Latviešu tautasdziesmu pirmie tulkojumi angliski

1954. gada hipotēze

Mīts, ka pirmais latviešu tautasdziesmu tulkotājs angļu valodā esot bijis ievērojamais skotu dzejnieks sērs Volters Skots, šķiet radies 1946. gadā. To lasītājiem sniedza J. Burtnieks Artūra Baumaņa rediģētajā antoloģijā Latvian Poetry (Augsburg 1946). Tai pašā gadā to pārņēma žurnāla The New Word galvenais redaktors A. Švābe (sk. 1. nr. 42. lpp.). Šis mīts kļuva populārs - sk., piemēram, Latviešu tautas dziesmas I (Kopenhāgenā 1952), XII lpp., Andreja Johansona Latviešu literatūra I (Stokholmā 1955), 52. lpp., H. Biezā rakstu “Tautas dziesmu jēdziens”, Ceļa zīmes, 1954. g. 22. nr. 430. lpp. Apgalvojums, ka V. Skots būtu bijis latviešu tautasdziesmu tulkotājs, nekļūst labāks, to bieži atkārtojot, un īstenībā tas jānoraida. Jādomā, ka šis mīts radies tā, ka pirmie tulkojumi iespiesti krājumos, kuros piedalījies vai pieminēts V. Skots. Reizē jāatzīmē, ka H. Biezais pilnīgi pareizi korriģejis Burtnieka, Švabes un Johansona domas, ka pirmie angliskie tulkojumi it kā būtu publicēti 1831. gadā - pirmie iespiedumi angliski ir 1814. gadā, bet arī tie nav Skota tulkojumi.

Kad savā rakstā 1956. gada Austrālijas latvieša gada grāmatā šos faktus biju konstatējis, A. Švābe to ņēma vērā savā 1958. gadā izdotajā grāmatā Kāda mācītāja dzīve. Tur Volters Skots vairs nav minēts par latviešu dainu tulkotāju, bet tai vietā norādīts uz manā rakstā noskaidroto. Tāpat to (gan klusu ciešot) ņēmis vērā H. Biezais. Savā publikācijā Die erste Sammlung der lettischen Volkslieder von Gustav Bergmann (Uppsala 1961) kā latviešu dainu tulkotājus viņš min Džemisonu un Bouringu, ne Skotu. Tomēr mīts par Volteru Skotu dzīvo tālāk to rakstītāju darbos, kas nemēdz sekot jaunākajām atziņām. Piemēram, tas sastopams vēl 1961. gadā amerikāņu lasītājiem domātajā žurnālā Zintis (I, 2. nr.).

1814. gada tulkojumi

Pirmos latviešu tautasdziesmu krājumus izdeva Rūjienas mācītājs G. Bergmanis 1807. un 1808. gadā, 1808. gadā iznāca arī Palsmanes mācītāja F. D. Vāra krājums (datēts ar 1807. gadu). Tai laikā Rīgā uzturējās skotu tautības skolotājs Roberts Džemisons (Robert Jamieson). Džemisons bija dzimis ap 1780. gadu un, kaut gan būdams klasisko valodu skolotājs, ap 1799. gadu bija sācis krāt skotu tautasdziesmas. Ap 1800. gadu Džemisons bija iepazinies ar Volteru Skotu, kas arī bija sācis krāt tās pašas dziesmas. Džemisons savas sakrātās dziesmas izdeva 1806. gadā divos sējumos ar nosaukumu Popular Ballads and Songs, from Tradition, Manuscript, and scare editions, with Translation of similar Pieces from the ancient Danish Language and a few Originals by the Editor. Šī tautasdziesmu izdevuma pirmā sējuma ievadā (XVIII-XIX lpp.) Džemisons raksta, ka grāmatu sagatavojis iespiešanai, pošoties ceļojumam uz Rīgu: “Biju spiests dažu nedēju laikā sagatavoties ceļojumam uz tālu zemes malu, lai aizsalušās Baltijas jūras krastos meklētu iespēju likt lietā savas spējas un centību (jo pašu mājās tās izlietot man liedza)... “. Rīgā Džemisons bija privātskolotājs kāda tirgotāja ģimenē. Otrā sējumā ir ievietota Džemisona vēstule, kas datēta Rīgā “vecā stila 31. decembrī, 1805-6. gadā”. Krājumā ievietotos dāņu folkloras tulkojumus Džemisons bija piesūtījis no Rīgas.

Ir pamats pieņemt, ka uz Rīgu Džemisons devās 1805. gadā. Dzimtenē viņš atgriezās 1808. gadā, tātad nodzīvojis Rīgā četrus gadus. Apstākļi, Džemisonam atgriežoties, ir labi pārredzami. 1806. g. 16. decembrī Volters Skots rakstīja Džemisonam uz Rīgu (sk. H. J. C. Grierson, The Letters of Sir Walter Scott 1787-1807, London 1932, vol. I, 340. lpp.), ka ir brīva viņam piemērota vieta archīvā Edinburgā. Ar Skota labvēlību un atbalstu Džemisons šo vietu dabūja un atgriezās Skotijā 1808. gadā (sīkāk sk. Dictionary of National Biography, vol. 29. London 1892). Kā redzējām, savā ceļojumā Džemisons bija interesējies arī par dāņu folkloru. Tādos apstākļos ir pilnīgi dabiski un saprotami, ka viņam nevarēja palikt nepamanīts Bergmaņa un Vāra latviešu tautasdziesmu krājums - tas būtu gan iespējams tad, ja viņa interese būtu aprobežojusies tikai ar skotu folkloru. Saglabājušās paša Džemisona liecības, ka viņš iepazinies un sadraudzējies ar Bergmani. Par to, cik šī draudzība bija cieša, redzams apliecinājums atrodas Londonā Britu muzeja. Tas ir 85 lappušu biezs manuskripts ar nosaukumu Sammlung Lettischer Sinn - oder Stegreifsgedichte, wörtlich übersetzt von dem Sammler Gust. Bergmann für Herrn Robert Jamieson... Latviešu lasītāju uzmanību uz so manuskriptu pirmais vērsa J. Griķis (sk. Izglītības ministrijas mēnešraksts 1928).

Atgriezies Edinburgā, Džemisons iecerēja plašu dažādu tautu folkloras izdevumu skotu dialektā. Tā pirmo sējumu iespieda 1814. gadā ar nosaukumu Illustrations of Northern Antiquities, un bez Džemisona tajā piedalījās vācietis Henrijs Vēbers, kā arī Volters Skots. Krājuma ievadā (10. lpp.) izdevēji deklarē: “Ja šo krājumu publika uzņems labvēlīgi, izdevēji paredz savus pētījumus paplašināt ar krievu romancēm, retām un mazāk pazīstamām skandināvu sāgām, latviešu un igauņu oriģināldziesmām un ķeltu dialekta dzeju. Materiāls par šiem jautājumiem ir savākts, un izdevējiem ir arī pieejami ievērojami senatnes pētnieku un bibliotēku krājumi kontinentā.”

Spriežot pēc krājuma satura rādītāja, vācu folkloru tulkojis Henrijs Vēbers (3-230. lpp.), bet Džemisons minēts kā autors otrai daļai, kas saucas: “Popular Heroic and Romantic Ballads translated from the northern languages with notes and illustrations by R. Jamieson, A. M. and F. A. S.” (231-479. 1pp.). Krājuma trešā daļa saucas “Abstract of the Eyrbiggia-Saga by W. S.” (iniciāļi apzīmē Volteru Skotu) 475-514. lpp. Krājumu noslēdz Džemisona sastādītais skotu dialekta un seno angļu vārdu glosars, kuri lietoti tulkojumos.

Savas daļas ievadā Džemisons paskaidro, ka steidzīga ceļojuma dēļ uz Rīgu viņa 1806. gada balāžu (t. i., tautasdziesmu) krājums iznācis nepilnīgs, bet ceļojums viņam devis iespēju savākt folkloru dāņu, zviedru, vācu, slavu, latviešu un igauņu valodā, un viņš sācis to tulkot (233. lpp.). Tālāk viņš atvainojas par sava tulkojuma nepilnībām, jo, dzīvodams 12 gadus Anglijā un 4 gadus “kontinentā”, viņš atsvešinājies no skotu dialekta (246. lpp.). Šī vieta mūsu raksta nolūkiem ir svarīga, jo Džemisons pasvītro, ka pats tulkojis (gan nesakot, vai no oriģinālvalodām; latviešu dainas viņš tulkoja no vācu valodas pēc Bergmaņa tulkojuma).

Kā redzējām, latviešu folklora bija paredzēta izdevuma Northern Antiquities turpmākiem sējumiem, kas palika neizdoti. Tomēr jau šai sējumā latviešu folklora ir izlietota piemēros (nav turpretim izlietota igauņu folklora). Latvieši šai sējumā vispirms minēti 355. lappusē. Džemisons raksta, ka viņa “izglītotais un aizrautīgais draugs” (my learned and zealous friend) mācītājs Bergmanis viņam piesūtījis latviešu un citu tautu meitu vainagu kollekciju. Par meitas vainagu Džemisons turpat citē tautasdziesmu latviski ar anglisko tulkojumu. Tālāk 359. lappusē Džemisons min, ka Kurzemē un Vidzemē tautasdziesmās esot atmiņas par līgavas zagšanu. Divas Bergmaņa krājuma latviešu tautasdziesmas atrodamas komentāros pie čechu balādes par Libusu (469-472. lpp.). Tur ievietota tautasdziesmu virkne latviski ar anglisko tulkojumu un otra virkne angliski ar latvisko tekstu tikai pirmajam pantam. Citēsim paraugam Džemisona tulkojumus ar Bergmaņa krājuma latvisko un vācisko tekstu pēc H. Biezā edicijas.

Latviešu bārenes oda cerībai

Noswihdusi laime brauze, Eager, hasting, sweat-becover’d,

Noswihduschi kummelin’. Laima drove her foaming steeds,

Man nabbagam bahrischam Me poor orphan, left forlorn,

Ruhmes weetu mekledam’. Me a little place to find.

Zitti ļaudis tā sazzii, Other folks then of me said:

Tew laimite Thy good Fortune

Noslihkusi’: Drown’d [in tears] is.

* * * * * * * [No!] * *

Man’ laimite kalninā My Laima sits on a hill,

Sehsch sudrab’ sohlinā, On [a] silver pedestal,

Man weetin dohmadam’. Musing of [a] spot for me!

Attiecīgās dziesmas Bergmaņa tulkojums vāciski (krājuma 39. nr.) bija šāds:

Nosvīdusi laime brauce Mit Schweiss bedeckt fuhr das

glück,

Nosvīduši kumeļin’. Die Pferde Schwitzten,

Man nabagam bārišam Mir armen Waiselein.

Rūmes vietu mekledam’. Ein Plätzchen [corr.] zusuchen:

Citi ļaudis tā sacii”, Andre Leute sprachen also:

Tev laimite Dir ist dein Glück

Noslīkusi’: Ertrunken.

Man’ laimite kalniņā /:Nein:/ Mein Glück sitzet auf

jenem Hügel,

Sēš sudrab’ sōliņā, Auf einem silbernen fuss schemel,

Man vietiņ dōmadam’. R Und sinnet auf ein Plätzchen für

mich.

To, ka Džemisons tulkojis tieši no Bergmaņa manuskripta vāciskā tulkojuma, nepārprotami liecina viņa pārtulkotais vārds Nein, kā latviešu tekstā nemaz nav.

Džemisons komentē citētās dainas vārdu Laima. Tā esot latviešu zemesdieviete un godināta arī ar Laumas vardu. Viņai latviešu sievietes veltījot piektdienas vakaru, atturēdamās no vērpšanas un citiem darbiem (Peekts wakkars - raksta Džemisons).

Kad teutoņu bruņinieki ar saviem pavadoņiem garīdzniekiem (Džemisons raksta: ecclesiastical ruffians!) ar uguni un zobenu šai nelaimīgajā zemē nodibinājuši kristīgo ticību, nabaga jaunkristītajiem iestāstīts, ka Laima nav grūtnieču, zīdaiņu un bērnu aizstāve, bet gan romiešu Lamia - velns sievietes izskatā, kas bērnus aprij dzīvus. Kad latviešiem tā atņemta Laima, viņiem palikusi vēl Tekla... Tomēr vēl joprojām latvieši svētkos dziedot par LAIMA MAHMINA (iespiests lielajiem burtiem!).

Džemisona stāsts ir plašāks nekā šeit atreferēts, un liekas, ka tas uzrakstīts Mērķēja rakstu ietekmē. Turpinājumā viņš sniedz vēl viena Bergmaņa krājuma dainu virkni (47. nr.). Kamēr “Latviešu bārenes oda cerībai” ir atdzejota, šī dainu virkne par zīli tikai tulkota prozā (Džemisons raksta: “I shall give a verbatim prose translation”). Atšķirība vēl tā, ka latvisko tekstu Džemisons sniedz tikai pirmajai četrrindai, bet tulkojumu visai virknei. Minētā četrrinda un tulkojums prozā ir šādi:

Sihle skaisti padseedaj

Brahlis istabs gallinā.

Eij mahsit klausitees,

Kahdu dseesmu sihle dseed.

&c. &c. &c.

The Titmouse sang very sweetly,

My brother is in the chamber:

‘Go, my little sister, and hear

What song the Titmouse sings.’

The Titmouse sings this song:

“Brother must to the wars.”

“Go, my little sister, into the garden,

Adorn thy brother’s cap (with roses.”)-

She sang, and adorned his cap,

And accompanied him with tears.

“Weep not,

My little sister!

If I return not myself,

Yet if my charger, perchance, return,

Ask of my charger,

“Where fell thy rider?”-

* * * * *

The rider fell there,

Where blood ran in streams;

Where men made a bridge of bones;

Where hedges were plaited of swords

Nine rows thick.

* * * * *

I saw my brother

Shouting in the battle; -

Five rose-sprigs in his cap,-

The sixth at his sword’s point.

* * * * *

There lie the heroes like oaks,

By the heaps of piled-up swords.

Bergmaņa manuskriptā attiecīgais latviskais teksts un vāciskais tulkojums bija:

Zīle skaisti padziedaj Die Meisse Sang sehr schön.

Brālis istabs galiņā. Der Bruder ist in der Stube;

Eij māsit klausities, Geh Schwesterchen und höre,

Kādu dsiesmu zīle dzied. Welches Lied die Meisse singt.

Zīle tādu dsiesmu dzied, Die Meisse sing das Lied:

Brāļam kara jāaiziet. Der Bruder muss in der (corr.:n)

Krieg.

Eij māsiņa dārziņā Geh, Schwesterchen in den

Garten,

Pušķo brāļa cepurit. Schmücke des Bruders Hut.

Dziedādama apušķoj Sie sang, und schmückte den Hut,

Raudādama pavadij. Begleitete ihn mit Thranen.

Ne raud vis Weine nicht,

Man māsiņ Mein Schwesterchen,

Gan es tevi aplukāš: Ich werde dich besuchen;

Ja es pats ne atnākšu Komme ich selbst nicht,

Atnācīs mans kumelīts. So kommt doch mein Pferdchen/

wieder,

Tad paprasi kumeļam, Frage das Pferdchen:

Kur palike jājejīts? Wo blieb der Reiter?

Tur palike jājejīts Der Reiter blieb da,

Kur asins upe tek: Wo Blut Stromweise fliesst,

Kur kauliem tiltu taiss. Wo man nur (corr.: aus) Knochen

eine Brücke (gestr.: n) bauet,

Tur zobiņš sētu lōk Dort wo aus Schwerdtern Zäüne/

Deviņiem žuburiem. geflochten werden

Von neun Schichten.

Es redzēju sav’ bāļiņ Ich sah meinen Bruder

Kara vidū līgojot, In der Schlacht jauchzen,

Pieci pušķi cepure fünf Büsche am Hut,

Sestais z ō b i n s galiņā: Der sechste auf des Degens

Spitze.

Tur gul vīri ka ōzoli Da liegen die Helden wie Eichen

Sārtām krūtīm zobiņiem Neben den aufgehäuften

Schwerd/ tern.

Visas liecības tātad norada, ka Džemisons ir šo tautasdziesmu tulkotājs angļu valodā. Džemisons bija draugos ar Bergmani, no kā viņš saņēmis latviešu tautasdziesmu krājumus. Tālāk Džemisons apliecina, ka viņš pats dziesmas tulkojis.

Ir tomēr kāds apstāklis, kas varētu mudināt pārbaudīt, vai arī Skotam nav kāda dalība tulkojumos. Tas saistās ar krājuma pirmās daļas autoru Henriju Vēberu. Vēbers bija vācu bēglis, ko Skots protežēja un kas strādāja Skota bibliotēkā, palīdzot sagatavot iespiešanai daudzos Skota darbus. Vēbera liktenis ir ļoti traģisks, jo, būdams alkoholiķis, viņš zaudēja garīgo līdzsvaru un nomira kādā Amerikas psīchiatriskā iestādē, līdz mūža beigām Skota uzturēts. Pēc Skota biogrāfa Lokharta domām (J. G. Lockhart, The Life of Sir Walter Scott, vol. IV, Edinburgh 1902, 134. lpp.), Skots ir tulkojis ievērojamu daļu no tā, kas krājumā Northern Antiquities ievietots ar Vēbera vārdu. Tomēr nav nekāda pamata meklēt šai ziņā analoģiju starp Vēberu un Džemisonu. Viņu raksturs un literārās spējas bija tik atšķirīgas, ka Džemisonam nedz vajadzēja, nedz viņš arī būtu pieņēmis Skota palīdzību, nekādā ziņā jau nu ne, to neatzīmējis. Ka Vēbera darbus labojis Skots, var izskaidrot ar Vēbera nepilnīgajām angļu valodas zināšanām un varbūt arī ar viņa traģisko likteni, jo krize uznāca tieši krājuma iespiešanas laikā. Džemisons visnotaļ bija lepns un patstāvīgs. Viņa patstāvību labi raksturo arī starpība starp viņa un Bergmaņa spriedumu par latviešu tautasdziesmām. Bergmanis raksta: “Protams, tās (t. i., šīs dziesmas) nevar salīdzināt ar grieķu un romiešu meistardarbiem...” (citēts pēc Johansona, op. cit.) 52. lpp.; sal.: H. Biezais, op. cit., 99. lpp.)- Džemisons raksta: “Ja šī dzeja būtu grieķu vai romiešu cilmes, tās sevišķais skaistums būtu ticis bieži daudzināts”.

1831. gada tulkojumi

1831. gada latviešu tautasdziesmu tulkojumi angliski līdz ar plašāku apcerējumu ir ievietoti žurnāla The Foreign Quarterly Review, vol. VIII, 15. nr., 61-78. lpp. Raksts īstenībā ir recenzija par Bergmaņa un Vāra 1807. un 1808. gada tautasdziesmu krājumu. Tas, tāpat kā pārējās recenzijas, žurnālā ievietots bez autora vārda. Pēc tam, kad minēti Bergmaņa un Vāra trīs dziesmu krājumu virsraksti, tālāk lasāms: “Mums jāpateicas sēra Voltera Skota laipnībai par šo interesanto sējumu aizdošanu. (To) slavenais (illustrious) īpašnieks savā pavadrakstā (note) saka.. . (seko pēdiņās ievietota Skota vēstule, kas beidzas: “I owe this copy to the friendship of Mr. Robert Jamieson”). Šis raksta sākums vien jau liecina, ka tālākā apcerējuma un tulkojumu autors nevar būt nedz Skots, nedz šoreiz arī Džemisons. Skots taču nekādā ziņā savā apcerējumā nebūtu izteicis pats sev pateicību, cildinājis savu laipnību un nosaucis sevi par “illustrious”. Atkārtoti tātad jāpasvītro, ka nav pareiza versija, it kā Skots būtu tulkojis 1831. gadā iespiestās latviešu tautasdziesmas. Tāpat nav pamata latviešu dzeju tulkotāja profesora Metjūsa (W. K. Mathews) apgalvojumam 1957. gadā, ka Skots esot attiecīgā apcerējuma autors (sk. Metjūsa recenziju par Kopenhāgenas izdevumu Latviešu tautas dziesmas - The Slavonic and East European Review, December 1957).

Londonas Britu muzeja Foreign Quarterly Review komplektam ir pievienots anonīmo rakstu autoru rādītājs, kur par apcerējuma autoru ir minēts Dr. Bourings. Tiešām, Bourings savā autobiogrāfijā, kas publicēta pēc viņa nāves (Autobiographical Recollections by Sir John Bowring, London 1877), raksta: “Kāds (lauku) draudzes mācītājs apmēram pirms piecdesmit gadiem vāca latviešu (Livonian) tautasdziesmas, un tā kā viņam nebija sasniedzama spiestuve, pats iespieda interesantos sējumus. Viens eksemplārs sasniedza sēru Volteru Skotu, kas mani lūdza uzrakstīt pārskatu par tā saturu. To arī izdarīju kādā rakstā, ko toreiz iespieda, kaut esmu aizmirsis, kur īsti.”

Bourings (1792-1872) bija vilnas tirgotāja dēls, tautsaimnieks, parlamenta loceklis, konsulārais pārstāvis dažādās zemēs, Hongkongas ģenerālgubernators un citos valdības amatos. Savos daudzajos ceļojumos viņš bija apmeklējis arī Baltiju. Bourings bija ļoti apdāvināts valodās un kļuva pazīstams arī kā rakstnieks, sevišķi kā cittautu dzejdarbu atdzejotājs. Lēdija Bouringa 1873. gadā izdotā Bouringa garīgo dzeju krājumā (A Memorial Volume of Sacred Poetry by the Late Sir John Bowring, London 1873) raksta, ka viņas vīrs esot tulkojis bohemiešu (čechu), bulgāru, slavu, krievu, serbu, īslandiešu, zviedru, dāņu, vācu, igauņu, holandiešu, frīzu, latviešu, somu, ungāru, basku, franču, provansiešu, gaskoņu, itāliešu, spāņu, portugāļu, kataloniešu un gailu liriku.

Bourings rakstā par latviešu tautasdziesmām 1831. gadā sniedz Bergmaņa krājuma ievada fragmenta tulkojumu, kritizē Adelunga teoriju par latviešu valodas izcelšanos, piemin Stendera latviešu gramatiku un tad sniedz pirmo desmit Bergmaņa krājumā ievietoto tautasdziesmu latvisko tekstu un anglisko tulkojumu ar dažiem komentāriem (piemēram, par “Līgo”, kas esot seno latviešu mīlestības dievs). Par desmito dziesmu Bourings aizrāda, ka skaistāks šīs dziesmas variants esot iespiests Stendera gramatikā. Pēc šīm desmit dziesmām Bouringa rakstā seko Bergmaņa krājuma dziesmu tulkojums angliski bez latviska teksta. Vispirms iespiestas karavīru dziesmas, tad dziesmas, kas raksturo paražas un sabiedriskās attieksmes, mīlestības dziesmas u. c. Rakstu par Bergmaņa krājumu noslēdz citāts no Latviešu Indriķa chronikas. Pārejot pie Vāra dziesmu krājuma, atkal sniegts pirmo desmit četrrindu latviskais teksts un angliskais tulkojums, pēc tam atsevišķu izmeklētu dziesmu tulkojums angliski. Kā Bergmaņa, tā Vāra krājuma tulkojumi identificēti ar numuru.

Recenzijas 73. lappusē Bourings pāriet pie Herdera latviešu dziesmu tulkojumiem un dažus no tiem pārtulko angliski. Seko Herdera raksta fragmenta tulkojums par latviešu tautasdziesmām un mīklām (kā bieži noticis, Herders ir sajaukts ar Harderu). Raksts noslēdzas ar Herdera krājuma leišu tautasdziesmu atdzejojumiem angliski un ar Parota grāmatas Versuch einer Entwicklung der Sprache, Abstammung, Geschichtet Mythologie und bürgerliche Verhältnisse der Liven, Latten, Eesten etc. bargu kritiku. Par šo Parota grāmatu sk.: Vitauts Kalniņš, “Johana Leonharda Parota aizmirstā grāmata”, Amerikas latviešu humanitāro zinātņu asociācija, Rakstu krājums I (Ņujorkā 1957).

Pretstatā Džemisona ļoti precīzajam atdzejojumam un tulkojumam, Bouringa tulkojums dažkārt ir paviršāks. Piemēram, otrai Bergmaņa dziesmai tulkojumā saturs ir pilnīgi sagrozīts:

Arraji Plougher!

Ezzetaj’ Harrower!

Dsenneet garras birsenes: Bring home long birch branches

Ihksa bija schi wassar, To the earth,

Semmi dseed Lakstigalla. Sings the nightingale.

Bourings vēl paskaidro: “Šī dziesma nozīme - atnes mājās malku ziemas ugunskuram, jo lakstīgala dzied atvadu dziesmu”. Kā redzams, vācu tulkotājs (no kura atdzejojuma, jādomā, Bourings tulkojis angliski) nav sapratis vārdu “birzenes” un “zemi” (apstākleni “zemu” noturot par lietvārdu “zeme”). Šīs kļūdas varēja arī rasties valodas nepratējam, kas tulkojis ar vārdnīcas palīdzību. Tā kā Bergmaņa vācu tulkojumā pirmā dainas daļa ir pareizi pārtulkota (Treibet lange Saat furchen!), tad jāsecina, ka Bouringam nebija pieejams Bergmaņa tulkojums. Tomēr arī Bergmanis bija kļūdījies, tāpat kā Bourings, tulkojot “Zemi dzied lakstīgala” Auf der Erde sang die Nachtigall.

Tādas kļūdas Bouringa tulkojumos ir vairākas, kaut pārsvarā ir pareizi tulkojumi. Daudzas no dziesmām nav atdzejotas, bet atstāstīts tikai to saturs. Daži atdzejojumi ir izdevušies lieliski. Piemēram (modernizējot latvisko rakstību):

Gāju, gāju šo celiņu! Shall I go - yes or no!

Stāvēdama, domādam’, Silently I thought.

Voi ar būšu, voi nebūšu On this way - aye or nay -

Tā ceļa gājējiņ . Shall I go or not?

Bourings pats priecājas par izdevušos atdzejojumu, rakstīdams: “Nākošo (dziesmu) sniedzam, lai rādītu, cik viegli tieši izteikta doma reizēm pārceļama no vienas valodas vienkāršās dzejas otrā, ne vārda pieliekot, ne arī atņemot”. Tulkojuma pievilcību ceļ atdzejotāja lietotās iekšējās atskaņas: go ... no; way ... nay.

Bourings arī atdzejojis to pašu 47. Bergmaņa dainu virkni, ko prozā tulkojis Džemisons. Bouringa teksts ir šāds:

Anticipation of a Soldier’s Fate

“The bird is singing, brother, sweet!

He has been singing loud and long.

Go listen, sister! and repeat

To me the story of his song.

The bird is singing of a lad,

That’s hastening to the war-field now.

,Go, sister! to the garden glad,

And wreathe a garland for his brow.’

The story may begin with song,

But it will end in tears and sorrow.

Nay, sister! weep not - for ere long

We meet on some delightful morrow.

Or I will send my steed to thee,

“When I am far - too far removed,

And thou wilt ask him - ‘Where is he -

The brother I so fondly lov’d?

Where is thy rider?’ - he will tell

Of lands where war is wasting wide,

Where human blood-streams rivers swell,

And mortal corpses bridge the tide.

I saw my brother in the fight,

I saw him battling with his lord,

With five bright bands his hat was dight.

A sixth was waving from his sword!

The field was strew’d with men at rest,

Hewn down like oaks. I saw the spear,

The murderous spear in many a breast; -

And all was horrid silence there.”

H. Biezais, salīdzinot Bergmaņa 47. dainu virknes abus (Džemisona un Bouringa) angliskos tulkojumus (Die erste Sammlung der lettischen Volkslieder von Gustav Bergmann, Uppsala 1961, 29. un 30. lpp.), izsaka pilnīgi nesaprotamu spriedumu, ka tieši šie tulkojumi liecinot, cik kļūdaini un pārprasti Bourings tulkojis. Kaut gan Bouringam, kā redzējām, ir vairāki kļūdaini un pārprasti tulkojumi, tieši šis tulkojums tāds nav. Tas ir pārāks par Džemisona veikumu, jo, kamēr pēdējais šo dainu virkni tikai tulkojis, Bourings to ir atdzejojis un turklāt ļoti labi. Atkāpšanās no dainu pantmēra un viscaur lietotās atskaņas šai gadījumā angļu lasītājam domātā tulkojuma kvalitāti tikai ceļ, nevis mazina. Tāpat arī nepārliecina Biezā domas, ka Bourings nav pazinis Džemisona tulkojumu.

1831. gada tulkojumi ne vien nav Skota, bet tie veikti arī neatkarīgi no Džemisona un Bergmaņa tulkojumiem. Vienīgais sakars ar Skotu un Džemisonu ir tas, ka Skots nodevis Bouringam recenzēšanai latvju tautasdziesmu krājumus, kurus viņš sakās saņēmis no sava “drauga” Džemisona. Šis teikums uzdod mīklu vēsturnieka kritikai. Lieta tā, ka 1821. gadā, tātad desmit gadu iepriekš, Skots un Džemisons sanaidojās. Vēl 1820. gadā Skots bija devis par Džemisonu ļoti labu rekomendāciju (The Letters of Sir Walter Scott 1819-1821, vol. VI, London 1934, 191. lpp.), bet tad 1821. g. 28. oktobrī abu vīru starpā izcēlās nesamierināms konflikts (sīkāk par to sk. ibid., vol. VII, 28. lpp.). Tomēr iepriekš minētajā, 1831. gadā iespiestajā vēstulē Skots Džemisonu dēvē par savu draugu. Ja ir taisnība Skota biogrāfiem, ka Skots un Džemisons pēc sava konflikta (kas bija plaši pazīstams) nekad nesamierinājās, tad izskaidrojums pretrunai varētu būt tas, ka tautasdziesmu sējumi nodoti recenzijas rakstīšanai pirms 1821. g. 28. oktobra. No otras puses, senās draudzības atgādinājums varēja būt palmas zars Skota rokās, un tad vēstule varētu būt rakstīta arī pēc 1821. gada. Pati recenzija nav sarakstīta agrāk par 1828. gadu, jo šai gadā iznāca recenzijā pieminētā Parota grāmata. Laikam The Foreign Quarterly Review redakcijai bijušas grūtības sameklēt kādu, kas uzņemtos latviešu tautasdziesmas recenzēt. Tas, ka beidzot izdevās recenzentu sameklēt, bija ievērojams notikums. Tāpēc nav saprotams, ka Bourings vēlāk nevarēja atcerēties, kur viņa recenzija iespiesta. Tomēr noskaidrot to visu sīkumos mūsu problēmai nav svarīgi.

Visus apstākļus apsverot, varam būt droši, ka Skots nav piedalījies latviešu tautasdziesmu atdzejošanā arī šai gadījumā. To var spriest arī pēc tā, ka Bourings vārdu meistarībā ne tuvu nesasniedz Skotu. Arī Skota kopoto rakstu izdevēji ir tādās pašās domās un nav tajos uzņēmuši nevienu latviešu tautasdziesmu.

1946. gada versijas

Baumaņa un Burtnieka krājumā Latvian Poetry (1946) ievietotas piecas un pus lappuses latviešu tautasdziesmu anglisko tulkojumu un visiem piezīmēts “English Version by Sir Walter Scott”. Jau konstatējām, ka Skots nav atdzejojumu autors. Tomēr jāizsaka vēl kāda cita kritiska piezīme par ievietotajiem atdzejojumiem. Vispirms vairāki atdzejojumi ir paša Burtnieka pārveidoti, bet Skota vārds atstāts. Tā, piemēram, Bourings (vai viņa padomdevējs) nav zinājis, kas ir “apenītis”, un atstājis šo vārdu angļu tekstā latviešu valodā. Burtnieks tai vietā liek “Mr. Hop-bine”, nebēdājot, kas notiek ar pantmēru (galu galā par to atbild Skots!). Vairākas tautasdziesmas, ko Bourings ir sniedzis atstāstījumā, Burtnieks ievieto dzejā, vienkārši sacērtot teikumus piemērotos gabalos, kaut arī pantmēra trūkums ir acīm redzams. Tālāk - dažas no ievietotajām Skotam piedēvētajām dziesmām nemaz nav nedz Bouringa, nedz Džemisona rakstos.

Minēto iemeslu dēļ šis 1946. gada versijas nevar kalpot latviešu tautasdziesmu pelnītai popularizācijai tautās, kas runā angliski. Jāpriecājas, ka Andrupa un Kalves 1954. gadā izdotajā darbā nav atkārtota šī 1946. gada kļūda un Skota vārds pieminēts tikai citādā viegli saprotamā sakarā profesora Spekkes ievadā. Būtu vēlams, lai arī citi mūsu literatūras lietpratēji sekotu Andrupa paraugam un turpmāk vairs neminētu Skotu kā latviešu tautasdziesmu atdzejotāju.

1954. gada hipotēze

H. Biezā 1954. gada rakstu minot, atzīmēju viņa nopelnus, ka viņš norādījis uz 1814. gada publikāciju. Nav tomēr pieņemama viņa hipotēze, it kā angļiem būtu lielāki nopelni, mūsu tautasdziesmas ceļot gaismā, nekā vāciešiem. Biezais gan īstenībā uzstājas pret Herdera nopelnu, aizrādot, ka pēdējo ietekmējuši franči un angļi, un ka angļi izdevuši vairāk latviešu tautasdziesmu tulkojumu nekā Herders. Nepieskaroties jautājumam, vai Herderu ietekmējuši angļi un franči, jāiebilst pret Biezā chronoloģiju. Herders pieder iepriekšējai paaudzei, tāpēc viņa atdzejojumus nevar salīdzināt ar abu angļu tulkojumiem. Biezā argumentācijas pamatā, acīm redzot, ir polītiskā tendence mazināt vācu lomu mūsu folkloras krāšanas vēsturē. Tai pašā reizē Biezais neapdomā, ka no latviešu patriotiskā viedokļa daudz izdevīgāks ir spriedums, ka Herderu ietekmējis latviešu tautasdziesmu daiļums un nevis franču vai angļu folkloristi. Tomēr neatkarīgi no polītiskiem un patriotiskiem apsvērumiem zinātniskais godīgums prasa, lai mēs noskaidrotu patiesību. Cēlonības virkne šoreiz liekas skaidra. Herders saka vākt un tulkot latviešu tautasdziesmas. Viņam sekoja Bergmanis un Vārs. Bergmanim un Vārām sekoja Džemisons un Bourings. Šo virkni nekādi nevarēs apgriezt otrādi.

Ir gan kāds cits jautājums, kurā parādās starpība starp vācu un angļu nostāju pret latviešu tautasdziesmām, proti, novērtējumā. Šī starpība izpaužas Bergmaņa un Dže-misona šai rakstā citētajā parallēlajā vērtējumā, salīdzinot latviešu tautasdziesmas ar klasisko dzeju.

Augšējais spriedums publicēts manā 1956. gada rakstā. Liekas, ka starplaikā Biezais ir revidējis savas 1954. gadā izteiktās domas, jo 1961. gadā izdotajā Bergmaņa tautasdziesmu krājuma priekšvārdos un ievadā atzīta Herdera prioritāte. Totiesu šai viņa darbā sajaukta chro-noloģija citā, pie tam ļoti svarīgā, ziņā: latviešu tautasdziesmu pirmās nejaušās publikācijas esot no 16. gadsimteņa pirmās puses! Diemžēl, tādas gan vēl nav zināmas, bet, ja tādas izdotos atrast, tas būtu milzīgs pakalpojums mūsu zinātnei.

Pavirši lietām pieejot, varētu likties, ka no reklāmas viedokļa būtu izdevīgāk, ja pirmos latviešu tautasdziesmu tulkojumus angliski būtu izdarījis visiem pazīstamais un slavenais rakstnieks Skots un nevis tikai speciālistiem pazīstamais Džemisons un Bourings. Tomēr arī šai ziņā zinātniskais godīgums prasa, lai noskaidrojam taisnību saskaņā ar dainu:

Ej, baliņi taisnu ceļu,

Runā taisnu valodiņu.

Tad ir Dievs palīdzēs

Taisnu mūžu nodzīvot.

Galu gala arī no reklāmas viedokļa ilgāka skatījuma izdevīgāka būs patiesība. Ar to, protams, nav teikts, ka visi, kas līdz šim runājuši par Skotu kā tulkotāju, ir gribējuši paust nepatiesību - viņi vienkārši nav jautājumu pienācīgi izpētījuši.