaut arī loti epizodiski, skarts jau 19. gs. otrajā pusē jaunlatviešu pētījumos par valodu.

Jaunlatviešu valodnieciskā darba virsuzdevumi bija divi: cīņa par latviešu valodas kā kultūrvalodas tiesībām un latviešu valodas izkopšana. Šie pamatdarbi jaunlatviešiem nozīmēja ne tikai tautas izglītošanas darbu, doma par valodas veidošanu ietvēra arī atsevišķas personības, indivīda attīstīšanu. Valodas kopšana, kopt valodu, valodas kopējs — tie ir jēdzieni, kurus lieto jaunlatvieši. Apzīmējums literārā valoda veidojas lēnām, viens no pirmajiem šim terminam tuvojas Andrejs Stērste, viņa valodā parādās viens no sākuma variantiem — lilerāriskā valoda.

Uzmanība pievēršama savstarpēji saistītiem jautājumiem, kas rāda jaunlatviešu uzskatus par nacionālās valodas veidošanu. Viens no tādiem jautājumiem ir jautājums par jaunlatviešu attieksmi pret veciatviešierr. veclatviešu valodu. Reizē tas ir jautājums par jaunlatviešu attieksmi pre vācu vietējo inteliģenci, tai skaitā — vācu mācītājiem, arī reliģiju. Katra no pieminētajām parādībām būtu veltāma īpaša uzmanība. Mūs vairāt interesējoša ir jaunlatviešu attieksme pret veclatviešu valodu.

Veclatviešu rakstu valoda 19. gs. otrajā pusē bija rakstu valodas dzīva eksistences forma. Jaunlatviešu spēkos pat nebija iespējams uzreiz atrauties no veclatviešu rakstu tradīcijas — apgūti un nostiprināti stilistiskie paņēmieni, ierastas sintaktiskas konstrukcijas, iedibināti vārddari-nāšanas modeli — tas viss noteica, ka jaunlatviešiem bija pat jāturpina rakstīt veclatviešu manierē. Lai atceramies J. Kalniņa pārdomas par tā laika rakstu valodas tapšanu: «Kolīdz cilvēks ņērna rokā spalvu un rakstīja, viņš nokļuva to tradīciju gūstā, kādās tolaik attīstījās rakstu valoda, kuras iedibinātāji un veidotāji ilgus gadu desmitus bija sveštautieši . . .»¹⁹ Tas ir būtiski, lai izprastu tā laikmeta reālo situāciju. Jaunlatviešu attieksmē pret veclatviešu valodu, tātad arī pret iedibinātajām rakstu valodas tradīcijām, būtisks ir vēl kas cits. Tā ir viņu pieeja, kas jau iepriekš raksturota kā dialektiska.²⁰ Veclatviešu rakstu valodas izmantojumu noteica konkrētie apstākļi, bet Lās noliegumu ietvēra jaunlatviešu valodas programma. Arī pats jaunlatviešu aizsāktais konkrētais koptas valodas veidošanas darbs bija lēns, pretrunu pilns — no vienas puses, tika mēģināts attīrīt valodu no izplatītiem ģermānismiem, ģermā-niskām konstrukcijām, bet, no otras, mēģinājumi valodas jaunradē balstīties uz krievu valodas paraugiem ne vienmēr deva gaidītos rezultātus. Taču neveiksmīgus mēģinājumus pārspēj nodoms — veidot un kopt dzimtās valodas rakstu formu. Pieteikums šim solim bija konsekvents un maksimāls. Maksimālisms — tieši te varbūt slēpjas jaunlatviešu valodas darba nepārejošā nozīme. Maksimālisms uzskatos, reālajā darbībā, mērķu uzstādījumā, attieksmē.

Jaunlatviešu interese par dzimto valodu, viņu valodas darbs jāaplūko kā cilvēka garīgās aktivitātes modināšanas darbs Latvijas kultūrvēstures kontekstā, kas savukārt rosina domāt, ka 19. gs. otrās puses atmodas kustības sākums nav identificējams ar jaunlatviešiem — 19. gs. otrās puses atmodas laika darbiniekiem. Jaunlatvieši skatāmi kā atmodas kustības augstākā forma, kas ievada kvalitatīvi jaunu garīgās dzīves laikmetu, bet aizsākumi šim laikmetam meklējami iepriekšējo periodu tautas garīgajās un sabiedriskajās aktivitātēs. Viena no tām ir hernhūtes kustība.²¹ Jaunlatviešu darbības laikā tā jau ir izsīkusi un zaudējusi savu progresīvo, personības veidošanas un mobilizēšanas funkciju, bet individā pamodinātā attieksme, ieinteresētība par valodu, ar vārdu saistītās jaunrades iespējas — nes augļus 19. gs. otrajā pusē un bagātina šo periodu.

Latviešu literatūrzinātnē un vēstures pētniecībā pēdējā laikā aizsākta ļoti nozīmīga, bet līdz šim kopīgajā Latvijas kultūrvēstures procesā izolētā posma — brāļu draudžu kustības — analīze un iekļaušana Latvijas kultūrvēstures apskatā. Šāds darbs darāms arī valodniecības vēstures aspektā. Būtiski, kas tieši brāļu draudžu rokrakstu literatūrā parādās patstāvīgi mēģinājumi balstīties rakstu valodas veidošanā uz dzīvo sarunu valodu un attālināties no vācu mācītāju iedibinātās izteiksmes.

Jautājums par brāļu draudžu rokrakstiem ietilpst latviešu literārās valodas avotu un cilmes jautājuma kompleksā, un šādā aspektā tas visciešāk saistīts ar jaunlatviešu darbības posmu latviešu nacionālās valodas attīstīšanā.

Latvijas PSR ZA Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts Iesniegts 03.03.89.

7 Bērziņš L. Mēģinājums ieviest krievu burtus leišu un latviešu rakstos. — Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. — 1930. — Nr. 3. — 298—309. idd.

11 Alunāns A. Jura Allunana dziwe. — Jelgava. 1910.: Brihwsetnnceks Fr Raksti — R., 1909.—1912.

14 Bumbiers /., Graudiņš K., Ķrastiņš K., Miške V., Samsons V., Sokols E., Strazdiņš K., Valeskalns P., Zutis J. Par jaunlatviešu kustības raksturu un par diskusiju šajā jautājumā. — Padomju Latvijas Komunists. — 1960. •— Nr. 1. — 16. Ipp.

4.5. Valodas jaunrade

Viena no cilvēka problēmām ir viņš pats. Cilvēkam vajadzīgs kāds, kas palīdz atrisināt viņa problēmas. Palīdzība tiek meklēta visur, arī valodā. Vai valoda vienmēr to spēj? Mainoties tradicionālajām saitēm ar pasauli, kurā cilvēks iemājo kā sava uzticamā sabiedrotā – dabas - daļa mainās arī tradicionālās saites ar valodu. Tomēr cilvēks vienmēr centies uzturēt harmonisku pasaules redzējumu, nezaudēt spēju redzēt pasauli tradicionālos tēlos, glabāt dzīvas tradicionālās kultūras zīmes, simbolus, un visbeidzot valodu, ar ko izteikt harmoniski veidotās pasaules tēla formu un saturu. Lūk, dzejas rindas: “Ne trokšņa, ne skaņas, klusu, klusu Viss rožainā sapnī tīts/ Lēnām pār krūmu galiem/ Laižas zelta taurenīt’s. Ir pat mazsvarīgi, ja tikai nedaudzi zina, ka šī teksta autors ir A. Upīts, būtiskāk ir tas, ka mēs varam gandrīz nekļūdīgi izjūtam šī teksta rašanas laiku – 19.gs. beigas vai 20.gs. sākums.

Mūsu kultūras pieredze, laikmeta un tam raksturīgās dzejas valodas un teksta izjūtas ir tā, kas nāk mums palīgā. Galvenais, kā mēs izjūtam, atpazīstam kāda laikmeta lingvistisko, precīzāk, poētiskās valodas paradigmu, tās galvenos komponentus.

Valodā kopš aizlaikiem iemūžināta tradicionālā pasaules izjūta. Viss – gan daba kā mājoklis, gan cilvēks kā dabas daļa. Cilvēks pasaulē, kurā laikam piemīt cikliskums un telpai pabeigtība. Kopš Aristoteļa laikiem valoda tiek izprasta kā pasaules redzamā tēla atspulgs. Izpratne par pasauli, kas balstīta uz pasaules redzamo tēlu, mūsdienās vairs nav dominējošā. Apmēram 7 gadsimtus pēc Aristoteļa, Augustīns liek paraudzīties uz pasauli no citas puses. Tā ir situācija, kad cilvēks ir sācis radīt pasauli sevī. Izjust un nojaust, ka ir vēl cita pasaule – pasaule cilvēkā pašā.

Ar to brīdi tad arī sākas mūsdienu cilvēka problēmas. Cilvēks kļūst problēma pats sev arī tāpēc, ka meklējot pasauli sevī, pakāpeniski sekundāra kļūst tradicionālā laika un telpas izjūta. Par laiku un telpu, kas atklājas kā bezgalība, Paskāls bija teicis: “Mani šausmina šīs bezgalīgās telpas mūžīgā klusēšana. “Cilvēks, meklēdams izeju no dramatiskās pasaules apjēgsmes, rada jaunu pasaules tēlu. Kas es esmu? Cilvēks sāk izprast, ka bez jau tradicionālās piederības dabai, telpai un laikam, pastāv viņa piederība vēl citai pasaulei, kurā dominē nezināmais, neskaidrais, NEKAS. Lielāka piepūle tiek prasīta no visa – arī no valodas. Lielāks vārda formas un nozīmes spriegums, lielāka teksta semantiskā un sintaktiskā ietilpība.

Ieklausīsimies G. Repšes tekstā, fragmentā no stāsta “Stigma”: “Zils, zvaigžņots, krēslains dzimtā krasta gaiss un ledū kristalizējušās sveķu piles. Aiz klēts roku stiepj mīksta, gaisa burbuļos šagana migla. Jānītis sauc. Pēdas! Ap māju, uz pirti, pie kūts un rijas. Kāds tikko gājis platiem, nosvērtiem soļiem.” Izolēti no stāsta šis teksts ir jaukas dabas ainas apraksts, ko var izmantot, piemēram, arī valodas mācīšanas nodarbībā, bet patieso spriedzi nelielais izvilkums no stāsta iegūst kopsakarā ar visu tekstu, kurā tēlota robežsituācija cilvēka iekšējā pasaulē, iekšējās pasaules bezdibenis, kura malā cilvēks sastopas arNEKO, ar neskaidro, nervozo, nenojaušamo. Ielūkosimies J. Vēvera tekstā no stāsta “Sala. Vēlreiz.”: “.. aizejošās vasaras labākie hiti televizorā, visvisāda putra, tikai nepostīt Paulas dzīvi, visvisāda putra, piepeši tuvplāna pirmītējās viesības: KAM MAN VIŅUS IENĪST? ES VIŅUS VIENKĀRŠI NICINU! .. naktstaurenis kautkur pazudis, ekrānā vēl arvien The Best of This Summer, viņš nevienu nenicina, pārējie viņam vienkārši jau sen apnikuši, ar retiem izņēmumiem, protams, pavalkāta programmas komentētāja seja: And the next hit song tonight – very promising and spunky, and tragic -, the next song – “Nothing Compares To You by Sinead O’Connor, atkal uzrodas tas pats (vai tas pats?) taurenis, very promising and spunky, and tragic, un atkal viņš izslēdz lampu;”

Jautājums vairs nav, kā saprast, bet kā interpretēt šādu tekstu. Vārds vairs nav ceļa radītājs cilvēka iekšējās pasaules samezglojumos, tas kļuvis par neskaidru, zibošu lēkājošu, elementu starp nenoskaidroto cilvēkā pašā un kādu citu ārpasauli – masu mēdiju vidi, kura metodiski sakārtota tā, lai iepriecinātos trauslajā matērijā – cilvēka domās, prātojumos, šaubās, sapņos, minējumos, nojausmās – visā, kas līdz šim palīdzējis tapt un pastāvēt tik personīgajam un pat intīmajam – cilvēka iekšējam ES. Iepriekš minētie tekstu fragmenti no G. Repšes un J. Vēvera stāstiem rāda cik liela semantiska slodze šobrīd literāros darbos gulstas uz tekstu, cik nepilnīgs un pat neskaidrs ir fragments, teikuma grupa bez kopsakara ar visu daiļdarbu. Bet kas šodien ir teksts? Viena no jaunākajā definīcijām, kad teksts tiek definēts kā paradigma, rāda, kādas ieceres tiek saistītas ar tekstu un kāda nozīme tiek piešķirta tekstam.

Ne vārds, ne teikums, bet teksts kopumā ir piesaistes punkts, ja vēlamies izprast literāra darba valodu. Teksts kā kultūras paradigma, - ja pieņemam šādu teksta izpratni, tad var izprast kā top jaunā valodas telpa – valoda masu mēdijos, kur dominē ātrais, īsais, apvērstais, kur vārda lomu pilda audiovizuālas abreviatūras, kuru jēgu un nozīmi to acumirklīguma dēļ neizdodas ne uztvert, ne arī domās pie neparastajiem veidojumiem pakavēties. Tik ņirbošs un gaistošs ir košais vārdu, vārdu daļu raksts, tik sapludināts ir vārdu virknējums. Atcerēsimies – viens no postmodernisma postulātiem – izjaukt zināmo paradigmu, neturpināt zināmo.

Viens no pirmajiem, kas pievērš uzmanību valodai kā spēlei, ir L. Vitgenšteins. Viņa uzskati un pārdomas par valodu kā spēli palīdz izprast tādas vārdā resp. valoda ietvertas pazīmes kā nosacītais, intuitīvais, nenoskaidrotais. Atraisot nosacīto, apslēpto, nenoskaidroto vārda, valodā, vai pat uz šīm pazīmēm tikai balstoties, vārds kļūst par spēli. Tādā situācijā atraisās jauna vārda enerģija, jo tiek nojauktas robežas starp subjektīvo un objektīvo valodā. Vārda spēle ir interpretācijas par pašu vārdu. Saistoši, bet ne vienkārši, jo vārdu spēle vienlaikus kļūst gan par teksta pazīmi, gan par pašu tekstu.

Bet vai tas ir viss, kas valodā iespējams?

Saspringtība, ko vārds pārdzīvo šobrīd palielinās arī tāpēc, ka saspringti un saasināti noris cilvēka iekšējas pasaules dzīve. Pavisam nesen, tikai šī gadsimta sākumā aizsākas mēģinājumi radīt jaunu pasaules tēlu – pasauli bez tēla. Konceptuālā prasība – jebkāda tēla neiespējamība – tiek motivēta ar vienu no mūsu gadsimta satraucošākajām atskarsmēm par telpu un laiku – tā ir Einšteina radīta pasaules aina. Paātrinājums, ko ieguvis laiks, bezgalība, kurā ietiecas telpa, gūst izpausmi arī māksla – pasaule bez tās tradicionālajiem tēliem, arī valoda bez tēlainības tradicionālā izpratnē. Bez tēla pasaulei nepieciešams bez tēla vārds. Ne vārds, bet teksta fragments, frāzes daļa. Sākas masu mēdiju valodas teksta un vārda formu meklējumi. Kā vārdiskot to, kas ietverams zibsni, acumirklī, īsā brīdī, garām zibošajā, momentānajā.

Vai tas ir viss, kas valodā dominē šobrīd? Kas pastāv valodā tāds, kas būtisks valodai pašai par sevi gan saistībā ar pasauli, kuru, cilvēks radīdams un atklādams sevī, ar tādām grūtībām un nervozitāti piepilda? Tā ir valodas spēja, spēks, vēl neizmantotā vārda vērtība. Valodas spēja būt par iespēju pasauli. Paraugam kāds uzskatāms piemērs par vārda tradicionālo paradigmātisko spēju, kas ir viena no vissaprotamākajām un arī plaši izplatītajām.

Tā 19., 20.gs. mijā dzejas valodā vērojama vairāku tradicionālo vārda gramatisko pazīmju hierarhijas pārkārtošana. Piemēram, J. Poruka teksts: “Tu pats sāc dzirdēt sevi/kur sevi nedzirdēji tu.” Un salīdzinājumam tautas dziesma: “Kur tu augi daiļa meita/Ka es tevis neredzēju?” Divas atšķirīgas pasaules izjūtas, divi atšķirīgi 2. personas vietniekvārda lietojumi jeb semantikas līmeņi. Gramatiskajā paradigmā –es –tu –viņš- nostiprināto tradicionālo personas kategorijas sakārtotību redzam tautas dziesmās, bet jaunu 2. personas vietniekvārda aktualizēšanās formu rāda J. Poruka teksts. 2. pers. Vietniekvārda forma TU kļūst par I. personas vietniekvārda nozīmes izteicēju?

Valodā ir iespēju pasaule. Plašāka kā jebkad agrāk, bet vienlaikus arī satraucošāka, neizzinātāka un apdraudētāka kā jebkad agrāk. Vārda spēja ir valodas vērtības pazīmes un pastāvēšanas veids. 20.gs. sākumā rakstnieki apjauš saspringtās attiecības, kādas veidojas starp vārdu, realitāti un pasaules izjūtu. Atis Ķeniņš 1908. gadā raksta: “Kas mums tradicionāls bijis, tas tagad laika maiņā sagrauts. Jāstājas pie jaunu tradīciju ēkas izbūves.” Jaunais mākslā vienmēr ir paredzēts. Arī vārdā.

Jaunas iezīmes skārušas vārdu romantiskas ievirzes resp. romantiska stila tekstos. Vai var runāt par romantisma valodu? Ja iespējams palūkoties uz valodu kā uz iespēju pasauli, tad var pieņemt, ka romantisma valoda pastāv, jo pastāv romantisma laiks un romantisma telpa. Romantisma valodas laiks ir idealizētā pagātne un vēl neapjaustā nākotne. Romantisma laika izteiksmes, tāpat kā gramatiskā laika izteiksmes ir daudzveidīgas, bet, protams, savdabīgas. Tās ir - intimitāte, lirisms, sentiments, noslēpumainība, trauksme. Romantisma telpas dimensijas ir plašas - nakts un tumsa, sāpes un laime, sapņi un vīzijas, puķes un putni, dzīles un dzelme. Romantisma laiks un telpas saistījumam kalpo metaforas, kas pauž un raksturo sakāpinātu jūtu stāvokli: sāpju dzīles, sapņu puķes, ilgu sapņi, u.c. Romantisma valodu rada dzejnieks - cilvēks ar īpašās izcelsmes pazīmēm:

Tā dzejnieku redz un izjūt Lepns Briedis liriskās dzejas izlasē “Dzadzieda”, kura publicēta 2000. gadā. Dzejoļu krājumā atrodami nu jau pagājušā gadsimta 70. gados rakstīti romantiski dzejoļi, arī iepriekš minētais. Ir dzirdēts, ka par šādā skaņkārtā rakstītu dzeju jaunieši saka: tas mūs nesaista, un kā piemēru, kurā atspoguļotas mūsdienīgas izjūtas, min šādas rindas:

Kam tad skanējusi dzejnieka Leona Brieža romantiskā balss? Vai tā ir tikai atgādinājums par aizgājušu laiku pasaules izjūtā, par valodu, kura vairs neskan? Par pagāt-

nes valodai piederīgam metaforām, kuras vairs nesadzird un nesaredz? 1995. gadā Guntis Berelis publicē eseju “Pēdējie romantiķi”, kurā nosaukta pēdējo romantiku kopa - Leons Briedis, Knuts Skujenieks, Egils Plaudis. Dzejnieki raksturoti kā klusējošie romantiķi, kuru romantiskā valoda skan klusinātās toņkārtās. Vai Leona Brieža lirisko tekstu atkārtots publicējums būtu tik vien kā simboliska beigu zīme pie Gunta Bereļa esejas?

Lai runātu par romantisma valodu šodien, vispirms nedaudz par romantismu raksturojošām vispārīgām pazīmēm. Romantisms skatāms vairākos līmeņos: 1) kā konkrētas mākslinieciskas ievirzes parādība; 2) kā konceptuāli motivēts mākslas strāvojums; 3) kā dzīves izjūta, kā indivīda radošās dzīves veids.

Pēdējā pazīme ir spēcīgi motivēta, jo centrā ir radošs cilvēks - indivīds, viņa īpašās, neparastās tieksmes dzīvot īpašu, neparastu, dīvainu dzīvi un atrasties īpašu, neparastu, dīvainu izjūtu varā. Tā, kā to izjūt un vārdos izteic Leons Briedis dzejolī “Zeltainā sāpe”: : /:

Romantisms ir jūtu stāvoklis. Un kā pazīme tā ir universāla, dažādām kultūrvidēm piederoša un indivīdu raksturojoša.

Eiropā romantismam nozīmīgs laiks ir 18. gs. otrā puse, kad atskan Novalisa pasludinājums: pasauli nepieciešams romantizēt! Var teikt, ka tajā brīdī notika romantisma konceptuālā līmeņa radīšana. Tiek vārsmots, lai pasludinātu par pasauli sevī. Pasaules sevī mājoklis ir romantisma vārdi - puķes, putni, zvaigznes, nojausmas, ilgošanās u.t.t. Šajā laikā Eiropā romantisma valodai ir rosinoši avoti un papildinājumi - ainavā izvietotie romantisma akcenti -izkopti parki ar līkloču takām, dīkiem, obeliskiem, kolonām, paviljoniem, - daudz neparastu priekšmetisku akcentu, kuri ikdienas dzīvei ir nebūtiski un sekundāri, bet būtiski un primāri, lai rosinātu iztēli, radītu noskaņu, būtu par fonu, kad jāmeklē jauni valodiskie izteiksmes līdzekļi un paņēmieni, lai izteiktu satraucošo un trauksmaino pasaules izjūtu - pasauli sevī.

Latviju pirmais romantisma vilnis sasniedz 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. Romantisma valodas radītāji un veidotāji meklē latviskās vārdiskās formulas, lai izteiktu Novalisa pausto prasību pēc pasaules romantizēšanas. Prof. H. Biezais uzskatīja, ka romantisma liesmas īstenais radītājs bija Rainis, kurš “uz romantisma spārniem aicināja traukties uz krāšņo vīziju pasauli.” Romantisma valoda nav iedomājama bez Aspazijas, kura raksturota kā brāzmaina un ar savu pārdzīvojumu izpausmi tik spēcīga, ka “stāv lielā mērā vientuļa un tikai nedaudz dzejnieku tuvojas viņai” (prof. Jurēvics). Aspazijas radītās metaforas, protams, ir romantiski sakāpinātas, bet tās var uzlūkot par savdabīgām, latviešu valodas poētiskajiem līdzekļiem radītām, romantiskās pasaules izjūtas izteiksmēm vai formulām:

1909. gadā Fricis Bārda nolasa referātu “Romantisms kā dzīves un pasauluzskata centrālproblēma”, kurā viņš formulē 20. gs. romantismu, izceļot romantismam piemītošas trīs pazīmes: 1) romantisms ir eksistenciālo problēmu saasināšanās rezultāts; 2) romantisms ir sintēzes strāvojums, kurš rada cilvēka dvēseles titānisko tieksmi ieslēgt sevī visu, sakausēt vislielākos pretstatus; 3) romantisms pastāv saskarē un attieksmēs ar citiem mākslas virzieniem (reālismu un klasicismu).

19. gs. beigas un 20. gs. sākums ir īpašs ne vien Eiropas mākslas dzīvē - aizsākas un pastāv mākslas strāvojumu blīvums un dažādība -, bet arī latviešu kultūrā, jo spēcīgi izskan divas prasības: 1) jāveido latviskās kultūras kods; 2) jāpanāk stilistiski daudzveidīgā Eiropa.

1995. gadā tiek publicētas divas esejas - V. Eihvalda eseja par ziediem, kurā skan aicinājums nepamest romantisma pasauli, un jau pieminētā G. Bereļa eseja par pēdējiem romantiķiem - dzejniekiem E. Plaudi, K. Sku-jenieku un L. Briedi. Vēlreiz jautājums - vai 1995. gads būtu savdabīgs un simbolisks klasiskā romantisma un klasiskās romantisma valodas beigu pasludinājums? 2000. gadā iznāk L. Brieža romantisko tekstu izlase, gadu pirms tam J. Rokpeļņa dzejas krājums “Lirika” - arī atkārtots romantisku tekstu izdevums. Vai tas liecinātu, ka romantisma paradigma un līdz ar to arī romantiskās valodas paradigma turpina pastāvēt tikai kā reproducēta vērtība?

Ielūkosimies J. Rokpeļņa dzejas krājumā “Lirika”. Šajā izlasē ievietoti 80. gadu sākumā (jau pagājušā gadsimtā) rakstītie dzejoļi, kuri tajā laikā tika dēvēti kā tā saucamie nesaprotamie teksti, piemēram: suns uzziedēja vakarā ‘ krāšņiem baltiem ziediem •’.•’•• augu nakti šalca suns ., tā kā priede

bet no rīta *

ko tas nozīmē ka suns tik ātri noziedēja un sacīja skolotāja uz šo jautājumu es jums atbildēšu rīt man vēl jāpalasa speciālā literatūra šis bija viens no tekstiem, kas izraisīja pārrunas un strīdus par dzejas valodu. Tagad, raugoties uz tā laika pārdzīvojumiem un satraukumu par poētiskās valodas likteņiem, redzams, ka Rokpeļņa un vēl daudzu citu dzejnieku valodā parādījās jaunas vārdu zīmes, ar kurām arī tika izteikts pārdzīvojums par pasauli. Aizsākās spējš CITĀDAIS vēstījums par pasauli sevī. Ne vairs liriski un intīmi, ne vairs maigu vārdu savienojumos, bet drīzāk provokatīvi un neparasti saistītos vārdos.

Pārmaiņas pasaules izjūtā nes līdzi pārmaiņas māksliniecisko tēlu sistēmā, kas nevar neatspoguļoties valodā. Tiek PAPILDINĀTS romantisko salīdzinājumu, metaforu krājums. Tieši papildināts, jo, mainoties attieksmei pret pasauli, mainās attieksme pret valodu, vārdu izvēles nosacījumi, kā veidot to vārdu krājumu, ar kuru izteikt pasauli sevī. Laiku, kurā mēs dzīvojam, neviens neraksturos kā romantisma laiku, bet iespēja paust savu romantisko pasaules izjūtu un uztveri paliek un pastāv, jo ir taču tā, kā reiz teica A. Bergsons: “Laiku pa laikam, pateicoties laimīgām nejaušībām, piedzimst cilvēki, kuri ar savu prātu un jūtām ir mazāk piesaistīti realitātei. Daba it kā aizmir susi saistīt šīs spējas ar īstenību. Kad šie cilvēki vēro lietas, tie tās uztver nevis lai tās lietotu, bet lai tās izjustu.” Laiks, kurā mēs dzīvojam, ir radījis citus noteikumus, bet kuriem mēs apzināti vai neapzināti, agrāk vai vēlāk pakļaujamies, kuriem agrāk vai vēlāk pat esam spiesti pielāgoties. Tie ir ātrums, agresivitāte, anonimitāte, Iespējams, ka šo laikmeta zīmju iespaidā veidojas tā robustā mūsdienu dzejas valoda, kurā tēli, redzes gleznas veidotas ar dažādu sadzīves priekšmetu nosaukumu palīdzību, kurā sadzīves ainas ir poētisko asociāciju rosi- nātājas. Ikdienas vārds, pārcelts uz dzejas valodu, lai kļūtu par vienu no šī laika poētiskajām zīmēm. Un, lai cik tas dažkārt varētu šķist neparasti, arī vēstītu par cilvēka jūtu stāvokli - pasauli sevī.

Bet ir nojausma, ka valodā, blakus jaunajām, skarba- jām vārdiskajām formulām, vēl elpo arī klasiskā roman- tisma stilā veidotas vārdu mozaīkas - jo nav taču atcelta un nebūtībā izzudusi F. Bārdas vārdiem izteiktā pasaules izjūta: Es nereāls esmu /un gribu tāds būt /man smalkāk un dziļāk viss svērts.

4.5. Valodas jaunrade un valodas kultūra

Saskarsme ar vardu ir tik dažāda un tik atšķirīgi ir saskarsmes veidi ar to . Tuvināšanās vārdam var izpausties kā jautājums - kas ir vārda sūtība ? Kas ir vārda neizskaidrojamā pievilcība? Un nevis atbilde , bet pats jautājums bieži vien ir būtisks, jo publiska atbilde nemaz netiek gaidīta , tik individuāls , pat intīms ir iecerētais kontakts ar vārdu . Publiskāk un asāk attieksmes ar vārdu izpaužas tad , kad tuvinājums vārdam tiek izprasts tikai kā pareizi rakstīts , pareizi darināts , pareizi izrunāts vārds . Ceļas satraukums , nervozitāte , jo viedokļi ir tik dažādi . Ir piedzīvots visus aptverošais apsolījums - glābt un sargāt vārdu . Uzvēdī atminas par vienprātību .

Mēģinājums tuvoties vārdam ir vēlēšanās pieredzēt to , kā notiek vārds , kā tas iekrāj enerģiju un kā tas sevi notērē . Bieži vien šī vēlme ir ietverta jautājumā - kas notiek ar valodu ? Un atkal tik dažādās izpausmēs . Valodnieks , būdams īsts virtuozs gramatisko kārtulu labirintos , apmulst , kļūst bikls to krāsu , skanu , formu , aprišu jūklī, ko radījis rakstnieka pieskāriens vārdam . Rakstnieks , kam lemta spēja paredzēt vārdu , ir neizpratnē par to , kā cits akadēmiskā mierā nomēri ar “pareizi / nepareizi “ mēru viņa jaunradīto vai no aizmirstības izcelto vārdu . Ja zinātnieks savā lietu kārtības pārveidošanas vai pasaules paplašināšanas plānā iedala lomu arī mazai rakstu zīmītei , tad bieži vien viņš , protams , to arī panāk , vai nu par labu visiem vai tikai par aprimšanos sev un par jaunu nastu valodai . Tik dažādi viss notiek.

Bieži vien , kad mēs jautajam , kas notiek ar valodu , atbilde nemaz netiek gaidīta tūlīt , tajā pašā brīdī . Jo acumirklīgā atbilde ir par acumirklīgo , par konkrētajā mirklī aplūkojamo un sajūtamo , kad prāts pielīp kādam tīkamam vārdu savijumam vai gluži pretēji - doma aizķeras pie kā ausij un acij nebaudāma . Un atkal tik atšķirīgi viss parādās . Jo ,kad cilvēks uzdod jautājumu , kas notiek ar valodu , vienlaikus viņš jautā pats sev -kas notiek ar viņu pašu .Viss ir kopsakarībās un nenodalīti .

Nesenā pagātnē tika izteiktas pamatotas iebildes pret laika zinu tekstos sastopamo vārdkopu dienas beigas, kura , pats par sevi saprotams , nozīmē vakarā, novakarē u.t.t. Ja palūkojamies rakstu valodas vēsturē , tad redzam , ka šī nojēguma vakars, novakare izteikšanai izsenis lietots līdzīgs vārdu savienojums , piemēram , K . Fīrekera tekstā 17 .

gadsimtā : “Šī diena ir sev’ izbeigusi . 19 . gs . lasām jau pārveidotu variantu : “ Lūk , šī diena jau pagalam ... “ Ja mūsdienu preses valodā sastopamo vārdkopu varam novērtēt no literāra valodas viedokļa kā neveiklu , pat aplamu , kas radusies nevēlamu valodas kontaktu ietekmē , kā skatīties uz senajās baznīcas dziesmās sastopamo pirmvariantu . Kā raksturot šo gadsimtos iekrāto kopsakaru ? Atkārtojot sen zināmo , ka senās baznīcas dziesmas ir vācu mācītāju latviešu valodas neprasmē radīti veidojumi , nozīmē nepateikt neko . Pastāv kāda cita iespēja - palūkoties arī uz gadsimtiem vecajām valodas neveiklībām ar citu skatu . Senie teksti arī ir bijuši kādu konkrētu cilvēku mēģinājumi izteikt sevi . Vēsturiskie apstākļi iekrita tā , ka latviešu valodā rakstītā vārdā sevis izteikšanu meklēja arī vācu mācītāji , baznīcas dziesmu autori un tulkotāji . Konkrētajā gadījumā - K . Fīrekers, vēlāk 19 . gs . , arī kādi no brāļu draudžu locekļiem , kas dziedāja šīs dziesmas Vidzemē .

Ir taču tā , ka mēs nemaldīgi varam pateikt , ka šīs dažas rindiņas ir rakstītas literārās valodas sākotnē . Vienlaikus visi šie vārdi ir literārās valodas vārdi ,kas jau 17 . gs . spējuši izteikt ( no mūsdienu viedokļa ) stilistiski neveiklu nojēgumu . Bet varbūt iespējams skatīt ko citu ( mūsdienu acīm , protams ) - ka ‘ šajās seniskajās rindās mūsdienu valodas viedokļa neveiklu , bet tajā pašā laikā savdabīgu , izkārtotie vārdi rada senisksu dzejas tēlu ? Šāda iespēja pastāv - saskatīt 17. gs . tekstos savdabīgus dzejas tēlus . Šķērslis ir laiku mainības šauri iemērītā un dziļi iedēstītā vienpusīgā izpratne , kas kā važas vēl tagad uzguļ pirms gadsimtiem radītiem dzejas tēliem .

Un tomēr , ja pieņemam , ka vārds ir tēla veids arī jau 17 . gs . tekstos un ja , tāpat kā mūsdienās , tēls balstīts uz attieksmēm vārdu starpā , tad var pieskaties arī pretrunai , kura ietverta vārda tēlā. Tēla vērtības mērs ir nevien tā radītā emocionālā spriedze , bet arī tā valodiskā forma . Pretruna ( varbūt tā pat ir likumsakarība ) pastāv tāpēc , ka vārda tēla emocionālā spriedze laika gaitā ( bieži vien ļoti strauji ) tiek notērēta , savukārt valodiskā forma it kā sacietē, bet sastingums nereti ir šķietams , jo sākas kanonisku pazīmju aktivizēšanās . Bet no sava sākotnējā satura atrauta , kanoniskā pazīme ātri kļūst par stampu , kas vairs nav nekāda sakara ar sākotnējo vārda tēlu .

Tēls bija tas , kura dēļ Rembo iestājās par vārdu , kurš palaists brīvībā .Rembo sauciens par atbrīvoto vārdu ietver uzskatu , ka vada brīvība parādās tā spējā veidot neparedzētas attieksmes ar citu vārdu .Ar ideju par atbrīvota vārdu sevi pieteica simbolisms , un būtu neprātīgi kādus pavedienus vilkt uz mūsu sentekstiem . Bet iedīgļi , nojausmas vai apjautas , vai pat uzskati , ka dzejas rindu rada vārds , kas brīvi iekļaujas ritmā un līdz ar to arī brīvi saistās sr citiem vārdiem , nav lokalizējami tikai krievu vai franču simbolimā . Tā ir dzejas valodas loģika . Savu iespēju robežās ( latviešu valodas prasme ) un dzejnieka apdāvinātībā arī Fīrekers 17 . gs . izvīla no valodas līdz tam neskartas vārdu saskarsmes .Fīrekera rakstītā dzejas rindas satuvinājums ar nozīmes zinā līdzīgu mūsdienās lietotu nojēgumu rāda vien to, kā aizsakās vārda tēls un kā tas laika gaita pārvēršas sava pretmeta , ka tas iegūst savas vēsturiskās važas .

Vārds ir grūti paredzams . Vai tas nav līdzvērtīgs tam , ko reiz teicis E . Benvenists : “ Cilvēks valodā ir neatkārtojams . “ ? Bet šo valodiskas atbrīvotības perspektīvi meklējot, jārespektē tomēr dažas likumsakarības .

Viena no tām , ja ne pati skaidrākā un izkoptākā - vārdu izvēlē atkāra no adresāta . Dominē atšķirīgi kritēriji . Mākslas valodā - spontanitāte , pārdzīvojums , masu mēdiju valodā’ -pragmatisms , intensitāte , zinātnes valodā - loģiskums .Zināmu intrigu varbūt varētu sajust tāpēc , ka šie kritēriji vienlaikus var būt arī katrā apakšvalodā ietvertie pašradošie principi , kurus mums , tuvinājumu ar vārdu meklējot, arī jārespektē .

Jautājums - kas notiek ar mūsu valodu ? - liek pievērsties arī tam , kas notiek apakšvalodās , piemēram , arī tādā ar senām un stingrām tradīcijām bagātā apakšvalodā, kāda ir zinātnes valoda . Jau zinātnes valodas vēsture vien ir tā vērta , lai aizsāktu pārdomas par šo apakšvalodu .Šajā rakstā par mūsdienās pamanāmām spilgtākām pazīmēm . Vispirms jau ļoti augstais novērtējums aktuāli kopsakarību kontekstā .

Zinātnes valoda kā viens no kultūras kodiem , šī ir , sekojot R. Bārtam , ir būtiska mūsdienu zinātnes valodas pazīme vai darbības princips . Papildinot šo dominējošo iezīmi ar Tartu semiotiķu atzikumiem par kultūru kā tekstu kopumu , iespējams saskatīt ļoti nopietnu sakarību zinātne - valoda( teksts ) - kultūra. Tūlīt jau nākas papildināt šādi ieskicētu sakarību ar pārdomu pilnu jautājumu Ja nav pārlūkojams atzinums , ka zinātnes valoda ir veids kā atklāt , glabāt , pārraidīt informāciju par atklājumu un arī pašu atklājumu , tad , ja ņem vērā atzinumu , ka zinātne ir informācijas plūdi, vai nerodas vēlēšanās turpināt aizsākto domu un pabeigtto ar jautājumu - vai zinātnes valoda nekļūst par vārdgludiem ? Informācijas plūdi pieprasa vārdu plūdus .

Otra spilgta pazīme , kas raksturo mūsdienu zinātnes valodu , ir apakšvalodu pamatpazīmju , arī kritēriju , vārdu atlases principu u. t. t. , izlīdzināšanās vai tuvināšanās. U . Eko šīs iezīmes izcelsmi meklē pašā zinātnes sfērā , proti , parādot, ka mūsdienu zinātnes fenomens ir tas , kas radījis vēlmi pēc daiļdabiem ar vairākiem risinājumiem . Tradicionālā viennozīmības tendence zinātnes valodā tiek aizstāta ar tieksmi pēc daudzveidības . Vai jaunā zinātnes valodas perspektīve tad būtu virzība no definīciju skaidrības un loģikas uz vilinošo interpretāciju , tātad sprieduma aptuvenība , pat neskadrība / būtu jaunās zinātnes valodas aprises , sava veida atbrīvošanās no veciem štampiem , attīrīšanās no iepriekš piedzīvotās nebrīves ? Kāds ļoti uzskatāms piemērs . Ari šajā rakstā bieži tiek lietota personas vietniekvārda e s daudzskaitļa pirmās personas forma . Kā to raksturot šobrīd ? Kādu laiku iepriekš šīs formas lietojums tika īpaši ietrenēts , tādejādi atradinot no domāšanas zinātnieka ES kategorijās. Zinātnieks kā depersonalizēta , kolektīva būtne . Protams , vienlaikus pastāvēja arī cits šī vietniekvārda lietojums - kad ar tā palīdzību vienmēr tiek panākts zinātnes valodai piemītošās spējas atspulgs tad , kad zinātnes valodā resp . tekstā tiek atveidots sabiedrības kolektīvās domāšanas veids.

Šobrīd zinātnes tekstā ar personas vietniekvārda formām un šī formām piesaistītiem citiem vārdiem tiek radīts savdabīgi iekrāsots teksts , no zinātniska teksta vai zinātniskā manierē iecerēta teksta pretim raugās savdabīgi noskaņots autors , nedaudz nervozs un pat eksaltēts . Atcerēsimies patālo 18 . gs . , kad mākslinieks , dzejnieks savu personību speciāli pakļāva zināmai eksaltācijai . Eksaltācija bija veids kā sevi iekļaut vispārējās intereses lokā par cilvēka ES . Vai zinātnieks šodien jūt nepieciešamību izteikt savu subjektivitāti , zinātnisku rakstu veidot pēc atvērtības principa ? Bet atvērtības princips , pārnests zinātnes valodas vidē kļūst destruktīvs un zinātnisks teksts tiek atbrīvots no loģiskās kārtības. Lakoniskais vērtējums par šādu zinātniskā stila nozaudējumu , un līdz ar to arī zinātniskā

stila valodas zudumu , parasti ir neiecietīgs . Teksts ir neskaidrs , pat nesaprotams , citiem vārdiem pārgudrs . Ir jūtams , ka zinātniskā tekstā par tā organizējošu pazīmi kļuvusi vēl kāda trešā pazīme .

Atbrīvotā vārda princips. Zinātnes valodā tā parādīšanās ir pat dramatiska , jo ievieš iluzorismu , ļauj atzelt par jaunu vārdā un valodā ieslēptajam manipulēšanas mehānismam . Par zināmu dramatismu var runāt tāpēc , ka visbiežāk šīs pazīmes autors savā tekstā pat neapzin . Tik maigas un netveramas ir jaunās atbrīvotā vārda važas zinātnes valodā.

4.6. Sociolingvistiskas ievirzes pētījumi.