Dažādi laikmeti tautas dziesmas.

 

Lai gan īsajās liriskajās latviešu tautas dziesmās tiek parasti apdziedātas tikai pašu dziedātāju jūtas, tomēr milzīgajā dziesmu daudzumā var sameklēt arī bagātīgas ziņas par dažādiem dzīves apstākļiem, šos dzīves apstākļus var atkal, vispārīgi jemot, šķirot trijās grupās, kas atbilst trim dažādiem laikmetiem.

Pirmajā dziesmu grupā, kas acīm redzot pieder vecākajam laikmetam, ļaužu dzīve stipri vien atšķiras no vēlāku laiku kultūras apstākļiem. Visu zemi toreiz pārklāj milzīgi meži ar dažādiem kokiem, kur lielā daudzumā dzīvo visādi zvēri un putni. Bieži vien tur daudzina briežus un lāčus, pat sen Latvijā izmirušais sūbris tur vēl nav gluži svešs. Lūšu tur ir tik daudz, ka bagātnieki var lepoties ar lūšu kažokiem, kamēr vai ikkatrs jauneklis nēsā caunu cepures. Ezeros un purvos dzīvo ne tikai dzērves, bet arī meža zosis un gulbji. Ne visi zemnieki dzīvo plašākajā “ārā”, bet ir arī “meža” ļaudis, kuru mājas ir visapkārt apjemtas ar mežu. Kaŗi ar vāciešiem un igauņiem, kā liekas, jau ir izbeigušies, bet vēl turpinās ar leišiem un krieviem. Reiz brāļi met kopā naudu, lai izpirktu uz leišiem aizvesto māsu, citreiz atkal māsa lūdz karā jājošos brāļus, lai tie pārvestu “leišu meitas vainadziņu”. Bieži vien māsa raksta brāļiem karogu.

Paši dziedātāji ir sadalījušies trijās šķirās: bajāros jeb labiešos, saimniekos un kalpos. Bajārus sauc arī par “lieliem radiem” jeb “labiem ļaudīm”, kuriem stāv pretī kalpi jeb “slikti ļaudis” vai “neļaudis”. Saimnieki pieder pie vidējiem ļaudīm. Bajārus līdz ar saimniekiem dēvē arī par “tēva dēliem” un “mātes meitām” jeb “brāļu māsām”, bet kalps nav “tēva dēls” un kalpone nav ne “mātes meita”, ne “brāļu māsa”. Dažā dziesmā kalps ir arī leitis jeb krievs. Zemes valdnieki ir “kungi”, kas vairs nav šķirami no vāciešiem. Vismaz nav nekādu drošu liecību, ka kungs varētu būt arī latvietis.

Precēties ar kalpiem saimnieki tura par kaunu, bet labprāt grib nākt rados ar bajāriem, lai gan tiem parasti pārmet lepnību, augstprātību un slinkumu. Dziedātāju precēšanos ar kungiem daudzina, kā liekas, tikai no palielīšanās.

Visi dziedātāji jau pieder pie kristīgas ticības, jo kādas pagānu kulta dziesmas vairs nav vērojamas, kamēr pagānu dieviem ir palikusi tikai vairs dzejiska nozīme. Tomēr kristīga ticība izpaužas gandrīz tikai kristībā, krusta mešanā, un baznīcas apmeklēšanā. Kāzas notiek ar zagšanas un pirkšanas ceremonijām. Miroņus aprok turpat mājas tuvumā “baltā smilšu kalniņā”.

Mājas, parasti par sētām sauktas, ceļ vismīļāki uz upju un ezaru krastiem, kur “ziemu brauc kamanās, pavasari laiviņā,” jo “meža” ceļu vēl ir maz un tie paši slikti. Dažreiz ceļotājs pats “cērt” ceļu un pār upi “peldu laiž kumeliņu”. Nabaga saimnieki vēl retumis dara “stāvu koku namu” ar pītām sienām, kādēļ tās arī zobgalīgi dēvē par “žagaru būdiņām”.

Visapkārt ap mājas ēkām iet sēta, kurā parasti daudzina divus vārtus: vienus cilvēkiem, otrus lopiem. Vārti stāv arvien aiztaisīti un tikai vajadzības gadījumos tiek atvērti. Dziedātāji gan bieži vien lepojas ar trim vārtiem, bet tie gan laikam būs bijuši reti gadījumi, kur vēl taisīti kādi trešie “rijas” vārti nopļautās labības pārvešanai. Ja dziesmās daudzina namu kopā ar istabu, tad nams tiek allaž pirmā vietā minēts, kas laikam liecina par nama lielāko vecumu. Blakus parastajām vienas saimniecības sētām piemin retumis arī kādu “ciemu”, pat vēl “lielu ciemu”.

Šo dziesmu sacerētāju turība pastāv visvairāk “rudzos” un “miežos”. Par trešo svarīgāko mantu dažās dziesmās apdzied govis, dažās zirgus, dažās atkal bites. Par bagātiem daudzinātie dravinieki būs gan laikam pirmā kārtā nodarbojušies ar biškopību. Lai gan zemkopji arī auzas sēj “lielajos tīrumos”, tomēr tās laikam audzējuši vairāk zirgu barošanai, nevis pārdošanai. Tāpat arī lini no iesākuma laikam audzināti parasti tikai pašu vajadzībām. Griķus gan slavē skaisto ziedu, vieglās malšanas un vieglās vārīšanas dēļ, bet viņus tomēr daudzina daudz retāki par miežiem, rudziem, auzām un liniem. To ievērojot, griķi laikam veco dziesmu laikos būs vēl maz tikuši sēti, jeb arī no sākuma nemaz nebūs audzināti. No pākstu augiem un saknēm vecās dziesmas pazīst zirņus, pupas, lēcas, kāpostus, rāceņus, rutkus un sīpolus.

Savus aŗamos tīrumus senie latvieši iedalījuši trijos laukos, no kuriem viens lietots ziemājiem (rudziem un ziemas kviešiem jeb pūriem), otrs vasarājam (miežiem, auzām, liniem, vasaras kviešiem un griķiem), bet trešais atstāts papuvē. Savu tīruma stūrīti atjēma vasarājam arī zirņi, pupas, kaņepes un lēcas. Ja tad nu mieži piederēja pie svarīgākās labības, tad šāds lauku iedalījums izliekas no pirmā uzskata nesaprotams, še nu nav jāaizmirst, ka miežus sēja arī līdumos, auzas atmatās, kamēr kaņepēm, pupām un saknēm jau sen var vērot arī dārzus.

Bajāri, dravinieki un saimnieki ir, vispārīgi jemot, labi pārtikuši ļaudis. Viņi jāj uz brangiem zirgiem, nēsā caunu cepures, piešotus zābakus un zobenu pie sāniem. Neretis, kā jau teikts, daudzina arī lūšu kažoku. Kungi jeb vācieši tiek vairāk izzoboti, nekā sodīti barguma dēļ.

Dzimtas iekārta ir stingri patriarchāla, kur sievietēm ir uzkrauti smagi darbi, kamēr vīrieši var dzīvot daudz brīvāki. Daudz reiz tautiete žēlojas: “Izkūlusi maltu gāju, samalusi druviņā.” Par grūtākiem darbiem dziedātāja atzīst ūdens nešanu no tālās akas un miltu malšanu smagajās rokas dzirnavās (“ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņi”). Vispārīgi vīrietis ir kā kungs un sieviete ir kā kalpone. Kad vīrs jeb brālis pārjāj no lauka mājā, tad sieva jeb māsa steidzas tam pretī vārtu vērt. Viņa pati arī sajem zirgu, noseglo to, ieved stallī un paēdina. Pa nakti viņa jāj arī ar zirgiem pieguļā. Kad vīrietis ienāk istabā, tad sievietes pieceļas kājās un “ceļ” tam krēslu. Gulēt ejot, sieva jeb māsa noauj saimniekam kājas.

Sievietes vērpj, auž un šuj drēbes nevien sevim, bet arī vīriešiem. Sievietes cienī vairāk baltas drēbes, bet vīrieši gaiši pelēkas. Izgreznojumiem daudzina tikai trīs krāsas: sarkanu, mēļu jeb zilu un dzeltānu. Sarkano krāsu dabūjuši no maranām jeb madarām (galium), mēļo no mēlēm (isatis tinctoria) un dzeltāno no dzeltēm (lycopodium).

Bagātas jaunavas nēsā svētdienās metāla vaiņagus, izgreznotus neretis ar pērlēm. Pirkstos viņas valkā spirāļu jeb “grieztus gredzenus”, kas bieži vien, kā liekas, ir no zelta. Krūtīs viņas sprauž lielas sudraba saktis.

Kaut kur tālāku ceļojot, tāpat vīrieši, kā arī. Sievietes jāj jāšus. Ja brauc, tad vasarā parasti ar laivu, bet ziemā ar kamanām.

Trauki un citas mājas lietas tiek bieži vien pagatavotas no dažādām koku mizām. Cibas taisa no bērza tāss un liepas krijas. No pēdējās šuj arī kamanu virsas un bērnu šūpuļus. No lūkiem vij dažādus valgus, kā: zirgu pavadas, zvejnieku kailes un dravinieku dzeiņus. No liepas krijas pin vēl retumis mašus par kamanu deķiem un no doņiem pin šūpuļus.

Iecienītie dzērieni ir alus un medus, retumis varbūt arī vīns. Par dzeramiem traukiem lieto ragus un kausus, pie kam sevišķā godā stāv sūbra ragi, kas laikam iejēmuši aizvēstures tauru ragu vietu. Ragus un kausus izspiež koka kannas un biķeri.

Uz kādu laikmetu nu varētu zīmēties tie apdziedātie dzīves apstākli, kas tik spilgti atšķiras no mūsu dienu kultūras, ka pat mūsu tēvu-tēvi nekā vairs neatceras par šādu dzīvi? Nekādā ziņā šādu brīvību un labklājību nevaram meklēt arī vecajos dzimtbūšanas laikos, kad visi latvieši bija pielīdzināti beztiesīgiem vergiem. Nav še arī runa par senajiem aizvēstures laikiem, jo šo dziesmu dziedātāji ir jau kristīgi ļaudis, kas stāv zem vācu kungu valdības un ir jau aizmirsuši nevien savas tautības kungus, bet arī senās cīņas ar vāciešiem. Nevaram arī še jautāt, kad šīs dziesmas ir cēlušās, jo mūsu dienu zinātne še nevar dot nekādu noteiktu atbildi. Droši vien var sacīt, ka daža dziesma pēc pirmiem pamatiem ir pat vecāka par apdziedamo laikmetu un ir tikai vēlāku piemērota pazīstamākai kultūrai. Vēl drošāki turpretī var apgalvot, ka dažas šādas dziesmas ir kombinētas arī jaunākos laikos. Tomēr kultūrvēsturiski pareizā dzīves aina dod skaidru liecību par to, ka tie dziesmu motīvi, no kādiem šīs dziesmas ir saliktas, ir vecāki par dažu labu veselu dziesmu un ir cēlušies tādos laikos, kad šāda dzīve dziedātājiem vēl bija pazīstama.

Tā ka Latvijas vēsturei ir maz seno avotu un tie pasi nav vēl pienācīgi savākti un izpētīti, tad varam meklēt paskaidrojumus arī vācu vēsturē, jo mestru laiku Baltija bija Vācijas province. Katoļu laiku sākumā gan nav domājama visai liela starpība starp vācu zemniekiem no vienas puses un senās Livonijas zemniekiem no otras puses. 13. Un 14. Gadsimtenis nu bija vācu zemnieku ziedu laikmets. Pilsētās tanīs laikos vēl nebija īsti attīstījusies ne rūpniecība ne tirdzniecība. Lai nu viņas varētu eksistēt, tad tām bija jākopj arī savi lauki un jātura lopi. Vienkāršam strādniekam šādās pilsētās, kas līdzinājās lieliem ciemiem, nebija tik ērta dzīve kā mazākos ciemos un viensētās. Lauku kungi toreiz arī nebija pieraduši pie lepnas dzīves, kādēļ tie arī visai neapspieda savus zemniekus.

Līdzīgus apstākļus mēs varam meklēt arī Latvijā, Te nu mēs zinām, ka līdz bruņenieku meistara Voldemāra fon Brügeneja (Brüggenev) laikiem (1394-1402.) Zemniekiem vēl klājās puslīdz labi. Šim Brügenejam nu izcēlās ar kaimiņiem nikni kari, no kuriem cieta visa zeme. Grūtajos laikos lauku kungi dabūja plašākas tiesības pār saviem zemniekiem, kuru stāvoklis, tāpat kā arī Vācijā, nu stipri vien pasliktinājās. Zemnieki zaudēja arī savas bēgšanas tiesības pilsētās. Tā tad nu varam droši teikt, ka latviešu stāvoklis 15. Gadsimtenī tapa daudz sliktāks kā agrāk. 13. Un 14. Gadsimtenī tad nu arī varam meklēt tos laikus, kas še ir tēloti pēc vecajām tautas dziesmām. Nav ne mazāko šau'bu par to, ka latvieši uz reiz par dzimtsļaudīm netika pārvērsti un ka brīvības ierobežojumi vairojās tikai pamazām pa gadu simteņiem. Latviešu kungi gan bija tūliņ piespiesti atdot savas priekšrocības vācu iekarotājiem, bet zemnieki gan laikam mazāk sajuta valdības pārmaiņu. Latviešu karavīri vēl ilgi cīnījās zem saviem karogiem un brīvie zemnieki jāja ar zobeniem pie sāniem, kā skaidri liecina liels skaits tautas dziesmu. Arī vēlākā dzimtbūšana biju gan Baltijā bargāka kā Vācijā, bet tika še tomēr ienesta no rietumiem.

Pārejot uz Livonijas muižu urkundēm, mēs redzam, ka Livonijas iedzimtie 13. Un 14. Gadsimtenī tiek iedalīti trīs šķirās: leimaņos (leimannen), zemniekos (buren) un kalpos, kas atkal šķiras deramos strādniekos (medelinge) un nebrīvos kalpos (drellen). Jau agrākos rakstos esmu aizrādījis, ka labieši jeb bajāri nav šķirami no leimaņiem. Vācieši, zināms, turējās pie savas valodas un pie savos likumos ievestiem termiņiem, bet latvieši lietoja savus parastos nosaukumus. Saimnieki jeb brīvie zemnieki (buren) iznāk daudzinātā vidusšķira, kamēr pie kalpiem pieder arī dreļli, kas gan būs tautas dziesmu “sliktie ļaudis” jeb “neļaudis”, kas nav ne “tēva dēli” ne “mātes meitas”. Kā kalpiem cēlušies šādi ērmoti nosaukumi, mēs atkal atrodam izskaidrojumu Vācijas kultūrvēsturē. Lai drelļu bērni nevarētu uz likuma pamata prasīt brīvību, tad drelļu laulības netika atzītas par likumīgām. Drelļu bērnus pieskaitīja gluži vienkārši pie saimes, tādēļ tiem arī nebija likumā atzītu vecāku, brāļu un māsu. Tā mēs nu arī varam saprast savādo terminoloģiju mūsu tautas dziesmās.

Muižniekiem pēc muižu urkundēm dreļli ir sastopami vēl 15. Gadsimtenī, bet pie zemniekiem tie jau izbeidzas ar 14. Gadsimteni. Viss tas pilnīgi saskan ar chroniku ziņām un ar vērojumiem no tautas dziesmām. Ja saimnieki paši sāka zaudēt savu brīvību, tad arī viņu kalpībā vairs nevaram meklēt nebrīvus strādniekus. Tā nu izbeidzās dažādas ļaužu šķiras pie latviešiem, lai arī neliels skaits bajāru jeb leimaņu vēl turas pāra gadsimteņus. Arī šī pārmaiņa ir diezgan plaši tēlota mūsu tautas dziesmās.

Tautu meitas balinām vēl ir skaists zirgs kā pašam kungam, bet viņš “zobentiņa vien nejoza, kungam kauna nedarīja”. Mēs redzam, ka vācu kungi vēl jāj ar zobeniem pie sāniem, bet latviešu zemniekiem jau ir aizliegts nēsāt ieročus. Tagad “i kalpiņš tēva dēls, tikai nav tēva zemes”. Saimniekiem vairs nav nekādu drelļu, kas palīdzētu tiem laukus apstrādāt. Ja saimnieks pats ar saviem dēliem nevar apart visus savus laukus, tad viņš jem sev palīgā derētu kalpu (medeling), kas algas vietā kopj savus bandu tīrumus un tiek vēlāk saukts par bandinieku. Lepnā bajāra un bagātā dravinieka vietā tautu meitas ideāls ir tagad šis bandinieks, kas, kā nākamais saimnieks, tiek no iesākuma atsvabināts no lielajiem muižas nodokļiem. Dziedātāji sāk arī žēloties par “kungu rijām” un “bargiem kungiem”.

“Bargo kungu” kalpībā arī vīrieši bija piespiesti pie grūtiem darbiem, kādēļ tie mājās vairs nevarēja spēlēt kungu lomu un jutās jau līdzīgi ar sievietēm. Tagad jau paši vīrieši ēdina, jūdz un seglo savus zirgus. No iesākuma gan vēl tāpat sievietes kā arī vīrieši jāj pieguļā, bet vēlāku šie pienākumi pāriet pilnīgi vīriešu ziņā. Bandiniekam arī nekad nesteidzas sieva pretī vārtu vērt. Varbūt, ka jaunajās mājās sētas ar vārtiem nemaz arī vairs nebija.

Kristīgās baznīcas prasības 15. Gadsimtenī, kā liekas, vēl paliek tās pašas vecās, bet 16. Gadsimtenī var vērot jau lielas pārmaiņas. Tagad tiek noliegtas senās vedības un tai vietā ievestas obligātoriskas baznīcas laulības, pie kādām bajāri un turīgākie saimnieki laikam gan jau agrāki bija turējušies. Bārenītes, kuru cildināšanu var vērot ap 16. Gadsimteni, nekad netiek precētas ar senajām zagšanas ceremonijām, bet kārtīgi laulātas baznīcā. Arī miroņus ap 16. Gadsimteni sāk jau aprakt kapsētās jeb pat pie baznīcas, lai gan pēc baznīcas grāmatām vēl 17. Gadsimtenī viens otrs zemnieks tiek slepeni aprakts (clam sepultus) kādā “smilšu kalniņā”.

Saimniecības ziņā var vērot, ka dravinieki laikam jau izzūd, lai gan vēl daudz saimnieki tura savas dravas. Pārdošanai sāk sēt vairāk linus, kas laikam ienes vairāk naudas nekā labība. Griķus arī jau sēj visās malās. Sakņu augi ir laikam palikuši tie paši vecie, varbūt, ka tikai pētersīli ir nākuši no jauna klāt.

Vecās naudas bija markas, vērdiņi, artaugi un kausi, bet ap 16. Gadsimteņa vidu parādās arī dālderi, kas tautas dziesmās stipri vien izspiež vecās markas, kurām vēlāku ir gluži maza vērtība.

Jau no 15. Gadsimteņa sākuma nāk še mode bruņa krāsa, un turīgākās tautietes lepojas, ka tām “brūni svārki zemi slauka”. Arī bāliņš panācnieka lomā velk mugurā brūnus svārkus un dzenas pakaļ vedējiem, kas aizveduši māsu.

No baudu vielām ap 16. Gadsimteņa beigu pusi nāk klāt brandavīns un tabaka. Brandavīnu. No iesākuma gan vēl dzer maz, bet Juris Mancelis 17. Gadsimtenī jau uzskata brandavīna dzeršanu pie latviešiem par lielu postu. Tabaku no iesākuma latvieši vairāk šņaukuši nekā smēķējuši.

Šai laikmetā Latvijā ienāk arī žīdi un čigāni, kuri pirmajā laikmetā bija še vēl gluži sveši, žīdus tautas dziesmas daudzina par tabakas izplatītājiem un laikam arī vecu sudraba lietu uzpircējiem.

Mēs jau redzējām, ka šis otrs tautas dziesmās apdziedātais laikmets ir meklējams 15. Un 16. Gadsimtenī, šā laikmeta dzīves apstākli vēl pieder tālākai pagātnei un tik maz vēl atgādina mūsu dienu kultūru.

Ļoti maz tautas dziesmās tiek apdziedāti pēdējie trīs gadsimteņi, daudz mazāk, nekā to varēja sagaidīt. Tā, par piemēru, par Lutera ticību tur nav gandrīz nekādu ziņu. Tautas dziesmas nepazīst ne jaunu ļaužu iesvētīšanu, ne kapsētas svētkus, ne brāļu draudzes dziedamos kambarus, un tikai pa vienai reizei, ja gluži nemaldos, piemin bībeli, dziesmu grāmatu un sprediķi.

Istabas jeb “ērbēģi” ar “glāžu logiem” ir vēl liels retums, lai gan tie jau iepriekšējā laikmetā nebija gluži sveši. Vēl lielāks retums ir istaba ar skursteni.

Retumis tik mēs dzirdam par jaunajiem sakņu augiem: kartupeļiem, burkāniem, gurķiem1, kāļiem, ķiplokiem un dillēm. Pavisam tur neesmu atradis bietes, ķirbjus jeb putras ābolus, cigoriņus un radīsus. Vienu jeb divas reizes tiek minēti ķirši un plūmes, bet pavisam sveši ir tur bumbieri, jāņogas un ērkšķogas. Visu pazīstamo koku ziedus un lapas jaunava vij savā vaiņagā, bet viņa vēl nepazīst ceriņus, kastānijas un jasmīnus.

Tautas dziesmu sacerētāji mīl apdziedat vecāku laiku drēbes: vadmalu, slēžu (Silēzijas) audeklus, zīdu un samtu, lai gan abi pēdējie pie latviešiem bija retums; bet laikam tikai pa vienai dziesmiņai piemin ķemberi (Cambrai), plāmšu (flāmu audeklu) un kartūnu, kas visi nāca modē jau 17. Gadsimtenī.

Viegli var saskaitīt simtiem dziesmu par vilnainēm, sagšām, snātnēm, krekliem, svārkiem, mēteļiem, lindrakiem un citām seno laiku apģērbu dalām; bet man ir izdevies sameklēt tikai retis kādus piemērus par salubi (salope) un kapātu (capote), kuras latvietes pazīst jau div-trīs gadsimteņus.

Nav tur arī nekādu ziņu par grūtajiem dzimtsbūšanas laikiem, kur cilvēki pārdoti par naudu jeb mainīti ar zirgiem un suņiem. Samērā loti maz tur ari tiek sodīti vācu kungi, lai gan to varēja sagaidīt daudz lielākā mērā. Jau bīskaps Kr. Ulmanis brīnās kādā 1832. Gadā sacerētā rakstā, ka latvieši savās tautas dziesmās tik maz dusmojoties par saviem kungiem.

Arī tautas dziesmu Rīga nav pēdējo laiku pilsēta, bet ir meklējama drīzāk otrā laikmetā. Rīgu daudzina vairāk kā divi simti dziesmās, bet tikai vienā, varbūt sabojātā, variantā tā ir nosaukta par pilsētu, bet parasti tiek dēvēta par pili, kā senāk nosauca cietokšņus, šī “Rīgas pils” atrodas uz “salas”, kur “visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī”. Visapkārt ap Rīgu iet valnis, kur iekšā var tikt tikai pa vārtiem. Bieži gan daudzina “Rīgas kungus”, bet atkal tikai vienā dziesmā tos sauc par vāciešiem. Arī tautu meitas bāleliņš ir Rīgā “naudas kalējiņš”. Tā tad t. Dziesmu Rīga ir cietoksnis, kur Ārpus vaļņa un kanāla ir vēl tikai smilšu kalni. Rīgā dzīvo ne tikai vācieši, bet arī citu tautu kungi, neizjemot arī latviešus.

Pēc visiem šiem piemēriem mēs redzam, ka visplašāki tautas dziesmās ir apdziedāts pirmais laikmets, mazāk jau otrs laikmets, bet par pēdējiem trim gadsimteņiem ir tur gauži maz ziņu. Šeit, zināms, nav runa par tādām dziesmām, kur nav raksturīgu pazīmju par vienu jeb otru laikmetu. Tā nu ceļas jautājums, kādēļ senākie laiki ir tik sīki apdziedāti, kamēr par jaunākiem laikiem zinas ir pārāk trūcīgas. Pirmo atbildi jau dod paši fakti. Jo tautai ir bijuši grūtāki laiki, jo mazāk tā arī ir sacerējusi jaunu dziesmu. Etnogrāfijā arī jau ir pazīstams likums, ka vergu tauta var gan vēl būt laba dziedātāja, bet ne vairs dziesmu sacerētāja. Pēc šā apstākļa vien jau mums ir jāvēro, ka ar 17. Gadsimteni pie latviešiem ir iesākušies smagie dzimtsbūšanas laiki.

Apskatīsim tagad tuvāku, vai arī vēstures fakti atbilst šiem vērojumiem no tautas dziesmām. Ar piecpadsmito gadsimteni Eiropas pilsētās sāk attīstīties rūpniecība, tirdzniecība un kuģniecība. Līdz ar to pilsētnieku dzīve sāk pamazām celties, kamēr laucinieku dzīve sāk slīdēt uz leju. Lauku muižnieki tomēr negrib palikt pilsētniekiem pakaļ un uzliek arvien lielākus nodokļus saviem zemniekiem. Sevišķi uzplaukst pilsētas ap 15. 'Gadsimteņu beigām un 16. Sākumu, kad tiek atrastas jaunas zemes, pirmā kārtā Amerika. Pilsētās iesākas grezna dzīve un lauku muižnieki cenšas 'bagātajiem pilsētniekiem pakaļ. Cita naudas avota muižniekiem nav, kā tikai tie paši zemnieku nodokļi. Zemnieki, zināms, grib arī sekot kultūras gaitai, bet lauku kungi uzliek viņiem arvien lielākus nodokļus. Tādēļ arī Lutera laikos izcēlās Vācijā lielie zemnieku nemieri, kurus apspiežot, zemniekus ar laiku pārvērta par dzimtsļaudīm.

Senā Livonija kā Vācijas province nebija arī kultūras ziņā šķirama no Vācijas. Ja arī kultūra virzījās Livonijā gausāki uz priekšu, tad tomēr zemnieku apspiešana še bija vieglāka, jo pēdējie jau nepiederēja pie kungu tautības. Lai gan poļu valdība gribēja aizstāvēt zemniekus, tomēr Livonijas muižnieki izrādījās par veiklākiem politiķiem un prata aizstāvēt savas intereses. 1599. Gadā viņiem izdevās arī likumīgi nodrošināt dzimtsbūšanu pie latviešiem. Zemnieku postu vēl pavairoja nikni kari ar krieviem, briesmīgs bads un mēris. Zemnieki vēl nebija atspirguši no visām šīm nelaimēm, kad iesākās atkal zviedru kari. Tā mēs nu arī varam saprast, ka ar 17. Gadsimteni it kā izbeidzas dziesmu sacerēšana pie latviešiem.