Citāti Resursi internetā

III. LATVIEŠU LITERĀRĀS VALODAS VEIDOŠANĀS UN PĒTNIECĪBA

 

Ievads. Literārās valodas cilmes un avotu jautājums.

3.1. Senie teksti kā literārās valodas avoti.

3.2. Sarunvaloda kā rakstu valodas avots.

3.3. Runātās un rakstu valodas attieksmes senākajā rakstu valodas attīstības posmā.

3.4. Virsdialektālās valodas jautājums un senāko tekstu valoda.

3.5. Senās gramatikas kā latviešu vēstures avoti.

3.6. Literārās valodas vārdu krājuma veidošana.

3.7. Senākā posma rakstu valodas pētniecība.

3.7.1. Kultūrtekstu tulkojumi un to nozīme literārās valodas veidošanā.

3.7.2. Senākā posma vārddarināšanas sistēmas pētniecība.

 

I e v a d s. Literārās valodas cilmes un avotu jautājums.

Nenoliedzami, ka “latviešu literārā valoda veidojusies un izaugusi īpatnējos apstākļos, un tas padara grūtāku tās vēstures izpēti» - tā atzīst valodnieces A.Blinkena un A. Bergmane monogrāfijas “ Latviešu rakstības attīstība” ievadā. Daļu grūtību sagādājis veclatviešu rakstu valodas jautājums un veclatviešu tekstu autoru, vācu mācītāju, filoloģiskās darbības vērtējums vai, precīzāk, nepietiekams izvērtējums.

Ļoti iespējams, ka daļu grūtību būtu izlīdzinājis pats šīs visjaunākās latviešu valodniecības nozares — latviešu literārās valodas vēstures — izveidotājs prof. Arturs Ozols, kurš šajā nozarē strādāja intensīvu, bet īsu laiku.

1952. gadā Arturs Ozols sāka lasīt jauno valodniecības kursu universitātes studentiem, parādījās viņa pirmās publikācijas par latviešu literārās valodas vēstures jautājumiem, pētīšanas uzdevumiem, mērķiem, izpētes paņēmieniem, bet jau 1964. gadā tiek publicēti viņa pēdējie raksti. Monogrāfija «Veclatviešu rakstu valoda» iznāk 1965. gadā pēc profesora nāves.

Kaut arī visu šo laiku latviešu literārās valodas vēstures izpēte ir turpinājusies, papildinājušies mūsu priekšstati par to, kādiem attīstības lokiem gājusi cauri mūsu literārā valoda, A. Ozola monogrāfija līdz šim ir plašākais pētījums par latviešu literāro valodu laikā no 16. gs. līdz 19. gs. vidum.

Vienlaikus jāatzīst arī tas, ka, jau beidzot darbu pie veclatviešu rakstu valodas, Arturs Ozols apzinājās latviešu literārās valodas vēstures izpētes nepilnīgumu kopumā un veclatviešu rakstu valodas posma problemātiku īpaši, īsi pēc monogrāfijas pabeigšanas 1964. gadā.

Arturs Ozols rakstīja: «Latviešu literārās valodas izveide pašreiz ir gandrīz neapstrādāts latviešu valodniecības darba lauks, kas paver plašas iespējas valodnieku radošai iniciatīvai precizēt pētīšanas metodes, veidot sistēmu un radīt tādu vai citādu mūsu literārās valodas vēstures variantu.” [Ozols A. Latviešu rakstu valodas un literārās valodas vēstures pētīšanas metodes un sistēma – Krāj.: Ozols A. Raksti valodniecībā, R., 1967, 460.lpp.].

 

1. Senie teksti kā lierārās valodas avoti.

Kādi bijuši tie šķēršļi, kas kavējuši atzīt, ka veclatviešu teksti nav tikai kroplas, samocītas sintakses paraugi, sveštautiešu veidots žargons? Kas traucējis vērtēt veclatviešu rakstu valodu kā mainīgu, ciešā saistībā ar attiecīgā laikmeta sabiedrības, kultūras vēsturi esošu parādību?

Viens no šķēršļiem ir filoloģiskas dabas. Tā ir veclatviešu tekstu nepietiekamā izpēte. Bet šis ir filologa spēkiem padarāms darbs. Sarežģītāks ir otrs šķērslis. Tas ir veclatviešu tekstu autoru sveštautības jautājums saistībā ar sociālpolitiskajiem, kultūrvēsturiskajiem, ekonomiskajiem aspektiem Baltijā 16.—19. gs. Jautājuma objektīva izgaismošana nav panākama tikai filoloģiskā vidē. Te vēlama, pat nepieciešama, citu sabiedrisko zinātņu pārstāvju līdzdarbība. Šo jautājumu loks vai arī, Artura Ozola vārdiem runājot, latviešu valodniecības neapstrādātā darba lauka mazdarīto vietu izstrāde tad arī ir izejas pozīcija veclatviešu rakstu valodas rezultatīvā tālākajā pētīšanā.

Ja veclatviešu tekstus uzlūkojam par latviešu literārās valodas avotiem, tad — uz ko pamatojoties, tas tiek darīts?

Pirmkārt, tā būtu apzināšanās, ka veclatviešu rakstu valoda analizējama kā nepārtrauktā attīstībā esoša, mainīga valodiska parādība. Arturs Ozols rakstīja, ka nesaistīt veclatviešu rakstu valodu, t. i., literāro valodu līdz 19. gs. vidum, un literāro valodu, sākot ar 19. gs. vidu, vienotā veselumā nozīmētu ignorēt parādību nepārtrauktas attīstības faktu [Ozols A. Veclatviešu rakstu valoda. R., 1965, 9.lpp.].

Otrkārt, tas ir atzinums, ka latviešu literārā valoda savā sākotnē (un pat ilgu laiku) nevar reprezentēties kā izveidots lingvistisks veselums, kā pilnība. Tā atrodas tapšanas stāvoklī. Arturs Ozols šo literārās valodas īpatnību skatīja ciešā sakarā ar literārās valodas pazīmēm. Viņš uzskatīja, ka literārās valodas vēstures objektos [tekstos. — M. B.] šīs pazīmes — rakstu forma, normatīvums, rakstu valodas veidotāju valodas meistarība — ne vienmēr realizējušās vienlaikus. Tas, ka šim atzinumam, resp., teikumam, kurš nobeidz Artura Ozola izveidoto literārās valodas definīciju , nav pievērsta uzmanība, savukārt apliecina to, ka mūsu izpratne par atsevišķiem jautājumiem arī nav nekas sastindzis, nemainīgs, sākotnēji nekļūdīgs un pilnīgs [Sk. arī: Baltiņa M. Par normas pazīmēm latviešu literārās valodas vēsturē. – LPSR ZA Vēstis, 1986, 1.num., 66.-72.lpp.].

Treškārt, tās ir šī teksta autores atziņas, ka 17. gs. tekstu autoriem ir bijušas respektējamas latviešu valodas zināšanas, ka daudzos gadījumos rakstu veidotāji ir balstījušies uz tautā nekļūdīgi noklausīto valodu dažādās Latvijas izloksnēs Kurzemē, Vidzemē un Latgalē, ka 17. gs. rakstu valodai piemīt normatīvas pazīmes..

Pirms pievēršamies mūsu viedokļa izklāstam, lieti varbūt atgādināt, ka lietuviešu valodniecībā jau sākotnēji nepastāv šī problēma par senākajiem tekstiem kā literārās valodas avotiem. Jau paši pirmie teksti (kā latviešu, tā lietuviešu, arī prūšu) ir baltu literāro valodu sākotne, resp., avoti (skat. krāj.: Baltu valodas senāk un tagad. R., 13-17.lpp.].

Tekstu nepietiekamā izpēte, t.i., uzskats, ka tie ir mazvērtīgi utt., autoru sveštautība — tie visi ir sekundāri jautājumi. Šādu iespēju — hronoloģiski neierobežot un skatīt senos tekstus kā literārās valodas avotus — lietuviešiem dod izveidotā literārās valodas definīcija, kas ir elastīgāka un ietilpīgāka par līdz šim latviešu valodniecībā dominējošo.

Autoritatīvais lietuviešu literārās valodas - pētnieks prof. J. Paļonis (viņš ir arī monogrāfijas «Lietuviu literatūrinē kalba. XVI—XVII a.» autors) uzskata, ka literārā valoda ir vairāk vai mazāk apstrādāta, normalizēta valoda, kas visbiežāk balstīta uz kādu vienu dialektu un kalpo galvenokārt kādas tautas, nācijas kultūras, civilizācijas vajadzību apmierināšanai. Kā redzam, tad šajā literārās valodas koncepcijā akcentētas sekojošas literārās valodas pazīmes:

1) literārā valoda ir plašs komunikācijas līdzeklis;

2) literārā valoda ir virsdialektāla valoda;

3) literārā valoda ir normēta valoda.

Šīs pazīmes kā būtiskus literārās valodas komponentus J. Paļonis izvirzīja 1961. gadā rakstā «Apie literatūrines kalbos norminimo pagrindus bei kritērijus”. [Palionis J. Apie literatūrinēs kalbos norminimo pagrindus bei kriterijus. – Grām.: Dabartine lietuvių kalba. Vilnius. 1961, 5.-22.lpp.].

Literārās valodas vienlaicīgo saistību ar izlokšņu valodu un atšķirīgumu no tās J. Paļonis uzskata par vērā ņemamu literārās valodas pazīmi: «Kaut gan literārā valoda ir kādas izloksnes apdarīta, normēta valoda, tomēr jau no savas rašanās pirmās dienas tā atšķiras no izloksnes. Tā sāk tecēt savus ceļus, attīstot savus likumus.” [Turpat, 7.lpp.].

Un vēl dažas piezīmes veclatviešu rakstu autoru sveštautības jautājumā. Jau iepriekš akcentējam, ka minējumi nedrīkstētu radīt maldīgu priekšstatu par to, ka tiek atdzīvināts vai papildināts mīts par Baltijas vācietības apoloģētisko lomu mūsu tautas likteņos tālā senatnē, kā arī atjaunināts vācu mācītāju cildinājums par paveikto latviešu literārās valodas vēsturē. Valodniekiem esošo atzinu padziļinājums un novitātes par 16.—19. gs. ir vairāk kā nepieciešamas. Virspusīga veclatviešu rakstu autoru padarītā darba vērtēšana parādītu virspusīgo pieeju literārās valodas vēsturei, sabiedriskās, ideoloģiskās, ekonomiskās dzīves situācijai, kādā veidojās mūsu literārā valoda. Sabiedriskās domas pieredze un attīstība, t.i., sabiedriskās domas vēstures pētījumi ir pietiekams pamats, lai panāktu šī sarežģītā veidojuma — Baltijas vācietības — izvērstāku izgaismojumu.

Šobrīd mūsu rīcībā ir virkne pētījumu, kas parāda veclatviešu rakstu autorus kā humanitāras ievirzes, arī progresīvi domājošus cilvēkus (protams, sava laika kontekstā). Piemēram, A. Svelpis bija izsekojis G. Manceļa zinātniskajām interesēm par dabas parādībām. Nelielo grāmatiņu «Teoloģiskas un fizikālas meditācijas par zemestrīci A. Svelpis vērtēja kā darbu ar progresīvu ievirzi. [Svelpis A. Aristoteļa domas nemaz nav tik absurdas ... Lietratūra un Māksla, 1983, 12. aug., 16.lpp.]. Akad. J. Stradiņš pozitīvi novērtējis Vecā Stendera centienus zinātņu popularizēšanā latviešu vidū. [Stradiņš J. Etīdes pa Latvijas zinātņu pagātni. R., 1982.]. H. Strods izsekojis Bībeles tulkotāja E. Glika intensīvajai darbībai izglītības laukā Krievijā. [Strods H. Ernsta Glika literārais darbs Maskavā. – Karogs. 1985, 1, 150.-158.].

Un tomēr jāatzīst, ka jautājums par Baltijas vāciešu darbības pozitīvajiem aspektiem nav tik vienkāršs, lai pietiktu ar atsauci uz iepriekš minētajiem rakstiem. Šajā sakarā — par Baltijas vācietības jautājumu — varētu minēt prof. P. Krupņikova grāmatā «Melu un patiesības palete» minēto tēzi par kādas vienas nācijas divām kultūrām attiecībā uz Baltijas vācietību. Viņš raksta, ka Baltijā vācietībai piemita īpatnēja sociālā struktūra, ka Baltijā nebija sociālās bāzes «otrās — progresīvās kultūras attīstībai, tomēr arī šeit blakus muižniecības neskaitāmiem apoloģētiem darbojās muižniecības kritiķi». [Krupņikovs P. Melu un patiesība palete. R., 1980, 25.lpp.].

Tā kā prof. P. Krupņikova grāmatā analizētas 19. gs. otrās puses sabiedriski politiskās, ideoloģiskās cīņas un kustības Baltijā, tad saprotams, ka atkāpe līdz 17. gs. autoram nav bijusi nepieciešama. G. Mērķeļa pieminējums ir pati tālākā atkāpe vēsturē Baltijas vācietības jautājumā. Vērā paturams P. Krupņikova secinājums, ka «visumā baltvācu gadījumā nevaram runāt par divām vācu kultūrām, par divām vācu nācijām, atsevišķos gadījumos bija vērojamas progresīvās vācu kultūras atsevišķas izpausmes”. [Turpat].

Varbūt arī G. Manceļa, G. Fr. Stendera, E. Glika u.c. — pirmo vārdnīcu, gramatiku, tekstu autoru — darbības dažus aspektus būtu iespējams vērtēt kā vācu kultūras agrīnus atzarus Baltijā. Protams, paturot vērā, ka tomēr šie humanitārām iedabām apveltītie cilvēki bija mūsu tālā pagātnē aizgājušo senču apspiestības veicinātāji, un neaizmirstot to, ka viņi ne tuvu nebija sava laika muižniecības kritiķi.

Šo ar Baltijas vēsturi saistīto jautājumu sakarā vēlreiz jāpiemin lietuviešu valodnieku, arī literātu, vēsturnieku un folkloristu pieredze. 1947. gadā, atzīmējot lietuviešu pirmās grāmatas 400 gadu jubileju, tika izdots rakstu krājums «Senoji lietuviška knyga», kurā teikts, ka Mažvīda sastādītā un sacerētā reliģisko dziesmu, pamācību, lūgšanu krājuma uzdevums bija tieši tāds pats kā visām pirmajām grāmatām baltu literārajās valodās - pakļaut baltu tautas ar kristīgās ticības palīdzību.

Bez tam lietuviešu valodnieki, literāti, vēsturnieki (protams, atbilstoši tā laika obligātajām ideoloģiskajām klišejām, balstoties uz obligātajām ideoloģiskajām atziņām), vērtēja pirmo grāmatu kā tautas garīgās kultūras vēstures pieminekli, lielu vērību pievēršot tekstu filoloģiskai analīzei.

Protams, līdzīgo parādību baltu literāro valodu sākotnē ir daudz, izņemot vienu — mūsu pirmo tekstu autoru sveštautības faktu. Ar to ir grūti samierināties. Bet citas sākotnes nav.

Tagad par to, kā izprasta raksta sākumā minētā doma, ka 17. gs. teksti ir latviešu literārās valodas avoti.

Vispirms par tekstu autoriem un viņu latviešu valodas zināšanām. Apzinātie materiāli rāda, ka lielāku tekstu tulkošanai un sacerēšanai G. Mancelis, E. Gliks gatavojās nopietni. Piemēram, kad E. Gliks uzņemas Bībeles tulkošanas darbu, viņš dodas papildināt savas valodu zināšanas uz Hamburgu. Mācās un padziļina zināšanas senebreju, latīņu, grieķu valodā. Vidzemē atgriežas pēc septiņiem mācību gadiem.[Par to sīkāk skat.: Dunsdorfs E. Pirmās latviešu bībeles vēsture. Mineapolisa, 1979.]. Par E. Glika īpašajām dotībām valodās, valodas izjūtā ir jārunā plašāk, šoreiz tikai atgādināsim H. Stroda atzinumu par E. Glika darbību vispār: «E. Glika pozitīvā literārā mantojuma zinātniskai analīzei un atklāsmei, šķiet, jāveltī lielāka uzmanība. Jāatrod pienācīga vieta mūsu priekšstatos arī par šī tālā laikmeta lielo cilvēku nopelniem. [..] Kaut arī viņa subjektīvais nolūks bija luterisma izplatīšana un feodālā absolūtisma stiprināšana, objektīvi E. Glika darbība veicināja abu šo tautu [latviešu un krievu. — M. B.] kultūras un izglītības attīstību.” [Sk. 11. piezīmi.]. G. Mancelis pie savas Sprediķu grāmatas strādāja 17 gadus, turklāt tad, kad vairs nepildīja mācītāja pienākumus un bija atstājis profesora vietu Tērbatas universitātē, - tātad nodarbojās tikai ar filoloģisku darbu, protams, gan gatavojot svētrunas saviem amata brāļiem.

Jau A. Ozols atzina, ka G. Manceļa sprediķu teksti ir tā laika tautā lietoto izteicienu, frazeoloģisku vārdu savienojumu, salīdzinājumu, arī parunu un sakāmvārdu krājums un izpētes avots. [Sk. 3. piezīmi, 202.-204.lpp.].

Atzīstamie panākumi latviešu tekstu, vārdnīcu, lielāku tulkojumu (kāda bija Bībele) gatavošanā nenoliedzami izriet no šo cilvēku apdāvinātības valodu apguvē. Tekstu veidošanas prasme sakņojas iepazītā morfoloģisko formu, vārddarināšanas līdzekļu sistēmā, leksikas, fonētikas apguvē arī tauta noklausītu sintaktisku konstrukciju iesaistīšana rakstu valodā. Sintakses jautājums būtu īpaši skatāms tā laika reliģisko tekstu veidošanas tradīciju aspektā.

Šo svešo, bet obligāto reliģiskā teksta izveides kanonu “uzklājums” latviešu valodai tad arī ir tas, kas visvairāk kropļojis un samocījis rakstīto vārdu, kas traucējis papētīt veclatviešu tekstus kā normētas literārās valodas sākotni, kā dēļ par mazvērtīgu ir tikusi vērtēta visa veclatviešu rakstu valoda.

Ir saprotami, ka literārās valodas pazīmi – “literārā valoda ir tautas valodas forma, ko kopuši valodas meistari” - grūti attiecināt uz veclatviešu tekstu autoriem ne tikai viņu svešās izcelsmes dēļ, bet arī tāpēc, ka mēs šajos tekstos atrodam visai maz līdzīga ar mūsdienu literāro valodu. Sveša saturā, sveša izteiksmē.

Salīdzināt šos divus literārās valodas modeļus, bet salīdzinot aizmirstam valodas attīstības pazīmi, kas tik būtiska tādai mainīgai valodas formai kāda ir mūsu rakstu valoda savā sākotnē. Šajā sakarā par veclatviešu pirmajiem tekstiem īsti vietā būtu vēl kāds neliels komentārs un atkal no lietuviešu literārās valodas vēstures.

Minētajā lietuviešu rakstu krājuma vienlaikus ar cildinājumiem Mažvīda valodai teikts, ka daudzās vietās Mažvīds verdziski pieturējies pie tulkojamā teksta, ka dažviet lietuviskais teksts ir ne tikai grūti saprotams, bet arī pavisam nesaprotams. [Kruopas J. Žodyninės slavybės M. Mažvydo raštų kaboje. – Grām.: Senoji lietuviška knyga. Kaunas, 1947, 222.lpp.]. Un te pavīd īpatna līdzība latviešu un lietuviešu literāro valodu sākotnē - Mažvīds, kuram rakstu valoda ir arī viņa dzimtā valoda, un latviešu teksta veidotājs, sveštautībnieks, kurš, pieņemsim, ka pavirši apguvis latviešu valodu, ir nonākuši pie līdzīga rezultāta.

Kā viens, tā otrs ir spējis radīt neskaidru, neveiklu tekstu resp., tulkojumu. Mūsu uzskats būtu, ka pirmo baltu tekstu veidošana prasīja īpašu prasmi — spēju atrauties no dzimtās valodas, spēju attālināties no tautas valodas tradīcijām. To vieglāk panāca, verdziski pieturoties pie svešā teksta veidošanas likumībām gan sintaksē, gan leksikā. Tādējādi gan sveštautība, gan neizkopta rakstu valodas prasme (Mažvīda piemērs) ir vienlīdzīgi šķēršļi, iemesli, ka savā sākotnē baltu literāra valoda ir neveikla, svešatnīga grūti atpazīstama. Runājot par latviešu valodu jāsaka, ka 17. gs. rakstu valoda krasi atšķiras no 16. gs. tekstu valodas. progress ir ievērojams, gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. Tomēr arī 16. gs. tekstos atrodami liecinājumi, ka šo tekstu autori balstījušies uz tautas valodā labi saklausītām likumībām, teksti ir apjomā nelieli, apzināti ir tikai daži no tiem.

Lai mūsu secinājumi par veclatviešu valodu nekļūtu melīgi, to nozīme literārās valodas vēstures aspektā pieminam un tie par jaunu caurskatāmi tie ir. Un šis darbs jau ir aizsākts. [Sk. arī: Karma R. Verbi 1585. gada kethismā. Diplomdarbs. VLU 1983,].

Kas daudzkārt traucējis palūkoties uz veclatviešu rakstu valodu kā apzināti normētu valodu? Visbiežāk tas, ka. parasti akcentētas tekstos atrodamās neatbilsmes mūsdienu literārās valodas normām morfoloģijā, sintaksē, izcelti barbarismi un ģermānismi leksiskajā sistēmā, uzsvērts, ka trūcīgi noslogota vārddarināšanas sistēma.

Patiesībā pēdējos gados stāvoklis, resp., atzinumi par veclatviešu rakstu valodu mainās, tikai ar tiem iepazīstas šaurs speciālistu loks vai kāds rets interesents. Piemēram, D. Nītiņas monogrāfijā «Prievārdu sistēma latviešu rakstu valodā” uz plašas veclatviešu tekstu materiāla bāzes izsekots tam, cik ilgstoši un smagi vāciskās teikumu konstrukcijas tika uzklātas latviešu valodas tekstam.

Bet šis pētījums rāda arī to, ka daudzos gadījumos veclatviešu tekstu autori ievēroja latviešu valodas teikumu izveides likumības, prievārdu, prievārdisko konstrukciju lietojuma īpatnības, visu to, kas veido valodas iekšējo stabilitāti un normatīvo raksturu. [Nītiņa D. Prievārdu sistēma latviešu rakstu valodā. R., 1978.].

Viens no lielākajiem 17. gs. literārās valodas pieminekļiem (un ja ne pats nozīmīgākais) ir E. Glika Bībele. Pie secinājuma, ka E. Glika tekstos valodai ir normatīvas iezīmes, bija nonācis valodnieks un folklorists P. Šmits. Viņa pagarais raksts «Glika bībeles valoda» satur vairākus vērtīgus atzinumus šādā skatījumā.

Vispirms jau P. Šmita secinājums: «Par velti arī būtu šai tulkojumā meklēt kādu stingri noteiktu izloksni” [P.Šmits. Glüka bihbeles waloda. – Rakstu krājums. Rīgas Latv. Beedribas Zinibu Komisijas izdots. 14. num., R., 1908, 21.lpp.]. sasaucas ar atziņu par literārās valodas virsdialektālo raksturu.

Otrkārt, P. Šmits parāda E. Glika atkarību no tā laika latviešu valodas gramatikās iedibinātajām likumībām un tradīcijas atsevišķu lietvārdu morfoloģisko formu lietojumā. Piemēram, lietvārda locījumu paradigmā veclatviešu rakstu valodā bija ieviests ablatīva locījums. Lai diferencētu vīriešu dzimtes o-celmu lietvārdu vienskaitļa akuzatīva locījuma vīru un daudzskaitļa ģenitīva locījuma vīru galotnes, vecajos tekstos tika lietota forma vīro. Tā rīkojās arī E. Gliks. Jāņem vērā tas, ka Bībeles tulkošanas gaitā E. Gliks pakāpeniski «atteicās» no šīs māklīgās formas - ablatīva locījuma - lietojuma. «Vecās Derības» tekstā (kā rāda mūsu apzinātais materiāls par lietvārdu locījumu lietošanu) šīs formas ar o lietotas retāk nekā «Jaunās derības» tekstā. Pati latviešu valodas sistēma liek E. Glikam mainīt attieksmi pret iedibinātajām tradīcijām rakstos. P. Šmits secina: «Pie Glika šādi piemēri [ar ablatīva locījumam pielīdzināmo formu resp. galotni -o. — M. B.] gan jau pieder pie izņēmumiem [. .]” [Turpat, 23.lpp.].

Treškārt, daudzos gadījumos E. Gliks balstās uz saviem novērojumiem valoda, un mums tie savukārt rāda atsevišķu valodas parādību attīstības gaitu. P. Šmits izsaka atziņu, ka senā baltu vienskaitļa datīva galotne -i Glika tekstos sastopama «vienīgi pie skaidras i deklinācijas [i-celma. — M. B.] vārdiem: jūsai sirdi, tai cilti, tavai aci, tai telti». [Turpat, 26.lpp.].Tas liecina, ka 17. gs. senā baltu vienskaitļa datīva galotne -i vairs nav bijusi plaši izplatīta, vismaz tais apvidos, kur tautas valodā ieklausījās E. Gliks.

Ceturtkārt, E. Gliks apzinājās, ka variants ir būtisks valodas iekšējās attīstības vispārīgs priekšnoteikums un latviešu valodas vārdu morfoloģisko formu variantus viņš uzskatīja kā valodas sistēmai piemītošas, dabiskas parādības. E. Gliks it kā saprata, ka viņa spēkos nav izšķirt tā laika valodā esošo variantu likteni un novērst variantās formas rakstos. Gan morfoloģisko formu, gan sintaktisko konstrukciju, leksēmu variantu, 17. gs. valodā bija ne mazums. Protams, daudzos gadījumos vācu valodas paraugs E. Glikam tāpat kā visiem veclatviešu autoriem bija mēraukla, pēc kuras latviešu valodas gramatiskajai sistēmai piemērot ne vienu vien vārdu. P. Šmits raksta: «Pārrunātai galotņu sagrozīšanai vācu valodas priekšzīme tomēr laikam nebūs noderējusi par vienīgo iemeslu, jo arī pašā latviešu valodā ne mazumu vārdu lieto abos dzimumos, kādēļ ari mūsu pirmie rakstnieki nebūs piegriezuši pienācīgas vērības lietu vārdu galotnēm. Pie šādiem vārdiem ar nenoteiktām [variantām. — M. B.] galotnēm pieder, p.p.: kļava un kļavs, āpša un āpsis, tas dienasts un tā dienasts, tas krīts un tā krīts (krīte). Arī to laiku vācu rakstos kārtas [dzimtes. — M. B.] jautājums nebija galīgi izšķirts.” [Turpat, 23.lpp.].

Mūsuprāt, lietvārdu celmu un locījumu formu variantu jautājumam jāpievērš uzmanība vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, 17. gs. tekstos sastopamo lietvārdu celmu un locījumu formu varianti nav vērtējami pēc atbilsmes vai neatbilsmes mūsdienu literārās valodas normai. Bieži vien tekstos sastopamā forma ir vienīgā, t. i., to nevar vērtēt kā variantu jau attiecībā uz 17. gs. literāro resp. rakstu valodu. Tāpēc bieži vien mēs iegūstam [Baltiņa M. Lietvārdu darināšanas formas un nozīmes latviešu literārās valodas vēsturē. – Krāj.: Valodas aktualitātes – 1983. R., 1983, 86.-94.lpp.] nerezultatīvus secinājumus, ja salīdzinājumam izmantojam mūsdienu literārās valodas lietvārdu gramatiskās paradigmas. Piemēram, 17. gs. E. Glika tekstā sastopami lietvārdi vārtīs, auklīšu.c.. Šie lietvārdi tekstā galvenokārt sastopami kā i'-ce!ma lietvārdi, piem., aukli (vsk. akuz.), ar aukli (vsk. instr.), vārtīs (dsk. lok.), vārtim (dsk. dat.).

Otrkārt, variantu E. Glika tekstā ir ļoti daudz, bet tomēr to kvantitāte netraucē mūsu uzskatam, ka šiem 17. gs. tekstiem piemīt normatīvas iezīmes. Mūsu uzskatu balsta jau tas, ka Bībeles tulkošanas darbs turpinājās vairākus gadus, «Jaunās derības» variants tika plaši un pamatīgi apspriests un diskutēts, atdots autoram un viņa palīgiem pārlabošanai Šis pārlabošanas darbs ilga veselu gadu. [Sk. 14. piezīmi 103.-108.lpp.]. Laika un darba gaitā daudz kas mainījās arī lietvārda celmu un locījumu paradigmā.

Atsevišķi lietvārdu formu varianti pakāpeniski tekstā samazinājās. Tas notika tajos gadījumos, kad Gliks bija izšķīries par kādas variantās formas lietojumu vai nelietojumu tekstā. Pie variantiem būtu nepieciešams atgriezties tad, kad tiktu skatīts jautājums par E. Glika palīgiem Bībeles tulkošanas darbā. Ja uzskata, ka E. Glikam tādi bija un ka viņam pašam bija virsvadītāja funkcijas, tad rodas jautājums, cik lielā mērā viņš jautājumus izlēma pats un. kādos gadījumos paļāvās uz citu ieskatiem? Mūsu vērojumi papildina P. Šmita secinājumu: «[..] zināma vienība tulkojuma valodā liecina, ka viss darbs gājis caur viena vīra rokām.” [Sk. 21. piezīmi.]. E. Gliks atstāja tekstā variantus, apzinādamies, ka viņam un viņa palīgiem nav iespējams izlemt varianto formu jautājumu. Varētu pat teikt, šāds jautājums netika izvirzīts. Bez tam E. Glika tekstā ir lielas variantu grupas, kuras līdz šim tikpat kā nav analizētas.

Gandrīz neskarts stāv salikteņu materiāls. Te paveras raiba aina. Jau tāpēc vien, ka salikteņi skatāmi ciešā sakarā ar vārdkopām izplatītā formālā pieraksta paņēmiena ar biedru zīmi ( = ) dēļ. Tekstā daudz tādu vārdu savienošanas gadījumu ar biedru zīmi, ka grūti šodien izšķirties, vai E. Glika tekstā viena un tā paša jēdziena apzīmējumam lietots saliktenis, vārdkopa vai vārdu savienojums. Piemēram, kā salikteņus varētu kvalificēt šādus vārdu (formu) salikumus: gads-kārta, jūr-malis, acu-raugs, apakš-puse, ceļ-mala, un bass-kāj(is) vārdkopā bass-kāja nams u. c. Savukārt par vārdkopām varētu uzlūkot šādus vārdu savienojumus: ceļa-vīrs, sāls-jūra, jūras-mala u. c.

Ikvienam jūtams, ka šāds dalījums veikts no mūsdienu literārās valodas viedokļa. Materiāla analīzē būtisks ir diahroniskais skatījums. Kā rīkojās E. Gliks ar visu šo dažādo un palielo lietvārdu grupu, kādus kritērijus viņš izvēlējās — jēdzieniskos, fonētiskos (pirmā saskare ar šiem vārdu salikumiem daudzkārt notika runas līmenī)? Kādos gadījumos E. Gliks sekoja G. Manceļa iedibinātajām tradīcijām salikteņu rakstījumā? Kas pamudināja E. Gliku lietot koprakstījumu, piem., acu-plakstiņi, badadzeguze, dumpjadarītājs u.c.?

Lietuviešu valodnieks V. Urbutis savā laikā bija izteicis domu, ka veclatviešu tekstos sastopamais salikteņu un vārdkopu materiāls būtu skatāms arī lietvārdu celmu vēstures aspektā. Viņš rakstīja, ka varētu izsekot gadījumiem, kad savienotājelements a pirmajā komponentā ir sena o-celma lietvārda rādītājs un kad tas kalpo tikai kā savienotājelements saliktenī. [Urbutis V. Senieji latvių kalbos žodynai. – Krāj.: Lietuvių kalbotyros klausimai. Vilnius, 1963, 287.-312.lpp.].

Dažkārt uzskats par veclatviešu rakstu neatbilsmi normētas literārās valodas prasībām balstīts vārddarināšanas sistēmas dotumos. Piemēram, ir izplatīts un vispārzināms atzinums, ka veclatviešu rakstu valodas sistēmā raksturīga atsevišķu vārddarināšanas modeļu pārslodze un pēc šiem modeļiem darināto atvasinājumu pārdaudzums tekstos. Kā raksturīgs piemērs parasti tiek izmantots lietvārdu ar izskaņu -sāna materiāls. Tas ir vispārzināms un ticams, un no tā izriet, ka veclatviešu tekstos šo atvasinājumu lietojums vērtējams negatīvi. To darījusi arī šī teksta autore. [skat. rakstu Deverbālo substantīvu ar izskaņu –šana produktivitātes cēloņi. – LPSR ZA Vēstis, 1975, 10.num., 131.-135.lpp.].

Aizsāktā E. Glika tekstu lietvārdu materiāla analīze statistiskā aspektā un salīdzinājumā ar līdzīgu materiālu mūsdienu literārajā valodā rāda ne tikai šo pārdaudzumu. Reljefākas kļūst arī citas lietvārda sistēmas īpašības, kuras nav laika gaitā mainījušās. Taisni pretēji — tās signalizē par sistēmas iekšējo stabilo organizētību.

Vārddarināšanas izskaņu un atvasinājumu salīdzinājums veclatviešu un mūsdienu literārajā valodā aizsākts, izmantojot «Latviešu valodas biežuma vārdnīcas» apvienoto sējumu, daiļliteratūras sējumu un 17. gs. (E. Glika tekstu) lietvārdu kartotēku. Pagaidām kartotēka aptver apm. 120000 vārdlietojumu no 400 lappušu vienlaidu teksta. Šādu vārdlietojuma masīvu jeb korpusu uzlūko par optimālu statistiskajā analīzē gan mūsu matemātiskās lingvistikas speciālisti, gan ārzemju zinātnieki. [Skat.: Eiche A. Latvian Declinable and Indeclinable Participle. Their Syntactic Function, Freouency and Modality. Stockholm, 1983.].

Tā kā no visa statistiskajai analīzei paredzētā materiāla apgūts nedaudz vairāk par pusi, pārdroši būtu ko apgalvot, bet dažas vispārīga rakstura pazīmes, kuras varētu arī nemainīties, jau iezīmējas. Tā, piemēram, mūsdienu valodā jebkurā pietiekami garā biežuma vārdnīcā apmēram pusi no saraksta aizņem vārdi, kuru lietojuma biežums ir l un 2. Minētā likumība iezīmējas arī E. Glika tekstā. Vārdi, kas lietoti vienu un divas reizes, aizņem apmēram vienu trešdaļu no vārdlietojumu saraksta. Arī vārddarināšanas izskaņu noslogotība mūsdienu valodā un E. Glika tekstā apmēram vienāda. Pirmajā vietā kā vienā, tā otrā gadījumā ir izskaņa -sāna un atvasinājumi ar šo izskaņu uzrāda vislielāko vārdlietojumu. Tālāk mūsdienu literārajā valodā lietvārdu darināšanas izskaņu biežuma sarakstā seko -ums, -ība, -īnš, -tājs, -tis, -nieks, -ējs u. c. Šīs pašas izskaņas veido izskaņu biežuma saraksta sākumu, kas tiek veidots pēc 17. gs. teksta. Izņēmums ir izskaņas -inš(a), -ītis(e), kuras E. Glika tekstos ir gan lietotas, tomēr atvasinājumi ar šīm izskaņām pagaidām nenokļūst biežuma saraksta sākumā.

Pirmie statistiskie salīdzinājumi ir nelieli pēc aptvertā materiāla, tomēr jau šo salīdzinājumu rezultāti var papildināt mūsu priekšstatu par atsevišķām veclatviešu rakstu valodai piemītošām pazīmēm.

Teksta autores nolūks nebūt nav vēlēšanās iedibināt nekritisku pieeju jautājumam par veclatviešiem un viņu valodu, nolūks ir cits — parādīt, kāpēc veclatviešu tekstus var uzlūkot par latviešu literārās valodas avotiem un viņu sacerētājus par lietpratīgiem valodas darba darītājiem.

 

2. Sarunvaloda kā literātās valodas avots.

Vai var runāt par 17.gs. sarunvalodu kā vienu no šī perioda rakstu valodas avotiem, ja iepriekš jau zināms, ka atpazīt 17.gs. sarunvalodu kā sistēmisku parādību pēc mūsu rīcībā esošajiem materiāliem ir pat nereāli? Mūsdienās tiek diskutēts gan termins, gan ar šo terminu aptvertās valodas parādības vai līmenis1. Tā kā pati parādība – valoda runā, valoda runas līmenī – maz pētīta, tad arī definīcijas un secinājumi bieži vien jāuztver vairāk kā pieņēmumi par pētāmo parādību2.

Termins sarunvaloda, attiecināts uz 17.gs. dzīvo tautas valodu, var šķist nekonkrēts, izplūdis un pat radīt pārpratumus.

Sarunvaloda ir viena no tautas valodas formām, kas ietekmējusi rakstu valodas veidošanos. Šādā nozīmē termins sarunvaloda lietots neitrālā nozīmē (apzinoties, ka mūsu apziņā nostiprinājusies leksikoloģijas praksē lietotā sašaurinātā nozīme) un šādā nozīmē tas jau dažkārt sastopams baltu literāro valodu pētījumos.3

Piemēram, A.Blinkena, runājot par latviešu tautības valodas trīs pamatformām, kā pirmo min ikdienas sarunvalodu, kam savukārt ir savi paveidi atkarā no runātāju teritoriālās piederības.4 Lietuviešu valodnieki, analizēdami M.Mažvīda tekstus, uzsvēruši, ka tajos parādās ne vien normalizācijas tendences, bet arī autora centieni pēc spējas labāk un plašāk piesaistīt sarunvalodu rakstu valodas funkcijām.5

Kāds ir 17.gs. tekstu kā literārās valodas avotu saistījums ar šī perioda sarunvalodu? Jādomā, ka dzīvās tautas valodas, t.i., sarunvalodas, attieksmes ar literāro valodu mūsdienās un 17. gadsimtā varam uzlūkot par patstāvīgām, bet savstarpēji nesaistītām attieksmēm. Piemēram, ja mēs atrodam E.Glika tekstā izteikumu ..no rīta mazā gaismiņā..., mums nav pamata to t i e š i saistīt ar A.Upīša dzejoļa pirmo rindu “No rīta mazā gaismiņā mans tētis pār tīrumu aizgāja..” Nozīmīgi ir tas, ka abu izteikumu resp. tekstu avots ir viens – dzīvā tautas valoda.

Baltu literāro valodu pētnieki akcentējuši šo saikni – teksts un dzīvā tautas valoda. Īpaši uzskatāmi tas redzams pirms vairākiem gadiem iznākušajā J.Bretkūna rakstu izlasē, kas izstrādāta J.Paļoņa vadībā. J.Paļonis atzinīgi novērtē J.Bretkūna veikto bībeles tulkojumu. Viņš raksta, ka J.Bretkūns akli nesekoja principam – tulkot burtiski, bet centās tulkot radoši, brīvi. Protams, ne visos gadījumos tas izdevās sekmīgi. Tādos gadījumos cieta gan tulkojamā teksta saturs, gan skaidrība.

J.Paļonis akcentē, ka ar šo īpašību – brīva, radoša pieeja tulkojamam tekstam – saistās cita svarīga pazīme – valodas tautiskums. Bretkūns mācēja bieži izmantot dzīvu tautas vārdu vai teicienu, ekspresīvu gramatisku formu vai konstrukciju. Īpaši daudz Bretkūna bībeles tulkojumā tēlainu darbības vārdu, teicienu, ekspresīvu gramatisku formu vai konstrukciju, piem., griezt zobus, lauzt kaklu u.c. daudz tādu augu, dzīvnieku, objektu nosaukumu, kuri tagad kļuvuši par arhaismiem. Bretkūna bībeles tulkojums bija un vēl tagad ir uzlūkojams par tādu senu rakstu pieminekli, kurā spilgti un bagātīgi, daudzveidīgi atklājas gan tā laika lietuviešu tautas sarunvalodas stihija, gan lietuviešu literārās valodas normu veidošanās process.6

Īpaši interesanti un nozīmīgi ir tas, ka rokraksta lappušu malās J.Bretkūns un viņa korektori atstājuši piezīmes – svītrojuši, labojuši vārdus, konstrukcijas. Tas viss rāda gan tulkošanas procesu, gan meklējumus, balstītus dzīvajā tautas valodā. J.Paļonis atzinīgi novērtējis J.Bretkūna iedziļināšanos lietuviešu valodas sintakses struktūrā, to, ka lietpratīgi uztvertas un izmantotas divdabja konstrukcijas, konstrukcijas ar verba infinitīvu utt.

Latviešu valodnieki līdz šim ir bijuši atturīgāki veco tekstu un to autoru vērtētāji tieši šajā aspektā – rakstu valodas un dzīvās tautas valodas attieksmes aspektā. Bieži vien rūpīgā un dziļā 17.gs. rakstu valodas analīze satur visai skopus atzinumus par sarunvalodas ietekmi uz attiecīgā perioda rakstu valodu. Protams, teksta saistījums ar izloksnēm un to attieksmju vērtējums, kas būtībā līdz šim ir bijis viens no pamatpaņēmieniem veclatviešu rakstu valodas analīzē, atrodams it visos pētījumos.7

Mūsuprāt uzmanība pievēršama arī attieksmēm teksts: dzīvā tautas valoda resp. sarunvaloda, ar pēdējo saprotot nevis izloksni, bet runāto valodu vispār. Kas mudina tā domāt? – Kaut vai E.Glika attieksme pret uzņemto Bībeles tulkošanas darbu. Savā autobiogrāfijā E.Gliks ir rakstījis (vai arī autobiogrāfiskajā skicē, kā tas nostiprinājies pētījumos par E.Gliku8), ka uzsāktais bībeles tulkošanas darbs, precīzāk, jau pats nodoms stāties pie šī darba, E.Gliku ir mudinājis “šo valodu /latviešu – M.B./ pamatīgi izpētīt un to pilnīgi apgūt”.9

Valodnieki uzskata, ka literārā valoda un sarunvaloda, kuras kaut arī veido atšķirīgas sistēmas, dažos šo sistēmu segmentos ir ļoti tuvas, citos savukārt – ļoti tālas.10 Mūs vairāk interesē tas, ka lietuviešu literārās valodas pētnieks J.Paļonis līdzīgos uzskatos ir par XVI, XVII gs. lietuviešu rakstu un dzīvo tautas valodu. Viņa atzinumi par rakstu valodas attieksmēm ar dzīvo tautas valodu gan Lietuvas kņazistē, gan austrumu Prūsijā ir šādi: kaut arī pastāv zināmas atšķirības, tās nav lielas leksikā, fonētikā, gramatiskajā sistēmā tekstu autori ir balstījušies uz tā laika tautas valodu.

Vērā ņemams ir J.Paļoņa viedoklis, ka, lai arī tiek izveidota šī saikne ar tautas valodu, rakstu valoda tajā pašā laikā veidojas kā jauna, pilnīgi patstāvīga sistēma.11 Šī dialektiskā attieksme vai process literārās valodas vēsturē tāpēc prasa arī attiecīgu izvērtējumu. Un ne viss, ko varētu uzlūkot par atkāpēm no literārās normas, par tādu uzskatāms, jo vairāk tāpēc, ka 17. gadsimtā literārās valodas resp. rakstu valodas normas tikai vēl veidojās, turpretim sarunvaloda, dzīvā tautas valoda, pastāvēja ar savu stabilu normu sistēmu (tikai mums, diemžēl, tagad grūtāk atpazīstamu). Tāpēc daudzos gadījumos mums būtu jāpārskata vecāko tekstu valodas īpatnību vērtējums par kļūdu, atkāpi no normas. 12

A.Ozols, atsaukdamies uz E.Blesi par G.Manceli, rakstīja: “Šāda uzstāšanās vidus dialekta labā liecina par pareizu situācijas izpratni un plašu skatu valodas lietās, jo toreiz itin viegli būtu varējusi rasties doma pacelt literārās valodas godā kādu citu dialektu, piem., augšzemnieku, kas arī bija plaši izplatītas un ar kuru bija iepazinies pats J.Mancelis, būdams par mācītāju Sērspilī.”13

Savukārt P.Šmits, analizēdams E.Glika padarīto darbu, uzvēris, ka tulkojuma valodā jūtama zināma vienotība.14 Kas vēl ir pamatā šai G.Manceļa pareizajai situācijas izpratnei un zināmajai vienotībai E.Glika tulkojumā?

Domājams, ka viens no faktoriem bija vienotas valodas nepieciešamība vispār un šādas valodas pastāvēšana Livonijas teritorijā dzīvojošo latviešu resp. latviski runājošo ļaužu vidū, ilgi pirms rakstu valodu. Pastāvot kādai unificētai, dažādu izlokšņu runātājiem vieglāk saprotamai sazināšanās formai, kurā apzināti mazinātas izlokšņu resp. dialekta atšķirīgās pazīmes, radās labvēlīgāki priekšnoteikumi rakstu valodas izveidei. Rakstu valodas pamats ir plašāks saturā un formā par vidus dialektu. Tādā gadījumā G.Manceļa, E.Glika u.c. nopelns būtu tas, ka viņš savā p a r e i z a j ā s i t u ā c i j a s izpratnē ir balstījies tieši uz šādu sarunu valodu, kas     i e t    p ā r i     v i d u s d i a l e k t a      r o b e ž ā m.

Priekšnoteikums jebkurai lingvistiskajai situācijai ietver un rada politiskie, ekonomiskie, kultūras centri.

E.Blese savās personvārdu studijās lielu nozīmi šādas vienotas sarunvalodas izveidē piešķir Rīgai, protams, pierādot savu uzskatu par uzvārdu pierakstiem kā senākajiem rakstu valodas pieminekļiem. Viņš raksta: “Tajos /uzvārdos/ sastopamās fonētiskās svārstības, ja vien varam tās pareizi izprast, atspoguļo mums dzīvās valodas fonētiku XVI un XVII gs., it īpaši mūsu dzīves jau toreizējā centrā – Rīgā. .. Rīgas uzvārdi ir arī mūsu vecākie rakstu valodas pieminekļi, tie raksturo mums tās sākums, apgaismo tās izveidošanās procesu, dažādās dialektiskās sastāvdaļas, cik nu pēdējās ir parādījušās toreizējā Rīgas sarunu un uz tās pamata veidojamā literāriskā valodā.”15

Ja J.Endzelīns atzīst, ka “.. mūsu pirmo rakstu valoda maz atšķiras no tagadējās”,16 t.i., 20.gs. sākuma, rakstu valodas, vai mums būtu jāsecina, ka arī sarunu valoda maz mainījusies laika gaitā līdz 20.gs. sākumam.” Zināmu interesi rada vērojumi par šo laika posmu, t.i., 17.gs. un 16.-19.gs kopumā citās sabiedriskajās zinātnēs, piemēram, Vidzemes struktūra, ja tā varētu teikt, mainījusies minimāli.

Vēsturniece V. Pāvulāne raksta: “Nobeidzot pārskatu par Straupes draudzes apdzīvotību, var izdarīt dažus secinājumus. “Uzliekot” uz XX gs. kartes Livonijas laika ciemus ar to markām un muižas ar to aramzemēm, tie pilnīgi sakrīt ar mūsu gadsimta sākuma māju un lauksaimniecībā izmantoto platību koncentrāciju vietām. Jaunas kaut cik plašākas zemkopju apmetnes bijušā Straupes draudzes teritorijā nav veidojušās. Var teikt, ka XVI gs. vidū galvenajos vilcienos bija izveidojies tāds īpatsvars starp apmetnēm un lauksaimnieciski apgūtām platībām, no vienas puses, un starp neapdzīvotām purvu, mežu u.c. platībām, no otras puses, kāds tas pastāvēja XX gs. sākumā.”17

Savukārt citi pētījumi rāda mobilitāti sekmējošos faktorus. Piemēram, ceļu kartes no 17.gs. liecina, ka šajā laikā bijusi intensīva transporta, tirdzniecības kustība. “”Ceļu biežums, krogu skaits un izvietojums gar tiem, ceļu nodrošinātība ar tiltiem, grāvjiem, celtuvēm, dambjiem utt. ir nozīmīgi saimnieciski rādītāji, lai pēc tiem varētu spriest par kāda novada saimniecisko kontaktu iespējām. Kartes fiksē arī dažādus saimnieciskos objektus ceļu tuvumā: ūdens un vēja dzirnavas, kaļķu un ķieģeļu cepļus. Kartes rāda, ka ceļu mikrorajonā apmetās amatnieki (atzīmēti “Schmiede” vai “Kallei”, “Satler”, “Schuster”, “Gerber” u.c. Ir arī tādas ziņas, kas izmantojamas iedzīvotāju nacionālā un sociālā aspekta pētīšanai. Tā, amatniekiem bieži bija uzrādīta tautība, vai arī to var konstatēt pēc vārdiem un uzvārdiem, piem., Schuster u.c. .. Tāpat uzrādīti zemnieki, kuri pildījuši muižas un baznīcas zemāko kalpotāju amatus. (Starast, Schilter, Kester, Schultz, Buschwächer u.c.”).18

Protams, ir virkne citu pētījumu, kuri sniedz bagātīgu informāciju par feodālisma periodu Livonijā, bet arī mūsu izvēlētie avoti labi parāda, ka valodu ietekmējuši dažādi faktori – gan tādi, kas veicinājuši noturīgo pazīmju saglabāšanos, gan tādi, kas ietekmējuši un veicinājuši dinamiskos procesus.

Visām ekstralingvistiskajām parādībām ir ciešs sakars ar pašu valodu, tā laika sarunu valodu, ko satiksmē lietoja latvieši, bieži arī dažādu izlokšņu pārstāvji.

R. Grabis, sīki un rūpīgi analizēdams 18.gs. gramatikas, par vienu no to autoriem J. Špungjanski raksta: “Latviešu valodas zināšanas Špungjanskim bijušas nopietnas un visai plašas. Būdams dzimts latgalietis, kas turklāt ilgāku laiku darbojies augšzemnieku novados Daugavpilī un Ilūkstē, viņš varēja labi zināt šo apvidu runas īpatnības. Tomēr Špungjanskis ir labi pazinis arī vidus dialekta valodu.”19 Savā laikā A. Augstkalns izteicis domu, ka Špungjanskis apzināti mēģinājis radīt rakstu valodu, kurā sakausētas augšzemnieku izlokšņu valodas īpatnības ar vidienes lejzemnieku valodu.20

R. Grabis uzskata, ka Špungjanovskis”.. ir mēģinājis dalīt latviešu valodu divos teritoriāli nošķirtos dialektos”, .. ka skaņu izrunas veida ziņā Špungjanovskis Livonijas teritoriju šķīris divos dialektos – poļu pārvaldītās un vācu pārvaldītās Livonijas dialektos, ka ar piemēru virknēm gramatikas autors raksturojis lejzemnieku izlokšņu vokālisma iezīmes un devis atbilstošās formas no augšzemnieku runas.21 R. Grabis secina, ka “var arī būt, ka patstāvīgu darbu latviešu valodā, vienkārši nav izdevies pilnā mērā noturēties vidus dialekta rakstu tradīcijā.”22

Iepazīšanās ar šo 18.gs. gramatiku un R. Grabja atzinumi, liek domāt, ka šī īpatnā gramatika veidota, ne vien balstoties uz latgalisko un vidus izlokšņu noteiktām divām sarunu valodas formām, bet arī ceļā uz kādas jaunas, vienotas sarunu valodas formas meklējumiem, kas atbilstu kādam vienam virsdialektālas valodas tipam. Iespējams, ka “Dispositio..” autoram šāda vēlēšanās radīt vai panākt kādu vienu virsdialektālu valodu nebija tikai iecere, bet sekojums objektīviem vērojumiem tautas valodā: iespējams, ka bija cilvēki, kas viegli varēja sarunas laikā pāriet no vienas izloksnes otrā (arī viņš pats) vai vismaz tuvināties sarunas laikā dominējošai valodai. Špungjanovskis, apzinoties divas lielākās (viņam zināmās) sarunu valodas formas, mēģināja tās satuvināt savā gramatikā, tāpat kā tas varbūt dažkārt notika viņam zināmajā ikdienā. Šis mēģinājums rakstu valodas vēsturē paliek izolēts.

Lielākais liecinājums par sarunu valodas lomu senāko rakstu valodas izveidē ir Glika Bībele. Pastāvot kādai formā un saturā ī p a š a i sarunu valodai, ko varētu saukt par 17.gs. virsdialektālo valodu, balstoties uz to, Gliks strādāja pie Bībeles tulkojuma un latviešu rakstu valodas tālākas izveides.

 

1. Baltiņa M. 17.gs. teksti un sarunvalodas atpazīšanas iespējas. – valodas aktualitātes – 1986.

2. Turpat.

3. Palionis J. Lietuvių literaturinė kalba XVI – XVII a. Vilnius, 1967.

4. Blinkena A. Latviešu literāras valodas cilmes un avotu problēma. – LPSR ZA Vēstis, 1986, Nr.71. 59. – 56.

5. skat. Senoji lietuviška knyga. Kaunas, 1947, 280. – 287.

6. Sk.: Bretkunas J. Rinktiniai raštai. Vilnius, 1981, 19.-23.

7. Sk.: Grabis R Pārskats pa 17.gs. gramatikām. – LPSR ZA Valodas un literatūras institūta raksti. R., 1955, 5.sēj. 205.-266.

8. Dunsdofs E. Pirmās latviešu Bībeles vēsture. 1971.

9. Turpat.

10. Bušs O. Ikdienas runas specifika un tās pētīšanas – Latviešu valodas kultūras jautājumi. 19. laid. 25.

11. Skat. 3. parindi.

12. Baltiņa M: Lietvārdu darināšanas formas un nozīmes latviešu literārās valodas vēsturē. – Valodas aktualitātes – 1988.B., 1984. 86-94.

13. Ozols A. Veclatviešu rakstu valoda. R., 1965, 162.

14. Šmits P. Glika Bībeles valoda. – Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājums. R., 1908, 147. laid. 21.-100.

15. Blese E. Latviešu personu vārdu studijas. R., 1929.

16. Endzelīns J. Latviešu valoda. – Darbu izlase. 4.sēj. R., 1980.

17. Pāvulāne V. Straupes draudzes iekšējā kolonizācija Livonijas laikā. Apdzīvoto vietu ģeogrāfija. – Feodālisms Baltijas reģiona. R., 1983.

18. Pāvulāne V. Latvijas XVII un XVII gs. ceļu kartes kā vēstures avots. – Feodālisms Baltijas reģionā.

19. Grabis R. Latviešu gramatikas 18.gs. pirmajā pusē. – LPSR ZA Vēstis, 1984, Nr.9.

20. Augstkalns A. Divu anonīmu gramatiku autori. – Biblio – tekārs, 1937. Nr. 3. 48.-50.

21. Skat. 19. parindi.

 

3. Runātās un rakstu valodas aattieksmes senāko tekstu periodā.

17.gs. ir īpašs posms rakstu valodas attīstībā. Notiek strauja un apzināta vārda leksisko nozīmju diferencēšana un vārda stilistiskā piesaiste konkrētiem tekstiem un tekstu tematiskām grupām. Var runāt par divām savstarpēji saistītām tendencēm.

Pirmkārt, rakstu valodas sistēmā tiek respektētas tautas valodā pastāvošais vārdu stilistiskais lietojums un vārdu savstarpējās stilistiskās attieksmes.

Otrkārt, vārdu stilistiskās attieksmes tiek izmantotas, lai nostiprinātu un attīstītu rakstu valodu - kvalitatīvi c i t ā d o valodas līmeni un lai panāktu šķīrumu starp tautā runāto valodu un rakstu valodu. 17.gs. rakstu valodu kā īpašu valodas līmeni var uzlūkot arī tāpēc, ka tā veidojas kā dinamiska un atvērta sistēma, kura nekļūst par runātās valodas struktūras elementu kopiju. Veidojoties tās standartizētajai formai, nenotiek citu standartizētu valodas līmeņu, piemēram, folkloras valodas, paraugu automātisks pārcēlums. Leksisko, derivatīvo, sintakses līdzekļu atlasē darbojas izvēles princips saistībā ar jau pastāvošiem rakstu valodas modeļiem utt.

Rakstu valodas stilistiskā paradigma vienmēr ietver arī jautājumu par to, kā valodā pastāvošie stilistiskie paņēmieni un līdzekļi tiek iesaistīti rakstu valodas vārdu krājuma izveidē. Arī 17.gs. tekstu autoriem ir savs viedoklis un izpratne par to, kādam jābūt teksta sintaktiskajam standartam, kuri derivatīvie modeļi ir izmantojami vārdu jaunradē 17.gs.rakstu valodā.

Piemēram, 17.gs. rakstu valodas veidotājiem ir sava īpaša attieksme pret to aizgūto vārdu ieviešanu tekstos, kuri mūsdienās tiek kvalificēti kā ģermānismi. Ģermānismiem 17.gs valoda nepiemita lokāls raksturs, tie ir bijuši izplatīti sarunu valodā, it īpaši tie, kuri ienāca valodā

līdz ar apzīmējamo jauno reāliju un jauno jēdzienu. Saistībā ar rakstu valodu interesi izraisa tie ģermānismi, kurus izmantoja mantotās leksikas vārdu semantiskās slodzes pārdalei.

Piemēram, kā liecina 17. gs. teksti un vārdnīcas, tad šī gadsimta otrajā pusē jau bija samērā skaidri iezīmēts darbības vārdu svaidīt un smērēt semantisks šķlrums. Darbības vārdu smērēt lietoja vairāk attiecībā uz ikdienišķām dzīves parādībām, piemēram, (ie)smērēt ratus, bet darbības vārdu svaidīt saistīja ar lietojumu rituālas darbības apzīmēšanai, kam pamatā varēja būt arī tautas valodā dzirdēts un senākajos leksikogrāfiskajos pierakstos iekļautais vārdu savienojums (ap)svaidīt maizīti. Pakāpeniski varēja nostiprināties mēģinājums piesaistīt darbības vārdu svaidīt tām tulkoto tekstu vietām , kur bija jāparādās šai stilistiski iekrāsotajai attieksmei pret veicamo rituālo darbību, piemēram: Jo pateesi tee irr sapulcejuschees pretti tawu swehtu behrnu../ ko tu swaidijis essi.. Ap.d. 4.24. Tālāk tad varēja veidoties stabila vārdkopa svaidāmās zāles, varēja darināt deverbālu atvasinājumu ar -sāna, kurš nostiprinās rakstu valodā kā ekspresīvi un terminoloģiski lietojama leksēma, piemēram: Un tā Swaidischana / ko juhs no wiņņa essat dabbujuschi.. Un. 2.27.

Cits piemērs par ģermānisma vāģi lietojumu 17.gs. tekstos. Glika tekstā šis ģermānisms parādās vārdkopā debess vāģi piemēram: Waru tu to rihta=zwaigzni iz\vest sawā laikā? Un tos debes vahģus pahr saweem behrneem \vadiht? Ij.38.32. Šī Vecās Derības teksta vieta rāda, ka Bībeles teksta tulkošanā daudzkārt izmantotas dažādas tradīcijas. Tā Gliks neseko Vulgātai - VD tulkojumam latīņu valodā, kur attiecīgajā teksta vietā zvaigznāja nosaukumā lietots Vulgātas tulkošanas laikā populārais Venēras nosaukums latīņu valodā luciferus, piemēram: numquid producis luciferum im tempore suo et vesperum super filios terrae consurgere facis. Gliks neseko arī Masoreta tekstam , kura paraugs redzams krievu tulkojumā. Pie tam, šī Ījaba grāmatas teksta vieta - 38. nod 32.p. - tiek uzlūkota par t.s. neskaidro teksta vietu, kurā atspoguļojas dažādu tulkojuma tradīciju un teksta interpretāciju iespējas. Dažādās interpretācijas iespējas labi rāda U. Bērziņa pieeja šīs teksta vietas tulkojumam jaunajā tulkojumā.. U. Bērziņš piedāvā sekojošu lasījumu: ..Lācenes dēlus vadīt vari.. U. Bērziņa piedāvātais lasījums ir mēģinājums parādīt vai ietulkot šajā teksta vietā iespējamo pirmatnīgo metaforisko ekspresivitāti, kura ir zvaigznāja nosaukuma pamatā. Pie tam, senatnīgais pasaules redzējums tiek pamatots ar tēlu zvērs : lācis paralēlisma palīdzību: Vai vari izvadīt zvērus to stundā / Vai Lācenes dēlus vadāt vari?

Šāds lasījums ir motivēts, to paredz valodas vienību stilistiskā ekspresivitāte, kuru var uztvert arī kā vārda nozīmes semantiskās struktūras komponentu. U. Bērziņa tulkojums mudina uztvert šo stilistisko ekpresivitāti kā vārda nozīmes struktūrai sākotnēji piemītošu, savukārt Glika tulkojumā ģermānisma vāģi lietojums rāda, kādi valodas elementi tiek izvēlēti, lai konkrētajā teksta vietā panāktu iecerēto stilistisko efektu.

Cita iezīme - tautas valodā raksturīga vārda semantiskā iezīme kļūst par paraugu vārda nozīmes stilistiskajam iekrāsojumam tekstā. Piemēram, nav drošu liecību par to, cik produktīvi un aktīvi tautas valodā ir deverbālie atvasinājumi ar -ums pabeigtas darbības vai rezultāta nozīmes izteikšanai tad, kad izvēlēti vārddarināšanas modeļi darbības rezultātu nosaukumu darināšanai rakstu valodas vajadzībām. Iespējams, ka tomēr tādi vārdu savienojumi kā vienas nakts lijums, vienas dienas gājums u.c. ir bijuši pietiekami spilgti, semantiski ekspresīvi, lai parādītos arī rakstu valodā un kļūtu ne vien par stilistiskās paradigmas veidotājām vienībām, bet arī par savdabīgu fonu virknei nepieciešamu atvasinājumu 17.g rakstu valodā.

Piemēram, Glika tekstā sastopams veiksmīgs darinājums izplatījums, : Laid tohp Isplattijums Uhdens starpa^. Gen.1.6.; ..un nosauca to Isplattijumu par Debbesi. Turpat, 1.8. No formālā derivatīvā aspekta šo darinājumu var saistīt gan ar konkrētas nozīmes verbu izplatīt, kas satopams tā laika valodā: izplati tās drēbes labi plaši u.c. , kā arī ar šī darbības vārda lietojumu pārnestā nozīmē, piemēram: Kas to Zemmi par teem Uhdenim isplattijs.. Ps.136.6.; .. un to Debbesi isplattijs caur sawu Sapraschanu. Jer.10.12. Pie tam, atvasinājuma tapšanu droši vien sekmēja arī izvēles iespēja - izvēlēties starp vairākiem sinonīmiskas nozīmes darbības vārdiem, piemēram, izplest, izstiept, izplatīt precīzāko nepieciešamā deverbālā substantīva darināšanai. Veiksmīgā atvasinājuma semantiskā struktūra varbūt nav uzlūkojama tikai kā veiksmīga motivētāja verba izvēle, iespējams, ka savdabīgs stilistisks fons paraugs ir bijuši atvasinājumi ar pabeigtas darbības nozīmi.

Stilistiskās attieksmes starp vārdiem. Šīs attieksmes rāda, kā veidojas rakstu valodas nošķīrums no runātās valodas vārdu krājuma līmenī. Šīm attieksmēm ir vairākas izpausmes. Viena no tām - ka īpatns un rets vārda stilistisks lietojums tautas valodā nav šķērslis, lai to neiekļautu 17. gs. rakstu valodā.

Piemēram, darbības vārds šaubīt ar nozīmi šūpot, kurš, domājams, arī 17. gs. tautas valodā nav bijis pārāk plaši izplatīts, reti lietots arī senākajos tekstos, bet raksturīgi tas, ka ir atsevišķas teksta vietas, kur šis darbības vārds atrodas kopš Manceļa laikiem, piemēram: Ko esseeta juhs isghajuschi Tuxnessi redzeht? Ghribbejeeta juhs kahdu Needru redzeht/ kattru Wehsch schurp unnd turp schauba?; ( Sal. Gliks, Mt.11.7.; Lk.7.24.)

Šo darbības vārdu šaubīt ar nozīmi šūpot var uzlūkot ar savdabīgu leksisku ūnikumu, kas konkrētajā teksta vietā bija saglabājies no 17. gs. līdz pat mūsu dienām - tikai jaunajā topošajā tulkojumā tas tiek aizstāts ar darbības vārdu šūpot. Iespējams, ka var runāt par to, ka šis darbības vārds ir apzināti saglabāts, ka to aizsargājuši kādi papildus faktori. Viens no tādiem varētu būt valodas stilistiskajai paradigmai piemītošais stila elements - ritms. Stilistiskā paradigmas elementi nodrošina ne tikai loģisko akcentu ekspresīvu izcēlumu tekstā, tā veicina arī suģestīvo pazīmju klātbūtni tekstā. Tādā tekstā, kāds ir Glika teksts, arī tika meklēti iespējamie līdzekļi suģestīvā efekta radīšanai un daudzkārt tika mēģināts panākt uzsvērtu un neuzsvērtu vārddaļu ritmisku atkārtošanos. Ērti šādam nolūkam bija īsu, divdaļīgu vārdu lietojums, piemēram, jau minētā teksta vieta ar darbības vārdu šaubīt, kura gan laika gaitā tiek sintaktiski rediģēta, bet kurā verbs paliek savā sākotnējā nozīmē daudzus gadsimtus: Kā niedra būsi svešā malā, ko vējš turpu šurpu šauba.

Vārda nozīmes stilistiskā lietojuma veidošanās 17. gs. tekstos. Bībeles teksta tulkošanā vairāku leksēmu semantisko pazīmju tuvums un dažādu semantisko pazīmju saplūsme viena atvasinājuma nozīmes ietvaros rada problēmas visā rakstu valodas periodā. Tā, piemēram, gan VD, gsn JD tekstā kopš pirmā tulkojuma tapšanas pastāv grūtības daudzu nosaukumu veidošanā. Viens no tādiem ir jēdziens rituālā raudāšana , kura nosaukums nekad nav bijis veiksmīgs, piemēram: Tadehļ apjohseet Maisus /zchehlojeetees un kauceet. Jer.4.8.; Man ir uz, Kalneem weena Raudaschana un Kaukschana jasahk.. Turpat, 9.10.; Brehkschana irr dzirrdeta eeksch Rāmas/ Zchehloschana/ Raudaschana un daudz Kaukschanas: Raele aprauda sawus Behrnus/Mt.2.18. Iemesli tam bijuši vairāki - iecerētais motivētāj verbs jau tautas valodā bijis semantiski noslogots un spilgtas nozīmes jaunam darinājumam tādu grūti izmantot. Cits iemesls - visu rituālo darbību nevar apzīmēt tikai ar vārdkopu zobu klabēšana vai zobu trīcēšana , jo tad latviešu valodas nosaukumā it kā ārpus nozīmes paliek šī jēdziena rituālā raudāšana emocionāli ekspresīvais saturs, piemēram: [tie] taps izstumti galehja^ Tumsiba^, tur buhs Kaukschana un Zohbu=Trihseschana. Mt.8.12. Arī jaunajā topošajā tulkojumā veiksmīga vārda vai atvasinājuma izvēles vai darināšanas problēma vēl nav atrisināta: Tur būs gauža raudāšana un zobu griešana. Mt.8.12. Šī jēdziena atveidošanā latviešu valodā labi kļūst redzams, ka vārda nozīme, nav uztverama kā nedalāms veselums, ka vārda nozīmes būtisks papildkomponents ir arī ekspresivitāte un tās atveidē rakstu valodā nevar ignorēt tās vārdam piemītošās semantiskās iezīmes, kas laika gaitā veidojušās un nostiprinājušās runātajā valodā.

 

4. Virsdialektālās vaodas jautājums un senāko tekstu valoda.

Virknē pētījumu par literāro valodu veidošanos atzīts, ka viens no rakstu valodas avotiem ir virsdialektālā valoda. Bet kāda tā bijusi? Kā cilvēki runājuši rakstu valodas sākotnes laikā?

Virsdialektālā valoda, veidodamās uz kāda viena dialekta pamata un sociālu, kultūras un citu faktoru ietekmē pakāpeniski paplašinādama savas funkcijas (teritoriālās, komunikatīvās, stilistiskās), kļūst par rakstu valodas pamatu un ssavu attīstību turpina, saglabājot ciešu kontaktu ar rakstu valodu, - tā īsumā varētu raksturot virsdialektālo valodu. Tūlīt jāpiebilst, ka rakstā tādā pašā nozīmē tiks lietots arī cits termins – runātā valoda, kas ņemts no V. Rūķes-Draviņas pētījuma par J. Reitera un E. Glika valodu [Rūķe-Draviņa V. Bībeles pirmie tulkojumi latviešu valodā //Latviešu ev.-lut. draudzes gadagrāmata 1986. gadam. – ASV, 1985. – 100.-104.lpp.].

Latviešu valodnieku (A. Ozola, A. Blinkenas, D. Nītiņas, M. Rudzītes, R. Grīsles u.c.) pētījumos par literārās valodas avotiem virsdialektālās valodas loma rakstu valodas veidošanā nav noliegta. Pēdējā laikā tapuši jauni pētījumi, kuros detalizēti skatītas rakstu un runātās valodas attieksmes (R. Grabis, K. Karulis, V. Rūķe-Draviņa). Bez tam virknē pētījumu raksturota virsdialektālās valodas īpašā atzara – folkloras valodas – sasaiste ar rakstu valodu. Folkloras valoda var dot tikai daļēju, bet nozīmīgu priekšstatu par senatnē runāto valodu.

Kā precizēt vai norobežot pētījuma objektu? Akcentējot tikai kādu vienu attieksmju veidu, varam iegūt zināmā mērā ierobežotu analīzes rezultātu. Piemēram, par primāru izvirzot atzinumu, ka valoda ir tāda zīmju sistēma, kurā starp zīmēm pastāv hierarhiskas secības attieksmes, varētu atzīt, ka folkloras valoda (tautasdziesmas, vēstītāja folklora) ir runātās valodas augstākā forma. bet rakstu valoda (tātad arī folkloras pieraksti) nekad nav pilnīgs runātās valodas ekvivalents – to atzīst visi, kas vairāk vai mazāk pieskārušies šiem jautājumiem. Par baltu literārajām valodām šajā aspektā rakstījis prof. J .Paļonis, atzīdams, ka rakstu valoda savu speciālo funkciju dēļ jau no paša sākuma vairāk vai mazāk atšķīrusies no tās izloksnes, uz kuras pamata tā radusies. Jau pašu pirmo rakstu valodai raksturīga apzināta valodas līdzekļu atlase.

Kas ir mūsu rīcībā jautājumā par veclatviešu tekstiem un virsdialektālās valodas attieksmēm?

Pirmkārt, paši teksti kā virsdialektālās valodas avoti.

Otrkārt, atzinums, ka sistemātisks pārskats par pašiem senākajiem tekstiem un tajos lietotajiem vārdiem, vārdformām un nozīmēm varētu būt drošs virsdialektālas valodas pazīšanas līdzeklis (M. Rudzīte) [Rudzīte M. 1586. gada katehisms kā latviešu valodas vēstures avoti // Valodas aktualitātes-1985. – R., 1986. – 23.lpp.].

Treškārt, atziņa, ka rakstu valoda, vienlaicīgi saglabājot saikni ar visu, kas ir tautas valodā, attīstās pēc savām likumībām un atraujas no dzīvās sarunvalodas. To labi rāda V. Rūķes-Draviņas pētījums par J. Reitera un E. Glika valodu viena un tā paša bībeles fragmenta tulkojuma salīdzinājumā. It labi redzams, ka latvieša J. Reitera veikums nav ne īpaši labāks, ne sliktāks par vācieša E. Glika veikto tulkojumu.

Ceturtkārt, viens no 17. gadsimta rakstu valodas izveides centriem bija Rīga, un, sākot ar 17.gs. 80. gadiem, veclatviešu rakstu valodas izveide cieši saistīta ar Rīgas latviešu runu, Rīgā iedibinātām rakstu valodas tradīcijām (A. Ozols, E. Blese, K. Karulis) [Blese E. Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. – R., 1929; Ozols A. Veclatviešu rakstu valoda. – R., 1965. – 50.-54.lpp.; Karulis K. Jānis Reiters un viņa tulkojums. – R., 1986. – 49.-51.lpp.].

Kāds materiāls ir mums pieejams? Vispirms – E. Glika teksti. Salīdzinājumam izmantoti N. Mollīna spiestuvē 17. gadsimtā drukātās Dziesmu grāmatas teksta fragmenti, kā arī K. Karuļa sagatavotais J. Reitera bībeles tulkojuma fragmenta izdevums.

Vispirms par vērojumiem fonētikas līmenī. Kā atzīst A. Bergmane, viens no visgrūtāk risināmiem jautājumiem latviešu rakstības vēsturē bija patskaņu garumu apzīmēšana. Tam šobrīd labi var izsekot korektajā un rūpīgajā pētījumā par latviešu rakstības attīstību. Literārās valodas vēstures uzmanība tiek koncentrēta uz noteiktā laikā valodā pastāvošo skaņu kvalitāti un attieksmēm starp skaņām runātajā valodas un šīs runātās valodas atspoguļojumu tekstā. Lielā mērā dzīvās tautas valodas pieraksts bija stihisks, un tomēr šis raibums (K. Mīlenbaha vārdiem runājot) – visvairāk jau patskaņu apzīmēšanā – rāda dažas runātās valodas pazīmes. Piemēram, 17. gadsimta tekstos tiek lietoti vairāki fonēmas /i/, /ī/ rakstījumi – i, ih, y N. Mollīna Dziesmu grāmatā, J. Reitera tulkojuma fragmentā tiek lietoti visi minēties rakstījumi. Konstatējums, ka E. Glika tekstos šādu variēšanos nesastop, tādā gadījumā labi demonstrē rakstības normalizēšanās tendenci. Bet vai tikai rakstības? Fonēmas /a/ variēšanos vārdos vārti/varti, vārds/vards arī varētu skaidrot ar svārstībām rakstībā vai pat ar pašu rakstītāju paviršību. Bet vai tikai? K. Karulis uzskata, ka šie svārstību gadījumi rakstībā liecina par parādībām izrunā, .t.i., par runātās valodas pazīmēm.

Neviens laikam nav apšaubījis J. Endzelīna atzinumu, ka izlokšņu vairumā vērojams patskaņa izlaidums pagātnes aktīvā divdabja galotnē –is, -usi, kas regulārs arī 17. gadsimta tekstos, piemēram, darijši, grēkojši; arī E. Glikam šīs formas nav likušās apšaubāmas. Viņa tekstā formas ar patskaņu izlaidumu ir regulāras, piemēram, zinajs, laupijs, zvērejs, dzirdejs. Tajā pašā laikā gan E. Glika Bībele, gan Millīna Dziesmu grāmatas tekstā tiek lietota forma sajutis. Savukārt verbu galazilbē resp. piedēkļos konsekvents ir rakstījums ar garu patskani, piemēram, darīts, taisīt, apgrēkojās, apgānīt, izspaidīt.

Rakstu valodai attīstoties, sāk darboties arī rakstības un ificēšanās tendences, tomēr rakstu valodas sākotnē runātās valodas iespaids ir bijis ievērojams. Tāpēc visas parādības, kas rāda rakstības variēšanos, nevar reducēt tikai uz pašas rakstu sistēmas veidošanos, nesaistot to ar runāto valodu, uz kuras pamata tā tika veidota.

Ļoti dažādos gadījumos E. Gliks lieto biedruzīmi resp. derisi, piemēram, vārdkopu locekļu starpā mājas=vieta, atvasinājumos ar priedēkļiem pie=augs, ja=valda, mastas virs=galā u.c. Tā kā šai rakstā dotais ieskats vēl ir samērā fragmentārs, pārdroši būtu biedruzīmi saistīt ar jautājumu par uzsvara vietu vārdā. Bet atsevišķos gadījumos liekas, ka biedruzīmes lietojums varētu būt uzsvara nosacīts, piemēram, tādos vārdos kā ja=saka, ja=dod, ja=valda. u.c. [Lgr, S. 809.-812.].

Apzinātais materiāls liecina, ka spēcīgas ir runātās valodas normas, kas bijušas tautas valodā Rīgā un tās apkaimē. Mollīna Dziesmu grāmatā divskanis ou lietots tādos atvasinājumos kā, piemēram, cour, touvam, šoure laip’, ta soulc, pesouc ‘piesauc’ u.c. Izskaņa –eis izmantota adjektīvu darināšanā, piemēram, svēteis, mīleis u.c. Šajos gadījumos nevar runāt par divskaņu au/ou, izskaņu –eis/-ais variēšanos. Minētie rakstījumi ir vienīgie, kas varētu liecināt, ka 17. gadsimtā rakstos tiek vispārināta šī runātās valodas forma, kurā samanāmas lībiskā dialekta iezīmes.

Te arī rodas vēlēšanās saņemt atbildi uz jautājumu, kur tad nomanāma runātās valodas virsdialektālā daba. Tas, ka tieši šīs formas tiek lietotas vairākos vecākajos tekstos, norāda uz šo formu vispārināto funkciju vai iespēju šo funkciju minētajām formām lokalizēt tekstu sacerēšanas vietā Rīgā 17. gadsimtā. Savukārt tas, ka samērā ātri, jau tajā pašā 17. gadsimtā, tikai dažus gadus vēlāk, bībeles tekstā parādās citas rakstības tendences, rāda, ka runātajā valodā vienlīdz spēcīgas un dzīvīgas ir bijušas vēl citas formas, kas pakāpeniski kļuva par dominējošām rakstu valodā.

Bez tam 17. gadsimta tekstos vērojama vēl kāda rakstu valodas raksturīga iezīme, kas arī daļēji saistāma ar runāto valodu, proti, vārdu galazilbju izruna. Tiek uzskatīts, ka tajos gadījumos, kad sveštautieši skaņas nav varējuši precīzi saklausīt, rakstos tika lietota viena zīme – patskanis e.

Pētījumi par Eiropas rakstu valodu sākotni rāda nedaudz citādu nostādni šajā jautājumā. Tā, piemēram, pētījumi par Nīderlandes literārās valodas veidošanos 17. gadsimtā liecina, ka vienu no rakstu valodas izveides pamatprasībām – panākt šķīrumu no runātās valodas – panāca ar patskaņa e lietojumu nomenu, arī verbu galazilbēs un citās formās. Cik lielā mērā šo vispārīgo un ļoti konkrēto tā laika paņēmienu – distancēt rakstu valodu no runātās valodas – var attiecināt uz pirmajiem latviešu tekstiem?

Kā redzams, jautājums par latviešu literārās valodas avotiem arī turpmāk var saistīt valodnieku uzmanību par tādu līdz šim maz pētītu problēmu kā virsdialektālā valoda.

 

5.Senās gramatikas kā latviešu valodas vēstures avoti.

Latviešu valodas vēstures izzināšanā viens no avotiem ir senie rakstu valodas pieminekļi - reliģiskā literatūra, laicīgie teksti, vārdnīcas un gramatikas. Senās gramatikas ir viens no visvērtīgākajiem valodas vēsturiskās attīstības atspoguļotājiem avotiem tāpēc vien, ka bez vēsturisko faktu apzināšanas nav izprotamas daudzas parādības mūsdienu valodā gan tās rakstu formā, gan tautā runātajā valodā.

Senākās zināmās gramatikas ir no 17. gadsimta un tās ir piecas – J. Rēhehūzena, G. Dreseļa, H. Adolfija un nezināmā autora gramatika vai t.s. Bihnera gramatika. Vēl jāmin arī P. Einhorna izveidotais lietvārdu saraksts un viņa kritiskā recenzija par J. Rēhehūzena gramatiku. Visi šie darbi radušies un publicēti laika posmā no 1630. gada līdz 1685. gadam.

Pēc šīs spējās aktivitātes un intereses par latviešu valodas gramatisko sistēmu seko gandrīz 50 gadus ilgs posms, kurā neparādās neviens darbs, kad būtu veltīts latviešu valodas gramatiskās sistēmas aprakstam.

Ar ko saistīta šo gramatiku rašanās?

Viens no iemesliem – tās tika veidotas vācu mācītāju valodas apguves vajadzībām. Jāatceras arī tas, ka pirmās gramatikas ir sarakstītas latīņu vai vācu valodā, tātad, vācu mācītājiem pierakstītajā tā laika zinātnes valodā, kāda bija latīņu valoda, vai viņu dzimtajā – vācu valodā.

Cits nolūks, pie tam, ne mazāk nozīmīgs – saistīts ar vienu tā laika, ja tā varētu teikt, lielākajiem projektiem – Bībeles tulkojumu sagatavošanu Eiropā protestantu pārvaldītajās zemēs un teritorijās. 17. gs. vidū nobeigumam tuvojās darbs pie Jaunās Derības latviešu tulkojuma, bet teksta redakcijas komisija, kuru veidoja pārstāvji gan no Vidzemes, gan Kurzemes baznīcām (tātad arī novadiem) daudzos valodas jautājumos nevarēja vienoties. Lēmums bija konstruktīvs – izveidot tādu latviešu gramatiskās sistēmas aprakstu, uz kuru kā normatīvu avotu un paraugu varētu balstīties Bībeles tekstā sastopamo gramatisko variantu vienādošanā. Droši vien, ka šādam nodomam, un pēc tam arī izpildītājam uzdevumam, bija ievērojamas sekmes. Ne velti vairākus gadsimtus vēlāk P. Šmits vērtējot Glika Bībeles valodu, rakstīja, ka, lai arī tulkojumā atrodams liels daudzums variantu formu, tomēr jūtams un redzams, ka tulkojums gājis caur viena vīra rokām.

Šo vērojumu iespējams papildināt, ja palūkojas uz gramatikām kā uz jaunradītu normatīvu paraugu, kāds bija īpaši nepieciešams darbā pie tam laikam nozīmīgākā teksta - Bībeles - tulkošanas.

Par pirmo gramatiku praktisko ievirzi liecina jau tas, ka tajās nav gandrīz nekādas vispārīgas gramatiskās teorijas. Latviešu valodas gramatiskās sistēmas aprakstam pielāgots latīņu vai vācu valodas gramatiskās sistēmas modelis.

Piemēram, lietvārdu locījumu sistēmā tika ieviests ablatīva locījums, savukārt, kā locījumu paradigmas vienība ignorēts lokatīva locījums, kurš piemēru materiālā, nevarēja neparādīties. Spilgts piemērs par to, kā citu valodu gramatiskās sistēmas elementi tika ieviesti vai pielīdzināti latviešu valodas gramatiskajai sistēmai, ir norādāmajiem vietniekvārdiem tas, tā piešķirtās artikulu funkcijas pēc vācu valodas parauga – šiem vietniekvārdiem vācu valodas artikulu der, die, das funkcijas jau bija tekstos iedibinātas, pirmajās gramatikās šī prakse ieguva normatīvo pamatojumu.

Jāpiebilst, ka daudzkārt un galvenokārt šāda rakstura neatbilsmes ir skaidrotas ar gramatiku autoru sliktajām latviešu valodas zināšanām, bet ir vēl kāds cits iemesls, kā varēja rasties īpatnie latviešu valodas gramatiskās sistēmas apraksti, un tā ir tajā laikā Eiropā izplatītā vai pastāvošā vispārīgā izpratne par to, kā jāveido gramatika. Tā laika valodniecības attīstības līmenis prasīja gramatisko kategoriju pielīdzināšanu vai samērošanu ar loģikas kategorijām, jo valdīja uzskats, ka visām valodām var būt viena un tā pati gramatiskā sistēma, jo arī valodas loģika dažādās valodās runājošiem ir viena un tā pati.

Neskatoties uz šīm latviešu gramatiskās sistēmas aprakstā īpatnībām, tomēr ir iespējams izmantot senākās gramatikas, lai raksturotu 17. gadsimta latviešu valodu gan valodas vēsturiskās attīstības aspektā, gan valodas sistēmās apraksta aspektā noteiktā laika posmā.

Gamatiskās sistēmas vispārīgs raksturojums senākajās gramatikās. Viena no spilgtākajām iezīmēm – senākajās gramatikās ievietotie gramatiskās sistēmas apraksta paraugi rāda, ka līdzība ar mūsdienu valodā pastāvošo sistēmu ir ievērojama vai citiem vārdiem – pārsteidzoši liela. It īpaši tad, ja aplūko gramatikās ievietoto valodas materiālu, ar kuru tiek raksturotas gramatiskās paradigmas. Šādā skatījumā izceļas vēl tagad tautas valodā resp. izloksnēs sastopamo un senākajās gramatikās ievietoto valodas faktu identiskums.

Morfoloģiskās sistēmas raksturojums senākajās gramatikās. Lietvārdu apraksts plašāks ir Adolfija gramatikā. Īpašu uzmanību autors veltījis dēliņš, saimnieks /saimnieciņš pamazināmajiem vārdiem un to īpatnajām formām, piem. dēls /dēlens. Kā rāda gramatiku materiāls, dažām izskaņām ir bijušas plašākas vārddarināšanas funkcijas tautā runātajā valodā, piemēram, izskaņa –ene tiek raksturota citurene, klātene, svešene, ne tikai kā vietas nosaukumu darinātāja izskaņa: bet arī kā bērnu vārdi pēc viņu, vecāku īpašvārdiem: Annens ’Annas meita, Klāvens ‘ Klāva dēls’. Uzmanība pievērsta arī izskaņu variēšanās iespējām nosaukumu darināšanā, piemēram, zemniece/zemniecene.

Skaitļa vārds un vietniekvārds kā motivētājvārds bijis par pamatu vairākiem no mūsdienu valodas viedokļa neparastiem atvasinājumiem, piemēram, dui [divi] ? duiādas; piekts / piektāds; katrs / katrāds; mans / manāds.

Izskaņa – tins minēta kā deverbālu īpašības vārdu darinātāja izskaņa, piemēram, siens pļautins, kas lietots kā laika valodā ar nozīmi ‘siens jāpļauj’.

Senāko gramatiku autoriem ir bijusi citāda izpratne par vairākām vaddarināšanas izskaņām, piemēram, kā patstāvīga vārddarināšanas izskaņa minēts izskaņas –nieks paplašinājums ar –t- tādos darinājumos kā sargātnieks, krātnieks, kā regulāri atvasinājumi no lietvārda celma ar izskaņām -isks un –īgs uzlūkoti tādi darinājumi kā, piemēram, tēviska zeme/tēvīga zeme, vasarīgi putni.

Locījumu paradigma. Pēc locījumu paradigmas apraksta redzams, ka senāko gramatiku autori ir respektējuši tā laika valodā novērojamās svārstības senākās dsk. dat. galotnes –ms un –m lietojumā. Par to liecina fakts, ka gramatiku autori akli neseko kādam apraksta praugam, bet balstās paši uz savu pieredzi. Piemēram, Einhorns min tikai dsk. dat. galotni –m, Langijs daudzos gadījumos min tikai variantu ar –ms, bet virknē gadījumu tiek doti abi dsk. dat. varianti – senākais ar –ms un mūsdienām tuvākais ar –m.

Tāpat senāko gramatiku autori nav atstājuši bez ievērības tā laika raksturīgo i - celma vārdu resp. formu plašāko izplatību. Tiek dotas daudzas tā laika valodai raksturīgas locījumu formas, piemēram, zivis – vsk. nom.; sirdis – vsk. ģen.; ā – celmu un ē- celmu lietvārdiem minētas senākās vsk. dat. formas: sievi ’sievai’, zemi ’zemei’ māti ’mātei’ iio - celmu lietvārdiem vsk. dat. formai ar –im dota a’rī senākais variants ar –am, piemēram briedim briežam.

o – celma dsk. dat. Rēhehūzena gramatikā dots ar izskaņu –ims: vīrims ’vīriem’, dažkārt arī ar –iems vai –ams.

Arī citu vārdšķiru morfoloģiskā paradigma rāda virkni atšķirību salīdzinājumā ar mūsdienu valodu. Piemēram, īpašības vārdu noteiktās formas ir atrodamas tikai Ādolfija gramatikā, pie tam, minēti vārddarināšanas celma paplašinājumi ar –aj-, piemēram, labajie, labajās. Savukārt Pēhehūzena gramatikā šis arhaiskais papildelements –aj- izmantots kā pārākās pakāpes formas veidotais elements – leelakaia, (lielākaja) ‘lielāka’.

Īpatni tas, ka, piemēram, skaitļa vārds kā īpaša vārdšķira netiek izdalīta. Skaitļa v. aplūkots pie lietvārda un īpašības vārda.

Darbības vārda aplūkojums rāda, ka pilnībā izprast verba paradigmu senāko gramatiku autoriem nav izdevies nevienā no avotiem. Viens no iemesliem ir tas, ka darbības vārdu klasifikācijā izmantots latīņu valodas resp. gramatiskās sistēmas apraksta paraugs – verbu grupēšana pēc nenoteiksmes formas, nevis pēc tagadnes celma.

Darbības vārds senākajās gramatikās.

Darbības vārda aplūkojumā izmantots latīņu valodas gramatikas paraugs – grupējums pēc nenoteiksmes formas, nevis pēc tagadnes celma formas. Senajās gramatikās iekļauto darbības vārdu formas šodien sniedz vērtīgu informāciju par runātās un rakstu valodas attieksmēm 17. gadsimtā. Piemēram, primāro verbu 2. pers. vsk. formā ir saglabāta galotne –i : (tu)bēdzi, (tu)krāji, atgriezenisko darbības vārdu (ā-celmu) vsk. 2. pers. formas dotas ar galotni -ais: (tu)māc .

Atematiskie darbības vārdi. Gramatikās dotā atematisko verbu tagadnes forma atšķiras no mūsdienu literārajā valodā lietotās, piemēram, iemu ‘eju’, domu ‘dodu’, ēmu ‘ēdu’. Tiek uzskatīts, ka šīs tagadnes formas ir bijušas tik spēcīgas un izplatītas, ka tās varējušas būt par paraugu vairākām jaundarinātām atematisko darbības vārdu tagadnes formām, piemēram, atromu ‘atrodu’.

Savukārt darbības vārda būt tagadnes 1. pers. vsk. formā gramatikās un arī senākajos tekstos izmantotā forma esmu liek domāt, ka tautas valodā izplatītā forma esu šādā nozīmē nav minēta apzināti, lai tai varētu piešķirt divdabja nozīmi atstāstāmās izteiksmes konstrukcijās. Tagadnes 3. pers. formā darbības vārds būt dots gan ar galotnes patskani -ira, gan ar īpatnu saknes paplašinājumu –jir, noliegums veidots pēc runātajā valodā izplatītajiem variantiem : neva, nevaid.

Gramatikas atspoguļo arī pārmaiņas darbības vārdu celmu formās. Gandrīz visās gramatikās vēl minēti pagātnes ē-celma darbības vārdi, piemēram, vsk. 1. pers., 3. pers. formā. Iespējams, ka izmantotas šīs formas tāpēc, lai panāktu šķīrumu no tagadnes formām, bet atmestas tad, kad tās šim šķīrumam traucējušas. Piemēram, Adolfija gramatikā kā pagātnes formas dotas vežu ‘vedu’, nešu ‘nesu’, savukārt formas cietu, vērsu lietotas ar tagadnes nozīmi ‘ciešu’, ‘vēršu’.

Gramatikas rāda, ka darbības vārdu pagātnes ē-celmi pakāpeniski savu aktivitāti zaudē, no tiem rakstu valodā apzināti atteicās, lai neveicinātu gramatisko formu homonīmijas gadījumus. Pie tam, pēc Adolfija paša komentāriem var pat spriest, ka arī tautas valodā šīs darbības vārdu pagātnes ē-celmu formas jau bija sākušas zaudēt savu sākotnējo līdzvērtību ar ā-celma formām.

Nākotnes formās primārie verbi, kuri beidzas ar t, d, s, z, dažkārt sastopami bez i pirms galotnes resp. izskaņas, piemēram, sišu ‘sitīšu’, ciršu ‘cirtīšu’.

Atgriezeniskie verbi. Gramatikās ietvertas arī senākās atgriezenisko darbības vārdu formas ar atgriezenisko formantu sa pēc priedēkļa, piemēram, apsaraudzīt, pārsašķelt. Savukārt tikai kā tiešie darbības vārdi doti daži tādi, kuri mūsdienu valodā sastopami tikai atgriezeniskā formā, piemēram, gaust ‘gausties’, noziegt ‘noziegties’.

Vajadzības izteiksmes veidotājs formants jā- visās senākajās gramatikās, arī tekstos, dots arī īsu patskani a, tā, kā tas vēl tagad dzirdams tautas valodā. Vajadzības izteiksmes konstrukcijā iesaistītā objekta nosaukumus vienmēr dots nominatīva locījumā, piemēram, siens jāpļauj.

Pēc nozīmes vajadzības izteiksmei tuvas ir konstrukcijas ar darbības vārda būt nākotnes formu būs + infinitīvu, piemēram, būs man par jums maksāt, kā arī retumis konstrukcija ar darbības vārdu turēt, kas lietots ar vajadzības nozīmi, piemēram, mēs turimies iet ‘mums jāiet’.

Pavēles izteiksme gramatikās atspoguļota dažādi. Rēhehūzena gramatikā tā neatšķiras no īstenības izteiksmes, savukārt Adolfijs panāk īstenības un pavēles izteiksmes šķīrumu, pēdējo dodot ar bezgalotnes formu, piemēram, dod(!), dzen(!). Langija vārdnīcai pievienotajā gramatikā 2. pers. dsk. formās vienmēr lietota izskaņa –iet, piemēram, mīliet, ēdiet, bet citos avotos sastopamas pavēles formas izskaņas –it un –at : mīlit ‘mīliet!’, ēdat ‘ēdiet!’, kuras ir bijušas tā laika tautas valodā plaši izplatītas un lietotas.

Atstāstījuma izteiksme aplūkota tikai Adolfija gramatikā un pie tam tikai vienkāršajā un saliktajā tagadnes formā. Nelokāmā divdabja ar –ot vietā, kurš tiek lietots mūsdienu valodā, atrodam tagadnes divdabi ar –nt-, kurš mainās dzimtē un skaitlī, piemēram, redzus, redzots, redzis – vīriešu dzimtē vienskaitlī un ar –oši vīriešu dzimtē daudzskaitlī : redzoši. Sieviešu dzimtē vsk. ar –oti un dsk ar –ošas. Piemēram, sargoti ar nozīmi viņa sargājot, sargošas ar nozīmi ‘viņas sargājot’.

Pie tam, senāko gramatiku autori sekojot latīņu paraugiem, centās veidot pilnas morfoloģiskās paradigmas, tā radās latviešu valodā neesoša nākotnes divdabja forma, kuras veidoja aprakstoši. Kā nākotnes divdabji kvalificēti ciešamās kārtas tagadnes divdabji ar –ms un deverbālie objektīvi ar –tins, piemēram, sargams, sargatins. Nākotnes nozīmes divdabji ar –šot un –šus nav aplūkoti nevienā no gramatikām. Tagad valodā izplatītā esošs vietā 17. gs. gramatikās un arī senajos tekstos atrodam formas esots, esus, esu, esis.

Dažās gramatikās sastopamas īpatnas divdabja konstrukcijas “accusativus cum participio”, piemēram, dzirdeju viņu runajamu vai runadamu, viņš saka tevi esam vai esoti bagatu.

Tagadnes divdabji ar –us dažkārt sastopami vārdkopās, kurās tiem parādās adjektīva pazīmes resp. funkcijas, piemēram, salstus laiks.

Nenoteiksmēs atveidojumā senajās gramatikās arī labi redzama latīņu gramatiku parauga izmantošana. Daudzkārt tiek radītas mākslīgas nenoteiksmes formas. Spilgts piemērs, kad konstruētā nenoteiksmes formā tiek saglabāts tagadnes celma vokālisms ir, pimēram, darbības vārda nenoteiksme, plokt (nenot.) sal. plok (tag.)).

Sintaksei veltītajās sadaļās lielākā uzmanība ir pievērsta locījumu lietojumam, verbu formām un to lietojumam, vietniekvārdu, saikļu izmantojumam. Izmantotie piemēri ļauj secināt, ka valodā maz lietoti palīgteikumi, salikti pakārtoti teikumi, vairāk to vietā liktas divdabju konstrukcijas, piemēram, grib piesaucams ar nozīmi grib, lai piesauc, teic tevi esošu bagātu ar nozīmi teic, ka tu esi bagāts, tie teicās mīlējoši ar nozīmi ‘tie teica, ka viņi mīl’. Dažas konstrukcijas ar divdabjiem liecina, ka runa, izteiksme un tās pieraksts tekstā bijis lakonisks un īss, piemēram, es nezinos to darijs ar nozīmi ‘es nezinu, ka es to to būtu (esmu) darījis’.

Leksikas vēsturei senās gramatikas sniedz vērtīgu informāciju par senatnē lietotiem, bet tagad aizmirstiem, nesaprotamiem vārdiem. Ir apzināts, ka, piemēram, Adolfija gramatikā vien šādu pusaizmirstu vai pilnīgi aizmirstu vārdu vai vārdu nozīmi ir apmēram pussimts. Daži piemēri : aulis ‘bišu strops’, spriest ‘mērīt’, tām ‘tagad’ atiet ‘atnākt’. Gramatikās atrodami arī seni vārdi, kuri pakāpeniski izzuduši no valodas vai to vietā stājušies aizguvumi, piemēram, triept / smērēt, Mītava / Jelgava, zutiņš / nēģis.

Konstruētās formas, kuras sastopamas gramatikās, vai latviešu valodas gramatiskās sistēmas atsevišķu elementu ignorance nemazina šajos avotos atrodamo faktu vērtību. Apzināti neminētais un apzināti ieviestais arī ir kļuvis par latviešu valodas vēstures daļu.

Lietvārdu aplūkojums senākajās gramatikās.

Lietvārdu apskatā senākajās gramatikās izmantots tā laika paraugs – latīņu valodas gramatika, kad to uzlūkoja par universālu un attiecināmu uz citu valodu gramatiskās sistēmas aprakstiem. Tas spilgti parādās senāko gramatiku autoru pieejā lietvārdu locījumu sistēmai. Piemēram, Rehehūzena gramatikā ieteikta sešu locījumu deklinācija – nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, vokatīvs un ablatīvs. Neatrodam lokatīva locījumu. Lokatīvam Rehehūzens nepiešķir locījuma stalusu, lokatīva galotni Rehehūzens uzskata par partikulu, kuru pievieno atkarībā no skaitļa – vienskaitlī – an, ah vai eh, daudzskaitlī – ahs vai ohs. Kas varēja mudināt Rehehūzenu šādi rīkoties? Viens no skaidrojumiem saistāms ar latīņu gramatikas paraugu, kurā lokatīva locījums tika atzīts, bet dots kā sekundārs locījums pie ģenitīva vai ablatīva locījuma. Tas varēja būt par pamatu Rehehūzena šaubām un nespējai izšķirties par lokatīva locījuma vietu.

Pirmā gramatika, kurā lokatīvs atzīts par patstāvīgu locījumu, ir Adolfija gramatika. Adolfija gramatikā doti septiņi locījumi – iepriekšējo autoru seši locījumi papildināti ar lokatīvu – Casus Localis. Lokatīva paraugus Adolfijs dod visām lietvārdu, īpašības vārdu, vietniekvārdu, norādāmo vietniekvārdu deklinācijām. Dota virkne vārdu, kuriem ir tikai vienskaitļa lokatīva locījums, piemēram, Ohmš, Wehr?, Tukseh?, Post?, Neek?, Bohj?. Lokatīvs nav uzrādīts vietniekvārda kas paradigmā.

Savukārt ablatīva locījums kas pēc būtības ir prievārda no rekcija atspoguļojums – vienskaitlī akuzatīvā vīriešu dzimtē, ģenitīvā sieviešu dzimtē un daudzskaitlī datīvā. Ablatīva locījuma iekļaušanu latviešu valodas lietvārdu locījumu sistēmā var skaidrot tikai ar sekošanu latīņu valodas gramatikas paraugam. Latviešu valodas locījumu sistēmā tas ir lieks locījums, bet tas ir visās 17. gs. gramatikās, tādā veidā var runāt par zināmu konsekvenci latviešu valodas lietvārdu locījumu sistēmas apskatā tā laika lingvistisko uzskatu ietekmē. Tikai 18. gs. gramatikā Lotavica Grammatica (1737) netiek pieminēts ablatīva locījums. Arī Adolfija progresīvais jauninājums – lokatīva kā pilnnozīmes locījuma ietilpināšana lietvārdu deklinācijā – iedzīvojas lēnām. Tikai Vecā Stendera 1761. gada gramatikā tas dots kā patstāvīgs locījums.

Atšķirīga no mūsdienu izpratnes ir senāko gramatiku autoru pieeja deklinācijas kategorijai. Rehehūzens visus lietvārdus grupējis divās deklinācijās – vīriešu kārtas un sieviešu kārtas deklinācijā. Pēc viņa iedalījuma visi vīriešu kārtas lietvārdi beidzas ar galotni –s vienskaitļa nominatīvā, sieviešu kārtas lietvārdi ar galotni –a. Šis iedalījums jāskata kopā ar Rehehūzena piebildi, vārda beigu patskaņus daudzkārt nevar atšķirt, kā piemēru minēdams galotnes –a un –e. No tā redzams, ka viņš lietvārdus ar galotni –e pakļāvis vai vienādojis ar galotnes –a lietvārdiem.

Šo Rehehūzena pieeju lietvārdu deklinācijām kritizē P. Einhorns uz šī divdalījuma vietā piedāvā piecu deklināciju modeli – vīriešu kārtā lietvārdi ar galotni –s, kurā iekļaujas apakšgrupa ar galotni –is, ar galotni –ns, sieviešu kārtā galotnes –a, -e un –s. neparādās lietvārdi ar galotni –us. Pirmo reizi lietvārdi ar galotni –us doti Bihnera gramatikā.

Tikai sākot ar Adolfija gramatiku tiek iedibināta sešu deklināciju sistēma – vīriešu kārta trīs ar galotnēm –s, -is, -us un sieviešu kārtā trīs ar galotnēm –a, -e un –s.

Adolfijam pirmā deklinācija tiek paplašinātā, tajā iekļauta apakšdeklinācija vai apakš grupa ar galotni –š. Šajā apakšdeklinācijā iekļauti arī vārdi, kas beidzas ar –žs, piemēram mežs. Otrajā deklinācijā ietilpst vīriešu kārtas vārdi ar galotni –is. Pievērsta uzmanība vienskaitļa ģenitīvam un visiem daudzskaitļa locījumiem, tā akcentējot līdzskaņu palatalizācijas gadījums. Vienskaitļa datīvā Adolfijs pieļauj varianta formas – gan ar galotni –am, gan ar –im, pie tam visos minētajos piemēros ar galotni –am parādot līdzskaņa palatalizāciju. Par vīriešu kārtas lietvārdiem ar galotni –us dota piebilde, ka pārsvarā šie lietvārdi tiek lietoti vienskaitlī. Sieviešu kārtas lietvārdi dzirnus, ragus kā daudzskaitlinieki pievienoti vīriešu kārtas lietvārdu ar –us daudzskaitlim.

Adolfijas par sieviešu kārtas lietvārdiem dod vairākus jauninājumus salīdzinājumā ar saviem priekšgājējiem. Piemēram, viņš norāda, ka lietvārdi ar galotni –a var būt gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes lietvārdi. Viņš dod arī dažus lietvārdus, kurus lieto tikai kā daudzskaitliniekus, kā arī norādī uz dažiem tādiem lietvārdiem, kuriem nav pilna locījumu sistēma, piemēram. Par piektās deklinācijas lietvārdiem ar galotni –e vērtīgas ir Adolfija piebildes par izņēmumiem, piemēram, viņš kā izņēmumu dod lietvārdu mute, kura daudzskaitļa ģenitīvs nedrīkst būt identisks ar lietvārdu muša daudzskaitļa ģenitīvu. Par lietvārdiem ar galotni –s interesanta ir Adolfija norāde, ka šie visi pārsvarā ir vienzilbīgi vārdi. Kā izņēmumus Adolfijs dod lietvārdus uts un zoss, kuru locījumos neparādās līdzskaņa palatalizācija. Pie šīs deklinācijas aplūkots arī vīriešu dzimtes daudzskaitlinieks ļaudis.

Vārdu darināšanas aplūkojums senākajās gramatikas ir fragmentārs. Kā viens no visvairāk apcerētajiem ir deminutīvu darināšanas jautājums. Rehehūzens gramatikā dotas vīriešu dzimtes izskaņas –ihts, -ings, sieviešu dzimtes izskaņas –ihta, -inga. Langijs aplūkojis deminutīvus ar izskaņām –ings/-inga. Nekas netiek minēts par kādiem papildus noteikumiem deminutīvu darināšanas izskaņu lietojumā.

Pirmais pilnīgākais deminutīvu darināšanas apskats atrodams Adolfija gramatikā. Adolfijs min vīriešu dz. paplašināto izskaņu –tinsch, piemēram, Allus, Allutiņsch, sieviešu dzimtes paplašināto izskaņu –tiņa, piemēram, Aztiņa; -sniņa, piemēram, Gohwsniņa.

 

6. Literārās valodas vārdu krājuma veidošana.

Kā liecina rakstu valodas vēsture, tad gadsimtiem ilgi var iztikt bez vajadzīga vārda. Vārds zinātne, piemēram, rakstu valodā parādās tikai 19. gs. 70. gados, kaut gan vajadzība pēc tā rodas jau 17. gadsimtā. 19. gs. otrajā pusē gan tiek darināta virkne jaunvārdu, bet tie nozīmi 'zinātne' iegūst uz neilgu laiku. Veclatvieši — 17., 18. gs. rakstu valodas veidotāji —, saskaroties ar nepieciešamību jaunam jēdzienam atrast atbilstošu latviešu vārdu, vācu valodas vārdam Wissenschaft piemēro kaut ko no tā, kas valodā tajā laikā atrodams. Un tā gandrīz trīs gadsimtus jēdziena «zinātne» funkcijas tiek it kā sadalītas starp lietvārdiem ziņa un zināšana. Pirmo reizi vārdam Wissenschaft ekvivalents jāmeklē G. Mancelim 17. gs., sastādot vācu—latviešu vārdnīcu. Šim vācu valodas vārdam viņš pretim liek zināšana. [Mancelis G. Lettus. 1638, 211. Ipp.]. Šo pašu sastatījumu atrodam cita veclatvieša — J. Langija 1685. gadā sarakstītajā vārdnīcā. [Langijs J. Vācu—latviešu vārdnīca. R., 1936, 254. lpp.] 18. gadsimtā vērojamas zināmas pārmaiņas — abās lielākajās šā laika vārdnīcās — J. Langes (1777. g.) un G. F. Sten-dera (1789. g.) — jēdzienam Wissenschaft par vairāk atbilstošu izraudzīts lietvārds ziņa. Šie šķirkļa vārdi līdz ar lietvārdu ziņa atklāj kādu īpatnību, kas raksturo vārddarināšanu un leksisko sistēmu veclatviešu rakstības periodā, kad jaunvārdu veidošanu aizstāja ar jaunu nozīmju piešķiršanu jau valodā esošiem vārdiem; atsevišķām valodas vienībām šā perioda rakstu valodā tiek mākslīgi izveidota noslogota leksisko nozīmju struktūra. It labi to rada lietvārds ziņa. G. F. Stenders šķirklī ziņa iekļāvis valodas materiālu, kas raksturo šā lietvārda lietojumu valodā. Bagātīgais ilustratīvais materiāls — ziņu dot, ziņā likt, tas būs mana ziņa, ar ziņu darīt, ar manu ziņu — rāda, ka vārds ir aktīvā vārdu krājuma vienība. G. F. Stenders, sastatot šo lietvārdu ar jēdzienu Wissenschaft, Erkenntnis un izmantojot to arī vārdkopā augstas ziņas jēdziena «filozofija» tulkojumam (sk. vārdnīcas 264. lpp.), radījis lietvārdam tādu semantisko slāni, kam pēc nozīmības būtu jākļūst par primāro vārda leksiskās semantikas struktūrā. Vārdnīcas vāciski latviskajā daļā pretim Wissenschaft ir doti abi lietvārdi — zināšana, ziņa (706. lpp.). Acīmredzot G. F. Stenders nav bijis īsti pārliecināts par sastatījuma ziņa — Wissenschaft pareizumu, varbūt pat nojautis, ka vārdam ar aktīvu pamatnozīmi un daudzveidīgu funkciju vārda savienojumos ir grūti mainīt leksisko nozīmju struktūru.

Arī pirmajos jaunlatviešu sacerējumos, kur bijusi nepieciešamība pēc jēdziena «zinātne», izmantots šis veclatviešu izplatītais paņēmiens — jaunu nozīmju piešķiršana jau esošajiem vārdiem. Tā J. Alunāns mēģinājis jēdziena «zinātne» apzīmēšanai lietot vārdus gudrība, mācība. 1862. gadā «Pēterburgas Avīzēs” [Pēterburgas Avīzes, 1862, JVb 23.] rakstot par Pēterburgas Zinātņu akadēmiju, viņš lietojis vārdkopu augstas gudrības akadēmija. Šajā laikā, kā liecina rakstu avoti, rodas pirmie mēģinājumi jauna vārda darināšanā, kuram vajadzētu valodā funkcionēt ar nozīmi 'zinātne'. 1860. gadā iznākušajā B. Dīriķa grāmatā «Latviešu rakstniecība» atrodams jaunvārds zinātnība, kas turpmāk — 19. gs. 70. un 80. gados rakstu valodā plaši sastopams: «.. Lomonosovs tika celts par Zinatnību Akadēmijas biedru.” [Vārpa. Lasīšanas grāmata skolas un mājas. R., 1881, 305. Ipp.] J. Alunans ar nozīmi 'zinātne' darina jaunu lietvārdu zināmība, ko vārdkopā valsts zināmība viņš attiecina uz vārdu politika: «. . viņš mācījās valsts vadīšanas zināmību (Kameralwissen-schaft).” [Alunans J. Tautas saimniecība. 1867, VI Ipp.].

19. gs. 60. gados sagatavotās K. Valdemāra un K. Ulmaņa vārdnīcas uzskatāmi atspoguļo jaunvārdu materiālu, kas radies, rakstot par zinātni, īstajam zinātnes vārdam vēl valodā neesot. K.Valdemārs jēdzienu Wissenschaft izteicis ar jaunvārdu zinātnība [[K. Valdemārs] Krievu—latviešu—vācu vārdnīce. M., 1872.], K. Ulmanis vārdnīcā ievietojis abus jaunvārdus — zināmība un zinātnība [[Ķ. Ulmanis] Lettisches Wōrterbuch. R., 1872.], kas attiecināti uz Wissenschaft.

Īsi pēc abu vārdnīcu iznākšanas rakstu valodā beidzot parādās pats zinātnes vārds. 1874. gadā «Baltijas Vēstnesī» ievietots Kronvaldu Ata raksts «Valodas kopējiem», kurā par pareizo jaundarinājumu ieteikts vārds zinātne [Kronvalda Atis. Kopoti raksti, I. R., 1937, 471. lpp.].19. gs. 70. gadu rakstu avoti liecina, ka Kronvaldu Ata jaunvārds ātri vien sāk iekarot pamattiesības, un 70.- gadu beigās vārds jau ir ietverts M. Miežiņa sagatavotajā vārdnīcā [Leišu—latviešu—poļu—krievu vārdnīca [no Miežiņa]. Tilzīte,1894, 141. lpp.]. Šo jaundarinājumu par veiksmīgu atzinis A. Stērste un lietojis savos sacerējumos: «..Mans gala nolūks ir tas, lai latviešu valodu skolās mācītu un mācītos kā zinātni.” [Stērste A. Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss. R., 1879, IV lpp.].

Jaundarinājumu veiksme nav nejauša. Kronvaldu Atis, jaunus vārdus darinot, radīja ne vienu vien veiksmīgu atvasinājumu ar neproduktīvo piedēkli -(t)n-, piemēram, sūtnis, pagātne, nākotne, pagātne. Atsevišķu jaunvārdu nozīme laika gaitā ir mainījusies, dažs darinājums ar ieteikto nozīmi nav valodā ieviesies. Tā, piemēram, 1899. gadā vārds pamatne lietots ar nozīmi 'iemesls': «Es dažādu pamatņu dēļ vēlu un ceru, ka [avīzei] būs daudz vairāk lasītāju . .” [Kronvalda Atis. Kopoti raksti, II. R., 1936, 312. lpp.]. Jaundarinājums uzdotne ar nozīmi 'uzdevums' nekļūst par literārās rakstu valodas piederumu [Turpat, 311. Ipp.].

Gluži bez nozīmes nepaliek un uzreiz no rakstu valodas neizzūd 19. gs. 70.—80. gados tik populārie zinātnība un zināmiba. Nosaukumā «Rīgas Latviešu biedrības zinātnības komisija» vārds zinātnība tiek nomainīts ar atvasinājumu ziniba, ko kādu laiku lieto arī ar nozīmi 'zinātne': «Ja ar šādām atbildēm apmierinās, tad vairs nevar nekāda zinība pastāvēt.” [Pūrs, 1894, Nr. 3, 165. Ipp.].

Pārskatam par atvasinājuma zinātne ieviešanos rakstu valodā šajā vietā likt punktu nebūtu īsti pareizi, jo apskats vēl būtu nepilnīgs un zināmā mērā vienpusīgs. Nepilnīgs tāpēc, ka jaunvārda nostiprināšanās rakstu valodā tik nepamanāmi vis nenoritēja, bet vienpusīgs tāpēc, ka nemaz netiktu aplūkots pats jaunā vārda veidošanas fakts tādā būtiskā aspektā kā vārddarināšana. Tāpēc jāpiemin, ka 19. gs. beigās periodikā izraisījās diskusija par jaunvārdu zinātne, zināmība, zinātnība, zinība darināšanu, to lietderību un semantiku. Diskusijā piedalījās K- Mīlenbahs, A. Stērste (ar pseidonīmu Tālvaitis), A. Vēbers. Pēc diskusijas materiāliem [Baltijas Vēstnesis, 1878, Nb 20.] redzams, ka jaunvārdus zināmība, zinātnība noraida visi diskusijas dalībnieki. A. Vebers par labāko atzīst atvasinājumu zinība, skaidrojot šo vārdu kā labu virsleksēmu, kam labi pakārtojas valodas materiāls, kurš saistīts ar vārdu mācība, piemēram, dabas, valodas mācība. A. Vebers atzīst, ka vārds ziniba ir labāks arī tāpēc, ka tas darināts pēc valodā esoša tipiska vārd-darināšanas parauga — verba sakne + izskaņa -iba.

A. Stērste noraida visus atvasinājumus ar izskanu -iba un vārdu zinātne atzīst par labāko gan no vārddarināšanas uzbūves, gan vārddarināšanas nozīmes viedokļa. Pēc viņa ieskata, atvasinājums pēc uzbūves labi iekļaujas valodā to atvasinājumu vidū, kas darināti ar piedēkli -(t)n- (A. Stērste izdala piedēkli -tn-. — M. B.), piemēram, nākotne, senatne, mazatne, jaunatne, pelotne, sēklotne, nogultne, virsotne, galotne u. c.

A. Stērstes dotais vārddarināšanas nozīmes skaidrojums atvasinājumam zinātne vērtējams gan kā neveiksme, gan arī kā veiksme. Par neveiksmi tas jāatzīst tāpēc, ka semantiskais sastatījums un salīdzinājums ar iepriekš minētajiem atvasinājumiem nepārliecina, bet par veiksmi uzlūkojams tāpēc, ka A. Stērste, noraidīdams visus atvasinājumus ar -ība — zinība, zinātnība, zināmība —, uztvēris kādu būtisku šo atvasinājumu īpašību: atvasinājums ar -ība abstrahē katru atsevišķu jēdzienu, kas nosauc vairāk vai mazāk konkrētu vai abstraktu parādību, piemēram, mūžs — mūžība, gudrs — gudrība, un tāpēc atvasinājumiem ziniba, zinātniba, zināmiba nepiemīt tā kopības vai veseluma nozīme, kuru par svarīgu jaunā vārda zinātne semantikā uzskata A. Stērste. Viņš raksta: «Pēdējā ziņā uzņemams vārds zinātne, kā zinātnīgu ieguvumu auglis = vesels kopa savākts sajēgums . .” [Baltijas Vēstnesis, 1878, Nb 20. 112] A. Stērstes skaidrojums ari nav īsti pārliecinājis, un diskusija iesaistās K. Mīlenbahs, norādīdams: «.. No viņa [A. Stērstes] raksta nav īsti «zinātnes» pareizība noskārstama.” [Baltijas Vēstnesis, 1878, Nr. 20.]. It īpaši K- Mīlenbahs iebilst pret A. Stērstes izvirzīto labskaņas principu jauna vārda noderības pamatojumā. K. Mīlenbahs aizrāda, ka tas vien, ja vārds jaukāk skan, nav pietiekami zinātnisks pamatojums.

Arī K. Mīlenbahs skaidro jaunvārda uzbūvi un nozīmi. Uzskatāmi parādīta vārda zinātne iekļaušanās valodas sistēmā pēc tā vārddarināšanas uzbūves. K. Mīlenbahs dziļākai vārddarināšanas uzbūves izpratnei min salīdzinājumus ar verbu. Viņš parāda, ka valodā ar piedēkli -n- darināti vārdi, kam pamatā kopcil-mes darbības vārdi, kuru senākā nenoteiksmes forma beidzas ar -ti, piemēram, līgot, sal. liet. liguoti, pīt, liet. pinti, mīt, liet. minti, un no tiem darināti lietvārdi Ligotnis, mitnis, pītnis. Jāatzīst, ka arī K. Mīlenbaha dotais vārddarināšanas nozīmes skaidrojums — atvasinājuma zinātne semantiskais salīdzinājums ar tādu darinājumu kā tekatnis — ir nepārliecinošs.

Valodā bija radīts jaunvārds, kura nozīmes skaidrojumā nevarēja balstīties uz struktūras ziņā līdzīgiem atvasinājumiem. Tāpēc par veiksmi uzlūkojams A. Stērstes dotais atvasinājuma zinātne atšķirību skaidrojums salīdzinājumā ar atvasinājumiem, kas darināti ar izskaņu -iba.

Tagad, kad ir pilnīgi skaidra un apzināta viena no vārddarināšanas sistēmas likumsakarībām — vārddarināšanas formas un nozīmes nesaderības likums jaunu vārdu darināšanā, [Ēåģńźą’ Å. Ńėīāīīįšąēīāąķčå. Ģ., 1973, ń. 69-76.] ir viegli izskaidrot, kāpēc vārdam zinātne ir tik daudz priekšteču. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad izraisījās ne viena vien diskusija un strīds par kādu atsevišķu jaunu vārdu un vārddarināšanas teorija atpalika no vārddarināšanas prakses, nozīmīga bija K. Mīlenbaha izvirzītā prasība: «..mums nebūs ikkatru jaundarinātu vārdu rakstniecībā kā kādu jaunu atradumu apsveicināt, bet vienmēr pārbaudīt, vai jaunceltais vārds pareizi pēc atvasinājumu un skaņu likumiem darināts. Diemžēl tādu nepieciešamu pārbaudījumu mums trūkst vēl ne mazā mērā.”

 

7. Senākā posma rakstu valodas pētniecība.

3.7.1. Kultūrtekstu tulkojumi un to nozīme literārās valodas veidošanā.

Rakstu valodas veidošanā pats nozīmīgākais ir pirmais pilnais Bībeles tulkojums. Glika Bībele ir vismaz trejādi skatāma: 1) kā sens rakstu valodas piemineklis; 2) kā viens no nozīmīgākajiem 17.gs. kultūrtekstiem; 3) kā pirmais noīmīgākais tulkojums latviešu valodā.

Ja aplūkojam Glika Bībeli kā senu rakstu valodas pieminekli, kas radīts konkrētos apstākļos, atbilstoši noteiktai valodas attīstības pakāpei un tulkotāju valodas kompetencei, tad uzmanība veltīta galvenokārt tām valodas parādībām, kuras, rakstu valodai veidojoties, vai nu saglabājas un nostiprinās literārajā valodā, vai arī pakāpeniski izzūd, vai arī to lietojums mūsdienu literārajā valodā pakļauts pārmaiņām saistīts ar pārmaiņām leksiskajās nozīmēs, piesaisti kādam terminoloģiskam lietojumam, iezīmīgs ar kādu stilistisku iekrāsojumu. Valodas vēsturnieks, balstoties uz vārda vēsturiskās attīstības studijām, var arī noteikt, kuros gadījumos viena vai otra kontrukcija, viena vai otra morfoloģiska forma, vārds vai tā nozīme, darināšanas veids vairs neiederas Bībeles tekstā no literārās valodas attīstības vai literārās valodas kultūras viedokļa.

Jāteic, ka pilnīgs pārskats par Glika Bībeles valodu vēl ir filologam darāms darbs, bet pārlūkot Glika Bībeles valodu literārās valodas vēstures aspektā – ir tikai viens no veidiem, kā notiek saskarsme ar šo tekstu mūsdienās.

Bībeles pirmā tulkojuma būtība ikvienas tautas vēsturē tālu pārsniedz atzinumu par tā nozīmi rakstu valodas bagātināšanā. Šī teksta būtība ir tā klātiene kultūrtelpā un kultūrlaikā no tulkošanas brīža līdz mūsdienām.

Kā kultūrteksts, Glika Bībele glabā liecības par senām kultūrreālijām, senu kultūrvidi, seniem priekšstatiem par materiālo pasauli un gara dzīvi, par atveides paņēmieniem valodā. Tāpēc bieži vien valodnieciskos skatījumus uz šī senā teksta resp. tulkojuma valodu jāpaplašina. Jāmēģina palūkoties uz vārdu kā etnosa pazīmi, kā tautas materiālās un garīgās kultūras vēstures apliecinātāju, kā liecību par tautas mentalitātes, psiholoģijas senatni. Pazīme – kultūrteksts – ir tā, kas šodien piešķir īpašu lingvistisku perspektīvi pirmā Bībeles tulkojuma valodai. To varētu nosaukt par lingvistisku pārdzīvojumu, kas pirms vairākiem gadsimtiem piemeklējis valodu. No vārda tika prasīta maksimāla atdeve visos valodas līmeņos – morfoloģiskā, vārddarināšanas, sintakses, leksikas. Vārds Bībeles pirmajā tulkojumā latviešu valodā tapa par jaunu pakāpienu pats sev un par jaunu apvārsni valodai tās rakstu formā. Bībeles tekstam iedzīvinoties kultūrvidē caur rakstītu vārdu sākas jauns nebijis laiks cilvēka dzīves izjūtā.Kā Bībeles pirmais pilnais tulkojums latviešu valodā, šis teksts saista īpaši.

Vispirms jau tāpēc, ka Glika tulkojumam bijis lemts kļūt par etalonu visām turpmākajām teksta redakcijām, pārlūkojumiem. Tik stiprs izvēlētajā valodā un spēcīgs izstrādātajā formā tas ir.

Otrkārt, šis teksts saistošs arī tad, ja ir interese par to, kā gadsimtu gaitā veidojies bībliskais stils, kādiem valodas līdzekļiem un paņēmieniem tas panākts, kā senatnīgais pārtapis mūsdienīgajā pirmajā tulkojumā lietotajiem izteicieniem, idiomām, vārdu savienojumiem utt. kanonizējozies, kā veidojušās un nostiprinājušās šīs īpašās lingvistiskās kategorijas – Bībeles valodas stils, Bībeles teksta kanons.

Treškārt, Glika Bībeles teksts ir paraugs, tad, ja jādomā, kā mūsdienās tulkot un rediģēt Bībeles tekstu. Bībeles tulkojumu un teksta redakciju vēsture rāda, ka tulkotājs un teksta rediģētājs vienmēr ir bijis dilemmas priekšā – ko atmest, lai atbrīvotos no novecojušā, labā literārā valodā neiederīgā, ko paturēt, lai saglabātu senatnīgo kā kanonisko un konkrēta laika garam atbilstošo. Kā rīkoties, lai senatnīgs vārds Bībeles tekstā nezaudētu savu īpašo pievilcību un lai mūsdienīgs jaundarinājums Bībeles valodu nepadarītu ikdienišķu. Ilustrācijai daži piemēri. Glika Bībeles tulkojumā atrodamas tādas prievārdiskas konstrukcijas, kā piemēram, Un uz Ādamu sacīja Viņš I. Mozus gr. 3, 17; Un uz to sievu sacīja Viņš I. Mozus 3, 16. mūsdienās šo konstrukciju vietā izvēlēts cits vārdu saistījuma teksta korekcijai ir. mūsdienu literārajā valodā un no valodas kultūras viedokļa īpaši, Glika laika konstrukcija neieder. Arī pirmteksts pieļauj šādu maiņu. Bet nav ņemts vērā kas cits, Bībeles tekstā kā kanoniskā tekstā pastāv teksta kanoniskā satura un kanoniskās formas vienības aspekts. Un no šāda viedokļa, kad no dažādo situatīvo attieksmju kopuma īpaši tiek izceltas tās situācijas, kad Dievs uzrunai ir īpaša nozīme, kad Dieva uzrunai ir izšķiroša nozīme cilvēka dzīvē, konstrukcija Dievs runāja /sacīja uz Ādamu/Ievu/Mozu/Ijabu u.c., šķiet, vairāk to izceļ un nodala nost no tādām situācijām, kur sarunas notiek cilvēku /Bībeles personāža starpā un to saturs ietveras cilvēka pasaulē. Vai nav tā, ka Glika Bībele lietotās konstrukcijas vairāk reprezentē arī bīblisko stilu, kas nebūt nav vēsturiska kategorija, bet īpatna ar to, ka ne vienmēr iekļaujas mūsdienu valodas kultūras jautājumu prasību lokā. Iebildes no latviešu literārās valodas kultūras viedokļa, protams, vienmēr jāpatur vērā, bet Bībeles tās dažkārt jāsamēro ar Bībeles stila prasībām.

Mūsdienu literārajā valodā, runājot par vārda došanu cilvēkam, dzīvai būtnei u.t.t., tiek lietota konstrukcija nosaukt par un personvārds, dzīvas būtnes vārds akuzatīva formā – nosaukt par Ievu, Jēkabu u.t.t. Glika Bībelē atradīsim kādu citu variantu: Un Ādams nosauca savas sievas vārdu Ieva I. Mozus 3, 20. Šāds vārdu savienojam veids, protams, neatbilst perfektai mūsdienu literārās valodas normai. Ir izskanējuši ierosinājumi rediģēt šo teksta vietu. Ko darīt? Pirms ko mainīt, varbūt pakavēties pie aprakstītās situācijas Vecajā Derībā, kad cilvēkam pirmo reiz tiek dots vārds. Jau kopš Glika laiks lietotā konstrukcija it kā vairāk vēstī un paspilgtina šī vēsturiska brīža nozīmību, vārda došanas pirmreizējību. Šādas motivācijas kontekstā lasām vēlreiz un ieklausāmies – un nosauca savas sievas vārdu Ieva. Vai nav saturiski precīzāk un stilistiski iederīgāk tādā tekstā, kāds ir Bībeles teksts? Vērtējot tās konstrukcijas, kas vairs neatbilst mūsdienu literārās valodas normām, bet kuras reprezentē teksta vēsturiskumu, jādomā par to, lai mūsdienīgojot tekstu, neciestu šī teksta vēsturiskums un savdabīga pirmatnība.

Caurskatot dažādus Bībeles tulkojumus gadsimtu gaitā, vērojama kāda tendence – verba bezpriedēkļa aizstāšana ar priedēkļverbu resp. verba formu un nozīmju diferencēšana atkarā no darbības pabeigtības vai nepabeigtības. Darbības vārda vietā ar ilgstoša laika nozīmi bezpriedēkļa forma stājas darbības vārds ar pabeigtas darbības nozīmi priedēkļatvasinājuma formā. Piemēram, Glika tekstā: tad redzēja viņš to vietu no tālienes tāļenes I. Mozus 22, 4: ņēme ‘ņēma’ to nazi savu dēlu nokaut I. Mozus 22, 10. Mūsdienu, 1965. gada Bībeles tulkojumā: tad ieraudzīja viņš to vietu no tālienes: viņš satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Verbi priedēkļatvasinājumu formā precizē darbību pēc pabeigtības/nepabeigtības pazīmes, konkretizē darbības veidu, bet pastāv vēl arī citas semantiskās nianses Bībeles tekstā lietoto verbu bezpriedēkļu formām. Tās rada nojausmu par episkā laika klātbūtni, par episka laika nozīmi, kas tik būtisks Vecās Derības sižetos. Vai nepieciešama tāda konsekvence – ieviest cik iespējams vairāk priedēkļverbu ar pabeigtības nozīmi, ja darbība noris pagātnē? Vai varbūt vietām atgriezties pie Glika lietotās darbības vārda formas tajos gadījumos, ja vēlams akcentēt episkā laika jēgu? Episkā laika nozīmē lietoti darbības vārdi ir bībliskā stila nesējvārdi.

Glika Bībelē lietota vārdkopa bauslības galdiņi, kas 1965. gada t.s. Londonas izdevumā aizstāta ar citu vārdkopu – akmens plāksnes, kas atbalstāma gan no mūsdienu literārās valodas viedokļa, gan no mūsdienīgas izpratnes un zināšanām par seno Tuvo austrumu kultūru. Bet jāņem vērā Bībeles teksta stilistika, kas pieļauj, pat pieprasa paturēt vārdkopu bauslības galdiņi frazeoloģismā – sadauziet, sadauziet bauslības galdiņus! Protams, novecojušos vārdus un vārdus, kuri apzīmē senas kultūrreālijas, ja tie nostiprinājušies frazeoloģismu veidošanas un pastāvēšanas likumi. Varbūt var izvērtēt teksta vietas, kur pieminēti vārdkopas bauslības galdiņi, akmens plākanes, un tur, kur jūtams ideomātiskais iekrāsojums, paturēt jau Glika tekstā lietoto vārdkopu bauslības galdiņi, bet tur, kur runāts par šiem bauslības galdiņiem to materiālās kultūras nozīmē, kur runāts tikai par šo bauslības galdiņu tapšanu, palikt pie lietot vārdkopu akmens plāksnes lietojuma, kā kultūrvēsturiskajai patiesībai atbilstošākas.

Gan no mūsdienu literārās valodas viedokļa, gan saistības ar pārmaiņām kultūrvidē un materiālajā kultūrā, mūsdienu Bībeles tulkojumā par novecojušiem uzlūkotā virkne vārdu un vārdu savienojumu, kas Bībeles tekstā bijuši no Glika laika līdz 19./20.gs. mijai, piemēram, karaša, lukturis, bērnu saņēmēja u.c. 1965. gada Bībeles tulkojumā šos un virkni citu nosaukumu jau vairs neatrodam. To vietā lietoti citi vārdi un vārdu savienojumi – cepumi, spuldzītes, vecmāte u.t.t. Labā literārā tulkojumā šie pēdējie, protams, ieder labāk, bet savukārt senākajiem nosaukumiem piemīt kāda papildus pazīme. Tie ir nosaukumi, kuri vēstī par citu kultūrvidi, citām kultūrreālijām. Kur ir tā robeža, kuru pārkāpdami, t.i., vecu nosaukumu aizstādami ar jaunu, mēs aizskaram kultūrteksta saturu, izjaucam nostabilizētus priekšstatus? Kur ir tā robeža, līdz kurai jauninājums ir par svētību gan tekstam, gan valodai?

Viens no novadiem, kuru pārmaiņas skar vienmēr, kamēr vien pastāv valoda, ir vārdu leksiskās nozīmes. Nozīmju noturīgums Glika tulkotajā tekstā lietoto, neskatoties uz pārmaiņām vispārlietojamā valodā, rāda, cik liels ir vārda spēks kanoniskajā tekstā.

Cik ir tādu mūsdienīgu jaunu cilvēku, kuri zina darbības vārda šaubīt senāko nozīmi, kustināt, šūpot? Cik ir tādu, kuri vēl atceras šo senāko nozīmi? Vispārlietojamā valodā darbības vārdu ar senāko nozīmi vairs nelieto vai arī lieto ļoti reti, to varētu meklēt izlokšņu vai apvidus leksikā. Bet darbības vārds ar senāko nozīmi Bībeles tekstā stāv jau no Glika laikiem. Kā tas tekstā palicis neskarts un neaiztikts? Iespējams, ka frāze visos laikos šķitusi tik noslīpēta, tik lakoniska forma un satura, ka nekad kritiskais skats nav pie šī Bībeles panta aizķēries.

Varam pakavēties pie darbības vārda darīt lietojuma mūsdienās un senatnē. Senatnē šis darbības vārds ir bijis semantiski krāsaināks, bet laika gaitā semantiska krāsainība pabalējusi. Vārda leksiskās nozīmes ir diferencējušās. Dažas no tām tiek izteiktas ar citu atvasinājumu palīdzību, piemēram, Glika tekstā lasām: Un Dievs darīja izplatījumu I. Mozus I7. Mūsdienu tulkojuma darbības vārda darīt vietā atrodam citu darbības vārdu - izveidoja: Un Dievs izveidoja izplatījumu. No literāras valodas resp. leksisko nozīmju attīstības un pārmaiņu viedokļa vārdu maiņa tekstā ir motivēta. Teksts ir rediģēts no koptas literāras valodas viedokļa. Var iztēloties, ka teksta rediģētāji un tulkotāji apstājušies pie šī vārda darīt lietojuma, kā svērts un vērtēts darbības vārda darīt lietojums ar nozīmi ‘veidot, radīt’. Vai jaunais risinājums ir vislabākais?

19.gs. beigās 20.gs. pirmajos gadu desmitos romantiskajā dzejā vērojams spējš tādu nominālu vārdkopu uzliesmojums, ar kuru palīdzību izsāk radoša cilvēka reliģiozās izjūtas, vēstī par pasaules un dzīves kristīgu izjūtu, piemēram, mūžīga gaisma, miera stars, sāpju stunda, mūžīgas ilgas, svētas cerības, balta gaisma zvaigžņu stari, zvaigžņu gars, svētas jausmas, dvēseles miers, svētas liesmas, zelta zvani u.c. Kā vērtēt šo jauno iezīmi poētiskajā valodā? Nepietiek ar konstatējumu, kādu dzejnieku darbos sastopamas šādas vārdkopas. Daudzi bez atgādnes nosauks autorus un atgādinās dzejas rindas ar šādām vārdkopām. Piemēram, K. Skalbes rindas: Kad nakti svaidījos es cietā guļas vietā, Tad mana dvēsele kā slāpdama, Pie zvaniem tvēra, Kāpa debesīs. Ir mūsu vidū tādi, kuri jaunām acīm izlasījuši Ed. Veidenbaumu: Iz sirds vēl dievības gaišums nav nīcis, Vēl dvēsele augstākas iegribas jūt. Nepastāv nekāda tieša saite starp nominālajām vārdkopām 20.19.gs. mijas dzejā un Glika tekstā. Glika teksta klātbūtne parāda ka ārpuslingvistiska kvalitāte. Glika teksts ir sākotne jaunai dzīve izjūtai, kura veidojas daudzu gadsimtu garumā, un 19. un 20.gs. mijā tā savukār kļūst par par jaunu ierosmi pasaules radošai apjausmai valodā.

Protams, Glika Bībele nav etalons visam un vienmēr. Šajā tekstā daudz tādu senatnīgu valodas elementu, kas mūsdienu cilvēku tekstu atsvešina no Bībeles teksta, senatnīgais ir pārtapis neskaidrajā un novecojušajā.

Un tomēr Glika Bībeles valoda saista. Tās pievilcība ir divejāda. Tā ir senatnīga, bet senatnīgais Glika tekstā nav tikai aizgājušu laiku liecinājums, tas pārtapis par dzīvu tradīciju. Glika Bībeles valoda ir mūsdienīga – teksts nav zaudējis parauga un kanona spēku. Par to liecina gan tas, ka saglabāts Bībeles tulkojumā no Glika teksta, gan tas, ka dažkārt atkal liek atgriezties pie Glika Bībeles valodas.

 

3.7.2. Senākā posma vārddarināšanas sistēmas pētniecība.

Pēdējos gadu desmitos daudzi pētījumi veltīti vārddarināšanai kā īpašai valodas apakšsistēmai. Sakarā ar pieaugošo vajadzību pēc nominatīvam vienībām rodas nepieciešamība analizēt nominālo vārddarināšanas modēļu attīstību un noteikt to derivatīvās iespējas un perspektīvas. Viena no analizējamām parādībām ir atsevišķu derivatīvo modeļu aktivitāte. Latviešu valodā struktūras regularitāte un augsta produktivitātes pakāpe piemīt deverbālo substantīvu modelim ar izskanu -šana.

Lai atbildētu uz jautājumiem, kāpēc atsevišķi modeļi ir stabili un aktīvi plašā valodas attīstības periodā, kāpēc atsevišķos valodas attīstības posmos rodas pat attiecīgo derivātu pārdaudzums, kāpēc derivatīvā aktivitāte nav zudusi mūsdienu literārajā valodā, nepieciešams analizēt vārddarināšanas modeļus to attīstībā, pievērsties jautājumam par derivatīvo modeļu būtiskajām īpašībām vispār.

Vārddarināšanas teorijā kā vienu no galvenajām derivatīvās sistēmas pazīmēm uzskata tās dinamisko raksturu. Aplūkot derivatīvo modeli kā dinamiskas sistēmas elementu var tikai tad, kad atrastas saites, kas vārddarināšanas modeļa uzbūvi saista ar tā funkciju vienā veselumā. Formulējot derivatīvo modeļu produktivitāti sinhronā aspektā, neapšaubāmi tiek akcentēts modeļa funkcionālais raksturs — par produktīvu tiek uzlūkots tāds derivatīvais modelis, pēc kura mūsdienās rodas jauni vārdi. . Produktivitāti saista ar plašām potenciālām un reālām motivācijas iespējām. Pētījumos par vārddarināšanas modeļu produktivitāti atrodam dažādu pieeju — bieži produktivitāti saista ar modeļa iespēju atvasināt jaunus vārdus , bet sastopams arī plašāks šīs īpašības skaidrojums modeļa funkcionālā aspektā. Viens no pirmajiem, kurš mēģināja saistīt modeļa uzbūvi ar tā funkciju organiskā veselumā un skaidrtot produktivitātes cēloņus šadā aspektā bija Prāgas lingvistiskās skolas pārstāvis M. Dokulils.Drīz pēc tam līdzīga pieeja jautājumam sāka parādīties arī citu valodnieku pētījumos.

Pēc M. Dokulila, produktivitāte vienlaikus ir gan vārddarināšanas modeļa sistēmiska īpašība (atspoguļo modeļa iespējas), gan empīriska īpašība (atspoguļo modeļa reālo stāvokli valodā) [Dokulil M. tvoreni slov v čestine, 79.lpp.]. Bet rezultātā M. Dokulils vienu pētāmo parādību sadala it kā divos objektos, un sistēmisko produktivitāti saista ar modeļa struktūras iespējam, empīrisko — ar ārējo faktoru ietekmēm.

Izprotot modeļa funkciju kā paša modeļa struktūrai piemītošu īpašību, iespējams panākt pilnīgāku teorētiskās analīzes pakāpi. Modeļa funkcionālās īpašības izriet no modeļa derivatīvās struktūras leksiski gramatiskajām pazīmēm. Analizējot modeli kā vienotu lingvistisku objektu gan diahroniski, gan sinhroniski, tiek akcentēts gramatiskā aspekts modeļa produktivitātes cēloņu noskaidrošanā.

Ja par analīzes objektu tiek izraudzīta derivatīvā modeļa funkcija, tad tieši gramatiskajā aspektā atklāsies gramatisko procesu būtība, tas, kāpēc noteiktā periodā ir aktīvas dažādu vārdšķiru gramatiskās pazīmes un to savstarpējās attieksmes.

Jebkura derivatīvās sistēmas pētīšanas metode satur vēl daudz diskutējama un precizējama, un daudziem jautājumiem tiek meklēts precīzāks un pilnīgāks skaidrojums, kaut arī «.. mūsdienu zinātnes attīstības posmā nav iespējams dot tādu valodas gramatiskās sistēmas aprakstu, kas būtu vienīgais konstruktīvais, nav iespējams dot tādus zinātniskus atzinumus, kas būtu vienīgie pareizie..” Arī derivatīvo parādību skaidrojumos bieži nenonāk līdz noapaļotām koncepcijām — tiek tikai ieskicēts iespējamais analīzes modelis, un savu nozīmi secinājumi saglabā tikai atsevišķu pētījumu ietvaros.

Substantīva ar izskaņu -šana modelis kā vārddarināšanas sistēmas sastāvdaļa ietver verbu — izejas vienību un substantīvu — derivācijas rezultātu. Gramatiskajā aspektā analīzes uzmanība koncentrēta uz abu derivatīvi saistīto vārdšķiru gramatiski kategoriālajām pazīmēm — uz verba gramatisko procesa pazīmi un uz substantīva gramatisko priekšmetiskuma pazīmi. Deverbālais substantīvs visreljefāk verba gramatiski kategoriālo pazīmi pārņem noteiktos funkcionālos nosacījumos: «. . ārpus konteksta atvasinājumi ar -šana ir tīri darbības substantivējumi bez laika ierobežojuma un pabeigtības nozīmes: iešana, raudāšana, kāpšana u. c.” [Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika, I. R., 1959., 150.-151.lpp.]

Aizsākoties posmam, kad latviešu rakstu valodas veidošanu sāka apgūt sveštautieši, šo atvasinājumu funkcionālo lietojumu balstīja uz vērojumiem valodā. Labi bija uztvertas modeļa strukturālās iespējas, bet bez saistījuma ar reālo modeļa funkciju valodā. Ne visi atvasinājumi, kas potenciāli iespējami ar izskaņu -šana, varēja veikt visas funkcijas atbilstoši latviešu valodas īpatnībām. Agrākajos valodas attīstības posmos, piemēram, aktīvas bija konstrukcijas ar verba infinitīvu, kurās «. . infinitīvs apzīmē nodomāto vai kā sekas iestājušos darbību, pie kam nevar stingri nošķirt nolūku un sekas . . piem., vēl naudiņas nesameta, kuo nuopirkt pastaliņas; . . ne tie rati pūru vest». [Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. R., 1951., 781 §]. Latviešu valodas materiāla analīze apliecina, ka nenoteiksmes senā nolūka datīva nozīmes funkcijas pamazām pārņem deverbālo subsiantīvu ar -šana datīvs, piem., «Tā (preede) palika šiliņā wehjiņam wehcinat (= wehcinaschanai) ..Jauka bija uzskatīt (== uzskatischanai)». [Endzelīns J., Mīlenbahs K. Latweeschu Gramatika. R., 1907., 267. §.]. Tādā veidā latviešu valodnieku pētījumi rāda atvasinājumu produktivitātes cēloņus, kas būtiski valodas sistēmā.

Daudzi deverbālie substantīvi ar -šana, kas sastopami pirmajos rakstu pieminekļos, ir aktīvi arī mūsdienu literārajā valodā; piem., domāšana, saprašana, uzturēšana, daudzi laika gaitā pakāpeniski zaudē funkcionālo aktivitāti, un to vietā valodā sāk lietot citu struktūru atvasinājumus, piem.,18. gs.- uzturēšana / uzturs, bažīšana / bažas, dzirdēšana / dzirda, redzēšana / redze, noskumšana / skumja; 19. gs. — nodošanas / nodevas, pūlēšana / pūles; 20. gs. — berzēšana / berze u. c. Protams, bieži šīs struktūras maiņas skar tikai kādu atsevišķu infinitīva celma semantisko pazīmi, paralēli jauninājumiem nodeva, uzturs, berze, no lietojuma valodā neizzūd deverbālie substantīvi ar -šana, piem., nodošana — sūtījuma nodošana, uzturēšana — bērnu uzturēšana.

Vēlākajā periodā, sevišķi 20. gs. 20.—30. gados, deverbālo atvasinājumu semantiskā diferenciācija — kādas vienas atvasinājuma nozīmes aizstāšana ar citu atvasinājumu tipu — norit straujāk. Tendence lietot derivatīvos modeļus ar sufiksālajām galotnēm un līdzskaņu piedēkļiem deverbālo substantīvu ar -šana vietā vērojama 70. gadu daiļliteratūras valodā, piem., pārsūte — Stāstā mani aizrāva viss . . ij notēlotais pārsūtes cietums . . Niedre, Diena, 27., izraise — . . psihisko kustību izraises spēks. Turpat, 27., izskaidre — Mācīja gan ar revolucionārās cīņas izskaidri, gan ar dienas avīžu ziņu interpretāciju . . Turpat, 130, atrasme — Ikviena tauta sava veidā pārdzīvojusi šo procesu — cīņu ar dabu un kopīgas valoda atrastni. Dz. ceļi, 67. Tajās (dzejās) vēl trūka dzejiskas iegremdes un satura dziļuma . . Krauj., 107.

Pasekojot deverbālā substantīva ar -šana vērtējumam, redzams, ka autori jau samērā agrā latviešu rakstu valodas attīstības posmā atraduši un ieteikuši citas struktūras modeļus tajos gadījumos, kad deverbālais substantīvs ar -šana izrādījies neprecīzs. Jau Mancelis izjutis, ka atvasinājumi ar -šana neder neierobežoti visur un «. . atradis par derīgu minēt blakus vārdam ar –šana atvasinājumu no tās pašas saknes ar citu piedēkli .., piem., buršana, burvība; dzīvošana, dzīvība; pateikšana, pateicība; vilšana, viltība; duršana, dūriens, dūrums; dzeršana, dzēriens “ [Zemzare D. Latviešu vārdnīcas. R., 1961., 22.lpp. Skat. arī Mancelis G. Lettus. Das ist Wortbuch Samp angehengtem täglichem Gebrauch der Lettischen Sprache ververtigt durch Georgium Mancelium ... Erster Teil. Riga/ ... MDCXXXVIII.]. Ar sufiksālajām galotnēm darināti substantīvi paralēli atvasinājumiem ar -šana atrodami G. Stendera sacerējumos, piem., baudīšana — bauda, cienīšana — ciens, dzirdēšana — dzirās, gribēšana — griba. G. Stenders šos atvasinājumus atrada funkcionējam pašā latviešu valodā, piem., piemina LD 1812, raudas LD 227, 883, redze LD 11617. G. Stenders vērtējis atbilstošāko īsāko formu lietojumu ar piebildi, ka diemžēl šādu īsu substantīvu nav pārāk daudz, ka būtu vēlams, ja tādu būtu vairāk, jo tie zināmos gadījumos iecerēto ideju palīdz tuvāk izteikt [Stenders G. F. Lettische Grammatik verfasset von Gotthard Friedrich Stender.. Mitau, 1783., S. 156. Skat. arī Stenders G. F. Lettisches Lexikon..Mitau, 1789., I, 273.lpp., 271.lpp.].

Nozīmīgi ir pašu latviešu valodnieku deverbālā modeļa ar -šana vērtējumi. 1921. gadā P. Šmits skaidro gadījumus, kad izskaņa-šana lietota nepareizi, piem., «. . dziedāšanas svētki — nav par piemiņu vienai dziedāšanai, tādēļ, labāki dziedamie svētki; .. izsalkšana, iztvīkšana, pareizi: izsalkums un slāpes .. pārliecināšanās, labāki: pārliecība; ..pārtikšana, labāki: pārtika; .. nopūšanās, labāki: nopūtas . .” [Šmits P. Valodas kļūdas un grūtumi. R., 1920., 10.-20.lpp.].

Jau vecākie rakstu pieminekļi rāda šo atvasinājumu ar -šana semantiskās atšķirības:

1) tie lietoti savā sākotnējā nozīmē — apzīmējot substantivētu darbību vai procesu. Derivatīvo attieksmju raksturu nosaka verba gramatiski kategoriālā pazīme, ko saglabā nepārveidotu derivācijas rezultāts — deverbālais substantīvs, piem., Kas ausim skahdi darr? Pahrleeku leels troksnis un breesmiga sprahgschana tuvu pee ausim . . Ves. gr. 60. Ruhgschana apstahjas, "kacl allus no meelehm atschkirahs .. SDP, 20. Sneegs bij mihksts, eeschana pa to veegla un nedzirdama. Bl. Pie sk. u., 34. ..no dancoschanas sakarsuscho peeri vehdinadams .. Turpat, 4-7. Eepirkschanas un sarihkoschanas bija aizņehmusi abas pehdejas deenas. Strāls, 59.

2) atvasinājumu semantiskajā struktūrā jūtamas pārvirzesv- verba gramatiskās procesuālās pazīmes kļūst sekundāras, bet substantīva gramatiskās priekšmetiškuma pazīmes aktualizējas, piem., .. irr ghauzchas sahpes urid Noskumschana .. Manc. Lettus III, 68. Katru patgalvigu. jeb nepareizu sapulceschanu . . buhs tai Pollicei isklihdinaht.. Kurz. fik., 107, .. pirmā cihnischana ar sawu kahrumu tā labbi izdewahs. Zalcm., 23. ..bija kahds sirmgahvis, kas sawu pihpi smehķedams muhsu sarunaschanu noklausījis. Turpat, 15. Mussam Keyseram allažiņ uswarreschanu pretibe somvems Enaidenekems dohth. UP, 1587, 26. ..zināms uswarechanu ne bez upureem un jo leeleem, panahca .. Kupers, 95. ..ar padohmu un palīgu lihdz beidzamahm dzihwoschanas deenahm weens ohtram klaht buht. Lggr. I, 158. Visas walstis .. puhlas jau meera laikos eerihkot tahdus apceetinahjumus, kas war drohschi skatitees sadurschanai pretim. MVM 1900, 3, 228.

Substantīva gramatiskās priekšmetiškuma pazīmes aktivēšanās gala rezultāts ir deverbālā substantīva modeļa ar -šana maņa ar citas struktūras modeli. Process ir lēns un pakāpenisks. Atvasinājumus ar –šana mūsdienu literārās valodas normai atbilstošo substantīvu ar sufiksālajām galotnēm, ar izskaņām -ums, -iba vietā atrodam, sākot ar pirmajiem rakstu pieminekļiem līdz 20. gs. 30. gadiem, piemēram,

1) atvasinājumi ar sufiksālajām galotnēm, pieņi., atbildēšana ? atbilde, sarunāšana ? saruna;

2) atvasinājumi ar izskaņu -ums, piem., .. tee neapgulsees/teekams tee to Laupischanu ehdihs .. Bīb. II, 315. .. schi irr weena pateesa notikschana Salas., 50. mēģināšana ? mēģinājums: Pehc daschahdahm mehginahschanam . . tahdu paschu wasku taisiht ka bischu wasks .. Lggr. I, 64.; jautāšana ? jautājums: Tahs irr tahs jautaschanas us kurrahm prahtigam cilvēkam skaidras atbildesc.hanas doht jazinna .. Lggr. 35.; apmeklēšana ? apmeklējums: Dehl mannis schi apmekleschana gan nebuhs. Zalcm., 257.; sajukšana ? sajukums: ..eegahju istabā, galds rie bij noslaucīts, wiss bija sajukschanā. Turpat, 157.; sludināšanas ? sludinājums: pierādīšana ? pierādījums: Peerahdischanas deezgan, ka apriņķu skoleneem karsta kahroschanās pehc mahtes walodas skaidrākas izmacischanas. Aus. R. II, 3.; pārtulkošana ? tulkojums: Pratējam pee schihm pahrtulkoschanahm buhs dazchas wainas atrodamas.. AI. Dz., 4.; izgudrošana—" izgudrojums: . . (ievērojama) ar savu izgudrošanu skatuves apgaismošanā . . Zeltene, 19.;

3) atvasinājumi ar izskaņu -ība, piem., sūdzēšanas ? sūdzības: Retti tahdas suhdzeschanas irr taisnas.. Lggr. II, 73.: valdīšana ? valdība: .. kurneschanu pret waldischanu sacelt meklē.. Kurz. lik., 109.; atbildēšana ? atbildība: Tā magazine stahv appaksc.hu ihpaschu atbildeschanu tahs pagasta teesas preekschneeka .. Kurz. lik., 99; gleznošana ? glezniecšba: .. darit pakal italeeschu glezno schanai. Tēns, 101.; grāmatvešana ? grāmatvedība: Pleskawas widēja lauksaimneecibas skola mahca schahdus preekschmetus: .. buhves mahkslu .. grahmatveschanu LA, 4,; ievērošana ? ievērība: «Teātra lapa» raksta deenu preeksch izrahdes: lasītāju eewehroschanai! M. Dund., 22.

Substantīva hgamatiskās priekšmetiškuma pazīmes aktivizēšanās atvasinājumos līdz modeļa struktūras mainai — -šana > -a, -e, -ums, -ība) nerada deverbālā substantīva ar –šana vārddarināšanas rindas sašaurināšanos. Deverbālajos substantīvos pilnībā var realizēties komunikācijas procesam nepieciešamā substantivētās darbības nozīme – gleznošana, valdīšana, uzaicināšana, sludināšana, ievērošana u.c. Komunikācijas procesā ir prasības pēc deverbālajiem atvasinājumiem gan ar procesuālo pazīmi, gan ar priekšmetiskuma pazīmi. Atsevišķos valodas attīstības posmos šis abu derivatīvi saistīto vārdšķiru gramamtisko pazīmju paralēlisms aktivizēja līdz šo atvasinājumu pārdaudzumam valodā. Tad valodas lietotājs derivatīvajā sistēmā atrod paņēmienus, kā novērst šo stāvokli – izvēlas citus derivatīvos modeļus priekšmetiskuma pazīmju izteikšanai. Bet šāda derivatīvo attieksmju attīstība nemazina deverbālo substantīvu ar izskaņu –šana produktivitāti. Sākotnējās procesuālās pazīmes aktivizēšanās saistīta ar stilistiska rakstura parādībām pēdējo gadu daiļliteratūras valodā – deverbālais substantīvs kļūst spilgtāks un izteiksmīgāks, pieaugot nominatīvo vienību lomai mūsdienu valodā vispār, piem., Ļaujiet man būt ūdenī par plūšanu, ugunī par degšanu un gaisā par trīcēšanu .. Acis, 27. Nominatīvo vienību pieaugums mūsdienu valodā dzejas tekstā saistīts ar stilistiskiem nolūkiem – arhaiskā momenta atdzīvināšanas tendencei labi atbilst deverbālā substantīva ar –šana procesuālā nozīme. Šo deverbālo substantīvu procesuālo nozīmju aktivizēšanās pavīd arī publicistikas valodā piem., Tā ir jaunības izjūta, cilvēka garīgās varēšanas apliecinājums.. Sk. Ģ, 19. Ja arī pirmajiem darbiem vēl pietrūka profesionālās mācēšanas slīpējuma, tomēr dabiskā talanta dzirksts laužas cauri debitantes biklumam.. turpat, 15.

Modeļa semantiskā ietilpība atklājas tā funkcionālajā lietderībā valodā. Veclatviešu rakstu valodas periodā šo atvasinājumu produktivitāte bija lielāka, nekā to prasa latviešu valodas izteiksmes līdzekļi – to rāda deverbālo substantīvu ar –šana lietojums citu deverbālo substantīvu vietā, piem., ievērošana – ievērība, atbildēšana – atbildība, mēģināšana – mēģinājums. Latviešu literārās valodas izveides gaitā pakāpeniski norit šo atvasinājumu pārdaudzuma mazināšana. Semantiski un funkcionāli diferencējot atvasinājumā ietverto priekšmetiskuma pazīmi, šī modeļa vietā valodā sāk lietot citu struktūru modeļus, piem., -šana > -ums; -šana > -ība u.c. Tādējādi tiek atbrīvotas šī deverbālā modeļa semantiskās iespējas un aug funkcionālā noderība daiļliteratūras un publicistikas valodā.

Analizējot šo atvasinājumu funkcionālo lietojumu un iespējas, redzams, ka deverbālajā substantīvā norit pakāpeniska priekšmetiskuma pazīmes aktivizēšanās, ko pavada modeļa struktūras maiņa, piem., uzturēšana > uzturs (bieži šis process skar tikai kādu verbālā derivatīvā celma semantisko pazīmi), piem., berzēšana > berze, un deverbālais atvasinājums ar –šana procesuālajā nozīmē tiek lietots valodā arī turpmāk, piem.: nodošana: nodevas; uzturēšana: uzturs u.c. Priekšmetiskuma pazīmes attālināšanās no procesuālās pazīmes norit nemitīgi, bet šāds atvasinājumu gramatisko pazīmju maiņas process nav derivatīvo atvasinājumu ar -šana produktivitātes mazinātājs faktors.

Noskaidrojot šī aktīvā vārddarināšanas modeļa produktivitātes cēloņus valodā, materiāla analīzes gaitā atklājas to sarežģītais raksturs. Modeļa produktivitāti balsta pašai latviešu valodai piemītoši faktori:

1) potenciālās atvasināšanas iespējas no jebkura verba infinitīva celma;

2) procesuālās un priekšmetiskuma pazīmes funkcionālā saderība atvasinājumā, piem., dziedāšana (process) // dziedāšana (mācību priekšmets);

3) priekšmetiskās pazīmes aktivizēšanās un attālināšanās līdz modeļa struktūras maiņai nodrošina atvasinājuma sākotnējās procesuālās pazīmes stilistisko iederību mūsdienu latviešu literārajā valodā.