Rakstu krājumā: Rīgas Latviešu Biedrības Zinātņu Komitejas Rakstu krājums.

R. 1940

Prot. E. B l e s e.

 

Valoda un tautas gars.

 

Lingvistiski-psīcholoģisks apcerējums.

 

Wir sprechen eine Angelegenheit des Augenblickes aus, und hinter der unscheinbaren Form unserer Rede wuchtet eine Weltanschauung. Wir studieren die Entwicklung eines Wörtchens, und das geistige Leben aller, die es gebraucht haben, hat sich auf eine besondere Weise darin niedergeschlagen und kristallisiert. Es ist die grosse, noch kaum in Angriff genommene Aufgabe des Sprachhistorikers, die Ablagerungen des gesamten Geisteslebens der Menschheit in ihren Sprachgebräuchen zu erkennen. Denn nicht anders, als so, wird jene Verflechtung von Sprache und Leben, wie sie von Augenblick zu Augenblick im Gemüt der Völker sich vollzogen hat, uns wieder verständlich, wieder lebendig, d. h. in unserem unterscheidenden und begreifenden Bewtisstsein zu Gegenwart werden.

Karl Vossler, Geist u. Kultur in der Sprache (1925), 117.

 

 

1. Valoda un valodiskā domāšana laikmetu izpratnē.

 

Jau kopš angļu filozofu Loka un Hobza laikiem (XVII g. s. otras puses) daudzi dziļākie cilvēces domātāji ir pauduši savās mācībās atziņas, ka cilvēku valoda ir vispirmā kārtā cilvēka aktīvā ārpasaules izpratēja - cilvēka gara, izpausme. Citiem vārdiem sakot, šie domātāji māca, ka valoda ir ārējās un arī iekšējās paša cilvēka miesas un gara pasaules atspoguļojums cilvēka gara uztveres lauzumā un cilvēkam pieejamo valodisko izteiksmes līdzekļu ietērpā.*) Visai ārējai un tāpat arī savai iekšējai pasaulei cilvēks pieiet no savas iekšējās garīgās uztveres viedokļa. Pēc šās uztveres cilvēks izveido sevī par ārējās un arī par savas iekšējās pasaules parādībām, lietām, dzīvam, butēm un citiem cilvēkiem īpašus priekšstatus un jēdzienus un izpauž šās izveidotās atziņas ar savā rīcībā esošiem valodas izteiksmes līdzekļiem.*) Tādēļ valoda nav un arī nevar būt auksti nedzīvs, objektīvi fotogrāfisks un bezdvēselisks ārpasaules atspoguļojums, bet tā ir vispirmā kārtā cilvēka dzīvā gara nemitīgā rosmē un darbībā veidots atzinu un uzskatu izpaudums par ārpasauli; tas pats zīmējas arī uz šaurāko paša cilvēka iekšējo pasauli. Tādēļ arī valoda nekad nav nekas nobeigts un noslēgts - tā, lietojot Aristoteļa izteicienu Vilh. f. Humbolda formulējumā, nav vis έργον ,bet  ένέργεια  (sal, Kasirera cit. d. 87., 99. un 108. lpp.). Kāpēc atsevišķs vārds savā ārējā veidā ir tāds un ne citāds, tas mums nav izprotams: vārds tomēr ir simbols, un tikai atsevišķos gadījumos vārdam savā fonētiskā ietērpā ir tiešs sakars ar vārdā izpausto priekšstatu vai jēdzienu: tas ir onomatopoijētisko vārdu gadījumā. Citādi vārdam liesa konkrēta jeb jutekliska sakara ar tajā izpausto jēdzienu vai priekšstatu nav. Bet tomēr katrs vārds tajā ietverto saturu pauž tā, kā šo saturu, saskaņā ar savu dziļāko būtību, uztvēris, pārstrādājis un pēc tam valodiskos izteiksmes līdzekļos ietērpis cilvēka gars.*) Šai valodiskā izpausmes darbā cilvēka gars iet no vienkāršā un konkrētā uz komplicētāko un abstrakto. Tāpēc parasti cilvēks abstrakto jēdzienu apzīmēšanai lieto vienkāršu un pavisam konkrētu lietu un parādību nosaukumus, kas tikai pakāpeniski attiecību runātāju gara un valodas attīstības gaitā ieguvuši abstraktu raksturu. Bet lai kā noritētu šis izpausmes darbs, centrālais moments tajā ir un paliek cilvēka valodiskā domāšana, cilvēka, valodas gars, šā valodas gara radītāja darbība. Cilvēks var valodā izpaust tikai to, kas no ārpasaules vai viņa paša iekšējās pasaules novērošanas ar garīgo spēju palīdzību, kristallizējies šai viņa valodas garā, un tikai tā, kā tas ir kristallizējies, kaut arī pašu šo kristallizāciju veidu būtu ļoti daudz. (Sk. par to Kasirera lib. cit. 81).

Vēlākos cilvēces attīstības posmos šai uztveres darba norisē liela nozīme ir arī pašai valodai, jo tā ar savu jau izveidoto izteiksmes sistēmu ir tai pašā laikā arī zināma noteikta pieejas sistēma ārējai un cilvēka iekšējai pasaulei, zināma visu novērojamo parādību uztveres un izpratnes sistēma. Valoda ir patiesībā zināma valodiskos izteiksmes līdzekļos ietērpta dzīves filozofija un līdz ar to arī ārējās pasaules garīgās uztveres sistēma. Tādēļ arī valoda ar savu fonētisko, morfoloģisko un sintaktisko ietērpu stipri ietekmē cilvēka atzinēju garu tā atzīšanas un pasaules izpratnes darbā, un tādēļ tā liek arī cilvēkam, atkarībā no zināmas viņa runājamus valodas rakstura, skatīties uz visu ārpasauli, kā arī uz savu iekšējo pasauli tā vai citādi. Lūk, dziļi nopietnie V. f. Humbolda vārdi, kurus pēdējais rakstījis savā darbā Über das vgl. Sprachstudium in Beziehung auf die verschiedenen Epochen der Sprachentwicklung (1820), Kop. r. IV, 21. (citēts no Kasirera grām. 102. lpp.): „Das Wort, welches den Begriff erst zu einem Individuum der Gedankenwelt macht, fügt zu ihm bedeutend von dein Seinigen hinzu, und indem die Idee durch dasselbe Bestimmtheit empfängt, wird sie zugleich in gewissen Schranken gefangen gehalten... Durch die gegenseitige Abhängigkeit des Gedankens und des Wortes voneinander leuchtet es klar ein, dass die Sprachen nicht eigentlich Mittel sind, die schon erkannte Wahrheit darzustellen, sondern weit mehr, die vorher unerkannte zu entdecken. Ihre Verschiedenheit ist nicht eine von Schällen und Zeichen, sondern eine Verschiedenheit der Weltansichten selbst.”*)

Cilvēku valodas gara jeb valodiskās domāšanas individuālās savādības varētu būt, teorētiski ņemot, šauri personiska rakstura. Bet nav jāaizmirst, ka cilvēks ir pirmā kārtā sabiedriskā butē – ζωον πολιμκόν - pēc Aristoteļa terminoloģijas. Tādēļ katra atsevišķa cilvēciska individa garīgā pasaule ir stipri atkarīga no apkārtējās ļaužu sabiedrības, no apkārtējās kulturālās un garīgās atmosfairas, nemaz jau nerunājot par to, ko savam garam cilvēks iedzimtības ceļā manto no saviem senčiem. Un visspilgtākā un cilvēku sociālai dzīvei visraksturīgākā parādība, vissvarīgākais cilvēku, sociālās dzīves nervs ir atkal tieši cilvēku valoda. Tikai cilvēces atsevišķu daļu sociālā kopdzīvē valoda kļuvusi tiešām, par cilvēku  v a l o d u  tās pilnā vērtībā un nozīmība - par cilvēka iekšējās garīgās pasaules izpaudumu un cilvēku savstarpējās saprašanās līdzekli. Valoda ir veidojusies sabiedrībā, šās sabiedrības mentalitātē un savukārt, līdz zināmai pakāpei izveidojusies, tā sākusi veidot arī pašas šās sabiedrības mentalitāti. Tādā kārtā starp valodu un šās valodas runātāju, cilvēku sabiedrību pastāv zināma mijiedarbība, un šās mijiedarbības rezultātā no vienas puses augusi un veidojusies garīgi pati cilvēku sabiedrība, kas savukārt no otras puses atkal arvienu tālāk veidojusi arī cilvēku valodu. Katram sabiedrības attīstības posmam atbilst īpaša valoda, un katrai valodai atbilst savs sabiedriskās attīstības posms. Bez šaubām, kādreiz valodas attīstības un vēlāko valodas pārvērtību un pārveidību sākumi meklējami atsevišķos indivīdos, bet kamēr šīm parādībām šauri personisks un ierobežoti individuāls raksturs, tās īsti par pilntiesīgām valodas sastāvdaļām vēl nav uzskatāmas. Bet kad šādus valodas elementus akceptē runātāju kopa, tie iegūst pilnvērtību. Tādējādi no individa uz sabiedrību un pēc tanī no sabiedrības atkal atpakaļ uz atsevišķiem indivīdiem, tas ir valodas nepārtrauktās attīstības ceļš, tās nemitīgā izveidošanās un pārveidošanās gaita.*) Sabiedrība ir tā vide, kas galīgi apdarinājusi (= noslīpējusi) valodu, un tādēļ valoda ir ne atsevišķu cilvēcisku indivīdu, bet tās lietotāju - visas runātāju kopas kopējā gara un valodiskās domāšanas izpaudums. Valodiskā domāšana, valodas pamatos esošā gara pasaule ir tā, kas nosprauž valodas rīcības veidus un robežas: ko mūsu valoda var sev atļauties, kas šai valodā fonētiski, morfoloģiski un sintaktiski pareizs, kas atzīstams arī leksikālā ziņā, - to visu nosaka mums mūsu valodiskā domāšana, it īpaši tai savā aspekta, ko sauc par valodas pareizības izjūtu.

Pati spilgtākā zināmas valodas runātāju empīriskā kopa cilvēces sadzīves praksē ir tā, ko sauc par cilti vai tautu. Pastāv jau gan vēl sīkākas runātāju kopas, piem., zināmas profesijas ar savu profesionālo valodu, zināmas sabiedrības kārtas un šķiras, kurās arī ir kaut kas līdzīgs savas kārtas vai šķiras valodai, zināmu reliģisku vai politisku kustību locekļu kopas, kuru valoda sīkumos arī atšķiras no parastās, bet šīs sīkākās kopas ir tikai plašākās, lielākās kopas ne tik sevišķi nozīmīgi apakšiedalījumu veidi. Tādēļ arī, pēc zināmas valodas faktiem spriežot, mēs visvairāk datu varam iegūt taisni par šās plašākās pamatkopas garu un gara dzīvi, ko bija izpratis jau tāds filozofs kā   F r a n c i s   (F r e n s i s s)  B ē k o n s  (1561 - 1626), kas valodas pilnīgās vērtības izpratnei prasīja izveidot līdzas praktiskai gramatikai - grammatica litteraria - vēl citu gramatiku - grammatica philosophica. Šās gramatikas uzdevums būtu salīdzināt savā starpā daudzu vienkāršāku un arī augsti kulturālu tautu valodas, izprast, kur slēpjas šo valodu priekšrocības un trūkumi, un līdz ar to iegūt ļoti svarīgas atziņas par šo tautu garu un tikumību (sk. Kasirera lib. cit. 80).

Pats šis tautas vai nācijas gars, kas tai pašā reize ir arī attiecīgās nacionālās jeb agrākā posmā ciltiskās valodas gars, var būt veidojies dažādu faktoru ietekmē. To ietekmējuši vispirmā kārtā zināmas runātāju kopas antropoloģiskie senči, kas var būt bijuši gan etniski un antropoloģiski homogeni, gan arī dažādi savā etniskā un antropoloģiskā būtībā. Ja šie senči bijuši etniski un antropoloģiski homogeni, tad tiem piemitusi arī zināma gara homogenitāte, zināma viengabalainība pasaules uztverē, un viss tas sajūtams izpaužamies arī vēlāko viņu pēcteču valodā. Ja šie senči ir piederējuši divām vai pat vairākām dažādām etniskām grupām, no kurām viena bijusi pārsvarā, tad vēlākajās un pat vēl mūsu dienu paaudzēs sastapsim šās vājākās grupas vai pat vairāku tādu grupu lingvistiskās un antropoloģiskās pēdas tā sauc. substrāta vai vairāku substrātu refleksu veidā. Antropoloģiski šā substrāta vai šo substrātu refleksus atradīsim attiecīgās tagadējās runātāju kopas somatiskās pazīmēs, lingvistiski - šās kopas tagadējās valodas īpatnībās, pie kam valodnieki pēc šām īpatnībām varēs spriest arī par to, cik. tālu kopas tagadējā valodiskā domāšanā parādās pirmatnējo senču galvenās daļas, cik tālu atsevišķa substrāta mentalitāte un tieši attiecīgā substrāta runātās valodas gara pazīmes. Tagadējās runātāju kopas kārtējie locekļi parasti par šo substrātu neko vairs nezina, kā, piem., tagadējie spānieši apzinās sevi par romāņiem un gan kulturāli, gan arī etniski un antropoloģiski uzskata sevi par seno romiešu Spānijas iekarotāju un kolonistu pēctečiem. Viņi neko neatceras ne par senajiem ibēriern un ķeltiem, nedz arī par vēlākiem ģermāņiem, kaut gan, piem,, tieši ibēru substrāts ir vēl jūtams spāniešu valodā gan senu aizgūtu ibēru vārdu veidā, it īpaši vietu nosaukumos, gan arī pašā spāniešu nacionālā psīchē un līdz ar to arī vispārīgajā valodiskā domāšanā. Mūsu apstākļos sakāms, ka tagadējiem latviešiem ir daudz aizgūtu lībiešu vārdu, un arī par šo lībisko substrātu - ne antropoloģisko, ne lingvistisko - atsevišķs kārtējs mūsu tautas loceklis tagad nedomā, kā nedomā arī citu mūsu dienu tautu locekļi par savas tautas un. valodas etniski-lingvistisko substrātu. Tas tomēr nenoliedz pašu šo substrātu, un tieši daudzās mūsu dienu valodās šādu substrātu pēdas parādās ne tikai no substrāta runātāju kopas tagadējās kopas valodā pārņemtos vārdos, bet arī paša valodas gara iekšējā dinamiskā dzīvē: pārgrozības valodas morfoloģiskā sistēmā, jaunizveidotos vārdos, šo vārdu izveidošanas paņēmienos, sintaktiskās konstrukcijās, pat skaņu pārveidības un pat dažās patstāvīgās jaunās valodas skaņās, lai gan tieši valodas fonētiskās parādības substrāta valodiskās domāšanas pēdas un izpaudumi precīzi jau grūtāk saskatāmi, grūtāk izprotami un konkrēti ar attiecīgām ierosinātājām parādībām substrāta psīchē saistāmi. Sal. šai ziņā Foslera zīmīgos vārdus grāmatā   G e i s t   u n d   K u l t u r   i n  d e r  S p r a c h e  (1925), 84 par vulgārās latīņu valodas fonētisko pārveidību nozīmi šās valodas izveidotāju un runātāju valodiskās domāšanas izpratnē. „Unabhängig vom sprachlichen Denken haben die sprachlichen Lautformen keinen lebendigen Sinn. Denkform und Lautform sind wie Kern und Schale einer Frucht, wie Seele und Leib eines Menschen, wie Geist und Natur miteinander verwachsen und aufeinander angewiesen. Wenn es, wie wir glauben gezeigt zu haben, eine sinnvolle Denkgeschichte des Vulgärlatein gibt, so muss auch, wenigstens theoretisch, eine sinnvolle Lautgeschichte derselben Sprache möglich sein. Ob eine solche sich praktisch rekonstruieren und in überzeugender, einleuchtender Lebendigkeit darstellen lässt, dies freilich bleibt zweifelhaft und hängt nicht allein vom Feingefühl und fön der Schulung des sprachlichen Lauthistorikers, sondern einigermassen auch von der Fülle und Zuverlässigkeit des urkundlichen Materials ab.” Citiem vārdiem sakot, Foslers tomēr ieteic valodu pētniekiem būt atturīgiem savos spriedumos par attiecīgās valodas runātāju, garu, cik tālu šādu spriedumu pamati balstās uz pētījamās valodas tīri fonētiskām parādībām un pārgrozībām.

Varam vēl atzīmēt, ka valodisko domāšanu spēcīgi ietekmē tās zemes daba (kalni, lejas, flora, fauna) un klimats, kurā (zemē) no savas pastāvēšanas sākumiem dzīvojusi zināmas valodas runātāju kopa, tālāk - šās kopas svarīgākie nodarbošanās veidi un pašas šās kopas ģenuīnās kultūras iekšējā attīstība. Ne bez ietekmes ir arī šās kopas vēlāk klāt pienākušās sastāvdaļas, kaut arī tās nevaram vairs uzskatīt par substrātu un kaut arī to skaits nebūtu liels, tāpat arī šās kopas vēlākie sakari ar citām ārpus tās esošām tautām un valstīm.

Nupat redzējām, ka pati svarīgākā runātāju kopa ir tā, ko sauc par tautu. Tautu ar tās dzimto valodu bez visa pāreja vēl saista viena parādība: valodas tieši dabiskais pārdzīvojums, ieaugšana šai tiešajā pārdzīvojumā jau kopš paaudžu paaudzēm, ieaugšana šai valodā ar visu savu īpatnēji nacionālo gara būtību. Šāda sava īpatnēja nacionālā gara būtība ir katrai tautai, un tā izpaužas visā šās tautas dzīves un pasaules uztverē, savas dzīves nostati jumā kā materiālās, tā arī gara pasaules nozarēs. Šī gara būtība nevar nebūt visciešākā saistībā ar cilvēka dabai piemitīgām valodiskām izpausmes spējām, un šās cilvēciski-dabiskās izpausmes spējas nekur nevar parādīties tik pilnīgi, kā zināmas tautas dzimtajā valodā, kas kļuvusi par pašas tautas būtības neatņemamo sastāvdaļu, kas aužas cauri visai tautas darbībai visās dzīves un gara, nozarēs, visas ārējās un iekšēji-cilvēciskās pasaules uztverei, apvij, ierosina un apgaro visu tautas nacionālo psīchi, nacionālo mentalitāti (sk. par šiem jautājumiem Foslera cit. grām. 129. lpp.). Arī ikkatrs atsevišķs tautas loceklis tikai savā nacionālā valodā sajutās sevi pilnīgi ieaugušu esam. No tās viņš jūtas arī izaudzis un savus garīgos spēkus attīstījis esam no pilnīgas nevarības visagrākā bērnībā līdz savu garīgo spēju augstākam atraisījumam savas miesas un gara spēku pilnīgākā nobrieduma brīdī. Tādēļ arī nevienas citas valodas vērtību un nozīmi visās savas dzīves nozarēs, cilvēks tik labi neizjūt un neizprot kā savas dzimtās valodas. Viņam tā šķiet vispilnīgākā esam, un tā rodas viņā arī lepnums par savu valodu, mīlestība pret to. Attīstītākos indivīdos nāk klāt apziņa par to, ka šī valoda ir tautas sargātāja, ka valodas uzglabāšana un tālākā izveidošana ir garantija tautas pastāvēšanai un tālākai attīstībai, „So hängt an der nationalen Sprache das nationale Gefühl und pendelt zwischen Liebe und Stolz. Die Wertschätzung, die wir der Sprache unserer Nation entgegen bringen, ist unser Nationalgefühl, und zwar unser ganzes, ungeschmälertes, ungeteiltes, allseitiges nationales Fühlen, aber zugespitzt auf die Sprache allein” (K. Foslers, cit. grām. 130. lpp.). Tādēļ arī tās garīgās saites, kas saista zināmas tautas nacionālo valodu ar tās runātāju tautu, ir visai dziļas un spēcīgas. Atsevišķi tautas locekļi tās tikai neapzinīgi izjūt, atsevišķi arī vairāk vai mazāk izprot, bet vairāk vai mazāk ikvienam tautas loceklim par savu dzimto valodu ir skaidrs, Foslera vārdiem cit. grām. 145. lpp. runājot, „wie jedes Volk in seiner Sprache sich seine besondere „Weltanschauung”, oder besser: Weltanschauungsmöglichkeiten, ausspinnt, und wie mit ihrer Sprache und durch ihre Sprache die Nationen ihre geistigen Eigenarten in lebendiger Ver wandtschaft und Wechselwirkung entfalten, und wie im Schosse der Sprachen eine Art von Vorbestiirmiung ruht, ein stiller Hinweis und sanfter Drang zu dieser oder jener Denk art.”

 

 

II. Svešas ietekmes mūsu nacionālā valodiskā domāšanā.

 

Ja nu pēc visa sacītā pārejam pie latvju tautas un tās valodas gara raksturīgāko pazīmju konstatēšanas, tad jāsaka, kā arī pie mums, tāpat kā citās tautās, stāvoklis šai jautājumā ir diezgan komplicēts. Mums jāpatur prātā, kā arī mūsu valoda ir mušu iekšējā dziļākā latviskā valodiskā gara ārējs izpaudums empīriski-valodiskās izteiksmes parādībās - latviskās skaņas, formās, vārdu atvasināmos elementos un atvasināšanas veidos u. t. t., pie kam šis izpaudums norisinās kādā īpašā individuāli-kolektīvā latviskā garīgā parādību saistījumā, ir tad nu te parādības, kas raksturojamas kā spilgti individuālas valodiskās psīches izpaudumi, un ir parādības, karu plašāks sistemātisks raksturs un arī plašāks pamats. Šauri individuāls moments šai parādību kompleksā ir tas, ka atsevišķi indivīdi var būt vairāk vai mazāk iecienījuši kādus atsevišķus savas dzimtās latv. valodas garīgā spēka empīriskās izpausmes veidus, piem., viena persona var lietot savā runā kādas vienas skaņas īpašas variācijas, kam var būt dialektisks pamats, piem., izrunāt e plati vai šauri nesaskaņā ar pārsvarā esošiem gadījumiem un to likumību, var lietot atsevišķus iecienītus vārdus (nereti ar zināmām individuālām niansēm izrunas vai nozīmes ziņā), piem.: ni, ni (pastiprinātas negācijas nozīmē = nē un nē), (tad) ja jele ja (pastiprinātas afirmācijas nozīmē), ka vēl vai gan (pēdējos trīs vārdus izrunā kopā, un tie kopā izsaka drusku ironiskā veidā zināmas parādības vai īpašības stipru izpausmi); te pieder arī vulgāras sarunas vārdi, žargona elementi u. t. t. Daži lieto kādas īpatnējas morfoloģiskas, formas (piem., sveiki vietā sveikiņi, uguns kā vīr. k. vārdu vai arī formas kā pulkiem, salašņiem u. c.) vai sintaktiskus veidojumus (piem., tā sakot, kā teikt, rauj velns, velns ar ārā, tup un turies u. t. t).

Ja atstājam nomaļus šās šauri individuāla rakstura parādības, tad pārējām ir jau plašāks raksturs. Šo parādību pamatā vispirmā kārtā varētum meklēt kādu etniskā un lingvistiskā ziņā svešu runātāju kopu ietekmi. Kaut arī etniski un antropoloģiski lielākā mūsu, tautas daļa jau kopš gadu simteņiem un pat gadu tūkstošiem ir ide. baltu cilts ļaudis, tomēr nav noliedzami arī sveši elementi un sveši substrāti kā mūsu tautā, tā arī mūsu tautas valodā. Šādi sveši elementi ir aizgūtie svešie vārdi, kas ienākuši mūsu valodā no ģermāņiem, slāviem un lībiešiem, - daži agrāk, daži drusku vēlāk. Te pieder arī tie sintaktiskie aizguvumi, kas pēc vācu vai krievu parauga veidoti beidzamos gadu simteņos, it sevišķi XIX. g. s. beigās un XX g. s. sākumā. Mūsu tautā pārlatvināti ir arī tieši izkusuši zināmā daudzumā vāci un krievi, par citu etnisku vienību pārstāvju sīkām grupām nemaz nerunājot. Teorētiski nav noliedzams, kā arī šie pēdējie sīkie svešie elementi zināmā mērā ietekmējuši mūsu valodas gani, bet tieši šās ietekmes pakāpe un veids praktiski tikpat kā nemaz nav konstatējams. Ir gan konstatējama vācu un mazākā mērā krievu valodas gara ietekme mūsu valodiskā domāšanā tādā ziņā, ka savā laikā vācu valoda, ir ietekmējusi daļu mūsu vāciešiem tuvāk bijušo latviešu, kas centušies runāt „smalki” - pēc vācu valodas parauga (mutatis mutandis to pašu citās aprindās, tikai mazāk jūtami, centusies ar savu ietekmi panākt arī krievu valoda). Praktiski šī ietekme gan izpaudās jau pieminēto aizgūto vācu un krievu vārdu un konstrukciju lietošanā.. Nav tomēr noliedzams, ka mūsu sarunas valodas psīchē šī svešā ietekme bijusi kādreiz visai spēcīga un tā nav gluži zudusi arī vēl tagad. Tā, piem., arī mūsu, dienu sarunu valodā jēdzieni, ko izsaka vārdi riktīgs un pareizs, skāde un zaudējums, sprediķis un svētruna, skroderis un drēbnieks, pasēt un derēt, kreņķēt un sāpināt, iespricēt un iešļircināt, piespricēt un. pieliet, uzpasēt un uzraudzīt, ziķeris un uzticams jeb drošinieks, onkulis un tēvocis jeb krusttēvs, tante un krustmāte u.c. un agrāk vēl feins un smalks, anštendīgs un pieklājīgs, pletīzeris un gludeklis u. t. t., nebūt nav gluži identiski (tāpat arī krieviskie prasts, malacis nav tas pats, kas vienkāršs vai drošinieks jeb varonis). Tas liecina, ka attiecīgie svešie vārdi mums ieviesušies visai dziļi un tie atraisījuši un saistījuši ar sevi mūsu valodas psīches sēmaziologiskā aspektā dažus elementus, kādi nesaistās ar attiecīgiem mūsu pašu valodas vārdiem. Pamazām mūsu valodas psīchē šai virzienā arvienu vairāk atgūst savu dzimto latvisko raksturu, un šie svešinieki zūd. Tomēr paliek vēl citāda veida vācu ietekme mūsu valodas psīchē, piem., zināmi refleksi mūsu fonētikā. Ja vecāki ļaudis runā serbi, Šillers, Valters u. t. t. ar plato, bet vidēja un jaunākā paaudze ar šauro e, un ja vispārīgi tautosillabiskā savienojumā -er- svešvārdos un svešos īpašvārdos e parasti ir plats (šaurs e ir dažos savienojumos ar inter-: internāts, intervencija, internacionāls, uzvārdos Černiševs, Verchovskis, Verbickis u. c.), tad iemesls te vecākai paaudzei ir vācu, vidējai un jaunākai krievu izrunas ietekme. Vācu izrunas ietekme ir tā, ka ar visu savu antipātiju pret divkāršu plūdeņu -- antipātija pret II mums mazāka - un nāseņu izrunu, mēs tomēr vecākos aizguvumos stingri tos ievērojam [elle, ķelle, krelles, stelles, pastellēt - še bija arī atbalsts no tādiem latv, vārdiem kā mellenes, villaine un dialektiskiem villa, vella (-velna), mella, pilla -, vai arī nerrot, erroties, tāpat kanna, panna, vanna, ķemme u. t. t.], kurpretī ļaunākos mūsu dienu aizguvumos šāda izruna sastop jau stipru opozīciju. Te darbojas, saprotams, pa daļai mūsu pašu valodas spēki, bet pa daļai arī mūsu vidējās paaudzes no krieviem noklausītā izruna, jo, piem., krievu vārdosкристалль, металль, балль, телеграмма, дилемма  un pat Анна plūdeņa vai nāseņa garums nebija tik skaidri dzirdams (piem., vārdu Анна paši krievi faktiski runāja Ана). Tādējādi zināmas svešas fonētiski-psīchiskas ietekmes mūsu valodiskā domāšanā nav noliedzamas.

Starp svešajām ietekmēm esam pieminējuši arī lībiešu ietekmi. Šai gadījumā jau sastopamies ar plašāku sveša etniska un lingvistiska substrāta ietekmi mūsu tautā un valodā. Sevišķi spilgta šī substrāta ietekme ir tāmnieku dialekta joslā, bet arī tur, kur tagad tāmiski vairs nerunā, un vispārīgi - visā mūsu tautā un valodā, resp. mūsu valodiskā domāšanā, lībiešu ietekme ir visai spēcīga. Daudz, kā zināms, ir lībiešu aizguvumu mūsu valodas leksikā, un ne tikai speciāli zvejas nozaru valodā, bet arī citās dzīves nozarēs. Šai ziņā zināma mūsu valodas gara ietekmēšana no lībiešu valodas puses nav noliedzama, vienalga, vai tā notikusi Riet. Kurzemē un Riet. Vidzemē, vai tieši Rīgā, kā prof. Endzelīns domā sakarā ar kāzu vārda aizgūšanu mūsu valodā. Cik lielā mērā mūsu valodā konstatējama lībiešu sintakses ietekme, nav gluži skaidrs. Ir izsacītas domas, ka latviešu izteicieni „likt cepuri galvā, aut zeķi, kurpi vai zābaku kājā, maukt cimdu rokā” esot darināti pēc attiecīgo lībiešu izteicienu parauga. Vai tas pats sakāms par mūsu vecajām konstrukcijām „mirdams mirsi, nīkdams nīksi” u. t. t., kam līdzīga lībiska konstrukcija konstatējama jau XIII g. s. Latviešu Indriķa uzglabāto lībiešu valodas paraugu starpā („Maga magamas”, id est.: lacebis hic in aeternum, XV, 3), liekas, nav gluži drošs. Vēlāk redzēsim, ka prof. Endzelīns arī mūsu vielas ģenitīva plašo lietošanu izskaidro ar lībiešu ietekmi. Un ka visai spēcīga ir lībiešu ietekme mūsu fonētikā, tas jau sen zināms. Kādreiz domāja, ka akcenta pārnešana uz pirmo zilbi latv. valodā esot notikusi lībiešu valodas ietekmē. Tagad gluži tā vairs nedomā, bet ka lībiešu valoda to var būt sekmējusi, tas nebūs gluži noliedzams (tāds ir arī  prof. Endzelīna uzskats Le. Gr. 20. lpp. un Latv. v-as skaņas un formas 17. lpp.). Lībiešu ietekme novērojama arī mūsu latv. zilbes tipa veidojuma mūsu vidus un riet. izloksnēs, par tāmnieku izloksnēm jau nemaz nerunājot. Ja divzilbju vārdos starp diviem īsiem patskaņiem atrodas nebalsīgs slēdzenis vai pat nebalsīgs spīrants (svelpenis vai šņācenis), tad zilbes centrs var pāriet uz līdzskani, kas tad arī pagarinās [sk. prot. Annas Ābeles rakstu FBR. IV (1924), 41], piem., vārdos tapa, mute, aka, kasa, aša ir vārdu vidū gaŗi  p t k s š. Šis kāpjoši-diftongiskais zilbju tips ir sevišķi spēcīgs mūsu tāmnieku izloksnēs, kur tam pamatā somiski-lībiskās izrunas veids [sk. tās pašas autores rakstu FBR. VI (1926), 22. un nāk.] pie kam zilbiski troksneņi (berzeņi un slēdzeņi) tāmnieku izloksnēs šādus gadījumos dialektiskās formās dzirdami ne tikai tad, ja tie ir nebalsīgi, bet arī, ja tie ir balsīgi, piem., vārdos bedęr, agęr (bedre, agri), labāk, gablęm (-gabaliem), kur vidējie līdzskaņi d, g, b ir gaŗi.

Lībiešu ietekme varbūt novērojama arī mūsu patskaņu asimilācijā tādos gadījumos, kad sekojošais patskanis asimilējas iepriekšējās zilbes patskanim, visbiežāk u vai ū (sk. Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 40. §), piem., pudule no pudele. Še tā tad jādomā par diezgan dziļu mūsu tautas valodiskās domāšanas ietekmējumu no lībiešu puses, jo šī asimilācija mūsu vienkāršas tautas valodā novērojama arī samērā vēl nesen aizgūtos vārdos, piem., zupurs (=superfosfāts), muturs (=uzgrieznis, vāc. Schraubenmutter); no vecākiem zupurdents (līdzās arī zuperdents=superintendents).

Šai vietā jāatzīmē, ka arī  k r i e v u  valoda ir stipri, ietekmējusi mūsu fonētiku mūsu austrumu izloksnēs un ka šī ietekme var sniegties diezgan tālu uz rietumiem (sk. Ābeles r. loc. c. un tad vēl. FBR. IV, 41 un III, 41). Te izveidojies tā saucamais   k r ī t o š i - m on o f t o n g i s k a i s   zilbju tips, un kaut gan tagad, šis zilbju, tips sastopams arī mūsu literārā izrunā, tad visumā tas tomēr ir austrumu izlokšņu pazīme, un tiešajās vidus un riet. izloksnēs tas nav sastopams. Tādējādi šai ziņā slavu fonētikas ietekme tomēr literārā mūsu valodā   v ā j ā k a  par lib. ietekmi.

Ja šīs pēc savas izcelšanās samērā viegli par svešām atzīstamās ietekmes mūsu valodā un līdz ar to mūsu valodas psīchē nodalām vienkopus par sevi, tad paliek mūsu vidus dialektā un līdz ar to vispārīgi mūsu literārā valodā pāri tie fakti, kas savas izcelšanās un dziļākās būtības ziņā būtu uzskatāmi par tīri latviskiem. Teorētiski tad jāpieņem, ka mūsu dzimtā un nacionāli īpatnējā, valodas psīche, mūsu nacionālā valodiskā domāšana visspilgtāk ir bijusi gan spējīga izpausties un visspilgtāk, arī sajūtama izpaužamies taisni šais parādībās, pie kuru apskata mums tagad jāpāriet.

 

 

III. Valodiskā domāšana un fonētika.

 

Jau augstāk pieminējām, ka valodas garam, teorētiski spriežot, jāizpaužas visā valodas empīrisko parādību sistēmā --skaņās, vārdu atvasināšanas veidā, formās, sintaksē un leksikā. Par valodas un tautas gara īpatnību iespējamo atspoguļošanos valodas skaņu pasaulē jau augstāk atzīmējam Foslera uzskatus, saskaņā ar kuriem valodas skaņām, tīri teorētiski spriežot, runātāju, gars tiešām jāatspoguļo. Tomēr turpat pieminējām arī Foslera kritisko piezīmi, ka savos centienos pierādīt, kā un cik runātāju, gars atspoguļojas valodas fonētiskās parādībās, mums jābūt visai uzmanīgiem. Ka savukārt tiešām nevar būt šaubu par valodas skaņu, vārdu atvasināšanas elementu, kā arī morfoloģisko un sintaktisko formu resp. visu šo parādību psīchisko ekvivalentu ciešo atkarību no cilvēka vispārīgās valodiskās domāšanas, tas atkal tomēr gluži skaidrs. Mēs taču zinām, ka atsevišķa skaņa izbeidz savas fonētiskās dzīves gaitas zināmā valodā tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ zūd šai skaņai tas garīgais pamats, kas to līdz šim uzturēja dzīvu. Tā, piem., latv. ŗ lielākā mūsu dialektu un izlokšņu daļā ir zudis un zudis tieši kā fonēma šo apgabalu valodiskā domāšanā, jo šo dialektu, un izlokšņu runātāji tāda ŗ eksistenci un nepieciešamību savā valodā vairs nemaz neapzinās. Tāpat ja senāk tiešām arī latviešu vidus izloksnes izšķīrušas  p l a t o  i   no   š a u r ā   i  (piem., i vārdā   m i z a   no pirmā i vārdā   m i z i ņ a,  sk. prof. Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 46. § 39. lpp. un 51. §; 40. lpp.), tad mūsu dienās apziņa par tādu platu, i šais izloksnēs galīgi zudusi, resp, platā i fonēmas mūsu literārā valodā, vairs nav. Ja novērojam, ka piedēkļos nereti patskanis ir zudis, bet nevaram nosacīt, kādos fonētiskos apstākļos tas noticis, tad atliek tikai teikt, ka viens no iemesliem ir bijis patskaņa agrākās vērtības apziņas zudums vēlāko runātāju valodas psīchē drusku svešādos un vairs ne tik pilnīgi izprotamos piedēkļos. To, piem.., var raksturot forma rutks no ruduks, jo -uks varēja arī deformēties. Ja, piem., Vestiena cēlusies no *Vesetiena (nel. prof. P. Šmita aizrādījums sarunā), tad iemesls tas, ka sakars ar Vesetas upes vārdu šim novadam drīzi bija aizmirsies, jo Veseta ir niecīga upīte un tek laikam tikai pa vienu Vestienas pag. daļu. Tādēļ otram e nebija vairs nekādas morfoloģiskas nozīmes, un arī uz ie kādreiz bijušais palīgakcents šo zilbi izcēla tik stipri, ka iepriekšējās zilbes psīchiski gandrīz ne ar ko nepamatotais e zuda. (Sk. Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 39. §). Līdzīgā kārtā, ja vārdos kalns, nikns, lepns u. t. t. skaņu n, vārdos jautrs, spodrs, skaidrs skaņu r, vārdos bikls, mikls, tikls skaņu l, vārdos salds (sal. iesals) un gards (sal. dzert) skaņu d vairs neizjūtam par patstāvīgu pilnvērtīgu vārdu atvasināmo elementu, tad tas nozīmē, ka šo skaņu sufiksālā nozīme un raksturs ir vispārīgi stipri izbālējuši, ja pat varbūt galīgi izbeiguši savu patstāvību mūsu valodas apziņā. Ja vispārīgi pirmatnējie ide. beigu līdzskaņi latv. valodā izzuduši, izņemot s un r, tad iemesls s paglabāšanai vārda beigās ir gan tas, ka šai skaņai, kā svarīgai morfoloģiskās sistēmas pazīmei, ir svarīga nozīme. To latv. valodas psīche arvienu izjutusi, un šis s skaņas morfēmatiskais raksturs ir arī bijis tas, kas to paglabājis.

Tādējādi runātāju gara spēku darbība mūsu valodas fonētikas laukā ir labi jūtama. Paliek vēl tikai jautājums, kā šai ziņā novērojamās empīriskās parādības dziļāk saistāmas ar mūsu valodas psīchi, mūsu valodisko domāšanu, ko īsti tās atspoguļo tajā psīchiskā sistēmā, kas joprojām ir un paliek mūsu valodas pamatā, un ko šās parādības var dot mūsu valodiskā un vispārīgā mūsu nacionālā gara raksturošanai.

Kā uz attiecīgās valodas fonētisko parādību pamata pētnieki ir centušies raksturot pašu šās valodas runātāju psīchi, to visai labi rāda V. fon Vartburga franču valodas raksturojums grāmatā Êvolution et structure de la langue francaise, 1934., 209. un nāk. Aizrādījis, ka franču valodā mūs vispirms pārsteidz „la netteté, la clarté, la sobriété avec lesquelles on forme tons Ies phonèmes”, ka franči savas valodas skaņas artikulē it īpaši mutes priekšējā daļā un artikulēdami stipri saspiež mutes iekšējos muskuļus pretstatā angļiem, kas skaņas izrunā mutes dibenā ar slābaniem iekšējiem mutes muskuļiem, autors secina: „Ainsi on a l’impression d’une forte discipline chez le Francais et d’une grande négligence chez l’Anglais. Mais c’est une discipline qui ne trahit pas son effort... Cette discipline qui se cache est un des secrets de l’élégance de la diction francaise”. Raksturojis, tālāk skaidro un precīzo franču slēdzeņu izrunu, aizrādījis uz īpatnībām, franču zilbju veidošanā, kā arī uz biežiem komiskiem: pārpratumiem, kas var gadīties franču izrunā un dod vielu daudzām tipiskām franču asprātībām, autors pakavējas drusku pie franču akcenta sistēmas, 215. un 216. lpp. autors izšķir franču izrunā divus sekundārus akcentu veidus - e m o c i o n ā l o  akcentu, (l’accent d’émotion), piem., c’est épouvantable (ar sekundāri uzsvērtu ou), un   l o ģ i s k ā   u z s v a r a  akcentu (l’accent d’insïstance), piem., ja sakot „La république d’Athènes était une démocratic (ar uzsv. e un ie), celle de Venise une aristocratic” (ar uzsv. a un ie). Emocionālais akcents sastopams izteicienos, kas pauž kāda pārmērīga lieluma vai pārmērīga mazuma, pārmērīga labuma vai pārmērīga ļaunuma, pārmērīga skaistuma vai pārmērīga neglītuma jēdzienu. Loģiskā uzsvara akcents izceļ satura un jēdzienu ziņā svarīgāko. Autora secinājums par abiem franču, akcentu veidiem šāds: „L’accent d’émotion résulte de la vie affective; par lui les sentiments font irruption dans l’intonation. L’accent d’insistance est le produit de la volonté: volonte d’enseigner, volonté d’imposer, de propager ses idées et de conduire les événements. L’accent normal par contre, banal si l’on veut, représente les convenances, la tradition, ou bien la pensée pure dépourvue d’affectivité et de désir de propagande. Ainsi la pensée, tient le milieu entre la vie sentimentale d’un côté, la volonté de l’autre. Ainsi ces deux grandes forces dynamiques agissent continuellement pour faire sortir la langue de sa stabilité (217)”. Aizrādījis, ka šie sekundārie akcenti labi koordinējas ar regulāro akcentu - vārda uzsvērto beidzamo zilbi, un ka nekad sekundārie akcenti negrauj tradicionālo, nedz šis pēdējais savukārt kādreiz traucē izpausties sekundārajam emocionālam un loģiskā uzsvara akcentam, autors kopsavilkumā sava franču, izrunas un franču valodas runātāju gara raksturojuma beigās secina: „Cet état de choses reflète l’esprit pondéré (nosvērto) de la nation. Il maintient puissamment la ligne de la tradition, mêne là où au premier abord elle semble l’interrompre, mais il ne supprime point pour cela i’individuel. L’accent de la langue francaise offre ainsi une image saisissante du génie de la nation, qui sait trouver l’équilibre entre les droits de l’individu et la force de la tradition, qui plus que tout autre grand peuple organisé en état épargne la contrainte au citoyen sans tomber dans le désordre (taupa pilsonim spaidus, neieslīgdama tai pašā laikā nekārtībā).”

Ja pēc šāda parauga tagad piegriežamies jautājumam, ko mūsu latv. valodas fonētika varētu dot mūsu valodas un mūsu nacionālās runātāju psīches raksturojumam, tad vispirmā kārtā jāsaka, ka, drusku vērīgāk mūsu izrunas parādībās ieklausoties un iedziļinoties, mūsu izruna raksturojama kā iekšēji stingri nosvarota, samērīga savā fonētiskā sistēmā un ar dziļu iekšēju harmoniju. Šai ziņā visai pamācīgi prof. Endzelīna ļoti smalkie novērojumi par mūsu valodas izrunu viņa Latv. v-as sk. un f. 13. Tur konstatēts, ka latv. patskaņi mēdz būt garāki īsas zilbes priekšā (tā tad vārdā męta ę ir garāks nekā mętā), priekš balsīga troksneņa, kas atrodas starp patskaņiem (t. i. vārdā mędu  ir vēl gaŗāks nekā mętu), priekš sonoriem, t. i. a vārdā mali ir garāks nekā vārdā mati. Ka uzsvērta zilbē patskanis garāks par patskani neuzsvērtās zilbēs, jau agrāk bija skaidrs. Iespaids tāds, ka katram vienāda garuma vārdam paredzams zināms pastāvīgs daudzums izrunas enerģijas. Tāpēc vārdā męta var piegriezt lielāku vērību ę izrunai nekā mętā, kur relatīvi vairāk enerģijas prasa ę izruna. Tāpat vārdā mędu ę skaņai veltījama lielāka uzmanība nekā vārdā mętu, jo sekojošais d ir vieglāk artikulējams par sekojošo t. Tas pats apm. vārdos mali un mati. Līdzīgs stāvoklis ir patskaņu izrunā neuzsvērtās gala zilbēs, par ko runāts lib. cit. 14. lpp. Aiz nebalsīga troksneņa beidzamo zilbju īsos gala patskaņus izrunā nebalsīgi (reducēti), bet aiz balsīgā skaidrāk, t. i. mazāk skaidri izrunā beidzamo a un i vārdos kapa, kapi, rata, rati, bet skaidrāk vārdos laba, labi, ruda, radi. Tas atkal tāpēc, ka nebalsīgie troksneņi prasa vairāk izrunas enerģijas un tādēļ beidzamajam patskanim tās paliek pāri mazāk; balsīgie turpretī - mazāk, un tādēļ patskanim tās paliek pāri vairāk. Tāpat ja vārdos mętat, nākat beidzamo a izrunā nebalsīgāk nekā vārdos tagad vai labad, tad te tas pats iemesls. Visi šie fakti liecina, ka pastāvošā līdzsvara un harmonijas sistēma mūsu izrunā pauž tādu pašu aiz tās stāvošu harmoniju mūsu dziļākajā valodas un tautas psīchē.

Līdzīgas atziņas rodas, ja novērojam latv. valodas akcenta parādības. Ekspīrātoriski stipri uzsvērtā vārda sākuma zilbe piešķir vārdam stingru fonētisku pamatu, bet lai garākos vārdos fonētiskā glezna nekļūtu par daudz vienmuļīga, mums diezgan stingri izveidota palīgakcenta sistēma. Tīri intellektuālā momenta nozīmi mūsu izrunā pauž tas, ka diezgan daudzos gadījumos valodas apziņā vēl nepilnīgi stabilizējušos salikteņos akcents atrodas ne sākuma zilbē, bet otrā no sākuma, kas nozīmes ziņā ir svarīgāka, jo tā ir centrālā vārda jēdziena nesēja pirmā zilbe, piem., aiz negācijas ((ne·viens, ne·kas, ne·nieka, ne·būt u. t. t.), aiz vis- superlātīva formās: vis·labākais, arī: vis·visādi, vis·notal u. t. t.; salikteņos ar pus-: pus·dienas, pus·mucas, pus·nēšus u. c.; adverbiālos savienojumos ar prēfiksiem: pa·visam, pa·reizi, pa·tiešām, pār·lieku, ar·vienu u. c.; dažādos citos savienojumos: vien·alga, lab·dien, gan·drīz, nu·pat, ik·katrs, ik·gadus u. t. t. (Sk. Endzelīna Latv. v-as sk. u. f. 15. §). Tai pašā laikā mūsu emfatiskais akcents dod iespēju vairāk izcelt tiklab psīcholoģiski, kā arī loģiski svarīgāko jēdzienu veselā teikumā, liekot arī te akcentu uz vārda saknes (piem.: galvu iz·cēlis, krūtis iz·gāzis; ēst zosi aip·laizīdamies u. t. t.), vai arī uz kādu zīmīgāku, citu (ne. pirmo) patskani vārdā, piem., lē·nītiņm, khlu·sītiņām, bries·mīgi gudrs u. t. t.*) Šis emfatiskais akcents ir patiesībā tāds pats accent d’éemotion, kādu Vartburgs augst. min. darbā un vietā konstatē franču valodā, un ja ievērojam otras zilbes uzsvara intellektuālo nozīmi citos nupat minētos salikteņos, tad te ir atkal kaut kas līdzīgs Vartburga franču valodā konstatētajam l’accent d’instance. Tādēļ arī tālākie secinājumi par šo analoģisko fonētisko parādību psīchisko pamatu var būt līdzīgi kā attiecē uz franču, tā arī uz latviešu tautu. Domāju, kā arī faktiskie novērojumi mūsu tautas dzīvē un psīchē to tiešām apstiprina: objektīvi novērotāji jau sen ir uzsvēruši, ka latviešu tautas psīche tiešām ir diezgan mierīga un nosvērta. Ir tiešām tajā diezgan liels daudzums emocionālu elementu, bet to valda un notur līdzsvarā tautas praktiskais intellekts.

Ja tādējādi zināmus secinājumus par mūsu tautas psīchi atļauj jau novērojumi tieši tagadējā valodā sastopamo izrunas parādību laukā, tad dziļākus secinājumus par mūsu tautas psīchi atļauj jau apsvērumi par dažu tagadēju mūsu fonētikas parādību agrāko izveidošanās gaitu valodas vēstures aspektā. Šie apsvērumi vispirms saistās ar mūsu k un g pārvēršanos par c un dz palātāla patskaņa, divskaņa un j priekšā, kā arī ar tautosillabiskā n likteni mūsu valodā. Pirmais šai parādībai no valodas un tautas psīches viedokļa gan piegājis prof. Endzelīns FBR. VII (1927),**) aizrādīdams, ka k un g pārvēršanās par c un dz, kā arī latv. ī ū ie uo izveidošanās no in un en un jāizskaidro ar latviešu dzīvākā temperamenta izpausmi izrunas parādībās. Lai ķ un ģ skaņa straujākā izrunā labāk varētu artikulēt tiešo mīkstinājuma resp. j elementu, tad ķ un ģ fonētiskā sastāvā notikusi artikulācijas pavirzīšanās uz priekšu, kuras rezultātā mīkstinātais k pārvērties par mīkstinātu t. Pēdējais izrunā drīzi ieguva spirantisku pieskaņu, kura, sakusdama ar iepriekšējo t un d, radīja c un dz. Tāpat precīzākai en in un izrunai n skaņu varēja sākt artikulēt jau laikus, tā piešķirot pašam patskanim; nāsālizētu raksturu. Rezultātā tīrais n zuda, bet nāsālizētais patskanis pagarinājās, vēlāk zaudēdams arī savu nāsālizāciju. Pie šīs kategorijas prof. Endzelīns pieskaita arī patskaņu pārskaņas parādības, jo pēc viņa vārdiem Latv. v-as sk. un f. 11. §-ā latv. pirmvaloda, pazinusi kā fonoloģisku katēgoriju starpību starp pārskaņotājiem (palātāliem) un nepārskaņotājiem (vēlāriem) patskaņiem. Šās starpības refleksi vēl sevišķi spilgti izjūtami augšzemnieku izloksnēs (sk. lib. cit. 48, un 50. §-ā), bet literārā valodā jūtami tais parādībās, kas saistās ar platā un šaurā e izrunu. Arī te straujākais un progresīvā rakstura regresīvās asimilācijas garā ievirzītais izrunas veids novedis pie pilnīgi jaunas fonoloģiskas sistēmas izveidošanās mūsu valodiskā domāšanā, pie kam šī sistēma spilgti atšķiras no tā, kā šo skaņu kvalitāte bija sadalījusies baltu pirmvalodā (e plats, ē šaurs). Šās jaunās sistēmas izveidošanā darbojies tādējādi mūsu straujākā temperamenta ierosinātais straujākais izrunas veids līdz ar zināmiem stingriem sistematizācijas centieniem mūsu valodiskā domāšanā.

Ar straujāku izrunas veidu izskaidrojas arī jau augstāk pieminētā īso patskaņu nebalsīgā izruna gala zilbēs augstāk apcerētos gadījumos. Vēl vairāk ar to izskaidrojas celmu patskaņu izzušana o-, io-, iio un i-celmos un šo patskaņu saīsināšanās ā- un (i)ē- celmos. Tas pats zīmējas uz visu pirmatnīgo garo patskaņu saīsināšanos un diftongu monoftongizēšanos mūsu beigu zilbēs. Tomēr te sava nozīme arī morfoloģiskās sistēmas psīchisko pamatu pārveidībām mūsu valodiskā domāšanā. Ja minētie celmu patskaņi zuduši, garumi saīsinājušies un diftongi monoftongizējušies, tad tas bija iespējams tomēr tikai tik tāļu, cik tāļu ar to netika satricinātas šo celmu locīšanas sistēmas. Turpretī u-celmos beidzamais celma patskanis saglabājies. Ja citās celmu grupās, kas kā morfoloģiskas katēgorijas joprojām mūsu, valodā dzīvas, celmu patskanis zudis, bet u-celmos paglabājies, tad te jādama par īpatnēju psīchisku un fonētiski-morfoloģisku iemeslu krustošanos, kuru rezultātā šī celmu sistēma savu celmu patskani paglabājusi. Domāju, ka to varēja visvairāk atbalstīt tīri fonētiski radusies viensk. ģenit. forma tirgus (no *tirgaus) un viensk. lokāt, tirgū, kuŗu abu ietekmē varēja rasties arī tirgum. Šīm formām pastāvot, forma *tirgs nekādi nebūtu varējusi iederēties sistēmā. Savukārt atzīstot, ka fonētiski būtu; bijis iespējams sagaidīt arī viensk. nom. formu *tirgs, jāatzīst tomēr, ka tad tūliņ būtu draudējušas briesmas visai u-celmu grupai, jo lielā nozīme, kāda ir zināmas deklinācijas sistēmā viensk. nominātīvam, būtu novedusi pie pilnīgas u-celmu izlaišanas o-celmu grupā, kas atsevišķās izloksnēs gan notikusi, bet kam mūsu vidus dialekta runātāja valodiskā domāšanā pretojās visai dzīvā šās deklinācijas vienskaitļa katēgorijas īpatnību, un patstāvības apziņa, kas spieda šo celmu vienskaitlī morfoloģiski joprojām uzturēt dzīvu un patstāvīgu. Tā no vienas puses viensk. nominātīvu ar -us at- balstījušas dažu citu locījumu formas, bet, paglabājusies un valodas apziņā nostiprinājusies, šī viensk. nom. forma vēlāk psīchiski balstījusi arī zīmīgas u-celmu formas citos locījumos.

Citās celmu sistēmās stāvoklis bija citāds. Nevarēja taču formas kā tēva, tēvam, tēvā atbalstīt kādas sekundāras viensk, nom. formas *tēvas rašanos, jo tā vispirms būtu saskanējusi ar siev. kārtas viensk. ģen. un daudzsk. nominātīva un akuz. formu, kas būtu bijis neērti.. Zināmi sarežģījumi, šķiet, nevarēja likties gluži neiespējami tai ziņā, ka formas kā tēvs būtu varējušas sākt apdraudēt un savas plašākās izplatības dēļ pārvilkt pie sevis viensk. nominātīvā sev līdzīgos i-celmus, kad pēdējie bija ieguvuši savu tagadējo veidu (kā tas, piem., pa daļai tiešām noticis ar veco i-celmu viesis), i-celmu katēgoriju tomēr sargāja piederību sieviešu kārtai un īpatnējā šās feminīnās i-celmu un deklinācijas katēgorijas patstāvības apziņa mūsu valodās psīchē. Tomēr ciest cieta vecie vīr. k. i-celrni (kā uguns, viesis) un kopējās kārtas vārdi sāls, dzelzs, kas kā   v ī r i e š u   k ā r t a s   vārdi bija spiesti i-celmu grupā izzust, palikdami šai grupā tikai sieviešu kārtā.*) Kā vīr. k. vārdi tie .galvenā kārtā patvērās -iio- celmu grupā, sal., piem., viensk, nom. oglis, daudzsk. ak. ogļus (jau Mancelim), dzelzis, daudzsk. dzelži, dzelžiem u. t. t., tāpat sing. rnasc. sālis, daudzsk. sāļi, sāļu u. t. t. (viesis turpretī, kā teikts, pārgājis pat o-celmos). Ar i-celmiem ciešā sakarā arvienu bijuši līdzskaņu celmi, un to starpā palika arī joprojām daži vīriešu kārtas vārdi, kas savā deklinācijas sistēmā tomēr cieši pieslējās -iio- celmiem. Tomēr nelielā vīr. k. līdzskaņu celmu daudzuma dēļ sieviešu kārtas i-celmus ar pārvilkšanu pie sevis šī vīr. k. katēgorija neapdraudēja, un praktiski jau deklinācijas starpība siev. k. i- un siev. kārtas līdzskaņu celimem bija tikai daudzsk. ģen. (siržu, piļu, bet ausu, zosu). Abas šās siev. k. celmu grupas jo cieši turēja kopā piederība pie sieviešu kārtas, un tā nu praktiski iznāca, ka valodā pārsvarā esošie siev. k. i-celmi arī valodas apziņā kļuva par dominētāju katēgoriju, kas pārņēma pie sevis arī visus siev. k. līdzskaņu celmus, atstājot tiem tikai vairs ne gluži apzinātā veidā kā veco pazīmi mīkstinājuma trūkumu daudzsk. ģenitīvā (tomēr līdzās līdzsk. celmu formām ausu, zosu sastopam arī ausu, zošu). Siev. kārtas i-celmus gan stipri apdraudēja dažās izloksnēs (i)ē- celmi, kas arī bija siev. kārtas, ar kuriem tiem bija kopējas dažas locījumu formas un kuru latv. valodā vairāk par i-celmiem. Šis beidzamais jautājums mūs te tomēr var interesēt tikai tikdaudz, ka te novērojam cīņu divu tuvu morfoloģisku katēgoriju starpā; nekādu citu sevišķi īpatnēju valodas gara izpaudumu še nesaskatām.

Visai interesants turpretī ir tas fakts, ka atsevišķos nedaudzos gadījumos tomēr i-celmu viensk. nominātīvā sastopam i resp. galotni -is (sk. Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 31. §-ā 33. lpp-ē). Prof. Endzelīns šai vietā drusku hipotētiski izsaka domas (jau agrāk FBR. XII, 1932, 178), ka -is šeit būtu atzīstams par uzglabājušos bez pārmaiņām no kādreizējā agrākā -is. Tādā veidā man šis uzskats neliekas ticams. Tādēļ, ievērojot samērā nedaudzos gadījumos, kur šāds -is viensk. nominātīvā sastopams, es savā Langija izdevumā 520. lpp. izsacīju domas, kas saskanēja ar agrākām prof. Endzelīna L. Gr. 275. §-ā izsacītiem uzskatiem, ka te tomēr ticamāki domāt par nominātīva -is formu atjaunošanu -s formu vietā pēc viensk. ģenit. formu parauga: tā kā viensk. ģenitīvā bija līdzās -is un -s, un tā kā nominātīvā un ģenitīvā atkal bija vienāda galotne -s, tad -is varēja sākt lietot arī nominātīvā. Varētu nu iedomāties, ka atsevišķā gadījumā kāda sekundāri radusies viensk. nominat, forma guovis varēja saistīties ciešākā morfoloģiski-sistēmatiskā sakarā ar genit. formu guovis, dat. guovij, lok. guovi un tā no šā m. pēdējām gūt stiprāku atbalstu un izveidoties par patstāvīgu viensk. nomināt. katēgoriju. Tā atsevišķos gadījumos varēja saistīties ar nozīmes vai ārējā ziņā līdzīgām formām [zīmīgs šai ziņā, piem., tas, ka visbiežāk sastopam šo -is formās ar -vis: avis, zivis (=-Nom. Sing.)] un tā atsevišķos gadījumos nostiprināties. Tagad es tomēr vairāk gribētu domāt, ka atsevišķos gadījumos -is viensk. nominat. radies ne tikai nupat aprādītā galotņu sajaukšanās ceļā, bet i nominātīvā atjaunots tieši ģenitīva -is (no -ies) ietekmē. Sistēma sirds, sirdis, sirdij tiešām varēja izlikties ne gluži priekšzīmīga, jo izlikās savādi, ka ģenitīvam beidzoties ar –is, nominātīvs varētu beigties vienkārši ar -s. Te sistēma prasījās pēc izlīdzinājuma, un domāju, ka i nominātīvā sekundāri atjaunots pēc ģenitīva tāpat kā u viensk. nominātīvā u-celmos noturējās ģenitīva u (-us no -aus) ietekmē. Citādi formulējot, varētu teikt, ka formas avis, pilis ir viensk. nominātīvi, kas atbilst viensk. ģenitīvam avis, pilis. Biet tā kā jau agri viensk. ģenitīvs bija ieguvis līdzskaņu celmu formu, t. i., avs, pils, tad no šejienes nekādas ietekmes par labu i skaņai viensk. nominātīvā nākt nevarēja, un fonētiski pilnīgi regulāri izzudušais i šajos viensk. nominātīvos arī neatjaunojās. Arī atsevišķie atjaunošanas gadījumi tomēr visumā palika tikai izņēmumi, kas balstījās uz kādām, neskaidrām sekundāra rakstura morfoloģiskām remniscencēm (šķiet, sevišķi bijis iecienīts sekundārais viensk. nominat, ar -vis, varbūt tāpēc, ka bez i viensk. nominātīvā radās formas guos, aus, zius, kas pārmērīgi stipri atšķīrās no ģenit. guovis, avis, zivis; neaizmirsīsim, ka savienojumā -vs retumis rodas arī sekundārs i, sal. Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 33. lpp. augšā), piem., ja Zemītē līdzās zuvis, guovis sastopam pirts vai Einhornam un Mancelim līdzās avis sastopam sirds.

Kā uz sīku latv. valodas kārtotāja gara darbības izpaudumu atļaujos aizrādīt vēl uz to faktu, ka mūsu valodā sastopam, gan formas deģis, nemāķis, brēķis u. c., bet vīndedzis, darvdedzis un līdzīgas, t. i. dažos verbālos substantīvos paglabājusies gandrīz bez pārveidojumiem verbālā saknē, lai neradītu pārpratumus ar citām formu katēgorijām (ar divdabjiem dedzis, brēcis), turpretī ja nekāds pārpratums nav varējis draudēt, tad skaņas pārveidojušās pēc fonētikas likumiem. Līdzīgas parādības novērojam arī vēl citos gadījumos, piem.., vārdā atdrēģis, atdrēgnis = atkusnis, uzvārdā Sproģis, tālāk lauķis (= lauksargs), bet làuķis jeb làucis =· lauks zirgs. Atsevišķos šādos gadījumos nenoliedzama nozīme būs bijusi arī laikmetam, kad attiecīgais darinājums radies - vēlākie atvasinājumi labprāt tik stipri saknes līdzskani nemaina -, tomēr vēl svarīgāki te gan būs bijuši plašāki šēmazioloģiski-psīchiski sakari un ar tiem saistītie centieni pēc iespējas arī ārējā izskatā pa.glabāt šo nozīmes ziņā cieši saistīto vārdu vienādību.

Savelkot kopā visu, kas šai nodaļā par īpatnēji latviskā valodas gara izpausmi mūsu fonētikā sacīts, jāatzīst, ka garīgo spēku izpausmei mūsu fonētikā visai sistemātisks, noteikts un nosvērts raksturs. Mūsu vokālisma kvantitatīvās parādībās valda dziļa samēra sistēma un liela nosvērtība izrunas spēka .sadalījumā, mūsu akcents diezgan spilgti izceļ loģisko pusi mūsu valodā. Pārgrozības dažos mūsu līdzskaņos liecina par samērā dzīvu un rosīgu mūsu tautas temperamentu. To pašu pauž arī īso patskaņu, izzušana, kā arī garo patskaņu un divskaņu saīsināšanās mūsu vārdu beigās, pie kam šeit dažās celmu grupās tādu vai citādu fonētisku rezultātu izveidošanās ziņā liela nozīme bijusi arī visas attiecīgo celmu deklinācijas sistēmas kopsakaram. Arī šeit stipri parādās noteikts sistēmatizētājs vilciens mūsu valodas garā. Tādējādi atziņas, ko gūstam par mūsu valodisko domāšanu un līdz ar to par visu mūsu tautas garu no mūsu valodas fonētikas, ir pozitīvs: tās liecina par mūsu tautas garu tikai labu, izceldamas tajā samēra apziņu, nosvērtību un sistematizācijas centienus.

 

 

IV. Latviešu gara atspoguļojuma uztvērumi agrāko pētnieku darbos un dažas vispārīgas piezīmes par cilvēku valodisko domāšanu un tās izpausmi plašākās valodas parādībās.

 

Visas līdz šim iegūtās atziņas par mūsu. tautas valodisko domāšanu un tās pamatos esošo tautas garu bija dibinātas uz novērojumiem mūsu valodas fonētikas un mazā mērā arī morfoloģijas laukā. Ja nu mēs gribētu pakavēties pie citiem mūsu valodas faktiem, kas varētu sniegt vēl citas līdzīgas un varbūt pat vēl dziļākas un plašākas atziņas, sevišķi jautājumā par abstraktāku jēdzienu izveidošanos mūsu valodiskā domāšanā, tad mums jāpakavējas vispirms vēl pie dažām principiāla rakstura atziņām par mūsu tautas garu, cik tālu tās sastopamas dažos jau pat attālākā pagātnē uz mūsu valodas faktiem balstītos novērojumos un secinājumos. Šais savos atzinumos un secinājumos agrākie novērotāji balstījušies gan pa lielākai daļai uz citādiem mūsu valodas faktiem, uz tādiem, kas viņiem šķituši tuvāk esam un kas patiesībā arī ir tuvāk ikkatras valodas domu un jēdzienu pasaulei - uz mūsu valodā esošiem vārdiem un to nozīmi. Mums būs jāseko šiem vīriem un ar lielu nopietnību jāpārbauda savas abstraktākās, vispārīgi kulturālās un sociāli-ētiskās nozīmes ziņā zīmīgākie mūsu valodas vardi un no valodiskās domāšanas viedokļa arī šais vārdos ietvertie jēdzieni. Mums it īpaša vērība vēl būs jāpiegriež tiem pirmatnējiem vienkāršiem un nozīmes ziņā konkrētiem leksikāli-sēmazioloģiskiem pamatelementiem, no kuriem veidojušies vēlākie jau abstraktāku un dziļāku jēdzienu apzīmējumi, tiem paņēmieniem, ar kādiem no šiem pamatelementiem veidojušies vārdi ar jaunu nozīmi, un tam ceļam, kā šie pēdējie kļuvuši par vēlākiem jau abstraktāka rakstura jēdzienu formulējumiem cilvēka valodiskas izpausmes ietērpā, mūsu nacionālā latviskā gara veidojumā.

Viens no interesantākiem, kaut arī ne visai pārdomātiem un ne gluži nopietniem .apcerējumiem par mūsu latv. valodas, pareizāki sakot, par mūsu senākā Kursas dialekta, kādreizējās kuršu valodas, dziļāko raksturu pieder jau XVII gadu simtenim. Šā drusku pārspīlēti prātnieciskā apcerējuma autors ir Pauls Einhorns, un pašu šo apcerējumu atrodam Einhorna Historia Lettica, 1649. g. (Scriptores rerum Livonicarum 1853, II, 597). Šis apcerējums gan mums maz noder mūsu tautas valodiskas domāšanas vispārīgam raksturojumam, bet ir tomēr principiāli visai svarīgs: tas rāda, ka atziņa par tautas gara atspoguļošanos tautas valoda un it īpaši valodas vardu krājuma XVII g. s. bija izveidojusies ne tikai angļu filozofu,  bet arī mūsu dzimtenes izglītotāko darbinieku uzskatos. Tādēļ pēc Einhorna uzskatiem latviskā kuršu, valodā arī neatrodoties vārdi, ar ko varētu tulkot lat. virtus un conscientia, jo kursu ļaudis vēl viņa - Einhorna - laikā esot tik mežonīgi un raksturā briesmīgi, ka viņiem faktiski nekādas virtus nedz conscientia neesot: tādēļ viņu valodā arī neesot attiecīgo jēdzienu nosaukumu.*)

Par to, ko par mūsu latv. valodas dziļāko būtību un tās runātāju garu kā mūsu valodas garīgo pamatu XVII gadu· simtenī domājuši citi tā laika mūsu valodas pratēji un pētnieki, mēs nekā nezinām. Tikai vairāk kā simtu gadu pēc Einhorna pie šā jautājuma ķeras atkal Vecais Stenders, pauzdams mums jau citādus, daudz nopietnākus un savam laikam jau visai dziļi pārdomātus uzskatus par mūsu· valodu un latviešu tautas gara atspoguļošanos tajā. Stendera Lett. Grammatik (1783) no 219.-240. lpp-ei atrodam nodaļu “Vom. Idiotisma”, kas ir visai interesants un arī satura ziņā diezgan plašs mušu latviešu valodiskās domāšanas raksturojums sava laika - XVIU g. s. - uztverē un pieejā. Te sastopam arī pat vēl mūsu dienās vērā liekamus uzskatus un atzinumus par mūsu valodu, un arī formulēti šie uzskati vienā otrā vietā stipri modernā, pat mūsu laikam vēl pieņemamā formā. Vispārīgi šeit Stenders runā jau kā nosvērts pētnieks, kam jautājuma principiālā jeb psīcholoģiski-filozofiskā puse labi pazīstama un pilnīgi skaidra.

„Der Idiotismus oder Genius der lettischen Sprache bestehet in dem Eigenthümlichen derselben, d. i. in dein rechten Gebrauch ihrer Wörter und Redensarten nach ihrer Mund- und Denkungsart,” formulē Stenders lib. cit. 198. § savu pieeju apceramiem jautājumiem un tad tūliņ pavisam pareizi piezīmē, ka „Arn besten aber erlernt man den Genium, der lettischen Sprache und Denkungsart aus dem Umgange mit den Letten selbst”. Savus šādā ceļā gūtos atzinumus Stenders tad arī gribot darīt pieejamus saviem; lasītājiem un to tad iesāk tūliņ ar konstatējumu 199. §-ā: „Erstlich, fehlet es den Letten, als unkultivirten Leibeigenen, theils an solchen Wörtern, die zu Künsten und Wissenschaften gehören, theils an Wörtern, die das bedeuten, was in diesen Ländern nicht anzutreffen. Z. B. von Alleen, Orangerien, Manufakturen und allem, was zur Mathematik gehöret, haben sie weder Begriffe noch Benennungen.” Tālāk Stenders aizrāda, ka latviešiem trūkst nosaukumu svešu zemju dzīvniekiem un ka nosaukumus svešām lietām un svešām dzīves parādībām, kas tagad jau. latviešiem kļuvušas pazīstamas, viņi aizņemoties no vācu valodas. Bet (201. §) „In den Dingen aber, womit die Letten umgehen, sind sie reich genug an Benennungen, ja zuweilen mehr, als man vermuthen sollte.” „Auch (202. §) an Wörtern, die die Naturerscheinungen betreffen, haben sie gnüglichen Vorrath, indem sie der blossen Natur am meisten ausgesetzt sind.” Bet (203. §) „In der Philosophie aber sieht, es bey den Letten sehr finster aus. Zum Beyspiel, will ich die geistigen Kräfte unserer Seele berühren, deren unterscheidende Erkenntniss bey ihnen noch im Chaos lieget, indem das Hauptwort Prahts bey ihnen alles ohne Unterscheid ausdrückt. Bald heisst es so viel als Verstand, Vernunft, bald Wille, Gernüth, bald Sinn und Gefallen, bald Aufmercksamkeit, Begierde, bald Vorsatz, Muth, bald Gewissen und im, Plur. die Sinnen... Fast eben so geht es mit dem Worte sirds, welches zwar eigentlich das Herz bedeutet, aber auch vor das Gemüth und Gewissen, ja bisweilen vor das Innere ohne Unterscheid genommen wird... Hieraus ist leicht zu erachten, dass es in der Lettischen Sprache vielmals an den notwendigsten Terminologien, dadurch man sich kurtz ausdrücken kann, fehlet.” Pamācījis savus lasītājus, kā tādos gadījumos rīkoties, lai tomēr izsacītu sakāmo, Stenders tālāk raksturo latv. sinonīmus (204. §), vārdus, kas lietojami plašākā nozīmē (205. §), īpatnējus latviskus izteicienus (208. §: zum Idiotismo gehören vorzüglich die besonder  Lettischen Phrases, die den eigentlichen Letticismum ausmachen, und manchen Anfänger, der sie nach der wörtlichen Übersetzung nimmt, ziemlich stutzig machen), īpatnējus vienkāršus dabiskus latv. izteiksmes paņēmienus (209. §: Man trift auch bey den Letten manche grobe Ausdrücke und Vergleichungen an, die ihnen bey ihrer ungebildeten Lebensart gar nicht grob klingen), īpatnējus izteicienus zināmās sadzīves parādībās (210. §), izteicienus (211. §), kuros izpaužas māņticība, lāstu formulas (212. §) un latv. mēnešu nosaukumus (213. §). Noslēdzas viss šis apcerējums ar aizrādījumiem par latv. sakāmiem vārdiem un mīklām 214. §-ā: „Noch sind die Letten reich an Sprüchwörtern und Räthseln. Die erstem muss man sich wohl bekannt machen, weil sie im gemeinen Leben oft vorkommen und der Letten Genie und Denkungsart und besonders den darin herrschenden laconischen Styl, sehr verrathen und überdem gemeiniglich einen besonders bedeutenden Sinn haben.”

Ja savelkam kopā visu Stendera sacīto, tad jāatzīst, ka viņa dotais mūsu valodas raksturojums, to formulējot vairāk mūsdienu vārdos ir visumā gluži pareizs. Stendera raksturojumam spīd cauri tā pamatdoma, ka latv. valoda atspoguļo vienkāršo lauku ļaužu garu ar viņu vienkāršo, dabai tuvo· un konkrēto domāšanas veidu. Šā domāšanas veida izveidotāji iemesli Stendera uztverē arī ir skaidri: tie ir toreizējais zemais latviešu izglītības līmenis, viņu nomāktais un beztiesiskais dzimtļaužu stāvoklis, visu viņu dzīves apstākļu dabiskā vienkāršība, lauku dabas un vienīgi tikai lauku darbu un lauksaimniecības dzīves pasaules ietekme uz latv. tautas garu un valodiskās izteiksmes veidu. Tādēļ arī lietam un parādībām, ar kurām latviešiem katru dienu jāsatiekas, viņu valodā ir izkopta nosaukumu sistēma (201. §), tāpat viņiem labi pazīstamām dabas parādībām (202. §), bet trūkst apzīmējumu svešām lietām un it īpaši matemātikas jēdzieniem un jo sevišķi visām kaut kādā citādā ziņā svešākām un savā būtībā dziļākām parādībām ·- vienalga, vai tās būtu, fizioloģiska, vai emocionāla vai it īpaši tīri abstrakti-intellektuāla rakstura. Saprotams, nebija jau mūsu valodā arī toreiz gluži tik ļauni, kā Stenders tēlo. Jau augstāk ar aizrādījumiem uz XVIl g. s. vārdnīcām pieminēts, ka jau toreiz mūsu valodā pastāvējuši apzīmējumi dažām abstraktām cilvēka dvēseles dzīves parādībām. Tāpat Stenders neko· nepiemin par mūsu diezgan izkopto piedēkļu sistēmu, ar kuru palīdzību var samērā viegli atvasināt abstraktākus jēdzienus. Mūsu valodā sastopamie -ums un -ība abstraktāku lietu vārdu tāpat kā -ējs, -īgs, un -isks abstraktāku īpašības vārdu atvasināšanai pastāvēja jau Stendera laikā. Tikai Stenders tos nepiemin, un vienīgais viņa aizrādījums uz latviešu gara abstraktākās darbības izpaudumu valodas laukā ir dažas īpatnības vārdu sēmaziologiskās niansēs (204, §, 205. §), sintaktiskos veidojumos (210. §), kā arī mīklās un sakāmvārdos. Ar visu to Stendera mūsu valodas raksturojums ir stipri vien pareizs, un, kā zināms, precīzi-abstraktu jēdzienu izteiksme nav arī vēl tagad mūsu valodas stiprā pusē.

Ja nu risināsim tālāk Stendera uzsākto domu pavedienu par mūsu valodas raksturu un līdz ar to arī par mūsu nacionālo latvisko valodisko domāšanu, cik tālu par to var spriest pēc mūsu valodas sērnazioloģiskā ziņā zīmīgiem vārdiem, tad jāsaka, ka mūsu, valodai daudzu parādību uztveres ziņā tiešām ir dziļi konkrēts un nereti pat konkrēti substantīvisks raksturs. Uz pēdējo tieši aizrāda savā Lett. Grammatik (135. § 165. lpp.) arī pats Stenders, minēdams izteicienus, kur latvieši izsakās ar verbālu lietas vārdu, bet ne ar verbu. Te Stenders citē latv. izteicienus: Tas nebuhs dfihwotajs, tas fehns jau irr arrajs ta biffe nawa putnu fchahweja, kādus lietojam arī vēl mūsu dienās. Vispārīgi mūsu verbs ir izteiksmības sprieguma, kā arī savu formu ziņā visai attīstīta un izteiksmīga vārdu šķira, bet centieni šādos gadījumos lietot lietas vārdus raksturo zināmu statisku un kontemplātīvi novērīgu momentu mūsu valodas garā. Kā zināms, tā vārdu šķira, kas izsaka dinamiku - kustību, pārvērtību, aktivitāti - ir taisni verbs. Ja dažās valodās verbs reizēm piekāpjas substantīvu un pat citu vārdu šķiru priekšā vai arī iegūst daudzos gadījumos kādu vispārīgu sīkāk neniansējamu nozīmi, tad tas nozīmē, ka zināmā valodiskās domāšanas nozarē statiskais moments guvis pārsvaru pār dinamisko, kaut arī citādi runātāju kopas temperaments būtu dzīvs, sprieguma pilns un šā temperamenta dzīvais raksturs jo stipri izpaustos citās valodas parādībās. (Sal. analoģiskas parādības franču valoda, par ko sk. V. Vartburga Évolution et structure de la langue française, 1934, 228).

Ka šāds statisks parādību uztvērums nereti visciešāk var būt saistīts tieši ar   k o n k r ē t ā k u   domāšanas veidu, tas daudzreiz skaidrs pats par sevi. Uztverot zināmas parādības no substantīviska viedokļa, cilvēks savas apziņas pirmajā plānā no katras šādas atsevišķas parādības vispirms izvirza tieši   s u b s t a n t ī v i s k o   momentu, un šis substantīviskais visbiežāk ir ar konkrētu, kaut varbūt arī cilvēka apziņai ar ne tik precīzi formulējamu raksturu un saturu. Tā, piem., sacīdami: „Viņiem tur tāda draugu būšana”, mēs attiecīgo parādību uztveram konkrētāk, varētu teikt reljefāk, nekā sacīdami: „Viņi izturas jeb rīkojas savā starpā, kā draugi,” kaut varbūt mēs arī nevarētu tik precīzi formulēt, iekš kam tad īsti pastāv starpība. Ja nu kādā valodā veselā gadījumu katēgorijā pastāv zināmu parādību substantīviska uztvere, tad jāatzīst, ka šai ziņā tad attiecīgajā runātāju kopā dominē konkrētāks un - mēs varētu sacīt - valodiskās domāšanas ziņā arī   c i l v ē c i s k i    p i r m a t n ē j ā k s   domāšanas veids, jo laikam taču cilvēku valodas attīstības gaitā substantīviskais ir pirmatnējākais: cilvēks taču laikam savā pirmatnējākā attīstības posmā savu novērojumu pasaulē ir uztvēris un novedis arī līdz savai apziņai vispirms stabilo un savā būtībā tik viegli un ātri nemainīgo, nepārvērtīgo. Apkārtnē uztveramo fainomenu pasaulē šis savā būtībā tik viegli negrozāmais un nepārvērtīgais saistās cilvēka apziņas pasaulē ar priekšmeta, lietas jēdzienu, un valodā tas ir lietas nosaukums - substantīvs, ir skaidrs, ka šis substantīviska jēdziena nesējs priekšmets, lieta vai parādība iegulās cilvēka apziņā ar visām savāru īpašībām, un tādēļ jāpieņem, ka līdzās substantīviem jau agri - un bieži vien tai pašā laikā - izveidojusies arī otra nomenu - adjektīvu katēgorija, kas tomēr, salīdzinot ar substantīvu, vispārīgi ir drusku sekundārāka. Adjektīvam, kā zināms, ir cieši sakari ar substantīvu gan sēmazioloģiskā, gan formālā, gan arī sintaktiski-stilistiskā ziņā, un, kā zināms, novilkt robežu starp substantīvu un adjektīvu ne katrreiz ir tik viegli.* Saprotams, jau agri cilvēkam bija jānovēro arī straujāku pārveidību! pilnākas parādības, piem., zibens uzmirdzēšana, pērkona dārdi, lietus līšana, sala un karstuma darbība uz cilvēka ķermeni u. t t., un tas nevarēja neietekmēt arī cilvēka apziņu. Tomēr visskaidrāk līdz savas apziņas slieksnim, cilvēks daudzos gadījumos gan vispapriekšu noveda un tādēļ arī izprata substantīviskās parādības, lai gan pirmatnējo un vēlākā būtībā vēl neizprasto verbālo parādību iespaidi arī jau spiedās iekšā cilvēka apziņā no pašiem pirmajiem tās pastāvēšanas brīžiem. Praksē tas noveda pie tā, ka apziņā, daudzos gadījumos, neizveidojas spilgtas un noteikti apzinātas atšķirības starp nomenu un verbu. Tādēļ, tad arī redzam daudzās valodās, kā, piem., somugru un semītu, ka tur daudzos gadījumos nav starpības starp nomenu un verbu mūsu ide. izpratnē.*) Šai ziņā ir zīmīgi Vunta vārdi viņa Völkerpsychologie 1, 2, 133: „Es bleibt doch für die allgemeine Entwicklung des Denkens eine um so bedeutsamere Tatsache, dass numerisch die weit überwiegende Mehrzahl der auf der Erde existierenden Sprachen, und darunter immerhin auch solche, die nach anderer Richtung eine nicht zu unterschätzende Ausbildung besitzen, den Gegensatz von Nomen und Verbuni nicht oder mindestens nicht in bestimmten Wortformen ausgeprägt hat.” Un par ide. tautām vispārīgi ir gan vēl spēkā vecais Potebņas izteiciens, ka cilvēce sava attīstībā, iet no substantīva uz verbu, t. i., ka, cilvēces agrākos attīstības posmos cilvēka valodiskā domāšana galvenā kārtā saistās ar substantīviski-nominālu un vairāk statisku valodas veidojumu un formu katēgoriju, vairāk attīstītā posmā jau. vairāk ar savā būtībā daudz dinamiskāku' verbu. Ja arī, kā redzējām, formāli to tik pilnīgi nevar apgalvot par neide, kultūras tautu valodām, tad pēc būtības arī te tomēr verbālais domāšanas princips tāpat pamazām gūst pārsvaru pār vecāko nominālo principu, kaut arī šīs parādības te nenorisinātos gluži bez ide. valodu ietekmes.**)

Jaunākos laikos uzskatu par verba izveidošanos no nomena ar vislielāko pārliecību aizstāvējis Hermanis Mirts, pirmo reizi plašāk savā rakstā „Über den Ursprung der Verbalflexion im ldg. IF. XVII (1904/1905), 36. un nāk., bet sevišķi sākot ar 64. lpp., vēlāk ldg. Gr. IV (1928), 84. un nāk. Jāievēro Hirta uzskatu formulējums šai pēdējā darbā 84. lpp.: „Da also das Verbum, wenn auch nicht der Verbalbegriff, vielen Sprachen fehlt, so muss man wohl anneinnen, dass es sich erst später und zwar aus dem Nomen entwickelt hat.” Hirts atzīst, ka ide. pirmvalodā gan jau pastāvējusi starpība starp nominālām un verbālām bāzēm. Hirts nenoliedz, ka atsevišķos gadījumos verbālā fleksija var būt arī agrāk izveidojusies par deklinācijas sistēmu, bet tur tad - piebildīsim no savas puses - būs gan bijuši kairā atsevišķā gadījumā sīkāk noskaidrojami iemesli. Ir gan dažas verbālās (ne konjugācijas formas), kas izveidojušās agrāk par deklināciju formām, bet šādas verbu formas tad arī ir uzskatāmas par nominālām formām, tikai bez deklinējamām galotnēm.

Ja nu mēs arī nesaistītu empīrisko mūsu valodisko domāšanu tik cieši ar domāšanu nominālos vai verbālos jēdzienos, bet ņemtu to vispārīgi tās sēmazioloģiski-loģiskā aspektā un nozīmē, tad tomēr nav šaubu, kā tas jau augstāk vairākkārt pieminēts, ka cilvēks, visa cilvēce un arī atsevišķas civilizētas tautas savas garīgās attīstības gaitā un arī savā valodas attīstībā, t. i. jēdzienu: izpausmes un izteiksmes paņēmienu sistēmas izveidošanā, virzījušās no konkrētā uz abstrakto. Tas nozīmē, ka papriekšu radušies tiešo un konkrēti apjaušam priekšmetu un parādību nosaukumi neatkarīgi no tam, vai tiem nomināls vai verbāls raksturs, un pēc zināmām asociācijām ar tiem vēlāk radušies jau vairāk metaforiska, simboliska un vispārīgi netieša rakstura nosaukumi komplicētāku, abstraktāku, jau vairāk ar attīstīta cilvēka garīgām, sevišķi intellektuālām spējām uztveramu veidojumu un parādību apzīmējumiem. Šī attīstības gaita joprojām vēl turpinās valodā, un civilizētās cilvēces domāšanas veids tās izglītotāko pārstāvju gara darbības izpaudumā arvienu kļūst smalkāks, precīzāks, komplicētāks un abstraktāks. Arī Potebņas augstāk citētie vārdi nozīmē patiesībā tikai to, ka cilvēce savas valodiskās domāšanas attīstības gaitā nevar vairs apmierināties tikai ar konkrētām, kaut arī ar noteiktām; īpašībām apveltītām lietām, ar pašām: par sevi stāvošām parādībām, bet ka tai arvienu vairāk jāuztver šo atsevišķo parādību sakars, savstarpējā ietekme, dažādais šo parādību stāvoklis -· vārdu sakot, visas tās parādības, kurās pārsvarā izpaužas modernās dzīves, dinamika un aktivitāte un kuras visbiežāk izsakām ar verbālām, sevišķi tā saucamām verbum finitum formām. Šī abstrahizējumu pilnā cilvēces domāšanas, gaita ide. tautās izpaužas starp citu arī tīri gramatiskajā domāšanā - jaunu morfoloģisku veidojumu, patiesībā šo veidojumu morfoloģisko elementu ·-· piedēkļu - radīšanā, kā to Mirts tik plašā apjomā, cenšas rādīt savas ldg. Gr. III (1927) sējumā, piem., 195. lpp. saistīdams superlātīva piedēkli -istho- sakni *sthā- „stāvēt", 210. lpp. komparātīva piedēkli –tero ar ide. verbālo sakni *ter- „virzīties cauri kam, celties jeb kļūt pāri” un beidzot 215. lpp. elementus -tūt-, -tāt- (piem., latīņu vārdos iuventūs, virtūs, novitās) ar ide. bazi *teuā- „stipram būt” (skat. turpat tālākās lapp-ēs vēl citus līdzīgus veidojumus). Ja arī Hirts būtu šur tur maldījies atsevišķu sufiksu izcelšanās izskaidrojumā, tad principiāli Hirtam tomēr gan taisnība, ka arī zināma formāla elementa pamatā parasti ir kādi konkrēti veidojumi ar visai konkrētu saturu. Šie veidojumi pamazām savu pirmatnējo konkrēti - sēmazioloģisko saturu un nozīmi zaudē, un tās vietā izceļas šo veidojumu morfoloģiski-sēmazioloģiskais moments (kam sākumā bijis tikai gadījuma jeb tā sauc. okazionālais raksturs) vai nu šaurākā, tikai viena sēmazioloģiski-morfoloģiska veidojuma katēgorijas nozīmē (kā nupat apcerētos gadījumos), vai arī plašākas sēmazioloģiski-katēgoriālas jaundarinājumu sistēmas veidā, piem., kad no kādreizējām ar darbību saistītām nomenu formām izveidojušās dažādas verbālu formu sistēmas. Kā redzam, te valodas morfoloģiskās un morfēmatiskās sistēmas attīstībā darbojušās sintētiskās tendences: sākuma konkrētie un atsevišķi paši par sevi saprotamie un sēmazioloģiski - patstāvīgie veidojumi šo savu konkrēti-individuālo raksturu zaudē, saistās ar citiem elementiem un tā pārvēršas par tīri morfēmatiskiem elementiem bez jebkāda vieliski-konkrēta satura un līdz ar to nereti par jaunas sēmazioloģiski-morfoloģiskas katēgorijas veidotājiem.

Tomēr šai skicētā cilvēces un arī atsevišķas tautas valodiskās attīstības gaitā ir arī pretēja rakstura parādības. Nav jāaizmirst, ka cilvēka gars ir plaša un daudzpusīga parādība, un tikpat plaša un daudzpusīga ir arī cilvēka valodiskā domāšana. Jau pašā valodas attīstības sākumā šās attīstības plūsma un gaita nebija ievirzīta kādā loti šaurā, bet gan plašākā gultnē, aptverdama visas tās lietas un parādības, kas vairāk vai mazāk skaidri bija kristallizējušās cilvēka apziņā un līdz ar to prasīja dot tanī iespēju izpausties vārdā. Tādēļ arī ne visi šās valodiskās domāšanas elementi jau no paša sākuma attīstījās vienādu Un vēlāk - nemitīgajā attīstības gaitā-valodiskajā domāšanā, līdzās dziļi attīstītas valodiskās domas un valodiskās izteiksmes veidošanas augstu sasniegumu, progresa un uzplaukuma laikmetiem, ir pat novērojami arī šķietami attīstības atplūdi. Tad mums liekas, ka dažās valodās, kas citādi pārdzīvojušas savā attīstībā vispār parasto progresu, dažos gadījumos it kā kļūtu, jūtama pārmērīgi stipra vecā primitīvisma stīga - centieni uzglabāt vai pat izveidot no jauna savā domāšanas sistēmā cik vien iespējams konkrētu, pieeju valodas ceļā izpaužamām parādībām, Dažreiz liekas pat tā, ka zināmas valodas psīchiskā puse kļūst vienkāršāka, rupjāka, savā ārējo parādību uztveres veidā konkrētāka. Liekas, ka tai sāk nepatikt agrākie morfēmatiski-morfoloģiskie konstruējumi un leksikālie veidojumi, bet patīk viss tas, kas vienkāršs, šķietami primitīvs, vairāk konkrēts. Vecās, stipri komplicētās sintētiskās formas zūd, to vietā rodas analītiskas, nereti tīri perifrastiskas formas, kas saistās, saprotams, ar pašiem runātājiem neizskaidrojamu citādu parādību uztveri un izpausmi. Te iemesls var būt svešu valodiskās domāšanas veidu ietekme, kā, piem., tajā vulgārā latīņu valoda, kuru piesavinājās dažādas ģermāņu, ķeltu, ibēru un daku ciltis, izveidodamas savā ietekmē no tās vēlākās romāņu valodas. Tāpat Jās ir vēlākās indiešu valodās, kuŗu runātāju kopas vēlāka laikā etniskā ziņā arī stipri pārveidojās jaunu ienācēju un agrāko iedzimto ieplūduma dēļ un kurās arī novērojam pēc Hirta vārdiem ldg. Gr. IV, 83 jauna konkrētāka nomināla izteiksmes veida stāšanos agrākā sanskrita valodā stipri attīstītā verbāla veida·vietā. Šo valodu runātājiem bija citāda valodas psīche, citāds valodiskās domāšanas veids kā literārā valodā, un šās citādās psīches rezultāts tad arī ir citāds valodiskās izteiksmes un izpausmes veids. Atsevišķos gadījumos šādas pārgrozības varēja būt arī dažu citu jau agrākā psīchē slēpto novirzes iedīgļu tālākās attīstības sekas, pie kam mums paliek, saprotams, nezināms, kāpēc šādi agrāk nomāktie un tikai zināma potenciālā stāvoklī bijušie iedīgli vēlāk sāk tik stipri attīstīties. Rezultāts tomēr ir tas, ka, piem., daudzās vēlākās ide. valodās zināmi jēdzieni, un zināmas formālas katēgorijas, salīdzinot ar attiecīgām parādībām vecākās ide. valodās, zudušas. Tas nozīmē, kā arī šo valodu runātāju kopu psīchē notikušas zināmas pārgrozības, pie kam ne katru reizi iespējams pasacīt, cik tālu. tās saistās ar šās psīches dabisko attīstību un pārveidībam, un cik tālu arī šais gadījumos jādomā par etniski un nacionāli svešas valodas psīches ietekmi. Tādēļ, kā jau augstāk teikts, valodiskās domāšanas attīstībā zināms psīchisks progress mijas ar šķietamu regresu. Faktiski jau, saprotams, regresa nav, bet ir tikai progress, jo katras runātāju kopas valodiskai domāšanai zināmā laikā vispiemērotākais ir taisni tas parādību valodiskās uztveres un izpausmes veicis, kas saskan ar vispārīgajiem šās kopas garīgiem spēkiem un spējām, apm. tāpat kā zināmos dzīves apstākļos vienkāršs arkls ir lielāks progresa ierocis nekā vismodernākais traktors, ja trūkst degvielu vai arī prasme to pareizi vadīt. Ja var te vēl runāt par kādu regresu absolūtā ziņā, tad relatīvā ziņā te nenoliedzami progress. Bez tam valodā arī absolūtā regresa stāvoklis neturpinās ilgi, jo, kaut arī ievirzījies zināmā gaitā, runātāju kopas pārveidotais domāšanas veids tomēr samērā ar savu garīgo attīstību cenšas pieskaņoties vispārcilvēciskam valodiskās domāšanas veidam un pēc īsa laika ar jaunu izteiksmes līdzekļu palīdzību izveido jaunu izteiksmes sistēmu, kas drīzi vien tāpat un jaunākam, laikam vēl vairāk piemēroti apmierina visas gara dzīves valodiskās izpausmes prasības, kā tās savam laikam apmierināja agrākā vecā.

Ja nu no apcerētā viedokļa apskatām vispārīgi ide. valodu sēmaziologisko attīstību vairāk abstraktu jēdzienu nozarē, tad jāsaka, ka visās ide. valodās sastopam vārdus, kam tagad abstrakta un vairāk netieša nozīme, bet kam pamatā vienkārši un stipri konkrēti jēdzieni. Varam domāt, ka tādi vardi (piem.,: vārdi, kas nozīmes ziņā atbilst latv. vārdiem Dievs, dvēsele, gars un līdzīgiem) bijuši jau ide. pirmvalodā un jau ar šādu abstraktu nozīmi pārnākuši dažu vēlāko sekundāro ide. valodu saimju pirmvalodās un pēc tam arī atsevišķās ide. valodās. Tādi vārdi tad neko nedod kādas vēlākas konkrētas ide. valodas psīches un tās runātāju kopas valodiskās domāšanas raksturošanai. Turpretī ir liela daļa vārdu, kas, kā redzēsim, savu tagadējo nozīmi un formālo veidu ieguvuši vēlāk kādā konkrētā ide. valoda vai vismaz šās konkrētās valodas pamatvalodā resp. varbūt veselas šaurākas valodu grupas kopējā pirmvalodā. Arī šo vārdu  p a m a t e l e m e n t i   nav veci un pieder tai pašai konkrētai valodai, varbūt tikai tās agrākam attīstības posmam. Sīkumos te izveidošanās laika posmu robežas grūti nospraužamas. Tomēr katrā ziņā skaidrs, ka šādu vārdu pirmajā izveidošanās laika katras valodas psiche attiecē uz šo vārdu nozīmi vēl glabā savu vairāk konkrēto pieeju izsakāmai parādībai vai izsakāmam jēdzienam un ka individuālais šādu vēlāku abstraktāku jēdzienu un to nosaukumu izveidošanās veids jau ir zināmai valoda un tās domāšanas sistēmai raksturīgs. Tādēļ arī mums mūsu latv. valoda pie šādiem vārdiem vēlāk jāpakavējas.

Ja nu tagad piegriežamies latv. valodai, tad nupat atzīmētie atsevišķie momenti nopietni jāievēro. Mēs sastapsim mūsu valodā zināmu daudzumu abstraktāku jēdzienu apzīmējumu, kas, kā jau augstāk atzīmēts, gan sava valodiskā ietērpu, gan nozīmes ziņā atiet atpakaļ uz ide. pirmvalodu. Lielāka daļa tādu jēdzienu apzīmējumu gan izveidojusies baltu pirmvalodas laikmetā, un tie mums kopēji ar leišiem un pa daļai arī ar senajiem prūšiem. Tomēr ļoti daudz tādu vārdu savu tagadējo īsti latvisko nozīmi līdz ar savu mums tagad vienīgi pazīstami valodisko ietērpu dabūjusi tikai latv. valodas patstāvīgās dzīves un tapšanas laikā, un tajos tad arī visspilgtāk uztverams īpatnēji latviskais šo jēdzienu nozīmes un to nosaukumu izveidošanās raksturs. Abu šo beidzamo grupu, vārdos – kopēji baltiskos un īpatnēji latviskos - un to tapšanas procesā vislabāk saskatāms nosaukuma izveidošanās konkrētais izejas pamats, saskatāmi tie asociātīvi-metaforiskie sakari, kas noveduši pie zināma vārda izveidošanās tā tagadējā nozīmē un izskatā. Ļoti daudzos gadījumos vārdu konkrētā sakne jau atrodama ide. pirmvalodā, un tādēļ jāizseko, cik daudz Jās vēlākā sēmaziologiskā attīstībā un izveidošanās gaitā saistās ar senseno indoeiropisko un cik daudz pienācis klāt baltu pirmvalodā un vēlāk tieši mūsu latv. valodā. Tādēļ jāprot atšķirt atsevišķu vārdu nozīmē un tapšanas gaitā šie senie vispārīgie indoeiropiešu elementi un vēlākie nacionāli latviskie, t. i. jāmāk atšķirt vispārīgi konkrētais no nacionāli latviski konkrētā. Šis beidzamais moments tīrā veidā, kā jau teikts, vislabāk atspoguļojas tais vārdos, kas izveidojušies relatīvi vēlos un pat pašos jaunākos, laikos. Atsevišķu mūsu jēdzienu un vārdu labākai izpratnei jāievēro, ka to nozīmes konkrētais izejas punkts un vārda vēlākais valodiskais izveidojums nereti līdzīgs analoģiskas parādības nosaukuma veidojumam pārējās ide. valodās, bet sakne tomēr cita. Šai gadījumā salīdzinājums ar šīm ide. valodām sevišķi labi palīdzēs noskaidrot, kas zināmā vārdā nozīmes un ietērpa veidojuma ziņā ir īpatnēji latvisks un kā tieši šis īpatnēji latviskais pauž mūsu tautas īpatnējo nacionālo garu.

Šās nodaļas noslēgumā tikai vēl jāpiezīmē, ka mums nav iemesla iedomāties savu valodu tās tapšanas un dziļākās būtības ziņā par   p ā r m ē r ī g i   konkrētu un līdz ar to arī it kā par vienkāršāku un primitīvāku, nekā tā patiesībā ir un nekā ir arī citas valodas. Nacionāli latviskais konkrētais moments tajā ir gan diezgan stiprs dažos īpatnējos plašāku gramatisku: katēgoriju veidojumos, bet citos gadījumos paužas mūsu valodā arī diezgan asi tīrākas un skaidrākas, intellektuālas darbības centieni. Daudzos gadījumos arī citas valodas savā attīstības gaitā izrādīsies gājušas mūsu latv. valodai līdzīgus attīstības ceļus. Salīdzinājums ar citām un it īpaši mums vistuvāk radnieciskām ide. valodām mums te palīdzēs ieturēt mūsu uzskatos un atzinumos pareizo viedokli un pareizo vērtējuma samēru.

 

 

 

V. Dažas latviešu valodas gramatiski-formalās katēgorijas kā īpatnējās mūsu valodiskās domāšanas izpaudums.

 

 

Lai pilnīgi veiktu iepriekšējā nodaļā sprausto uzdevumu - izprast mūsu valodiskās domāšanas raksturīgākās parādības un zīmīgākos novirzienus, cik tālu tie it īpaši atspoguļojas mūsu valodas vairāk, abstrakta un dziļāka satura leksikālos veidojumos, tad visas šās grupas parādības jāapcer jo plaši un cik vien iespējams pilnīgi. Cik spēsim, centīsimies to arī darīt.. Tomēr, iekams stājamies tieši pie šā uzdevuma, mums jāapcer dažas plašāka rakstura parādības mūsu valodiskā domāšanā, proti tās, kas atspoguļojas atsevišķās zīmīgās un plašākās mūsu valodas   g r a m a t i s k ā s   k a t ē g o r i j ā s.   Veltīsim šo parādību apcerei visu šo nodaļu un tikai nākamā runāsim par leksikāliem elementiem, it īpaši par tiem, kas saistās ar pašu cilvēka personību, cilvēka sakariem ar sabiedrību, uzskatiem par garīgo pasauli, par savas garīgās rīcības principiem, par savu nostāju pret ārpasauli un dažāda veida sadzīves parādībām.

 

Šai nodaļā mums it īpaši jārunā par dažiem   ī p a t n ē j i   k o n k r ē t i e m   vilcieniem mūsu plašākajā valodas psīchē. Iepriekšējās nodaļas beigās aizrādījām, ka mums, sevišķi uz mūsu valodas leksikāliem materiāliem dibinoties, vispārīgi   n a v   j ā i e d o m ā j a s   mūsu valoda un mūsu valodiskās domāšanas veids it kā kaut kādās   p ā r m ē r ī g i   konkrētas un līdz ar to arī it kā pārmērīgi   p r i m i t ī v a   rakstura parādības, kas it kā konkrētākas un līdz ar to primitīvākas nekā citu tautu valodas un šo tautu valodiskā domāšana. Tomēr nav noliedzams, ka mūsu valodiskajam domāšanas veidam, it īpaši, cik tas izpaužas dažu plašāku gramatiski-morfoloģisku katēgoriju uztverē, taču raksturīgi daži. stipri konkrēti vilcieni, kas tiešām konkrētāki nekā attiecīgo parādību uztvere citās ide. valodās. Tādējādi jāatzīst, ka jau Vecā Stendera novērotais latviešu gara tuvums konkrētai dabas un vienkāršo ļaužu dzīves parādību pasaulei ir tomēr diezgan ciešs. Tāds tas bijis agrākos mūsu valodas tapšanas posmos, un tāds tas savā būtībā palicis arī vēl tagad, pielāgodamies tikai vispārīgajām cilvēka dzīves un kultūrtautu praktiskās valodiskās domāšanas prasībām.

Jau augstāk redzējām, ka latv. valoda dažos gadījumos mīl konkrētāku izteiksmes veidu, likdama verbu vietā   d a r ī t ā j u   v ā r d u s, piem., tā bise vairs nav putnu šāvēja. Te mūsu priekšā var būt arī kāda sena vispārindoeiropiešu izteiksmes veida reminiscence, jo mūsu izteiksmes veids atgādina to senindiešu otru futūru, par ko runā Hirts Idg. Gr. IV, 96, piem., senind. dātāsmi < dātā asmi „es došu”, burt. es esmu (=es būšu) devējs, latīn. apm. dator sum. Tomēr mūsu izteiksmes veids var būt arī vēlāks īpatnēji latvisks veidojums, apm. tā, kā tagadējā, vācu banku valodā Hirta ibid. citētais ich bin Käufer, kur arī latviski sakām „es esmu pircējs” (sal. arī mūsu tautas valodā: tēvs labs devējs, šis atkal ņēmējs, viņš labs maksātājs, labs metējs). Šai sakarā gribētos vēl tikai aizrādīt, kā arī noteiktie adjektīvi latv. valodā jo viegli iegūst substantīva nozīmi, piem., ļaunais, pelēkais (=vilks), nelabais (=velns); šis tas gudrais un mēs tie muļķi u. t. t., kaut gan tādi paraugi ir arī citās ide. valodās, sal. vācu das Gute, der Böse, kr. лукаый (=velns) un sevišķi krievu divdabjus kā управляющий, завьдущий.

No tām valodas parādību grupām, kas kā mūsu valodai; raksturīgas morfoloģiski-leksikālas katēgorijas pauž mūsu valodās gara pirmatnēji konkrēto pieeju, zināmai parādību grupai, kā pirmo gribētos minēt tā sauc. vielisko adjektīvu trūkumu mūsu valodā. Kaut gan latv. valodā ir liela atvasināto adjektīvu bagātība, piem., adjektīvi ar –īgs, -ējs, -isks, -ains, tomēr starp viņiem literārā latv. valodā nav tādu, kas atbilstu vācu hölzern, steinern vai kr. деревенный, каменный, письменный u. t. t. Nav arī adjektīvu. kas atbilstu kr. обьденный, утренний, вечерний, vāc. mittäglich, morgendlich, abendlich, jugendlich. Tā kā lš. valodā tādi adjektīvi ir, piem., dirvinis „kam, sakars ar druvu”, geležinis „dzelzs”, molinis „māla” vasariniai kviečiai „vasaras kvieši”, tad atzīstams, ka arī latv. valodā šī grupa reiz bijusi (latv. austr. izloksnēs tie vēl tagad sastopami, sal. dzelzinis Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 278. §), bet ka tie vēlāk izzuduši. Krājumā „Latvieši” I (1930), 57 prof. Endzelīns par to dara atbildīgu lībiešu valodu, kur arī vielisko adjektīvu vietā bieži lietojot konstrukcijas ar vielas ģenitīvu. Ievērojot arī citādi stipro lībiešu, ietekmi mūsu valodā, šis uzskats būtu atzīstams. Ka tomēr tas būtu vienīgais iemesls šo adjektīvu izzušanai mūsu valodā, man negribētos lāgā ticēt, un domāju tādēļ, ka galvenāks iemesls te meklējams mūsu stipri konkrētā latviska valodiskā domāšanā. Kā to pierāda vēl tagadējā latv.  valodā atrodamie substantīvētie atvasinājumi, no šiem īpašības vārdiem ar -inis [piem., vasariņi, kaimiņš, austriņš, vakariņas, tautiņš, ventiņi, zlēciņi u. c., sk. Endzelīna Latv. v-as sk. un  f. 145. un 146. §, kā arī viņa Le. Gr. § 151. b un § 152. un it īpaši viņa piezīmi FBR., VII (1927), 128; arī pamazināmie lietas un īpašības vārdi pieder pie šās pašas grupas], tad šķiet, ka šim piedēklim bijusi pārmērīgi vispārīga sakaru nozīme divu jēdzienu starpā, un tas latviešu valodiskai domāšanai izlicies par pārmērīgi nenoteiktu, komplicētu un neskaidru. Ja nu ievēro, ka arī krievu valodā līdzās ночная пьсняir ar konkrētāku sakaru izpaudumu arī пьсня ночи, līdzās масляное производство noteiktākais un arī krieviski vairāk lietojamais производство масла un ka līdzās vispārīgajam sakaru raksturojumam столовая ложка ir konkrētākais un vienreizējais ложка стола, tad liekas, kā arī latv. valodā jau toreiz, kad vēl pilnīgi dzīvi bija adjektīvi ar -inis (-iņš), stingri konkrētu sakaru raksturošanai jau pastāvēja konstrukcijas ar vielas ģenitīvu. Tādēļ konstrukcija dzels gulta ir varbūt tikpat veca ka *dzelžiņa (jeb *dzelzine) gulta, bet tā kā ar pirmo izsakāmais stingri konkrētais sakaru raksturs savā noteiktībā vairāk atbilda latviskai lietu uztverei, tad jāsecina, ka šai konstrukcijai latv. valodas garā bija stiprāks atbalsts nekā nenoteiktajiem un drusku abstraktajiem vieliskajiem adjektīviem. Jāievēro vēl, ka adjektīvs ir vispārīgi abstraktāks par substantīvu, kādēļ arī citur izteikt konkrētas attieces starp diviem substantīviem ar adjektīva palīdzību latviešiem nav izlicies diezcik: ērti (sal. latv. piederības ģenitīvus mātes meita, tēva dēls ar kr. мамина, матушкина jeb pat маткина дочка, папинь синь jeb отцовский синь, tāpat latv. apzīmētāja ģenitīvu goda amats ar kr.почетная должность). Ja latvieši kur rada no substantīviem vispārīgāka rakstura īpašības vārdus, tad tiem jau ir spilgtākā mērā abstrakts raksturs un konkrēti pagrūtāk formulējama nozīme, piem., tēvišķīga jeb tēvišķa mīlestība nav tēva mīlestība nedz. kr отцовская любовь (tā gan varētu būt agrākā formulējumā tēviska mīlestība, sal. EMv. s. v. Glika izteicienu, tēviska nama virsnieks), bet gan отеческая любовь (отеческий vietā būtu iespējams likt arī veco отчий, sal. отчий домь). Tā nav arī īsti vāc. väterliche Liebe, jo kā kr. отцовский, tā v. väterlich ir tomēr ar konkrētāku niansi, kādas īsti latv. vārdam tēvišķīgs nav. Vāciski tas būtu patiesībā vaterhaft, tāpat kā mūsu vīrišķīgs ir mannhaft, un tāpat kā mūsu dievišķīgs, sievišķīgs nav krieviski божеский un женский, bet gan божественный un женственный. No visiem substantīviem šādus adjektīvus arī nemaz nevar darināt, piem., nav tādu adjektīvu no mātes, brāļa vai māsas vārda, jo mūsu valodiskai domāšanai nav spēju tēlot sev tāda veida, sakarus divu jēdzienu starpā: mēs pazīstam tikai mātes, māsas, brāļa u. t. t. mīlestību, bet ne brālisku, brālišķīgu vai pat brālīgu mīlestību, un mūsu valodas gars vispārīgi no tāda īpatnēja viedokļa tādām parādībām pieiet nespēj. Elementa -išķīgs jeb -išķs pamatpiedēklis -iska-, kas, kā šķiet, latv. literārās valodas vecākā laikmetā ir bijis vairāk izplatīts [sal. Manceļa Lettus Gintera. izd.: 78 Deewifks, 204 Seewifkis, 192 tehwifkis (göttlich, weibisch, väterlich) un sal. arī augst. no Glika minēto piemēru] un vēl agrākos laikos varbūt pat vēl vairāk, kad tam varbūt ir arī bijusi drusku konkrētāka nozīme, mūsu tagadējai valodā mūsu vispārīgās stipri konkrētās parādību uztveres dēļ vairs nav gluži dzīvības spēku pilns (sk. Endzelīna Latv. v-asj sk. un f. 167. §). Izņēmumi ir nedaudzi senatnes mantoti gadījumi, kur vārdu nozīme atļauj vispārīgāku sakaru uztveri, kā, piem., lielisks, lopisks u. c., jaunākos laikos darināts mazisks. Dzīvs tas ir tais gadījumos, kur to atbalsta svešas valodas, piem.., svešvārdos (matemātisks) un šo vārdu ietekmē arī jaunvārdos (tautisks, valstisks, tiesisks). Tādēļ pat kādreiz pastāvējušiem augstāk minētiem veidojumiem ar -isks bija jāpārveidojas par vārdiem ar -išķīgs un dažiem gan laikam jāpazūd pavisam.

Ja nu tādējādi redzam, ka adjektīviem vispārīgi bijis jācieš no mūsu konkrētā valodiskās domāšanas veida, piekāpjoties par labu substantīviem, un ja adjektīvi nebija lietošanā labi iespējami arī visos citos konkrētu sakaru izteiksmes gadījumos, tad šķiet, nav ko brīnīties, ka tas tāpat bija arī, raksturojot vieliskos sakarus divu jēdzienu starpā. Tādēļ domāju, ka lībiešu valodas ietekme var gan būt atbalstījusi vielisko adjektīvu izzušanu mūsu valodā, bet ka šās izzušanas galvenie iemesli slēpušies jau mūsu priekšlībiski nacionālajā un no īsta ide. garīgā celiņa, izaugušajā latviskā valodiskā domāšanā.*)

Zīmīga parādība mūsu valodas morfoloģiskā sistēmā ir seno ide. gradācijas formu galīga izzušana (ar retiem izņēmumiem, sevišķi adverbu laukā). Ir zināms, ka veidojoties jaunai nacionālai psīchei un sakarā ar to arī jaunai nacionāli-īpatnējai valodiskai domāšanai, agrākā gradācijas formu sistēma parasti stipri: pārveidojas, kā to, piem., ļoti labi novērojam romāņu valodu izveidošanās procesā. Senā latīņu gradācijas gramatiskā sistēma romāņu valodās vairs nepastāv (sal. Foslera, Frankreichs Kultur u. Sprache, 1929, 70), un šās vecās sintētiskās sistēmas vietā radušās jaunas analitiski-perifrastiskas formas ar plūs un magis. Šo pārveidību pamats ir īpatnējas pārveidības jauno romāņu valodu runātāju kopu (resp. tagad, romāņu tautu senču) psīchē, un nevar būt ne mazāko šaubu, ka senās ide. gradācijas formu sistēmas pārveidībām mūsu latv. valodā arī ir dziļi pamati kādreizējo mūsu valodas vei-dotāju un agrāko runātāju garā. Sīkumos, saprotams, mums te daudz kas paliek neskaidrs, bet principiāli es neredzu citas iespējas šos pamatus kaut kā formulēt, kā vienīgi saistot tos ar nupat jau apcerēto spilgti konkrēto vilcienu mūsu valodas garā. Citiem vārdiem sakot, man šķiet, kā arī šo pārgrozību iemesli jāredz tais pašos mūsu valodiskās domāšanas centienos uztvert parādības cik iespējams vieglā konkrētībā un izteikt tās konkrētā, viegli tveramā formulējumā.

Faktiskais stāvoklis, kā zināms, šāds. Leišu valodā vēl pastāv komparātīvs ar -esnis (-esnė) no *-iesnis, kurā atrodam iekausētu seno ide. komparātīva elementu -ies- - un tam līdzās bijušas citās ide. valodās vēl pakāpes –iies, -ios, -iōs un -is- -  [sk. par to Brugmaņa Grundr. II, l, 550 (§ 424 g) un 561 (§ 439); Hirta ldg. Gr. III (1927), 290 (§ 208)], piem.: geresnis, nė; senesnis, -nė; saldesnis, -nė. Ir iemesls domāt, ka šī forma katrā ziņā kādreiz bijusi pazīstama arī latviešiem, ko nevar tik, droši apgalvot par lš. superlātīvu ar -iáusias, kas pēc savas izcelšanās morfoloģiski neskaidrs.*) Ne vienas, ne otras no šīm formām latv. valodā nav, bet to vietā mums ir jaundarinājums ar kādreiz tīri adjektīvisko atvasināmo elementu ide. -āko-, latv. viensk. nom. -āks, lš. -ókas, par kuru jau Brugmanis Gr. II, 1, 500 izsakās, ka tas... „Adjektiva erweiternd, steigert den Adjektivbegriff etwa unserm, nhd. Ausdruck mittels echt, ziemlich, ganz entsprechend,” piem:., lš. mažókas „ziemlich oder recht klein”, bet kas kādreiz jau arī lš. valodā tulkojams tieši ar komparātīvu, un kam savukārt latv. valodā var būt ne komparātīva, bet tikai zināmas īpašības mērenas pakāpes izpausmes nozīme, piem., svārki tādi šaurāki, sk. Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 165. §.

Prof. Endzelīns Ceļi VII (1936), 137 aizrāda, ka galvenais iemesls mūsu gradācijas formu izzušanai neesot vis pārgrozības un savādības kādreizējās mūsu latviešu valodiskās domāšanas veidā, kā to biju aizrādījis sava otrā starptautiskā valodnieku kongresā (1931) nolasītā referāta konspektā šā kongresa aktos (1933) 213. lpp, bet vienkārši to mūsu teorētisko formu, kam būtu jāatbilst leišu gradācijas formām, neparastais veids un izrunas neērtības: mums tad būtu iznākušas formas kā *baltešņs, *balšaušs; *didešņs *dižaušs un līdzīgas. Atļaujos aizrādīt, ka fonētiskā ietērpa ērtums vai neērtums, šā ietērpa šķietami parastais vai neparastais raksturs ir loti relatīva, lieta. Ja tādas formas konstruējam teorētiski, tad tās izliekas neparasts, bet ja tās tiešām būtu dzīvā valodā, tad tās tik neparastas nemaz neizliktos, kā, piem., neliekas neparastas formas krāšņs, pēkšņs, sevišķs, kas izrunas ziņā nav ērtākas par *didešņs, *baltešņs. Bez tanī mēs nezinām, kā šādām formām topot, būtu darbojušies analoģijas un izlīdzināšanas centieni. Piem., varam, iedomāties, ka. no *didešņs būtu varējusi sekundāri izveidoties forma *didesnis, kas būtu varējusi kļūt arī par kārtēju formu (apm. kā tagad mūsu izloksnēs formas slapjis, moģis = mazs, sk. Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 32. lpp.). *Balšaušs būtu varējis viegli pārvērsties par *baltaušs un tas par *baltausis (sal. parallēles ošs un osis; man tādēļ, piem., arī liekas, ka mv. gludauši Lvv. II 16 un platauši II 62 varētu varbūt arī slēpt sevī vecā leišu valodas formām līdzīgā superlātīva refleksus, jo kā palamas vārdus formas gludauši - ar gludām ausīm? - un platauši - ar platām ausīm? ausu formas vai dzirdes ziņā? saka „viņam smalkas”, ne platas ausis - es nevaru labi iedomāties). Tādēļ man joprojām liekas, ka šo formu izzušanā tomēr svarīgs ir bijis nevis šo formu šķietami neērtais un neparastais fonētiskais ietērps, bet gan tas, ka. tādām formām un līdz ar to vispārīgi senajām gradācijas formām bija galīgi zudusi, izpratne un garīgais atbalsts kādai mūsu senču attīstības posma valodiskā domāšanā: ja tāds psīchisks atbalsts būtu bijis, tad valoda attiecīgās formas gan jau būtu pārveidojusi lietošanai, piemērotā veidā, un pati morfoloģiskā katēgorija būtu palikusi dzīva. Nevaram taču mēs pavisam droši noskaidrot arī visas noteiktā adjektīva formas, bet pati katēgorija, mūsu valoda ir dzīva un stipra, jo tai stiprs .atbalsts runātāju garā.

Un te nu man atkal jāatgriežas pie mūsu valodas īpatnības - daudzas parādības uztvert jo konkrēti un tās arī konkrēti izteikt. Taču nupat pēc lš. valodas parauga postulētās un apcerētās mūsu kādreizējās šķietami iespējamās valodas formas, pieņemot, ka tās tiešām pastāvējušas, nevarēja izsacīt to uztvērumu, kas mūsu latviešu senčiem kādreiz ir saistījies ar īpašības gradācijas jēdzienu. Tāpat kā tagadējo romānu tautu senčiem latīņu formas ar -ior, -ius, -timus un -issimus taču sava īpatnējā un pārmērīgi abstraktā rakstura dēļ neizlikās vairs atbilstam viņu vēlākai gradāciju uztverei, tā tas arī mutatis mutandis bijis mūsu latviešu senčiem. Sal. šai ziņā, ko Foslers, Frankreichs Kultur und Sprache 71 saka par superlātīvu vecfranču un pēc tam arī vispārīgi franču valodā: „Mit dem flexivischen System der lateinischen Komparation ist zugleich dessen Bedeutungsfunktion zerfallen. Der Superlativ lebt im sprachlichen Denken des Aitfranzosen überhaupt nicht mehr als eine eigene Sprachform, sondern höchstens als eine Sonderart von Komparativ... Für den Franzosen ist also z. B. der „Schönste” der oder einer mit allen anderen verglichen „Schönerer”. Er hat das Bewusstsein, dass der höchste Grad nichts Absolutes und Eigenes, sondern etwas Relatives ist. Sein Denken ist einerseits weiter, andererseits enger geworden: weiter in Beziehung auf die Ausdehnung des Vergleiches, enger in Beziehung auf die Wertung, Aussonderung, Bevorzugung des Höchsten als eines jedesmal Höheren.” Tā tad domāšanas pārveidojums kā gradācijas sistēmas pārveidošanās pamats, un tas pats gāji arī mūsu latviešu senčiem. Šķiet, jau baltu pirmvalodā senā gradācijas sistēma bija sašķobījusies, jo, piem., par senā ide. superlātīva refleksiem baltu pirmvaloda mēs neko drošu nezinām (tas pats jau slavu valodās). Tur vēl bijuši gan senā komparātīva refleksi, bet arī tie palikuši dzīvi tikai lš. valodā, neskaidrāki jau prūšu valodā. Latv. valodā to jau tikpat kā vairs nemaz nav. Līdzīgi tam, kā vecfrančiem, arī latviešu senčiem uzskatos par īpašību gradāciju bija guvis pārsvaru relatīvāks un konkrētāks īpašību uztveres veids. Liekas, ka uztveramo īpašību variāciju pasaule bija kļuvusi it kā šaurāka un īpašību vērtējuma spējas it kā vairāk ierobežotas. Domāšanas pasaulē šķiet dominējis uzskats, ka īpašības savās izpausmēs un parādībās nevar tiekties bezgalība, bet ir stingri ierobežotas ar parasto empīrisko pasauļu kur tas sastopam vienkāršā, parastā un visai ordinārā veida - bez kādām sevišķi spilgtām novirzēm no vispāratzītas normas. Tādēļ to starpā patiesībā arī nav nekā ko salīdzināt, jo to izpausmes līmenis nav sevišķi spilgts. Varbūt, ka te sava ietekme ir bijusi mūsu dzimtenes dabai, kur nav ne sevišķi augstu kalnu, nedz arī dziļu leju, varbūt, ka ne bez nozīmes bijis arī pārsvarā mierīgais zemkopja darbs, kurā arī nav sevišķi spilgtu momentu, kas būtu veicinājuši ārpasaules parādību un līdz ar to zināmu īpašību uztveri un izpratni augstākā pakāpē. Varbūt, ka te ir arī zināma sveša etniska substrāta ietekme. Ja nu tāda ordinārā īpašību rindā kaut kas vai kaut kāds dzīvs priekšmets ir kaut cik labs, mēreni liels, tad tas ir jau lš. gerókas, didžókas, t. i. šāda īpašības izpausme tiek atzīta jau par pārāku, par komparātīvu. Salīdzinājumam it ka atņemta tā dziņa tiekties uz augšu, prom no normas: šādam stiprām novirzēm no normas, ko gan izteica lat. altior, profundior, nav vairs vajadzīgās izpratnes un atbalsta valodiskā domāšanā. Cilvēka, domāšanas apjoms un aploks kļuvis šaurāks, cilvēka domai zināmā virzienā it kā sasieti spārni, cilvēkam it kā zudusi abstrakcijas spēja pacelties pāri esošām tīri empīriski uztveramām īpašībām un iedomāties tās abstraktākā, varbūt pat nereālā, bet toties daudz spilgtākā pakāpē. Kaut cik spilgtāku īpašības izpausmi cilvēks var saprast tikai relātīvi-konkrētā uztverē, pieejot, tai no lokāla, temporāla vai samērā pavirša salīdzināmā viedokļa tīrā veidā. Šādi saprastā izpausmei sevišķi noder perifrastiski īpašību raksturojumi šādā lokālā, temporāla un ierobežotā tīri salīdzināmā uztverē, ko arī redzam tajās mūsu perifrastiskās formās, ko mūsu valodā sastopam komparātīva vietā; sal. Endzelīna Le. Gr. § 326 minētos paraugus: skaista auga bārenīte par (var. aiz) visām meitiņām (lokāli); mazai man tēvs nomira, vēl (var. jo) mazai māmulīte (temporāli); jo liels (=tīri kompāratīvi ar elātīva raksturu), vai vēl jo liels (temporāli-komparātīvi), piem., balti ziedi zemenei, vēl jo balti brūklenei. Divas novērojamas īpašības te reizē nokļuvušas cilvēka apzinīgās uztveres joslā, un cilvēks nodod savu atzinumu par tām abām zināmā sakarā, necenzdamies tās apzinīgi nemaz salīdzināt, bet tikai pašam sev abu īpašību novērojamā savstarpējā sakarā noskaidrot to zīmīgākās pazīmes, tā de facto tās tomēr salīdzinādams. Nekādi te nav noliedzams valodiskajā domāšanā zināms vienkāršs, primitīvs konkrētisms. Šādā domāšanas veidā superlātīva uztverei vispārīgi trūkst izpratnes. Tiešām, altissimus mums ir vienkārši augstākais - der höhere, vai, ja tas ir zināmā skaidri pārredzamā augstu priekšmetu grupā pāri visiem, tad tas ir visu augstākais, resp. mēreni augstais starp citiem arī jau mēreni augstiem, apm. valde altus inter alios iam satis altos, un vēlākā uztverē apm. tāpat kā Foslera franču superlātīva uztveres raksturojumā „der Höchste ist der oder ein mit allen anderen verglichener Höherer”.

Kādu iemeslu dēļ zināmā mūsu valodas attīstības posmā mūsu valodiskajā domāšanā izveidojies šis tik pārmērīgi konkrētais īpašību un to gradācijas formu uztveres veids, mums, kā jau augstāk teikts, nav labi zināms. Katrā ziņā pats izveidošanās fakts, šķiet, nav noliedzams, un nav gluži noliedzams arī tas, ka stāvoklis mūsu valodā tās zināmā attīstības posmā atgādina šai parādību uztveres nozarē to, kādu filozofs Kasirers, Philosophie der symbolischen Formen, I, 207 attēlo dažās primitīvās valodās. „In der grosseil Mehrzahl der (primitiven) Sprachen fehlt das, was wir als „Komparativ” und „Superlativ” zu bezeichnen pflegen, völlig. Das Verhältnis der Gradunterscheidung kann hier immer nur mittelbar durch Umschreibungen wiedergegeben werden, indem hierfür entweder verbale Ausdrücke, wie „übertreffen”, „überwinden”, „hinausgehen” gebraucht werden oder die beiden Bestimmungen, zwischen denen der Vergleich vollzogen werden soll, in einfacher Parataxe nebeneinander treten. Auch adverbiale Partikeln, die ausdrücken, dass ein Ding im Vergleich mit einem andern oder “gegenüber” einem andern gross oder schön u. s. w. ist, können in diesem Sinne verwendet werden. Vielen dieser Partikeln haftet ursprünglich ein räumlicher Sinn an, so dass sich hier die qualitative Gradabstufung auf die örtlichen Verhältnisse des Hoch und Tief, des Oben und Unten zu stützen und aus ihnen hervorzugehen scheint (sal. mūsu latv. augst minētos par, aiz, vēl, vēl jo). Auch hier setzt somit das sprachliche Denken eine räumliche Anschauung ein, wo das abstrakt-logische Denken einen reinen Beziehungsbegriff zu fordern scheint.”

Šai sakarā interesanti atzīmēt, ko par gradācijas formām raksta E. Benvenists (Benveniste) sava darbā “Origines de la formation des noms en indo-européen” I (1935), 84, un nāk. Atsaukdamies uz Meijè uzskatiem viņa Introduction à l’étude comparative des langues indo-européennes (270-l, bet  232; sal. arī Brugmaņa Gr.” II, l, 524. § un 525. §), ka atvasinājumi ar ide. komparātīva piedēkli *ies (-īies) “ne sont pas des comparatifs, mais des sortes d’intensifs”, Benvenists arī no savas puses uzsver, ka, piem., ide. *neuio- gan apzīmējot vienkārši jaunu, bet *neuies- “pourvu (spécialement) de nouvcauté, particulièrement nouveau.” Tālāk B. turpina: “Tel est le sens qui parait avoir acheminé au comparatif. Il est vrai que, dans les dérivés usuels en *-es-, le suffixe n’a plus apparemment de valeur très significative. Mais on doit se rappeler que la valeur d’opposition entre deux termes qui caractérise le suffixe *-tero- n’est pas non plus domée dans la formation en *-er- ou *-ter-, telle que nous la connaissons [t. i., ka prestata vērtība divu jēdzienu starpā, kas (vērtība) raksturo piedēkli *-tero-, nebūt nav dota pašā formācijā ar *-er- vai *-ter- tāda, kādu mēs to pazīstam]; ces suffixes ont avant tout une valeur différentielle et se determinent par l’ablatif de l’objet comparé (t. i. šiem piedēkļiem ir vispirmā, kārtā atšķirības, diferenciācijas nozīme un tos precīzāk noteic salīdzinātā, priekšmeta ablatīvs). Il n'y a même aucune nécessité à l’existence d’un comparatif. Le hittite [sauf une trace dans l’adjectif katteraš  “inférieur (dans un procès)” - tā tad zemākais - de katta “en bas” (=zemē, lejā)], l’annenien et le tokharien en sont dépourvus; dans ces trois langues, la comparaison s’exprime par le positif suivi de l’ablatif: “il est grand à partir (=en comparaison) de X.”

Tādējādi trijās chronoloģiski stipri vecās, kaut arī svešu tautu ietekmē stipri pārveidotās ide. valodās - hetitu, tocharu un armēņu - nav gradācijas pakāpju, bet salīdzinājumu izsaka apm. kā mūsu augstāk citētā paraugā “skaista auga bārenīte par (arī aiz) visām meitiņām” (armēņu v-ā ir darinājumi ar elementu   g o y n,   kas liekas sekundāri piešķir adjektīvam superlātīva nozīmi, piem. hna-goyn darer vecākie laikmeti, gadsimti”, sk. Abeghian, Neuarmenische Grammatik, 1936, 49. lpp. 10. punktā). Hetitu valodā, spriežot pēc aizrādījuma uz liet. katteraš, reiz bijis formām ar ide. -teros līdzīgs komparātīvs, bet tas zudis. Grūti, zināms, pateikt, cik tālu te nozīme svešu tautu ietekmei un cik tālu iemesli meklējami pārmaiņās pašu šo tautu indoeiropiskās valodiskās domāšanas paņēmienos. Ne gluži ticama, tomēr šķiet hipoteza. ka te būtu tikai svešas ietekmes rezultāts, un tādēļ liekas, ka arī te pārveidību cēloņi vairāk meklējami pārveidības pašu šo valodu zinātāju vecajā indoeiropiskā valodiskā garā. Sīkāk par šo garīgo pārveidību; iemesliem mēs gan neko nezinām, bet šķiet, nav jābrīnās, ka zināmos attīstības posmos atsevišķās ide. valodās šo gramatisko parādību - gradācijas formu izpratne un uztvere - varēja vājināties, salīdzinot ar augstāko stāvokli, un tās reizēm agrāk nostiprinātā veidā varēja arī izzust, lai tad vēlāk atkal izveidotos no jauna. Šādas valodas kādu laiku vai arī visu. savu vēlāko milžu iztika bez gradācijas formām, it īpaši gan tādēļ, ka šās formas savā dziļākā būtībā tomēr nebija kaut kāds dziļi pirmatnīgs ide. valodu piederums un ide. pirmvalodā, tās vecākā attīstības posmā, kamēr piedēkļi -ies-, -i-ies-, -ios-, -is- (tie ir vecāki par -teros) nebija ieguvuši pilnvērtīgu komparātīva piedēkļu nozīmi, komparātīva un tā tad arī superlātīva (jo pēdējais gan izpratnes, gan arī formālā ziņā ir izveidojies sakarā, ar komparātīvu - -istho- ir tālāks atvasinājums no -ies-, resp. -is-  sal. Brugmaņa Gr. II, 1, 427. § un sk. tomēr Hirta Idg. Gr. III, 209. §) formāli nebija.

Ar to es negribu teikt, ka mums būtu iemesls mūsu valodu zināmā tās attīstības posmā vairāk vai mazāk pielīdzināt kādu primitīvu cilšu vai kādu no svešu neide, tautu puses pārmērīgi ietekmētu tautu valodām. Tomēr īpašību gradācijas uztveres ziņā zināms primitīvisms vai, pareizāki sakot, zināma atpakaļieslīgšana agrākā primitīvismā nav noliedzama, pie kam šī reprimitīvizēšanās vienā valodiskās domāšanas nozarē radusies tomēr kā mūsu valodas   a t t ī s t ī b a s   īpatnējās gaitas drusku neparasts un negaidīts rezultāts. Vēlākos mūsu valodas posmos, mūsu tautas valodiskai domāšanai atkal abstraktākai kļūstot, salīdzinājuma izsacīšanai jaunizveidotā mūsu valodas izteiksmes līdzekļu katēgorija primitīvi konkrētais arvienu vairāk zūd, dodams vietu arvienu abstraktākam uztvērumam. Tad runātāju psīchē atkal no jauna pilnīgi izveidojas komparātīva un superlātīva jēdzieni, kaut arī to valodiskai izpausmei paliek tās pašas izteiksmes formas.

Konkrētas valodiskas domāšanas izpaudums mūsu tautā arī pat vēl jaunākos laikos ir samērā niecīgā pasīva lietošana mūsu valodā. Kā aizrāda prof. Endzelīns savu Latv. v-as sk, un f. 514. §-a, citu valodu pasīvo konstrukciju vietā latv. valodā, parasti stāv aktīvs, ja nosaukts attiecīgais darītājs vai darbības ierosinātājs. Kaut gan jaunākā laikā pasīva lietošana svešu valodu ietekmēm mūsu literārā valodā izplatījusies, stipri vien vairāk neka mūsu tautas un ikdienas sarunu valodā, tomēr sevišķi izplatīta tā nav. To pastāvīgi sastopam tur, kur zināmās atziņas ietvertām parādībām abstrakti bezpersonisks uztveres un pašām atziņām tāds pats izteiksmes veids, piem., nu ir diezgan strādāts, dziedāts u. t.t., mazāk jau tur, kur gan nav minēts faktiskais darbības darītais, bet gan minēts tās pārdzīvotais, piem., ar dziesmām viņš tiek sagaidīts, tiek pavadīts u. t. t, (bet arī te parasti vairāk saka: viņu sagaida, viņu pavada ar dziesmām).

No sacītā redzams, ka psīchiskais iemesls pasīva mazai lietošanai ir šās konstrukcijas sintaktiski-abstraktais raksturs. Tādēļ tur, kur šādai abstraktai parādību uztverei nejaucas klāt aizrādījums uz konkrēto darītāju, resp., kur uztveres abstraktais moments nesanāk pretrunā ar konkrēti nosaukto darītāju, tur pasīva lietošanai nav psīchisku šķēršļu, un tādēļ tur to arī sastopam. Bet tur, kur apziņā rodas it kā kollizija starp abstrakto pieeju novērojamai parādībai un konkrēto īstenību, tur abstraktajam jāpiekāpjas konkrētā priekšā, un pasīva vietā jāstājas pēc mūsu valodas izjūtas aktīvam.

Līdzīgi iemesli ir radījuši to veidu, kādā notiek tagad mūsu tagadnes aktīvā divdabja lietošana. latv. valodā. Kaut gan katrā divdabī sastopam īpatnējā semazioloģiskā sakausējumā verbālo un adjektīvisko momentu, tomēr proporcija, kādā šos abus momentus uztver mūsu valodas izjūta, ir dažāda. Divdabjus ar -ot, -šot, -dams, kā arī pagātnes aktīvā divdabja formas izjūtam ka tīri verbālas formas, pagātnes pasīvo divdabi ar -ts turpretī jau gandrīz pilnīgi kā īpašības vārdu (savos pamatos šī divdabju katēgorija jau arī ir verbāli adjektīvi, sal. vārdus kā silts, salts, dzimts, rimts, un tādēļ adjektīva raksturs tajos stiprā pārsvarā), vairāk kā verbu izjūtam dažādās sēmazioloģiskās niansēs tagadnes pasīvo divdabi ar -ms (te dažos gadījumos dažām formām arī stipri adjektīvisks raksturs), bet taisni tagadnes aktīvais divdabis ir tāds veidojums, kurā abi momenti - verbālais un adjektīviskais - mūsu valodiskai izjūtai apm. vienādi. Šim divdabim tiešām divējāda daba. Citās valodās šo šā divdabja īpatnējo raksturu tā neizjūt, un tajās tas vairāk līdzīgs citiem divdabjiem, un tajā adjektīviskā daba it kā pārsvarā. Latv. valodā turpretī tas ir drusku sui generis, un tajā jo spilgti izjūtamas tā abas dabas. Bet adjektīviski-participiālā darbības uztvere ir abstraktāka par tīri personāli-verbālo vai substantīvisko tās uztveri (piem., jēdziens skrejošs ir .abstraktāks nekā viņš skrej, skriešana vai skrējējs). Tā nu iznāk, ka šā divdabja adjektīviskā daba cenšas piešķirt tā formā izteiktai darbībai vairāk abstraktu, divdabja verbālā daba atkal vairāk konkrētu raksturu. Tādēļ darbības valodiskā uztverē rodas nesaskaņas, līdzīgas tām, kādas novērojām pasīva gadījumā: uztverē abstraktākā participiālā pieeja nonāk pretrunā ar darbības jēdziena un satura konkrētumu, jo šis konkrētums no mūsu valodiskās pieejas viedokļa tādai abstraktākai uztverei pretojas. Nav nu mūsu valodai tās dziļākā un pārsvarā konkrēti izveidotā rakstura dēļ ne spēka, nedz arī sevišķas cenšanās darbību šādos gadījumos uztvert abstraktāki, bet gan otrādi - tās konkrēto raksturu cik iespējams, valodiskā pieejā paglabāt. Pretstats tādējādi vēršas plašumā. Lai nu to mīkstinātu, mūsu valodiskā domāšana izdarījusi zināmu šķirošanu verbu starpā un pēc būtības gluži pareizi par abstraktākiem .atzīst un izjūt nepārejošos jeb stāvokļu jeb zināmam aģentam piemitīgo verbālo pazīmju verbus un par konkrētākiem pārejošos. Saturā konkrētākiem verbiem tā cenšas pieiet ar konkrētāku, abstraktākiem ar abstraktāku izsakāmās darbības uztveri. Konkrētiem verbiem pieiet, ar pārmērīgi abstrakto - participiālo - to izsakāmās darbības uztveri mūsu valodas psīche ne var, nedz spēj, un tā nu iznāk, ka tikai abstraktākie nepārejošie verbi ir piemēroti tādai vairāk abstraktai parādību uztverei tagadnes akt. divdabja formā. Tādēļ šī forma īsti arī vienīgi šais verbos sastopama. Pārejošo verbu izsakāma darbība sava konkrētā satura dēļ nav piemērota abstraktai uztverei tagadnes aktīvā divdabja formā, un te pretstats starp verba konkrēto saturu un abstraktāko šā. divdabja formā izsakāmo pieeju šim saturam kļūst jau par daudz liels un tādā izteiksmes veidā neizlīdzināms. Kā jau tādos gadījumos mūsu latv. valodā parasts, abstraktajam jāpiekāpjas konkrētā priekšā. ( Tādēļ mēs arī vēl tagad ne labprāt atvasinām tag. akt. divdabjus no pārejošiem verbiem, un ja to arī darām, tad tikai no tādiem, kam tomēr abstraktāka nozīme, piem., mūsu dienās gan no vārdiem kā zināt, prast, mācēt, bet ne no vārdiem kā nest, celt, veikt u. c. Tādos verbos tagadnes akt. divd. vietā jālieto darītāju vārdi ar -ējs vai -tājs vai arī adjektīvi ar -īgs. Še tā tad uztverē un izteiksmē pilnīgi parādās tas pats princips: vai nu pavisam, konkrēta pieeja, kas izsacīta ar darītāja vārdu, vai arī pilnīgi abstrakta pieeja, lietojot pat ne vairs divdabi, bet savā būtībā vēl abstraktāko adjektīvu, lai gan jāaizrāda, ka ne no visiem pārejošiem un pat nepārejošiem verbiem šādas adjektīvu formas iespējamas: no ļoti daudziem, it īpaši nozīmē un saturā konkrētākiem, kaut arī nepārejošiem verbiem tādu vispārīgi nav. Verbālās sakarības izpausmei formu ar –ošs vietā bieži lietojams konkrētāki-verbālais tagadnes pasīvais divdabis ar -ams vai -āms.

Cīņa starp jēdziena konkrēto saturu un jēdziena abstrakto valodisko uztveres veidu novērojama arī vēl citādākā ziņā mūsu divdabjos. To novērojam tad, kad no divdabjiem; cenšamies atvasināt salīdzināmās pakāpes. Ka zināms, formāli šās pakāpes varētu atvasināt no visiem divdabjiem, jo sakām taču, piem., vēl dzirkstošāks prieks, vēl spīdošāka sabiedrība, vēl mirdzošāka gaisma; patīkamāks, jūtamāks, ievērojamāks, pārtikušāks, izplatītāks. Praksē tomēr šādu gadījumu nav tik daudz (arī visi minētie no valodas pareizības viedokļa nav ideāli), un vispārīgi redzam, ka pārāko un vispārāko pakāpi var atvasināt tikai no tādiem divdabjiem, kas savā parādību uztverē un nozīmē kļuvuši patiesībā jau par adjektīviem, citiem vārdiem sakot, no tādiem, kas ieguvuši jau stipri abstraktu - raksturu un lietojamā nozīmē aizvirzījušies tālāk no savas verbālās saknes konkrētās nozīmes. Turpretī tie divdabji, kas savā sēmazioloģiskā nozīmē palikuši vairāk verbāli un līdz ar to arī verbāli-konkrēti, šādas gradācijas formas neatļauj, un gradācijas izteiksmes gadījumos te jāķeras pie perifrastiskām formām, kā, piem., vairāk kliedzošs, vairāk zināms, vairāk pazīstams, vairāk cietis jeb vairāk cietušais u. t. t. Tomēr pat arī šīs formas ne ar vienu iespējamas: nevaram sacīt vairāk ziedošs, vairāk braucošs u. t. t.

Īsti šī pati cīņa izpaužas arī tai valodas faktā (tāpat arī citās valodās), ka nevar atvasināt gradācijas formas no relatīviem īpašības vārdiem, piem., no mūsu latv. vārdiem šodienējs, vakarējs, kārtējs, tagadējs, tāpat kā no kr. каменный, деревенный u.t.t. nav gradācijas formu. Mums pat grūti iedomāties tādas jēdzieniskas attieces, kur mums būtu jāsaka, ka kāda parādība vairāk piederētu, atbilstu šai dienai nekā kāda cita, ja jau kas ir šodienējs, tad tas tāds arī ir, un te īsti nevar būt tādu nianšu kā “vairāk vai mazāk šodienējs”, jo te attiecēm. šauri konkrēts raksturs, to sakara jēdzieni “vairāk” vai “mazāk” nemaz neeksistē, un tādēļ te arī valodiskā izteiksmē nekādu gradācijas formu nevar būt. Bet vajaga tikai vārdam iegūt abstraktāku, vairāk tīri adjektīvisku raksturu, un šādas formas kļūst iespējamas, piem., līdzās tādām vispār atzītām formām kā īpatnējāks, pirmatnējāks lieto arī tādas formas kā galējāks, mālējāks, vispārējāks. Savukārt no adjektīviem, no kuriem formāli salīdzināmās pakāpes būtu darināmas, ja šo adjektīvu nozīme to neatļauj, tās arī nesastopam, piem., nesaka galīgāks, visgalīgākais.

Līdzās šādiem gadījumiem mūsu valodiskā domāšanā, kuros konkrētie momenti saduras ar abstraktākiem un kuros šī sadursme visumā beidzas ar konkrētā uzvaru, jāpiemin viens gadījums, kas aizrāda arī uz kādu spilgtāku, kaut arī neapzinīgu, abstraktāka rakstura vilcienu mūsu valodas psīchē. Es te domāju par centieniem izšķirt dažas kvalitatīva rakstura parādības no dziļāka būtības viedokļa, šķirojot tās, kaut arī no vienkāršas sadzīves uztveres raugoties, absolūtās un relatīvās. Par to pēc manām domām varētu liecināt mūsu prefiksu ie- un palietošana mūsu īpašības vārdos, par ko esmu rakstījis FBR. X (1.930), 14-18. Šai rakstā esmu centies parādīt, ka ie- savienojumos apzīmē dziļāku līdzību starp apceramo priekšmetu un īpašības vārda saknē izteikto īpašību nekā pa- un tādēļ, piem., iesarkans ir stiprākā mērā sarkans nekā pasarkans. Ja nu kāda īpašība tiek atzīta par visai kardinālu un līdz ar to tautas uztverē par absolūtu, t. i. savā būtībā par relatīvi negrozīgu, pašvērtīgu un arvienu pilnā mērā sui generis, kā, piem., spilgtās pretstatu izpausmes: balts - melns, labs - ļauns, liels -- mazs, gaišs - tumšs, augsts -- zems, ciets - mīksts, silts - auksts, dziļš - sekls, tāls -- tuvs, smags - viegls u. c., tad šī īpašība tāda tautas uztverē paliek arvienu. Ja nu tad kāds gribētu teikt, ka kaut kas ir stipri “iekš balta” (=*iebalts), tad mūsu tautas uztverē tas patiesībā jau būtu balts u. t. t., un tādēļ nevar būt vārdu *iebalts, *iemelns u. t. t., kādu mūsu valodā arī nav. Šai gadījumā lietojams savienojams ar pa-. Turpretī sakām parasti tikai iepelēks, iedzeltens, iezilgans u. t. t., un, šķiet, šās īpašības kādreiz atzītas par tipiski relatīvām īpašībām. Trešā īpašību grupa tad būtu neitrālas īpašības, kuru nosaukumos iespējami gan savienojumi ar ie-, gan ar pa-: iesarkans un pasarkans, iesirms un pasirms, ielīks un palīks. Tagadējā valodā šo īpašību grupas jau ne arvienu vairs tiek izšķirtas tik stingri, un tādēļ arī izteiksme sajukusi: saka ieplats un paplats (kaut gan pārsvarā tikai paplats, tā tad jēdzienam tīri dabiska tieksme uz absolūto raksturu), un retumis saka arī papelēks, kaut gan atkal stiprā pārsvarā ir iepelēks, t. i. pārsvarā šis relatīvais jēdziens savu relatīvo raksturu glabā arī tagad. Liekas, ka kādreiz apziņa par to, kāda īpašība atzīstama no sadzīves viedokļa par absolūtu, kāda par relatīvu, mūsu tautā bijusi visai dzīva, daudz dzīvāka nekā mūsu dienās. Tas tādēļ var liecināt, ka, līdzās citādā ziņā daudzu parādību ārēji stipri konkrētai valodiskai uztverei un izpausmei, mūsu valodiskā domāšanā pastāvējusi tomēr dažā ziņā arī pretēja rakstura tieksme ar vairāk abstraktu raksturu: tā gan nav centusies izšķirt īpašības pēc to iekšējā abstraktā vai konkrētā rakstura (piem., vairāk abstraktās garīgās parādības šķirt no tīri empīriski uztveramam optiskām vai svara parādībām), bet centusies šķirot tās pēc sekundārāka būtiska rakstura, kāds ar tām saistās to lietošanā empīriskā valodas praksē. Ja gribētu, varētu tomēr teikt, ka galu galā pamatos arī te izpaužas tas pats vairākkārt jau minētais konkrētais vilciens mūsu valodiskā domāšanā: neinteresēdamies par zināmas īpašības būtiski vairāk abstrakto vai vairāk konkrēto raksturu, mūsu valodas gars galveno uzmanību piegriež šo īpašību uztverei praktiskā dzīvē un lietošanā, un tā zināmām īpašībām rodas jauni uztveres momenti, rodas to uztvere, ja tā varētu izteikties, pēc to sēmazioloģiskās nozīmes no praktiski-absolūtā un praktiski-relātīvā viedokļa.

Šās nodaļas noslēgumā, pieminēsim vēl vienu apcerētām parādībām līdzīgu parādību, kas arī varētu mums raksturot īpatnēju latviešu tautas gara izpausmes veidu mūsu valodā. Šo drusku citāda veida tautas gara darbības izpausmi mūsu valodā, saistīdams šo izpausmi ar īpatnēju laika formu lietošanu mūsu tautas dziesmās, interesantā kārtā skāris prof. J. Kauliņš savā apcerējumā Rīgas Latv. B-bas Zinātņu Komitejas XXII rakstu krājumā (1936), 127--139.*) Te autors, iziedams no loģiski-filozofiskām konstrukcijām, īpašā garīgu parādību grupā norobežo runātāja personālo garu, pārpersonālo tautas objektīvo garu un tā sauc objektīvēto - pāri objektīvam garam stāvošo garu. Praktiski gan šis obļektīvētais, mūžīgais, pats par sevi zināmās zinātniskās un vispārīgās atziņās savu izpausmi atradušais gars var sevi izpaust dzīvā veidā tikai ar objektīvā un personālā gara palīdzību un starpniecību. Dzīvajā valodā objektivētais gars patiesībā izpausties nevar (130. lpp), tas tikai guļ tās dziļākos pamatos. Valoda kā runa vispārīgi ir objektīvā un kā konkrēta cilvēka runa subjektīvā personālā gara izpaudums. Tādēļ valodā dažos gadījumos, dažādu parādību verbālas uztveres gramatiskās laika formās parādās gan objektīvais - tas izpaužas, preterita resp. imperfekta formās, gan personālais gars, kas izpaužas tagadnes formās. Autors tādu izpausmi konstatē sevišķi, mūsu tautas dziesmas un cenšas to pierādīt ar dažādiem tautas dziesmu variantiem, kuros sastopam gan tagadni, gan nepabeigto pagātni.

Ar šādu izskaidrojumu ir mēģināts radīt garīgu logiski-psīcholoģisku pamatu tam tīri gramatiskajam izskaidrojumam, kādu savas Le. Gr. 755. §-a e punktā šai laiku jaukšanās parādībai mūsu tautas dziesmās cenšas sniegt prof. Endzelīns. Lai gan no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka prof Kauliņa izskaidrojumam ir dziļš pamats, tomēr ir arī fakti, kas šo pamatu satricina. Jau tas fakts, ka pašu tautas dziesmu dažādos variantos novērojama stipra laiku, jaukšanās vienā un tai pašā četrrindu pantiņā jaucas tagadne - personālā gara izpauduma veids -  ar imperfektu - objektīvā gara izpauduma veidu -, liecina, ka šā objektīvā un personālā gara apziņa tomēr nav tik dzīva un skaidra, kā to varētu sagaidīt, ja te būtu, tā sakot, kāds organisks valodiskās domāšanas elements, kāda neatņemama un nepieciešama valodiskās domāšanas parādība.. Tādēļ domāju, ka te pamatā individuālāks, ne tik vispārīgs, variējošs un tai pašā laikā konkrētāks valodiskās domāšanas veids, kas tādēļ arī gramatisko laiku ziņā atļauj tādas variācijas, kādas katrreizējai valodiskai uztverei izdevīgākas. Tādēļ, piem., Endzelīna Le. Gr. 755. §-a e punktā sākumā minētie paraugi ir tiešām tādi, ka tur, no otras - nākotnes - darbības viedokļa raugoties, iepriekšējā darbība izliekas par pagājušu un tā arī pagātnē tiek izteikta. Ka sava nozīme bijusi dažos gadījumos agrāko tagadnes formu uztverei vēlāku preteritālu (imperfekta) formu nozīmē, nebūs tomēr noliedzams, un līdz ar to arī tas, ka tādā ceļā imperfekts varēja ieviesties arī nepareizā vietā aiz tīri metriskiem vai citiem kādiem iemesliem sagaidāmo tagadnes vai pat nākotnes formu vietā. Tādējādi tīrā prof. Kauliņa uztverē raksturotā objektīvā gara darbībai un tā izpausmei valodā paliek pāri samērā maza darbības josla, kurā tad tiešām prof. Kauliņa raksturotai objektīvā un personālā gara īpatnējai parādību uztverei varēja būt sava nozīme.

Pašās beigās nepieciešams vēl atzīmēt, ka par valodas gara darbības pusi daudz aizrādījumu var dot mūsu   v ā r d u   a t v a s i n ā š a n a s   m ā c ī b a,   kurā apcerēti mūsu valodā sastopamie piedēkļi, to nozīme un lietošana. Šie jautājumi jau diezgan sīki apcerēti prof. Endzelīna Le. Gr. un Latv. v-as sk. un f. attiecīgos paragrāfos. Saprotams, ka atsevišķu piedēkļu nozīmi un lietošanu var apskatīt vēl sīkāk - no katra piedēkļa un pat no katra ar šādu piedēkli atvasināta atsevišķa vārda individuālā viedokļa, ar ko tad spilgtākie atvasināmie elementi iegūst vairāk psīcholoģisku un intellektuālu, varētu teikt pat intellektuāli-filozofisku apgaismojumu. Šāda veida mūsu piedēkļu pētīšanai beidzamos gadus diezgan cītīgi nodevies K. Kasparsons. Par šiem jautājumiem atrodam FBR. veselu sēriju Kasparsona rakstu.  FBR XIII (1933), 8-10 ir raksts “Kompleksi un aktualitāte”, kur apcerēti vispirms   k o m p l e k s u    j ē d z i e n u   i z p a u d u m i   vārdos ar -ājs (rugājs), -oņa (rīboņa, sutoņa), -aine (grīslaine, niedraine) un   a k t u ā l u   s t r a u j u   n o r i š u   izpaudumi vārdos ar -iens (grūdiens, rāviens). FRB. XIV (1934), 21- 36 ir otrs raksts “Objektīvējumi”, kur autors runā par pārdzīvojuma objektivēšanu, it īpaši novērojot to ne sevī pašā, bet kādā citā personā. Sīkāk te apcerēti jau iepriekšējā rakstā minētie -oņa un -iens, un kā par vienu, tā otru ir smalki novērojumi (par -oņa 24., par -iens 25. lpp-ē). Raksta beigās daži smalki novērojumi un aizrādījumi arī par -ums un -šana nozīmi dažos gadījumos. FBR. XV (1935) 12-18 ir vēl Kasparsona raksts “Relācijas”. Te sākumā vispārīgi raksturoti atvasinājumi ar -ains un ar šo -ains dažādos gadījumos adjektīvam, piešķiramā nozīme (13. lpp.). Ar -ains atvasināti vārdi raksturo, arī dažādas attieces starp jēdzieniem, kas slēpjas pašā vārdā ar -ains, un jēdzieniem;, kam atvasinājums ar -ains pievienots kā atribūts. Tā rodas dažāda veida relācijas: relācija telpā, interreālā relācija, kauzālā, ģenētiskā, kvantitatīvā, relācija laikā, idejiskā, simboliskā un vēl daži citi relāciju veidi. - Jautājumi par relācijām turpinās arī beidzamajā šāda satura Kasparsona raksta “Individualia un generalia” FBR. XVI (1936), 25---39. Sākumā te autors raksturo cilvēka objektīvas atziņas paņēmienus, raksturodams tā sauc. izolējošo un ģenerālizējošo abstrakciju, cilvēka atziņas darbības procesā. Valodā atziņas darbības pirmā veida rezultāti izpaužas veidojumos ar -ums, otra - ar -ība, un tos tad autors arī sīkāk apcer katru no dažādiem viedokļiem. Tā vārdos ar -ums viņš sevišķi saskata fiziskā (individuālā, biofiziskā, psīchofiziskā, psīchiskā) taktiskuma izpaudumus, vārdos ar -ība - periodicitāti, solemnitāti, paraduma momentu, profesionalitāti, kollektīvitāti, ilgstošu relāciju, vardu sakot - vispārības jēgumu dažādās pakāpes. - Pēc šiem viedokļiem tad autors ar apbrīnojamu pacietību arī saklasificējis mūsu dažādos vārdus ar -ība.

Nav noliedzams, ka šāda sīkāka un dziļāka atsevišķu zīmīgāku piedēkļu apcere paplašina šo piedēkļu izpratni, un vēlākiem mūsu vārdu atvasināšanas pētniekiem un vārdu atvasināšanas parādību kārtotājiem šie sīkākie momenti būs arī rūpīgi jāievēro. Turpretī kādiem plašākiem secinājumiem par mūsu valodas psīches zīmīgākiem vilcieniem šāda veida apcerējumi sevišķi daudz nedod. Tie vairāk noskaidro atsevišķus sīkākus momentus, zīmējoties uz kādu plašāku jēdzienu katēgoriju, pie kam parastajā valodiskā domāšanā svarīgāks taisni ir šās katēgorijas kopējais sēmaziologiskais pamatjēdziens, šā pamatjēdziena centrālā nianse un tās valodiskā uztvere: atsevišķas nianses jau ir atkarības no attiecīgā vārda saknes pamatnozīmes un no zināmas izteiksmes konteksta. Tādēļ, salīdzinot ar mūsu līdzšinējām zināšanām atsevišķu piedēkļu nozarē, šie pētījumi daudz neko sevišķa, jauna mums nedod.

Vairāk jau mūsu plašākā valodiskā gara raksturošanai dod prof. J. K a u l i ņ a   raksti par dažiem mūsu vecākiem piedēkļiem, cik tālu tie vēl paglābušies no izzušanas. Šie raksti ir “Adjektīvi, kas beidzas ar -īns, -īna” (FBR. X11I (1933) 161-163] un “Adjektīvu piedēkļa -ains uzvaras gaita” [FBR. XIV (1934), 70-75]. Pirmajā rakstā aizrādīts uz nozīmes .starpību starp agrīns, vēlīns, tālīns, tuvīns, vaļīns no vienas un agrs, vēls, tāls, tuvs no otras puses. Līdz ar to uzsvērts, ka vārdi ar -īns apzīmē kādu kvalitatīvu ar laika vai telpas jēdzienu tikai pa daļai saistītu īpašību, kamēr otras grupas vārdi izsaka tikai kvantitatīvas attieces (relācijas), bet ne īpašības. Tomēr formu ar -īns izzušana daudzās izloksnēs liecina, ka tauta abstraktākās sīkāki-kvalitatīvas attieces sevišķi labi vairs neizprot, t. i. konkrētākā, vairāk kvantitatīvā parādību īpašību uztvere izrādījusies   s t i p r ā k a   par abstraktāko un vairāk kvalitatīvo uztveri. To pašu apstiprina novērojumi adjektīvu ar -ains lietošanas laukā. Kaut arī ar -ains atvasināti vārdi būtiski apzīmē tikai kāda priekšmeta redzamās, tikai ar virspusi saistītās īpašības, tomēr šās konkrētākās uztveres un zināmu parādību konkrētākais valodiskais izpausmes veids izspiedis kādreiz mūsu, valodā pastāvējušos un vēl tagad izloksnēs sastopamos dziļāku attieču raksturotājus adjektīvus ar -ijs, -ojs, -ots, -ējs, -ājs [mālijs, šūnojs, sudrabots, avoksnējs, grislāja (pļava)]. Arī te konkrētākais, vienkāršākais, vairāk ārējais parādību uztveres veids izrādījies par stiprāko.

Šie prof. Kauliņa raksti rāda, ka vēl tomēr iespējams arī mūsu piedēkļu izpratnē uztvert dažus plašākus zīmīgus mūsu tautas gara vilcienus. No šāda plašāka viedokļa vēl derētu kādreiz no jauna apcerēt dažādos mūsu piedēkļus, it īpaši tais gadījumos, kur savā. starpā sacenšas vairāki nozīmes ziņā tuvi piedēkļi. Šāds apcerējums pavērtu mums acis vēl uz dažu labu interesantu un zīmīgu parādību mūsu valodas garā. Pašlaik tomēr no šādas apceres man še jāatsakās.

Dažu labu novērojumu mūsu valodas gara darbības laukā varētu dot arī mūsu prefiksu apcere no abstraktāka un tai paša laika vairāk iekšēja, sintētiskāka viedokļa, nekā tas līdz šim darīts. Tas vienā otrā vietā vairāk kā līdz šim varētu paradīt sakarus starp konkrētu un abstraktāku parādību uztveres veidu, sevišķi verbu savienojumos ar priedēkļiem. Tad mēs redzētu, kā no vienkārša un konkrēta ārēju attieču uztvēruma ar dažādām starppakāpēm veidojas jauna, smalkāka, jau daudz abstraktāka parādību uztveres sistēma. Līdz ar to skaidrākas kļūtu šais gadījumos pastāvošās asociācijas sistēmas, mūsu valodiskās domāšanas raksturīgākās ievirzes, un līdz ar to pavērtos kāda spilgta lapas puse no mūsu valodas gara darbības. Diemžēl no šā uzdevuma man arī še jāatsaka”, it īpaši vēl tādēļ, ka šai ziņā jau diezgan daudz sniedz prof. Endzelīna Le. Gr. un Latv. v-as sk. un formas.

 

 

 

 

 

 

 

VI. Mūsu tautas gara atspoguļošanās atsevišķu jēdzienu un parādību nosaukumos un šo nosaukumu izveidošanās gaitā.

 

Pēc vispārīgāka rakstura apsvērumiem iepriekšējā nodaļā varam piegriezties tagad tai abstraktākai jēdzienu un gara dzīves pasaulei, kas izpaužas mūsu valodas vārdu krājumā, un apcerēt, ko šis vardu krājums ar savu līdzīgā kārtā arī citās ide. valodās sastopamo pirmātnēji-konkrēto pamatu un vēlāko īpatnējo tapšanas veidu dod mūsu valodas gara un mūsu valodiskās domāšanas jēdzieniskās pasaules raksturošanai. Parallēli ar atsevišķu vārdu apceri mums tomēr arī te nāksies pieskarties dažiem plašākiem mūsu valodas izteiksmes un gramatisko katēgoriju jautājumiem.

Iesāksim savu apceri ar to parādību, kas patiesībā ir visas valodiskās darbības, bet sevišķi valodas jēdzieniskās un vairāk abstraktās domāšanas pasaules centrā, - ar paša cilvēka personību, tās jēdzienisko uztveri un izpausmi valodā. Jau ikdienas dzīvē latviešus stipri vien daudzina par individuālistiem, un ir interesanti paskatīties, kā tad šis individuālisms, atspoguļojas valodā. Tiešām, te valodā sastopam tik spilgtu individuālisma izpaudumu, kāds ir mūsu jēdziens un vārds pats. Kā zināms, šā vārda saknes pamatnozīme ir “kungs, pavēlnieks, kam pār ko vara, laulāts draugs, spēcīgs”, sal. sanskr. pátⁱh “valdnieks, laulāts draugs”, gr. πόσις “laulāts draugs”, πότνια “laulāta draudzene, mājas valdniece”, lat. potis “spēcīgs, spējīgs”, possum “varu”, veclat. arī potissum; lš. patis, pats “laulāts draugs”, viešpatis, -ies “valdinieks”, veclš, viešpatni “valdiniece”, sengr. waispattin “mājas māte” (sk. citus atbildumus Valdes Vgl. Wb. II 77). Arī mūsu valodā pats vēl apzīmē saimnieku, pati - saimnieci. [Vai pats mājās? Vai pati mājās? Mana pate (=pati, Ezerē dzirdēts). Sal. arī Brigaderes “Maijā un Paijā” mājas saimnieces nosaukumu Pati, resp. Pate. Sk. arī EMv. pap. un pārlab. š. v. Langija vārdnīcā (187) atrodam patäht verthedigen, tas mahk' Sawus Laudis patäht, der kann feine Leute fchützen vndt verthedigen, praes. Es patch. Vārds var būt tiešām, kāds Langija laikā vēl pastāvējis atvasinājums, no saknes vārdā pats tās agrākā nozīmē]. Tomēr šis tīri substantīviskais jēdziens šai vārdā mūsu valodā jau izbālējis, ļoti stiprs turpretī kļuvis šā vārda izsakāmais spēka, spēju un personālās pašapziņas moments, kas, aizvien cieši saistīdamies ar darītāja, runātāja un personālā papildītajā personību, uz to īpaši aizrādīdams, to izceldams un uzsvērdams (sal. šo momentu spilgtu izpaudumu mūsu dziesmā “Pūt, vējiņā”), pamazām pārvērties par noteicamo vietniekvārdu (tāpat arī lš. v-ā). Bez baltu valodām to ar tādu pašu nozīmi sastopam arī vel irāņu valodās, kurpretī lat. valodā sastopamā partikula -pte drīzāk tomēr uzskatāma par saīsinājumu no pote (sal. ut pote), nekā par kādu īpatnēju veidojumu, līdzīgu mūsu un lš. partikulai pat un jau ar senu mūsu vietniekvārdam līdzīgu nozīmi savā saknē. Turpretī mūsu un lš. pat tiešām izveidojies no jaunā jēdziena vārdā pats. Šī savas pēc paša ieskatiem ar lielu un varenu spēku apbalvotās individualitātes stiprā izcelšana un nostatīšana savas individuāli-personiskās pašapziņas centrā ir tiešām ļoti zīmīga visu baltu un it īpaši mūsu latviešu valodiskās domāšanas īpatnība.

Ne mazāk ciešs sakars starp cildeno un augstas ētiskas vērtības pilno pamatjēdzienu vārdā pats un zināmas personas individuālām savādībām vai sevišķām zināmai lietai un parādībai piemitīgām raksturīgām pazīmēm izpaužas vēl mūsu atvasinājumos īpats, īpatns, īpatnis, īpatnējs, īpašs, īpašība, īpaši, lš. ypatùs, ýpačiai, kuros otra daļa ir atvasinājums no pats, bet pirmajā atrodam stiprā uzsvara deiktisko partikulu ī  (sk. Valdes Vgl. Wb. l, 100). Tādēļ visi šie atvasinājumi savos pamatos nozīmē apm. “tieši ar zināmas personas dziļāko individualitāti saistīts” (šis uztvērums pēc tam pārnests arī uz lietām un parādībām), un cilvēka personības jēdziens te atkal visai stipri izcelts.

Šo stipri izcelto individuāli-personisko momentu latviešu raksturā apliecina arī citas vēstures un dzīves parādības. Latvieši kopš seniem laikiem dzīvojuši galvenā kārtā viensētās. Vēl tagad latviešiem ir ironiski-negātīvs uzskats par kopdarbību (“kopus cūka nebarojas”), un latviešu cilvēks arvien vairāk paļaujas uz sevi nekā uz cita palīdzību. Arī mūsu dienās mēs paši sevi daudzinām par individuālistiem, un arī citi mūsu tautas rakstura pētnieki uzsver šo stipri individuālo vilcienu mūsu tautas psīchē (sk. prof. Jureviča apcerējumu “Latviešu dvēsele”, Daugava, 1939, l, 456). Tad nu mēs sagaidītu divas lietas: vispirms būtu jāsagaida mūsu valodā kādi stipri izteikti cilvēku personiskās brīvības un neatkarības apzinās izpaudumi, un, otrkārt, šis stipri izpaustais individuāli-personiskais moments latviešu raksturā, šķiet, būtu varējis novest pie zināmas anarchijas ļaužu savstarpējā sadzīvē. Patiesībā nenovērojam ne vienu, ne otru. Zīmējoties uz cilvēka brīvās personības un savas rīcības neatkarības apzinās izpausmi, sastopam tikai vienu (un arī to mūsu dienās ne tik sevišķi vairs lietojamu) vārdu svabads. Tas gan nebūs aizgūts no vecā krievu свободь “svabad”, bet gan tam rada. Etimoloģiski tas saistās ar senpr. sups, viensk. ak. subban, tā tad *subs “pats” (sal. arī vēl kr особа, собственный) - te mūsu priekšā alternāciju rinda *sueb-, *suab-,  *sub un tā tad burtiski svabads atkal vispirms nozīmē “kaut ko, kas pilnīgi patstāvīgs, pilnīgi pats sevī” (ide. sakne *se-, *sue-, *seue-, *suo-, *su- ir tā pati, kas vārdos sevis, sev u. t. t. un savs), kas ir pilnīgi savs pats - gan dzīvē, gan raksturā, gan rīcībā, gan savā apziņā, it sevišķi gan šķiet savā apziņā (sal. veco dziesmu “es svabads vīrs un dziedāt varu”). Ja šāda savas neierobežotās rīcības un individuālās personības apziņa sevišķi koncentrējas cilvēka individuālā gara pasaulē un ir maz vērsta uz ārieni, tad faktiskā tās konkrētā izpausme var tik stipra arī nebūt. Cilvēks tad mierīgi dzīvo pats par sevi, un kamēr tieši neviens neaiztiek viņa personību, viņš jūtas joprojām iekšēji neatkarīgs, iekšēji pats par sevi un tā tad svabads, kaut arī viņam varbūt grūti jāstrādā, ārējie apstākļi vispārīgai darbībai nav labvēlīgi, un kaut kur ir neredzama kāda ārēja vara, kas pār viņu valda. Tādējādi svabadība ir vairāk individuāla gara brīvība, kas sākumā varēja, saistīties arī ar zināmu juridisku un faktisku nebrīvību. Tomēr pilnīgi jēdziens svabads bija vietā tikai tik ilgi, kamēr latviešu cilvēks bija liesām neatkarīgs ne tikai personiski-garīgā, bet arī sadzīves un juridiskā ziņā. Apstākļiem uz ļauno pusi mainoties, radās pretstats starp svabadību un ārēji-juridisko cilvēka stāvokli: cilvēks it kā individuāli-personiski bija svabads, bet ārēji atkarīgs un pat nomākts. Tad radās atkal tieksme kļūt no šāda stāvokļa ārā, iekļūt kādā jaunā stāvoklī, kas būtu iekšējas garīgas svabadības un arī ārējas juridiskas un sadzīves neatkarības pilns. Šim jaunajam stāvoklim no latviešu pirmatnēji individuālās un šauri personiskās lietu uztveres nebija īsti adekvāta apzīmējuma, jo sadzīves apstākļi bija pārmainījušies un agrākais jēdziens svabads vairs gluži neatbilda faktiskai situācijai. Te bija jāapskatās pēc cita nosaukuma, un tādu deva jaunais vācu neatkarības jēdziens, no kura tad arī ienācis mūsu valodā nosaukums vrî, tagadējais mūsu latv. brīvs (kurpretī krieviem viņu свободный palika, dabiski pārveidodamies tin ar laiku iegūdams arī tā paša vrî nozīmi). Tā pēc valodas datiem “iznāk tāds no pirmā acu uzmetiena paradoksāls stāvoklis, ka dziļas individuālas pašapziņas pilnajam latvietim it kā bijis  svešs brīvības jēdziens: šis jēdziens nebija vis latvietim svešs, bet tas bija citāds, šaurāks un garīgāks, vairāk iekšējs, kas ne tik precīzi saskanēja ar vēlākām sadzīves normām. Šīs vācu pārveidotās sadzīves normas neatbilda vairs latviešu sadzīves jēdzienam, radās ass lūzums, un līdz ar to pavisam jauna vecā svabadības jēdziena koncepcija, kuŗai vairs vecais apzīmējums nederēja.

Ja arī latvietim viņa individuāli-personiskās neatkarības un pašvērtības apziņa vairāk ierobežojās tikai pašam ar savu personu, tad tomēr plašākā mērogā nekāda anarchija ļaužu kopdzīvē izcelties nevarēja. Kaut gan cilvēka raksturs ir dažāds un ļaunas tieksmes dažādā daudzumā mīt katra cilvēka dvēselē, tomēr dziļākos pamatos katrs apzinīgāks latvietis, instinktīvi cienīdams un augsti vērtēdams pats savu individualitāti, jau tieši šās pašas individualitātes profilakses nolūkos centās nedarīt neko ļaunu otra individualitātei. Attīstītāka individualitāte nevarēja neapzināties savu īsto stāvokli citu individualitāšu starpā, savu atkarību no tāmi un arī savu sakaru ar tām. Tā pavisam uz individualitātes pamatiem un laikam jau gan ļoti agri bija izaugusi latviešiem arī savstarpējo sakaru apziņa ļaužu starpā, un latvieši sava rakstura dziļākā būtībā tīri instinktīvi jau no sākta gala labi saprata kopējas rīcības pozitīvās puses, šās rīcības nozīmi. Vēl skaidrāks šķiet tas, ka katra latvieša garā bijuši jau dabas doti stingri dzīves un rīcības principi, kas ļāvuši visiem pieņemamā veidā nokārtot attieces ar citiem, sabiedrības locekļiem. Par to mums ir arī zīmīgi aizrādījumi mūsu valodā.

Uz stipri pirmatnēju sabiedrisku jūtu un sabiedriskuma apziņas pastāvēšanu mūsu tautā aizrāda mūsu vārdi biedrs un draugs. Biedrs (lš. bendras, arī Kursā bendrs) jāsaista .ar v. binden no ide. saknes *bhendh- “saistīt, siet”, tā tad burtiski “ar kādu otru vispārīgi saistīts”, tā tad “kāda otra tuvinieks, līdzgaitnieks”. - Drauga vārds ir tai ziņā ievērojams, ka tas mums latviskā veidā uzglabājies jau no XII g.s. Rūsiņa pazīstamā izteiciena Bertoldam, ko Indriķis XVI, 4 atreferē vārdiem, ka Rūsiņš Bertoldu draugum suum, id est consocium alloquitur. Šeit tā tad draugs=lat. consocius “kara līdzgaitnieks, tās pašas kara draudzes loceklis”. Tomēr pirmatnējā sakne šai vārdā ir ide. *dher- “turēt, saturēt, atbalstīt” (tā pati, kas vārdā derēt), sk. Valdes Vgl. Wb. I, 856; no šejienes ar paplašinājumu -eugh- radusies jauna ide. sakne *dhereugh- (ib. 860), kas arī nozīmē “izturīgam, saturīgam, stipram būt”, sal. senpr. drūktai “cieši, stipri”, lš. drūktas, driuktas “resns, apjomīgs, stiprs”, mūsu latv. drukns, drukts “stämmig, plump”, drūkts “resns”. Tādējādi drauga pamatnozīme ir “ciešs, stiprs, izturīgs savās sastāvdaļās”, arī “cieši, stipri, izturīgi piesaistīts otram”. No jēdziena “izturēt, turēties kopā” radusies nozīme “pulcēt, pulcēties kara gaitām”, sal. gotu driugan “Kriegsdienste tun”, ags. gedrēag “bars, pulks”, gotu gudraúhts “kaŗavīrs”, sal. kr. дружина, mūsu kara draudze, Indriķa nupat pieminēto draugus “consocius” (lš. dráugas ir ceļa biedrs). Arī tagad draudze taču ir ciešāk saistīta ļaužu grupa. Tādejādi starpība starp biedrs un draugs bija gan tā, ka draugs ir persona, kas ar kādu citu ciešāk saistīta vienā kopā, un Rūsiņa izteiciens liecina, ka XII g. s. tas latviešiem arī tiešām nozīmējis kara biedru (tādējādi latviski labāk būtu sacīt “kara draugs”, un tagadējais “kara biedrs” gan laikam radies vācu ietekmē, latviskojot v. Kamerad, Kriegsgefährte), cīņu līdzgaitnieku [jāievēro, ka kaŗš sākumā apzīmējis pašu kara pulku (sk. arī EMv. s. v.), sal arī lš. karias “Heer, Krieg”, senpr. kargis “Heer”, gotu harjis “Heer”, ne kauju kopumu, kas zināmā laikā izcīnītas, kā tagad], tā tad cilvēku, kas ar otru bijis vienā kaŗa (=kaŗapulka) draudzē (=šaurākā militārā vienībā). Vēlāk šī militārā nozīme zuda, bet palika pāri tomēr tā ciešākā un vairāk organizēta rakstura kopības apziņa, kas šķiŗ; draugu no vispārīgi ar kādu citu saistītā biedra.

Sabiedriskās izjūtas ziņā interesants ir mūsu vārds viesis. Tas jāsaista ar lš. viešėti  “par viesi būt”, vienvišys “vientulis”, vaišinti “apkalpot”, sskr. veśáh “kaimiņš”, bet veśáh arī “nams, māja”, lat. vīcus “ciems”, sensl вьсь , kr. весь “ciems”, lš. viešpats “kungs” (burt. “ciema kungs”), sskr. viśpátih, “mājas kungs, ciema novada priekšnieks”, lš. vieškelis “lielceļš” resp. “ciema ceļš” (sk. Valdes Vgl. Wb. I, 231 un EM.v. s. v., kur izskaidrota arī šā vārda tagadējā fleksija latv. valodā). Tādējādi viesis patiesībā nav nekāds svešinieks no tālienes, bet gan tā paša ciema vai pat tā paša nama iedzīvotājs, tā tad mūsu labs pazīstams; viesis tā tad, tas pats ir kas ciemiņš, ar kuru tam arī vienāda nozīme. Šai ziņā ir pretstats starp kr. гость, v. Gast (K. gasts), sk. Valdes Vgl. Wb. I, 640, un mūsu viesi. Slavu un ģerm. vārds (arī lat. hostis) sākumā apzīmējis vienkārši svešnieku, parasti draudzīgi, bet dažreiz arī naidīgi noskaņotu un pēc līb. c. 641 būtu atvasināts varbūt no ide. *(e)ghos-sti-s, kur pirmā daļa ir pārveidojums no *eghs “ex”, tā tad. burt. “ārpusē esošs”. Šī etimoloģija nav gluži droša, bet pirmatnējā nozīme tomēr tiešām apm. tāda. Tādēļ krievi runā par гостеприметво, jo svešnieks jāuzņem, vācieši par Gastfreundschaft, jo pret svešiem jābūt draudzīgiem, bet latvieši par viesmīlību, jo viesis jau patiesībā ir labi pazīstams, tuvinieks, un savi tuvāki parasti jāmīl un tos arī parasti mīl. Tādējādi šis vārds mūsu valodā varētu liecināt par diezgan sirsnīgām attiecēm, kas pastāvējušas vienas ēkas vai pat viena ciema tuvu cits citam bijušo ļaužu starpā. Šai ziņā interesanta nozīmes gradācija starp jēdzieniem viesis, ciemiņš, kaimiņš; viesis ir vistuvākais, jo tikai viesi mīl, ciemiņš jau ir kas tālāks, bet dažreiz arī it tuvs, jo tas nāk ciemos un tad ir tas pats, kas viesis; kaimiņš ir gan vienas apkaimes, bet tomēr jau tālāks cilvēks.

Taču pats spilgtākais mūsu latviskā valodiskā domāšanā izpaustais cilvēku savstarpējās dzīves un rīcības princips ir latviskais goda jēdziens. Gods latvietim, šķiet, no sākuma nav vis bijis tas, ko par viņu citi runā un daudzina (kā kr. честь, почесть), bet vispirmā kārtā gan individuālā apziņa par to, kas labs un ļauns, un līdz ar to arī vajadzīgā sadzīves mēra un dzīves normu apziņa; līdzās tai, saprotams, tūliņ bijusi arī individuālās pašcieņas apziņa. Tādēļ domāju, ka izteicienos “godu prast, goda prāts” goda vārdam ir vecāka nozīme, nekā to sastopam vispārīgā ētiskā goda jēdzienā un it īpaši vēlākā jēdzienā gods ar nozīmi честь, почесть. (Šai beidzamā nozīmē latvieši lietojuši slavas vārdu, un tas nav aizņemts no krieviem, sk. EMv. s. v., bet, kā liecina parunas, latvieši pret šo ārējo daudzināšanu bijuši stipri atturīgi un izturējušies pat ar zināmu ironiju, sal. izteicienus: “liela slava, mazs gods; paša slava, cita gods; tāda slava izgājusi”, tālākie EMv. s. v. minētie frazeoloģiskie paraugi, liecina, ka slavas jēdziens latviešiem bijis stipri līdzīgs lat. fāma jēdzienam .ar spilgtu novirzi in malam partem). Gods etimoloģiski saistās ar v. gut, gotu gops, “labs”, viduslejsv. gaden “derēt”, poļu godny “cienīgs”, kr. годный, un gods tādējādi gari sākumā bijis aprādītā iekšējā un vairāk tīri abstraktā rakstura labuma apziņa; arī vēl tagad jautājam “vai tev nekāda goda vairs nav?”, t. i. vai tev nav apziņas par to, kas labs un ļauns. Ir jau arī labi saprotams, ka ļaudīm, ar tik spilgtu individuālu pašapziņu kā latviešiem, paša persona un paša apziņa ir visa laba un ļauna mēraukla, un tādēļ latvietim viņa gods tuvākā kārtā ir ne tas. labais, ko citi par viņu pauž, bet gan tas, ko viņš pats sevī par labu izjūt, un ko viņš pats kā labu apzinās sevī izpaužamies. Arī sakāmvārds “gods iet pa ceļu, negods gar ceļa malu” goda jēdzienu izprot kā ētiska un morāliska labuma jēdzienu: ētiski un morāliski vērtīgs cilvēks iet droši, cilvēks bez tādām īpašībām slapstās gar ceļa malu. To pašu ētiskās un morāliskās vērtības jēdzienu slēpj sevī vārds godīgs, .kas gan nozīmes ziņā ir līdzīgs kr. честный, bet parādības uztveres ziņā ir citāds. Arī goda jēdziens godību nozīmē (kā, piem., kāzu gods, šai nozīmē dažreiz arī plurale tantum) gan laikam izveidojies no jēdziena “gods kā kāds labums” un šā labuma parādīšanas un veltīšanas zināmam cilvēkam vai cilvēkiem (“godu dara pirmajam, dēliņam”, sk. EMv. s. guods), saistot šo labuma parādīšanu un līdz ar to attiecīgās personas spilgtu izcelšanu citu starpā ar zināmiem brīžiem cilvēka dzīvē. Pamazām, saprotams, gods ieguva to pašu jēdzienu un nozīmi, kas krievu vārdam честь, jo ja jau cilvēks tiešām bija labs, tad arī citi viņu atzina par goda pilnu, to daudzināja un godāja, tam parādīdami arī ārēju, godu vārdos un darbos.

Ar godu cieši saistās kauns (sal. izteicienus: nav ne kauna nedz goda; kam nav kauna, tam nav goda). Etimoloģiski tas saistās ar gr. καυνός “ļauns”, arī “sakaltis” (pēdējā nozīme esot izveidojusies saknes *kau- ietekmē grieķu vārdā καίω  “aizdedzinu”), got. hauns “niedrig, demütig”, haunjan “erniedrigen”, senaugšv. hōni “verachtet, elend, niedrig”, tagad. v. Hohn, höhnen, lā. kūviúos, kūvétis “kaunēties” (sk. Valdes Vgl. Wb. (330 un EMv. s. kauns ar frazeoloģiju), Ide. saknes *kau- pamatnozīme “piespiest pie zemes, pazemot”, vēlāk “tikumisku  pazemojumu, negodu, nomāktību, sagādāt” [sal. kr. стыдь un стыдить, burt. “sastingums, sastindzināt” (sk. Valdes Vg.). Wb. II 620), t. i. nelabā darba apziņā]. Latv. valodā biežais kauna nostatījums līdzās godam rāda, ka visai veca un varbūt, pati vecākā šai vārdā mums ir šā jēdziena garīgā, dvēseliskā uztvere un pārdzīvojums, citiem vārdiem - negoda, savas ļaunās rīcības zemuma jeb zemiskuma apziņa un tikai vēlāk kauns ieguvis vispārīgi “negoda, laumas rīcības seku” nozīmi.

Kā jau augstāk par slavas jēdzienu pieminēts, latvieši pret ārēju goda parādīšanu un daudzināšanu ļaudīs bijuši atturīgi. Vēl mazāk bija ciešama pašam sava (šķietamā vai pat īstā) goda daudzināšana vai lepošanās ar to. Tad teica, ka tāds cilvēks lielās vai plātās, ka tas iedomu pilns, lepns (burt. “mīksts, slābans”; sal. lept, parasti izlept “izlutušam kļūt”, lš. lèpti “sich verweichlichen, sich verzärteln”, sk. EMv. s. lept, sal. arī lāstu “kaut tu lepns paliktu!”), kas visi ir negatīva kvalifikācija.

No otras puses, gods (=sava iekšējā morāliskā vērtība, un citu ļaužu pozitīvs tās atzinums un apliecinājums) tomēr stipri jāsarga un godam jādzīvo. Bez visa pārējā, kas var sagandēt cilvēka godu, nekas tomēr tam tā. nekaitē, kā pārkāpums pret cita mantu, cita īpašumu. Stipri negatīva ētiskā kvalifikācija, kādu mūsu tauta piešķir zaglim [sk. par to prof. A. Švābes rakstu “Latviešu tautas tiesiskie uzskati”, Latvieši. II (1932), 20], rāda ka otra mautas un īpašuma neaizkaŗamības apziņa bijusi, stipra mūsu senču tiesiskos uzskatos un šī apziņa, saprotams, stipri sekmējusi saticīgas kopdzīves izveidošanos ļaužu starpā. Te svarīgi atzīmēt, ka no valodas viedokļa vārda zagt, pirmatnējā nozīme un šā jēdziena pirmatnējā izpratne ir nevis “svešu mantu aizliegtā kārtā piesavināties”, bet gan “pašam netīram kļūt” vai “pašam sevi netīru darīt”, sal. lš. žagiù, žàgti “netīru padarīt” sk. EMv.s. zagt.

Latviešu individuālistisko un iekšējā pašlepnuma pilno sabiedrisko nostāju raksturo arī vārdi lūgt un prasīt. Jau no tautas dziesmām zinām, ka latvietim nav paticis lūgt.   “Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt”, saka mušu tautas dziesma.  Etimologiški lūgt saistāms ar kr. лгать,   ложь, залыгаться   (=meloties), sensl. лъгати,  gotu liugan, senaugšv.  liugan, kam visiem nozīme  melot. Tasnozīmē,  ka  latvietim lūgšana saistās  ar ko nepatīkamu,  ar  to, ka  lūdzot  cilvēkam gribot negribot nākas attēlot lietas ne gluži  pareizi, bet vienpusīgi sev par labu.   Katra lūgšana, tādējādi bijusi latviešu uztverē smalka veida melošana, un tā kā meli nebija nekas labs, tad arī lūgšana nedarīja godu lūdzēja personībai, jo spieda to pazemoties.  Vēlāk gan šī nepatīkamā sēmazioloģiskā pieskaņa lūgšanas jēdziena nosaukumam izzuda, bet neapzinīgi pirmatnējā antipātija pret lūgšanu palika.

Tomēr dzīvē ir neizbēgams stāvoklis, kad vienam no otra kas nepieciešams. Tad latvietis nevis lūdz, bet prasa, tieši atklāti, bez sevišķas pazemošanās, jo prasa par kaut ko tieši to, ko objektīvā lietu uztverē prasīt nākas. Prasīt darināts no ide. bāzes * perek- (*perk-, *prek-, pŗk-, sk. Valdes Vgl. Wb. II 44) “prasīt (= jautāt), lūgt”. Krievu vārdam просить tikai otra nozīme, lš. prašyti tā arī pārsvarā, lat. valodā abas nozīmes, ģermāņiem tikai pirmā (tikai senaugšv. fergon nozīmē “lūgt”). Latv. valodā arī tikai pirmā un pie tam vēl ar pastiprinājumu “fordern”. Latv. valodā otra nozīme palikusi tikai retos gadījumos un arī tad tikai augšzemnieku izloksnēs, kur to varēja balstīt kr. просить. Otras nozīmes izzušana šai saknē liecina par īpatnēji latvisku, individuāli-aktīvu psīchisku ievirzi šās saknes pamatjēdziena uztverē un izpratnē.

Atsevišķa indivīda attieces pret sabiedrību raksturo vēl jēdzieni pieklājīgs, pazemīgs, laipns, mīļš, žēlīgs, viltīgs, glaimi, glaimot un lišķēt. Pakavēsimies drusku arī pie tiem.

Pieklājīgs ir visneitrālākais sabiedriskās korrektības jēdziens, un pirmatnēji tas bija jāsaprot burtiskā nozīmē - kas labi klājas uz kaut kā, labi pieklājas, pieguļas kaut kam. Paliek jautājums, vai pieklājīgs kādreiz bijis jāsaprot kādā īpaša pieklāšanās nozīmē, piem., varētu domāt par sakaru ar labklājības jēdzienu (sk. tālāk), kas savukārt saistās ar kuļamās labības labu klāšanos klonā, jeb vai tas var būt jau no paša sākuma lietots vispārīga plašākā pieklāšanās, piekļāvības nozīmē. Katrā ziņā pieklājīgs jau no paša, sākuma lietots arī metaforiskā nozīmē kā piekļāvīgs, korrekts.

Augstākā pieklājības pakāpe, kad cilvēks vairs īsti neuzskata sevi par līdzīgu sava sarunas biedra priekšā, ir jēdziens pazemīgs. Tas liekas būt jaunāks jēdziens un arī jaunāks vārds, bet tas tomēr ir jau diezgan vecs, un to sastopam jau tautas dziesmās. Maucēja Lettus 46. lpp. (Ģintera izd.) ir demütig femms, bet demütiglich feimmghe, kas liecina, ka toreiz laikam pastāvēja arī vārds zemīgs [šo vārdu sastopam arī citos XVII g. s. pieminekļos (sk. EMv. s. v.)]. Pazemīgs tad gan laikam radies tikai vēlāk, un nav gluži skaidrs, vai tas radies latviešu sarunas vai baznīcas aprindu valodā. Zīmīgi, ka latviešiem nav vārda un liekas nav arī nekad bijis tā jēdziena, ko izsaka ar kr. vārdu скромный. Ievērojot latviešu stipri attīstīto individuāli-personisko pašapziņu, tas arī gluži saprotams, un tādēļ nevar būt pēc būtības taisnība, tas, ko Indriķis XII, 6 stāsta, ka erant enim Letti ante fidem susceptam humiles et-despecti, resp. šie vārdi jāsaprot, kā to mūsu pētnieki ari domā, pārnestā reliģiski-kristiskā un cildināmā nozīmē.

Laipnība ir sabiedriski vispozitīvākā īpašība, kad cilvēks ir pašapzinīgi korrekts, bet ar zināmu, sirsnības izpaudumu pret savu sarunu biedru. Laipnība, laipns ir sakarā ar lipt “lipīgam būt”, un mūsu XVII g. s. valodā sastopam vēl lipnība “die Freundlichkeit”, lipnīgs “freundlich, hold, liebenswürdig” (arī vēl mūsu dienās, sk. Papild. un lab. EMv. I 744), lipns “hold-selig, freundlich”, un visi tie burtiski apzīmē ko tādu, kas pielīp (sal. lš. lipnùs “lipīgs”), kaut arī visi tie, bez šaubām, jau agri ieguvuši netiešu, pārnestu nozīmi. Lipšanas un lipīguma jēdziens ide. pirmatnējai konkrētai valodiskai domāšanai bijis visai raksturīgs (sk. par tā izplatību dažādās ide. valodās Valdes Vgl. Wb. J I, 403). Dažās valodās tas jau ātri ieguvis pārnestu nozīmi, un tā arī mūsu laipns gan jau agri ieguvis nozīmi “pieklājīgs, sadzīvīgs, paliekams”, jo, piem., .ģermāņu valodas no šā paša pamatjēdziena izveidojusies tā nozīme, ko sastopam no šās pašas saknes darinātā tagadējā vācu vārdā bleiben (gotu bileiban, senaugšv. bilīban, arī gotu aflifnan: “pāri palikt”). Drusku citāda, bet tomēr veida un nozīmes ziņā stipri tuva šai saknei ir arī tā ide. sakne *leibh-, ko sastopam gotu vārdā liban un tagadējā vācu leben. Tādējādi, cildinādami laipnību, mūsu senci cildināja pirmā kārtā savstarpēju piekļāvību, savstarpēju saprašanos.

Interesanti atzīmēt, ka. šajā latviešu laipnības valodiskā uztverē un izpratnē tomēr jūtama zināma atturība un drusku tā kā iekšējs vēsums. Latviešu laipnībai nav tās dziļāka sirsnīguma nianses un jūtu pieskaņas, kas krievu любезный (no любить), vai vācu freundlich (no Freund, kas gotu valodā ir frijonds, patiesībā tagadnes aktīvais divdabis no frijon “mīlēt”, tā tad burtiski “mīlošs, mīlētājs”). Tādējādi, lai gan laipnība ir visai stiprs sociālās sirsnības un savstarpējās labvēlības izpaudums, tomēr tajā sevišķi dziļas sirsnības pamatā nav bijis, kas arī raksturo latviešu individuālismu, savas personas novietošanu visu lietu centrā un stipri atturīgo izturēšanos pret visiem pārējiem. Jāpiezīmē, kā to konstatē prof. Jurevičs op. c. 462, ka laipnība vēl pat mūsu dienās nav latviešu rakstura stiprā puse.  Šai sakarā vēl interesanti atzīmēt, ka arī pašas stiprākās cilvēku savstarpējās simpātijas un pievilcības jūtas, kuras izsakām ar vārdiem mīlēt, mīlestība, mīļš, mūsu latviešu valodiskā domāšanā izpaudušās savā maigākā, vairāk apvaldītā un garīgākā uztverē. To liecina pati šo vārdu sakne *mīl-, kas mums ir vienīgā šo jūtu izpausme valodā. Šai saknē ir formants, un ide. saknei *mei-, *mī- Valdes Vgl. Wb. II, 244 dod nozīmi “mild, weich, sanft, gelinde; erquicklich, liebreich”. Lš. valodā te pieder vārdi meilùs “mīļš”, mýliu, myleti “mīlēt”, mylüs “mīļš”, susimilsti “apžēloties”, kr. милый. Ar citiem formantiem šī sakne vēl tālāk no mīlestības jēdziena. Ar r- formantu no šās pašas saknes sastopam latv. miers un, saprotams,. arī visus pārējos atvasinājumus no šā vārda; krievu valodā мирь =. miers, bet arī kārtība, mierīgs dzīves un  visas radības iekārtojums, pasaule (agrāk krievi rakstīja мiрь). Ar t šo sakni sastopam latīņu vārdā mītis “maigs, lēnīgs” un pat latv. vārdā atmietēt= atmīkstināt, mīkstu padarīt. Šī sakne ide.. valodās, pauž mīlestības jūtu maigāko izpausmes veidu pretstatā tai kaislīgai un iekāres pilnai mīlestībai, ko ide. valodās izsaka sakne *leubh-  (Valdes Vgl. Wb, II, 419) “gern haben, begehren: lieb” (vēlāk arī šī sakne dažās ide. valodās ieguvusi cildenāku nozīmi: no tās izveidojusies lat. III viensk. persona lubet, libet “patīk”, kr. любить, v. lieben, bet arī glauben, gotu galaubjan “ticēt”). Zīmīgi, ka latv. valodā šās saknes refleksu nemaz nav, kas liecina, ka latvieši nav bijuši sevišķi  straujas, kaislīgas un erotiskas dabas cilvēki. Nav mums arī  bijis tādēļ vārda jēdzienam страсть,. v. Leidenschaft, kuŗam tikai Kronvalds radīja vārdu kaislība, kaut .arī tā pamats kàisls “erhitzt, heiss, wild” ir vecs vārds.

Vienīgais stiprāka erotiska rakstura vārds šai sakarā gan bijis vecais XVII g. s. vārds mieslot, miesloties “rotaļāties, spēlēt; būt ar kādu miesiskos sakaros”, kura etimoloģija nav gluži skaidra. No XVII g. s. tekstiem, kuros šis vārds sastopams, var secināt, ka tā vispārīgā nozīme ir “miesai kalpot, miesai prieku, baudu, labpatiku sagādāt”, un tādēļ var domāt. ka tas ir tālāks atvasinājums no kāda adjektīva *miesls “miesai nodevies, miesisks”, kas savukārt atvasināts no miesa apm. kā dabls “slaiks, spēcīgs” no daba (arī -io- celms dabļš “kupls, spēcīgs”). Tomēr cildenāka erotiskas kaislības jēdziena nav arī šim vārdam, un, liekas, savas pārmērīgi konkrētās nozīmes dēļ, kurā bija drusku pārmērīgi izjūtams sakars ar miesas jēdzienu, tas drīz arī izzuda.

Savstarpējas līdzjūtības izpausmes ziņā interesants mūsu vārds žēl un tālākie atvasinājuma no tā - žēlīgs, žēlabas, žēlastība. 1585. gada latviešu katķismā sastopam (literārā , transkripcijā) dzēlestība jeb dzēlestībe (sk. EMv. s. v.), kas ir īsts latv. vārds un tikai atvasināts no tās pašas saknes kā kr. жаль un citi darinājumi, t. i. no ide. *g^uel (sk. Valdes Vgl Wb. I, 690), ko sastapām arī latv. vārdos dzelt, dzēlums, kr. жалить, “dzelt”. Kr. жаль un latv. dzēlestība  tā tad ir tāds psīchisks pārdzīvojums, kad cita ciešanas dzeļ, sāpina arī mūsu sirdi, modina tajā līdzjūtību pret cietēju. Šis pārdzīvojums bijis mūsu senčiem pazīstams, un tanī bijis savs latvisks nosaukums tā tad jau priekš krievu ietekmes uz latviešiem X-XI g. s. Tomēr, saskaroties ar krieviem, pēdējo ietekme šā pārdzīvojuma virzienā jau ātri kļuva ļoti stipra, un tā vien liekas, ka krieviem šis pārdzīvojums bijis spilgtāks un biežāk daudzināts kā latviešiem. Var arī būt tā bijis, ka latv. *dzēl, dzēlestība savā uztverē bija konkrētāki par šā jēdziena krievisko uztveri, kas savukārt atkal vairāk atbilda pareizticīgās baznīcas šā jēdziena uztverei. Rezultātā tomēr latvieši savu *dzēl sāka stipri aizmirst, aizgūdami tā vietā jaunu vārdu žēl no savam *dzēl radnieciskā kr. *žēlь, kas ir vēlākā жаль priekšpakāpe. Arī mūsu žēlabas (arī žēlabi) un žēlasti, no kura vēlāk žēlastība, veidojušies krievu ietekmē (sal. kr. жалоба “sūdzība”, жалость ”līdzjūtība”).

Atgriežoties pie laipnības jēdziena, jāsaka, ka cilvēks, ja tas savā laipnībā kļūst pārmērīgs, vairs nav gluži īsts un parasti sāk citiem glaimot un lišķēt. Glaimu (viensk. glaims, arī glaima) vārds saistās ar latv. vārdiem gleims “schlüpfrig, glatt”, gliemas “lipīgs šķidrums”, gliême “die Schnecke”, gliemene, gliemenis “gliemežveidīgi dzīvnieki”, gliemezis, gliemis “kāds tārps”. Te pamatā ide. sakne *glei-, *gloi- resp. *gleim-, *gloim- (sk. Valdes Vgl. Wb. I, 619) arī ar nozīmi “lipt; lipīgam, glumam būt”, bet ar determinantu m šī sakne ieguvusi kāda nepatīkama, riebīga glumuma nozīmi. Tādēļ glaimi savos pamatos nozīmē ko: ētiski stipri negatīvu - glumu, lipīgu.

Ar gŗūtāku jautājumu sadūrāmies, apcerēdami latv. lišķis, lišķēt, liksies mēle “die Schmeicheizunge”, liska EMv. (pēdiņās) “wer sich leckt”, bet Papild. un pārlab. EMv. “ein eigennütziger Schmeichler; jemand, der andere mit gutmütigem Spott kränkt” (šķiet, ka nozīme EMv. nav gluži droša), lizas mēle “eine Schmeichelzunge” un lizga “ein Leckermaul” (Endzelīns EMv. s. v.: zu laizīt). EMv-ā sub lišķis prof. Endzelīns saka, ka šis vārds kopa ar liksies un lizas mēle un lizga saistāms ar laizīt pieminēdams turpat arī kr. лесть. sensl. льсть, pirmsl. * lьstь. Šo pirmslavu * lьstь parasti uzskata par aizgūtu vai nu no gotu lists, vai no pirmģerm. * listi- (sk. Valdes Vgl. Wb. II,. 404 un sev. Kiparska Die gemeinslav. Lehnwörter aus dem Germanischen, 1934, 207. un nāk.), kaut gan ir pētnieki, kas izsakās, ka šie vārdi slavu un ģermāņu valodās var būt arī rada. Par aizņemtu no ģermāņu valodām pirmsl. * lьstь jau arī uzskata it īpaši nozīmes dēļ, jo ide. sakne *leis- “zemē ievilktas pēdas, vaga” tikai ģermāņu valodās esot ieguvusi abstraktāku, garīgu nozīmi “šādām pēdām sekot, zināt, mācīt”. Latv. likstes mēle prof. Endzelīns Le. Gr. § 109 izskaidro kā kontāminācijas ceļā no *lisk- (sal. lišķas mēle loc. c. resp. BY. 908, v. 1. un sk. EMv. s. lišķis) un list- (“vgl. ursl. lьstь”) izveidotu pirmatnēju *lisktes mēle, no kuras pēc tam ar metatezi liksies mēle. Bet ja tā, tad taču latviešiem kādreiz bijusi pazīstama sakne *list-, kas katrā ziņā tā pati, ko atrodam pirmsl. formā * lьstь vai nu tāpēc, ka latv. *list- un pirmsl. *lьstь ir savā starpā pirmatnēji rada un rada arī pirmģerm. *listi-, vai vismaz latv. *list- būtu, aizgūta no senkr. * lьstь. Vēl varētu domāt, ka pirmsl. *lьstь būtu arī etimoloģiski jāsaista ar sakni  *lightis- tagadējā kr. лизать, tā tad apm. no ide. * lightis, vēlākā, bet visai agrā pirmsl. * lьstь, kā varētu tiešām arī saprast prof. Endzelīna vārdus EMv. s. lišķis. Fonētiski gan tas varētu būt iespējams (sal. sensl. масть, “tauki, ziede” no мазать, “ziest”), bet tad sakne slavu vārdos būtu pilnīgi jāšķir no saknes ģermāņu vārdos, kas neizliekas tik labi iespējams, un arī Kiparskis lib. et. loc. c. šādu iespēju pat nepiemin. Ja nu liska ar piedēkli -skā- būtu radusies no *liz-skā- (sk. Endzelīna Le. Gr. § 183), tad, ievērojot lizas mēle, lizga, varam tikai teikt, ka vienā savā sēmazioloģiskā sastāvdaļā latv. sakne *lišķ- un līdz ar to lišķis, lišķēt (še klāt arī liskuot ar tādu pašu nozīmi Papild. un lab. EMv. I 744, kas tad varētu būt atvasināts tieši no liska), ja lišķis tiešām no *liz(s)kiias (par -šķis sk. Endzelīna Le. Gr. § 184),” mūsu senču valodiskā uztverē   t i e š ā m    s a i s t ī j u s i e s   ar laizīt (sal. nozīmes ziņā arī kr. подлизываться “pieglaimoties, pielišķēties”). Bet tā kā vārdiem lišķēt, lišķis u. citiem konkrētas nozīmes laizīt laikam gan vairs nekur nav (sk. augstāk piezīmi par liska), un sastopam tikai glaimot nozīmi, pie kam nozīme laizīt patiesībā tik sevišķi šais vārdos izjūtama arī nemaz nav, tad jāatzīst, ka līdzās pirmatnēji konkrētajam; negatīvajam jēdzienam laizīt, kas ar šiem vārdiem laikam tiešām bijis saistīts, ar tiem bijis saistīts arī tas vairāk garīgais un pamatos pozitīvais jēdziens list-, ko atrodam gotu vārdā lists, v. List un kr. лесть. Tādēļ visticamāki man šķiet domāt, ka latv. pirmvalodā gan bijusi pazīstama ide. sakne *list- ar to pašu pamatnozīmi kā ģermāņu un slavu valodās (ar konkrētu nozīmi šo sakni bez t, tā tad *līš-, sastopam lš. vārdā lýsé “dobe dārzā”. senpr. lyso “dobe laukā”). Tādēļ nav gluži neiespējams, ka lišķis izveidojies tieši no *listis, ģenit. *listja > lišķa (un no tā tad lišķis un lišķēt). Ievērojot paralleles pīpēt un pīpot, ziņģēt zingot, nav neiespējams, ka liskot ir vienkārša parallele formai lišķēt; liska tad būtu tieši atvasinājums no liskot. Tad droši ar laizīt varam saistīt tikai retos lizas mēle “eine Schmeichelzunge” un lizga “ein Leckermaul”. No tiem pirmais var būt savā nozīmē arī jaundarinājums, sal. Papild. un lab. EMv. I 745 liza= mēle, un tādēļ etimoloģiskais sakars starp lišķēt un laizīt paliek arvienu vājāks. Ja tā, tad nav noliedzams, ka ar lišķības jēdzienu mūsu senčiem saistījies ne gluži negātīvais, kā saka, pielaizīšanās jēdziens, bet tā bijusi atzīstama arī par zināmu, kaut arī viltus gudrību.

Negatīvas, uz neīstuma dibinātas attieces sabiedriskās parādībās ļaužu starpā raksturo arī vārdi vilt, krāpt un mānīt. Viltus un vilt nozīmi prof.. Endzelīns (sk. EMv. s. vilt) pēc maniem uzskatiem ļoti pareizi izskaidro no saknes *uel- “gribēt”; viļu tad nozīmētu “lieku citam ko gribēt”, bet vilties “cerēt” ---”likt sev pašam iedomās ko gribēt, vēlēties”. No tās pašas saknes arī mūsu dial. vildīt “vilināt”, vildīties “uz ko paļauties” (sk. EMv. s. v.). Redzams, ka vilt mūsu senčiem bijis mazāk svarīgs krāpšanas veids: tas norisinājies vairāk tīri garīgā plāksnē ar otra psīches izpratni un pielāgošanos tai savtīgos nolūkos.

Vārdu krāpt, krāpju prof. Endzelīns EMv. s. v. atstājis bez etimoloģijas. Tas gan jāsaprot tā, ka viņu neapmierina etimoloģija, ko šim vārdam sniedz Bernekers Slav. EtWb. 605, atvasinādams krāpt no ide. saknes *qrāu- (sal. latv. krata, kraut), no kuras ar divskaņa otra elementa zudumu *qrā- (sal. latv. krāt, krāju) un ar p paplašinājumu *qrāp- (sal. gr. κρύπτω ”slēpju”). To pašu atkārto Valde Vgl Wb. i, 477. Arī mani šī etimoloģija neapmierina, jo krāpt nenozīmē latviski krāt un tikai retumis krāpt varētu saprast kā kaut ko slēpt. Salīdzinot ar vilt tam ir konkrētāka un vairāk ārēja nozīme: mēs varam pievilties ar ko abstraktāku, šķietamu, varbūt pat neredzamu, bet ar ko redzamu var tikai piekrāpties (sakām: āriene ir krāpīga; zinām, ka teātrī aktieri un cirku burvju mākslinieki mūs krāpj, un tomēr skatāmies). Krāpt ir arī aktīvāka darbība kā vilt, un krāpnieks ir aktīvāks kā viltnieks, kaut arī darbībā seklāks. Lai kādu piekrāptu, krāpējam pašam jādarbojas, jādarina (reāli vai šķietami) kāda lieta (sal. krāpšu tiltus mūsu tautas dziesmās) vai arī kaut kas ar savu ārieni jāizveido vai jātēlo. Tādēļ domāju, ka vārdā krāpt meklējama visdrīzāk ide. sakne *quer- “darīt, veidot” (sk. Valdes Vgl. Wb. I, 517) ar paplašinājumu p, kas kopā ar to veido ide. sakni *qrep-, *qŗp- (Valdes Vgl. Wb. I, 486) ar pamatnozīmi “miesa, veidojums”. Nozīmes ziņā sevišķi zīmīgs ir alb. š-krep, š-kep “drusku līdzinos”, resp. “esmu krāpīgā izskatā” [man liekas, kā arī latv. valodā kādreiz līdzās tranzitīvam krāpju bijis intranzitīvais krāpu (kā cepu un cepju, degu un dedzu}, apm. “būt krāpīgā izskatā”; tādēļ man liekas, ka EMv. sniegtie sniea krēpa, siena krēpu būtu saistāmi ne ar krēpas “spļaudekļi”, bet ar krāpt, apm. kā “šķietams sniega, siena daudzums, sniega, siena karikatūra”; alternācijas pakāpju ziņā sal. EMv. lāpa un lēpa “ķetna”, lēpe “ezerroze” un Papild. un lab. EMv. I, 645 krāpas līdzās krēpas]. Nīdermaņa lš. un v. vārdnīcā atrodam krópti (-pu nu -piu, -piau u. t. t.) “verb. intr. 1. mit Hingabe arbeiten, eifrig bei der Arbeit sein; 2) schwerfällig gehen” im verb. trans. “betrügen”. Krópti “schwerfällig gehen” atgādina Papild. un lab. EMv. I, 645 atrodamo krāpties (uz kalna) подыматься; pēdējais gan izskatās pēc kontāminācijas no kāpt un rāpties, un tas pats varbūt sakāms par lš. krópti 2 (sal. lš. ropóti “kriechen” = rāpāt, užsirópiau “kletterte hinauf” EMv. s. rūpāt un lš. kópti “kāpt”). Turpretī lš. krópti 1. ar intr. nozīmi varētu būt vienas saknes un vienāds pēc savas izcelšanās ar krópti = krāpt: zināms pārmērīgi cītīgs un arī ilgstošs darbs varēja radīt aizdomas par darba labo nolūku, par to, vai tas maz ir īsts darbs (īstu darbu jau parasti ar tādu pārmērīgu cītību nedara) un ar pāreju tranzitīvā grupā varēja izveidoties tagadējā nozīme “darīt ko viltīgā nolūkā.”

Trešo verbu mānīt, kas atgādina kr.  манить un ko mūsu tauta nereti uzskata par identisku ar to un pat no tā par aizgūtu, prof. Endzelīns EMv. s. v. saista ar māt, no tā atvasināto iteratīvo mādīt “piegādāt, mājot pieaicināt” un mâžs “ein Gaukler”. Mānīt tad burtiski būtu “ko neesošu tēlot”, tā tad apm. tā pati nozīme, kas verbam krāpt.(Tādējādi no trim apcerētiem negatīvas nozīmes verbiem tikai vienam ir abstraktāka nozīme; pārējo divu pamatā ir konkrēta ar savtīgu rīcību un viltus kustībām saistīta darbība.

Visi līdz šim apcerētie pozitīvie un negātīvie sabiedriskās dzīves un ļaužu savstarpējo attieču jēdzieni noved mūs pie paša kardinālākā ētikas jēdziena - jēdziena par labu un ļaunu. Pirmā nosaukuma etimoloģiskie sakari noved mūs pie tās saknes, ko sastopam grieķu vārdos άμφιαφής “aptverīgs, liels”,  λάφΰρου “guvums, laupījums”, sskr. lábhatē, lambhatē, rabhatē “satvert, sasniegt, iegūt”, lābhah “sasniegums, guvums, labums”, sulābhikah “viegli sasniedzams”, lš. lobis “labums, īpašums, bagātība”, lobti “bagātam kļūt”, senpr. labs = labs (sk. Valdes Vgl. Wb. II, 385; Boisacq, Diet. étymol. de la langue grècque 561). Labs tādējādi vispirmā kārtā ir tas, kas saistās ar satveršanu un iegūšanu. To pašu novērojam izteicienā labā roka =satvērēja, ņēmēja, guvēja roka jeb roka, ar ko kaut ko satver, ņem, gūst. Tāpat arī izteiciens “labs, kas rokā” liecina, ka labs ir iegūtais, satvertais. Tādu pašu jēdzienu gan pauž arī vārds labība, kas man liekas vecāks par Manceļa rakstos sastopamo labību labuma nozīmē (sk. EMv. s. v.) un kuŗa pamatnozīme gan ir “no lauka ievācamais, saņemamais, gūtais”; nav tas arī nekāds sekundārs atvasinājums no adj. labs modernākā abstraktākā nozīmē. Tāda konkrēta nozīme ir arī defektīvajam substantīvam labs, no kura nominātīvu reti sastopam (sk. EMv. II 397 un Papild. un lab. EMv. I 710), bet vairāk viensk. ģenit., instrum. (ar labu) un lokatīvā (manis labā, arī “savā labā”), tāpat ģenitīviskā savienojumā labad (no “laba dēļ”). Konkrēti-materiālā nozīme spīd arī vēl cauri vārdam labums=konkrēti materiāls ieguvums, sasniegums. Un tikai pašās beigās radies labs kā kaut kas abstrakts, bez materiālās nozīmes piejaukuma.

Tā, saprotams, ir stipri konkrēta labuma jēdziena izpratne un konkrēts šā jēdziena uztvērums, bet arī citās valodās šim jēdzienam, kaut arī to pārsvarā lietotu kā abstraktu jēdzienu, tāpat ir kāds konkrēts pamats, piem., kr. добро ir jāsaista ar mūsu dabas vārdu, un savos pamatos добрый ir tas, kas savā būtībā saskan ar dabu. Šādi darināti vārdi bija un ir vēl tagad pazīstami arī latviešiem. Uz mūsu sakni dabr- aizrāda senais Turaidas provinces lībiešu kunga Dabrela vārds (nom. Dabrelis, + 1211; latīn. Dabrelis Indr. chr. IX, 10; IX, 14; Dabrelus XIV, 10; XV, 7), kas valodas ziņā ir latvisks. Tāpat arī adjektīvi dabls “slaiks, stiprs” un dabļš “spēcīgs, kupls”, kas arī atvasināts no saknes dab- vārdā daba. (sk. EMv. s. dabls). Tomēr šai saknei nebija iegūšanas, dabūšanas nozīmes, bet. tā jēdzienā labs bija pārsvarā, un tāpēc arī vārds labs palika uzvarētājs.

Ar labs materiālā nozīmē cieši saistīts mūsu vārds labklājība, vecākais labklāšanās. Tas gan vēlāk darināts no izteiciena “labi klāties”, bet šis pēdējais savukārt ir stipri vecs. Kaut gan, piem., varētu domāt, ka jautājums “kā labi klājas” varēja tikt saistīts ar galda klāšanos (ja galdu var bagātīgi klāt, ja tas bagātīgi klājas, tad ļaudīm iet labi), tad tomēr man šķiet, ka tas vedams vispirmā kārtā gan sakarā ar kulšanu, ar to, kā un cik labības bija iespējams noklāt klonā kulšanai. Jo labāk labība, sevišķi rudzi un kvieši, bija noaugusi un jo labāk savākta, jo labāk to varēja noklāt klonā, labāk izkult, un .arī raža bija bagātāka. Ka izteiciens “kā labi klājas” tiešām vistuvākā kārtā saistās ar kulšanu, uz to varētu aizrādīt arī vēl sinonimais izteiciens “kā sviežas”, kas taču laikam atkal saistās ar kulšanu, pareizāki - ar salmu izsviešanu, izkratīšanu vai vēl labāk - ar labības vētīšanu, kad izkultā labība vēja virzienā bija īpatnējā veidā jāsviež. Tā šais izteicienos redzam arī mūsu senču galvenās darbības - zemkopības - atsevišķu, darbības veidu ietekmi uz mūsu valodas leksiski-sinonimiskās puses un līdz ar to visas mūsu valodiskās domāšanas izveidošanos.*)

Mums tomēr nav ko kaunēties, ja kāds varbūt mūsu tautai pārmestu pārmērīgi materiālistisku ievirzi laba jēdziena izveidošanā. Tiešām, mūsu jēdziens labs gan izveidojies materiālistiskā uztverē, bet toties tā ir mierīga zemes darba un šai darbā gūto panākumu uztvere. Nekur nav aizrādījumu, ka šis iegūstamais labums būtu kā nemorāliski iegūts vai citiem atņemts. Tas ir cilvēka roku un gara spēku sasniegums mierīgā, kārtīgā un neatlaidīgā darbā, ko mūsu senči kādreiz definējuši ar vārdu labs.

Aizrādīsim te tūliņ, ka cilvēka un vispārīgi kāda darba, kāda pasākuma pozitīvo raksturu bez vārda labs visai īpatnēji apgaismo jēdzieni dižens un cēls. Pirmais ir abstraktākā un cildenākā nozīmē izprasts dižuma, lieluma, garīgas grandiozitātes jēdziens, otrs saistās ar pacelšanas, paaugstināšanas jēdzienu. Cēls raksturs, cēli centieni, cēli darbi ir tas pats, ko tagad konkrētāki un banālāki sauc par izcilu raksturu, izciliem centieniem u. t. t. t. i. tāds raksturs, darbs u. t. t., kas pēc savas dziļākās būtības paceļas pāri citiem, stāv daudz augstāk par tiem.

Kas tad nu ir ļaūns? Līdzīgi jēdzienam labs to sastopam gan substantīviskā (nav laba bez ļauna; nekā ļauna), gan adjektīviskā nozīmē, bet adjektīviskā nozīme te liekas pirmatnējāka, kurpretī vārdā labs par tādu var pieņemt verbāli-substantīvisko. Sēmazioloģiski mūsu dienās ļauns ir laba pretstats, bet šis uztvērums liekas būt jaunāks, un valodnieciski ļauns īsti nav laba pretstats. Ja labs ir iegūtais, iegūstamais, tad ļauns nav neiegūtais vai neiegūstāmais, bet gan tas vedams sakarā ar ļaut, laidies kā adjektīvisks darinājums no šais vārdos esošās saknes (sk. EMv. s. ļauns). Lš. liáunas tiek tulkots, “piekļāvīgs, lokans, vaļīgs”, un arī latv. ļauns ir vispirmā kārtā tas, kas neprot ieturēt goda robežas, tajās palikt, bet kas rakstura ziņā vaļīgs, kam nav rakstura stingrības un kas laulās, savām iegribām, negatīvām tieksmēm un kaislībām, citiem vārdiem tas, kas pārkāpj parasto sadzīves kārtību, kas šai reiz nodibinātai sadzīves kārtībai kaitīgs. Tādam ir ļauna daba, un tādējādi ļauns ir patiesībā goda un sadzīves kārtības, ne laba pretstats. Bet tā kā goda nepratējs un cilvēku sadzīves normu pārkāpējs var sev visu atļauties, tad ļauns drīzi kļūst par vispārīgi negatīvā apzīmējumu, un tādēļ arī izveidojies pretstats starp labu un ļaunu, modernā uztverē.

Ka ļauns tiešām tuvākā kārtā apzīmē to, kas neparasts, kas nesaskan ar parasto cilvēku rīcību, to apliecina izteicieni: drēbēm jāapgriež ļaunā puse, uzvilkt kreklu ļaunā pusē, kažokam ļauno pusi apgriezt [šinī izteicienam ir arī figurāla nozīme - meklēt naidu; .sk. prof. A. Švābes jau augst. piemin. r. Latv. tautas tiesiskie uzskati, Latvieši (1932), 18]. Šeit ļaunā puse apzīmē neparasto pusi - drēbju ieklāja, krekla iekšējo, kažoka vilnas pusi. Šie izteicieni apliecina latviešu dziļo cienību pret nodibinājušos likumīgo un tradīciju sankcionēto sadzīves un rīcības iekārtu: šīs sadzīves normas latviešu apziņā jau no sākta gala bijušas stipras, un šajā sadzīvē nodibinājušās likumības ievērošanā izpaužas zīmīgs pozitīvi-konservātīvs vilciens latviešu psīchē, ko novērosim arī vēl citos gadījumos.

Tā kā ļauna jēdziens aptver vispirmā kārtā pārkāpumus, sabiedriski-normātīvā dzīves sfairā, tad citāda veida negatīvas parādības, liekas, no sākuma ļaunuma sfairā neietilpa. Tāpēc ko fiziskā ziņā negātīvu un mazvērtīgu sauc par vāju (bet ja tas kādā ziņā kaitīgs, tad arī par ļaunu), bet kam bija citāda kāda veida sīkāki defekti, tas bija nelabs vai vēlāk tika saukts aizgūtā vārdā par sliktu. Tas ir arī iemesls, kāpēc līdzās nosaukumam ļauns tomēr turas arī vēl aizgūtais slikts.

Ļaunuma jēdziens mūsu tautas uzskatos it īpaši saistās ar cilvēka un vispārīgi dzīvnieka ķermeņa kreiso pusi cilvēka kreiso roku, dzīvnieka kreiso kāju (sk. cit. Švābes raksta 18. lpp.). Iemesls te gan tas, ka cilvēka kreisā roka ir nevarīgāka par labo: tai tiešām fiziski nav tā spēka, veiklības, tā tvirtuma, kas labajai rokai; tā nav pilnvērtīga un tādēļ arī ne pilntiesīga ņēmēja, satvērēja kā labā roka, kuras nosaukumā satveršanas moments taisni izpaužas visai stipri (sk. augstāk). Šo nevarību latviešu ļaudis nav cienījuši, un tādēļ tautas uzskatos arī pati šī roka, būtiski ņemot, ir “greizā, nevarīgā roka”. No šā negatīvā kreisās rokas uztvēruma negatīvais jēdziens tika pārnests vispirms uz katra ķermeņa (arī dzīvnieku) kreiso pusi un pēc tanī uz visu, kas saistās ar kreisumu. Tieši mūsu valodā šis kreisās puses mazvērtības uztvērums palicis tikai izteicienos - drēbēm, kreklam, kažokam kreiso pusi uzvilkt, kur kreisā vietā ir arī ļaunā puse (sk. augst.). Bez tam vēl senākā zīlēšanas mākslā un pirmatnēji-juridiskā simbolikā kreisā roka, kreisā. kāja ir saistīta ar ļaunuma nozīmi. Vārda kreiss pirmatnējā sakne ir *krei; paplašinātu ar elementu r to atrodam mūsu vārda ķeiris, ķeire (ar disimilātīvu r zudumu no *kreiris u. t. t.), ar l - vārdā kreilis, ar v - vecajā īpašības vārdā krievs - “greizs, savīts” (Elgera vārdnīcā, sk. EMv. s. v.), ar s - vārdā kreiss. Krievu valodā no šīs saknes кривь, кривой  “greizs, līks” (*kreiv-), lš. kreīvas (tas pats), bez tam lš. valodā vārds kréisa tieši apzīmē “trūkumu, netikumu, kļūdu”, kréisingas “kļūdains, trūcīgs, ar netikumiem”, kuriem līdzās tādā pat nozīmē kréisva, kréisvingas (tā tad no *krei- ar paplašinājumu -sv-).

Vispārīgi ide. valodas nekāds labais nav jēdziens arī paša saknē vārdā ļaut (ide. *lēu- “padoties, piekrāpties”, sk. Valdes Vgl. Wb. II, 405): lš. liáutis “apstāties, mitēties”, pr. aulaūt “mirt” (-mitēties dzīvot), čech. leviti “padoties, mīkstināt” u. t. t. Arī latv. valodā ļaut patiesībā nozīmē “piekāpties”, un latviešu uztverē patiesībā ļauj jeb atļauj to, kas nedrīkstētu notikt. Katra atļauja ir patiesība parastās, nodibinātās likumības un kārtības pārkāpšana, kur viss norit pēc likumības un kārtības, tur nekas nav jāatļauj, tur jau katrs pats zina, kas jādara un kā jārīkojas.

Vecs pozitīvs jēdziens, kas arī var tikt atzīts par pretstatu ļauna jēdzienam, ir jauks. Tas saistās ar vārdiem kā jaucēt, piejūkt, lš. jukstù, kr. привычка, ирiучать, got. biūhts “pieradis” un tā tad patiesībā ir “kas pierasts, pie kā cilvēks pieradis”. Ar to ievilkts otrs konsekvents pozitīvs vilciens mūsu tautas garā, un līdz ar to vēl reiz izcelta stiprā pieturēšanās pie apzinīgas, iestādījumu sankcionētas un pašu cilvēku nospraustās sabiedriskās disciplīnas. Te vēl var piezīmēt, ka šā vārda pretstats nejauks latv. valodā apzīmē arī dusmīgs. Tas var liecināt par zīmīgu aistētisku vilcienu mūsu tautas garā, ar ko vēl vairākkārt sastapsimies, mūsu garīgās īpatnības raksturodami, proti, ka dusmās cilvēks ir aistētiski nepievilcīgs un neglīts. Tomēr tas var liecināt arī par dziļāku miera un mierīgas noskaņas vilcienu mūsu tautas garā: cilvēka parastais garīgais stāvoklis ir nosvērta dvēseles miera pilns stāvoklis. Tad viņš ir parastā stāvoklī, tad viņš ir jauks. Sadusmodamies cilvēks zaudē savu parasto garīgo un fizisko stāju - viņš kļūst neparasts, nejauks.

Laba jēdzienam nozīmes un jauka jēdzienam izveidošanās ziņā visai tuvs tagad vairs tik plaši nelietojamais, bet agrāk daudz plašāk pazīstamais - tagad, par personām runājot, ar mazu smalku ironiju lietojamais - adjektīvs lāgs (arī negatīvā formā nelāgs to vēl tagad lietojam diezgan bieži); līdzās arī lādzīgs un nelādzīgs. Šis adjektīvs izveidojies no konkrētā, bet defektīva substantīva lāga, lāgs, lāgus (sk. EMv. s. v.) “kārta, kārtība”, no kura bez dažām tiešā nozīmē lietojamām locījumu formām mūsu dienās vēl it īpaši izplatīta atributīvā viensk. ģenit. forma, piem., lāga vīrs, lāga zēns. Tālāks atvasinājums no šās saknes ir lāgādība “Rechenschaft, Tüchtigkeit, Ordnung” (EMv. s. v.) un lāgadīt (ib.) “pieskaitīt, pārskatu dot, atbildīgam būt”. Šo vārdu tuvākie radinieki ir no tās pašas saknes atvasinātie kr. лагода  “kārtība, saskaņa”, лагодити “darīt otram pa prātam” (nav tomēr gluži neiespējams, ka no šā latv. vārdam, lāga radnieciskā krievu vārda latv. lāgadīt tieši aizņemts un lāgādība ir no tā savukārt jaunatvasinājums). Sakni lāg- sastopam lš. lóga “reize, kārta”, un tādēļ lāga vīrs, lāgas puisis ir burtiski “vīrs, puisis pēc savas kārtas, - vīrs, puisis, kādiem tiem jābūt”, un ar lāgs pāreju īpašības vārdā “kārtīgs, pamatīgs vīrs, puisis”. Tālākie šo vārdu sakari citās valodas nav gluži skaidri, sk. Valdes Vgl. Wb. II, 712 un nāk. Nav gluži skaidra arī visu šo vārdu ide. pirmnozīme. Baltu valodās tomēr stāvoklis skaidrs, un tieši latv. valodā zīmīgs tas, ka te diezgan abstraktais vispārīgi pozitīvais kvalificējums labs, ciktāl tas izteikts ar lāgs (sal. lāgi ļaudis, konkrētāki: laiks šodien nav nekāds lāgais), izveidojies no jēdziena “kārtīgs, ar zināmu likumību saskaņots, zināmai likumībai pieskaņots”.

Personības disciplinēšanas ziņā interesanti ir jēdzieni griba un vaļa. Gribas jēdziens saistās ar jēdzienu no tās pašas saknes darinātā vārdā greibt “tvert, sagrābt” (got. greipan, tagad. v. greifen), tā ka šā vārda pamatā ir zināma dvēseles trauksme ko sagrābt, satvert. Kā redzams, mums šis jēdziens ir kļuvis vairāk apvaldīts, disciplinēts, arī abstraktāks - no pirmatnējās konkrētās un straujās trauksmainības te nekā vairs nav, un vārds kļuvis vienkārši par zināmas uz kaut ko virzītas tieksmes abstrakti-voluntātīvā rosinātāja spēka apzīmējumu.

Tas pats ir arī jēdzienā vaļa. Te sakne tā, kas lat. volō, velle, v. wollen, der Wille, kr. воля, позволить u. c. Bet kamēr krievu un vācu valodā vēl stiprs aktīvās gribas jēdziens, latv. valodā tas jau pavisam niecīgs, un latv. vaļa ir patiesība tāds dvēseles stāvoklis, ka cilvēks var gan ļauties tam, ko viņš grib, bet lieta tikai tā, ka viņš šai brīdī parasti neko negrib.  Tādēļ arī vaļa brīvā laika nozīmē. Aktīvāks šis gribas moments ir vārdā vēlēt “wünschen”, bet arī te tas mazāk aktīvs kā krievu vārdā вельть. Un mūsu pavēle, pavēlēt savu nozīmi ( ieguvusi kr. повельть un vēlāk arī līdzīgi skanošā vācu Befehl, befehlen ietekmē. Uz pēdējo, it īpaši literārā ceļā, aizrāda jau prof. Endzelīns EMv. s. v.

Uz spēju sevi savaldīt un ieturēt mēru pat afekta pārdzīvojumu brīžos norāda pa daļai arī mūsu vārds dusmas. Krieviski šo pārdzīvojumu izsaka ar гньвь, kam sakars ar гнить, гной, un kas aizrāda uz to dvēselē it kā sakrājušos garīgo puves slāni, kas it kā atrod izeju dusmu uzplūdumā. Tas ir diezgan stiprs afekta raksturojums, stiprāks nekā v. Zorn (tā pati sakne, kas v. zerren, resp. sein Gesicht verzerren). Pēdējais patiesībā aizrāda tikai uz tām pārvērtībām, kas novērojamas cilvēka sejā, pēdējai pārdzīvojuma brīdī savelkoties. Līdzīgā kārtā arī mūsu dusmas izsaka vienīgi to, ka cilvēks šā antipātijas afekta brīdī tikai pastiprināti elpo, pastiprināti dveš, jo šai verbā tā pati sakne, kas vārdos dvest, dusēt, aizdusa, atdusa (=atpūta). Zīmīgi, ka mums pastāv gan vārds sirdīgs (no sirds), kas dažreiz, bet ne arvienu [sal. sirdīgi (- ar piespiešanos, lielu centību) ko darīt, ko lasīt, ko mācīties] var apzīmēt arī dusmīgu, kurpretī krievu vārdam  сердитый ir tikai dusmīgs nozīme. Vairāk šis dusmu jēdziens izpaužas vārdā sirdīt, sirdīties (sk. EMv. s. v.), kas nozīmē apm. to pašu, ko dusmot, dusmoties, tikai vairāk klusi, savā garā, pašam pie sevis, savu pārdzīvojumu neizpaužot spilgti uz ārieni; bez tam jaunākā laikā šos vārdus arī vairs tik bieži nesastopam. Turpretī substantīvam sirdība mums patiesībā vairs nemaz   n a v   dusmības nozīmes. Tas nozīmē, ka latviešu, uztverē sirds bijusi gan spēcīgu pārdzīvojumu un garīgas enerģijas avots, bet tā bijusi pārsvarā pozitīva, radītāja un tikai mazā mērā negatīva enerģija, kas izplūst un izlietojas nelietderīgi, ļaunā nolūkā afektīvā antipātijas pārdzīvojumā vēršoties pret citiem.

Līdzīga un pat vēl vairāk apvaldīta naida un nepatikas pārdzīvojuma raksturojumu izpauž arī mūsu nozīmes ziņā vārdam dusmot līdzīgais vārds skaisties (sk. EM. s. v.). Še, kā zināms, s- ir vecs refleksīvā pronomena elements, un saknes ziņā vārds saistās ar kaist, kaite, kaitēt (sal. parallēlās tag. formas skaistos un skaišas), tā tad burt. nozīmē “iekšēji degt (gan ne kvēlot, bet lēnākā degsmē), ko nelabu un pašam sāpīgu, negatīvu pārdzīvot.” Tādējādi arī skaisties liecina, ka dusmu pārdzīvojumu latvietis uztvēris pirmā kārtā tikai kā garīgu sakaisumu, kas saistās ar kaut ko pašam pārdzīvotajam negatīvu, kaitīgu, citiem vārdiem, ka latviešu cilvēks uztvēris šo pārdzīvojumu apvaldīti, vairāk iekšējā virzienā uz pārdzīvotajā paša garu un sirdi, bet ne virzienā uz dusmu ierosinātāju personu vai objektu. Arī te tā tad varam runāt par garīgu pašsavaldību, katrā ziņā par rakstura dziļumu, ieslēgšanos sevī, pat zināmu norobežošanos no ārpasaules, kas taču ir šā pārdzīvojuma ierosinātāja un objekts, pret kuru pārdzīvojums virzīts.

Daudz stiprāks par skaišanos ir tas nepatikas un dusmu pārdzīvojums, ko izsaka vārdi sašust (sašūtu, sašutu), sašutums. Šust (lš. siuntù, siūtau, siùsti “toll werden” jāsaista ar šàust (šaušu, šautu; sk. EMv. s. v.) “sist, pērt” un burtiski gan nozīmē “pārdzīvot stipru garīgu triecienu, stipru garīgu satricinājumu sajūtamās nepatikas un naida uzliesmojumā.” Tomēr parādības valodiskais uztvērums liecina, ka centrā te atkal pats afekta pārdzīvotais, ne afekta objekts, t. i. parādības uztvērums atkal vairāk iekšējs, individuālpsīcholoģisks.

Visai spēcīgu individuālas antipātijas pārdzīvojumu gan pauž mūsu nikns, kas raksturo dusmu radītu ilgstošāku pārdzīvojuma stāvokli ar aktīvu, uz fiziskas varas izlietošanu ievirzītu nolūku (sal. EMv. nikties virsū “sich aufdrängen”). Šai saknei arī ide. pamatnozīme ir “aktīvi naidoties, otru nonievāt”, ide. *neiq-, sk. Valdes Vgl. Wb. II, 321 un EMv. s. nikns. Še arī latv. naiks, sk. EMv. s. v., kam veca nozīme “heftig, zornig, böse, aufdringlich”, lš. -nikti “heftig beginnen”, kr. про-никнуть,  в-никнуть “iekļūt, iedziļināties”, gr. νεικος “naida izpaudums, nesaskaņa”. Kā redzam, sensenais šās saknes paustais aktīvais naida un dusmu pārdzīvojums ir dzīvs arī latv. valodā.

Līdzīgu, tikai sevī pašā vairāk apslēptu, vairāk sevī paša uz iekšu virzītu niknumu izsaka vārdi îgt (-stu), îdzîgs, lš. ingzdù “vaidu, skumstu”, ingis “sliņķis”. Ide. sakne *aig-, *ing- (sk. Valdes Vgl. Wb. I 9) lat. aeger, aegra, -um “nelabi noskaņots, nevesels, nelabs”, aegrotus “nevesels, slims”, īgnums, tādējādi mūsu tautas uzskatos nav nekas pozitīvs: tas sevī koncentrēts niknums, kas saistās ar garīgas un fiziskas aktivitātes trūkumu. Tādu pašu niknuma noskaņu, ja tā izpaužas uz āru ar zināmu aktivitāti un ir kādreiz pavadīta ar fiziska rakstura represijām pret niknuma ierosinātājiem, saucam par bardzību, bargumu no bargs, ide. *bhorg^uos (sk. Valdes Vgl. Wb. II 188; ibid. arī 171), arm. bark “ātrs, dusmīgs; skarbs, rūgts, ass” (garšas ziņā). Jādomā, ka šā vārda pirmnozīme garšas ziņā sākta lietot pārnestā nozīmē, attiecinot to uz cilvēka raksturu. Tādējādi bardzību mūsu tautas valodiskā domāšana arī neatzīst ne par ko labu, bet gan par asu un citiem nepatīkamu rakstura īpatnību.

Jau 181. lpp. aizrādīts uz to, ka. lepnumu un lepnību mūsu senči vispārīgi kvalificējuši kā sociāli-negātīvu rakstura īpašību. Prof. Jurevičs, op. c. 455, atzīmē, ka lepnība jeb lepnums neesot nekas cits kā apmierinājuma pilns savas personīgās vērtības konstatējums un ar šādu pašapzinīgu uzskatu saskanīga rīcība un izturēšanās pret citiem cilvēkiem. Bet latviešu cilvēki bija pareizi novērojuši, ka pilnīgs vai pat pārmērīgi izpausts apmierinājums pašam ar sevi liecina par paškritikas un par stingra rakstura trūkumu. Tāds cilvēks savā garā patiešām jau bija kļuvis mīksts, slābans, izlepis. Tikai vēlāk, kad lepns ieguva vairāk ārēju nozīmi ,,bagāts, materiāli pārticis, kas dzīvo labākos un smalkākos dzīves apstākļos”, radies tas pa daļai cildenais uzskats par lepnību un lepnumu, ko daudzinām mūsu dienās (“Lai līgo lepna dziesma ...”). Šādā uztverē lepns ir moderni ētisks jēdziens,  kas izveidojies gan it īpaši tādu jēdzienu kā vācu stolz (kam laikam tiešām bijis pamatā ārējās izskatības, brašuma un augstprātības nozīme, sk. Valdes Vgu Wb. II 656, kaut arī vienā nozīmē - vidusaugšv. stolz “töricht”- tas var būt aizgūts no lat. stultus; no, viduslejsv. stolt laikam gan aizgūts latv. stalts, sk. EMv. s. v.) un kr.  гордый (sensl. гръдь, kam arī pamatnozīme nav nekāda labā: ide. *gurdos?  “stīvs; nevarīgi stāvošs, pārmērīgu iedomu pilns”, ko Pokornijs Valdes Vgl. Wb. I, 641 ar jautājuma zīmi, bet pēc maniem ieskatiem visai ticami saista ar ide. sakni *g^uer- “smags” ib, 684; sal. sskr. gurúh “smags, svarīgs, cienīgs”) ietekmē. Turpretī latviešu pirmatnīgā uztverē lepnums bija gan apm. tas, kas kr. спесь, un lepns bija спесивый. Šis ar dziļākiem rakstura tikumiem nepamatotais lepnums ir taisni tas, kas latviešiem nekad nav bijis simpātisks, un šādai lepnībai kā pastāvīgu rakstura īpašību kompleksam vēl mūsu dienās iet līdzi negatīva ētiska kvalifikācija: to saistām ar iedomību, nekritisku un nepamatoti augstu pašapziņu.

No ironiski-negātīvas puses lepnību kvalificē arī mūsu vārds glauns. Atsevišķos izteicienos tas var būt radies no kr. главный  (esmu dzirdējis sakām: pats glaunākais ir tas, ko darīs, pieь., Anglija un Francija).  Tomēr parastajā nozīmē tas gan laikam latv. vārds, ko prof. Endzelīns EMv, s. v. saista ar glaums, glums, abi ar pamatnozīmi “gļotains, lipīgs”, lš. gliáumùs “gluds, slidens”. Kā redzēsim tālāk, gluduma jēdziens ir arī vārdā glīts un citur, bet vārdā glaims liekas būt izteikts ironiskā uztverē taisni ārēji varbūt patīkamais, bet iekšēji garīgi tukšais ētiskais glumums: glauns kungs tā tad nav pat “lepns kungs”, bet apm. tikai šķietami “lepna kunga izskatā esošs” pat vēl bez tā iekšējā un arī dziļākā ārējā satura, kas tomēr piemīt “lepnam kungam”.

Visi šie beidzamie apcerētie valodas fakti liecina, ka individuāli-ētiskām un morāliskām cilvēka īpašībām mūsu senči piegriezuši lielu vērību, apsverot tās it īpaši no sociālā viedokļa, t. i. saskaņā ar to, kā tās izpaudās attiecīgā indivīda rīcībā un nostājā pret citiem sabiedrības locekļiem. Senie latvieši, cienīdami cilvēka personību, tomēr necieta no personības puses neapdomīgu un ar sadzīves likumiem nesaskanīgu rīcību: cilvēks, kas tā rīkodamies cerēja gūt sev kādu īpašu labumu, bija. patgalvīgs, patgalvis, patgudrs, t. i. .ar pārmērīgi individuālistiskiem, bet nopietni neapsvērtiem rīcības paņēmieniem. Tādai patgalvībai, patgudrībai un arī pārgudrībai ir tuva tā īpašība, ko latvieši izteikuši ar pusaizgūto stūrgalvības un stūrgalvja vārdu. Pirmā dala te ir adjektīvs stūrs “neapdāvināts, nesaprātīgs, ietiepīgs”, ko prof. Endzelīns loti ticami (sk. EMv. s. v.) uzskata par aizgūtu no viduslejsv. stûr “schwer, störrig, widerspenstig”, īsti latviskais stūrgalvja apzīmējums gan ir tievums, tiepša, tiepelis, bet starpība uztverē ir tā, ka tiepšas, tiepuma, tiepības u. t. t. jēdzienā ir vēl mazāk intellektuāla momenta nekā stūrgalvības jēdzienā un arī etimoloģiski tas burtiski vienkārši nozīmē “stiepties, staipīties”, t. i. nevis noteikti un ar pārliecību kaut kam pretoties vārdos un uzskatos, bet savā rīcībā un runā it kā locīties, staipīties bez kāda nopietna pretošanās pamata un vispārīgi bez kāda garīga satura, sal. lš. tampýti, “mehrfach dehnen”, tempti “ziehend spannen” un mūsu tempt “dzert gariem malkiem”, strēbt; vilkt, stiept, staipīt (ādu, drēbes)”, sk. EMv. s. tiept (ie<en; no pēdējā lš. em un em arī mūsu vārda tempt). Šī patgalvība, stūrgalvība un tiepība ir tuvas tai īpašībai, ko mūsu senči jau vēlākā laikā apzīmēja ar aizgūtiem vārdiem spītē, spīts no viduslejsv. spît “Hohn, Kränkung, Verdruss”, sal. viduslejs. to spîte, latv. par spīti un spītīgs, viduslejsv. spîtich (sk. EMv. s. spītē). Atšķirība tā, ka patgalvis, patgudrs un pat stūrgalvis gan neklausa citu derīgus padomus un aizrādījumus, nemotivēti turēdamies pie savā prātā reiz nepareizi nosprausta rīcības virziena, spītīgais (kr. строптивый turpretī apzinīgi, tīši dara pretī citu derīgiem aizrādījumiem, gribēdams pie tam ar savu īpatnējo un loģiski neattaisnojamo rīcību vēl sāpināt tos, kas viņam likuši rīkoties pretēji viņa nepareizi ieņemtam darbības un rīcības virzienam. Šāda rīcība, šķiet, bijusi mūsu senčiem pa visam neizprotama un dzīvē gan laikam arī reti sastopama, un tādēļ tai nebija arī vārda mūsu valodā. Rīkoties neprātīgi un tieši pretī dzīves normām un citu lietderīgiem aizrādījumiem jau arī tiešām bija peļama rakstura īpašība, jo latviešu cilvēks taču izgāja no tā uzskata, ka neviens godīgs un kārtīgs cilvēks apzinīgi ļaunu padomu nedos. Tikai vēlākos laikos, kad no kungu puses nāca rīkojumi, kas liesām bija vērsti pret latviešu ļaudīm, viņu interesēm, dzīves un saimniecisko iekārtu, un kad spēcīgākās tā laika latviešu personības iedrošinājās tādiem rīkojumiem apzinīgi stāties pretī un darīt pat otrādi, tad šo parādību viduslejsv. kungi nosauca par spīti un cilvēkus ar šādām, rakstura īpašībām par spītīgiem. No kungiem šis nosaukums pārgāja atpakaļ pie latviešu, ļaudīm un latvieši arī paši sāka lietot šo nosaukumu attiecīgu psīchisku parādību apzīmēšanai. Tad jēdzieni spīts un spītīgs mūsu tautā ieguva dažreiz arī cildenu nozīmi, saistīdamies ar jēdzieniem par neatlaidību, palikšanu pie savas pārliecības, saviem, uzskatiem. Tomēr ikdienišķā nozīmē spītības jēdziens latviešu uzskatos arvienu kvalificēts kā negātīvs.

Ne visai skaidra ir arī mūsu dumpja un visu pārējo no tās pašas saknes mūsu valodā esošo atvasinājumu etimoloģija. Līdz ar to neskaidrs ir arī jautājums, cik lielā mērā vācu agrāko gadu simteņu (it īpaši XVII-ā) rakstnieku daudzinātais latviešu dumpīgums tiešām atzīstams par nacionāli latvisku īpatnību. Mūsu dumpis pēc EMv. nozīmē “dumpfer Lärm, Aufruhr, Empörung” (jau Manceļa Lettus Gintera izd. 24. lpp-ē atrodam auffruhr dumpis, bez tam pēc EMv. Elgera vārdnīcā dumpnis tumultus, kas liekas būt formas dumpis pārveidojums vārda troksnis ietekmē). Papild. un lab: EMv. I, 342 atrodam dumpis “Lärm” (arī otrajā še ar jautājamo zīmi sniegtajā nozīmē dumpis gan apzīmē trokšņotāju, traču cēlēju ar metonimisku nosaukuma pārnešanu no sekām uz šo seku ierosinātāju), tālāk EMv. dumpīgs “aufrührerisch, lärmend, händelsüchtig, Papild. etc. dumpīgs “unruhig”, EMv. dumpjuot “Lärm machen” un dumpuot “Lärm machen, Aufruhr machen”. Vēl EMv. dumpis jeb bada dumpis apzīmē purva putnu, vāc. der Rohrdommel, viduslejsv. raredump, no kura beidzamās daļas arī latv. vārds aizgūts. Iespaids gan tāds, ka šis putna vārds izveidojies vēlāk sakarā ar šā putna kliedzieniem, jo putns taisījis troksni jeb dumpi; šis taisāmais dumpis bijis gan raksturīgākā putna pazīme, un tādēļ arī viduslejsv. vārdā elements rare kā sēmaziologiski nenozīmīgs un nesvarīgs atmests; jāsecina tādēļ, ka dumpis = troksnis gan laikam mums bijis pazīstams agrāk, iekams izveidojies putna vārds. EMv. dumpja vārda etimoloģiju nedod. Nav tam arī nekādu ciešāku radniecisku sakaru ar vārdiem tuvākās un ciešāk mums radnieciskās kaimiņu valodās, jo lš. dumpis “мятежь” EMv. gan laikam aizgūts no latv. valodas. Vismaz Nīdermaņa lietuv.-vāc. vārdnīcā šādu vārdu nesniedz, un tas, liekas, tagadējā lš. valodā nav arī visai pazīstams. Jāpiezīmē, ka mūsu vienkāršās tautas sarunu valoda, sevišķi laikmetā ap 1905. gadu, vācu Aufruhr, Empörung vietā bieži lietoja jaunāku no krievu valodas aizgūtu vārdu bunte, bunts, kā arī buntoties, buntavnieks, kas liecina, ka dumpja vārds modernā nozīmē vienkāršai latviešu tautai tik tuvs nav bijis nu tagadējā mūsu valodā tas nostiprinājies literārā ceļā, jo to uzskatīja par vecāku un it kā par senu latv. vārdu. Tomēr ne ar kādu latviešu sakni dumpja vārdu sevišķi labi saistīt nevar [tas tad būtu saistāms ar dumt, -stu, -mu EMv. “sich bewölken, sich trüben, lš. dumiù, dùmti “blasen, wehen” un dažiem citiem (sk. Valdes Vgl. Wb. I 852), bet nozīme te liekas gan pavisam nesaskanam, un tādēļ šim, salīdzinājumam, laikam gan nav pamata]. Tādēļ domāju, ka tas varētu būt aizgūts un aizgūts no vācu valodas (arī kr. бунть, aizgūts no v. Bund “savienība”, sākumā ar nozīmi “slepena savienība, sazvērestība”). Tomēr aizguvums jau labi vecs, un aizgūšanas ceļš bijis. diezgan līkumains un sīkumos nav vairs tik labi restaurējams. Vidusaugšv. valodā sastopam dumpfe m. “Dampf” (vom warmen Blut), viduslejsv. dumpe “catarrhus”, vidusaugšv. dumpfen “dampfen, ersticken”; jaunaugšv. dumpfig (jau XV g. s.) “engbrüstig”, vēlāk arī dumpficht; dumpf, dumpfig apzīmē arī “verwirrt”, lejsv. dumpig “dumpf, feucht, moderig” - kur jau drusku citāda nozīme - (sk. Valdes Vgl. Wb. I 851). Šķiet, ka mūsu latv. uztverē vāciskais elements dump, dumpf [piem., viduslejsv. vārdā dumpe “catarrhus” un vidusaugšv. dumpfe m. “Dampf (vom warmen Blut)”, tā tad kāda ar karstumu un laikam gan ar kāsu saistīta slimība - varbūt savas skaņu gleznas dēļ -] _saistījies ar trokšņa elementu, kas piemitis ar šo sakni apzīmējamiem jēdzieniem un parādībām, vispirmā kārtā gan ar slimnieka kāsēšanas troksni vai vispārīgi slimnieka vaidēšanu vai pat trokšņošanu karstumā. Tādēļ arī dumpis vispirms ieguvis trokšņa nozīmi, kādā nozīmē tas it īpaši arī Kurzemē pazīstams tautā (liekas, ka tā ir arī Elgera dampnis nozīme, jo troksnis ir arī lat. tumultus pirmatnējā nozīme). Tāds slims trokšņotājs ir nemierīgs, un tā kā viņš, dumpi taisīdams, bija arī dumpīgs, tad dumpīgs tūliņ ieguva nozīmi “nemierīgs”. Bet tādu cilvēku arī vāciski sauca par dumpfig, kurš vārds tad sakusa ar latv. patstāvīgo atvasinājumu un pēdējo vēl vairāk nostiprināja. Cilvēks, kas nemierā trokšņoja, dumpoja jeb dumpojas, i. i. bija vispārīgi nemierīgs, no kurienes arī dumpot, dumpoties ar nozīmi “nemierīgam būt”. Bet bija arī vēl vācu. vārds dumpfen “dampfen”, ko, piem., latvieši varēja dzirdēt, runājot par tvaika radītu troksni vai nu tieši ūdenim vāroties, vai arī līdz ar to kustinot kādu priekšmetu, piem., vāku uz verdoša katla. Šāds katls un tā. vāks tad dumpfete - dumpējās, un tā tieši no dumpfen varēja aprādītā sakarā rasties forma dumpēties kā parallēla pašatvasinātai dumpoties (ir jau nu gan arī īsti latv. parallēli verbi ar -ēt un -ot no substantīviem ar -is, sk. Endzelīna Le. Gr. 637. §; daudz to tomēr nav, un tādēļ domāt par svešu ietekmi ir pamats). Tādējādi bija vairāki ceļi, kā uz sveša pamata varēja izveidoties mūsu dumpis, dumpjot, dumpot u. c., un liekas, kā. arī moderna šo vardu nozīme “Aufruhr” ir izveidojusies gan tikai vācu laikos: paši vācu kungi latviešu ļaudis, kad pēdējie izpauda pret viņiem nemieru, laikam gan sauca par dumpfige = verwirrte (varbūt sākumā ironiski). Šis vārds tad varēja pāriet atkal atpakaļ pie latviešiem un tā nostiprināties tagadējā modernā nozīmē “anfrührerisch, händelsüchtig”. Tā vien šķiet, ka še, tāpat kā gadījumā ar vārdiem spītē, spītīgs u. c., vācu kungi gan būs paši no sava, viedokļa piešķīruši latviešu ļaudīm dažas “īpašības īpatnējā vācu uztverē un valodiskā formulējumā (t. i. agrāk latv. dumpīgs nozīmēja gan nemierīgs, trokšņains, bet ne dumpīgs modernā nozīmē “aufrührerisch”); vēlāk attiecīgais valodiskais formulējums sekmēja mūsu senčos arī attiecīgā jēdziena izveidošanos saskaņā ar šo formulējumu tāpat kā ar to saistīto konkrēto parādību izkristallizēšanos mūsu valodiskā domāšanā īpatnējā uztverē. Ar to es negribētu teikt, ka mūsu senči jau priekš šiem aizguvumiem nebūtu pazinuši nemiera jūtas un to izpausmi un varbūt pat organizētā veidā pret svešiniekiem un apspiedējiem. Tomēr šo pārdzīvojumu koncepcija gan bijusi citādāka, nekā tā izpaužas tagad mūsu vārdos dumpis, dumpoties un citos no tiem atvasinātos.

Daži negātīvi vilcieni cilvēku raksturā, kā arī dažas plašākas sadzīves nesaskaņas vai arī savstarpējas pārestības laužu starpā vai arī varmācības, ko, piem., kādi svešinieki nodarījuši citu zemes un tautas ļaudīm, rada cilvēkos to pārdzīvojumu, ko sauc par naidu. Naids ir visstiprākais un arī visaktīvākais antipātijas, antisociālitātes un, varētu teikt, pat tīras mizantropijas pārdzīvojums, jo cilvēks ar naidu sirdī ienīst, cenšas pat iznīdēt to, pret kuru viņš sajūt naidu. Te mūsu priekšā veca ide. sakne *neid- “noniecināt, nonievāt”, sk. Valdes Vgl. Wb. II 322 un II M. v. s. naids, kas mūsu valodā ieguvusi vēl aktīvāku uz pretinieka iznīcināšanu ievirzītas konkrētas fiziskas antipātijas nozīmi. Visai ticamas tādēļ Brugmaņa domas (Valdes Vgl. Wb. loc. c.), ka šī sakne ir ar d paplašinātā vēl pirmatnējākā ide. sakne *nei-, *ni- (sal. Valdes Vgl. Wb. II 335), ko ar k (-q) paplašinājumu sastopam mūsu latv. vārda nîca “der Ort stromabwärts” [sk.. EM v. s. v.; šī sakne pēc prof. .Endzelīna domām EMv. s. nikt jāšķiŗot - kaut gan parasti pētnieki to saistot - no ide. *neiq-, ko sastopam augstāk apcerētā nikns. Tiešām, Pokornijs Valdes Vgl. Wb. II 321. s. *neiq- un ibid. 323 s. neid- un ibid. 336 s. *nīt- “niederkriegen, befeinden; heruntermachen, schmähen” visas šis ide. saknes ar dažādiem paplašinājumiem atvasina no ide. pirmsaknes *nei-, *ni-. Bet arī EMv. s. nikns sniedz kr. вникнуть (varētu būt arī проникнуть, jo abiem nozīme “eindringen”) un sub nîca kr. проникнуть головой: šeit taču gan laikam etimologiski tas pats krievu verbs, tikai ar dažādiem priedēkļiem. Domāju, ka galu galā šīs saknes (vārda nikns un nikt resp. apnikt) pamatos tiešām būtu saistāmas, jo, piem., vārdos rakties virsū (EMv. s. nikties), lš. apnikti “herfallen über jem.” (ib. s. nikns) tomēr var saskatīt sakaru ar jēdzienu “lejup, uz zemi'”, kas vārdā nikns ieguvis vairāk psīchiskas noskaņas nokrāsu: būt noskaņā, kad cilvēks grib otram brukt virsū, kad viņš grib otru pazemot, nonievāt; tādējādi jau tad sakars ar nîca, nicināt, nīcināt, nieks etc. nav tik neiespējams, un pie šīs grupas pieder jau arī apnikt]. Jāpiezīmē vēl, ka naids ir atklāts un kaut arī sociālā ziņā negatīvs, tomēr savā būtībā dziļš un, varētu teikt, dažos apstākļos pat cildens pārdzīvojums. Ar mazu it kā vairāk, ierobežotas, bet psīchiski koncentrētākas nozīmes nianses variāciju līdzās naids sastopam arī ienaids, līdzās naidnieks arī ienaidnieks, un cilvēka attieces pret to, kas viņa naidnieks vai ienaidnieks, ir skaidras: tās var beigties ar sadursmi, cīņu, bāršanos, kaušanos, pat ar karu. Zīmīgs te fakts, ka latviešiem tomēr nav vārdu tiem jēdzieniem, ko krieviski sauc par спорь, спорить, ссора, ссориться, v. Streit, Zank, Zwist, Hader. Vispārīgi nosaukumi te ir nesaticība, nesaskaņas, nemiers, rāšanās, bāršanās, bet šķiet, latviešiem nebija izkopta te sīkāku un konkrētāku šādu nesaskaņu terminoloģija (no Langes vārdn. te sastopam veco vārdu miena “Wortstreit”, ko prof. Endzelīns EMv. s. v. saista ar  mit =mainīt; ievērojot latviešu savrupējo dzīvi, liekas, arī nebija tik daudz iespēju šādām sīkām, bet tomēr visai nepatīkamām nesaskaņām starp dzimtām, atsevišķu ciemu, atsevišķu galu ļaudīm): tādēļ arī te mums figurē aizgūti lībiešu un vācu nosaukumi: līb. ķilda, ķildoties, vācu strīdēties, strīds, ķīvēties,  ķīviņš un pat tautas valodā sastopamais cankoties, cenkoties.

Īpatnēju stāvokli mūsu senču ētiskā pasaulē ieņem skaudība. Etimologiski šim jēdzienam sakars ar “sāpēt, uztrauktam būt, nelāgā omā būt” (tāda nozīme ir ide. saknei *sqeud-, sk. Valdes Vgl. Wb. II 554; sal. lš. praskundù, -skùsti “sākt sāpēt, sākt nogurt”, skùsti “nervös müde werden”, skùndžiu, skųsti “sūdzēties”, latv. skundu, skundēt (sk. EMv. s. v.) “nenovīdīgam, skaudīgam būt; sūdzēties” (kā kursisms ar prēzentisku n no saknes vārdā skaust), lš. skaudùs “sāpīgs, nepatīkams”, skaudeti “sāpes radīt, sāpēt”, skausta “es schmerzt”; latv. skauģis, ko varētu izskaidrot kā kursismu no *skaudis, ģen. *skaudja>skauģa, bet ko tagad parasti saista ar lš. skaugus “skaudīgs”, skaugė “skaudība”, suskaugėti “ar skopību ko saraust”. Psīcholoģiski skaudību, man liekas, pavisam pareizi izskaidrojis prof. Jurevičs op. c. 454: “ ...Latvietis, kad viņš redz, ka otram tiek kas vairāk kā viņam, izjūt to kā netaisnību, un ja viņš nespēj pielīdzināties otram, tā sakot, uz augšu, tad te ir tikai viens solis līdz tam, lai izjustu vēlēšanos pielīdzināt otru sev, nivelējot to uz leju līdz savai pakāpei - un lūk, tā ir skaudība.” Autors tomēr turpat atzīst, ka skaudība ar visu savu negatīvo raksturu tomēr nodod liecību par attīstītu taisnības sajūtu latviešos un līdz ar to “par personas pašapziņu un tās ekspansijas nostādīšanu tieksmju centrā”. No sacītā arī skaidrs, ka mūsu tauta skaudību par īsti negatīvu īpašību neatzīst, jo var taču būt gadījumi, kur pēc tautas uzskatiem kādu cilvēku nevar neapskaust. Skaudības sinonīmi ir nenovīdība, nenovīdēt, nenovīdīgs un nenosliecība, nenosliecīgs (arī nenoliecība, nenoliecīgs). Pirmais, salīdzinot ar kr. ненавидьть “neieredzēt, nīst”, ненависть “naids” ir savā nozīmes spēkā zaudējis un burtiski gan nozīmē “ar skatiem negribēt otram ko; piešķirt” (sal. EMv. novīdēt, vīdēt “gönnen”, kam etimoloģisks sakars ar viedēt, lat. video, -ēre, kr.видьть, завидовать); tā tad tomēr nozīme seklāka kā jēdzienos skaust, skaudīgam būt. Nenosliecīgs jeb nenoliecīgs pirmatnē gan nozīmējis nepakalpīgu, kas negribējis otra labā neko darīt, pat ne noliekties vai ko noliekt otra labā. Arī šis jēdziens, salīdzinot ar skaust, ir seklāks, ārišķīgāks. Tomēr ne skaudību, nedz nenovīdību jeb nenosliecību par pilnvērtīgi-pozitīvu parādību tauta neuzskata. It īpaši skauģis pats nav laimīgs: tas cieš dvēseles sāpes, ir sagrauzts, noskumis, atrodas nelāgā gara stāvoklī; nav viņam dzīves un vispārīgi nekāda prieka.

Šis prieka moments ir dzīvē visai svarīgs. Mēs tālāk redzēsim, ka latviešus apgarojis dziļš darba un dzīves kārtošanas prieks, un tas ir tikai vispārīgā optimistiskā latviešu pasaules uzskata specifisks izpaudums. Tādēļ priekam mūsu. tautas pasaules uzskatā ir visai svarīga loma. īsti ņemot, prieks ir pats svarīgākais, cildenākais un visam sadzīves konkrētumam pāri paceltais dziļākais emocionālais pārdzīvojums, ko latviešu psīche pazīst. Etimoloģiski tas saistās ar sskr. priyáh “mīļš, vēlams, cienīgs”, prīyatē “ir ar ko apmierināts, mīl”, kr. приятель “draugs”, burt. “mīlētājs”, g. frijōn “mīlēt”, sk. EMv. s. v. un Valdes Vgl. Wb. II 87, ide. sakne *prēi-. Citās valodās šai saknei ir novirze uz erotisko, vispārīgi uz aktīvas patikas un tīksmes izpausmi, arī uz tieksmi tādu patiku sagādāt citiem. Latv. valodā tam ir stipri koncentrēta individuāla un, var teikt, apskaidrota, patīkama pārdzīvojuma raksturs, kas atkal var liecināt par latviešu tautas senās morāles stingri disciplinētiem pamatiem un tādiem pašiem pamatiem arī individuālā latviešu raksturā.

Diemžēl tik skaidrs un izprotams nav mūsu bēdu jēdziens. To saista ar sensl. бьда, tāpat kr. бьда, lš. bėdà, biêdnas, kurus Būgu K. ir. S. I, 138 tomēr gribētu atzīt par dzimtiem leišu vārdiem. Lš. biêdnas aizrāda uz diftongisku sakni, uz to pašu arī sensl. un kr. бьда. Krievu valodā sastopamo побьда, побьдить, убьдить u. c. saista ar gotu baidjan “zwingen”, ide. *bhoidh-, *bhaidh- (Valdes. Vgl. Wb. II 185), bet бьда nozīmes ziņā no tiem atšķiras un būtu labāk izskaidrojams no ide. *bhēdh- (no *bhēidh-}-, ide. *bhēdh- tad varētu meklēt arī sskr. bādhatē “drängt, drückt, zwingt ein”. Bēdas tad būtu vispirmā kārtā psīchiskas nomāktības stāvoklis neatkarīgi no iemesla, kas cilvēku tādā stāvoklī novedis: bēdu jēdziens tad būtu pilnīgs pretstata parallelisms jēdziens priekam. Kamēr vienīgi vēl tikai bēdas spiež cilvēku, viņš tomēr vēl galīgi nezaudē savas intellektuālās spējas, prāta varu pār sevi. Ja bēdas avienu pieaug, tad cilvēku pārņem izmisums, viņš izsamist. Šis vārds saistāms ar maisīt, mistrus, lš. maišýti, t. i. cilvēks tad bēdās galīgi apjūk, viņa intellektuāliem spēkiem zūd nepieciešamā koordinācija, tie, tā sakot, galīgi samaisās savā starpā. Ja bēdas ir vājākā pakāpē, tad tās ir tikai skumjas un sēras. Skumjas [no ide. saknes *sqeu- “apklāties, ar čaulu pārsegties”, no šejienes nozīme “aptumšoties”, sk. Valdes Vgl. Wb II 546 un 548, burtiski tā tad “cilvēka priecīgā gara, gaišās noskaņas aptumšojums” (no šejienes jāsecina, ka priecīgs cilvēka gars atzīstams par normālu stāvokli, un tādēļ arī šis vārds ex contrario pierāda latviešu optimistisko pasaules uzskatu)]. Sēras kā psīchisku pārdzīvojumu prof. Endzelīns s. v. saista ar adj. sērs “rūgts, negards”, kas varētu būt rada kr. сьра (mūsu substantīvs sērs ķīmiskā elementu nozīmē no šā krievu vārda aizgūts); sēras tad būtu vienkārši “dvēseles rūgtums”.

Samērā labi izprotams ir bēdām nozīmes ziņā tuvais jēdziens rūpes. Tas saistās ar jēdzieniem, ko izsaka vārdi raupjš “nelīdzens, rupjš”, lš. rupùs (ar tādu pašu nozīmi), lai v. rupjš, lš. raupai “bakas, masalas (resp. šo slimību izsitumi)”, raupýti “izdobt” (sal. mūsu uzvārdus Mežaraups, Luksturaups, kur raups apzīmē kādu nelielu padziļinājumu - lāmu). No šās pašas saknes darināts vecangļu réofan “lauzt”, lat. rumpō, rūpī, kas liecina, ka šās saknes pamatnozīme ir “saplosīt, lauzt, nelīdzenu darīt, grumbāt”; rūpes tā tad ir tāds psīchisks pārdzīvojums, kas lauž, saplosa vai vismaz ievelk dziļas grumbas cilvēka garā, cilvēka dvēselē (sk. Valdes Vgl. Wb. II 354). Šai vārdā atkal labi novērojama pāreja no tieši konkrētā uz pārnesto un vairāk abstrakto.

Prieka pārdzīvojumus esam paraduši mūsu dienās saistīt ar dažādām baudām. Pats baudas vārds esot Vecā Stendera jaundarinājums no baudīt. Baudīt saistās ar bust “pamosties”, būdiņai “modināt, mudināt” un ir patiesībā kauzātīvā forma verbam bust, tā tad “likt kam bust=likt kam modram, uzmanīgam būt” (sal. lš. baudžiù, bausti “zurechtweisen, strafen, züchtigen, antreiben”). Tādu burtisku nozīmi jau arī atrodam  verbā pārbaudīt (burt. vēl reiz baudīt = likt vēl reiz tiešām bust, vēl reiz modram būt, saņemt visus savus spēkus un parādīt savas spējas, savas zināšanas), tāpat jaunvārdā pārbaude un vārdā bauslis = izteiciens, ko liekam kādam modram būt, savu pienākumu pildīt. Likdams kādam modram būt, attiecīgais licējs to pārbauda (modernā nozīme) jeb bauda (vecajā nozīmē = liek modram būt), un sakumā šie izteicieni, saprotams, lietoti tikai par cilvēkiem, runājot. Bet jēdziens un vārds pārbaudīt tiek drīzi pārnests uz nedzīviem priekšmetiem, sevišķi ēdamām lietām, dzērieniem u. t. t., kas bija jāpārbauda, tos nogaršojot. Tā kā pārbaudīt vietā agrāk lietoja baudīt, kā nupat aprādīts, tad baudīt drīzi vien ieguva nozīmi nogaršot, un tā kā savukārt nogaršošana ir relatīvs jēdziens (var ēst un dzert līdz sirds patikšanai un tomēr tikai nogaršot), tad drīz vien vispārīgi ko ēdamu, dzeramu uzņemt sevī izteica ar vārdu baudīt, sevišķi ja baudāmais bija kas patīkams. Vārdam baudīt iegūstot konkrētu nozīmi, jēdzienam “prüfen” kā noteiktāku un pēc savas nozīmes perfektīvu paturēja tikai ar prefiksu saistīto formu pārbaudīt. Tādējādi jēdzienā baudīt slēpjas mūsu nacionālā pirmatnēji iedzimtā mēra sajūta, jo, kā nupat redzējām, burtiski baudīt jau nozīmē tikai ēst, dzert nogaršošanai, tā tad mazu daudzumu. Tādējādi mūsu baudas un baudīšanas jēdzienam nav tās uztveres, kas kr. наслаждаться, наслаждение vai vācu geniessen, Genuss: pēdējie visi savā, uztverē koncentrētāki un spēcīgāki.

Ar nosvērtību un apdomību cilvēka rīcība un turēšanos pie reiz dzīvē nostiprinātā un sadzīves normu un ļaužu uzskatu sankcionētā cieši saistās mūsu valodā un mūsu tautas garā tik stipri izteiktais kārtības un likumības jēdziens. Kārtība saistās ar kārtu, un kārtas pamatnozīme ir tā, ko sastopam izteicienos “zemes kārta, akmeņu kārta, sviesta kārta uz maizes” u. t. t., tā tad slānis, kr. слой, v. Schicht. Kārtas vārdā tā pati sakne, kas vārdos cērtu, veckr. кратъ “grieziens, cirtiens”, tā ka kārta ir zināma nogriezta, nocirsta vai nogriežama, nocērtama kādas cietas vielas zināma biezuma dala jeb daudzums. Tā kā dabā, un tāpat arī zināmu vielas kompleksu sadalot, kārtas seko zināmā secībā, tad arī pašu šo secību tauta sauc par kārtu (“pēc savas kārtas” = savā laikā un secībā); modernā uztverē te vairāk lietojam kārtības vārdu. Kā kārtas zināmos dabā novērojamus vielu, kompleksos un priekšmetos seko cita citai zināmā kārtībā, tā arī visām parādībām un norisēm jānotiek zināmā kārtībā. Šī kārtība jāievēro, un tai pastāv savi nerakstīti noteikumi, nolikumi. Likums ir augstākās varas iestādījums, tas saistās ar Dievu (“Dieva likums”) un ar citām augstākām varām (“Laimes likuums”, resp. lēmums kā likuma piemērojums konkrētā dzīves gadījumā). Vārds likums darināts no saknes vārdā likt, tāpat kā nolikums no nolikt (sk. Švābes augst. min. r. .16. lpp·.). Šāds likums sākumā gan domāts kā zināma noteikta robeža, kuras ietvertā joslā atļaujama zināma rīcības brīvība, bet .vēlāk tautas juridiskā domāšana likumu figurāli iedomājas kā ceļu, pa kuru kārtīgam cilvēkam jāiet un kas nav jāpārkāpj. Kas likumu pārkāpj, tas noziedznieks, tas noziedzas. Šā vārda burtiskā, nozīme ir pārkāpt, jo sakne te tā pati, kas lš. žengti “iet, soļot”, nusižengti “spert nepareizu soli”, vāc. “einen Fehltritt begehen”, žingsnis “solis”. Pēc satura te tā pati uztvere, kas k r. “ преступление, преступникь, bet ne tā, kas v. Verbrechen, Verbrecher, jo pēdējais raksturo aktīvāku normu neievērošanas un to pārkāpšanas veidu.

Ar augstākās varas nolikumu vēlākos gadu simteņos mūsu tautas valodiskā domāšanā saistījies arī likteņa· jēdziens, kas gan pēc prof. Šmita domām esot jaunāks valodas veidojums, jo vecākos laikos likteņa vietā lietojot laimes vārdu. Man šķiet, ka šai sakarā jāizprot arī laika jēdziens. Sakne te tā pati, kas vārdos likt, lieku (no ide. *leiq - “likt, atstāt pāri”, sk. Valdes Vgl. Wb. II 39 u. n. un prof. Endzelīna aizrādījums EMv. s. laiks, likt). Man tikai neliekas gluži iespējams uzskatīt pašu vārdu laiks par pirmatnēju adjektīvu ar nozīmi “lieks, pāri palicis” resp. “pāri palicis laiks, vaļa.” Tad būtu jāatzīst, ka vai nu laika jēdziens bijis jau iepriekš, tikai bez nosaukuma (tas nebūtu gluži neiespējams), vai arī, ja ievērojam, ka zināms jēdziens izveidojas pilnīgi tikai kopā ar nosaukumu, jāatzīst, ka izskaidrojumā ir zināms idem per idem jeb circulus vitiosus. Tādēļ domāju, ka laiks kā jēdziens un kā vārds jau pirmatnē bijis kaut kas substantīvisks ar nozīmi “piešķirts, nolikts” (sal. EMv. II 469 izteicienu kā likts = apm. augstākas varas noteikts, nolemts un III 55 palaiki “atliekas, pārpalikumi”, lš. atlaikas “Rest”; atvasinājuma un diftonga ziņā sal. spiežu║spaids, kliegt ║klaigas, šķiest║skaida) un pie tam sākumā ideāliskā telpiski-lokālā nozīmē. Kā zināms, laika jēdziens cilvēka domāšanas gaitas attīstībā izaudzis no vietas un telpas jēdziena, (sk. par to I nod. min. Kasirera grāmatā 168-170) un tas tā bijis arī mums, jo vēl jau tagad mums ir vārdi kā posms, sprīdis, kurus lietojam gan telpiski-lokālā, gan temporālā nozīmē. Ja sakām “svārki pašā laikā” vai “mija bija pašu laiku, tautietis mani teica pašu laiku” (t. i. “pilnā briedumā, pilnā košumā”, sk. EMv. II 406, jeb, sportistu, valodā runājot, “pilnā, labā formā”, tā tad veidā, izskatā) vai arī “pielaikot, uzlaikot” (lieluma, formas, izskata, tā tad telpiskā ziņā), tad nevar būt šaubu, ka te laika nosaukums un laika jēdziens nepārprotami uztverams taustāmi-formālā un telpiskā nozīmē. Laiks te domāts it kā kāds ideāls veidols, it kā kāda ārēja čaula, kas telpiski ierobežo priekšmetu, it kā precīzi saskanot ar to. Ja sakām “svārki man pašā laikā”, tad domāšanas process patiesībā šāds: līdzās man it kā pastāv mana ideālā telpiskā forma; šai formai ir piemēroti, šai formā it kā iederas jaunie svārki, tādēļ tie “pašā laikā”. Laiks te ir it kā telpisku robežu, telpiskas ierobežotības jēdziens: kas šais telpiskās robežās iederas, tas ir “pašā laikā”. Sal. šai ziņā tautisko krievu izteicienu “сюртукъ въ самой разъ*, kur vārds разъ, ko tagad gan izprotam tikai laika momenta nozīmē, lietots gan vēl vecākā nozīmē “grieziens” (sal. kr. образъ “veidols, veids”, burt. “apgriezums, izgriezums”), resp. mūsu priekšā te atkal tā pati ideālā, cilvēka forma jeb ar zināmām robežām ierobežots ideāls cilvēka veidojums, ko latviski, kā nupat teikts, tik spilgti uztveram izteicienā “pašā laikā”. Līdzīgi tas ir ar kr. пора, jo saka arī сюртукъ ему въ пору jeb какъ разъ въ пору jeb въ самую пору. Tagad kr. пора parasti izprot, laika nozīmē. Etimoloģiski te ide. sakne *per- “pāri vest, pāri nest, pāri kļūt, izvirzīties”, sk. Valdes Vgl. Wb. II 39 un A. Preobraženska Ethnologič. slovarj russk. jazyka II, 106 (1915). No šās saknes kr. valodā vārds переть dažādās nozīmēs, un ar to kr. пора gribētu saistīt Preobraženskis; Valdes, vārdnīca to ticamāk saista ar sensl. porja, prati “zerschneiden”, un tad порá būtu “sprīdis, izgriezums” sākumā atkal telpā, tad laikā; tā jau arī patiesībā ir пора nozīme. Tādējādi izteiciens въ пору atkal nozīmē to pašu ko “pašā laikā”, t i. пора atkal lietots kādas ierobežotas telpas, varētu teikt telpiskas schēmas nozīmē tāpat kā разъ augstāk pieminētā izteicienā въ самым разъ. Kā redzam, pirmatnējākā lokālā nozīme ar vēlāko· temporālo te cieši saistīta. Ir gadījumi, kur pirmatnējākā temporālā nozīme citu izteicienu ietekmē ieguvusi arī lokālu nozīmi, piem., mūsu izteiciens “pašā reizā” (EMv. III, 507), kur vārdam reiza jeb reize, kas aizgūts no viduslejsv. reise, gan sākumā bijusi tikai temporāla - atsevišķā laikā ierobežota posma (sal. šai ziņā mūsu brīdis no brist, tā tad burtiski “viens bridiens”) nozīme, bet kuram izteicienā “pašā reizē” gan tā pati lokāli-telpiskā nozīme kā vārdam laiks izteicienā “pašā laikā”. Ja vispārīgā sakara ziņā vēl ievērojam verbu laicīt EMv. “masēt; sargāt; gaidīt”, -ies “raisīties, kautrēties” un sevišķi izteicienu “kā Dieviņš laicīs” (=noliks jeb noteiks; Pap. un lab. EMv. I 711) un ievērojam, ka laiks apzīmē ne tikai laiku absolūti, bet arī ierobežotu, noteiktu temporālu ilgumu, tad domāju, ko laika jēdziens un nosaukums mums tiešām radies tā, kā tas te tēlots: sākumā noteikts un nolikts ierobežots posms telpā, tad noteikts posms ārējā stundu, dienu un gadu ritumā un beidzot visa ārējā notikumu plūsma absolūtā nozīmē.

No sacītā redzams, ka tas, kas saistās ar zināmu nodibinātu secību un kārtību, iegūst likumības un līdz ar to augstākas varas sankcionētu nepieciešamības raksturu, t. i. regulāri-uzuālais iegūst debitīvi-obligātorisku raksturu. Šo mūsu tautas valodisko domāšanas gaitu labi raksturo debitīva izveidošanās mūsu valodā. Debitīvs, kā zināms, izveidojies no relātīvā vietniekvārda jis partitīvā ģenitīva vai daudzsk. nek. kārtas akuz. okazīonālās saistīšanās ar verba īstenības izteiksmes trešo personu, pie kam senatnē šo savienojumu parasti ievadīja kāds aizrādījums uz kādas parādības vai kāda stāvokļa faktisko pastāvēšanu, piem., tagadējais izteiciens “man (ir) piens jādzer” kādreiz nozīmēja “man ir piens (=apm. “manā rīcība ir piens”), jà (--no kā) dzer”, “man ūdens jāpasmeļ = man ir ūdens (= manā priekša ūdens), jà (“no· kà”) pasmeļ (sal. kr. почерпнуть воды) u. t. t. Kur izloksnēs sastopam jā (sk. Endzelīna Latv. v-as sk. u. f. 499. §), tur to var uzskatīt arī par daudzsk. nek. k. akuzatīvu (jeb nominat.), piem., izteiciena “man milti (sal. pr. meltan) jāmaļ” = man ir milti, jà (-ko) mal u. t. t. Kā vienā, tā otrā gadījumā sākumā domāts tikai aizrādījums uz faktisko konkrēto situāciju un ar to saistīto paradību konkrēto, bet pastāvīgo norisi, bet, kā jau teikts, no ( parastās, kārtējās parādības norises attiecīgā situācijā un šās norises katrreizējās jaunatkārtošanās, tiklīdz rodas attiecīga situācija, izveidojies uzskats par tās nepieciešamību, par tās obligāti-debitīvo raksturu. Te līdzīgs domu gājiens kā mūsu vārdos pienākums, pienākties, kur arī, regulāri atkārtojoties zināmai situācijai, kurā man gadās, man nākas arvienu kaut ko darīt, no šās regulārās atkārtošanās izveidojies mans pienākuma jēdziens ar obligāti-debitīvu raksturu. Līdzīgs domu gājiens jaunākos laikos novērojams vācu vārdā Pflicht no pflegen [šeit tomēr ne katrreiz ir tik skaidra šā pflegen vecākā nozīme, sk. R. Mēringera rakstu “Pflegen, Pflicht, Pflug”, IF XVII (1904/1905), 100 un nāk.]. Citādāks ir domai gājiens krievu vārdā обязанность nо *обвязанность “saistība”.

Šai grupā ieskaitāms arī mūsu vārds pareizs, kas atkal pauž mūsu tautas konservatīvo dzīves uztveri. Pareizs ir darinājums no pareizi, kur reizi ir vecais viensk. datīvs no reiza jeb reize ar nozīmi “kārta, rinda” (sk. EMv. s. reize], kas šai nozīmē jau ir drusku sekundārs sēmaziologisks pārveidojums no aizgūtā viduslejsv. reise “ceļojums, gājiens”, no kura vispirms nozīme “kārta”, v. Mal, kr. рaзъ. Katrā tādā reizē (=braucienā, gājienā) bija vairāki pajūgi, vezumi un kājām gājēji, un tādēļ reize ieguva arī rindas un līdz ar to jau arī plašāku-kārtības nozīmi. Tā kā arī pašas šīs reizes (=gājieni) atkārtojās zināmā relatīvā noteiktā secībā, tad arī šā iemesla dēļ reizes vārds varēja drīzi vien iegūt vispārīgāku kārtības nozīmi (“sasēda meitiņas reizītē”). Ja nu kas notika zināmā sankcionētā secībā un kārtībā, tad tas bija pa reizai (=pa kārtai; sal. nu ir mana reiza, mana kārta), un kas tā pa noteiktai reizai noteiktā kārtībā notika, tas bija “pa reizai resp. pa reizi!”. Nesaprotot vairs vārda izcelšanos, sāka runāt pareizi, no kurienes radās adjektīvs pareizs, kas tad sekundāri atkal balstīja izrunu pareizi.

Tādējādi redzam, ka, zīmējoties uz cilvēka individuālo raksturu, uz cilvēka nostāju dzīvē pret sevi, savu personību, citiem cilvēkiem un visu sabiedrību ar tās tradīcijām un iestādījumiem, mūsu valoda raksturo katru atsevišķu mūsu tautas locekli un līdz ar to visu mūsu tautu un tās garu kā lielas individuālas pašapziņas un pašcieņas, bet arī veselīga konservātisma pilnu, kas godā un uzskata par nesatricināmu visu reiz nodibinājušos, kam piemīt liela iekšēja disciplīna, nosvērtība, mēra sajūta, dziļa nopietnība un instinktīvi-veselīga savas rīcības izpratne gan attiecībā pret sevi pašu, gan arī pret visu sabiedrību, šis latviešu gars būtu dēvējams par sabiedriski-individuālistisku garu, jo tas sevī dziļi nosvērts un apvaldīts, un ja tam varbūt mazāk aktivitātes, kā garam dažās citās tautās, tad savukārt tanī organiski pretīga katra nenosvērtība rīcībā un uzskatos.

Visu laiku šai nodaļā esam runājuši vairāk par pašu latvieša cilvēku, viņa personību, viņa garīgās dzīves vispārīgākām norisēm, viņa nostāju pret sevi pašu, kā arī pret visu apkārtējo ļaužu sabiedrību ar tās iestādījumiem. Tālākā daļa raksturosim cilvēka iekšējos garīgos spēkus, kā arī šo spēku ierosināto cilvēka iekšējo garīgo un ar to saistīto ārējo fizisko darbību, it īpaši zīmējoties uz konkrēto· nedzīvo ārpasauli.

 

Cilvēciskai individualitātei vispārīgi nepieciešams kāds iekšējs virzītājs, tās garīgo spēku un spēju (abi no ide. saknes *sphē(ī)-, sal. kr.спью, спьлый, lat. spēs “cerība”, sskr. sphāyati “briest, top pilnīgāks”, sk. Valdes Vgl. Wb. II, 657) rosinātājs. Šis iekšējais rosinātājs spēks ir cilvēka gars, kas krēti ar elpošanu un dvašošanu (te tā pati sakne, kas dvēseles, saistās ar dzīvību cilvēkā, ar viņa nemirstīgo dvēseli, bet kondvēsmas, arī dusmu - sk. augst. - tāpat kr. духъ, душа, vārdā), ar siltumu un karstumu cilvēka miesā (sal. kr. гореть, горячий, latv. garoza “karstumā pārveidotā maizes virskārta”, garaiņi “karsti ūdens tvaiki” un izteicienu “uzmest pirtī garu = radīt karstumu). Garu mušu valoda pielīdzina kaut kam lidojošam, vēsmai līdzīgam, kas apgaro cilvēka rīcību. Gars saistās ar rosmi (no ross=kustīgs), ar zināmu sparu (tā pati sakne, kas vārdos spert, spārdīt), ar možumu, un modrību (“možs, modrs gars”, sal. lš. mandrùs “munter, keck”, sensl. madrъ “gudrs” ; visi no ide. *mondh-, kas ir alternācijas pakāpe saknei *mendh-, pie kam pēdējā ir savukārt ar dh paplašinātā ide. sakne *mеn- “garīgi darboties” ; še klāt gr. μανθάνω “pētīt, mācīties”, vācu munter “dzīvības pilns, modrs” ; tādējādi možs, modrs ir patiesībā “garīgas pētītāja rosmes, mācīšanās un vērošanas dzinās pilns”). Šā kustīguma dziļākais aktīvais pamats tādējādi ir zināma diezgan stipra tieksme uz garīgu darbību, tas, ko sauc par gara cenšanos, censību jeb, kā tagad parasts teikt, centību (no saknes *cens- jeb cent-, kam sakars ar *cin- vārdā cīnāties “celties, traukties augšup”; ar pēdējo jāsaista verbs cīsties, cīstos, un no tās pašas saknes tad arī cītīgs, cītība); ar centību saistīta cītība ir savukārt īpatnējs cilvēka garīgās rosmes un dziņas izpaudums. Cilvēka gars ar savām īpatnībām visos savos raksturīgos izpaudumos tad arī veido cilvēka nostāju pret ārpasauli - dzīvo un nedzīvo, liek cilvēkam šo ārpasauli skatīt no šāda vai citāda viedokļa.

Latviešu cilvēka nostāja pret ārpasauli pēc valodas liecībām, kā to vairākkārt jau augstāk redzējām, ir dziļas nopietnības, nosvērtības un apzinības pilna. Latvietis ar neapmiglotu, savas rīcības apziņas izpratēju skatu raugās dzīve. Latviešu cilvēks ir dzimis un izaudzis tai pārliecībā, ka viņš kaut kam der. Vēl tagad šim vārdam mūsu valodā ir konkrēta. nepārejoša nozīme “piemērotam būt”, un tā ir šā vārda pamatnozīme, sal. sskr. dhāráyati “viņš tur” (no turēt), kas ir atvasinājums no šās pašas ide. saknes *dher-. Sākumā derēt nozīmējis “piemērotam būt” tīri telpiskā nozīmē, арm. kā namdari saka “šis dēlis, šis akmens tur der vai neder”. Nākošā šā jēdziena attīstības pakāpe ir derēt vispārīgā nozīmē, piem., “es deru par ganu”.= kriev. “я гожусь въ пастухи”, kur vārdam derēt vēl vispārēja stāvokļa, nepārejoša nozīme. Bet kā no nepārejošās nozīmes “viņš man mīl”, “er ist mir lieb” sākumā vēlāk izveidojās “viņš mani mīl”, tāpat nupat minētais izteiciens “es deru par ganu” aprādītā nozīmē pārveidojās par izteicienu “es deru par ganu” = es līgstu par ganu, no kurienes tad vārdam derēt rodas no vienas puses pārejoša nozīme “derēt viņu par ganu” un līdzās ar to vispārīgāka plašāka nozīme “līgt, kaulēties”, t. i. panākt kādu sakaru, izlīdzinājumu, sal. lš. dorà “saskaņa” no šās pašas saknes (lš. deriù, derėti “kaulēties; nest labus augļus) un sskr. dhármah “noteikums, likums” (sk. Valdes Vgl. Wb. I 857 u. n. un EMv. s. derēt.)

Ar derēt tā dažādās nozīmēs kā kauzātīvs saistās darīt ar pamatnozīmi “ko pārveidot par derīgu”. Tādējādi jēdzieni “darīt, darīšana” izpauž zināmu kārtošanas principu (sal. izteicienu “lai viņi savā starpā izdarās” - nokārtojas, tāpat vārdus izdarīgs, izdarība un tagadējo vārdu darījums) - ko chaotisku pārveidot par lietošanai, dzīvei, tālākai kultūrai derīgu, un tādējādi visu, ko latvietis dara, apgaro šis aktīvais kārtošanas gars (to it īpaši skaisti pauž tautas dziesma: garām gāju sila malu, āboliņu dēstīdama: es gribēju sila malu par ārisku padarīt; tas ir citādāks darbības jēdziena uztvērums kā kr. дъло, делать, kas atvasināti no ide. saknes *dhē- “likt, dēt” un uztver darbību bez kādas iekšējas motivācijas, iekšēja raison d'être kā vienkāršu koordinētu, kustību, vienkāršu kustības lietā likšanu, it kā darba kustību kraušanu citu uz cilās; tas pats arī vācu vārdam Tat, tun, tas pats arī lat. facere, sal. perf. fēcī). Šo aktīvo kārtošanas un jaunveidošanas principu un nozīmi šai jēdzienā sevišķi pauž sekundāri-kauzātīvais verbs darināt, piem., darināt pūru “kārtot, gādāt pūru”, linus darināt “Flachs ir Ordnung bringen”, apdarināt jeb nodarināt zarus “zarus nocirst”. Latv. darīt, lš. darau, darýti varētu saistīt arī ar ide. *derā- (sk. Valdes Vgl. Wb. I 803), gr. δραω “daru, veicu”, δράμα “darbība” u. с.. Ноm. δραίνω “daru”, bet katrā ziņā mūsu tagadējais ar darīt saistāmais jēdziens nav tikai kails jēdziens darīt = делать, un tādēļ pirmā etimoloģija ticamāka (sk. EMv. s. darīt).

Ar jēdzienu darīt saistās darba jēdziens, un to pēc Valdes Vgl. Wb. I, 803 tiešām arī varētu uzskatīt kā atvasinātu ar formantu bh no saknes vārdā darīt. Bet lš. dirbt (arī latv. izloksnes dirbt liecina, ka latv. vārdā darbs b gan pieder pie pirmatnējas saknes, un tādēļ to parasti atvasina no ide. *dherbh- (Valdes Vgl. Wb. I 863) “derb, kräftig” un “arbeiten” (=wohl “derb un kräftig sich betätigen”), lš. dirbu, dirbti “strādāt” (ne “darīt”), darbus “strādīgs” (ne “darbīgs”), darbos “darbs”. Tomēr latviešu valodiskajā domāšanā darba vārds gan ievirzījies jēdzieniskā sakarā ar darīt: klasiskā formula ir darbu darīt; labs tas darbiņš, kas padarīts. Tādējādi, ja vārdam darbs arī piemitis sākumā jēdziens “smags, grūts”, tad, nākdams sakarā ar verbu darīt, tas pieskaņojies pēdējam, ieguvis cildenāku nozīmi. Ar to izskaidrojas, ka mums vispārīgi zudusi forma dirbt, jo šai vārdā bija jzjūtama tā pati negatīvā pieskaņa, kas sakumā varēja būt vārdā darbs. Kad pēdējam nozīme mainījās, tas ar dirbt vairs neasociējās: radās jauns atvasinājums darboties, un dirbt kā vispārīgās domāšanas ievirzes, nepamatots un neatbalstīts panīka un izzuda.

Ar darīšanu un darbu saistās pati īpatnējākā latviešu dzīves filozofija, latviešu dzīves ziņa. Nekavēšos te pie uzskatiem, kas šai ziņā paužas mūsu bezgalīgi daudzajās un daudzējādās darbam veltītās tautas dziesmās, nekavēšos arī sevišķi pie tā, ko par darbu teikuši mūsu dzejnieki un rakstnieki (te sevišķi ievērojami ir Raiņa uzskati Zelta zirgā, kur Antiņš jautā: “Vai tad es pēc savas laimes dzenos,· dzenos· es pēc sava darba”, ar ko darbs tiek atzīts par augstāku pienākumu nekā laime: darbs pats sevī slēpj arī darba atlīdzību un galu galā nes arī laimi darītājam. Tāpat visai pazīstami ir arī Ausekļa vārdi: “Darbs ir latvju krietnais tikums, Pamats katrai svētībai, Darbs ir viņu lepnais likums, Pamats dārgai brīvībai”).· “Am Anfang war die Tat,” saka Gēte, un arī latviešu dzīves filozofija atzīst, ka visu lietu pamatā ir darbs, darba rosme. Šo darbu latvieši iedomājas kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu, kā ko nopietnu, svarīgu, bet ne pārcilvēcīgi grūtu un smagu. Latviešiem īsti nav jēdzienu, kas ietvertu sevī specifisko darba grūtumu, nepatīkamo pašā darbā, un nav arī vārdu šādu jēdzienu apzīmēšanai. Darbs tikai grib būt nepārtraukti darāms, tas nepārtraukti arī jādara, un tas ir viss. Darbu darot paiet visa dzīve, un tādēļ dzīvot jau arī nav nekas cits kā tikai darbu darīt. Tādēļ vēl priekš gadiem četrdesmit, šā gadu simteņa sākumā, Rietumu Kurzemē ar nozīmi “darboties, strādāt” pazina tikai vārdu dzīvāt kā parallēlformu vārdam dzīvot “vivere”. Toreiz vēl uz laukiem maz pazina vārdu strādāt, strādnieks. Pēdējais attiecās tikai uz darbu pilsētā, bet uz laukiem un arī kungu gaitās gāja un dzīvoja darbinieki, kalpi. Ja latīniski saka, ka vivere est militare, tad latviski var teikt, ka vivere est laborare, bet bez tā ciešanu elementa, kas saistās ar labōrāre. Darba smaguma un negatīvās puses stiprāks uzsvars latviešu valodiskā domāšanā sāk patiesībā izveidoties tikai svešu tautu un svešu valodu ietekmē, jo citām tautām uzskati, par darbu ir daudz negatīvāki par latviešu uzskatiem. Tā kr. работа saistās ar рабъ “vergs”, tā tad burtiski ir “vergošana, verga darbs” un atiet atpakaļ uz to laiku, kad visus netīrākos un smagākos darbus darīja vergi; tā pati sakne arī vācu vārdā Arbeit, got. arbaifs; No krievu valodas mums ir ienākuši vārdi strādāt, strādnieks, kr. страдать “ciest”, bet страдовать, “darīt grūtu lauku darbu”, страдовой, “strādīgs”, страда, it īpaši лътняя страда, “vasaras darbi”, veckr. страдьникъ “strādnieks”. No viduslejsv. pulen “eine mühsame Arbeit verrichten” aizgūts latv. pūlēties, no kura atvasināti pūles, pūliņš. Mūsu vārdi muocīt, muocīties, mokas, kurus bieži saista ar darbu, arī ir aizgūti no kr. мука, мучить. Tādējādi darbam paliek tikai epiteti smags, grūts, kas ir īsti latviski, bet kas darbam senajā latviešu uztverē tik visai bieži gan arī piešķirti netika. Ka darbs nav rotaļa, ka tas prasa spēka ieguldīšanu, tas skaidrs pats par sevi, un tas nav sevišķi jādaudzina. Darbu kārtīgi darot, tas labi sokas jeb virzās uz priekšu, tas labi veicas. Pašam darbam ir sava veiksme, un veiksme ir arī darba darītājam cilvēkam. Cilvēks, kam tāda veiksme un kas darbu labi veic, ir veikls. Tāds patīkami veicams darbs labi vīkst (=sokas). Sakām arī “otru cīņā uzveikt, ienaidnieku uzveikt”, t. i. šinī vārdam, resp. tā saknei arī latv. valodā spīd cauri tā sēmazioloģiskā nianse, kas lat. vincō, vīcī “uzvarēt”, gotu weihan “cīnīties”, ir. fichim “cīnos”, bet redzam, ka mūsu valodā taisni miermīlīga nozīme ir pārsvarā, kurpretī vecākās valodās tieši šī nozīme parādās mazāk pazīstamos darinājumos, piem., lat. pervīcāx “neatlaidīgs, stūrgalvīgs”, gr. &ύκ έτιεικτός “unbezwinglich” ·=· nenomācams resp. neuzveikts, neuzveicams. Tādējādi tur, kur citu tautu uztverē pirmajā vietā stāv cīņa ar cilvēku kā naidnieku un pretinieku, tur latviešiem mierīgas dzīves uztvere, cīņa ar dabu, ar darba smagumu. Uzvara te ir mierīgā darba frontē. Saprotams, ka šis darbs ir tuvākā kārtā lauku darbs.

Lielo latviešu cilvēka saaugšanu ar darbu raksturo latv. dīks, dīkā stavēt, dīkdienis un citi tās pašas saknes vārdi (sal. arī lš. dykas “leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig”). Līdzas tagad vispārīgi pazīstamai nozīmei dīks “bez darba stāvošs” ir šim vārdam arī veca nozīme tukšs: tiešām, zeme, kas stāv dīkā, ir tukša, neapstrādāta zeme; cilvēks, kas ir dīks, tāpat paliek arvienu tukšā un nekad neko nevar ne sasniegt, ne iegūt. Viszīmīgākais tomēr tais, ka mūsu dīks savu vēl dziļākajā pirmatnējā nozīmē saistās ar krievu дикiй (tāds pats vārds aitādu pašu nozīmi ir arī ukrainiešu, poļu un augšlauziciešu v-ā) “mežonīgs”, v. wild (sk. EMv. s. dīks un Valdes Vgl. Wb. I 775), un šķiet ka šī slaviskā nozīme šai vārdā ir vecāka par mūsu latvisko. Tiešām, piem., kr. дикая местность ir tukšs, neapstrādāts apgabals, tālu no kultūras ietekmes un kultūras kārtotāja darba esoša vieta. Zīmīgi tomēr, ka latviešu uztverē raksturīgākā mežonības pazīme - vienalga, vai runājam par zemi, vai cilvēku, bija tā, ka par mežonīgu uzskatāmais priekšmets vai cilvēks neko nedarīja un ar to nesaistījās arī nekāda pozitīva darbība: tā no *dīks “mežonīgs” drīzi vien izveidojās dīks “bez darba, bez nodarbības”. Otrādi sakot - kas stāv dīkā, tas savā pirmatnējā būtībā ir mežonis, necivilizēts; civilizēta cilvēka pazīme ir tā, ka tam arvienu jādarbojas.

Ja darbs savos pamatos ir kārtošanas, pārveidošanas, kultūras centienu darbs, tad. šim cilvēka kārtotāja saram jāizpaužas dzīvē arī konkrētos sasniegumos. Kur cilvēks ar savu darītāju roku pāri gājis, tur jārodas labiem rezultātiem. Un tiešām, darba sekas latviešu uztverē ir vispirmā kārtā kaut kas ražens, skaidrs un skaists.

Vārda ražens tuvākie radi ir adjektīvs ražs (=ražens, sk. EMv. s. v.) un raža (=kas radies, i. i. izaudzis) ; drusku tālāki jau ir tās pašas saknes vārdi rads, radīt, rast. Ja tagad izteicienu ražens darbs nostatām līdzās izteicienam; ražena dzīvošana, ražens tikumiņš (sk. EMv. s. v.) “laba dzīve, labs tikumiņš”, tad savienojumā ar darba jēdzienu ražens vispirmā kārtā gan nozīmējis to, ko tagad saprotam ar radītāju jeb, kā tagad ne gluži pareizi saka, ar radošu darbu. Ražens darbs bijis ar radīšanu un jauncelšanu saistīts darbs, darbs, kura rezultātā cilvēks ka rada, kura rezultātā rodas kaut kas tāds, kas savukārt atraisa un ierosina jaunus cilvēka spēkus tālākam darbam.

Skaidrs vedams sakarā ar vārdiem skaida, šķaidīt, šķiest, gr. σχίζω, lat. scindō, gotu skaidan “abtrennen”; tādējādi skaidrs ir tuvākā kārtā kaut kas apdarināts, no kura liekie negludumi (ja tas cieta viela, it īpaši koks) skaidu veidā dabūti nost. Skaidrs ir arī tas šķidrums, no kura ar atšķaidīšanu dabūtas nost tur piejukušās cietās vielas. Apm. tas pats, tikai īpašā optiski-aistētiskā uztverē un pakāpē ir arī skaists, kas atvasināts no tās pašas saknes. Augstāk mēs redzējām, ka jauks ir tas, pie kā esam pieraduši, bet aistētiskā uztvere var izaugt arī no darbības rezultāta: skaists tuvākā kārtā nav vis tieši dabas un dabā dotais, tas ir tuvākā kārtā kultūras darba produkts. Tas pats sakāms arī par īpašības vārdu šķīsts, kam tā pati sakne (un, saprotams, arī verbā šķīst): no pirmatnējākās, tomēr vēl sastopamās nozīmes šķidrs (kas arī no tās pašas saknes; dažās izloksnēs šķīsts ir tas pats, kas šķidrs: šķīsta putra) izveidojusies nozīme tīrs (jo šķidrāks jeb šķīstāks, piem., paliek kāds ar netīrumiem sajaukts ūdens, jo tas arī tīrāks), skaidrs; vēlāk arī tikumiskā ziņā tīrs, nevainīgs; no šķīsts “tīrs” nozīmē tālāk atkal atvasināts šķīstīt. No kopējās ide. saknes *skeid- (*sqeid-) visus šos vārdus atvasina arī prof. Endzelīns, sk. EMv. s. šķīst un sev. s. šķiest. Valdes Vgl. Wb. II 544 izsacītās domas, ka šķīsts, šķidrs u. t. t. jāšķir no šķiest, šķiedra, šķaidīt, bet kopā ar skaists, skaidrs jāsaista ar ide. sakni *sqāi (t-, -d-), sk. ibid. 537, man neizliekas ticamas: autora sēmazioloģiskā pieeja man te šķiet pārmērīgi abstrakti-aistētiska, un tai runā pretī jau turpat 537. lpp. no šās saknes minētie vārdi ar konkrētu nozīmi, un šo konkrēto nozīmi no pirmatnējākās abstraktākās nekā atvasināt nevar (bet gan otrādāki).

Diemžēl mēs droši nezinām, ko nozīmē savos pamatos mūsu daiļš, lš. dailùs. Prof. Endzelīns s. v. izsakās, ka visticamāki to esot saistīt ar sskr. dīdēti “spīd, mirdz”, Hоm. δέατο “videbatur”, un šādu uzskatu (no ide. saknes *dei-, *deiā- “hell glänzen, schimmern, scheinen”) aizstāv arī Valdes Vgl. Wb. I 772. Bet jau agrāk lib. c. 764 aizrādīts·, ka lš. dailùs ārēji esot līdzīgs atvasinājumiem no ide. *dā(i)-: *dī- “dalīt, sadalīt, saplosīt”, ar ko šī vārdnīca ibid. atrod par iespējamu saistīt arī sensl. дълъ “daļa”. Šai sakarā vārdnīcas autors izsakās “Wohl nur zufällig klingt an lit. dailùs “zierlich, hübsch”, dailinti “glätten”, dailidé “Kunstdrechsler”. Arī man jāatzīst, ka šai sakarā (izejot no ide. saknes ar nozīmi “dalīt, sadalīt, saplosīt”) saskaņai starp dailùs un citiem drošiem atvasinājumiem no šās saknes ir tikai gadījuma raksturs. Bet arī saistīt mūsu daiļš, lš. dailùs ar jēdzienu “spīdēt, mirdzēt” es tāpat neatrodu par iespējamu. Patiesībā, nekad vārdam daiļš nav optiska mirdzuma nozīmes, nekad neko spīdīgu nesaucam par daiļu tāpēc vien, ka tas mirdz jeb ir spīdīgs. Ja varam sacīt “skaista saule”, tad nekad neteiksim “daiļa saule”, ja sakām “kāda skaista, koša gaisma”, tad nekad nesakām “kāda daiļa gaisma”, ja sakām, ka kaut kas “skaisti, koši, jauki spīd”, tad nekad nesakām “daiļi spīd”. Tas liecina, ka daiļš nav cēlies no mirdzuma vai spīduma jēdziena, bet ka tas no “spīdēt, mirdzēt” tieši jāšķir. Tādēļ atliek tikai domāt, kā arī daiļuma jēdzienā aistētiskais patīkamības resp. skaistuma jēdziens izveidojies kā zināmas apdarināšanas rezultāts, uz ko var aizrādīt tieši lš. dailinti “gludināt” un dailidè “koktēlnieks, virpotājs”, tā tad atkal “koka nogludinātājs, noapaļotājs”. Tādēļ visai ticami saistīt daiļuma jēdzienu un vārdu ar ide. sakni 3:. *del- (Valdes Vgi. Wb. I 809) “spalten, schnitzen, kunstvoll behauen”. No šās saknes (sk. lib. c. 811) ir arī lš. dylù, dilti “sich abnutzen, sich abschleifen” (aus *abhobeln), arī latv. dilt un sevišķi latv. dilot “abschleifen” (sk. arī EMv. s. v.). Ir viegli iedomājams, ka saskaņā ar Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 44. § p. e minētām iespējām visai viegli varēja rasties jauna alterācijas pakāpe *dail- (kā gainīt jeb gaiņāt no dzīt) ar to pašu kauzātīvi-iterātīvo nozīmi, kas raksturīga šai pakāpei. Līdzās nupat minētam dilot tad varēja rasties arī kāds “daiļot ar to pašu nozīmi “noberzt, notīrīt, gludu darīt”, sal. jau min. lš. dailinti “gludināt”. Ar gludumu, jau vispārīgi cieši saistīts aistētisks jēdziens, tādēļ gludu darīt viegli ieguva nozīmi skaistu darīt (sal. arī mūsu izdaiļot “ausbilden, verschönern”). Tā kā *daiļot varēja uzskatīt par atvasinājumu (sal. labot), tad viegli varēja atvasināt formu daiļš, *dailus (lš. dailùs) > daiļš ar nozīmi “gludi apdarināts, labi veidots” (sal. EMv. s. daiļš: daiļi kukulīši, daiļa rota; tas pats gan arī izteicienos “daiļš augums, daiļa mute”). Tādējādi ir stiprs pamats ticēt, ka daiļš pēc savas nozīmes un izveidošanās pieder tam pašam jēdzienu un vārdu tipam kā augstāk minētie skaidrs, skaists u. c.

Ka gluduma jēdziens saistās ar aistētiski patīkamo, liecina arī mūsu vārds glits (arī glīts). Šai vārdā esošā ide. sakne *glei-t- (sk. Valdes Vgl. Wb. I 619 un EMv. s. glīts) saistāma ar latv. vārdiem glits, lš. glitùs “glatt”, glitēt, lš. gliteti “schlüpfrig, glatt werden”, latv. glīta “der Schleim” (līdzās ir latv. sakne glid-: latv. glids “weich, wässerig”, glieds “glatt” u. c.), lat. glūs, -tis-, glūten, -inis “lipeklis”, glis, glitis “humus tenax”, gr. γλία “Leim”, kr. глина u. с., tā tad tai pamatnozīme “lipināt, lipt, noziest”. Ar to, kas lipīgs, kā, piem., māliem, var kādu virsu nogludināt, līdzenu un gludu, un tā tad arī glītu padarīt. Tā tad arī glīts ir cilvēka kārtotājas darbības rezultāts.

Šī pati kārtotāja darbība, plašā mērogā saistāma ar jēdzieniem tiešs, tiesa, patiess, taisīt, taisns. Vispirmatnējākā nozīme gan laikam vārdā tiešs, lš. tiešùs “gerade”, ko saista ar kr. тихъ “mierīgs, rāms”, kr. утъха “mierinājums”; pirmatnējā nozīme tad būtu apm. “vienmērīgs”, un, kā aizrāda prof. Endzelīns sava vārdnīcā s. taisīt, varētu domāt par vienmērīgi mierīgu cilvēka gaitu vai upes plūsmu - tā tad būtu tiešā jeb īstā, cilvēkam piemērotā gaita; tā pati īstenuma nozīme būtu arī izteicieniem kā “tiešie nodomi, tiešā nozīme, tiešs pamats”. Šī pati sakne arī vārdā tiesa =īstenība, patiesība (“kas tiesa, tas tiesa”) un visos atvasinājumos ar juridisku nozīmi, sal. lš. teisùs “gerecht”. No tiešs radies adverbs tiešām jeb tiešam un no tiesa datīviskā savienojumā pa tiesi radies adverbs pa•tiesi, arī patiesi, no kura adjektīvs patiess un vēlāk arī substantīvs patiesība. No uztveres jēdzienā “tiesa, tiešs” ar pakāpi ai atvasināts taisīt, tā tad burtiski “kaut ko par tiešu, īstu pārvērst, padarīt” (sal. lš. tiesti “taisnu padarīt”), padarīt par tādu, kādam tanī vajadzētu būt. Taisns tā tad burtiski ir apdarināts, apstrādāts no sākuma konkrētā, vēlāk arī juridiskā un vispārīgi abstraktā nozīmē. Redzam, ka vārdos taisīt, taisns u. c. atkal izpaužas latviešu cilvēka aktīvā kārtotāja darbība - pārvērst kaut ko pareizā stāvoklī.

Garām ejot jāpiezīmē, ka diemžēl, mēs atkal pavisam droši nezinām, kāda ir jēdziena īsts pirmatnējā nozīme. Prof. Endzelīns EMv. s. īsts to saista ar lš. ýsčias “deutlich, offenbar”, lš. áiskus, éiškus, ýskus jeb ýskus “deutlich” [sk. arī Endzelīna rakstu. ZfSlPh. XVI (1939), 1/2 111], latv. dial. īksts “īsts” (no saknes *īsk-, kas tad arī lš. vārdos). Lš. áiskus, veclš. iškus (iškus “deutlich” sniedz arī Kuršāta vārdnīca) Valdes Vgl. Wb. I 2 atvasina no· ide. ai- “brennen, leuchten”, bet nesaista ar to ne sensl. истъ “īsts”, ne arī latv. īsts (lib. c. 203, kur pieminēts истъ, bet bez etimoloģijas). Trautmanis BSlWb. (1923), 105 dod to pašu etimoloģiju, ko Endzelīns, bet tālākus sakarus arī nenoskaidro. Katrā ziņā maz ticams ir Bernekera aizrādījums Sl. et. Wb. 436, ka latv. īsts aizgūts no krievu valodas (kr. истый = īsts). Ja apcerētās etimoloģijas pareizas, tad latv. īst- būtu atvasināts no pirmatnējās saknes *ai-s- ar otrēju paplašinājumu -t-, tā tad *aist- (*aist- var būt arī kontāminācija no *ai-s- un *ai-to, sal. sskr. ētah “schimmernd, schillernd.” Valdes Vgl. Wb. I 3). Nebūtu neiespējams domāt arī par šās pašas saknes paplašinājumu *ai-dh- (Valdes Vgl. Wb. I 4) “degt, gaišam būt”, kas vēl būtu dabūjis klāt -st- (sk. ibid. 5) kā lat. aestās, -ātis “vasara” (=karstais, gaišais laiks) no saknes *aidhst-; īsts tad arī būtu gaišais, bet ar konkrētāku nozīmi degošs, kādas mūsu vārdam īsts nav. Tādēļ šis atvasinājums nav drošs.

Runājot par darīšanu, taisīšanu, nevar paiet garām tik svarīgam jēdzienam, kāds mūsu latviešu gara un materiālās dzīves pasaulē ir jēdziens rikuot un rikuoties. Par šiem un ar tiem saistītiem citiem vārdiem, it sevišķi par vārdu riks, jau daudz rakstīts, sk. Būgas plašo piezīmi K. ir S. l 64-66, kur pieminēti ar`i agrāki raksti, un pēc tam prof. Endzelīna piezīmes EMv. s. rīkot un rīks. Būga, runādams par lš. rykáuti “regieren, schalten, herrschen” [Būga: “valdýti, tvarkýti (“etwas in die gehörige Fassung bringen”), redýti (“bekleiden”; aizgūts no slavu valodām, sal. kr. рядить, поражать, pirmnozīme arī “sakārtot”)] negrib to šķirt no latv. rikuoties “anordnen, schalten und walten” un grib abus tos saistīt ar lš. rykas “ierocis, trauks”, latv. riks (ar tādu pašu nozīmi, sal. rīku lupata = trauku lupata). Visus tos Būga uzskata par dzimtiem baltu vārdiem un šķir no Daukanta rakstos sastopamiem ls. rykè un rykys (“valsts; valdinieks, karalis”), uzskatīdams pēdējos par individuāli daukantiskiem, literāriem aizguvumiem no senpr. valodas. Citiem lietuvju rakstniekiem un lš. sarunas valodai šie vārdi sveši. Prof. Endzelīns gribētu rīkot nozīmju grupā šķirt abstraktākās, vairāk ar vispārīgu kārtošanas jēdzienu saistītās nozīmes “anordnen, verfügen, zu irgend einem Behufe anwenden; vorbereiten, fertig machen, zurichten” no konkrētākās “ein Pferd beschirren” un tāpat šķirt arī abstraktāko refleksīvo “sich anschicken, Vorbereitungen treffen” no konkrētākās “hantieren, sich zu schaffen machen, sich mit etwas abgeben”. Konkrētākās viņš gribētu saistīt ar riks, abstraktākās turpretī uzskatīt par izveidotām uz kādas aizgūtas ģermāņu saknes *rīk- pamata, saistīdams tās ar senpr. rikawie “regiert”; pēdējā atvasināta no senpr. rikijs “Herr”, un tas savukārt aizgūts no ģerm. *rīkīs. Paša rīka etimoloģiju EMv. s. riks prof. Endzelīns atzīst par neskaidru; varbūt ka rīks, saskaņā ar Leskīna visai atturīgām domām Abl. 281, saistāms ar lš. reikia “vajaga”, kura pirmatnējā nozīme savukārt neskaidra; vai pēdējais saistāms ar lš. riekti “maizi griezt, pirmo reizi art”, latv. riekt (tas pats), ir jautājums (sk. Valdes Vgl. Wb. II 344). Ar rīks EMv, ar jautājuma zīmi saista latv. rieči = rīki, das Handwerksgerät.

Viss šis jautājumu komplekss reducējams uz diviem: 1) vai rīkot un rīks ir vienas saknes un pie tam baltu vārdi, kā domā Būga, jeb vai tie dažādu sakņu vārdi un rīkot pa daļai izveidots uz svešā pamata, kā domā prof. Endzelīns, un 2} kāda ir šo vārdu; etimoloģija.

Ja atzīstam principu, ka abstraktākā vārda nozīme parasti izaug· no konkrētākās, tad grūti saredzēt nopietnu pamatu šķirt konkrētākās vārdu rīkot un rīkoties nozīmes no abstraktākām. Tiešām, ja sakām “rīkot jeb sarīkot arklus aršanai, izkaptis pļaušanai, traukus ūdens nešanai, zirgus braukšanai” vai pat “sarīkot savus amata rīkus tādam un tādam darbam”, kur visur taču rīkot tādā pašā nozīmē, kā rīkot zirgu, t. i. stipri konkrētā, un ja sakām “viņš veicīgi rīkojas ar saviem amata rīkiem;” (sal. EMv. “izveicīgi rīkoties”), tad kāpēc būtu jāmeklē īpaša nozīmes nianse izteicienos “rīkot jeb sarīkot (te vairāk saka izrīkot) ļaudis, rīkot saimi, rīkoties uz kāzām”? Man šķiet, ka te dažādos gadījumos rīkot un rīkoties vienīgi ar to nozīmes niansi, kas parasti ir vārdiem pārnestā nozīmē, piem., viņš taisa ratus - taisa troksni, jokus, labus veikalus; viņa taisās sev drēbes -· viņa taisās doties uz pilsētu. Tādēļ man atliek pieslieties tikai Būgas uzskatam un domāt, ka mūsu rīkot, -ies visās nozīmēs ir vecs baltu vārds un tā nozīmi atsevišķos gadījumos lieki censties saistīt ar aizgūto ģerm. sakni *rīk-, Arī a priori izliekas maz ticams, ka tik izplatīts un mūsu sadzīvē tik svarīgs jēdziens kā rīkoties būtu aizgūts. Bez tam aizgūst taču tuvākā kārtā substantīvus, un ja mums un arī leišiem nekāda aizgūta substantīva *rīks, *rykas ar nozīmi “valdnieks, kārtotājs” nav, tad grūti ticēt, ka, substantīvam neesot (rīks no rīkot pēc šā uzskata taču jāšķir), uz it kā aizgūtas saknes pamata vien būtu izveidojies kāds verbs ar tik svarīgu nozīmi. Atsevišķi tad paliek senpr. 2. Sg. Praes. rikawie “regierst”, 3. Sg. Pr. rickawie “herrschet”, 2. PI. Imper. rikauite “herrschet”, kuŗus, kā zināms, saista ar senpr. rikijs, sk. Trautmaņa Apr. Spr. 221, un pēdējo, kā jau augstāk teikts, uzskata par aizgūtu no ģerm. *rīkīs; no “kāda ģermāņu vārda (varb. no gotu reiki “valsts”, bet varbūt arī no vēlākā viduslejsv. rike “Reich, Kaiser”, sal. Būgas. uzskatu lib. cit. 64) katrā ziņā aizgūts senpr. rijks, rīks “Reich”. Ja nu arī tiešām senpr. valodā visu šo vārdu starpā būtu presumējainais sakars, tad tomēr ar to nepietiek, lai šo sakaru attiecinātu arī uz lš. un latv. valodu. Bez tam tas senpr. verbs, no kura atvasināta prūšu forma rikawie u. c. var būt arī īsti baltisks verbs kā mūsu rīkot, lš. rykáuti, kam tikai vēlāk radusies saskaņa ar aizgūto rikijs. Varam iet pat vēl tālāk un teikt, ka pat senpr. rikijs ir tikai pa daļai aizņemts. Būtu pilnīgs pamats apgalvot, ka tajā saplūduši divi vārdi: viens varētu būt atvasinājums no baltu saknes vārdā rīkot, rykáuti, latv. apm. *rīcis=rīkotājs (sal. lš. kariáuti = kaŗot un karys “karotājs·, varonis”), un otrs - aizguvums vai patstāvīgs veidojums no aizgūtās ģermāņu saknes *rīk-, kas atrodama arī kā jau teikts, katrā ziņā par aizgūtu atzīstama senpr. rijks. Šis aizgūtais jēdziens saistījies ar pirmatnēji prūsiski-baltisko jēdzienu vārdā rikijs un tā piešķīris pēdējam aizgūta vārda raksturu. Tā kā pēdējais tādējādi bija kļuvis tuvāks arī vāciešiem, tad pēdējie to uzskatīja par savu vārdu un sevišķi kultivēja, nobīdīdami prūšu valodā pavisam pie malas veco prūšu vārdu no saknes vald-, no kura sastopam tikai viensk. dat. waldniku “dem König” un daudzsk. ak. wāldnikans.

Etimoloģiski Būga lib. c-66 saista lš. rýkas ar lš. rikè “kārtība” (suvesti į rikę “sakārtot”; vecis, rikia arha eilė “rinda”) un to tad saista ar vidusaugšv. rihe, tag. v. Reihe un tālāk ar lš. riekti (arī latv. riekt), sk. augst. Pamatnozīme pēc Būgas būtu “taisni iegriezta svītra, taisni novilkta vaga, taisne vispārīgi, rinda, kārtība”. Šo pašu etimoloģiju lš. riekti sniedz arī Valdes Vgl. Wb. II 344 [no ide. saknes reik(h). “ritzen, reissen”], bet rika vārdu ar to nesaista. Turpretī EMv. s. rīks sniedz augšz. maizes reiks (= rīks) “maizes nazis”, kas tā tad atļauj rīka jēdzienu saistīt ar riekti, mūsu riekt. Vēl ciešāks kļūst šis sakars, ja rīka vārds saistāms ar rieci, ko ar jautājuma zīmi atzīst EMv. s. v., kam taču sakars ar riekt vēl tuvāks. Ja vecs ir vārds rīce EMv. s. v.'“Einrichtung”, dafür auch ierīce, un ja arī šis vārds, kas tagad izskatās pēc neoloģisma, patiesībā ir vecs vārds, tad jāatzīst, ka šie vārdi patiesībā nozīmē iekārtu, resp. te mūsu priekšā Būgas uzsvērtais un jau augstāk pieminētais kārtības, sakārtošanas jēdziens, kas var būt izveidojies ne tikai Būgas aprādītā veidā, bet arī no apdarināšanas, kulturālizēšanas jēdziena. Ja sakām šaujamais rīks, dzirdes rīki, vīra rīki, tad te tiešām rīks savos pamatos ir kas sakārtots, apsvērti izveidots, bet ja runājam par kādu vienkāršāku rīku, tad pirmatnējā veidā tas varēja būt kaut kas (kāds rīks modernā nozīmē vai arī kāds koka trauks), kas tikai kārtīgi izgriezts un apdarināts ar nazi. Šāda nozīme ir gan pirmatnējā vārdam rieči, jo tas apzīmē ar naža palīdzību darinātus priekšmetus (sk. EMv. s. v.) - slotas·, dakšas, spriguļus, un tādējādi arī rīka· vārds jau pašos pamatos varēja būt vēl sevišķā ciešākā konkrētā sakarā ar riekt, ietverot, saprotams, sevī arī šai saknei piemitīgo jau ļoti agro kārtošanas jēdzienu. Jaunizveidotais rīks arī pats nereti atkal noderēja griešanai, un tā rīka jēdziens varēja vēlreiz sekundāri saistīties ar riekt kā to novērojam augstāk min. maizes rīks. No rīks darināts rīkot, un tas pirmatnēji nozīlabāk pielāgot un sataisīt darbībai. Cilvēks, kam piemēroti rīki, bija rīcigs cilvēks, tam bija sava rīcība sākumā konkrētā nozīmē (=rīku krājums), vēlāk abstraktā (=prasme tos rīkot, vēlāk prasme, māka un veids vispārīgi rīkoties). Gribētos tā tad teikt, ka jēdzienā rīkot mēs sastopamies ar jēdzienu, kas radniecisks tam, ko atrodam vārdos darīt, taisīt, kārtot.

Šis kārtotājs un pozitīvā virzienā veidotājs princips latviešu cilvēka rīcībā un cilvēka uzskatos ir novedis arī vēl citādā ziņā pie veselas rindas citu mūsu svarīgu jēdzienu un to nosaukumu izveidošanās. Cilvēka rīcībai nepieciešams, lai viņš vispirms pats būtu ticis un kļuvis par rīcībai spējīgu cilvēku un pie tam pozitīvā virzienā, lai viņš būtu pārdzīvojis zināmu garīgās un arī materiālās izveidošanās procesu. Šeit nu sastopamies ar mūsu jēdzienu un nosaukumu tikt, tīku, tiku =· patikt (tomēr lš. tikti “passen, taugen”), bet arī ar mūsu dienās pat vēl svarīgāko jēdzienu tikt, tieku, tiku (lš. tenku “reiche hin, werde zu Teil”; latviski te infinitīvarn vajadzētu būt *tekt un pagātnei *teku; sk. abus tikt EMv. s. v. un Le. Gr. 576). Ja ņemam inf. tikt, tad tas mums tagadējā sadzīves valodā biežāk liekas saistīts un saistāms ar tieku, tiku nekā ar tīku/tiku, lai gan tas tā īsti nav un pirmā verba nozīme tikai stipri ietekmējusi arī otru. Ja ņemam tikt (tīku no *tinku ar tagadnes nāsālo infiksu), tad jēdziens tikt te patiesībā arī ir zināma rezultatīva stāvokļa izpaudums, apm. tāpat kā kļūt, bet tikai ar spilgti izpaustu pozitīvu un labpatikas jeb tīksmes momentu, zīmējoties, uz šās parādības uztvērēju, t. i. to personu, kuras vārds parasti stāv datīvā. Kas kādam tīk, tas var būt pārdzīvojis arī īpašu tikšanas (no tieku) jeb tapšanas procesu, bet svarīgākais ir tā vai viņa (ja tas dzīvs priekšmets) tagad sasniegtais, tagad pārdzīvojamais jeb pieredzamais stāvoklis, kad tas vai viņš visiem tīk. Tādējādi, ja tautas dziesmā jaunava saka, ka jauneklis “netīk manam prātiņam”, tad tas tuvākā kārtā nozīmē, ka attiecīgais jauneklis rakstura vai kādā citādā ziņā nav izveidots tā, lai būtu viņai piemērots. Turpretī, kas attiecīgi piemērots ir, tas tīk, tas tīk arī citiem, un kas visiem tīk (=patīk) un arvienu ir ticis, tas ir tikls, tam ir tikums, tas ir īsti un piemēroti izveidojies šinī pozitīvā izveidošanās procesā. Tikums tā tad nozīmē garīgu veidojumu aistētiskās vērtības virzienā, kādas augstākas varas veidotu cilvēka garīgo apstrādājumu, apdāvinājumu morāliski-pozitīvā un morāliski-aistētiskā virzienā. Cilvēkam ar tikumu ir sava garīgā pievilcība, kas visiem tīk, tanī ir kāds vērtīgs garīgs saturs, tanī ir sava garīgā satversme, sava ticība, apm. tā, kā tauta saka, ka “zāģim nav ticības” vai “ķēvei ticība bija laba”. Ticība te nozīmē apm. veidojums, un saknei tik- šai gadījumā ir tā nozīme, kas jo spilgti parādās tās divskaņu ei//ai pakāpē, sal. tālāk min. senpr. teickut “schaffen”, taykowuns “gemacht”, tickint “machen” (sk. EMv. s. teikt). Ja to izsakām ar verbu, tad jāatzīst, ka ticēt te nozīmē, kā saka prof. Endzelīns EMv. s. ticēt, “fest gefügt sein”, t. i. stingri nostiprinātam būt, piem., zināmā pārliecībā, zināmos uzskatos, pie kam aistētiskais moments te nozīmē atkāpies sēmazioloģiski-pirmatnējākā vispārīgākā apdarināšanas, pielāgošanas momenta priekšā. Un tiešām, ja kāds ir par kaut kādu, lietu vai kaut kam par labu zināmā drošā pārliecībā, ja viņš, tā sakot, ir nostiprināts, pielāgots viņam par labu, tad viņš tam (cilvēkam, parādībai, idejai) tic. Kad vārds ticēt, sākumā nepārejošā, zināma stāvokļa nozīmē, līdzīgi daudziem citiem pirmatnīgiem i-celma verbiem ieguva pārejošu nozīmi, tad radās jēdziens ticēt pilnīgi modernā nozīmē un arī pilnīgi modernā šās parādības uztverē (jāievēro, ka līdzās “es to ticu” biežāk tomēr ir sastopama konstrukcija “es tam ticu”, pie kam vecākā, pirmatnējākā semazioloģiskā nianse un parādības uztvere gan izpaužas konstrukcijā ar datīvu). Pirmatnējā ar sakni verbā ticēt saistītā veidošanas nozīme vēl parādās mūsu vārdā teikt, ko tagad gan vairāk pazīstam ar nozīmi sacīt (lš. teikti “fügen”, teikti “sagen”), un arī vārdā teika, kas kādreiz nozīmējis kaut ko sacerētu, izveidotu, sataisītu, tagad izjūtam tikai “sacījuma, stāstījuma” nozīmi. Turpretī vārdā pateikt = pateikties vēl jūtama veca nozīme “ko labu atdarīt”, apm. kā kr. благодарить = одарить чьмь-нибудь благимъ. Vēl vairāk tas jūtams leišu vārdos tiekti “bereiten”, jau minētā teikti “fügen”, taikyti “mehrfach zusammen fügen”, taikus “zusammenpassend”, santaika “miers”, jau min. senpr. teickut “schaffen”, taykowuns “gemacht”, tickint “machen” (sk. dažus aizrādījumus arī Valdes Vgl. Wb. I 725). Šī veidošanas un darināšanas nozīme ir tomēr cieši saistītu ar morāliski-aistētisku niansi, jo visos šais vārdos dažādās pakāpēs ir tā pati sakne, kas vārdos tikt, tīku = patikt (bet, kā jau augstāk teikts, veidošanās nozīme ir gan pirmatnējākā par morāliski-aistētisko). Tomēr nav noliedzams sakars arī ar otru nozīmes un lietošanas ziņā līdzīgu verbu, jau augstāk pieminēto tikt, tieku (<* tenku) “kļūt, tapt”, un dažas, sev. ref. fonu. no tikt, tiku ir arī ar nozīmi “notikties -· norisināties”; citiem vārdiem sakot, starp dažām formām no tikt, tīku un dažām no tikt, tieku nav novelkamas stingras robežas. Tomēr verbam tikt, tieku pašam par sevi nav pamatā nozīmes “pārveidoties par kaut ko labu”, bet tikai tīrā nozīme “veidoties, kļūt, tapt”, īpatnēji-pozitīva nozīme ir tikai vārdiem pārtikt, iztikt: kas ir īsti ticis, tas ir ticis arī pāri zināmām grūtībām, ticis no tanī ārā, tās veicis, un tas ir tādējādi pārticis un izticis. Tādā ceļā tas guvis arī zināmus panākumus un tuvākā kārtā, saprotams, materiālā dzīves laukā. Visās šais parādībās zīmīgs tas, ka mūsu vārdiem, kas saistās ar tikumības jēdzieniem, piemīt arī skaistuma jēdziens: tas mūsu tikuma un tikumības jēdzienu tuvina grieķu καλοκαγαθία jēdzienam. Tādēļ arī, piem., tikls ir dažreiz ne tikai tikumiski augstvērtīgais, bet tāds, kas izskata kārtīgs, glīts, pievilcīgs (sal mūsu austrumu izloksnēs netikle “apģērbā nekārtīga, nesasukāta meitene”).

Etimoloģiski ar tikt, tieku, bet sēmazioloģiski ar tikt, tiku saistās mūsu vārdi saticība, saticīgs, satikt. Tie patiesībā pieder savstarpējo sociālo attieču raksturotājiem vārdiem kā laipns, pieklājīgs u. c. (sk. 183. lpp.). Šaurākā uztverē satikt tagad nozīme sastapt (“es viņu satieku vai satiku”), bet plašāku savstarpēju atliecu raksturojuma (“viņi labi satiek”) tas pēc savas nozīmes būtībā līdzinās tam, ko citādi izsakām ar vārdiem “saderēt, saderēt kopā”, tā tad apm. “fest ancinder gefügt sein”, un līdz ar to apm. ar to pašu pamatnozīmi, kas ticēt un citiem. Saticīgs jau arī ir tuvākā kārtā saderīgs, saticība ir saderība. Savstarpējā garīgā saskaņa ļaužu starpā, saprašanās un vienprātība tā tad dibinās vispirmā kārtā uz ārējās, vēlāk arī uz dziļākas garīgākas savstarpējās piemērotības, saticības.

Jau tas fakts vien, ka tik principiāls jēdziens kā tikuma un tikumības jēdziens mums tik cieši saistās ar aistētisko skaistuma jēdzienu, liecina, ka aistētiskajam daiļuma jēdzienam ļoti svarīga nozīme mūsu tautas garā. Zīmīgs šai ziņā ir mūsu vārds balts, kas konkrēti apzīmē tīri optisku iespaidu, ko mūsu tauta jo stipri atzīst arī par aistētiski vērtīgu, un patīkamu. Šis optiski patīkamais un aistētiski augsti vērtējamais iespaids tiek pārnests arī uz cilvēka tikumisko (tautu meita ir balta ar savu tikumiņu), savstarpējo simpātiju (balta māmuliņa, brālīti balto) un vēlāk arī uz vispārīgo pat. dzīves praktiskā ziņā pozitīvo sfairu (baltas dienas). Balts tādējādi ir kā aistētiski, tā arī ētiski pozitīvais. Aistētiskā principa lielā nozīme mūsu tautas garā izpaužas mūsu valodā arī vēl tai faktā, ka mums ir kādi desmit vārdi skaistuma jēdzienu apzīmēšanai (skaists, daiļš, glīts, jauks, grezns, lepns, patīkams, košs, smuks, krāšņs - pēdējie divi pat aizgūti. Arī citi īpašības vārdi atsevišķos gadījumos var tikt lietoti aistētiski patīkamā apzīmēšanai).

Tikumiski jēdzieni ir arī krietns un nopietns. Krietns (sk. EMv. s. v.) saistās ar krîts “tīkliņš”, krija “liepas miza, groziņš no liepas mizas”, kriet “krejot”, gr. κρίνω “šķirt”, lat. cribrum “siets”. Krietns tā tad ir “izsijāts, caur dzīves sietu izgājis”. Vārdā nopietns sakne tā pati, kas vārdā piets, piete (cirvim), senpr. pentis “papēdis”; burtiski tā tad nopietns ir “kas ko dara no pašiem pamatiem, pašiem papēžiem”.

Svarīgs sadzīves un vēlāk sevišķi kareivisks tikums arī mūsu senčiem bijusi drùosme, drùosma; cilvēks ar tādu tikumu bija drùoss jeb drùošs. Lš. drąsùs “drošs” aizrāda, ka tas saistāms ar dręsù “wage”, drįstéti “wagen”, mūsu agrāko drìstēt, tagad drīkstēt. Redzams, ka te pamatā atkal vairāk tīri miermīlīgs sadzīves un ne kara gaitu tikums: druošs bija tas, kas dzīvē šķitās drīkstam ko darīt, ko, varbūt, citi nedarīja aiz bailēm no riska, drošs bija dzīves uzņēmības, darba neatlaidības pilns, cilvēks ar “drošu gribu”. Te apm. tāds pats jēdzieniskais veidojums kā mūsu vārdos veikls, veikt, salīdzinot ar lat. vincō.

Drosmes ārējais izpaudums bija brašums. Kas bija drošs, bija arī parasti brašs. Šā vārda etimoloģija nav droši zināma, sk. EMv. s. v., bet iespējamie sakari aizrāda uz jēdzieniem “lepnam un diženam būt, spīdēt, mirdzēt”.

Fināli ievirzīts, bet citādi pasīvs stāvoklis ir tas, ko izsakām ar vārdiem cerēt, cerība (sal. augst. 116. lpp. par vārdu vilties). Pamatā te jēdziens degt, kvēlot, t. i. degt ilgās, gaidās; sakne te tā pati, kas vārdos ceri, ceras “karsējamie akmeņi pirtī” (sk. EMv. s. ceri; neskaidra ir Valdes Vgl. Wb. I 411 sniegtā etimoloģija).

Ja ņemam tīri intellektuālos jēdzienus un to nosaukumus, tad jāsaka, ka šī kategorija arī vēl mūsu dienu valodā nav tik pārmērīgi kupla. Viena daļa nosaukumu te ir veci vārdi kā prast (sal. gotu frabjan “verstehen”), prāts (g. frabi, “Verstand”, frobs “verständig”), maņa, minēt, zināt, atzīt, jēga (jāsaista ar gr. ήβη = spēka pilns vecums) (sk. visus šos vārdus M v. s. v.), daži aizgūti kā uoma (arī uôma un ùoms) no kr. у.мь (jau stipri attālā senatnē) un duōma, duomât no kr. дума. Šā pēdējā vietā latv. izloksnēs sastopams tencināt “pateikties” (sk. EMv. s. v.), kas ar saknes beidzamā līdzskaņa variāciju saistāms ar lat. tongeo “atzīt”, gotu bagkjan “domāt”, v. denken; tenkas tad burtiski būtu kāda cita cilvēka atziņas un domas par otru; tās parasti mēdz būt negatīvas; tādēļ arī negatīva nozīme tenkas jeb tenku vārdam. Tencināt turpretī ir ar pozitīvu nozīmi un liekas izveidojies jau tad, kad vārdam tenkas vēl nebija negatīvas nozīmes; tā burtiskā nozīme “likt ļaudīm būt labās domās par kādu, sagādāt kam labu slavu ļaudīs”; tencināt ko retumis arī tieši nozīmē “daudzināt, slavēt”. Ar negatīvu nozīmi, kas varētu arī būt pilnīgi, adekvāta tenku jēdzienam, sastopam tincināt, burt. “spiest otru izteikt savas domas”.

Īpatnēji latvisks intellektuāls jēdziens ir gudrs, no kura arī daudz citu atvasinājumu. To prof. Endzelīns EMv. s. v. saista ar lš, gùdinti “geistig anregen”, lš. gùsti (praes. gundù) “klug werden”, Nīdermaņa lietuviski-vāc. vārdnīcā gùdinti tulkots “jemanden an etwas gewöhnen, jm etwas beibringen”, t. i., ļauj saskatīt šai vārdā sakaru, ar lš. gáuti “dabūt”, latv. gūt; ar šā vārda sakni (ide. *gouā-, *gū- “Hand, ergreifen, einhändigen”) Valdes Vgl. Wb. I 637 - gan ar jautājuma zīmi - saista lš. guvùs “gewandt, geschickt”, kas nozīmes ziņā tuvs latv. vārdam gudrs, lš. gudrùs. Latviešu tautas uzskatos gudrā, gudrības jēdzienu parasti saista ar prasmi sev kaut kādu labumu iegūt (sal. parunu, ka· gudram maize uz akmeņiem aug; taut. dziesmu: daža laba rudzu klēts gudra vīra galviņā). Tādēļ pēc latviešu tautas uzskatiem gudrs katrā ziņā jāsaista ar gūt, un arī valodas dati īsti pretī tanī nerunā, kaut arī to ar visai dziļu pārliecību neattaisno. Pap. un laboj. EMv, s. v. I 416 aizrādīts, ka Holg. Pedersens to saistot ar het kūtrus “liecinieks”; liecinieks tā tad būtu “kādā notikumā gudrais, informētais par to”, bet vārda pamatnozīmi tas sīkāk nenoskaidro, kaut arī nupat izteiktiem uzskatiem pretī nerunā.

Ar gara un prāta jēdzienu es gribētu saistīt arī latv. mantas vārdu. Prof. Endzelīns EMv. s. v. izšķir divus mantas vārdus: vienu ar nozīmi “pārliecība, prāts” (es teiktu arī “gara spēks”) viņš gribētu, saistīt ar ide. sakni *men- (lat. mens, latv. miņa, minēt, maņa), otru gribētu uzskatīt par aizgūtu no vecā vācu (viduslejsv.) monthe “Münze”. Ar lš. menta “Sinn, Geist” pirmo vārdu saista arī Frenkelis FBR. XI, 52; par mantu īpašuma nozīmē Frenkelis domā tāpat kā Endzelīns, sk. ib. 58. Man tomēr ir zināms, ka prof. Endzelīns vēl neatzīst jautājumu par galīgi izšķirtu. Es tādēļ gribētu aizstāvēt savu jau kādreiz, izteikto uzskatu, ka manta “Gut, Eigentum” nevar būt aizgūta no monthe [ka šis vārds varētu būt aizgūts no viduslejsv. vārda. monthe, to aiz kultūrvēsturiskiem motīviem negribētu atzīt arī prof. A. Švābe (sarunā)]. Kaut gan EMv. s. v. aizrāda uz parallēlēm kā gotu skatts “naudas gabals (δηνάριον.μνα)”, bet senaugšv. scaz “Geld, Schatz” (bet arī denarius), tad nav jāaizmirst, ka šiem ģermāņu vārdiem jau no sākta gala bijusi arī plašāka nozīme “nauda” (sal. Kiparska Die gemeinslav. Lehnw. aus. d. Germ. 187 uzskatu par šā vārda nozīmi: “ ... die für das Germ. so charakteristische Bedeutung “Geld”), ko starp citu pierāda arī jau gotu skaitļa “naudmainis”, tā tad apm. naudinieks, kas šādā nozīmē gan iespējams tikai tad, ja arī g. vārdam skatts pieņemam plašāku nozīmi. Un no plašākā jēdziena nauda jau viegli var izveidoties naudas gabala nozīme, piem., ja latviski saka, ka lats (zināms konkrēts lats) ir nauda, t. i, naudas gabals. Bez tam, ja šis vārds būtu aizgūts no viduslejsv. valodas, tad tas būtu samērā vēls aizguvums un tad varētu sagaidīt, ka tas būtu aizņemts ar konkrētu pekuniāru vērtību - kā orts, ārtaugs, mārka u. c. -, vai vismaz, ka vārdam manta būtu kaut kur tieši naudas gabala nozīme, bet tādas nozīmes nekur nav: mantas nozīme arvienu plašāka. Tādēļ domāju, ka manta kā cilvēkam piederīgu materiālu vērtību komplekss nav šķirama no mantas “prāts, pārliecība” un burtiski ir šis pats vārds, kas tikai vēlāk ieguvis materiālās vērtības nozīmi. Un robeža starp mantu kā prātu, kā gara spēku un mantu materiālā nozīmē arī ikdienas dzīvē nemaz nav tik viegli novelkama. Ja ņemam, piem., izteicienu EMv. s. manta II (no Janševska): “man viena manta, kāda vieta”, tad nemaz nevar droši apgalvot, ka te pirmatnēji manta, domāta materiālā nozīmē. Šai vietā sakām arī “viena alga, viss viens (vulgariter “viens pīpis”)”, tā tad no vienas puses tiešām apm. “vienāds guvums, vienāds labums”, bet no otras puses arī “vienāda gara noskaņa, vienāds prāts”. Tādēļ liekas, ka pat konkrētākā mantas vārda agrāka nozīme bijusi vairāk ar abstraktāku vispārīgāku raksturu un proti vērtība, viss viens, vai tā materiāla, vai garīga rakstura. Un šķiet, ka vēl pirmatnējākā uztverē mantas jēdzienam varēja būt vēl ciešāks sakars ar prāta jēdzienu saknē *men-, proti, mūsu senči intuitīvi izprata, ka to, kas tiešām ir manta (=vērtība), to noteicis cilvēka prāts, un lai kaut ko atzītu par mantu, bija nepieciešams, lai prāts to būtu par zināmu vērtību atzinis, atzinis par kaut ko pozitīvu, apsvēris un pārbaudījis. Citādā formulējumā - manta ir tas, kam prāts (mens) ar savām spējām, tā sakot, izurbies cauri, to cauraudis, apgarojis, izpratis tā dziļāko vērtību, tā iekšējo būtisko nozīmi un tā pilnīgi savā uztverē pārvērtis par savu (“prātiskojis”, sit venia verbo); manta tad burtiski būtu “etwas Sinngemässes, Verstandmässiges”. Domāju, piem., tādēļ, ka jēdziens mantes EMv. “Geschenke, die bei einer Beerdigung den Sargträgern u. a. verabfolgt werden” nav šķirams no mantas vārda: nesējiem tiešām dod mantas kā vērtības, bet šīm vērtībām ir ari sakrāls, rituāls, tikai ar prātu izprotams (vai pat neizprotams) raksturs. Tāpat pēc būtības garīgais un materiālais jēdziens apvienoti vārdā apmantāt, apmantot EMv. “apvārdot; savā garā un prātā vēlēt, lai bērnam nepiesitas nekas ļauns, lai viņam būtu. viss labs, visāda manta”. Saprotams, šai vārdā abstraktais un ar tiešo prāta darbību saistītais jēdziens bija pārsvarā, un to jau bija, piem., izjutis Langijs (1685), savā vārdnīcā (mana izd. 159. lpp.) šķirdams Manta (Padohms), ein Schatz, Haab, Gutt; Mantoht, eemantoht erben, befietzen no Mantaht, (zittahd darriht.) ändern. Mantahfchana, die änderung. Apmautaht (Apmahnäht, Apkawäht) verkehren, verblenden, begaucklen, bethören. Apmantafchana (ap-mahnähchana), die Begauckelung, Verblendung, Hexenwerck. Tomēr, kā redzējām, dziļāk lietas pārdomājot, izrādās, ka materiālais un garīgais jēdziens te jau it cieši saplūst. Konkrētā mantas vārdā arī vēl tagad, kā redzējām, dažreiz apm., tāda pati nozīme kā algas vārdā, kas tāpat saistās kā ar garīgo, tā ar materiālo (sal. sskr. argha^h “valeur, prix”, arhati “mériter”). Ka ar materiālās vērtības izpratni ļoti cieši saistās arī attiecīgās lietas garīgs vērtējums, to liecina mūsu ciena (sk. EMv. s. ciens) vārds, kairi pēc būtības ir tīri materiālas vērtības vērtējuma nozīme, un kas saknes ziņā saistās ar kr. цьна, lš. káina, gr. ποινή (sal. tomēr kr. чинъ, kur jaucas jau atkal klāt garīgas vērtības nozīme). Jādomā, ka priekš vācu vārda wert aizgūšanas mūsu ciens, cienīgs lietoja šā aizgūtā vārda nozīmē un ka. varbūt šā vārda spilgti izpaustais garīgi-abstraktais raksturs bija tas iemesls, kāpēc mums tik plaši tīri materiālās vērtības nozīmē ieviesās svešie vērts, vērtēt.

Šās parallēles, domāju, vēl vairāk runā par labu tam, kā arī mantas un verba mantot jēdziens jāizprot tiešām sinkrētiskā garīgi-materiālā nozīmē. Tiešām, objektīvi jau arī mantot nozīmē “ar visu savu gara un miesas spēku palīdzību, ko gūt”, un te atkal garīgais nav šķirams no materiāli-fiziskā. Bez tam svarīgs ir jautājums, kāpēc speciālā nozīmē latv. mantot nozīmē arī erben, насльдовать, kurpretī manta pati par sevi nenozīmē das Erbe. Man šķiet, tas tādēļ, ka mantot “erben” jāsaista ne ar mantas nozīmi modernā, bet gan agrākā abstraktākā uztverē: mantot te nozīmē pēc prāta un sadzīvē pastāvošās likumības obligāti ko gūt, kaut arī guvumam nebūtu reāli-materiālas nozīmes; mantojums ir patiesībā nevis tādā ceļā iegūtās materiālās vērtības, bet tas dziļais cilvēciski-loģiskais un sabiedriski-juridiskais kontinuitātes sakars, kāds pastāv un arvienu pastāvējis starp agrāko paaudzi un nākošo. Objektīvi šis sakars izpaužas tais materiālās un garīgās vērtībās, ko nākamā paaudze pārņēmusi no iepriekšējās, un tādēļ arī saprotams, ka taisni šis pārņemamais ieguva mantojuma nozīmi, ar to saistījās mantojuma nosaukums un līdz ar to pašam jēdzienam mantot radās visciešākais sakars ar materiālās mantas, materiālo vērtību jēdzienu. Uz nupat raksturoto garīgo momentu mantošanas jēdziena uztverē aizrāda arī EMv. s. apmantāt sniegtais izteiciens apmantot tēvu “den Vater beerben”, lai gan citādi te apmantāt, apmantot nozīmē “feien, behexen”.

Kā materiālo vērtību iegūšanai ciešs sakars ar gara darbību liecina latv. padoms, kas apzīmē gan “Sinn, Gedanke, Vernunft”, gan “der Rat, Ratschlag; Plan, Ausweg, Anschlag”, gan arī “der Vorrat” [sal. jau augstāk no Langija vārdnīcas sniegto Manta (Padohms)]. Par padoms EMv. s. v. prof. Endzelīns izsakās, ka ar visu savu konkrēto krājuma nozīmi šo vārdu tomēr nevarot šķirt no vārda padomāt. Es varu tam tikai pievienoties un formulēt sakaru tā, ka garīgā padoma (=prāta, Sinn, Gedanke; sal. izteicienu: gari mati, īss padoms) rezultāts ir arī materiālais padoms, t. i. kam kas vērtīgs garīgā padomā, tam analoģiskas vērtības arī materiālo bagātību nozarē, tam arī savs naudas un mantas padoms.

No sacītā redzams, cik cieši mūsu; latviešu gara pasaulē materiāli vērtīgais bijis saistīts ar garīgi vērtīgo, cik lielā mērā garīgais princips apgarojis arī mūsu tautas materiālo dzīvi un ar to saistīto cilvēka rīcību. Viss dzīvē pozitīvais, šādā vai tādā veidā reāli-vērtīgais ir augstu stādīts, un cilvēks, kam bijušas spējas un māka pie šādām vērtībām tikt, augsti cienīts. Tam tiešām bijis labs padoms, cienījamas mantas, laba dzīves ziņa un gudrs prāts. Kaut arī visos dziļumos mūsu senči neizprata abstraktās domāšanas spēju lielo nozīmi, pret gudru prātu, pret  konkrētā dzīvē noderīgu rīcības māku un prasmi mūsu senči arvienu izturējušies ar cienību. Turpretī tukša, neauglīga un bezvērtīga, ar pārmērīgu fantāziju apgarota gudrošana un prātošana nav bijusi visai lielā cieņā. Uz to aizrāda drusku ironiskā nozīmē lietotais vārds prātot (sakām parasti “tukša prātošana”), arī izteiciens “prāta vēders”. Turpretī pēc nopietniem apsvērumiem pieņemti praktiskas rīcības atzinumi bija ievērības cienīgi: tie bija jau spriedumi. Šis vārds atvasināts no saknes *sprend-, lš. sprésti “eine Spanne messen, urteilen”; latv. spriest - arī stiept (piem., audekla spriest = audeklu izstiept; sal. Raiņa izteicienu “vēl elkoņi spiežas); še arī latv. sprîdis. Burtiski spriest, nospriest tā tad nozīme “nostiept, pa sprīžiem izmest”, sal. izteicienu “sprīdi spriest” (mērīt un mērs ir gan aizgūti no kr. valodas), tā tad nosprīžot, secīgi un pakāpeniski pa sprīdim visu labi apsvērt. Tādējādi sprieduma vārds pauž lielu nosvērtību un apdomību kāda lēmuma pieņemšanā.

Sprieduma pieņemšanai, saprotams, nepieciešams visas lietas, visu stāvokli labi pārredzēt, to apsvērt, garā aptvert un apķert. Tādēļ arī cilvēka apķērīgais gars un prāts bija augsti cienījami.

Vispārīgi visos nupat apcerētos valodas faktos atkal izpaužas reāli-konkrētā parādību uztvere, reāli-konkrētais dzīves parādību novērtējums un tādi pati pieeja tām, t. i. tas pats, ko novērojām kā raksturīgu pazīmi daudzās arī mūsu valodas gramatiskās domāšanas parādībās.

Spilgti intellektuāls raksturs ir vārdiem vērot, vērīgs, kas saistāmi ar latv. vērties “raudzīties, skatīties” (sal. apvārsnis = cik tālu apkārt var redzēt, var pavērties). Še arī mūsu defektīvais *vēra jeb *vērs, no kuŗa sastopam vienīgi tikai viensk. lokātīvu izteicienā vērā ņemt, vērā likt. Mūsu (veŗos, vēros) vērties, vērība, vērīgs, vērā Valdes Vgl. Wb. I 284 atvasina no ide. saknes *uer- “gewahren, acht geben”, pieminēdams turpat arī senaugšv. wara “Aufmerksamkeit, Obhut” un wara nëman (no ide. saknes *uor-), tagad. vācu wahrnehmen, kas burtiski atgādina mūsu vērā ņemt. Vērā tad nebūtu atvasināts, kā senaugšv. wara, no saknes *uor- (sal. augst, min. apvārsnis no vecākā *apvārsnis; tad arī latviski būtu *vara), bet no *uer un laikam gan vērties, vēros ietekmē; vērot jau pats ir denominātīvs no tā paša defektīvā *vēra jeb *vērs (sal. EMv. s. vērot). Bet tā kā sakne *uer- vārdā vērties, vērīgs esot radnieciskos sakaros (Valdes Vgl. Wb. I 286) ar vācu wahr, lat. vērus no pamatsaknes *uer-, *uere- “freundliches, frohes erweisen; freundliche Hingabe, Vertrauen” (pirmatnējā nozīme pēc Valdes Vgl. Wb. I 286 tad būtu “worauf freundlich achten”), tad nav gluži neiespējams, ka mūsu *vēra ir pamatos tas pats, kas kr. вьра (no tās saknes, kas lat. vērus), tikai mūsu vērties, vērīgs ietekmē tā ieguvusi savu, tagadējo drusku atturīgi skeptisko nozīmi; šī skepse jau vispārīgi stipri raksturīga latviešu garam un intellektuālajam darbības veidam. - Gaŗām ejot var pieminēt, ka vērā likt, vērā ņemt vietā tagad saka iegaumēt, agrāk arī gaumē ņemt, gaumē likt (no šā izteiciena abstrahēts tagadējais nominātīvs gaume), bet šos vārdus prof. Endzelīns EMv. s. gaume uzskata par aizgūtiem no ģermāņu valodām, sal. gotu gaumjan “beachten”, vidusaugšv. goume nemen “wahrnehmen” ; to pašu atkārto Valdes Vgl. Wb. I 635.

Intellektuāla nozīme ir arī jēdzieniem mâcēt, mâcīt, bet, diemžēl, to pirmatnēja nozīme nav gluži skaidra un nav arī pilnīgi droši izprotama [lš. móku, mokėti “können, zahlen” ; lš. mókstu, mókti “erlernen” un še klāt gan mūsu senais Vecā Stendera vārdnīcā sastopamais mākt “können, verstellen zu machen” (sal. izt. EMv. s. mākt: kas kait man mākušam nemākušu pamācīt?”), tagadne māku, bet tā varētu būt bijusi arī *mākstu; lš. moklinti, senpr. mukint “mācīt”]. Es tomēr iedrošinātos mācēt, mācīt saistīt ar mūsu konkrēto màkt (no ide. saknes *maq- ”kneten, quetschen, drücken” Valdes Vgl. Wb. II 224), arī citās ide. valodās, starp citu arī lat. macto, -āre “schlagen, prügeln”. Latviešu vārdos ir gan intonācijas starpība, bet sēmazioloģiskā ziņā starp tiem nav nepārejamu šķēršļu. Ja ievērojam, ka katra mācība mācāmo nomāc, apvalda un savalda, ka mācīts zīmējas tiklab uz cilvēku, kā uz dzīvnieku (piem. mācīts suns, mācīts lācis), ka “bez pēriena neviens nav izmācīts”, ka dzīve, cilvēku mākdama un spaidīdama, to arī māca, tad jāsaka, ka sēmazioloģiskie sakari starp mākt, mācēt un mācīt pat diezgan tuvi. (sal. nozīmes ziņā lat. domō, -āre “savaldīt, piejaucēt”; no aizgūtā lat. domāre senā velsiešu valodā radies vārds аr -domaul “gelehrig”, sk. Valdes Vgl. Wb. I 789; kas ir apvaldīts, piejaucēts, tas ir arī mācīts, sal. mūsu piejaucēt un tās pašas saknes kr. учить). Mācēt*) jau arī vēl tagad nozīmē “izmācītam būt”, t. i. atrasties mākas, prasmes stāvoklī, un agrāk tam (kā vecajiem i- un tiem tuvajiem o-celmu verbiem, piem., tecēt) bija nepārejoša nozīme (sal. formālā un arī nozīmes izveidošanās ziņā paralleles ar augstāk apcerēto tikt║ticēt); mācīt ir burtiski “likt kaut kam mākt (Stendera verba nozīmē)”, t. i. atrasties tādā stāvoklī, kad cilvēku vai dzīvnieku māc un tai pašā laikā liek ko derīgu piesavināties [atvasinājuma ziņā sal., piem., mîkt, mîkstu, mîku “weich werden” un mîcīt, tāpat plūst un plūdīt “wässern, begiessen”, spirgt un spirdzīt “quälen (ironisch: munter machen, flink machen? Prof. Endzelīns EMv. s. v.), dzist un dzisīt “dzesēt”. Šādu verbu tagad maz, jo attiecīgās kauzātīvās formas tagad atvasina ar -ināt; ar -īt parasti tie paglabājušies tikai tur, kur kauzātīvā nozīme vairs nav tik labi jūtama. Attālāki, var salīdzināt arī EMv. plāt, plât lš. plóti “breitschlagen” un plātīt “breit machen, ausbreiten”; sal. šeit arī intonāciju variācijas. Vēlāk nozīmes stipri specializējās, un šo specializāciju vidus un augšzemnieku dialektā atbalstīja arī vēl intonāciju dažādība; tādēļ abas pamatjēdzienā vēl samērā cieši saistītās sēmazioloģiskās nianses vēlāk tālu aizvirzījušās viena no otras.

Ja šī hipotēze būtu pareiza, tad jāatzīst, kā arī verbos mācēt un mācīt izpaužas latviešu veidošanas un kārtošanas gars: šie vārdi izsaka, ka kaut kas neizveidots, pirmatnīgi-mežonīgs jāapvalda un ar ietekmi jāpārvērš par kaut ko zināmām dzīves un kultūras prasībām piemērotu.

No vecās ide. saknes *uoid- “zināt” mūsu valodā šai nozīmē nekas nav uzglabājies, ja neskaita mūsu pag. g. s. 70-os gados literātūrā ieviesušos vaidelotis (f. -te) jeb vaidelaitis, kas aizgūts un pārveidots no senpr. waidelotte (pārveidojumā vaidelis šis vārds sastopams jau XVIII g. s. Langes vārdnīcā). Toties otra nozīmē “redzēt, skatīt” no ide. pakāpes *ueid- šī sakne bieži sastopama mūsu valodā (vīdēt “tālumā neskaidri redzēt”, viedēt “redzēt, ar redzes spējām, apdāvinātam būt”, viedoklis u. t. t.), bet intellektuālā nozīme šai saknei nav visai spilgta.

Nav tomēr sveši mūsu valodai vēl daži citi vēlāki veidojumi ar sekundāri intellektuālu raksturu un nozīmi. Tie ir vārdi lasīt un rakstīt, tāpat kā burts “rakstu zīme”, kas savukārt saistās ar burtnieks, burt, burvis. Vārdam lasīt intellektuālā nozīme gan izveidojusies stipri vēlu. Savā pamatā tas ir iterātīva forma verbam lest jeb lèst (lš. lèsti) “mit dem Schnabel aufpicken”, kuram līdzās jau agri pastāvējis lest, lešu, lesu “saskaitot sakārtot aužamās drānas pavedienus”. arī verbam lasīt mums ir vēl konkrēta nozīme: ogas, sēnes lasīt. Nozīmi “grāmatā jeb grāmatu lasīt” tas gan ieguvis stipri vēlu.

Raksts, no kura atvasināts rakstīt, pēc prof. Endzelīna domām (EMv. s. II raksts) esot pēc savas izcelšanās jāšķiŗ no lš. raštas, rašýti “raksts, rakstīt”, saistot mūsu raksts ar lš. rakštas “kapa zīme”, rakštis, -ies “kaps; skabarga” (no pēdējā aizgūts pēc EMv. s. v. raksts “skabarga” Dunikā, un no tās pašas saknes arī rakšķis “skabarga” Smiltenē). Šiem vārdiem sakne tā pati, kas rakt, lš. ràkti, (rankù, rakau), un tādēļ mūsu raksts būtu savā pamatnozīmē “pēdas, kas cēlušās kā kādas mīkstas zemes izrakņāšanas sekas” (sal. EMv. s. rakstīt: “bērīts mans, kumeliņš tek pa ceļu rakstīdams”). Pirmā šā vārda pārnestā nozīme ir izšūt, izšūdināt, t. i, ar adatu izbadīt un atstāt pēdas uz auduma (sal. izteicienus “izrakstīt kara karodziņu, izrakstīt cimdus”), otra, iepriekšējai ļoti līdzīga, - kaut ko apzinīgi ar zināmu nolūku iebadīt, iedurstīt kādā cietākā masā tā, lai paliek pēdas, piem., ierakstīt (=iegriezt) kokā vai pat mīkstākā akmenī kādu zīmi vai vārdu; no šejienes jau rakstīt modernā nozīmē.

Ar šo pašu iegrebšanas jēdzienu gan saistāms mūsu burta un buršanas vārds. Prof. Endzelīns EMv. s. burt to saista ar kr. борть pirmsl. *bъrtь “bitēm izgrebts, izdobts koks” resp, vispārīgi “izgrebums” (no ide. saknes *bher- “ar asu priekšmetu griezt, urbt, skrāpēt u. t. t.”, sk. Valdes Vgl. Wb. II 159). Αrī latviešiem, liekas, kādreiz pastāvējis burts ar nozīmi “kokā izgrebts, izdobts bišu mājoklis, dore”, jo latv. vietas nosaukums Burtnieki laikam gan atbilst (kā radniecisks, ne kā aizgūts vārds) veckr. бортыники “dravnieki” un arī latviešiem apzīmējis biškopjus. No nozīmes “izgrebums, izdobums” varēja viegli izveidoties arī nozīme “iegrebums” (ja tas ir seklāks), un zināma veida iegrebums jau ir burts (modernā nozīmē), agrāk arī siev. k. burta (varbūt pēc asociācijas ar zīme). Tādam iegrebumam (= burtam) kā pazīšanas zīmei (kaut tai pašā bišu kokā) sākumā varēja būt, protams, praktisks raksturs, bet ievērojot to, ka ar katru tādu iegrebtu (=raksta) zīmi varēja saistīties kāda apslēpta cilvēka doma vai nolūks, te agri piejaucās klāt arī kas garīgs, noslēpumains, pārdabisks: tādēļ arī pati tāda iegrebšana varēja iegūt neizprotamu:, noslēpumainu un ar pārdabiskiem spēkiem un spējām saistītu raksturu. Šo noslēpumaino pārdabisko darbību latviešu senči apzīmēja ar vārdu burt (pakāpes ziņā sal. no ide. saknes *der- latv. durt, no ide, *ker-, *kŗ- latv. kurt), un šādas pārdabiskas darbības veicējs bija arī pats ar pārdabisku spēku apdāvināts - tas bija burvis [jau no saknes bur- kā kalvis no kalt; cirvis no *cirt-vis (no cirst<*cirt-ti), šķilvis no šķilt; sk. arī Valdes Vgl. Wb. II 161, kur autors pēc manām domām par velti apšauba faktu, ka viņa sniegta patstāvīgā sakne 4. bher- esot tikai īpašs sēmazioloģisks nozarojums no plašākās nozīmes saknes *bher- “iegriezt, iekalt”: tā tas gan tiešām: ir]. Tā arī pašas iegrebtās zīmes drīz ieguva sakrālu raksturu, un burts jeb burta ieguva nozīmi “slepena, sakrāla zīme, zīme ar noslēpumainu spēku” (sal. lš. bùrta “Stück, Los, Zauberei”, burtas “Los, Zeichen”). Kociņus ar iegrieztam sakrājām zīmēm burvis varēja izmantot dievības gribas izziņai, un tā radās nosaukums bùrtas koks, burtu koks jeb burtskoks, vēlāk arī profāna nozīmē “der Kerbstock”. Cilvēks, kas šādas zīmes pazina un prata to lietošanu, nu jau bija burtnieks, sākumā “der Zauberer, Zeichendeuter”, apm. tas pats kas burvis (sal. EMv. s. burtnieks: tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BV. 21051; sal. arī Pap. un lab. EMv., burtavnīca “eine Zauberin” - no augšz, izloksnēm), vēlāk arī cildenā modernā nozīmē “tautas apslēptās gudrības glabātājs un pratējs”, no kura jaunākos laikos jau izauga jēdziens par burinieka pili un visu, kas ar to sakarā. - Viss tas liecina, ka raksti un burti latviešiem bijuši jau sen pazīstami un ka tādēļ sakuma no austrumiem un vēlāk arī no rietumiem atvestās grāmatas rakstu zīmju ziņā viņiem nebija nekas neparasts: parasti grebjamās zīmes gan jau laikam agri latvieši bija iemācījušies ar kādu krāsainu vielu nereti arī vienkārši uztriept.

Interesanti aizrādīt, ka matēmātiskās domāšanas laukā mūsu senčiem tomēr pastāvējusi liela nedrošība. To liecina tas, ka vārdi skaits, skaitlis, skaitīt tuvākā kārtā jāsaista ar vārdiem kā šķiet, šķist un ka skaitīt jau mums vēl tagad tāpat kā krievu radnieciskais считать nereti nozīme iedomāties, vāc. vermuten, kr. предполагать (vairāk mūsu austrumu izloksnes sastopamais skaitīt = lasīt radies gan laikam krievu ietekmē, kur sakars starp считать un читать ir visai dzīvs; šķiet, ka arī lš. valodā skaitýti “zählen, lesen” šo otru nozīmi ieguvis krievu resp. baltkrievu ietekmē; skaitīt = lasīt Rucavā var būt lituānisms: nozīmi “lasīt” mūsu latv. valodā varēja stiprināt izteicieni kā “pātarus skaitīt”: ja tos teica no· galvas, tad skaitīja, ja skaitīja no kādas rakstītas lapas, tad patiesība lasīja). Nav jau lielas noteiktības arī augstāk minētajā lest, lešu, lēsu (no kuŗa tagad reizēm lietojam lēse, aplēsums) “uzlasīt saskaitot”, no kurienes tad arī vispārīgā nozīmē “skaitīt, saskaitīto sakārtot, matēmatiski apsvērt un salīdzināt”. Iemesls te gan tas, ka vienkāršā latviešu zemkopju lauku dzīve neprasīja tik precīzas statistikas un sadzīves matemātikas kā pilsētnieciskā kultūra un it sevišķi ar tirdzniecību saistīta dzīve. Tādēļ varēja apmierināties ar aptuvenu daudzuma zināšanu, un tas jau arī ir tas, ko izsakām vārdos “man šķiet (ka tur tik un tik daudz bija)”. Viss tas dara saprotamu, kāpēc no aizgūtā rēķins, rēķināt mēs arī vēl mūsu dienās vaļā netiekam.

Noslēgumā vēl dažas piezīmes par mūsu tautas reliģiskam jēdzieniem, cik daudz par tiem var spriest pēc valodas datiem. No ide. senatnes mūsu senči glabājuši, un arī mēs vēl tagad glabājam Dieva un dievības jēdzienu - vienalga, vai to iedomājamies, kristīgās uztveres Dieva vai mūsu tautas dziesmu Dieva jēdzienā un izskatā. Kā zināms, Dieva nosaukums darināts no ide. saknes *dei-, *deiā-, ar paplašinājumu *deieu-(*deiuo-, *diuo- un *dieu-, *diu), sk. Valdes Vgl. Wb. I 772, kam pamatā nozīme “hell glänzen, schimmern, scheinen”. No šās saknes arī sskr. dyāuh (diyānh), “debesis, gr. Zεύς  ģen. Διός, lat. Jū(piter), Juppiter = Ζεύ πάτερ, ģen. lat. Jovis, veclat. Diovis, arī kā nom., vsk. Diúvei (viensk. dat.), lat. Diēspiter, sskr. dēvah (no *deiuo-), lat. deus un dīvus, senpr. deiws lš. dievas, latv. dievs. Kā nupat teikts, saknes pamatjēdziena nozīme ir “mirdzēt, spīdēt”, bet vai Dieva jēdziens pirmatnē saistījās ar gaismu kā augstākās varas un līdz ar to dzīvības atribūtu (tumsā nav nekādas dzīvības), pie kam dievība tad uzskatīta par šās gaismas avotu (kā, piem., saule), jeb vai pirmatnējais dievības jēdziens vairāk saistījies ar mirušo dvēseli (veli), ko pirmatnējais cilvēks iedomājās vai šķita savā priekšā redzam kā gaišas, baltas miglas mākonīti klīstam apkārt pēc nāves, to te nenoskaidrosim.

Ar jēdzienu “mirdzēt” no šās pašas saknes variācijas *dīv-, no kuŗas sskr. dīvyati “mirdz, spīd, ir gaišs”, atvasināts sensl. дивъ “brīnums”, arī диво, -ece (tas pats), kr. дивный.. (veckr. дивьнъ, no kura aizgūts latv. dīva, dīvs “brīnums”, dīvains “brīnumains, noslēpumains”.

Nupat augstāk pieminētais velis (lš. velys), parasti daudzsk. veļi (līdzās arī velēnieši, veļānieši, vēļi), ar ko saistās arī velns, tiek atvasināts no ide. saknes *uel- (sk. Valdes Vgl. Wb. I, 304) “plēst, laupīt, ievainot”, no kurienes plašākā nozīmē “kautiņš, kaujas lauks ar nokautiem”, sal. seno ziem. valr m., “kaujas laukā kritušie”. Tādējādi velis savā pamatnozīmē ir vienkārši mironis, sākumā varbūt karā kauta vai varmācīgā nāvē miruša cilvēka dvēsele, vēlāk vispārīgi cilvēka dvēsele pēc nāves.

Īpatnējs latviešu reliģisks jēdziens ir Laima, ar ko saistās arī cilvēka laime, kas senāk apzīmēja arī cilvēka likteni (sk. EMv. s. laima II 409). Laima mūsu tautas dziesmās it īpaši pieminēta kā likteņa dievība (līdzās Dēklai, Kārtai un Mārai), sal. izteicienu: Laimiņ', mūža licējiņa. Laimu arī bieži min kopā ar Dievu, un pēc tautas uzskatiem Dievs lemj, bet Laima liek cilvēka mūžu. No laimes vārda saknes atvasināti vārdi laimīgs, laimēt, laimēties. Prof. Endzelīns EMv. s. laīma, iziedams no jēdziena liktenis (sal. nozīmes ziņā lat. fortūna “gadījums, laime”), atvasina Laimas un laimes vārdu no saknes *laid- vārda laist ar plašāku nozīmi “piešķirt, apveltīt”, minēdams izteicienu dieva laists “von Gott beschert” un “viens otram kā laisti”; latviskā pamatsakne tad būtu *laidm-. Valdes Vgl. Wb. II 394 šā vārda noskaidrošanā iziet no tās pašas nepaplašinātas saknes ide. *lē(i)- “gewähren, Besitz”; med. “erwerben, gewinnen”; urspr. “überlassen” (no šās pašas saknes ar paplašinājumu -d-, t. i. lēid- -veidojusies sakne mūsu vārdā laist, laidu, lš. léidžiu, praes. arī léidmi “ļauju”), pievienodama še klāt lš. laimùs “glückhaft”, laimėti “gewinnen”. Tiešām, grūti pasacīt, vai piedēklis -mā- vai -m(i)^ē- pievienots augstākai pakāpei no saknes lēi- vai lēid- (resp. leid-), jo nozīmē abas saknes tuvas, un arī piedēklim -mā- resp -m(i)ē- var būt gan vairāk aktīva [sal. latv. lauma, rīma, sarma, zīme, laikam gan arī bauma  no *baudma (te ide. sakne *bheudh-, resp. tās pakāpe *bhoudh-, latv. baud-, sal. baudīt, sk. EMv. s. bauma], gan arī vairāk pasīva nozīme (piem., dusmas)· tādējādi arī Laima, laime var būt gan kā aktīva būte - mūža licējiņa, gan kā pasīva parādība - tas, kas cilvēkam, piešķirts.

Mūsu otrās likteņdievības Dēklas vārds atvasināts no saknes vārdā dēt, ide. *dhē- “likt”, tā tad tā dievība, kas liek (=dēj) pamatu cilvēka dzīvei. Turpretī Kārta - mūsu trešā likteņdievība - tiklab etimoloģijas, kā arī nozīmes ziņā nav gluži skaidra. Prof. Endzelīns EMv. s. v. saka, ka tautas dziesmu sacerētājas Kārtas vārdu saistījušas ar kārt: pats šis vārds kādreiz esot apzīmējis das Aufgehängte > Bestimmte. Bet Kārta taču ir pati kārēja, un kā īsti no kāruma (sal. taut. dz. “Dēkliņ, tavu kārumiņu”) būtu radies kārējas vārds, tas tomēr paliek drusku neskaidrs (atliek tad tikai domāt, ka jēdziens kārta ka piešķirtais, kas slēpa sevī arī piešķīrēja resp. piešķīrējas jēdzienu, vēlāk kļuva par pašas piešķīrējas apzīmējumu). Tādēļ ja Kārta ir tiešām kārēja, tad varbūt to varētu uzskatīt tieši ka vecu aktīva rakstura darinājumu ar -t- [sal. cirta, kas saistāma (sk. , EMv. s. v.) ar cirsties (no cirst, cērtu, kas ir ide. saknes *sqer-, *qer-, sk. Valdes Vgl. Wb. II 573 paplašinājums ar -t-), tāpat strutas, arī būte no vīr. k. vārdiem sal. strauts; tam. tuvi arī rīku nosaukumi kalts, krīts “mazs tīkliņš”, siets, šķiets, sk. par elementiem -t- un -d- Hirta Idg. Gr. III (.1927), 120, sev. 125].

Negribu šeit ielaisties diskusijas par Māras jeb Māŗas vardu. Ka daudzos gadījumos tas saistās ar Dievmātes Marijas (Māŗas, Māres) vārdu, nav noliedzams. Bet vai līdzās priekšstatam par Laimai pielīdzināto svešo Māŗu nav pastāvējis latviešiem kāds vecs priekšstats par kādu pārdabisku būti (vai pat vairākām!), kam bijis sakars ar mirušā cilvēka, dvēseli, ar nāvi un kuras nosaukums tad būtu atvasināts no ide. saknes *mer-, *mŗ- (Valdes Vgl. Wb. II 276), to lai izšķir mītoloģi.

Mūsu laumas vārds, kā atzīst prof. Endzelīns EMv. s. v., nav etimoloģiski skaidrs. Tomēr tam taču gan laikam sakars ar ļauns, ļaut, ļauties, resp. pakāpi *lou-, baltu lau-, sal. senpr. aulaūt “mirt”; tādēļ tā arī pēc mūsu tautas uzskatiem ir kāda ļauna, cilvēkam naidīga un kaitīga dievība, kaut arī vēlākos laikos, varbūt svešu mitoloģisku tēlu ietekmē, tā ieguvusi arī it kā pozitīvu raksturu.

Ar dievību saistīti vēl daži jēdzieni. Dievība valdu pār cilvēkiem, tāpat kā cilvēku vecākie un kungi vaida pār saviem apakšniekiem. Jēdziens valdīt (līdzās arī valdēt) ir izveidojies no jēdziena “stipram būt” ide. saknē *uаl- (sal. Valdes Vgl. Wb. I 219; EMv. s. v.), sal. lat. valeō: leišiem arī vārdi veldù, veldėti “regieren”, pavildęs “beherrscht”; no šejienes tālāk arī mūsu valsts. Nav pamata domām, ka šī sakne un līdz ar to visi jēdzieni par valsti, valdīšanu un to, kas ar tiem sakarā, būtu aizņemti no ģermāņu valodām.

Ar valdīt saistās arī varas, varēšanas un verba varēt jēdziens; še klāt senpr. warrin jeb warrien “Gewalt, Macht”. Šā vārda etimoloģija arī nav gluži skaidra. Prof. Endzelīns EMv. s. vara gribētu iziet no jēdziena “valdīšana, īpašums, piederums” (Herrschaft, Eigentum, Besitz) un to tad saistīt ar vidusaugšv. wer “Besitzrecht, Gewalt”, vecfrīzu ware “Verwahrung, Besitz”, kas tad tālāk jāsaista ar latv. jau augstāk apcerēto vērties “skatīties”, vērot, vērā (sk. 225. lpp.), ide. *uer- “gewahren, achtgeben”, sk. Valdes Vgl. Wb. I 284. Še varētu vēl pieminēt senaugšv. wara “Aufmerksamkeit, Obhut”. Šī etimoloģija ticama, bet es neteiktu, ka tā mani pilnīgi apmierinātu. Varas pirmatnējā nozīme tad būtu uzraudzība, un, tiešām, tas, kas atrodas kāda uzraudzībā, nereti atrodas arī pilnīgi šās personas varā, rīcībā, kaut arī ne arvienu. Stiprais spēka un spēju, kā arī spēka un šo spēju apziņas jēdziens, kas tagad piemīt mūsu vārdiem vara un varēt, tad būtu jāizskaidro kā latviskās individuālās pašapziņas izpaudums: ja es ko uzraugu, tad es arī ko spēju; manās rokās ir uzraudzība, tā tad manās rokās ir spēks; uzraudzības (varas) stāvoklis tā tad ir spēka stāvoklis, uzraudzība (vara) ir spēks. Tomēr nebūtu neiespējams, ka šī spēka nozīme, kas tagad piemīt vārdiem vara un varēt, bet kas īsti pirmatnēji šiem jēdzieniem un vārdiem piemist nevarēja, varētu būt cēlusies tā, ka šo vārdu pirmatnējākai sēmazioloģiskai niansei piejaukusies klāt vēl kāda cita, kurā vairāk izpaudās aktīvais spēka raksturs. Uz to vispirms varētu aizrādīt mūsu vārēt, kas gan izveidojies no uzvarēt caur uzvārēt ar otrās zilbes patskaņa sekundāru pagarinājumu, bet kas tomēr ieguvis īpatnēju nozīmi “veikt, savaldīt, atgaināt, nomākt”. Šāda nozīme jau patiesība piemīt arī verbam uzvarēt (tas pats arī citiem salikteņiem, piem., apvarēt “bewältigen”, novarēt “überwältigen” - saka arī novarēt -), un liekas, ka salikteņos vārdam varēt ir it kā vēl kāda cita nozīme nekā parasti vārdam varēt. Šī nozīme mūs virza uz Valdes Vgl. Wb. I 280 minēto ide. sakni 7.*uer- “verschliessen, bedecken”, woraus “durch Verschliessen schützen, retten, abwehren”. Konkrētā un pavisam tiešā nozīmē no tās pašas saknes mums latviešiem ir vārdi vērt (durvis, vārtus), vārti, atvars, modernais aizvari. Varēja nu būt, ka no šās saknes kādreiz mums pastāvējis vārds vara jeb *vars (sk. EMv. s. I varis) ar nozīmi “nocietināta, vieta, atbalsta punkts” ; sal. Valdes Vgl. Wb. I 282 minētos ģermāņu valodu vārdus ar līdzīgu nozīmi: pirmziemeļnieku waru “der umschliessende Steinkreis um ein Grab”, senīsl. vor f., jaunnorv. vor m. “Reihe von Steinen an beiden Seiten eines Landungsplatzes”, ags. waru “Schutz”; no pagarinājuma pakāpes senaugšv. wuori f. “Dammi”, gotu warjan “wehren” un no seno rietumģerm. valodu elementiem izveidotais -variī latīnizētos nosaukumos Chatuariī, Bojuvariī ar nozīmi aizstāvji, vēlāk apdzīvotāji. Ja kam bija tāda *vara, tad tas tiešām bija stiprs savā pašapziņā un arī faktiski, tas tiešām ko varēja, ja kas atradās tādā *varā (=pilī), tad tas tiešām atradās attiecīgās *varas kunga varā gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, t. i. atradās tiklab viņa apsardzībā, kā arī neierobežotā rīcībā, pilnīgā padotībā un atkarībā. Kas varēja balstīties uz tādu *varu, tas varēja arī ienaidnieku varēt jeb vārēt - no sevis atgaiņāt, sal. nupat minēto gotu warjan. Ka .šis aktīvais aizsardzības un apsardzības, kā arī spēka jēdziens, kas izaudzis no citas saknes *uer- nekā sakne *uer- vārdā vērties, ir tomēr atvasinājumiem no pēdējās tuvs, uz to aizrāda arī Valdes Vgl. Wb. I 283, kas ar visu to tomēr ieteic abas saknes šķirt. Mūsu valodā tās tomēr šķiet īpatnējā veida sakusušas: no saknes *uer- ar nozīmi “vērties, uzraudzīt” radusies sakne *var- ar diezgan neitrālu nozīmi “uzraudzība”, bet šī neitrālā sakne *ver-\*var- pakļāvušies aktīvākas nozīmes saknei *ver-|*var- ar pamatnozīmi “aktīvi nocietinājumā aizsargāties, no nocietinājuma atgaiņāt.”

Ar dievību kā cilvēka, likteņa noteicēju saistās jēdziens lemt. Tas izveidojies senās sadzīves apstākļos no saknes *lem-, kas jāsaista ar latv. lemesis, kr. лемeхъ “lemesis”, latv. limt, arī ļimt “lūzt, sabrukt”, kurz, izlimināt “izmežģīt”, lāma, varb: arī lamatas, kr ломъ, ломоть, vāc. lahm “locekļu darbību traucēts”, sev. “klibs”, senpr. limtvei “lauzt”, visi tā tad ar pamatnozīmi lauzt. Šās saknes tagad abstraktā nozīme formā lemt izveidojusies šādā kārtā. Jau augstāk teikts, ka dievu gribu mēģina izzināt ar burtu koku palīdzību. Šķiet, ka iegarenos kociņos iegrebuši burtus, tad kociņus salauzījuši pa atsevišķām rakstu zīmēm, izkaisījuši un pēc tā, kā tie krituši, arī mēģinājuši izprast dievu gribu. Vienas tādas burtu koku sērijas lauzums bijis viens lēmums (= lauzums), un ar katru tādu lēmumu jeb lauzumu saistījusies arī viena dievības atbilde. Tā kā konkrētai laušanas darbībai tomēr pastāvēja otrs un šķietami konkrētā nozīmē vairāk pazīstams vārds lauzt, tad ar lēmuma vārdu bija izdevīgi saistīt pašu dievišķās gribas izpaudumu, kas izpaudās viena lauzuma resp. lēmuma paņēmienā.

Ko Dieva jeb dievību prāts bija lēmis par atsevišķu cilvēku, tā bija cilvēka loma - viņam piešķirtais uzdevums dzīvē, kas tā tad no tās pašas saknes kā lemt (sal. nemt||noma). Vārds loms (arī loma) vienreiz noķertu zivju daudzuma nozīmē ir gan laikam aizņemts no lībiešu valodas.

Dievības gribu bez burtu koku palīdzības varēja arī vienkārši vairāk vai mazāk paredzēt. Ar tādu gaišredzības spēju apdāvināti vīri: bijuši reģi, pareģi, pareģoņi jeb paregoni, sievietes - raganas jeb paraganas, paragones, paregones. Gaišredzības spēja saistās ar dažām citām pārdabiskām spējām, tādēļ arī raganas ir sievietes, kurām pazīstamas slepenas gan pozitīvas, gan negatīvas mākas. Dievības gribu mēdza arī zīlēt, t. i. pēc zīles lidojuma, kas bija atzīta par pareģotāju putnu (sakne tā pati, kas krāsas nosaukumā zils; pēc krāsas putns arī nosaukts), šo gribu noteikt.

Dievība ar sev uzticamu un savas gribas izpratēju cilvēku garu un muti deva pamudinājumus un pabudinājumus jeb pamācības, kā dzīvot un rīkoties. Tie ir dievības, jaunākos laikos sevišķi kristīgo Dieva baušļi (viensk. nom, bauslis no *baudslis; ide. sakne *bhoudh-, otru pakāpe no ide. *bheudh- “modram būt, modināt; garīgi modram būt, citus mudināt”, sk. Valdes. Vgl. Wb. II 147; šai. augst, apcerēto latv. baudīt, pārbaudīt, lš, baudžiu, bausti “zurechtweisen, strafen, zuchtigen” u. c.).

Dievības tuvumā cilvēks sajūt un izjūt to, ko sauc par svētumu.· Parasti saka, ka· mūsu svēts, svētīt, svētki un līdz ar to visi vēlākie atvasinājumi no šiem vārdiem esot aizgūti no vecākās krievu valodas. Tomēr būtu nepareizi teikt, ka mums nebūtu bijis šā svētuma   j ē d z i e n a   jau agrāk priekš sakariem ar krieviem. Pareizāki būtu teikt, ka mums bijuši jau agrāk visi šie tagad šādā valodiskā ietērpā izsakāmie jēdzieni, tikai to valodiskais ietērps gan būs bijis citāds: ja tie arī būtu bijuši atvasināti no mūsu, kā tūliņ redzēsim, ar svētuma jēdzienu saistītās dzimtās latviešu saknes, tad to nosaukumi vēlāk stipri pārveidoti krievu ietekmē, un daži nosaukumi (kā svētīt un svētki) šādā formā (tiešām pilnīgi aizgūti no krievu valodas. Tomēr ja salīdzinām mūsu kursisko Svētītājas vārdu (nom. Sventāja, lš. Šventoji, tā tad Svētupe), tālāk mūsu veco kādā Ernesta Dinsberģa vēstule sastopamo sventeļu dienas (“uz dzimšanas, vārda un citām sventeļu dienām”), kā arī mūsu vārdus svinēt, svinīgs, kam visiem tā pati sakne, kas lš. šventas, beidzamiem diviem tikai redukcijas pakāpē, tad redzam, ka vecā ide. sakne *kuen-, “svētīt, par svētu atzīt, dievināt” (Valdes Vgl. Wb. I 471; varbūt, ka tai ir sakars ar ide. sakni *keu- “spīdēt; gaišs) mūsu tautas psīchē un valodiskā domāšanā jau no pašas sirmākās senatnes bijusi dzīva un pazīstama.

Ar to šī nodaļa galā. Varētu jau varbūt vēl pakavēties pie viena otra vairāk vai mazāk svarīga abstraktāka, vairāk ar pašu cilvēku, viņa dziļāko cilvēciski-sabiedrisko un garīgo būtību, viņa gara darbību, saistīta un vēl neapcerēta palikuša jēdziena valodiskā ietērpa un līdz ar to paša jēdziena tagadējas izpratnes izveidošanās apceres, kaut arī dažreiz šie jēdzieni nebūtu tik visai abstrakti. Tiešām, dažreiz jau arī konkrēta jēdziena izveidošanās dod norādījumus un dažreiz pat visai zīmīgus un interesantus par cilvēka gara darbību un šās darbības atspoguļojumu valodā. Tomēr man šķiet, ka paši svarīgākie jēdzieni, kas raksturo cilvēka garīgo pasauli un ar to saistīto pārējo pasauli tās dažādos aspektos, ir jau vairāk vai mazāk apcerēti un vēl viena otra valodas fakta ieslēgšana mūsu apceres lokā nekā sevišķi jauna mūsu vispārējiem atzinumiem nedos. Tādēļ šo nodaļu te beidzam un līdz ar to beidzam arī visu mūsu tematā sprausto jautājumu apcerei veltīto darbu.

 

 

VII. Noslēgumi un secinājumi.

Atļausimies šai beigu nodaļā savilkt kopā. augstāk iegūtās atziņas un līdz ar to formulēt dažus secinājumus.

Ievada daļā redzējām, ka jau kopš XVII g. s. ievērojamākie cilvēces domātāji ir bijuši pārcilvēka valodu pareizos uzskatos, atzīdami, ka cilvēka personālā un līdz ar to atsevišķas tautas objektīvā gara darbība nekur citur tik labi neizpaužas ka valodā. Šī atspoguļošanās norisinās visās valodas parādības visdažādākās valodas nozarēs - gan fonētikā, gan morfoloģijā, bet it īpaši vārdu izveidošanās pasaulē, un vārdu semazioloģiskās parādībās. Dažas mūsu valodas vokālisma parādības nodod liecību par diezgan stipru un dziļu iekšējās kārtības apziņu, kas neapjausta valda mūsu v-as fonētikā, sevišķi akcentuācijas un vokāliskās izteiksmes pasaulē, un līdz ar to atspoguļo šādu kārtības apziņu arī pašā mūsu tautas garā. Dažas parādības konsonantismā liecina par norises ziņā diezgan ātro izrunas paņēmienu sistēmu, kas raksturo mūsu tautas vispārējā temperamenta relatīvo straujumu un līdz ar to no savas puses apstiprina uzskatu par latvieti kā par nemitīgu tieksmju jeb centienu un zināmas sajūsmas pilnas aizrautības cilvēku, ko uz citādu faktu pamata konstatējis arī prof. Jurevičs savā apcerējumā “Latviskā dvēsele” Daugavā, 1939. l, 352. Mūsu gramatiskās sistēmas parādības daudzos gadījumos veidojuši stipri konkrētisma un konkrētas valodiskas domāšanas centieni. Tie gan dažreiz pieder visai attālai mūsu valodas un valodiskas domāšanas pagātnei, bet šo centienu vispārīgais raksturs mūsu valodā stipri vienāds visos laikos. Latviešu tautas valodiskā domāšana necieš abstraktas un konkrētas valodiskas izpausmes un izteiksmes sajaukumu. Vielisko īpašības vārdu izzušana, tagadnes aktīvo divdabju atvasināšana tikai no nepārejošiem verbiem ir šās konkrētās un abstraktās izteiksmes stingrās diferenciācijas sekas. Šie paši konkrētākās parādību uztveres centieni un zināmā posmā pārdzīvotais jo sevišķi konkrēti izpaustais valodiskas domāšanas attīstības veids un virziens ir bijuši par iemeslu mūsu salīdzināmo pakāpju sistēmas jo stiprām pārveidībām. Par konkrētu parādību uztveri liecina arī vājā pasīva izplatība mūsu valodā. Ir saskatāma mūsu valodā arī latviskā gara darbība citādā virzienā - centienos atšķirt no īpatnēja sadzīves viedokļa absolūtas īpašības no vairāk relatīva rakstura īpašībām, kā arī saistīt zināma veida atziņas, tā, saucamā cilvēka personālā un tautas objektīvā gara izpaudumus, ar dažām laiku (tagadnes un imperfekta) formām mūsu tautas dziesmās, bet šie centieni vairs nav tik spilgti izjūtami un nav arī tik skaidri vairs izsekojami.

Rosīga un ļoti daudzpusīga mūsu valodiskā gara darbība izpaužas mūsu piedēkļu sistēmas parādībās, t. i. tais faktos, kā zināmas plašākas vārdu sēmaziologiskās nianses saistās ar dažādiem mūsu piedēkļiem. Tomēr šai darbībai vairāk individuāli-leksikāls. raksturs, t. i. attiecīgo piedēkļu nozīmju nianšu variācijas stipri atkarīgas no atsevišķa vārda, it īpaši tā saknes sēmazioloģiskās pamatnozīmes, un tādēļ plašākas gara darbības vilcieni šai parādību sfairā nav tik labi izsekojami. Zīmīgāki un interesantāki ir tie gadījumi, kur novērojama plašākā mērogā dažu abstraktāka rakstura piedēkli* izzušana vai vismaz atkāpšanās dažu konkrētāka rakstura piedēkļu priekšā. Šie gadījumi jau labi iekļaujas vispārīgā mūsu valodiskās domāšanas sistēmā, kuras raksturīgākās pazīmes ir vieglāk, tveramā un stipri konkrētā valodiskā domāšanas veida pārsvars pār sarežģītāko un abstraktāko. Visai zīmīgus faktus mūsu valodiskās domāšanas paņēmienu dziļākai izpratnei varētu dot mūsu prefiksu apcere, pieejot tiem no dziļāka, vairāk tīri loģiski-sēmazio!oģiska viedokļa un cenšoties izprast atsevišķu prefiksu dažādo nozīmju sīkākos izveidošanās ceļus. No šā uzdevuma veikšanas autoram; bija jāatsakās.

Kopsavilkumā par mūsu tautas gara atspoguļojumu dzimtās valodas fonētiskās un morfoloģiskās parādībās varam apgalvot, ka mūsu valodas fakti pilnīgi attaisno tos uzskatus, kādus nupat sastopu izteiktus prof. Dr. Vilhelma Horna rakstā “Neue Wege der Sprachforschung”, 1939. (=Die neueren Sprachen, Beiheft 32 =). Šai rakstā daudzās vietās uzsvērts jau vairākkārt šā mana darba pirmajās nodaļās izsacītais uzskats, ka zināmas parādības valodas skaņās un formās vispirmā kārtā ir cieši saistītas ar tiem nolūkiem, kādus valoda, saskaņā ar savas tautas dziļākās domāšanas un parādību uztveres principiem, ar attiecīgiem izteiksmes līdzekļiem grib panākt. Otrkārt, - un tas ir pats svarīgākais - tās ir atkarīgas no tam, cik dzīva ir zināmas tautas psīchē vienas vai otras skaņas formāli-sistēmatiskās vai vispārīgi sēmaziologiskās nozīmes, apziņa.*)

Jau vecākie mūsu. valodas novērotāji un pētnieki XVII un XVIII g. s. - Pauls Einhorns un Vecais Stenders - bijuši principiāli pareizos uzskatos par to, ka tautas gars vispirmā kārtā atspoguļojas tautas runājamā valodā. Sevišķi labi šai jautājumā bija iedziļinājies Vecais Stenders. Viņš gan vēl neprata izmantot tīri gramatiskās parādības tautas valodiskā gara izpratnei, bet toties bija paguvis jau tīri labi pārdomāt tos faktus, ko par mūsu tautas garu liecina mūsu vārdu krājums. Nepazīdams etimoloģiskus sakarus starp vārdiem modernās zinātnes apgaismojumā, Stenders jau arī vairāk tikai ārēji un tikai pēc vieglāk izprotamā mūsu valodas vārdu krājuma varēja atļauties secinājumus par mūsu tautas garu. Tagad iespējams šādus secinājumus pamatot arī ar novērojumiem vārdu dziļākas etimoloģijas un savstarpējo etimoloģisko sakaru laukā, un atziņas, kas te atklājas, ir visai interesantas valodnieciskā un vērtīgas arī vispārīgā mūsu tautas gara raksturojuma ziņā.

Iegūtie novērojumi mums vispirms rāda stipri individuālas personiskas pašapziņas un personiskas neatkarības izpausmi mūsu tautā. Tomēr šī pašapziņa nav individuāli-anarchistiska, nav pat sevišķi asociāla: tā ir disciplinēta un vērsta uz saprašanos ar pārējām tādām, pašām individualitātēm savā tuvākā un tālākā apkārtnē. Latviskā personība, kāda tā izpaužas mūsu valodā, ir tiešām, savā apziņā pilnvērtīga un autonoma kā savas iekšējās gara pasaules, tā arī ārējās rīcības ziņā (sal. šai jautājumā arī prof. P. Zālītes domas viņa apcerējumā “Latviešu tautas dvēsele”, 1932, 29. lpp.). Tajā mīt arī plašs ētisko atziņu un bagātību krājums gan vairāk individuāla, gan arī plašāka sociāla rakstura. Latviešu cilvēkam ir attīstīts goda prāts, ir attīstīta mēra sajūta un iekšējās kritikas izjūta rīcībā pret sevi pašu un citiem. Viņš prot arī zīmīgi raksturot cilvēka individuālā gara pozitīvās un negatīvās parādības, it īpaši attiecē pret citiem cilvēkiem. Latvieša rīcība dibinās vispirms uz pozitīvu guvumu sasniegšanas centieniem, bet arī uz stipras cienības pret tradīcijām: un nodibinātām sadzīves normām: ļauns  vistuvākā kārtā nedisciplinētais, tas, kas uzstājas pret sabiedriskās un vispārīgi cilvēciskās dzīves normām, jauks ir viss tas, pie kā cilvēks pieradis, kas cilvēka dzīvē stabilizējies. Nav varbūt gluži noliedzams, ka izturēšanās pret citiem cilvēkiem nav sevišķas sirsnības pilna, bet atturīgi korrekta. Individuālais, latviešu pasaules uzskats ir optimistisks un izlīdzināts - asi dvēseles pārdzīvojumi -· kā spīts - un stipri satricinājumi sociālā psīchē - organizētu nemieru un dumpju noskaņas - ir visumā latviešiem bijuši sveši.

Uz ārieni vērstā rīcībā latvietis ir vispirmā kārtā darba,  darbības un kārtotāju centienu pilns. Darbs ir galvenais latviešu dzīves saturs - darbs ir pati dzīve, citādi sakot, dzīve ir nepārtraukts darbs. Latviešu cilvēks ir aktīva radītāja optimisma pilns, kā to atzīmē arī prof. Jurevičs op. c. 464, un visus tos jēdzienus, sevišķi dažādu priekšmetu īpašību laukā, kas pauž kaut ko pozitīvu, latvietis ir uztvēris tieši no šo pozitīvā virzienā vadīto dzīves pārkārtošanas centienu viedokļa. Šis radītājs un kārtotājs gars ir latvietim jo sevišķi raksturīgs. Tas aužas cauri visai latviešu dzīves rīcībai, dzīves uztverei un izpratnei, tas ir liels garīgs spēks, kas jau kopš sendienām mitis mūsu tautā, vadīdams tautu cauri dažiem; labākiem un ļaunākiem tās dzīves posmiem arvienu labākai nākotnei pretī. Sevišķi atsevišķās personās šis gars izpaudies jo spilgti, kā to liecina izcilās personības mūsu pagātnē un Valsts Prezidenta diženā personība mūsu dienās.

Ārējai pasaulei un ārējai dzīvei latvietis pieiet ar atturīgu, diezgan aukstu prātu un nosvērtību. Viņš izjūt kādu dzīvē pastāvošu mūžīgu kārtību un likumību --· kāda iekšēja, varētu teikt augstāka pasaules prāta izpausmi dažādās dzīves un sadzīves parādībās. arī savā personīgā un vispārīgi ļaužu dzīvē latviešu cilvēks labi izprot prāta praktiski-pozitīvos un dzīvei lieti derīgos centienus, bet viņš ir auksts pret tīri .abstraktu, ar dzīvi nesaistītu un tikai intellektuāli pašvērtīgu darbību. Tomēr ar visu praktisko dzīves uztveri garīgajam principam un garīgo spēju momentam dzīvē latvietis piešķir lielu nozīmi. Pat dažu visai materiālistisku jēdzienu pamatā ir to garīga, intellektuāla uztvere, sevišķi cik tā saistās ar cilvēka praktisko prātu. Man līdz ar prof. Jureviču op. c. 460. lpp., jāatzīst, ka abstrakta fantāzija un liriski-emocionāla pasaules uztvere tomēr nav latviešu gara stiprā puse, kaut gan .parasti visi to tā domā. Daba latvietim tuva, latvietis dabu pratis labi novērot un atrast novērojamām parādībām zīmīgu valodas ietērpu salīdzinājumu un vispārīgās izteiksmes ziņā, kam liela dzejas vērtība, bet kam pamatā tāpat ir tikai apgaroti reāla lietu uztvere un izpratne. Daba pirmatnējam; latvietim, īsti nav bijusi skaistuma jēdziena ierosinātāja. Un ja latviešu, cilvēks cienī un mīl skaistumu, tad tas ir galvenā kārtā dzīves pasaulē sastopamais skaistums, pa lielākai daļai cilvēka darba produkts. Tādēļ starp· latviešu skaistuma apzīmējumiem nav vārdu, kas raksturo pirmatnēju dabisku, jeb tā sakot pilnīgi neitrālu skaistumu (apm. kā v. schön, kas tieši raksturo tīri ārējo optisko iespaidu ierosināto skaistuma pārdzīvojumu, vai arī kā kr. красивый, прекрасный, kur atrodam atkal pasvītrotu tieši ārēji-optisko skaistuma momentu). Tāpēc labi saprotams, ka ar visiem, daudzajiem īsti latviskajiem skaistuma pārdzīvojuma apzīmējumiem ar pirmatnēji konkrētu nozīmi mūsu latviešu valoda tomēr sajuta, vajadzību pēc kāda neitrālāka, nekonkrēta (es nesacītu abstrakta) rakstura skaistuma apzīmējumiem tin tādēļ aizguvuši vēl no svešām valodām vārdus smuks un krāšņs. Šis cilvēka vai arī kādas augstākas varas darbības rezultātā veidotais skaistuma ideāls ir tomēr bijis visai dziļš, un pat mūsu tikumības ideāls saistās tieši ar cilvēka dabas un rakstura apdarinājuma jēdzienu kādas augstākas varas rokās šādā ētiski-aistētiskā virzienā. Tādēļ ētiskais moments latviešu uztverē cieši saistīts ar aistētisko, un var teikt, ka latviešu gara ideāls ir bijis līdzīgs tai καλοκαγαθία, ko tik augstu daudzināja arī senie grieķi.

Arī citas ar intellektuālo gara darbību saistītās nozares latviešiem jau no senseniem laikiem nav bijušas svešas. Rakstīšana un lasīšana, kā arī rakstu zīmju pazīšana taču ir mūsu pašu latvieša gara izveidojums. Svešāka mūsu tautai bijusi tikai matemātisko parādību, uztvere.

Latviešu reliģiskā pasaule ir relatīvi vienkārša, bez kāda misticisma, kas vispārīgi nav latviešu garam tuvs un īpatnējs, kā to aizrāda arī Jurevičs, op. c, 461. Latviešu cilvēks tomēr atzinis pār sevi dievības varu, pie kam varas jēdziens, kas šķiet izaudzis esam no pirmatnējā uzraudzības jēdziena, tomēr ieguvis aktīvāku un spēcīgāku nozīmes momentu, kādas citas radnieciskas saknes ietekmē. Pār cilvēku valda augstākas varas - Dieva, likts liktenis, ko nosaka. Dieva lēmums, ar kuru cilvēkam piešķirta dzīvē noteikta loma. Tomēr šās lomas rakstura ziņā liela nozīme ir arī cilvēka laimei jeb Laimai, kas valodiskās uztveres ziņā raksturo kādas brīvākas likumības principu. Šis princips vairāk liekas saistīts esam ar cilvēka personības iekšējo neatkarību, paša cilvēka rīcības brīvību. Dievs un Laima jeb Laime ir divi līdzās pastāvoši cilvēka mūža dzīves principi, un ja Dieva jēdziens vairāk raksturo dzīvē arī tiešām nenoliedzamo fatālo principu, tad Laima raksturo otru - vairāk ar cilvēka neatkarīgo rīcību saistīto un variablo principu, kam pēc mūsu tautas uztveres cilvēka dzīves izveidojumā ir tikpat svarīga, nozīme kā nenovēršami fatālajam.

Galīgā kopsavilkumā, jāatzīst, ka tas, ko mūsu valoda pauž par mūsu. tautas garu, ir labs un pozitīvs. Mūsu garīgas pasaules pamati valodas atspoguļojumā tēlojas stingri un noteikti, nopietnas dzīves uztveres, dzīves likumības un nesatricināma darba prieka apgaroti, Jau vairāk kā gadu tūkstoti mūsu tauta uz tiem cēlusi savu dzīvi, un nav šaubu, ka tie labi piemēroti tautas dzīves celšanai visos laikos. Ja. uzturēsim tos pirmatnējā skaidrumā un stingrumā, tad arī mēs un vēl pēc mums sekojošās nākamās paaudzes uz tiem droši varēs celt vēl spožāku tautas nākotni un veidot vēl diženākus mūsu tautas garīgās un māteriālās dzīves sasniegumus.*)

 

 

La langue et l'esprit national.

 

Dans mon article je traite le problème de la corrélation étroite entre l'esprit national du peuple letton et sa langue; autrement dit, j'essaye de montrer, comment la pensée linguistique profonde du peuple letton se reflète dans sa langue. Je commence per quelques, indications sur les opinions des savants du XVII -· Loke, Hobbes - et plus tard ceux du XIX siècle, surtout W. v. Humboldt, qui ont tous reconnu l'existence d'une connexion bien proche entre l'esprit du peuple, sa manière de penser, sa conception originale des phénomènes du monde extérieur, son propre inonde psychique et la langue: cette dernière réfléchit nettement tous les procédés intellectuels et: psychiques qui se sont déroulés autrefois dans l'esprit du peuple donné. Nous avons donc le droit de chercher une telle connexion entre l'esprit ou l'âme du peuple letton et sa langue.

Pour caractériser les traits essentiels de cette pensée-linguistique originaire du peuple letton il faut en séparer tout d'abord tous les éléments étrangers. Ces derniers sont dus aux influences des anciens Livoniens, des Russes, plus tard des Allemands. Ces influences apparaissent dans une certaine quantité d'emprunts à ces langues et dans quelques particularités phonétiques, parmi lesquelles les plus sensibles sont celles d'origine livonienne. En général, toutes ces influences ne sont pas trop profondes et on peut bien les reconnaître et discerner dans le système psycho-phonétique et lexical de notre langue.

Quelques traits bien intéressants d'une connexion étroite et intime entre la pensée linguistique nationale des Lettons et leur langue apparaissent dans certains faits phonétiques. On peut constater cette relation surtout dans la distribution bien fine dc la quantité des voyelles dans certaines conditions phonétiques, dans les phénomènes de l'accentuation et dans le changement des consonnes k et g en с et dz devant les voyelles et les diphtongues palatales: e ë i ï ei ie ainsi que devant j. Ces faits du vocalisme témoignent un sens inné et bien profond de l'ordre, de discipline et de l'équilibre intellectuel; ceux au consonantisme nous montrent l'existence d'un tempérament bien vif chez les Lettons; plus vif que, par exemple, chez les Lithuaniens. La même vivacité du tempérament letton est la cause de la disparition des voyelles thématiques dans les Nom. sing;, des groupes des thèmes en o et i indo-européen ainsi que la cause de l'abréviation des voyelles longues et de la monophtongisatkm des diphtongues dans les syllabes finales de mot. D'autre côté il existe une connexion intellectuelle bien visible entre les différents cas dans le système de la déclinaison d'une certaine classe des thèmes; dans le système de la déclinaison d'un certain thème tous les cas sont bien liés entre eux par des relations morphologiques qui ne permettent pas de supprimer une forme quelconque du système sans compromettre le système lui-mônie.

Dans le IV chapitre j'aborde le problème sous un aspect historique. Je constate que déjà les explorateurs les plus anciens de notre langue - Paul Einhorns (XVII s.) et le Vieil Stenders (XVIII s.) - ont abouti à quelques conclusions justes et bien intéressantes concernant les relations entre la pensée nationale et la langue du peuple letton. Stenders.surtout a constaté que l'esprit linguistique letton est bien concret, une vue, dont la vérité est confirmée aussi par mes propres recherches.

Le V chapitre montre, comment la pensée linguistique lettonne se reflète dans les changements survenus dans quelques parties du discours, dans certaines catégories formelles et lexicales; ainsi, en letton sont disparus les adjectifs de la matière (tels que russe Деревянный ou allein, steinern), ies degrés de comparaison ont subi un changement bien profond et ont totalement perdu leurs formes anciennes; le passif est bien restreint et les participes du prés. act. en -ttošs ne peuvent être formés que des verbes intransitifs.

Mais les faits les plus intéressants, qui nous montrent de la façon la plus précise le travail et le caractère originaire de notre esprit linguistique national, se laissent constater dans le domaine de la formation étymologique et dans le développement séniasiologique des mots lettons avec un sens plus abstrait. Ces mots nous montrent d'une façon bien intéressante, au point de vue psychologique et logique, comment ils ont reçu leur valeur séinasiologique actuelle des sources linguistiques autrefois tout à fait concrètes; on voit en môme temps aussi les tendances les plus caractéristiques et les plus fortes dans le système de la pensée linguistique originaire de notre peuple. Nous y trouvons une expression bien forte et bien développée d'une conscience de soi-même; mais cette conscience n'est pas asociale, anarchiquc, elle est bien disciplinée et ne tend nulle part à nuire à son voisin ou à son prochain. La pensée linguistique lettonne s'occupe aussi beaucoup du problème du bien et du mal. Pour un Letton, le bien est ce que * l'on peut atteindre avec ses capacités physiques et psychiques; le mal est ce qui ne correspond pas à la tradition. Un trait d'esprit bien conservateur est fort sensible chez le peuple letton, et cela se reflète dans les expressions telles que guods, pieklājīgs, lauks, lāgs, ļauns, kreiss etc.

Un grand rôle dans la pensée ordinaire du peuple letton ainsi que dans sa pensée linguistique appartient à la conception du travail. Le système des expressions pour les conceptions du travail est bien riche et développé dans notre langue. · Le travail est conçu; comme processus d'organisation et une grande quantité de conceptions éthiques bien importantes ont leur origine dans une disposition psychique originale du peuple letton de considérer tels phénomènes comme les résultats du travail humain. 11 faut souligner qu'à côté des conceptions du bien celles du beau ont la. même importance dans l'esprit général et la pensée linguistique du peuple letton. Un vrai Letton, selon sa conception de vie, doit être un homme καλοκά-Λαο-ός et il est difficile de dire lesquelles de ces conceptions sont les plus fortes dans l'esprit national des Lettons: dans la langue nous trouvons bien souvent pour les conceptions éthiques et les conceptions esthétiques les mêmes expressions verbales, .p. ex., tikt, tikls, taisns, skaists, balts etc.,

Quoique la mentalité originaire chez les Lettons ne soit guère orientée vers la pensée abstraite (p. ex., des conceptions philosophiques et mathématiques), il faut constater que les Lettons ont toujours apprécié les capacités intellectuelles et n'ont jamais négligé le facteur intellectuel dans la vie humaine. L'esprit letton est par nature un peu sceptique, mais pas d'une manière très prononcée. Sa conception générale de la vie est optimiste.

En général, l'analyse- du développement étymologique et séinasiologique des expressions de notre langue pour les conceptions les plus importantes dans tous les domaines de la vie intellectuelle, culturelle et sociale nous témoigne que le peuple letton possède un bon nombre de qualités et capacités psychiques qui nous sont une garantie sûre pour son développement ultérieur.

 

 

 

 

 

*) Sk. Ernst Cassirer. Philosophie der symbolischen Formen. I  (Die Sprache), 1923. 74. un nāk. (“Denn alle sprachlichen Benennungen dienen niemals unmittelbar dem Ausdruck der Dinge selbst, sondern sie beziehen sich einzig auf die Ideen des Geistes, auf die eigenen Vorstellungen des Sprechenden”).

 

 

*) Sal., kā par to vēlāk izteicās Vilhelms fon Humbolds savā darbā Einleitung zum Kawiwerk kopotu rakstu VII, l, 46 (Kasirera atreferējumā, lib. c. 103): Wie sich das Dasein des Geistes überhaupt nur in Tätigkeit und als solche denken lässt -- so gilt dies auch von jedem besonderen Dasein, das nur durch ihn fassbar und möglich ist. Was wir das Wesen und die Form einer Sprache nennen, das ist daher nichts anderes, als das Beständige und Gleichförmige, das wir nicht in einem Dinge, wohl aber in der Arbeit des Geistes, den artikulierten Laut zum Gedankenausdruck zu erheben, nachweisen können. Selbst das, was an der Sprache als ihr eigentlich substantieller Bestand erscheinen könnte, selbst das einfache aus dem Satzzusammenhang gelöste  W o r t  teilt daher nicht, wie eine Substanz, etwas schon Hervorgebrachtes mit, enthalt auch nicht einen schon geschlossenen Begriff, sondern regt bloss an, diesen mit selbständiger Kraft und auf bestimmte Weise zu bilden. „Die Menschen verstehen einander nicht dadurch, dass sie sich Zeichen der Dinge wirklich hingeben, auch nicht dadurch, dass sie sich gegenseitig bestimmen, genau und vollständig denselben Begriff hervoizubringen, sondern dadurch, dass sie gegenseitig ineinander dasselbe Glied der Kette ihrer sinnlichen Vorstellungen und inneren Begriffserzeugungen berühren, dieselbe Taste ihres geistigen Instruments anschlagen, worauf alsdann in jedem entsprechende, nicht aber dieselben Begriffe hervorspringen... Wird... auf diese Weise das Glied der Kette, die Taste des Instrumentes berührt, so erzittert das Ganze, und was als Begriff aus der Seele hervorspringt, steht im Einklang mit allem, was das einzelne Glied bis auf die weiteste Entfernung umgibt.” (Sk. šos Humbolda vārdus viņa cit. darba 169. lpp.).

 

 

*) Sal. Kasirera lib. cit. 44: „In Wahrheit aber zeigt die Analyse der Sprache - insbesondere wenn man nicht von der blossen Einzelheit des Wortes, sondern von der Einheit des Satzes ausgeht -, dass jeder sprachliche Ausdruck, weit entfernt, ein blosscr Abdruck der gegebenen Empfindungs - oder Anschauungswelt zu sein, vielmehr einen bestimmten selbstän- , cligen Charakter der „Sinngebung” in sich fasst”. Un tālāk te Kasirers paskaidro, ka zināmi vārdi un izteicieni ir vērtīgi ne tikai tais savos elementos, ko tie no kāda jutekliski-konkrēta vienreizēja satura sevī izpauž, bet varbūt vēl vairāk, tais elementos, ko tie zināmā konkrētā saturā ignorē un atstāj nemaz neizpaustus.

 

*) Sevišķi labi sacīto raksturo vairāk vai mazāk konkrētu parādību uztveres dažādība dažādās valodās. Ja ņemam, piem., jēdzienus kauties, plūkties, kas vēl samērā labi izprotami gan savā faktiski-konkrētā sēmazioloģiskā, gan arī dziļākā etimoloģiskā nozīmē, tad redzam, ka īsti pavisam citāds uzskats par parādībām, kas ar šiem jēdzieniem saistās, ir cilvēkam, kas runā latviski, un cilvēkam, kas runā krieviski. Latviski sakām kauties, kautiņš, kauja, kas visi no saknes vārdā kaut, vai arī plūkšanās, kurpretī krieviski saka драться, драка (burt. dīrāties, dīrāšanās) un битва (burt. sišanās). Mēs sakām cīnīties un cīņa, krievi saka бороться un борьба  (kam sakars ar latv. bārties), kaut gan cīnīties ir arī сражаться un cīņa kriev. ir arī сражение (burt. sagriešanās (no griezt „schneiden”)). Savukārt борьба ir arī cīkstēšanās, un бороться ir arī cīkstīties, kas cēlies no cīstēt; pēdējam atkal sakars ar cīties, un tam, ja arī ne etimoloģiski, tad nozīmes ziņā ir sakars ar censties (sk. EMv. s. cīties). Turpretī krievu vārdā борьба sacensības jēdziens izveidojies tikai vēlāk: centrā ir vienkārši „kaušanās, sišanās” (sal. lat. ferīre „kaut, sist”) jēdziens. Mūsu cenšanās, centība krieviski ir старание, ko saista ar ide. sakni ster- „sastingušam būt” (sk. Persson, Beiträge z. idg. Wortforsch. 429). Persons (un tāpat arī citi etimologi) ar to saista arī kr. стремиться, kaut gan tagadējā valodā tā nozīmē kā spilgtākais izpaužas straujas kustības jēdziens [un tādēļ sēmazioloģiski Preobraženska uzskati viņa etim. vārdnīcas II 397, kas to saista ar ide. *sreu- „tecēt.” (sk. Valdes Vgl. Wb. 11 702), neizliktos arī tik nepareizi, ja vien nebūtu fonētiski iebildumi]. Ja pareizas ir Persona etimoloģijas, tad pamatpieeja centības un cītības jēdzienam latviešu un krievu uztverē ir pavisam citāda: mums tas saistās ar kustību, celšanos uz augšu, zināmu straujumu, krieviski ar izturību resp. sastingšanu zināmā darbā. Starp mūsu cīņa un kr. борьба starpība savukārt tā, ka cīņa savos pamatos ir garīgāks, dvēseliskāks pārdzīvojums, kurpretī борьба vairāk ārēja, konkrētāka parādība, kas tikai vēlāk ieguvusi arī garīgāku nozīmi.

 

*) Sal. šās parādības dzejisko tēlojumu Vilh. f. Humbolda darbā Über die Verschiedenheiten des menschlichen Sprachbaues (Vorstudie zur Einleitung zum Kawiwerk) kop. r. VI sēj., kā to citē Kasirers min. gr. 99. un 100. lpp. “Als ein wahres unerklärliches Wunder bricht sie (die Sprache) aus dem Munde einer Nation, und als ein nicht minder staunenswertes, wenngleich täglich unter uns wiederholtes und mit Gleichmütigkeit übersehenes, aus dem Lallen jedes Kindes hervor und ist die leuchtendste Spur und der sicherste Beweis, dass der Mensch nicht eine an sich abgesonderte Individualität besitzt, dass  I c h  und  D u  nicht bloss sich wechselseitig fordernde, sondern, wenn man bis zu dem Punkte der Trennung zurückgehen könnte, wahrhaft identische Begriffe sind, uhd dass es in diesem Sinne

 

Kreise der Individualität gibt, von dem schwachen, hilfsbedürftigen und hinfälligen Einzelnen hin bis zum uralten Stamme der Menschheit, weil sonst alles Verstehen bis in alle Ewigkeit hin unmöglich sein würde.” So ist auch eine  N a t i o n  in diesem Sinne eine durch eine bestimmte Sprache charakterisierte geistige Form der Menschheit, in bezug auf idealische Totalität individualisiert. „Die Individualität zerschlägt, aber auf eine so wunderbare Weise, dass sie gerade durch die Trennung das Gefühl der Einheit weckt, ja als ein Mittel erscheint, diese wenigstens in der Idee herzustellen... Denn tief innerlich nach jener Einheit und Allheit ringend, möchte der Mensch über die trennenden Schranken seiner Individualität hinaus, muss aber gerade, da er, gleich dem Riesen, der nur von der Berührung der mütterlichen Erde seine Kraft empfängt, nur in ihr Stärke besitzt, seine Individualität, in diesem höheren Ringen erhöhen. Er macht also immer zunehmende Fortschritte in einem in sich unmöglichen Streben. Hier kommt ihm nur auf eine wahrhaft wunderbare Weise die Sprache zur Hilfe, die auch verbindet, indem sie vereinzelt, und in die Hülle des individuellsten Ausdrucks die Möglichkeit allgemeinen Verständnisses einschliesst. Der Einzelne, wo, wann und wie er lebt, ist ein abgerissenes Bruchstück seines ganzen Geschlechts, und die Sprache beweist und unterhält diesen ewigen, die Schicksale des Einzelnen und die Geschichte der Welt leitenden Zusammenhang.”

 

*) Sk. Endzelīna Latv. v-as sk. un f. 15. §-ā citēto literatūru. Še klāt vēl daži manis paša noklausīti gadījumi. Diez·gan nervozs. Brī·nišķīgi labi! Lie·liski garšo! Šaus·mīgi sāp! Brī·nišķīga pārdevēja! Bries·mīgi muļķīgs stāvoklis. Brī·nišķīgi jauki! Aug·stākais, ko var maksāt, ir 25 lati mēnesī. Apbrī·nojami! No·teikti! Nu mil·zīgi! Kā uz·burta. Neap·rakstāmi jauki! Bries·mīgi dzenas pēc goda. Puikam Die·viņ: ņem tik. visur līdzi.

**) Pēc tam vēl krājumā Latvieši I (1930, 51), kur citēti arī Meijè uzskati no Les langues dans l’Europe nouvelle 32, ka „une langue se change d’autant plus vite qu’elie est parlée par une population plus active et plus mobile, et qui se renouvella d’avantage.”

 

 

*) Tagadējais vīr. k. daudzskaitlis ļaudis gan laikam kļuvis par vīr. kārtas vārdu tikai vēlākos laikos (laikam gan vārdu vīri, cilvēki ietekme): sastopam vēl arī formu tās ļaudis (sk. EMv. s. ļaudis), un lš. liáudis, -ies “das niedere gewöhnliche Volk” ir . fem.

 

 

*) Pats Einhorna uzskatu formulējums visai interesants, un tā kā par tiem, cik man zināms, mūsu valodas gara un mūsu tautas gara vēsturē tikpat kā nekur nekas nav rakstīts, tad atļaušos še zem svītras sniegt plašāku šā apcerējuma raksturojumu.

Iesāk Pauls Einhorns savas pārdomas par kuršiem un viņu valodu ar to, ka pielīdzina viņus senajiem kapadoķiešiem, kilikiešiem un krētiešiem, par kuriem kā par visļaunākiem un tikumiskā ziņā visvairāk pagrimušiem ļaudīm jau seno tautu un cilšu pazinēji esot sacerējuši mīklu τρία κάππα κάκιστα. Kurši tad bulu ceturtie viņu starpā. Lūk, Einhorna paša vārdi: „Inter has gentes et nostros Curetes sive Curonos recte referri, et iilos quartum vere Cappa proverbiale constituere puto.” Tāpēc par agrāk minētajām trim ciltīm sacerētā grieķu epigramma patiesībā būtu jāpārveido šādi:

Καππαδοκές, Κίλικες, Κρητες, τρία κόππα κάκιστα,

Κούρωνοι δε κακοί τέτρατον τόγε κάππα κάκιστον.

Latīniski tad tā skanētu:

Cappadoces, Cilices, Cretes - tria pessima Cappa,

Curoni faciunt quartum, gens pessima, Cappa.

Un tālāk tad Einhorns turpina savu kuršu cilts negatīvo raksturojumu šādiem vārdiem: Sunt enim non minus moribus pessimis praediti (sc. Curones), et superstitionibus, furto, mendaciis, diris et execrationibus inauditis fere deditissimi. Et ut paticis muita complecter: est gens fraudulenta, effera, rapax, superba, elata, intemperans, iniusta, iniqua, impia, levis, inconstans, con-tumeliosa, spuria et libidinosa... (t. i. latviski: Jo arī viņi, t. i. kurši, ir ne mazāk apveltīti ar visļaunākiem tikumiem un tīri vai ārkārtīgi nodevušies māņticībai, zagšanai, meliem, bezdievīgiem nākotnes pareģojumiem un nedzirdētiem lāstiem. Un, lai īsos vārdos daudz aptvertu, sakāms: viņi ir melīga un viltīga, mežonīga, uz laupīšanu kāra, lepna, pārgalvīga, neapvaldīta, netaisnīga, naidīgi noskaņota, bezdievīga, garā viegla, nepastāvīga, kašķīga, nievu pilna, nešķīsta un kārībām nodevusies cilts...). Seko citāts no Aleksandra Gvaņini, kas apmēram apliecina to pašu, lai gan mums paliek noslēpums, kā gan Einhorns, pat· kurzemnieks būdams, varēja latviešu kurzemniekus raksturot tik negātīvā veidā: pat XVI g. s. otras puses Dienvidriet. Kurzemes  dokumentos, kas glabājas Karaļauču archīvā un kuros diezgan daudz stāstīts arī par kurzemnieku ( = kuršu) tikumiem un pārkāpumiem, nav pieminēta ne desmitā daļa to netikumu, par kādiem runā Einhorns. Šās nodaļas beigās tad arī atrodam to, kas mūs šai sakarā visvairāk interesē -· īsu lingvistiski-filozofisku Einhorna secinājumu par kuršu (---latviešu) valodu uz agrāk sniegtā kuršu tikumu raksturojuma pamata. Einhorns raksta tā: „Miralus suni saepissime, qui fiat, quod in lingua sua exprimere vel nominare non possint (sc. Curones) Conscientiam et Virtutem: quamvis enim quis noctes diesque sese maceraverit, haec tarnen duo nomina recte et proprie exprimere vel reddere non potent. Verum si probe vitam illorum hominum quis consideraverit, illos nimirum absque Conscientia et Virtute vivere vel conscientia et virtute destitutos esse, mirari desinet. Qua enim ratione Conscientia et Virtus apud gentem aliquam nomen obtinebit, apud quam null am obtinet sedem?” [Latviski: „Visai bieži esmu brīnījies, kā gan tas būtu varējis notikt, ka sava valodā nedz izteikt, nedz nosaukt (kurši) nespēj ne sirdsapziņu, ne tikumu (jeb tikumību): un ja pat kas sevi ilgas dienas un naktis nomocītu, šos divus jēdzienus pareizi un īsti pēc būtības viņš nespētu (viņu valodā) ne vārdos izpaust, ne izsacīt. Savukārt ja kas novērotu viņu dzīvi vispusīgi un objektīvi, tas tūliņ mitētos brīnīties par to, ka viņi tiešām dzīvo bez sirdsapziņas un tikumības vai ka viņiem sirdsapziņas un tikumības patiešām trūkst. Kā tad nu arī lai sirdsapziņa un tikums iegūtu nosaukumu kādā ciltī, kurā tie nekad nav mituši?” - Sk. par šo vietu un vispārīgi par Paulu Einhornu prof. A. Spekes rakstu „P. Einhorna raksti par latviešiem”, Sen. un Māksla 1937, IV, 111 - 128, sev. 123. lpp.].

Ja atmetam šais vārdos visus kuršu raksturojuma pārspīlējumus Einhorna uztverē, tad atzinums šāds: tautas valoda atspoguļo tautas dzīvi un pašas tautas raksturu. Ja tautas dzīvē vai tautas raksturā kādu citās tautās vai to dzīvē pazīstamu un novērojamu parādību nav, tad nav šai parādībai nosaukuma arī tās tautas valodā. Tāpēc arī latviešu resp. kuršu jeb kurzemnieku valodā nesastop nosaukumus jēdzieniem conscinetia un virtus, jo šie jēdzieni tās runātājai tautai pēc būtības sveši.

Nemēģinot nemaz, te polemizēt ar Einhornu, jāpabrīnās tomēr, cik lielā mērā XVII g. s. vācu darbiniekiem, pat tiem, kas dziļāk interesējušies par mūsu tautas garu un raksturu, šīs gars un raksturs bija palicis svešs. Liekas pavisam savādi, ka Einhorns, šķiet, nekad nebija dzirdējis tādus vārdus kā cilvēka daba (sal. Manceļa Lettus Gintera izd. 23: eedƒimbta dabba angebohrne art, Art, Nathur; art und eigenfchafft eines dinges, dabba), tikums, tikls, netikls (sal. Manceļa tulk. Zālamana sāk. v. 1637, 418. lpp.: Nhetickli blehni), kas visi saistās ar jēdzienu virtus, ka viņam svešs jau Manceļa Lettus 212 sastopamais izteiciens: das Gewiffen Sinnama Sirds [šo pašu izteicienu sastop Langija darbā 225: Apƒinnaƒchana (Sinnama Sirds) das Gewiffen; Langijam ibid, ir plašs krājums vārdu, kas raksturo jēdzienu zināt; 253. lpp. ir arī vārdi Siht „kennen”, At-ƒiht „erkennen, bekennen, geftehen, Atƒihƒchana, die Erkentniss u. c.], kas liekas jau loti agri - gan vēl katoļu laikmetā - darināts, latviskojot lat. conscientia (Mane. Phras. Lett. 233 sastopam arī das Gewiffen Abƒinnaƒchana), ka Einhorns nepazīst vispārīgi vārdus ziņa, atzīt (Manceļa Lettus 54: erkennen attƒiet), atzīšana u. c., kas visi savā būtībā ir seni mūsu tautā sastopami vārdi un kas atsevišķās nozīmes niansēs un izteicienos stipri tuvu pienāk latv. conscientia, jo arī tas taču ir tikai gr. συνείδησις latinizējums (no gr. συνείδησις savukārt tulkojumā kr. совесть, no conscientia v. Gewissen) un dibinās uz presumpcijas, ka cilvēkam piemīt spēja zināt un apzināties, ka viņš darījis labu vai ļaunu.

 

*) Sk. par adjektīvu interesanto, domām un faktiem bagāto Helēnes Vilmanes-Grabovskas rakstu „L’adjectif en indo-européen et sa fonction" (Atti del III Congresso internazionale dei Linguisti, 1935, 78-82). Te 80. lpp-sē lasām: „II n’est donc pas possible de tracer une limite entre le substantif et l’adjectif. On leur observe un continuel échange de fonctions: un substantif peut être employé adjectivement (ex. „elle est très dame”), un adjectif est facilement substantif (ex. „parmi les aveugles le borgne” etc.). Il apparaît à l’analyse que Ies langues abondent en noms d’objet qui se révèlent comme d’anciens qualificatifs (cfr. v. ind. candra „brillant” > „la lune”; lat. *lauksna > luna etc.). Il est logiquement vraisemblable que tous les noms aient l’adjectif pour point de départ. L’esprit naïf - disons: l’esprit dc tout l’homme - est porté à désigner l’objet ou le phénomène d’apres leur propriete la plus saisissante. L’adjectif serait la plus vieille partie du discours, la plus vieille après l’interjection.·Celle-ci serait à l’origine une réaction vocale physiologique et affective; celui-là un des premiers procédés d’appellation, réaction intellectuelle.” Šis pēdējais uzskats man neliekas gluži pareizs un pierādāms. Nav noliedzams, kā tas augstāk formulēts, ka zināmas lietas jēdziens iegulās cilvēka apziņā ar visām savām pazīmēm, un nav noliedzams, ka dažreiz zināma pazīme bija priekšmeta kopējā uztveres gleznā pati tā spilgtākā, kas vēlāk deva nosaukumu visam priekšmetam. Tomēr domāju, ka tā tas ne arvienu būs bijis, un jau valodas attīstības sākumā cilvēks gan būs sastapies ar visai plašu un svarīgu, bet tīri lietisku fainomenu grupu, resp. gramatiski runājot, varētu teikt - ar tīri substantīvisku substantīvu katēgoriju, kurā nekā spilgti adjektīviska viņš saskatīt nevarēja. Šo jēdzienu uztverē tad arī cilvēka apziņā pirmajā vietā izvirzījās tīri lietiskais rēs jēdziens, kas tad kā primārais varēja saistīt ap sevi pazīmes kā kaut ko sekundāru. Tādēļ man .arī šķiet, ka vispārīgi substantīva jēdziens ir primārāks par adjektīva jēdzienu, kas nenoliedz, ka īstenībā daudzreiz ir varējis būt arī otrādi.

 

*) Sal. to, ko Hirts IF. XVII (1904/1905), 41 piemin citātā no Betlinga Jakutu valodas gramatikas par substantīva un verba raksturu šai valodā: te tā saucamais substantīva casus indefinitus ir identisks ar verba celmu resp. pavēlamas izteiksmes viensk. 2. personu. Sal. arī latv. ir, ira, lš. yrà, kas pēc savas būtības ir verbāls nomens, bet kas vēlāk pārveidojies par tagadn. 3. personu, kā. to savā laika uzsvēris jau Johanness Šmits. Sal. ib. 65. 1pp.

**) Še der ievērot to, ko A. Sovažò (Sauvageot) Les Langues du Monde (1924), 180. u. nāk. saka par moderno somugru valodu attīstību un par to pārveidībām verbālā ziņā, kuru rezultātā verbs, un vispārīgi šo valodu verbālā izteiksme arvienu vairāk pielāgojas ide. valodām.

 

 

*) Ka lībiešu valoda un līdz ar to lībiešu etniskais substrāts ir svarīgs iemesls tagad novērojamai plašajai ģenitīva lietošanai latv. v-ā, to prof. Endzelīns uzsver arī savā recenzijā par Ed. Hermaņa grāmatu „Lautgesetz und Analogie” (1931), 204. lpp. ( = Abh der Geselisch, d. Wissenschaften zu Göttingen, Philologhist. Kl., Neue Folge, Bd. XXIII, 3 =). Recenziju atrodam FBR. XII (1932), 378-184. Šai 184. lpp-ē ar lībiešu ietekmi prof. Endzelīns saista lielo genitivus epexegeticus izplatību latv. v-ā, piem., Rīgas pilsēta u. t. t. Bet arī šai genit. epexegeticus tiešām plašai izplatībai mūsu valodā svarīgākais iemesls būs gan mūsu pašu īpatnējais latv. v-as gars un latvju tautas nacionali-īpatnējā konkrētā pieeja ar valodas palīdzību izsakāmām parādībām. Šais parādībās latvietis arvienu meklē vispirmā kārtā konkrēto, stabilo, substantīvisko, to novietodams uztveres un vēlāk arī valodiskā izpauduma centrā. Tādēļ tad arī mūsu savienojumi jūras mala, krasta mala u. t. t. (no kuriem vēlāk savienojumi jūrmala, krastmala u. t. t.) taču jāatzīst par īpatnēji latviskiem darinājumiem ar pilnīgi konkrētu nozīmi, kas izveidoti gan bez kādas svešas valodas ietekmes (sal. arī kriev. берегь моря, vācu Meeresufer, Meeresstrand u. t. t.). Bet tāda paša tipa darinājumi taču ir arī nosaukumi ka dūmu vai sila ciems, sloku ezers dzērvju purvs, meža muiža u. t. t., kas drīzi vien pārvērtās par īpašvārdiem Dūmu vai Sila ciems, Sloku ezers, Dzērvju purvs, Meža muiža u. t. t. Ja pirmais elements kopējā nosaukumā vairs nebija visai saprotams, piem., baltiņa (=purviņa) ezers, pîesargu (=pļavsargu) mājas u. tml., tad tie vēl vieglāk varēja pārvērsties par Baltiņa ezers, Piesargu mājas u. t. t., un tad, saprotams, ar vārdiem mājas, ciems, pils, pilsēta u. t. t. varēja jau saistīt ikkatru nosaukumu, saprotamu vai nesaprotamu, piem., Pļaviņu, Gostiņu, Ogres u. t. t. ciems vai pilsēta, tāpat Rīgas, Kaunas, Berlīnes u. t. t. pilsēta u. t. t. u. t. t. Tāpat veci darinājumi ir gan kalpa zēns, būru bērni, kalpa sieva, ganu meita, velna, bērns u. t. t., kuru ģenitīvs pamatos ir gan vecs piederības ģenitīvs. Bet tā kā kalpa zēns pats ir jauns kalps, bāru bērni paši ir bāŗi, ganu meita pati ir gane un velna bērns pats ir velns, tad apozitīvās attieces šādos savienojumos drīzi kļuva stiprākas par tīri objektīvām - paskaidrojamā papildītajā attiecēm. Pēc tāda parauga varēja izveidoties arī izteicieni kā vagara tēvs, mācītāja cienīgtēvs, barona lielskungs, grāfienes („grēfienes”) lielmāte, spīzmanes, ķēkšas mamzele, jumprava u. t. t. Tāpat arī Liepiņa tēvs, Kundziņa mācītājs, Adeles preilene (vēlāk jaunkundze), Jāņa junkurs (vēlāk jaunskungs) u. t. t. un vēlāk arī Kalniņa, Ozoliņa u. t. t. kungs (domāju tādēļ, ka šo beidzamo izteicienu izcelšanos lieki saistīt ar Dzērbenes, Ezeres u. t. t. kungs, bet tā izprotama arī patstāvīgi). Tā redzam, ka visus šos savienojumus cieši saista savā starpā viena kopēja sistēma, kas šķiet izaugusi no gluži latviskiem pamatiem.

Kas zīmējas uz Hermaņa uzskatiem par latv. v-as neloģiskumu (recenzējamās grāmatas 187. un sev. 189. lpp-ē), tad varu te tikai pilnīgi pievienoties prof. Endzelīna kritikai un izsacītai atziņai, ka Hermanis savu tēzi nekādi nav pierādījis. Es gribētu teikt pat kaut ko gluži pretēju Hermaņa uzskatiem: nopietni iedziļinoties mūsu nupat analizētos izteicienos, mēs tur sastopam taisni visai dziļu un īpatnēju loģisku sistēmu. Šai sistēmai tikai īpatnēji konkrēts un substantīvisks raksturs, bet, tas nebūt neliecina par to, ka tās runātāji gadu simteņiem ilgi bijuši neizglītoti zemnieki bez novērojamo dzīves un dabas parādību loģiskas izpratnes. Šiem neizglītotiem zemniekiem (kas bieži arī savās faktiskās zināšanās nemaz nebija tik neizglītoti) taisni bija visai smalka, asociācijām un sakariem bagāta un ar dziļu iekšēju loģiku apveltīta valodiskās domāšanas pasaule, kas gan bija konkrētāka kā dažām citām tautām un tādēļ no citu valodu viedokļa var izlikties par neparastu. Sīkāk to nepazīstot un tajā neiedziļinoties, tā tad arī šķiet neloģiska, esam. Tādēļ aprobežošos ar šo piezīmi un atturēšos no sīkākas diskusijas ar Hermani jautājumā par latv. valodas šķietami neloģisko raksturu.

 

*) Atļaujos sev mazu hipotēzi par to, ka var būt cēlusies šī lš. forma. Ls. -iáusias jeb -iáusis varētu atiet atpakaļ uz -eusias, -ēusis. Šai formā ē varētu būt tas ē, ko sastopam sensl. formā novĕjь (новьи) no * novĕjьs, sk. Leskīna, Gram. d. abg. Spr. 125, un par ko Brugmanis Gr. II2, l, 562 un Hirts Idg. Gr. III, 291 domā, ka tas esot kāds adverbs ar galotni ē [apm. kā lat. facillumē(d)]. Tādēļ, piem., no lš. mylùs (tagad par. meilùs) pieliekot pamata veidojumam ar -ē komparātīva piedēkli –ios- pēc tam celma pazīmi -io- ar galotni, dabūjam formu *mīlēiosios, apm. lš. pirmvalodā *mīlēiasias, kas, atšķirībā no otra komparātīva ar -iesnis, varēja likt lietota superlātīva vai vismaz elātīva nozīmē. Ja nu ievēro, ka sensenās superlātīva formas ir bijušas pēc Brugmaņa vārdiem lib. cit. § 427 (551. lpp.) „mit der Natur eines Verbaladjektivs” (un ar verba sakni *bher- veco superlātīvu gr. φέριστος; „vislabākais” ved sakarā arī Hirts Idg. Gr. III, 292), tad nav neiespējams, ka zināmas sēmazioloģiski-verbālas reminiscences varēja saistīties ar šādiem atvasinājumiem arī Iš. (varbūt arī lš. un latv.) pirmvalodā. Vēl der ievērot, ka forma *mīlēiasias varēja attāli atgādināt darītāja vārdus ar -ēios (kā latv. nesējs; sal. arī tieši formu mīlējina mana Langija izdevuma 514. lpp.). Tā kā šos vārdus lš. un latv. valodā atvasina, kā zināms, parasti no pagātnes celma, tad varam iedomāties, ka šī forma *mīlēiasias varēja nokļūt pagātnes aktīvā divdabja ietekmē, iegūt no tā participiālo elementu -us- un pārveidoties par *mīlēusias, kurā sākumā divzilbīgais ē-u drīz pārvērtās par diftongu ēu, kas savukārt par -iau, tā radīdams tagadējo lš. myliáuisias resp. meiliausias.

 

*) “Personālais, objektīvais un objektīvētais gars.”

         

*) Šai sakarā der aizrādīt, ka vārdi kult, kulties, iekulties mums ieguvuši arī stipri pārnestu nozīmi “iekļūt, gūt, piedzīvot” (sal. izteicienus: iekulties maizē, iekulties nepatikšanās, iekulties brangā vietā un EMv. s. kult nozīmi “gedeihen, gross werden, zu etwas gelangen,” piem.: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies lopiņos).

 

*) Mācēt var būt arī tieši atvasināts no mākt, sal. spirdzēt (EMv. s. v. un Ceļi IX, 292) no spirgt

 

*) “Paul gegenüber vertrete ich die Anschauung, daß ein innerer Zusammenhang besteht zwischen der sprachlichen Form und ihrem Sinn, zwischen Gestalt und Gehalt der Sprache, zwischen dem Sprachkörper und der Bedeutung, die ihm innewohnt - insbesondere der syntaktischen Beziehungsbedeutung, der Funktion. Teile der Rede, deren Funktion abgeschwächt wird, können lautlich abgeschwächt werden. Teile der Rede, deren Funktion ganz verloren geht, können selbst verlorengehen. ...Schon Wilhelm von Humboldt sagt ganz unbefangen: “Das Abschleifen der Endungen in der Volkssprache entstehe erst, wenn diese Endungen für das Gefühl bedeutungslos werden.”“ (Hb. cit. 6. lpp.).

 

*) J. Bičolis, Ceļi IX (1939), 422, citēdams Mīlenbacha (Daži jautājumi IV, 35) arī sīkāk nemotivētu atzinumu, “ka latv. valoda vēl ir konkrēta,” man it kā pārmet, ka es to pašu apgalvojot “bez pilnīgāka salīdzinājuma”, proti, ka “latv. valodas konkrētisms esot arī mūsu valodas latviskums, kaut kas tāds, kā .nav citām ide. valodām, vismaz ne tuvākajām, piem., leišu un krievu”. Ka latv. valoda, tuvāko ide. starpā būtu ar kādu pavisam īpatnēju konkrētismu jeb konkrētumu, pilnīgi sui generis,. un šai ziņā. pavisam atšķirtos no leišu, krievu un pat vācu valodas, to tādā veidā nekad nekur neesmu apgalvojis. Bičoļa kga pieminētos rakstos man arī nav bijusi izdevība šādus salīdzinājumus izdarīt un tādēļ man arī nav bijis iespējams par šo citu valodu konkrētumu vai abstraktumu nedz ko teikt, nedz neteikt. Esmu arvienu aprobežojies tikai ar mūsu pašu valodas faktiem un to analizē, kas apcerējumu populārā rakstura dēļ varēja būt tikai diezgan pavirša, esmu centies pierādīt, ka latv. valoda sava gara pamatos un sevišķi dziļāku garīgu parādību uztveres ziņā ir tiešām visai konkrēta. Ar to nemaz neesmu gribējis noliegt,. kā arī citām valodām nebūtu zīmīgu konkrētu vilcienu, un, garām ejot, esmu šur tur arī aizrādījis, ka valodās vispārīgi vairāk garīgo jēdzienu apzīmējumi izveidojas no agrākiem konkrētu jēdzienu nosaukumiem (it sevišķi to esmu uzsvēris tagad šai manā rakstā, kur bija iespējams šos jautājumus iztirzāt jau sīkāk). Izpētīt dažādu mūsu kaimiņu valodu konkrētisma un abstraktuma pakāpes un tad sīkākā salīdzinājumā raksturot latviešu valodas stāvokli šo pārējo valodu vidū man līdz šim nekad nav izdevies. Nav izdevies un vispārīgi nemaz nebija iespējams man to veikt arī šai darbā, jo tad būtu jāizdara plaši sēmazioloģiski-leksikāli un psīcholoģiski pārējo valodu - leišu, krievu, vācu --· raksturojumi, un tas man nebija iespējams ne laika, nedz materiālu plašuma, nedz arī priekšdarbu trūkuma dēj. Esmu tādēļ arī šai savā darbā centrā atkal paturējis tikai latv. valodu. Citas tuvākās valodas esmu pieminējis tikai tikdaudz cik to prasīja vārdu etimoloģijas noskaidrošana, un tikai šur tur, sīkāk iedziļinādamies atsevišķu jēdzienu un parādību uztverē no vienas vai otras valodas puses, esmu pakavējies drusku vairāk no salīdzināmā viedokļa pie atsevišķu valodu īpatnībām. Domāju tomēr parādījis esam, ka vispārīgi mūsu valoda garīgāku dzīves un cilvēka iekšējās pasaules parādību uztverē ir tiešām visai konkrēta (varbūt derēja tikai sīkāk noskaidrot, kā īsti šis jēdziens jāsaprot), un otrs, ka diezgan daudzām abstraktāka rakstura parādībām mūsu valodiskā domāšanā ir patiesi visai īpatnēja un dziļākā būtībā tiešām konkrētāka pieeja, nekā, piem., krieviem (piem., jēdzienos: labs, gods, ticēt, jauks, daiļš, skaists u. c.). Ka tomēr arī te ir kopējas parādības ar lš. un senpr. v-u, tas, saprotams, nav noliedzams, un to arī nekad neesmu domājis noliegt. Bet ka šis konkrētisms tai pašā laikā ir arī īpatnēji latvisks, tas taču arī taisnība. Visai spilgti šis īpatnēji latviskais konkrētisms izpaužas dažās gramatiski-formālu kategoriju parādībās, un šai ziņā (piem., gradāciju formu pārveidības un tagadnes aktīvo divdabju atvasināšanā tikai no intranzitīviem verbiem) es tiešām iedrošinātos apgalvot, ka latviskais domāšanas veids ir pat konkrētāks kā mūsu kaimiņiem un ciltsbrāļiem leišiem. Ka te ir arī savi saskares punkti, kā, piem., vājā pasīvā izplatība kā mūsu, tā leišu valodā, tas atkal taisnība. Tomēr ka latv. valoda pēc sava nacionālā gara tiešām visai konkrēta, ka tai raksturīga reljefa, taustāma un vienkārša parādību uztvere, konkrēts un dabiski-nemākslots visu cilvēka iekšējā gara un ārējās pasaules parādību skatījums, to jau lib. cit. 427. lpp-ē uz citu apsvērumu un materiālu pamata atzīst arī Bičoļa kgs pats. Domāju, ka šis tagadējais mans apcerējums varēs apmierināt arī Bičoļa kgu. Kaut gan te, tāpat kā visos līdzšinējos rakstos, nekur neesmu apgalvojis, ka konkrētisms valodiskā domāšanā ir vienīgi tikai tīri latviska parādība, tomēr savdabīgo un nācionāli-īpatnējo latviešu valodas konkrētismu tiešām izcelt un raksturot, esmu mēģinājis un domāju, ka ne gluži bez panākumiem.