Teodors Zeiferts

“Latviešu rakstniecības vēsture”

 

2. LATVIEŠI

 

Latviešu īpatnība attīstījusies sakarā ar viņu zemes dabu un pārdzīvojumiem. Zināmas pārmaiņas novērojamas pa ilgāku laiku latviešu apdzīvotās zemes dabā; vēl vairāk mainījusies viņu vēsture. Tautas raksturs tad arī ar laiku pārgrozās, tomēr nezaudē savas pamatīpašības.

1) ZEME. Latvieši pa vairāk gadu simteņiem maz mainījuši savu dzīves vietu. Kopā ar citām baltu tautām (leišiem un prūšiem) viņi, kā pieņemams, dzīvojuši pēdējos divi līdz trīs tūkstošus gadus ap Nemanu un Daugavu. Šis apgabals bagāts mežiem un purviem. Ūdens stāvoklis senāk bijis stipri augstāks nekā tagad. Mežos piemituši dzīvnieki, kas vēlāk tur izmiruši vai arī mazāk sastopami: sumbri, tauri, meža cūkas, lūši, caunas, lāči. Koku starpā redzamu vietu ieņem ozols un liepa. Nepieejamā daba latviešus lielā mērā aizsargājusi no ienaidnieku uzbrukumiem. Tā veicinājusi noslēgtu māju dzīvi, neizaicinot uz varonīgām cīņām. Izmantodami savu apkārtni, latvieši nodarbojušies ar medniecību, biškopību, lopkopību un, jau arī no seniem laikiem, ar zemkopību.

Vēlāk latvieši pavirzījušies vairāk uz ziemeļrietumiem, nākdami ciešākos sakaros ar somugru tautām: lībiešiem un igauņiem. Līdz jūrai, cik vērojams, latvieši nonākuši tikai vēlākā laikā: lielai daļai jūras dzīvnieku nav latviešu valodā sava nosaukuma; tie aizņemti vai nu no lībiešu (reņģe, kaija, ķīsis), vai citām valodām (ronis, siļķe); tāpat arī citi jūrmalnieku lietotie vārdi (selga, sedums, andrus) aizņemti.

Latvijas daba neuzrāda nekādus ārkārtējus jaukumus. Viņas augstākais kalns Gaiziņš (314 metri) zemes ziemeļu daļā. Senie latvieši uz kalniem ziedojuši saviem dieviem. Daži tautas nostāsti attiecas uz Zilo kalnu pie Valmieras. Arī daudz pilskalnu devuši teikām vielu. Latviešu lielākie ezeri, par kuriem sacerētas teikas, ir Lubānas un Burtnieku ezeri. Dižākā upe - Daugava, kuras kreisajā krastā Staburags. Pie Daugavas guļ arī Latvijas vecākā un lielākā pilsēta Rīga. Jaukumā un straujumā Daugavu pārspēj Gauja. Šīs vietas apdziedātas dziesmās un minētas teikās.

Latvieši savā ne visai piemīlīgajā klimatā mācījās cienīt sauli un citus spīdekļus. Viņi paturēja un attīstīja tālāk no indoeiropiešu senatnes mantotās saules teikas, kas tiem pa daļai kopējas arī ar somu tautām.

L i t e r a t ū r a.  Ievērojamākais  darbs  par  Latviju:  M. Skujenieka  “Latvija.  Zeme  un  iedzīvotāji”,  Rīgā 1920. g. - Par latv. tautas robežām: A. Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volkstammes in Gegenwart und im 13. Jahrhundert, Petersburg 1892.

Gaujas augstumiem. Arī s ē ļ i, kas dzīvoja Daugavas kreisajā krastā, tagadējā Augškurzemē, bijuši pēc tautības latvieši, tāpat arī Lielupes līdzenumā dzīvojošie z e m g a 1 i e š i. Baltu ciltij pieskaita Endzelīns jaunākā laikā arī k u r s u s, īpaši tos no viņiem, kas dzīvoja Lejaskurzemē attālāk no jūras. Ja minētās iedzīvotāju kopības arī bija latviešu tautības, tad tomēr tās bija atšķīrušās no tiem latviešiem (latgaļiem), kas pirmajās vēstures ziņās par tādiem minēti. Latvieši (latgaļi) bez kādām cīņām padevās vāciešiem, pieņēma kristīgu ticību un pieredzēja mazāk kara posta nekā pārējās Baltijas tautu grupas. Pēc pāris gadu simteņiem redzam tad viņus apdzīvojam visu Baltijas dienvidu daļu, arī tās vietas, par kurām ir skaidras liecības, ka tās agrāk apdzīvojuši lībieši.

Cik tālu sniedzas vēstures ziņas, latvieši senāk nav bijuši organizējušies patstāvīgā, kopējā valsts vienībā, lai gan, vāciem atnākot, atsevišķiem apgabaliem bija savi valdnieki, vecākie. No 13. g. simteņa sākot, viņi nāca atkarībā no vāciešiem, kuri latviešus darīja par saviem klaušiniekiem un piegrieza kristīgai ticībai. Tas notika pakāpeniski; pirmajos gadu simteņos pēc vācu ieceļojuma latvieši bija samērā brīvi ļaudis. Viņi nevien uzglabāja, bet nemitējās arī sacerēt dzejas darbus. Tautas dzeja tad taisni uzplauka: turpmāk uzrakstītie tautas sacerējumi pa lielai daļai radušies un dabūjuši savu noveidojumu no 13. līdz 15. gadu simtenim. Arī vēlāk bija latviešu vidū brīvzemnieki, tāpat Rīgā 15. gs. un vēlāk bija veselas sabiedrības, kas pastāvēja no pilntiesīgiem latviešu pilsoņiem. Arī tautas dziesmas min, ka tautietei ka( Rīgā radi pūru un atslēdziņu.

Tomēr ienācēji svešinieki pamazām nomāca latviešu patstāvīgo attīstību. Organizēšanās pasākumi, kas ieraugāmi atsevišķu novadu pārvaldes savienojumā viena vadoņa rokās, vairs nevarēja novest pie patstāvīgas latviešu valsts nodibināšanas. Atkarība no vāciem, sevišķi no vācu muižniecības, tika arvienu lielāka, līdz pa visu latviešu zemi nodibinājās dzimtbūšana, kas 18. gadu simtenī tuvinājās pilnīgai verdzībai. Latvieši, kas vidus laikos (13.-15. gs.), kad visā Eiropā redzam uzplaukstam mākslu, vēl dzejiskā radīšanā, lai arī bez rakstu zīmēm, turējās citām tautām līdz, nevarēja vairs kā patstāvīga tauta ņemt dalību pie turpmākiem kultūras un literatūras virzieniem. Renesanses un klasicisma laikmeti paiet latviešiem garām nepamanīti, tikai dažas vājas, nepilnīgas atskaņas no tiem saņemot. Arī 19. gadu simteņa pirmajā pusē, kad Eiropas tautu dzeja, romantikas vilnim pāri ejot, stāv visapkārt atkal pilnos ziedos, latvieši ir nospiesti klaušu ļaudis, kam nav nekādu sakaru ar citu tautu pārdzīvojamiem kultūras centieniem. Tikai 19. g. simteņa otrā pusē latvieši pamazām atsvabinās no kalpības un aizbildnības, iegūdami soli pa solim saimniecisku un garīgu patstāvību. Tad arī nodibinās latviešu nacionālā rakstniecība.

L i t e r a t ū r a (latv. valodā). Zinas par Latvijas vēsturi sniedz: Krodznieka Latvijas vēsture I, II; Krodznieka raksti Iz Baltijas vēstures I 1912, II 1913, III 1914; Fr. Zālīša Latvijas vēsture, Olava Fonda izd.; A. Svābes Latvijas vēsture I. Rīgā 1921; A. Svābes Latvju kultūras vēsture. I, sēj. Sabiedriskā kultūra. I. d. Dzimts satversme. Rīgā 1921; Landera Latvijas vēsture, I un II 1908, III 1909; Birkerta Latvijas vēsture, 3. izd. 1921. - Daļa Latvijas vēstures materiālu sakopota A. Birkerta grāmatā: Latvijas vēstures hrestomātija, I. d. Aizvēsture. Līdz vācu ordeņa bojā iešanai sniedzas Vidiņu Jāņa no vācu valodas tulkotā Otona fon Rūtenberga Baltijas vēsture, Rīgā 1908.

3) ĪPATNĪBA. Latviešu tipiskā īpatnība parādās viņu miesīgās un garīgās īpašībās.

Latviešu miesīgās jeb fiziskās īpašības pētījuši daži zinātnieki (starp tiem R. Virhovs, Stīda, O. Vēbers, R. Veinbergs) . Viņi tikuši pie šādiem iznākumiem. Latvieša galva ir mēreni gara un puslīdz plata (Vēbers). Virhovs pieskaita latviešus, pamatodamies uz vecās latviešu kapenās atrastu latv. galvas kausu mērīšanu, pie ciltīm ar garu galvaskausu (dolihokefalām c.). Svērdams 10 latviešu vīriešu smadzenes, R. Veinbergs atrada, ka viņu caurmēra smagums 1403 grami, tātad stipri pārsniedz pieņemto vīriešu smadzeņu caurmēra smagumu (1375 gr.). Svērto latviešu sieviešu smadzeņu smagums tomēr kopībā tikko sasniedza pieņemto vidus mēru, lai gan arī no tām liela daļa sniedzās tam pāri. Arī latviešu smadzeņu rievu dziļums un dažādība norāda uz šīs tautas inteliģenci. Pēc lieluma latvietis ir vidēja auguma, daudzreiz arī lielāks, spēcīgas miesas būves (Vēbers). Druknums sastopams reti. Ādas krāsa balta. Mati pa lielākai daļai gaiši, daudzreiz gaišbrūni, retāk tumšbrūni. Acis mēdz būt pelēkas vai zilas, reti brūnas. Seja iegarena, reti plata vai stūraina; vaigu kauli nav izspiedušies uz āru. Piere augsta, deguns taisns un puslīdz garš. Mute vidēji liela, lūpas pilnas, bet ne uztūkušas,

Latviešu g a r ī g ā s  ī p a š ī b a s, kas parādās tautas raksturā, nav pilnīgi un cieši nosakāmas. Tās uzrāda laiku mainās zināmas pārgrozības. Latviešu Indriķa hronika apzīmē latviešus, patiesībā latgaļus (letgaļus), pirms vācu atnākšanas par neievērotiem un nicinātiem, kas daudz cietuši no saviem kaimiņiem. Zināms ir tas, ka latgaļi vāciem bez kādas pretošanās padevās un piebiedrojās. Bet, ja pie latviešiem pieskaitām arī zemgaliešus, tad  dabūjam  par  latviešu raksturu  pavisam  citu  jēdzienu:  tie  izceļas  Baltijas  pirmiedzīvotāju starpā  ar  savu  ārkārtējo  varonību .  Rīmju  hronika  min  par  gudru latviešu  paradumu  to,  ka tie nometas mežos savrup un nedzīvo kopā.

Meijera vācu konversācijas vārdnīcā (1909. g. izd.) par latviešiem sacīts, ka tie strādīgi, pacietīgi un lokāmi, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Šis raksturojums savā visumā var attiekties uz klaušu laiku latvieti, lai arī agrākā izdevumā atrodamais “bailīgi” pārgrozīts par “strādīgi”.

Latviešu pašu starpā mēģinājis uztvert latviešu raksturīgās īpašības J. Velme. Viņš vispirms atrod, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaismas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem. Ka latvieši nav kultūrā tik tālu tikuši kā grieķi, izskaidrojams ar Latvijas ģeogrāfiskiem apstākļiem un klimatu. Iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem. Ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši savu valodu un savas gara mantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam. Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs jaunu.

L i t e r a t ū r a. O. Waber, Beitrage zur Antropologie der Letten. Dorpater Promotionsschrift, 1879. - Dr. med. R. Weinberg, Das Gehirn der Letten. Cassel 1896. - J. Velmes Par latviešu tautas dvēseli, Varavīksne 1916. g. Nr. 7.

 

 

3. LATVIEŠU VALODA

 

Latviešu valoda stāv zināmā radniecībā ar citām valodām, uzrāda savu runātāju vidū dažādus dialektus, ietver sevī vēstures liecības un atspoguļo latviešu tautas savādību.

1) RADNIECĪBA. Latviešu valoda ir atvase no indoeiropiešu valodu celma. Pie indoeiropiešu valodām pieder šādas valodu grupas: āriešu (dalās divos zaros: indiešu, to starpā sanskrita v., un irāņu, to starpā senpersiešu v.), ziemeļāriešu (Ķīnas, Austrumturkestānā), toharu (Vidusāzijas ziemeļos), izmirušo hetu (Mazāzijā), armēņu, grieķu, itāļu, tās atvase latīņu, no kurām cēlušās romāņu (itāliešu, franču, spāniešu, portugāļu, rumāņu u. c.), tālāk ķeltu (britiešu, ģēliešu), ģermāņu (zviedru, norvēģu, dāņu, vācu, angļu u. c.), baltu-slāvu valodas. Visas šīs valodas izaugušas no kopējas pirmvalodas. Tās tad arī uzrāda skaņās, vārdu formās, vārdu krājumā, teikumu salikumā zināmu radniecību. Vecākais indoeiropiešu literatūras piemineklis ir senindiešu valodā sacerētā Rigvēda, kuras vecākās daļas sniedzas atpakaļ otrā gadu tūkstotī priekš Kristus. Bagātas un īpatnīgas literatūras attīstīja senatnē bez indiešiem vēl persieši un grieķi.

Latviešu valoda pieder pie baltu-slāvu valodu zara. Šīs valodas, kauču šķirtas atsevišķās nozarēs, vēl palikušas kopā arī pēc tam, kad indoeiropiešu pirmvaloda jau bija sadalījusies atsevišķās valodās. Latviešu un citas baltu valodas tātad stāv ar slāvu valodām tuvākā radniecībā nekā ar citām indoeiropiešu valodām (piem., ģermāņu, romāņu u. c.). Turpmākajā attīstībā baltu un slāvu valodas dzīvojušas šķirti, sadalīdamās divos pilnīgi patstāvīgos zaros, no kuriem vienā pusē izveidojās baltu, otrā slāvu valodu grupa. Plašajā slāvu tautu saimē visvecāko grāmatniecības pieminekli uzrāda bulgāri. Kirils un Metodijs ap 9. gadu simteņa vidu pārtulkojis Bībeli senbulgāru valodā, šai gadījumā sastādīdami slāvu alfabētu, ņemot par pamatu grieķu burtus. Starp slāvu tautām visbagātākā literatūra poļiem, krieviem, čehiem.

Vistuvākā radniecība latviešu valodai ar leišu un 17. gadu simteņa beigās izmirušo prūšu valodu. Šīs trīs apzīmē par baltu valodām. No tām latviešu un leišu valodas savā starpā saskan vairāk nekā ar prūšu valodu. Leišu valodā - vecākās formas, kuru turpmākā attīstības pakāpe pa lielu lielai daļai uzejama šiem pa daļai saprotama. Uz to lai leišu kopējām tautas dziesmām.

Latviski:

Celies, mana māmuliņa,

Es pacelšu velēniņu;

Es tev teikšu, māmuliņa,

Ko man dara sveša māte.

 

Baltu tautu grāmatniecība nodibinājās sakarā ar reformācijas kustību. Pirmās grāmatas ir katķismu tulkojumi: prūšiem 1545., leišiem 1547., latviešiem 1585. g. Prūšu un leišu valodā tulkotie ir Lutera katķismi, latviešu valodā tulkotais - katoļu; latviskais Lutera katķisms iznāca gadu vēlāk. Tomēr arī latviešu katoļu katķisma tulkojumam deva ierosinājumu reformācija, kas, latviešu vidū izplatīdamās, modināja katoļu garīdznieku vidū pretreformācijas centienus. Baltu tautu literatūru attīstība apstājās, šīm tautām patstāvību un brīvību zaudējot. Prūši pilnīgi nogāja no skatuves; leiši sasniedza zināmus panākumus 18. gadu simteni ar savām dainām un Donelaiša dziedājumiem, ar ko grieza uz sevi citu tautu vērību. Turpmāk viņu literatūra pilnīgi panīka un atdzima tikai līdz ar tautas atsvabināšanos 20. g. simteņa sākumā. Būdamas dzīvo valodu starpā vistuvākās indoeiropiešu pirmvalodai, leišu un latviešu valodas vienmēr vērsušas uz sevi valodnieku uzmanību.

2) DIALEKTI. Latviešu valodu nerunā visur vienādi. Gandrīz katrā apgabalā novērojama sava valodas savādība jeb izloksne. Ievērojot lielākas savādības, izšķirami trīs galvenie dialekti: tāmnieku, vidus un augšzemnieku dialekts.

T ā m n i e k u dialektu runā Latvijas rietumos: ap Ventspili, Dundagu, Talsiem, Kuldīgu Kurzemē, ap Skulti, Limbažiem, Lielsalacu Vidzemē. Šī dialekta galvenā īpatnība ir tā, ka īsie patskaņi vārdu galotnēs atmesti un garie saīsināti, tā ka pa lielai daļai zūd izšķirība starp dažādiem locījumiem un personām; arī kārtu izšķirību maz ievēro, vīriešu kārtai ierādot plašas robežas. Vēro, ka latviešu valoda tāmnieku dialektā ņēmusi šādu attīstības gaitu zem lībiešu valodas iespaida. Tāmnieku dialektā uzzīmētas dažas tautas dziesmas un pasakas; E. Dinsbergs tanī uzrakstījis arī dažus pašsacerētus darbus.

P a r a u g s (iz Ernesta Dinsberga Dundagas izloksnē uzrakstītas pasakas. Lerha-Puškaiša Teikas un pasakas VIL, 109). Nakt bi skaidrs un brang sal; bi pliksals, uz ceļim nebi nekāds sniegs, gar malām un pa pļavām gan vare btoukt ar ragām, bet pa dižceļ neka; tur brouc ar ratem, kā rībe vien, un ceļš bi nobroukts puslīdz gludans. Virs us pusnakt atmostes, uguns puslīdz isdziss, viš to puslīdz sačokre, le gaišāk deg, un pats sildes klāt.

V i d u s dialekts tautā  uzejams  Latvijas  vidienē:  ap  Valmieru, Cēsīm,  Jelgavu, Dobeli. Šis dialekts ir par pamatu latviešu rakstu valodai.  Katrā  pusē  no  svešiem  iespaidiem  aizsargāts,  tas  uzrāda vispilnīgākās,  vistīrākās, vispilnīgākās latviešu valodas skanas un formas.

A u g š z e m n i e k u dialektu sastop Latvijas austrumos; Augskurzemē, Austrumvidzemē, Latgalē. To dēvē arī par latgaliešu dialektu. No vidus dialekta tas atšķiras īpaši ar savu patskaņu savādību. Tur lieto tīro o (kā vācu vai krievu valodā: dorbs - darbs, vords - vārds), patskani y (kā krievu i: vylks - vilks). Platais e pārvēršas par a (dāls dēls), garais ī par ei (dzeive - dzīve), ie par ī (tīsa - tiesa), o par ū (kūks - koks). Latgaliešu dialekts bijis vairāk nekā citi padots krievu un poļu valodas iespaidiem. Šis dialekts tika katoļticīgiem latgaliešiem 18. gadu simtenī par rakstu valodu. (Pirmās katoļu grāmatas 16. g. simtenī un arī turpmākās sarakstītas vidus izloksnē.) Jaunākajā laikā paplašinājās literatūra latgaliešu dialektā, kurā pārlikti arī daži darbi no latviešu rakstu valodas.

Vidus un latgaliešu dialektu atšķirībā lai dod ieskatu Apsīšu Jēkaba stāsta “Pie pagasta tiesas sākums.

R a k s t u  v a l o d ā (vidus dialektā) :

Silts, mīlīgs rīts ausa augusta sākumā. Kā pelēkā autā bieza migla bij ietinusi mežus un druvas. Saule vēl nebija lēkusi, jo gaismiņa tikko sāka svīst. Dīvainie miglas tēli, daždažādi izķēmojušies, vēl nemaz necilājās, it kā šie būtu sapņotāji, kam uz rīta pusi uznācis pats gardākais un cietākais miegs.

3) SENATNES LIECĪBAS. Par tautas senatni latviešu valoda liecina tikpat ar saviem vecu vecajiem vārdiem, kā arī ar saviem aizņēmumiem.

Savu no senatnes mantoto v a l o d a s  ī p a t n ī b u  latvieši līdz ar citām baltu tautām izglabājuši pilnīgāk nekā pārējās indoeiropiešu tautas. No tam spriežams, ka baltu tautas nav daudz jaukušās ar citām un maz mainījušas savu dzīves vietu. Arī dabas priekšmetu apzīmējumi norāda, ka latvieši no seniem laikiem dzīvojuši apmēram tanī pašā apgabalā, kur viņi mīt vēl tagad. No baltu tautu kopdzīves laikiem viņi pazīst ābeles, ošus, kļavas, vīksnas - kokus, kas aug ap Daugavu, Nemanu, Vislu un ne tālos ziemeļos. Dienvidu mežos atkal trūkst latviešiem sen pazīstamo bērzu un vāveru. Par latviešu kultūru viņu valoda liecina, ka viņi vecu vecos laikos pratuši celt namus ar pamatiem, krāsnīm, durvīm, logiem, jumtu. Viņi sen nodarbojušies ar zemkopību, audzinādami miežus, rudzus, auzas, zirņus. Maizi viņi pirmāk cepuši no miežiem, uz ko norāda sakne, kas abiem vārdiem tā pati. Par šķiedru augu vispirms noderējusi nātra (“nātns”). Tad dēstīti arī lini, vēlāk kaņepes. Sen senis latvieši pazinuši māju lopus: zirgus, govis, aitas, cūkas. Zāli viņi uzglabāšanai kaltējuši par sienu, ko no viņiem mācījušās arī somu tautas. Tāpat daži amati senajiem latviešiem nav bijuši sveši. Kalēji lietojuši veseru, laktu, plēšas. Starp sen pazīstamajiem darba rīkiem minami: cirvis, nazis, kalts, svārpsts, greblis, īlens. Latvieši izrotājuši rakstiem drēbju gabalus, karogus, pūru vākus.

V ā r d u  p ā r ņ ē m u m i no vienas valodas otrā liecina par šo tautu savstarpējām kultūras attiecībām. Latvieši pārņēmuši no lībiešiem īpaši tādus vārdus, kas attiecas uz jūru. No tam vērojams, ka latvieši nākuši ar jūru sakarā tikai vēlākā laikā. Vairāk latviešu (baltu) vārdu, kas apzīmē kultūras ieguvumus, pārgājuši somu valodās (lībiešu, igauņu, somu). Daži no tiem sniedzas tālu senatnē, tanī laikā, kad latviešu valodā k priekš patskaņiem i, e nebija pārvērties par c, kas noticis jau priekš 13. gadu simteņa (kā uz to norāda valodnieks J. Zēvers). Latviešu “ceļš” (leišu “kelias”) sastopams somu vārdā “keli”; latviešu “cirvis” (leišu “kirvis”), igauņu “kirves”, lībiešu “kiras”; latviešu “cimds”, lībiešu “kindas”, somu “kinnas”. No latviešu vārda “kokles” (leišu “kankles”) cēlusies somu “kantele”, no latviešu “tilts” somu “silta”, igauņu “sild”, no latviešu “siens” somu “seina”, no latviešu “pirts” somu “pirts”. Šie un citi vārdi liecina, ka latvieši senatnē attīstījuši kultūru, kas izplatījušies uz viņu kaimiņiem ziemeļos.

Visvairāk vārdu latvieši patapinājuši no v ā c u valodas, pāri par 1700. Lielākā daļa no tiem pārnākuši latviešu valodā pēc vācu ieceļojuma laika, kad līdz ar vācu kultūru latvieši pārņēma savā valodā arī vācu vārdus. Latvieši mācījās celt namus ar skursteņiem un glāžu logiem, lietot gapeles, telēķus, pannas, dēstīt plūmes, ķiršus, jāņogas, stiķenes. Amati nošķīrās no parastajiem māju darbiem un vairāk izkopās, radās dišeri, dreimaņi, štelmakeri, skroderi, vēveri; sāka strādāt ar zāģi, slīmestu, ar ēveli pie skrūvbeņķa, taisīt vannas, skapjus, kumodes. Šais un citos darbos patstāvīgi tikdami, latvieši turpmāk pa daļai atsvabinājās arī no vācu vārdiem. Bet daļa vācu {ģermāņu) vārdu pārnākuši latviešu valodā priekš vācu ieceļojuma, ar to liecinot, ka latviešiem bijuši sakari ar vāciem pirms tam. Pa labai daļai tie pārņemti no lejasvācu izloksnes. No tās pārnākuši latviešu valodā tādi vārdi kā: ziepes, klints, meija, bise, ķēniņš, stūre, kruķis, āmurs.

Ka latviešus ar kristīgās ticības pamatjēdzieniem vispirms iepazīstinājuši krievi, rāda šo jēdzienu nosaukumi, kas aizņemti no k r i e v u valodas. Šādi vārdi ir: baznīca, zvanīt, kristīt, kūms, grēks, gavēt, svece, nedēļa. Pārņēmumi no krievu valodas ir arī: bajārs, muita, istaba, pagrabs.

4) TAUTAS SAVĀDĪBA. Valodā atspoguļojas tautas īpatnība, kas darinājusies sakarā ar tautas dabisko apkārtni un vēsturiskajiem pārdzīvojumiem.

Latviešu valoda, kas stāv tuvu indoeiropiešu pirmvalodai, vēl ir radoši dzīva. Īstajos latviešu vārdos dažkārt labi redzams viņu atvasinājums, viņu piederība pie zināmas vārdu saimes. Dažas no šim saimēm ļoti plašas un ir vēl paplašināmas. Tā, piem., viena pati sakne ir vārdos: celt, cilāt, cildīt, cildināt, cēls, cildens, izcils, cēlējs, celtuve, cilas, cēliens, celms, celis, ceļš, kalns; jaunākā laikā pie tiem pievienojas: celtniecība (=arhitektūra). Abstraktu jēdzienu nosaukumos pa laikam nomanāms viņu sakars ar konkrētu novērojumu apzīmējumiem. Var apķert koku vai citu kādu priekšmetu; var apķert arī otra izsacītas domas. No tam vārdi “apķērīgs, “ “apķērība”. Šī pati sakne vārdam “cerība”. Vārdam “ticēt” kopēja sakne ar vārdiem “tikt”, “tiekties”. “Latvietim viņa vārds vēl pirmatnēji dzīvs, nav vēl nebūt papīra nauda ar pieņemtu (konvencionālu) vērtību, bet zelta un sudraba monēta. “ (Bīlenšteins.) Starp tautā runāto un rakstu valodu vēl nav nekādas sevišķas plaisas. “Ievērojot to, ka latviešu rakstu valoda nav atšķīrusies no tautas valodas, tai piemīt tāds spirgtums, tāds spars, kādu lielu kultūrtautu rakstu valodā nepazīst, bet tikai to izloksnēs, tautas valodā.” (Mīlenbahs.) Tuvāk nekā daudz citas valodas ir latviešu valoda tam laikam, kad atsevišķos vārdos izjūtams radīšanas process un dzejisks saturs. Amerikāņu prātnieks Emersons saka: “Katrs vārds bija reiz dzejolis”, mūsu valodnieks J. Kauliņš: “Pirmais stāsts bija vienu vārdu garš.” “Starp vārdu un teikumu principiālas starpības nav; katrs vārds ir teikums, kura subjekts un predikāts, teikuma pamata daļas, sakusušas kopā.” Kauliņš analizē vārdu “kalns”. Tas jāsaliek trijās daļās: kal-n-s; kal nozīmē celt, n=top un s=šis, kopā celttop-šis jeb šis-tapis-celts=kalns. Vēl dzīvākus un skaidrākus dzejas iespaidus saņemam no dažiem salikteņiem (tagadējā jēdzienā). Veseli dzīves stāsti un spilgti raksturu tēlojumi izlasāmi no tādiem vārdiem kā: sērdienis, pelnrušķīte, lielvabole, stūrgalvis, mantrausis.

Še novērojam arī tautas gara savādību, kas ieveidojas tautas valodā. Ja latvieši augstākās būtes nosaukumam paturējuši seno, sanskritā sastopamo nosaukumu “Dievs”, kas agrāk apzīmēja gaismas debesi, kam tā pati sakne, kas vārdā diena, tad viņi pēc savas īpatnības ar to vēl vienumēr saista kaut ko gaišu, spīdošu, skaidru. Krievu Bog atgādina kaut ko bagātu (no saknes bagh - piešķirt, sevišķi uzturu piešķirt). Vācu “Gott” ir tīri formālas dabas (no indoeiropiešu ghutom - piesauktā būte). Apzīmēdami morālisku pārākumu par tikumu, latvieši ar to norāda, ka teicamām īpašībām jāizaug no iekšējām dziņām, ka cilvēks jāvērtē (saskaņā ar Kristus mācību) pēc tā, kas viņam tīk, uz ko tiecas viņa būtība. Romieši pēc sava tautas rakstura ar vārdu “virtus” izsaka, ka viņi cilvēku īpašību starpā visaugstāk nostāda vīrišķību. Vācu “Tugend” (tā pati sakne vārdā “taugen”) stāv sakarā ar to, kas noderīgs.

Tautas īpatnīgā dvēseles dzīvē sniedz ieskatu arī zināmam priekšmetam piešķirtā kārta. No tam novērojams, kādu priekšmetu īpašības tautas garā saistās ar vīrieti, kādu - ar sievieti. Ozols latviski vīriešu kārtā, liepa sieviešu. Par vīrieša raksturīgām, cienījamākām īpašībām tad latvieši tura stiprumu, nelokāmību, patstāvību, par sievietes - maigumu, piemīlību. Saskaņā ar šādu uzskatu radusies vesela virkne tautas dziesmu. kur sakūst kopā vienā dzejas tēlā puisis un ozols, meita un liepa. Vācu valodā ozolam piešķirta sieviešu kārta (die Eiche). Vācu valodā mūsu tautas dziesmām par ozolu-puisi līdzigi panti nevar rasties, ne arī šīs tautas dziesmas ar viņu īsto dzejisko saturu un, nokrāsu vācu; valodā pārtulkojamas. Vācu īpatnējais tautas gars rada citu dzeju, kas atkal latviski nav visā pilnībā pārtulkojama. Tāpat latviešu tautas dziesmas par sauli, kuras spožums un siltums latvietim atgādina sievieti-māti, īpaši bāru dziesmas, kurās sauli iztēlojas par māmuliņu, nav tulkojamas tanīs valodās, kurās saule nav nosaukta sieviešu kārtas vārdā (piem., latiņu, krievu valodā). Arī ābele dažkārt sakūst kopā ar mātes jēdzienu. Vāciski ābeli apzīmē ar vīriešu kārtas vārdu (der Apfelbaum). Visā pilnībā tad nevarēs nekad izteikt vāciski to, kas ietverts latviešu tautas dziesmā:

 

Pie ābeles piestājos

Kā pie savas māmuliņas;

Birst ābelei balti ziedi,

Birst man gaužas asaras.

 

L i t e r a t ū r a. Par valodu un valodniecību: E. Bleses Ievads valodniecībā, 1922, Latv. Augstsk. izd.; P. Šmita (Šmidta) Ievads valodniecībā, lekciju konspekts 1920./1. akad. gadā; J. Endzelīna Ievadījums valodniecībā, Izglītība II, 592. - Pilnīgākā latviešu valodas mācība: J. Endzelīna un K. Milenbaha Latviešu gramatika, Rīgā 1907. - Par senatnes liecībām latv. valodā: P. Šmita Par seno latviešu kultūru, Etnogrāfisku rakstu krājums I., tā paša Ko valodniecība māca par latviešu, leišu un prūšu senatni? - turpat; J. Zēvera Die deutschen Lehnworter im Lettischen (doktora disertācija); tā paša Vācu patapinātie vārdi latv. valodā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 2. un 3. b.; tā paša Ko patapinātie vārdi liecina par latviešu aizvēsturisko senatni? - turpat 1921. g. 6. b. - Par valodas īpatnību: A. Bīlenšteina Die lettische Sprache und die christlichen Begriffe, Magazin d. Lett.-Lit. Gesellschaft XIII, 3; J. Seska Valoda un tautība, Druva 1912 II; J. Kauliņa Par nozīmes mainu mūsu valodā, RLBZK. Rakstu krājums VIII.

 

 

4. LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA

 

Latviešu sevišķās īpašības, viņu sevišķie apstākļi, pārdzīvojumi un izteiksmes līdzekļi ir par pamatu rakstniecībai, kam savs īpatnīgs raksturs. Rakstniecības vēstures saturs un iedalījums pieslēdzas tautas vispārējai attīstībai.

1) RAKSTURS. Lai gan latviešu rakstniecība gadu simteņiem bijusi tieši padota svešiem iespaidiem, bijusi pat svešu roku kopta, tomēr tam vienumēr nomanāma tautas īpatnīgā būtība. Skaidrāk tā parādās tanīs darbos, kas nākuši no tautas pašas. Un nav arī bijis neviena tāda laikmeta, kur tautai šādu darbu nebūtu. Gadu simteņiem tie gan bijuši apslēpti. Kad citi, arī tie, kas dzīvoja latviešu pašu vidū, no viņu iekšējās dzīves nekā nezināja un viņus turēja par neizglītotu, pat neizglītojamu dabas tautu, latviešiem bija dziesmas, kas liecina par augstu kultūru. Lai gan latviešu grāmatniecību nodibināja svešinieki, tanī ielikdami no citurienes ņemtu saturu un nepiegriezdami nekādu vērību tam, kas iemita tautas garā, tomēr arī viņiem bija jāmeklē saskaņa ar tautas dvēseli. Lielāki panākumi bija tiem citas tautības rakstniekiem, kas līdz ar pilnīgāku latviešu valodas piesavināšanos bija dziļāk ieskatījušies tautas garā (piem. Fīrekeram, Stenderam). Neapzinoties jaunais literatūras saturs saauga kopā ar tautas garā esošo un dabūja uzplaukt īpaši tas, kas tautas iekšējās prasībās atrada atbalstu. Bet arī tanī pašā laikā, kad latviešu ārēji redzamā rakstniecība pastāvēja vienīgi no grāmatniecības, kas nenāca no tautas pašas un sevī neietvēra to, ko viņa domāja un juta, tauta nemitīgi glabāja, cilāja, kopa tos savus sacerējumus, kas bija viņas īpašs darinājums, viņas iekšējās pasaules atspoguļojums. Tos viņa iznesa cauri līdz tam brīdim, kad viņas pašas locekļos tai atraisījās mēle arī grāmatniecībā un viņa savā attīstībā tika līdz citām kultūras tautām.

Saskaņā ar tautas iekšējo dabu un ārējiem pārdzīvojumiem redzam latviešu rakstniecības attīstībā zināmu dzejas veidu izlasi.

Latviešiem nav sava v a r o ņ e p a un vispār plašāku dzejojumu ar stingri episku raksturu. Nav latviešiem savu vēsturisku varoņu, ne arī noteikti un dzīvi iztēlotu, vēsturiskā lomā nostādītu personu teiksmainās senatnes atmiņās. Strīdi par to, vai latviešiem senatnē savu varoņu un varoņdziesmu vispār nav bijis jeb vai tie gan bijuši, bet vēlākos nebrīvības laikos aizmirsti, ir veltīgi. Nenoliedzams paliek tas, ka tautas atmiņā  līdz  jaunākiem  laikiem  uzglabātajos  un  vēlāk uzrakstītajos  dzejdarbos nav  nekādu  pēdu no episkām varoņdziesmām: nav dziesmu vai dziesmu atlieku par varoņiem, nav arī teiku par varoņiem ar vēsturisku nozīmi. Tāpēc vēlākajiem mēģinājumiem tautas epu radīt nebija nekādu panākumu. Iznāca episki dziedājumi, kas pieskaitāmi mākslas dzejai, ar sasvaidītu, ne noteiktam mērķim pretī virzītu darbību, bez uzskatāmi izveidotiem, dzīvi īpatnīgiem varoņtēliem, kādi ir dziedājumi par Lāčplēsi un Niedrīšu Vidvudu.

Arī latviešu d r ā m a s attīstībai nebija pamata un vielas latviešu senatnes atminās, dzejdarbos un vēsturē. Latviešu gara mantās nav nekādu dramatiskās dzejas sākumu, ne viņu senajās ieražās kādu iztēlojumu, kas tuvinātos dramatiskiem uzvedumiem. Apdziedāšanās un ķekatās iešana pie tādiem nav pieskaitāmas: trūkst tur vēsturisku vai teiksmainu personu un notikumu, ap ko tās saistītos. No tām tad arī neizauga latviešu drāma. Dramatiski sacerējumi radās latviešu valodā lielākā skaitā tad, kad ap 1870. g. nodibinātā latviešu teātra izrādēm pēc tiem bija vajadzība. Tikai tad, īpaši pēc cittautiešu parauga, sarakstīti skatuves gabali, kas apmierināja teātra vajadzības, bet kam trūkst dzejas vērtības. Tikai turpmākā attīstība izcēla dažus vērtīgus dramatiskas dzejas darbus. Tomēr dramatiskās dzejas lauks latviešu rakstniecībā diezgan norobežots, un arī tās labākajos darbos trūkst stingri un noteikti virzītas, īsti dramatiskas darbības.

Latviešu rakstniecības greznums ir latviešu l i r i k a. Cik tālu sniedzas liecības par latviešu gara dzīvi, visur redzam tanī iemītam dziļi cilvēciskas, daiļas jūtas, kas kristalizējas veselos, lai arī sīkos dzejas graudos. Jau atsevišķi vārdi, kuru veidojums skaidri redzams, tās nes no tālās senatnes līdz mūsu dienām. Tad panti, kas kā neiznīcīgas pērles palika veseli laiku straumē, uzglabājušies tautas atmiņā pa gadu simteņiem tādā daudzumā, ka vēlāk, tos uzrakstot, ar tiem pildījās septiņi biezi sējumi (Latvju Dainas). Tie radušies no pasaules notikumiem nošķirtu cilvēku šaurā dzīvē, kur gars vientulīgo pārdzīvojumu un novērojumu tēlojumos atrod savu laika kavēkli un atbalstu. Lirikas mirdzošās tērces latviešu literatūrā tad arī nekad neizsīkst. Arī tanī rakstniecībā, kas nav nākusi no latviešiem pašiem, bet ko viņiem sniedza citi, viņi uztvēra īpaši lirisko elementu un to piesavinājās. Dziesmu grāmata latviešu vidū vairāk iemīlēta nekā Bībele. Kad latvieši paši jaunākā laikā apzinīgi ķērās pie savas rakstniecības darināšanas, tad jūtu dzeja atrada ir grāmatās, ir dzīvajās tautas tradīcijās paraugus un izteiksmes veidu par pamatu turpmākai attīstībai, kura tad arī, plašumā un dzijumā iedama, nepārtraukti turpinājās un cēla klajā krāšņus, paliekamus darbus šai dzejas nozarē. Ar savu liriku latvieši var nostāties blakus kaut kurai citai tautai.

Otra rakstniecības nozare, ar kuru latvieši var ar pilnas vērtības apziņu parādīties citu tautu vidū, ir viņu s t ā s t u  l i t e r a t ū r a. Saknes tai sensenējos stāstošajos dzejdarbos, tautas pasakās. Arī tās tauta nepārtraukti glabāja un kopa. Tie ir pirmatnēji apkārtnes notikumu novērojumi, zem acumirkļa efektu iespaida pārveidoti. Kad latvieši uzmodās jaunā pasaulē, vajadzēja uz pārgrozīto apkārtni skatīties citām acīm. Bet skatīšana un novērojumu attēlošana piederēja pie viņu tradīcijām. Tā arī pie patstāvīgas un noskaidrotas garīgas dzīves tikušais latvietis sniedza īpatnībā notēlojumā savā apkārtnē uztvertus raksturus un notikumus. Šo savu pasauli viņš tēloja ar interesi un mīlestību. Tādā kārtā radušies stāsti, noveles, kam augsta mākslas vērtība, kas piesniedzas pie labākajiem paraugiem pasaules literatūrā.

Latviešu rakstniecības p a m a t r a k s t u r s  i r  l i r i s k s. Arī labākais latviešu episkajā un dramatiskajā dzejā ir liriskas dabas. Liriskās krāsās mirdz Lāčplēsī dievu sapulce, Velna bedre, Spīdolas mājoklis Daugavas atvarā, nogrimušā Burtnieku pils, apburtā jūras sala. Liriski noskaņotais, jūtīgais Indulis izceļas (Raiņa lugā Indulis un Ārija) vairāk nekā spēcīgais, enerģiskais Mintauts, izceļas īpaši tāpēc, ka viņš kā tāds pēc savas dabas ir latvietis.

2) IEDALĪJUMS. Latviešu rakstniecības darbi nodalās vispirms divās atsevišķās grupās: tādos darbos, kas radušies un ilgāku laiku uzglabājušies tautā bez rakstu palīdzības, un tādos, kas no paša sākuma bijuši uzrakstīti, nākuši klajā grāmatās. Pirmās grupas darbus, pie kuriem pieder tautas dzeja, sauc par b u r t n i e c ī b u (saskaņā ar vārdiem: burt, burvis, burts, burtnieks), otras grupas darbus - par g r ā m a t n i e c ī b u.

L a i k ā šīs grupas neseko viena otrai, bet pa daļai sakrīt kopā: tautas dzeja tautā glabājas, veidojas, rodas arī tanī laikā, kad iznāk grāmatas; latviešu tautas gara mantas uzraksta tikai tad, kad pagājis jau garš grāmatniecības laikmets. Tomēr caurmērā burtniecība ir vecāka nekā grāmatniecība; latviešu tautas dzejas lielākā un labākā daļa radusies pirms latviešu grāmatniecības nodibināšanās. Meklējot pēc laika, kad latviešu tautas gara mantas dabūjušas galvenajos vilcienos to noveidojumu, kā tās līdz mūsu dienām uzglabājušās un uzrakstītas, jāņem vērā katoļu laiki. Latviešiem toreiz nekas grāmatās nebija sniegts, kas lai stātos viņu pašu gara darbu vietā. Zināmas pēdas katoļu mācība tomēr atstājusi uz latviešu gara mantām, kurās vispār attēlojas šis laiks. Latvieši ievirzās vēstures gaismā. Nevar tad atstāt neievērotus arī tos darbus, kas šai laikā viņu zemē cēlušies un pa daļai uz viņiem attiecas, lai gan viņi tieši ar tiem nedabūja iepazīties, kā toreiz sarakstītās hronikas, īpaši Latviešu Indriķa hroniku. Tā būtu latviešu rakstniecības senatne, kura tuvāk apzīmējama par katoļu laikiem.

Piegriežot vērību latviešu grāmatniecībai, redzam to skaidri nodalāmies divās daļās. Pirmā no tām rodas bez latviešu tiešas līdzdarbības; tā ir pilnīgi vāciskās garīdzniecības rokās. Otru darina latvieši paši.

Latviešu rakstniecība tādā kārtā nodalās trijos lielos laikmetos.

P i r m a i s  l a i k m e t s: Katolicisma laiki. No vēsturisko laiku sākumiem līdz pirmās luteriešu grāmatas iznākšanai (1200.-1586. g.).

I. Hronikas.

II. II. Burtniecība.

III. Pirmie latviskie raksti.

O t r a i s  l a i k m e t s: Luterānisma laiki. Līdz latviešu tautiskās rakstniecības nodibināšanai (1586.-1856. g.~).

Pirmais posms: Garīgi raksti (1586.-1766. g.). Otrais posms: Laicīgi raksti ( 1766.-1856. g.)

T r e š a i s  l a i k m e t s: Nacionālā attīstība (no 1856. g.). Pirmais posms: Tautiski centieni (1856.-1893. g.). Otrais posms: Jaunlaiku literatūra (no 1893. g.).

Latviešu literatūras vēstures. Ulrich Ernst Zimmermann, Versuch einer Geschichte der lettischen Literatur. Mitau, 1812. Gder. bey Friedr.

Steffenhagen und Sohn. 136 lpp. Sniedz biogrāfiskus datus par rakstniekiem un grāmatu sarakstus, arī dažus paraugus, sākot ar Nikolavu Rammu 1530. g. B. D ī r i k a Latviešu rakstniecība. Rīgā 1860. Drikēta pie Ernsta Plātesa. 60 lpp. Min dažus vārdus par latviešu valodu, parunām, pasakām, dziesmām pievedot piemērus. Dod apskatu par latv. grāmatniecību īsās biogrāfijās, grāmatu sarakstos, dzejas paraugos līdz Sēnbergam (Sēnbergim). - P a v a s a r u J ā ņ a Latviešu rakstniecības vēsture. I. burtnīca: Latviešu rakstniecības vēsture līdz brīvlaišanas laikam. Jelgavā 1893. H. J. Dravina-Dravnieka apgādībā. 83 lpp. (Latvju tauta. Enciklopēdisku rakstu virkne.) Aptver apskatu par latviešu grāmatniecību līdz Neredzīgajam Indriķim. Literāriski darbi aplūkoti sakarā ar vēstures un kultūras apstākļiem. - R. Klaustiņa Latviešu rakstniecības vēsture skolām. Rīgā 1907. K. J. Zihmaņa apgādībā. 350 lpp. Aplūko latv. grāmatniecību (ne burtniecību) sakarā ar latviešu vēsturi, sniedzot rakstnieku un viņu darbu raksturojumus. - L ī g o t ņ u  J ē k a b a Latviešu literatūras vēsture. Rīgā 1908. D. Zeltiņa apgādībā. 448 lpp. Pēc īsa apskata par latv. burtniecību un veco grāmatniecību vēstures lielu lielo daļu aizņem apcerējumi par jaunāko grāmatniecību (sākot no 1850. g.), stipri izmantojot citu rakstnieku darbus par latv. literatūru. L ī g o t ņ u J ē k a b a Mazā latviešu literatūras vēsture. Rīgā 1911. D. Zeltīta apgādībā. 210 lpp. Tāpat piegriezta vērība jaunākiem laikiem, atzīmējot rakstnieku darbus, viņu saturu, raksturu. Otrs iespiedums, ko izdevis Dūnis Valmierā, pārstrādāts un papildināts līdz visjaunākajiem laikiem. 280 lpp. - P l ū d o ņ a Latvju literatūras vēsture, sakarā ar tautas vēsturisko attīstības gaitu. Vidusskolu kurss. Jelgavā. 1908. g. L. Neimaņa izdevums. I. daļa. Patstāvības periods. 250 lpp. Aplūko pēc latviešu valodas raksturojuma un vēsturiskām ziņām par latviešu senatni latviešu burtniecību. II. daļa. Verdzības periods. 1909. 383 lpp. Raksturo ar sevišķi daudz paraugiem veco grāmatniecību līdz 1850. g., iepriekš sniedzot vēsturiskas ziņas par šo laikmetu. - P l ū d o ņ a Latvju literatūras vēsture. Saīsināts izdevums. Izd. L. Neimanis Jelgavā 1910. 273 lpp. I, daļa. No rakstniecības sākumiem līdz 1890-tiem gadiem. Iepriekšējā izdevuma saīsinājums, pieņemot klāt jaunāko laiku līdz 1890. g. Šīs grāmatas otrais, pārlabotais un papildinātais izdevums iznācis Rīgā, 1920. Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgādībā. Atlaistas nost vēsturiskas ziņas. I daļa: Visvecākie laiki un vecie laiki. 148 lpp. Sniedzas līdz Valdemāram. II. daļa. Jaunākie laiki. 269 lpp. Līdz 1890. g. - A n d r e j a U p ī š a Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture. Izd. A. Golts Rīgā 1911. 301 lpp. Literatūras parādības no 1885. līdz 1910. g. apskatītas no sabiedriski demokrātiska viedokļa. Otrs pārstrādāts un papildināts izdevums iznāca Rīgā 1921, D. Zeltiņa un A. Golta apgādībā divos sējumos. 427 lpp. Aptver laiku 1885.-1920. g. K. D z i ļ l e j a s Latvju rakstniecības vēsture pamatskolām. A. Gulbja apgādībā. 174 lpp. Aplūko īsumā visu latv. rakstniecību līdz pašiem visjaunākajiem laikiem.

Kritisks apskats par latviešu rakstniecības vēsturēm: Teodora L. r. vēstures. Izglītība 1909.

 

 

 

PIRMAIS LAIKMETS:

 

KATOLICISMA LAIKI

 

 

1) SENATNE. Latviešu valodas un līdz ar to latviešu dzejas sākumi radušies agrā senatnē; tie meklējami vēl aiz katoļu laika tālu atpakaļ. Izaugdama no indoeiropiešu pirmtautas, latviešu valoda un dzeja ietver sevī elementus no tā laika, kad šī tauta dzīvojusi nesadalīta vēlākās nozarēs. Tas sakāms vēl jo vairāk tāpēc, ka starp dzīvajām valodām latviešu valoda (līdz ar leišu) stāv vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai. Tāpat kā no viņa laika uzglabājušies latviešu valodā vārdi un vārdu formas, tā latviešu tautas dziesmās daži dzejas elementi. Tad atrodamas latviešu valodā un dzejā sastāvdaļas no vēlākiem laikmetiem: no slāvubaltu tautu un baltu tautu kopdzīves laika. Ciešas robežas starp šiem laikmetiem nav velkamas, un paši tie pētnieka acij grūti pieejami. Trūkst tādā kārtā vēsturei šai tālajā senatnē drošu pieturas punktu. Aplūkojot uzglabātos valodas un dzejas pieminekļus, var šur tur atmest pa skatam atpakaļ uz viņu neapzināmo pagātni.

Pirmās drošās liecības, pie kurām, par latviešiem runājot, pieturēties, dabūjam, vāciešiem atnākot Baltijā jeb Livonijā (ap 1200. g.). Arī tās ir ļoti trūcīgas. Latvieši paši grāmatniecībā pie vārda tikpat kā nemaz netiek; viņu valodā nekas netop uzrakstīts. Vēstures dokumenti gandrīz nekā nemin par latviešu priekšā atrasto sabiedrisko iekārtu, māju dzīvi, ieražām, valodu, ticību, gara darbiem. Tomēr no šī laika redzam, kādu vietu latvieši ieņem vēstures notikumos, kādas vēstures varas pie viņiem darbojas, kādi apstākļi nodibinās viņu zemē, kādās attiecībās viņi nāk ar citām tautām, kādus likteņus viņi pārdzīvo, kādus iespaidus viņi saņem, kādu virzienu dod viņu domu pasaulei. Tas viss atver ieskatu arī viņu gara dzīvē. Ja tad nu mums vēl no šī laika uzglabājušies krājumi latviešu gara darbu, lai gan tie tikai dažus gadu simteņus vēlāk uzrakstīti, tad še ar sekmēm notverami latviešu attīstības elementi un pavedieni, tās attīstības, kas mums turpmāk nostāda priekšā tautu ar īpatnīgu kultūru.

Ierauti redzamajā vēstures gaitā, latvieši padoti valdošajām pasaules varām. Pie viņiem pārnāk katoļu baznīca līdz ar laicīgo varu, kas ar to savienota. Lai gan kristīgā mācība tikai pavirši aiztiek latviešu garu, neizskauzdama viņu agrāko saturu, tomēr latviešu zemē, kā vispār Baltijā, nometas jauna pasaule ar savu iekārtu, savām iestādēm, saviem noteikumiem, kam latvieši piespiesti piemēroties un padoties. Viņiem sākas jauns laikmets: katolicisma laiki.

2) KATOLICISMA LAIKU IEKARTA UN KULTŪRA. Katoļu laiki Baltijā ietilpst v i d u s l a i k o s. Tos ievada ārkārtēja tautu kustība, kas satriec vecās nocietējušās valstu organizācijas, sevišķi Romas valsti. Sākas (no 1096. g.) k r u s t a k a r i: uzņēmīgi dēku meklētāji iet atsvabināt svētās vietas no nekristīgo rokām. Krusta kareivjiem pāvests pielīdzina arī tos karotājus, kas ar uguni un zobenu nes kristīgu ticību pagāniem, starp tiem Livonijas (Baltijas) tautām. Vēl no tautu staigāšanas laikiem (4.-6. g. s.) sakustinātās tautas un tautu daļas nenorimst: cita uzbrūk citai. Lai gādātu par drošību, viena apgabala iedzīvotājiem jābiedrojas, jānokārto kopīgi aizsardzības, gadījumā arī uzbrukuma, plāns, jāieceļ vadoņi, jātaisa apcietinājumi. Redzam visās vietās izaugam tādas organizācijas. Tās apklāj arī Krievijas līdzenumu un Baltijas piekrasti. Nodibinās b r u ņ i n i e k u  k ā r t a, kas; dabūdama no iedzīvotājiem sevišķas pilnvaras, sāk varā pacelties pār tiem. Baltijas iedzīvotājiem bija savi priekšnieki un vadoņi (labieši, bajāri) kā augstākās kārtas locekļi jau pirms vācu atnākšanas. Vairāk organizācijas savienojās par lielākām un lika pamatus valstīm. - Vistālākos apmēros šāda organizēšanās sasniedza Rietumeiropā. Še bija nodibinājusies ar kopēju valdnieku (vācu ķēniņu jeb romiešu Ķeizaru) plaša valsts, kuras kodolu sastādīja vāci. Tā saturēja kopā daudz mazāku vienību un balstījās uz f e o d ā l i s m u: valdnieks nodeva lielāku zemes gabalu zināma bruņinieka jeb vasaļa lietošanā uz lēni jeb feodu, par ko viņam bija jāstāv valdnieka kalpošanā, sevišķi jāpilda ar saviem līdzekļiem kara klaušas. Vasaļa rīcībā arī viņam nodotā zemes gabala apdzīvotāji, zemnieki. Tie savukārt lietoja zemi pret nodevām un klaušām savam kungam muižniekam. - Feodālo iekārtu bīskaps Alberts pārcēla uz Baltiju, izdodams 1201. g. uz lēni vācu bruņiniekiem Lielvārdi un Ikšķili. Tā izplatījās arvienu tālāk, padarīdama vietējās tautas par klaušu- un vēlāk par dzimtļaudīm.

Noteicošā, valdošā garīgā vara vidus laikos bija k a t o ļ u b a z n ī c a. Tā piesavinājās arī laicīgo varu. Katoļu baznīcas augstākais pavēlnieks bija pāvests, kurš pasaulīgās varas dēļ nāca sadursmē ar laicīgiem valdniekiem un tos savā priekšā pazemoja. Viņam bija padoti bīskapi, šiem priesteri. Arī bīskapi dabūja lietošanā (uz lēni) zemes gabalus; priesteri ņēma no iedzīvotājiem nodevas, tā saukto desmito tiesu. Bīskaps Alberts, vācu valdības nodibinātājs Livonijā, savienoja sevī laicīgu un garīgu varu, ko viņš savukārt saņēma no augstākajiem valdniekiem (ķeizara un pāvesta). Likdams pamatus feodālai iekārtai, viņš še nostiprināja arī katoļu baznīcu.

Līdz ar to Livonijā laida saknes v i d u s l a i k u  k u l t ū r a. To noteic kristīgā mācība tādā veidā, kā to piekopj katoļu baznīca. Tā cenšas apņemt dzīvi lielumā un sīkumos. Blakām zobenam, kas uzvar tautas, ir vienmēr krusts, kura vārdā kareivji dodas cīņā. Blakām pilīm paceļas baznīcas, un arī pilīs ir savas pilsbaznīcas. Tām piegriež ārkārtīgu vērību. Baznīca nav tikai telpa, kur sapulcēties, bet svētnīca, kam jāatraisa gars no nīcības un jāvirza dievības tuvumā. Tādēļ, to ceļot, pie tās strādā ne tikai amatnieks, bet arī garīdznieks un mākslinieks. Šai laikā paceļas, milzīgie domi (katedrāles), apbrīnojami celtniecības darbi (Minsterē, Strasburgā, Bambergā u. c.), kas pieder pie visievērojamākiem pasaulē. Celtniecībai še pievienojas citas mākslas: tēlnieks un gleznotājs nostāda acu priekšā kristīgās baznīcas dibinātājus un varoņus, praviešus un apustuļus, svētos un mocekļus, iztēlo kristīgās ticības domu pasauli: paradīzi, un tuksnesi, debesis un elli. No katras vietas dievnamā runā tēli un gleznas: no altāra un kanceles, no sienām un griestiem, arī no logu rūtīm. Zīmīgi tēli saista garāmgājēja aci arī nama ārpusē. Katoļu baznīcas tieksme šādā veidā runāt uz draudzes locekļiem iet tik tālu, ka tā nostāda attiecīgus tēlus arī atklātās vietās uz krustceļiem. - Tāpat dievkalpojumi cenšas visiem līdzekļiem saistīt cilvēka garu. Stāstus no svētiem rakstiem sniedz ne tikai vienkāršā runā, bet tos iztēlo dramatiski: baznīcās reizi pa reizei izrāda mistērijas (Bībelē aprakstītu gadījumu dramatiskus tēlojumus). Arī visa dievkalpošana sarunās starp garīdznieku un draudzi pieņem dramatisku raksturu. Mistērijas tad izrāda ne baznīcās vien, bet arī baznīcas pagalmos un citās vietās. Reliģisku sajūsmu baznīcā vēl pacilā dziesmas un mūzika.

Visas šīs mākslas izplatās arī ā r p u s b a z n ī c a s, vairāk vai mazāk attālinādamās no baznīcas rakstura. Sevišķi mākslas centri bija valdnieku un bruņinieki galmi. Pie viņu izpriecām piederēja arī mākslas (dzejas un mūzikas) priekšnesumi. Spēlmaņi (Spielmann), Francijā trubadūri, nereti no bruņinieku pašu kārtas, ceļoja no galma uz galmu, celdami tur priekšā savus darbus. Arī citās ļaužu šķirās, pilsoņu un zemnieku starpā, uzplauka dzeja, kas allaž saistījās ar dziedāšanu un mūziku.

Ļaužu šķiras savā starpā stipri norobežotas. Augstākās piesavinās l a t ī ņ u  k u l t ū r u, mācās latīņu valodu, kura ir atklātās iestādēs valdošā. Latīņu valodā izdod noteikumus, sacer zinātnieki un pa daļai dzejnieki savus darbus. Ļaužu masas attīsta savu t a u t a s  k u l t ū r u. Augstāko šķiru un kārtu piederīgie to vispār neievēro, nepazīst vai arī izturas pret to vienaldzīgi un nicinoši. Tikai īstie mākslinieki pa reizei noārda šķirošo sienu. Smeldami no tautas gara bagātajiem krājumiem, viņi ceļ izsmalcinātajām aprindām priekšā darbus, kas top par vispārēju īpašumu un uzglabājas turpmākām paaudzēm.

Līdz ar vidus laiku iekārtu pārnāca uz Baltiju arī vidus laiku kultūra. Tā še, nomalē un svešumā, nevarēja attīstīt un izrādīt visu savu bagātību; tomēr redzama tā bija arī še ik uz soļa. Reizē ar to še uz kādu laiku rosīgi uzplaukst gara dzīve. Būtu arī brīnums, ka šis ražīgais laiks, kas iet, aulīgu sēklu kaisīdams pa visu Eiropu, vienīgi Baltiju būtu atstājis par tuksnesi.

Laikā ap 1200. gadu un vēlāk atzīmējamas Eiropā dzejas laukā šādas parādības: Z i e m e ļ u  z e m ē s uzplaukst s k a l d u dzeja 10. un 11. gadu simtenī. Spānijā rodas romances par Sidu ap 1200. g. I t ā l i j ā dzīvo lielie itāliešu dzejnieki Dante 1265.-1321. g., Petrarka 1304.-74. g., Bokačo (Boccaccio) 1313.-75. g., V ā c i j ā darbojas g a l m a  d z e j n i e k i: Hartmans fon Aue ( 1215. g.), Volframs fon Ešenbahs (1220. g.) ; m i n n e z e n g e r i, starp tiem Valters fon der Fogelveide ( I 165.-1230. g.); vēlāk m e i s t e r z e n g e r i: Heinrihs no hleisenes (1318. g.), Hanss Zakss (Sachs, 1576. g.); liels uzrakstīti l i e l i e t a u t a s e p i: Nibelungu dziesma (ap 1200 g.), Gudruna (ap 1230. g.). K r i e v i j ā sacer Dziesmu par Igora kara gājienu (1187. g.). Anglijā parādās pirmais ievērojamais dzejnieks C o s ē r s (Chaucer, 1340.-1400. g.).

3) LATVIEŠU STĀVOKLIS KATOĻU LAIKOS. Vācieši, uz Baltiju atnākdami, atrod vietējās tautas un ciltis gan savā starpā naidojamies, padotas kaimiņu (sevišķi leišu un krievu) uzbrukumiem, gan arī maksājam citiem (krieviem) nodokļus, bet neatkarīgas un pa daļai organizētas. Viņi stājas ar tām brīvos līgumos kā ar kopībām, kam ir sava p a š n ot e i k š a n ā s. Kamēr citas ciltis izcīna ar viņiem diezgan asas cīņas, redzam latviešus (latgaļus) drīz vien par viņu kara biedriem, ar kuriem kopā viņi uzbrūk igauņiem, krieviem, leišiem. Latviešiem ir savi apcietinājumi, savi vadoņi; arī pēc vācu ieceļojuma viņi pa reizei uzņemas kara gājienus paši uz savu roku. - Zināma latviešu a t k a r ī b a no ienācējiem tomēr nodibinās un top arvienu ciešāka. Latvieši uzņēmušies par aizsardzību un par zemi, ko viņi lieto ar lēņu tiesībām, klaušas un nodokļus un ir likušies kristīties. Vispirms minamas kara klaušas. Iesākumā latvieši piebiedrojās vāciem kara gājienos uz viņu lūgumu, vēlāk uz viņu pavēli; iesākumā viņiem ir pašiem savi vadoņi, vēlāk viņu vietā stājas vāci. Bez kara klaušām vēl ir arī citas. To apmērs nav visai liels. Nolīgums ar kuršiem 1267. g. nosaka, ka viņiem jākalpo divi dienas vasarā un divi ziemā un pie pašu maizes jāpalīdz celt pilis; kāds cits nolīgums ar zemgaļiem 1272. g. uzliek par pienākumu vēl arī taisīt ceļus, kopt sienu un vest malku. Nodokļus maksā lauku ražojumos. Še atzīmējama sevišķi desmitā tiesa, ko maksāja baznīcai par labu. Izpildīdami klaušas un maksādami nodokļus, latvieši paturēja personisko brīvību un varēja pēc sava prāta rīkoties ar savu mantu. - B r ī v ī b a s  a p r o b e ž o j u m i top jo dienas jo ciešāki. Zemi uz lēni dabūdami, zemnieki uzņemas visas klausības un nastas, kas uz zemes guļ. Ordenim un bīskapam zemes gabalus ar visiem zemniekiem izdodot vasaļiem uz lēni, zemnieki nāk arvienu vairāk atkarībā no šiem. Atkarība top lielāka, kad vasalis izpilda arī soģa amatu. Iesākumā vasaļus vēl var pārsūdzēt pie viņu lēna devējiem; vēlāk vasalis dabū iedzīvotājus ar visām tiesībām. Ja kāds bija noziedzies, tā kā viņam varēja piespriest nāves vai augstāku naudas sodu, tad, nevarēdams maksāt vai no kunga naudu aizņemdamies, viņš bija piespiests nodoties sava kunga kalpībā. No šādiem notiesātiem un kara gūstekņiem cēlās pirmie dzimtcilvēki. Turpmāk dzimtcilvēku stāvoklī nāca zemnieki bez kaut kāda nozieguma. Brīvība mazinājās īpaši pēc dažiem mēģinājumiem saceļoties nokratīt smago jūgu. Sacēlējos apspiežot, tie bija zaudējuši brīvu cilvēku tiesības. Tā tas notiek ar igauņiem 1343. g. No šī laika vispār Baltijā sāk iesakņoties dzimtbūšana. - Tomēr katoļu (ordeņa) laikos dzimtbūšana vēl nesasniedz savu asāko veidu. Tā nav stingri nokārtota, ir atkarīga no dažādiem apstākļiem un muižnieku personiskām īpašībām, un arī vislielāko spaidu gadījumos zemniekam vēl bija kāda izeja bēgot, atpērkoties vai citādi. Ar zemnieku vēl arvienu mēdz rēķināties kā ar cilvēku, kam sava griba un zināma patstāvība, ar viņu kā ar tādu apspriesties un satikties. Tas arī saprotams: kamēr ordenim, muižniekiem nebija aiz muguras cita spēka, uz ko atbalstīties, tamēr vajadzēja ar saviem apakšniekiem apieties tā, kā viņi netiek par to nāvīgiem pretiniekiem.

Vēl mazāka nozīme bija b a z n ī c a s  v a r a i. Tā neizkustināja latviešus no viņu gara pasaules. Trūka še vīru, īstu misionāru, kādi parādījās citās zemēs, kas, izmācīdamies atgriežamās tautas valodu, izgudrodami tai rakstu zīmes, sniegdami tai pirmos rakstus (kā Bonifācijs, Kirils un Metodijs), cenšas pārvaldīt un virzīt tautas gara dzīvi. Gan pāvests Inocents III jau 1198. g. pavēl, ka kristītajiem vai kristāmajiem jāmāca grēku sūdzēšana, tēvreize un ticības apliecība. Tomēr maz tādu pavēli izpilda; priesteri, pa lielākai daļai tautas valodas neprazdami, to izpildīt arī nemaz nevarēja. Viņi apmierinājās ar to, ka ļaudis maksāja baznīcas nodokli un ievēroja kādus baznīcas noteikumus (piem., par svinamām dienām u. c.). Latvieši daudzmaz iepazinās ar katoļu ticības ārējo pusi, bet savā garā turējās pie tēvu tēvu reliģiskiem uzskatiem. Arī no savām ticības ieražām tie neatstājās: noturēja savus agrākos dievkalpojumus, ziedoja saviem dieviem zem svētajiem ozoliem. Maz viņiem bija daļas arī gar notikumiem, kas attiecās uz kristīgām ceremonijām un sakramentiem, lai gan par viņu neizpildīšanu bija nolikti sodi, Bērni auga bez kristības, precības notika bez laulāšanas, pa reizei pat līgavas zogot un pērkot, miroņus apraka neiesvētītos smilšu kalniņos. Kad kristīgā ticība bija sludināta jau vairāk nekā divsimt gadus, arhibīskapam Heningam Šarfenbergam bija (1428. g.) jāizlaiž šādi noteikumi: Neviens netop laulāts, kas neprot tēvreizi, ticības apliecību un eņģeļu sveicinājumu; ieceļami tikai tādi garīdznieki, kas prot iedzīvotāju valodu; nedrīkst miroņus paglabāt citur kā tikai iesvētītās kapsētās; nedrīkst turēt bēru mielastus kapsētās un baznīcās; iznicināmas pagānu dievkalpošanas; aizliedzamas burvības, pareģošanas.

Latviešiem bija katoļu laikos d i e z g a n  s v a b a d ī b a s  a t t i s t ī t  s a v u  ī p a t n ī g o  g a r a  d z ī v i. Jaunie apstākļi viņiem deva jaunus ierosinājumus cīņās, pārbaudījumos, pieredzējumos, satiksmē ar citādiem ļaudīm. Ienācēju sabiedriskajā dzīvē, svinējumos latvieši nebija gluži atstumti pie malas. Saimnieciskie sakari un sludinātās ticības kopība saistīja savā starpā dažādās šķiras un noveda pie kopējiem rīkojumiem, kur visi parādījās par patstāvīgiem, brīviem cilvēkiem. Par to ir liecības vēl no katoļu laiku beigām. Pēc Rusova 1578. g. sniegtajām ziņām, muižnieki katru gadu apbraukāja vakus (kuros savienojās vairāk ciemu), nodokļus ievākdami; katram vakam bija jāsarīko dzīres, uz kurām salasījās visi zemnieki un strādnieki, kas piederēja pie vaka; pēc nodokļu ievākšanas sākās lieliska uzdzīve ar sacīkstēm, rotaļām, mākslām, dzeršanu. Tāpat svinēja dažus baznīcas svētkus, Jāņus, kāzas. Muižnieku kāzās arī muižu kalpi sēdās ap sevišķu galdu un likās mieloties līdzīgi muižniekiem, kurus tiem nevajadzēja apkalpot; to izdarīja zēni. Mācītājiem pārmet, ka viņi maz rūpējas par pamācībām un sprediķiem, bet viesodamies braukā apkārt no viena brīva zemnieka pie otra. Šāda dzīve ne vien dod vaļu brīviem gara pacilājumiem, bet taisni uz tiem izaicina. Še noskārstams, kāpēc mums tik daudz dzīru, sevišķi kāzu dziesmu.

4) LATVIEŠU LOMA KATOĻU LAIKU KULTŪRĀ. Tas, kas kā paliekams mantojums no katoļu laikiem ieņem pirmo vietu latviešu rakstniecībā, nāk no latviešiem pašiem. Tā ir burtniecība, sevišķi tautas dziesmas un pasakas, ko darinājuši un uzglabājuši tikai latvieši. Lai. gan šo dzejdarbu sacerētāju vārdi nav zināmi, tomēr par to nav šaubu, ka latviešiem katoļu laikos bijuši apdāvināti dzejnieki un stāstītāji.

Citādi tas ir ar to kultūru, ko no svešatnes pārdēstīja latviešu vidū. Šīs kultūras nesēji bija ienācēji vācieši. Tie cēla pilis un baznīcas, gatavoja svētbildes un tēlus, sludināja dievvārdus un sarīkoja mistēriju izrādes, rakstīja likumus un hronikas. Rodas jautājumi: Vai latvieši attiecībā uz šo kultūru ir vienīgi pasīva masa? Vai nav neviena latvieša, kas arī še uzstājies kā aktīvs darbinieks?

Uz šiem jautājumiem meklējama atbilde hronikās. Ja ņem vērā Livonijas iedzīvotājus vispār, tad par lībiešiem ir skaidras liecības, ka daži no viņiem kā aktīvi darbinieki pievienojas vāciem. Starp tiem stāv pirmajā vietā Turaidas vecākais Kaupa (Kaupo, Kobe, Kube), kas karsti cīnījās par kristīgās ticības ievešanu savu tautas brāļu vidū un mirdams visu savu mantu un zemi novēlēja Livonijas baznīcai. Bez tam hronists stāsta, ka bīskaps 1200. g., uz Vāciju ceļodams, paņem līdz ap 30 lībiešu ķīlnieku zēnus. Domājams, ka daži no tiem, ārzemēs izskoloti, turpmāk darbojās savā dzimtenē. Šādā pat ceļā varēja nokļūt kristīgu darbinieku vidū savā zemē arī daži latvieši. Tā agrāk domāja par L a t v i e š u  I n d r i ķ i, Rubenes priesteri un Livonijas hronikas sarakstītāju. Šis tad būtu bijis pirmais latviešu rakstnieks. Bet vēlāk mēģināts pierādīt (sk. Livonijas hronikas), ka Latviešu Indriķis nav latvietis. Par kādu citu priesteri F i 1 i p u hronika tieši vēsta, ka viņš bijis vai nu leitis, vai latvietis. Var tad pieņemt, ka katoļu laikā darbojās arī latviešu tautības garīdznieki.

Bet ne no vāciešiem likti pirmie kristīgās ticības dēsti latviešu zemē. Pirms vācu misionāri še darbojās, latvieši bija ar kristīgu ticību pa daļai iepazinušies no krieviem. Krievu iespaids uz latviešiem šai virzienā tik liels, ka tas ierosināja uz aktīvu darbību arī dažus šīs tautas locekļus. Vērojums par pirmo latviešu rakstnieku, kura izcelšanās (kā tas redzams pie Latviešu Indriķa) zem vācu kultūras iespaidiem apšaubīta, dabū ciešāku pamatu, vedot to sakarā ar krievu kristīgās ticības sludinātāju darbību. Pēc ziņām, kas līdz šim pieejamas, p a r  p i r m o  l a t v i e š u  t a u t ī b a s r a k s t n i e k u  u z s k a t ā m s  p a r e i z t i c ī g ā  l a t v i e š u  m ā c ī t ā j a d ē ļ J u r ģ i s, kas rakstījis krievu valodā 13. g. simteņa otrā pusē. Rumjanceva muzejā Maskavā glabājas evaņģēlijs, kuru (pēc grāmatas titula) uzrakstījis 1270. gadā uz Novgorodas eparķijas Ģercikas (tagad sakām Jersika. - Red.) pilsētu ceļojoša latviešu mācītāja dēls Jurģis.Latvieši izrāda katoļu laikā, sevišķi tā sākumā, spirgtas dzīvības pazīmes. Par šī laika notikumiem un pārgrozībām viņu zemē atrodam sīkākas ziņas hronikās. Viņu gara saturs un iekšējie pārdzīvojumi ietveras viņu burtniecībā. Uz pārdēstāmās kultūras redzamiem dīgļiem norāda pirmie rakstu pieminekļi latviešu valodā.

 

 

 

I. LIVONIJAS HRONIKAS

 

Lai gan senās Livonijas hronikas nav sarakstītas latviešu valodā un neattiecas vienīgi un tieši uz latviešiem, tomēr tām ierādāma vieta latviešu attīstības un rakstniecības vēsturē. a) Tās ir pirmās grāmatas, kas radušās latviešu zemē jeb tajā šaurajā valsts vienībā, kuras robežās ietilpa latvieši (Livonijā, Baltijā). b) Tanīs aprakstīti notikumi, kas vai nu tieši, vai aplinkus attiecas uz latviešiem. c) Tās sniedz pirmās drošās vēstures ziņas par latviešiem, tā ka tikai kopā ar tām sastādāma no latviešu tautas tradīcijām skaidrāka aina par latviešu dzīvi katoļu laikos. d) Tās nevien der par avotiem latviešu vēstures pētniekiem, bet dod vielu arī latviešu dzejniekiem un māksliniekiem.

Pirmās katoļu laiku sākumā sarakstītās Livonijas hronikas ir: Latviešu Indriķa hronika un Rīmju hronika.

Līdzīgas hronikas parādījās ap to pašu laiku arī citās Eiropas zemēs. Par viņu pirmo paraugu uzskatāma Eisēbija Pasaules hronika (līdz 325. g.), ko Hieronīms pārtulkoja latīniski un turpināja. Agrākās vidus laiku hronikas sarakstītas latīņu valodā; tikai no 13. parādās dažas arī vietējo tautu valodās gan prozā, gan ar atskaņām. Pie ievērojamākām vidus laiku hronikām pieder: Hronika par Kārli Lielo (12. gs.), Sakšu hronika (13. gs.), Nestora krievu hronika (12. gs.).

 

 

I. LATVIEŠU INDRIKA HRONIKA

 

Tiklīdz Livonijā nostiprinājās vācu vara, likdama še pamatus Rietumeiropas iekārtai un kultūrai, radās arī apraksti par notikumiem, kas še norisinājās. Pirmais un svarīgākais no šiem vēsturiskajiem dokumentiem ir latīņu valodā sarakstītā Livonijas hronika (Origines Livoniae), kas saistās ar Latviešu Indriķa vārdu un ko tad arī dēvē par Latviešu Indriķa hroniku.

1) LATVIESU INDRIĶIS. Kas Latviešu Indriķis bijis, par to nav panākta vienošanās. Agrāk pieņēma, ka viņš pēc dzimuma latvietis. Turpmāk tas stipri apšaubīts un pieņemts, ka viņš vācu dzimuma, lai gan arī to nevar uzlūkot par galīgi pierādītu. Domā, ka viņš tas pats Indriķis, kas darbojās kā priesteris Imeras latviešu starpā. Par garīdznieku iesvētīts, viņš 1208. g. ierodas pie imeriešiem, beidz tos kristīt, uzceļ baznīcu (Rubenē) un nometas pie viņiem uz dzīvi. Kā bīskapa Alberta agrākais māceklis viņš paliek ar to vienmēr sakarā un uzņemas ārpus saviem tiešiem priestera pienākumiem savā draudzē dažādus svarīgus uzdevumus. Viņš parādās kā šķīrējs strīdā starp Autines latviešiem un ordeni (1212. g.); bīskaps viņu (1214. g.) sūta pie Tālavas latviešiem, kurus viņš uzņem Romas baznīcā; viņš pavada (1215. g.) Raceburgas bīskapu Filipu ceļojumā uz Romu. Pēc tam viņš piedalās kara gaitās pret igauņiem un tos kristi. Viņš dzīva Rubenē vēl 1259. g., kad viņu nopratina kā liecinieku strīdā par arhibīskapa un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas. Savu hroniku viņš varētu būt sarakstījis ap 1225.-26. gadu; bet 1227, g. viņš tai pieliek vēl vienu nodaļu par Sāmsalas iekarošanu. Pēc viņa paša liecības, viņš pie šī darba ķēries, «kungiem un uzticamiem biedriem lūdzot un uzstājoties», un uzzīmējis tikai to, ko viņš vai nu paša acīm redzējis, vai no aculieciniekiem iztaujājis, nekā no sevis nepielikdams klāt. Uz notikumiem viņš skatījies no katoļu garīdznieka stāvokļa. Viņš saka: «Šis mazums uzrakstīts mūsu kungam Jēzum Kristum par godu, kas grib, lai viņa vārdu nones pie visām tautām.»

Ir uzstādīta un aprādīta hipotēze, ka Latviešu Indriķis ir tas pats priesteris, kas kādos citos dokumentos apzīmēts par Indriķi no Lonas (Henricus de Lon). Šo hipotēzi pirmais izsacījis Nikolavs Bušs (1912. g.); to mēģinājis saskaņot ar pārējo tā paša hronista un Imeras priestera dzīves gājumu F. fon Koizlers (Keusler) rakstā Die Nationalitat des Chronisten H. von Lettland (Heinrich von Lon) und sein Lebensgang (Sitzungsbericht d. Ges. f. Gesch. u. Alt. 1914, Riga 1921). Pēc Koizlera domām, šis hronists Indriķis dzimis ap 1187. g. Vestfālijas apgabalā Lonā un 1203. g. atnācis ar bīskapu Albertu uz Livoniju. Pēc tam viņš ticis par Imeras latviešu priesteri. Sk. L. Arbuzova rakstu Pašreizējais pētījumu stāvoklis par Latvijas Indriķi un viņa hroniku, I. M. Mēnešraksts 1921. g. 11. burtn.

2) HRONIKAS SATURS. Latviešu Indriķa hronika aptver laiku no Meinharda atnākšanas Livonijā līdz bīskapa Alberta 28. valdīšanas gadam (1184.-1226.). Meinharda un Bertolda darbība aizņemta divi pirmās nodaļās tikai ievadam. Turpmākās 28 nodaļās aprakstīti notikumi bīskapa Alberta valdības laikā, katram gadam veltījot atsevišķu nodaļu. Viņa pirmajos darbības gados nodibinās vācu varas pamati: vasaļu sistēma, izdodot (1201. g.) Konradam Meindorpam (Meindorfam) Ikšķili un Danielam Bannerovam Lielvārdi uz lēni; zobenbrāļu jeb Kristus kareivju brāļu (fratres militiae Christi) ordenis (1202. g.), kam pāvests Inocentijs III dod templiešu ordeņa statūtus; Rīgas pilsēta (1201. g.) kā vācu pilsonības centrs. Albertam blakām stāv Dītrihs jeb Teodorihs, kas papriekšu bija par priesteri Turaidā, bet vēlāk (no 1202. g.) par Daugavgrīvas klostera priekšnieku. Zobenbrāļu ordenis ķērās pie Livonijas iekarošanas un dabūja par to pēc līguma ar bīskapu (1207. g.) trešo daļu no iekarotām un iekarojamām zemēm. Atspiežot atpakaļ krievus, kam iedzimtie iedzīvotāji maksāja meslus un kam Koknesē un Ģercijā (Jersilsā) bija savi nocietinājumi, un aprobežojot igauņu daļā dāņu iespaidu, vāci ap 1226. g. jau rīkojās Livonijā kā savā zemē un apspieda iedzimtos arvienu vairāk. Pāvesta sūtnis Modenas Viļums (Vilhelms), kas 1224. g. apceļo Livoniju, liek bruņiniekiem pie sirds, lai viņi saviem apakšniekiem neuzmetas par pārāk grūtu nastu, ka tie spaidīti neatgriežas pie neticības. Vietējās tautas bija ap šo laiku vai nu pilnīgi, vai pa daļai padotas vācu varai.

Kā pirmie ar vāciem sadūrās l ī b i e š i. Jau Meinhards uzcēla viņu vidū pirmās mūra būves. Viņš ataicināja no Gotlandes mūrniekus, kas uzmūrēja 1185. g. Ikšķilē pili un baznīcu. Turpmākā gadā uzcēla Salaspili un pie tās baznīcu. Otrs bīskaps Bertolds krita kaujā (1198. g.) no lībiešu virsaiša Imantas (Imauta) rokas. Turpmāk Imanta, pateicoties Merķeļa rakstiem, ticis par latviešu tautas brīvības simbolu, kas jaunākā laikā daudzkārt attēlots latviešu dzejā un mākslā; Imanta dus zem Zilā kalna un celsies augšā, kad migla no kalna nozudīs. Imantam pretējs raksturs ir Turaidas (Kubezeles) vecākais Kaupa (Kaupo). Viņš tiek par vācu visuzticamāko biedru. Apceļojis Vāciju, bijis Romā (1203, g.), viņš ir sajūsmināts par Rietumeiropas kultūru un kristīgo ticību. Viņš tad arī izlieto visus līdzekļus, lai savus tautas biedrus pārdabūtu vācu pusē. Viņš ar kara spēku tiem uzbrūk (1206. g.) savā agrākajā pilī un tos iekaro.

Viņš mirst 1217. g., novēlēdams visu mantu katoļu baznīcai. Starp Daugavas lībiešu vecākajiem minams Akons (Ako, Aco, Aso), kas 1206. g. mēģināja organizēt lielākus spēkus, stādamies sakarā ar krieviem, bet tika uzvarēts un nogalināts. Starp Gaujas lībiešiem visilgāk pretojās vācu pārspēkam Dabrelis, kas savu pili (Satezeli) 1206. g. sekmīgi aizstāvēja; bet sešus gadus vēlāk tai tomēr bija jākrīt. Līdz ar to bija ieņemti lībiešu apcietinājumi.

Ātri vien tika apspiesti s ē j i. Uz to deva iemeslu tas apstāklis, ka viņi savā pilī neliedza patvērumu leišiem, kuri allaž laupīdami iebruka Lībijā un Latgalē. Lai leišiem šādu atbalsta vietu atrautu, vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1207. g- aplenca Sēlpili un piespieda sēļus padoties.

Sakarā ar priestera Daniela darbību pieminēti v e n t i ņ i (vendi). No Dabreja pils šis priesteris dodas pie tiem, atgriež un nokristī tos. Ventiņi tai laikā bijuši neievēroti un nabadzīgi. Aizdzīti no Ventas, kādas Kurzemes upes, un dzīvojuši vecajos kalnos, kur tagad blakām uztaisīta Rīgas pilsēta, un atkal aizdzīti no kursiem un pa daļai nokauti, atlikušie aizbēga pie latgaliešiem un priecājās, dzīvodami tur pie viņiem, par priestera atnākšanu.»

Drošsirdīga un spēcīga cilts bija z e m g a ļ i. Alberts netika ar viņiem galā. Viņu starpā pacēlās kā īsts varonis Tērvetes virsaitis Viestars (Vesthardus, Viesturs). Viņš 1205. g. parādās Rīgā un skubina vācus uzbrukt no Igaunijas ar laupījumu atpakaļ nākošiem leišiem, piesolīdams viņiem zemgaļu palīdzību un par to prasīdams no vāciem kādus lietpratējus, kas zemgaļiem ierādītu kara mākslu. Pretī prasīdami ķīlniekus, vāci pieņēma priekšlikumu. Leišus pie Ropažiem apturēja, izklīdināja, apkāva. Pāris gadus vēlāk (1208. g.) zemgaļi, Viestara vadībā ar vāciem kopā leišiem uzbrukdami, atstāja savus kara biedrus kritiskā brīdī, pēc kam vāci nosprieda nekad vairs necīnīties kopā ar pagāniem. Gadus desmit par Viestaru nekā nedzird. Tad (1219. g.) Mežotnes zemgaļi lūdz no vāciem aizsardzību pret citiem zemgaļiem un leišiem. Vāci kristīja mežotniekus. To izdzirdis, Viestars salasīja kara spēku, uzbruka Mežotnei un aizdzina no turienes vāciešus. Salasījuši lielus spēkus, vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1220. g. sākumā uzbruka atkal Mežotnei un pēc karstām, asām cīņām to ieņēma un izpostīja. Še, kā hronists stāsta, kādi «bezprāši» nogalināja mežotnieku virsaišus Madi un Gaidi, kas līdz ar citiem nokāpa pie vāciem sarunas vest. Viestars, sapulcinājis zemgaliešus un leišus, uzbruka ienaidniekiem no sāniem. Vēl Viestars uz aicinājumu nāca (1224. g.) pāvesta sūtņa Modenas Viļuma priekšā, nekristīts un nepieņemdams kristīgo ticību, tikai atļaudams zemgaļiem kristīgu ticību sludināt. Īstās cīņas ar zemgaļiem norisinājās tikai vēlāk.

Arī k u r s i (kūri, kurši) palika ilgi nenomākti. Būdami veikli jūrnieki, viņi daudzkārt uzbruka vāciem uz jūras viņu, ceļojumos uz Vāciju un atpakaļ. Tā tas notika 1210. g. Tai pašā gadā kursi ar lieliem spēkiem ieradās pie Rīgas. Svētceļnieki, pārgulēdami Daugavgrīvas klosterī pa nakti, gaismai austot, redz, ka visa jūra it kā melnu padebesi pārklāta. Daži zvejnieki aiznes uz Rīgu ziņu, ka tuvojas briesmas. Še saaicina ar zvanu kopā pilsoņus, bruņiniekus un stopniekus, kas ķeras pie ieročiem. Atbraukuši kursi pamet kuģus Daugavā, uzstāda kara spēku klajumā un tuvojas pilsētai. Iznāk karsta cīna, kas ilgst vairāk dienas. Kursiem gatavojas nākt palīgā Turaidas lībieši un zemgaļi. Bet rīdzinieki dabū ātrāk pastiprinājumus, ko sniedz šurp atsteigušies bruņinieku pulki un vāciem uzticīgie lībieši Kaupas vadībā. Kursi cīņu pazaudē, apbērē kritušos biedrus un aizbrauc.

3) LATVIESI JEB LATGAĻI. Pirmo reiz latvieši jeb latgaļi hronikā minēti 1206. g., kad viņus uz 30. maiju uzaicina kopā ar lībiešiem pie Ogres upes apspriesties, kā nostāties pret vāciem. Lībieši ierodas. «Bet pagānu latgaļi nenāca uz viltīgo sarunu, būdami mierā ar kristīgo dzīvi un vēlēdami viņiem laba, un krieviem dodami pat dāvanas, viņi nebija lokāmi darīt vāciešiem jauna.» Tūliņ tos arī redzam kā vācu kara biedrus. Jau 1207. g. viņi kopā ar vāciem uzbrūk Sēlpilij. Turpmākā gadā viņi uzsāk kopēju cīņu pret igauņiem. Hronists piezīmē: «Iekams latgaļi vēl nebija ticības pieņēmuši, tie bija neievēroti un nicināti un viņiem bija no lībiešiem un igauņiem jāpanes daudz netaisnības. Jo vairāk viņi tādēļ priecājās par priesteru atnākšanu, tādēļ ka pēc kristības visi dzīvo zem vienādām tiesībām un vienā un tai pašā mierā.»

Latvieši nepretodamies pieņem kristīgo ticību. Kā pirmais s1udinātājs nonāk pie viņiem 1206. g. priesteris D a n i e l s un uzceļ Straupē baznīcu. Vēlāk (1207. g.) ierodas, no Igaunijas atpakaļ nākdams, pie Imeras latviešiem A l o b r a n d s un tos uzaicina kristīties. Tie iepriekš burdami apjautājas pēc dievu padoma, vai pieņemt Pleskavas krievu kristību, kā to darījuši Tālavas latvieši, jeb vai latīņu. Iznākums krīt latīņiem par labu. Alobrands nokristī dažus ciemus, paziņo to Rīgā bīskapam, kas še atsūta par priesteri savu mācekli I n d r i ķ i. Šis uzceļ Rubenē baznīcu un nometas še uz dzīvi. Turpmāk Alobrands ir par priesteri Straupē (Idumejā). Viņš ir taisns vīrs, kas, Turaidas lībiešu vidū darbodamies, bija iemantojis viņu uzticību un viņu strīdiņos bijis viņiem par šķīrēju.

Par soģa amatu hronists piezīmē: «Vēlāk to samaitāja pa visu Lībiju, Latgali un Igauniju dažu laicīgu tiesnešu rokas, kas šo soģa amatu valdīja vairāk sava maka pildīšanai nekā Dieva taisnības aizsargāšanas dēļ.» Ar šādu soģi tad nu iznāca sadurties Alobrandam. Soģa amatu izpildīja Idumejā V l a d i m i r s, agrākais Pleskavas kņazs, bīskapa brāļa Teodoriha svainis (sievas brālis). Redzēdams, ka Vladimirs ir netaisns, apspiež nabagus, atņem viņu mantu un tādā kārtā atbaida no kristīgās ticības, Alobrands viņu par to norāj. Vladimirs izsaka biedinājumu: Būs, Alobrand, jāpamazina tava pārliekā bagātība. To viņš arī izpildīja. Juzdamies piespiests soļa amatu atstāt, viņš aizgāja uz Krieviju, bet tad (1218. g.) nāca uz Vidzemi ar kara spēku, uzbruka Straupei, izpostīja un nodedzināja baznīcas un ciemus.

Pret netaisnībām sacēlās arī A u t i n e s  l a t v i e š i (1212. g.). Cēsu bruņinieki viņiem bija paņēmuši druvas un bišu kokus. Kopā ar lībiešiem divi dienas vestās sarunās ar vācu bruņiniekiem nekā nepanākuši, savienojās latvieši ar lībiešiem un apņēmās vāciešus izdzīt no Livonijas. Starpnieku lomu uzņēmās Kaupa un Alobrands. Bet nekas nelīdzēja. Abas puses rīkojās uz cīņu. Vāci uzbruka Dabreja pilij un to piespieda padoties. Vēlāk autiniešu strīdu izlīdzināja tādā kārtā, ka latvieši dabūja atpakaļ bišu stropus un bruņinieki paturēja druvas, dodami latviešiem atlīdzinājumu par zaudējumiem naudā.

Latvieši izrādījās par sirdīgiem karotājiem. Sevišķi asas cīņas iznāca ar igauņiem. 1208. g. saspriedās latgaļu virsaiši Sateklas Rusins, Autines Varaidotis un Beverīnas Tālivaldis pieprasīt no igauņiem gandarījumu par  agrāk  nodarītām  pārestībām. Viņiem pievienojās Cēsu bruņniecības brālis Bertolds. Gandarījumu nedabūjuši, latgaļi iebruka Igaunijā, nodedzināja Odempejas pili un pārnāca mājās ar laupījumu. Igauņi sarīkoja pretuzbrukumu un aplenca Beverīnas pili. Dzirdēdami skaņas no mūzikas rīka, ko, Dievu lūgdams, pilī spēlēja priesteris, igauņi meta no kara mieru un aizgāja. Tomēr abpusēji uzbrukumi vēlāk turpinājās.

Nikns igauņu ienaidnieks bija Sateklas R u s i n s (Rūsiņš). Gan kopā ar lībiešiem, gan ar Cēsu Bertoldu viņš vairākkārt iebruka postīdams Igaunijā. Viņš krita 1212. g. Dabreļa pilī no strēlnieka bultas, kad viņš, noņēmis savu bruņu cepuri no galvas, pārliecies pāri apcietinājumiem, apsveicināja par savu draugu Cēsu mestru Bertoldu un viņam atgādināja miera un agrākās draudzības vārdus.

Pāri citiem latviešu virsaišiem paceļas T ā l i v a l d i s. Viņš valda Beverīnā pār Trikātas novadu. Vairākkārt viņš uzbrūk igauņiem un atsit viņu uzbrukumus. Blakām viņam par Beverīnas vecākajiem minēti Dotis un Paiķis. Viņš karo arī ar leišiem. Ielauzdamies Trikātā, viņi (1213. g.) sagūsta Tālivaldi līdz ar viņa dēlu Varibulu. To redzēdams, Rameķis, Tālivalda otrs dēls, sapulcina latgaļus un kopā ar Cēsu Bertoldu dzenas pakal leišiem. Tie bēg, pie kam Tālivaldis no viņiem izmūk un pārnāk mājās, desmit dienas maizes neēdis. Viņu nežēlīgā kārtā nogalina igauņi (1215. g.). Trikātā nonākuši, viņi Tālivaldi uziet pirtī. Tie viņu saķer un dedzina dzīvu pie uguns, prasīdami, lai viņiem uzrāda savu naudu. Kādu daļu viņš uzrāda; bet, ja tie vēl viņu dedzina, tad viņš liedzas to darīt. Igauņi to cepina pie uguns, līdz tas izlaiž garu. Tālivalda dēli, Rameķis un Druvvaldis, atrieba igauņiem uz visbriesmīgāko. Sapulcēdami latgaļus, viņi kopā ar vāciem un lībiešiem atkal un atkal iebruka Igaunijā, laupīja un kāva, nežēlodami ne sievas, ne bērnus. «Un notika, ka Tālivalda dēli turēja jau vairāk par simtu, kurus bija savu tēvu atriebdami nokāvuši, vai nu dzīvus sadedzinādami, jeb vai citādi kā mocīdami, izņemot neskaitāmi daudz citu, kurus latgaļi ikkurš katrs sevišķi bija nokāvuši kopā ar vāciešiem un lībiešiem.»

4) VIETĒJO TAUTU KULTŪRA. Par iedzimto tautu kultūru hronika maz stāsta. Tomēr tas ir redzams, ka Livonijas iedzīvotāji, vāciem ienākot, nestāv uz gluži zemas attīstības pakāpes. Tie nodarbojas ar zemkopību. Druvu un bišu koku dēļ izceļas starp Autines latviešiem un bruņiniekiem nopietna sadursme. Redzams, ka latviešiem nav sveša biškopība. Tālāk minama lopkopība. Vācieši kādā kara gājienā iegūst no lībiešiem 4000 liellopu un vēl vairāk zirgu. Jūrmalnieki nodarbojas ar zvejniecību. Kursi var uz jūras ar vāciem sekmīgi cīnīties. Livonijas iedzīvotāji stāv ar citām tautām tirdzniecības sakaros. Zemgaļiem ir pie Lielupes osta, ko uz Dītriha priekšlikumu pāvests slēdz; vēlāk, kad dibināta Rīga, tirgotāji vienojas, ka katrs, kas iedrošinās tirgošanās dēļ zemgaliešu ostu apmeklēt, zaudē mantu un dzīvību. Notika maiņu tirdzniecība. Bet, ka arī nauda nav Livonijas iedzīvotājiem sveša, redzams no tā, ka tiem dažkārt uzliek naudas sodus. Naudas vietu izpilda pa reizei oseringi (ausu gredzeni).

Vietējām tautām ir savi vecākie, kungi, ķēniņi (reges), kas valda pār zināma apgabala iedzīvotājiem un tos vada karā. Lai izšķirtu svarīgākas lietas, notur ļaužu sapulces. Par apcietinājumiem der koka pilis, kas uzceltas nepieejamās vietās, no vairāk pusēm ūdens apņemtos pakalnos, koka sētu apkārt. Par ieročiem der stopi un vāles.

Pavisam trūcīgas ir hronikas ziņas par vietējo iedzīvotāju garīgo dzīvi. Uzejam retas piezīmes, kas norāda uz viņu ticību. Vironijas tuvumā (Igaunijā) ir kāds kalns, apaudzis jauku mežu. «Pēc iedzimto izteikuma, tur dzimis lielais sāmsaliešu dievs, kuru sauc par Tarapitu, un tad aizlaidies uz Sāmsalu. Un viens priesteris gāja un apcirta viņu dievu tēlus un noģīmjus, kas tur bija uztaisīti.» Tautas sapulcēs ar burvību izzin dieva prātu. Pirms Turaidas lībieši galīgi nolemj Dītrihu ziedot saviem dieviem, viņi ved zirgu pār šķēpu; bet zirgs ceļ pār to dzīvības kāju.

Burvis liek noslaucīt zirga muguru, jo tur varbūt sēžot kristīgo Dievs. Zirgs ceļ atkal dzīvības kāju papriekšu, un Dītrihs paliek dzīvs. Imeras latvieši burdami izzin, vai tiem pieņemt krievu vai latīņu kristību. Par norādījumu uz kaut kādiem mākslas sākumiem varētu uzskatīt piezīmi, ka kursi pie Rīgas sadedzinājuši savus kritušos biedrus ar gaužām gaudām, dziedājuši, kā domājams, raudu dziesmas. Rakstīdams par cīņām ap Tērbatas pili, hronists šā raksturo dažādās tautas: «Visi pārlaida naktis, bez miega: lībieši ar latgaļiem brēkdami un sizdami zobenus un zirogus vienu pret otru; vācieši ar sietiņu un stabulēm un citiem mūzikas rīkiem, krievi ar saviem mūzikas rīkiem un savu brēkšanu.» Arī vēlāk no vācu puses iedzimto dziedāšana daudzkārt apzīmēta par brēkšanu.

5) VĀCU ATNESTĀ KULTŪRA. Ienācēji tūliņ ķērās pie dažādiem pārgrozījumiem un jaunievedumiem, un jau ar to, ka Livonijā sāka darboties cilvēki ar Rietumeiropas kultūru, tā sāka še ieviesties. Vispirms kara mākslā ienācēji bija pārāki par iedzimtajiem, un ir saprotams, ka Viestars to gribēja no viņiem piesavināties. Aizsargāšanās vācu celtajās mūra pilīs bija kaut kas cits nekā vietējo nodedzināmās koka pilīs. Cik maz iedzimtajiem, vāciem ienākot, bija jēgas par mūra būvēm, redzams no tā, ka zemgaļi pirmo Livonijā (Ikšķilē) uzcelto mūra pili gribēja virvēm ievilkt Daugavā.

Vācu celtajās pilīs, baznīcās, Rīgas namos vietējie iedzīvotāji redzēja Vakareiropas celtniecības paraugus. Kā tāds minama Doma baznīca Rīgā, kas tautas dziesmās dēvēta par Māras baznīcu. Ar šīm būvēm saistījās arī kādi paraugi glezniecībā un tēlniecībā. Baznīcās mēdza būt svētbildes un svēto tēli. Izlaupīdami Jersiku, vāci (1209. g.) paņem līdzi arī krievu baznīcu zvanus un svētbildes. (Redzams, ka Livonijas iedzīvotāji ar šādām lietām pa kādai daļai bija iepazinušies arī no krieviem.) Pēc Bertolda nāves projām aizbraukdami, sakši bija iegriezuši kādā koka zarā it kā cilvēka galvu; lībieši to, turēdami par sakšu dievu, uz kopā sapītiem koka gabaliem laida pa Daugavu pakaļ aizejošiem sakšiem.

Uz vietējo tautu gara pasaules pilnīgu pārgrozību izgāja kristīgā mācība. Garīdzniecība vienā otrā gadījumā uzņem ceļus, lai tautai patiesi tiktu tuvu. Tiek uzaudzināti sludinātāji no tautas vidus. No ciešas, pastāvīgas satiksmes ar vietējiem iedzīvotājiem vērojams, ka arī daži vācu tautības priesteri (piem., Alobrands) pratuši viņu valodas. Pie dievkalpojumiem pieder dziedāšana instrumenta pavadībā. Šī māksla izglābj Beverīnas pili no igauņu uzbrukuma. Ņem palīgā arī dramatisko mākslu, lai ļaudis iepazīstinātu ar kristīgas ticības mācības saturu. Rīgā 1205. gada ziemā uzved praviešu izrādi; klātesošiem pagāniem un jaunatgrieztajiem caur tulku jo smalki izskaidro izrādes saturu. Dideana kareivjiem uz skatuves ar vilistiem kaujoties, skatītāji lībieši sāk bēgt, bet viņus atsauc atpakaļ. Tādā kārtā iedzimtie dabū noskatīties arī vidus laiku mistērijās.

6) IESPAIDS UZ TAUTAS GARU. Atnestās kultūras iespaids nebija tik liels, ka no tā būtu radušies tautā pavisam jauna veida dzejdarbi. Nav tolaik sacerēto tautas gara mantu starpā ne bruņinieku romānu, ne leģendu, ne garīgu dziesmu. Tomēr tautas garīgā pasaule un līdz ar to viņas notēlojumi zināmā mērā pārveidojās. Kā pārgrozījās visa gara mantu kopība, tas tagad nav nosakāms. Domājams, ka kāda daļa no tām pilnīgi pazuda, īpaši tā daļa, kas nemaz vairs nesaskanēja ar jaunajiem apstākļiem; pie tās būtu varējušas piederēt varoņdziesmas, varbūt arī varoņepa sākumi. Jauni sacerējumi nāca klāt. Īpaši pasakas, kas vispār ir vairāk tautu kopīpašums, dabūja ar jaunajiem ienācējiem papildinājumus. Ap katru jaunu nodibinājumu latviešu zemē saistās jaunas teikas. Par satiksmes centru kļūst Rīga, kas nu tiek bieži vien minēta tautas mutē, aplūkota teikās, apdziedāta dziesmās. Rīgas skaistumu latvietis izskaidro no sava viedokļa; to darina vidzemnieku sūra vara, pakavoti kumeliņi vai arī kurzemnieku tīra maize. Arī senajās saulteikās dabū reizēm Rīga savu vietu. Pērkonam ducinot, Rīgas meitām jāsaņem paladziņi; Saules precinieki jāj viņpus Rīgas, kumeļiem zviegtin zviedzot. Minētas arī citas pilsētas (Valmiera, Cēsis u. c.). Tautas liktens un cerības izsakās teikās par nogrimušām pi1īm, kas ce1sies augšā, atminot viņu vārdus. Turpmāk attē1ojas tautas gara mantās visa feodālā pasaule ar viņas kungiem, kas dažkārt sakūst kopā ar Velna tēlu, muižkungiem, ko vēlāk sastop apakšzemē par zirgiem, vagariem, kam ellē kājas karājas, muižu darbiem, bāru bērniem, asarotām tekām. Arī baznīcas iekārta veido zināmā virzienā tautas dzīvi un garu. Gada gaitā iezīmējas svētku dienas, ar kurām saaug zināmas ieražas, kas izsakās dziesmās. Visplašāko vietu še ieņem Jāni; sava daļa še arī Ziemsvētkiem, Metenim, Lieldienām, Jurģiem, Miķeļiem un citām dienām. Dievs pieņem arvienu vairāk kristīgā Dieva veidu. Laimas vietā dažkārt stājas Māra, attīstās kaut kas no Māras kulta. Latviešu gara dzīvē laiž arvienu stiprākas saknes kristīgās ticības elementi, kas, tautas ārējai dzīvei sašaurinoties, to zināmā mērā padziļina.

L i t e r a t ū r a. Latviešu Indri ka hronikas oriģināls uzņemts krājumā: Scriptores rerum Livonicarum. Sammlung der Chroniken und Geschichtsdenkmale von Liv-, Esth- und Kurland. I. Bd. Riga u. Leipzig 1853. Hronika pārdrukāta pēc J. D. Grubera 1740. g. Frankfurtē un Leipcigā klajā laistā izdevuma: Origines Livoniae sacrae et civilis. Pārdrukājumu sagatavojis A. Hansens. Latīņu oriģinālam nostādīts blakām vācu tulkojums, pielikts priekšvārds, paskaidrojumi, dažādas piezīmes. - Cits, zinātniski vērtīgāks, izdevums ir 1874. g. Hanoverā iznākušais V. Arnta sagatavotais: Heinrici Chronicon Livoniae, kas uzņemts edicijā Monumenta Germaniae historica. - Pēc šī izdevuma M. Siliņš sniedzis savu tulkojumu: Latviešu Indriķa hronika. Rīgā 1883. - Hronikas saturu bagātīgi izmantojis J. Krodznieks savos rakstos: Iz Baltijas vēstures. I. daļa Rīgā 1912. II. d. 1913. g., tāpat savā Latvijas vēsturē; to pašu dara arī citi Latvijas senatnes vēsturnieki. - Uz hronikas pamata sarakstīta monogrāfija ir V. Olava (Plutu Vija) Viesturs. Austrums 1892. g. - Dzejā hronikas ziņas plašāk izlietojis Pumpurs savā epā Lāčplēsis, Rainis šī epa dramatizējumā Uguns un Nakts. Piesliedamies hronikas ziņām, G. Merķelis sacerējis savu dzejisko tēlojumu vācu valodā Wanems Imanta, kas tulkots arī latviski. Šī tēlojuma dramatizējums ir Ād. Alunāna Mūsu senči. - Sīkāki uz hronikas ziņām pamatoti dzejojumi ir: Ausekļa Beverīnas dziedonis, Tālivaldis važās, Plūdoņa Salgales Mada loms.

 

 

 

2. RĪMJU HRONIKA

 

Savu nosaukumu hronika dabūjusi no sastādījuma veida: tā sarakstīta dzejā, ar atskaņām (rīmēm) rindu galos. To dēvē arī par Ditleba Alnpekes hroniku, tāpēc ka vienā no atrastajiem hronikas rokrakstiem atzīmēts šis vārds (Ditleb von Alnpeke). Tomēr tas varētu apzīmēt arī hronikas norakstītāju vai īpašnieku. Šai pašā rokrakstā uzrādīts, ka tas rakstīts Rēveles pilī 1296. g. Sīkie kauju apraksti liek vērot, ka hronikas sastādītājs bijis bruņinieks, kas pats kaujās piedalījies. Hronika sarakstīta vidus vācu izloksnē starp 1290. un 1296. gadu. Valoda vietām dzejiski tēlojoša un (īpaši atskaņu dēļ) nav bez liekvārdības, atšķirdamās no Latv. Indriķa hronikas vienkārši un noteikti vēstošā stila.

1) HRONIKAS SATURS. Hronikā aprakstīti notikumi Livonijā (Baltijā) no vācu ienākšanas līdz 1290. g. Ziņas sniegtas arī par to laikmetu, kas ietilpst Latviešu Indriķa hronikā, bet neatkarīgi no tās; tādā kārtā dažas no tās atšķiras, dažas to papildina. Plaši aprakstītas vācu cīņas ar leišiem, ar kursiem, ar zemgaļiem.

L e i š i apvienodamies tika par stipru varu, ar ko vāci netika galā. Gribēdami leišu uzvaras tieksmes aprobežot, vāci sarīkoja kara gājienu pret viņiem, bet tika pie Saules (1236. g.) sakauti; še krita arī ordeņa mestrs Volkvins. Tai pašā laikā Livonijas zobenbrāļu ordenis savienojās ar vācu ordeni. Par spēcīgāko vācu pretinieku kļuva leišu kunigs Mintauts (Myndove). Gan viņš pazaudēja kauju pie Embotes (ap 1244. g.), kur vāci jau bija nostiprinājušies. Bet, ieguvis mieru no vāciem ar to, ka pieņēma kristīgu ticību, un pa tam savienojis un sastiprinājis leišu spēkus, viņš kopā ar kursiem ordeņa kara spēku gluži sakāva pie Durbes (1260. g.). Pēc tam viņš atmeta kristīgu ticību, bet tika nokauts, pirms varēja izvest baltu cilts savienošanas plānus. Mintautam stāv tuvu Lengvins, kas stingri apspiež mazākos kunigus, karo ar ordeni, nonāk līdz Cēsīm. Arī turpmāk leiši ved nemitīgas cīņas ar ordeni. Rīmju hronikas pēdējā nodaļā aprakstīts leišu uzbrukums Talsu pilij Mažaiķa vadībā.

K u r s i jau ap 1230. g. bija noslēguši ar Balduinu no Alnas līgumu, pēc kura tie pieņem kristīgu ticību un maksā vāciem meslus. Kursu toreizējais virsaitis bija Lamekins. Viņi tomēr vēl paturēja diezgan brīvības. Ciešākā atkarībā no vāciem viņi nāca vēlāk (ap 1242. g.), kad viņi bija piespiesti padoties varai. Tūliņ pēc tam vāci dibināja (1244. g.) viņu robežās Kuldīgu un ieņēma Embotes pili. (Teika vēsta, ka še valdījis virsaitis Indulis, kas mīlējis bruņinieka meitu Āriju, tādā kārtā nākdams nesaskaņā ar pienākuma jūtām pret savu tautu.) Pie Embotes Mintauts stājās pretī vācu varai. Kursi ilgāku laiku neizrāda nekādas pretošanās zīmes. Tikai kaujā pie Durbes, redzēdami, ka kopā ar leišiem cīņa pret vāciem nav bez izredzes uz uzvaru, viņi sāk pret tiem uzstāties. Ar leišu palīdzību viņi izdzen vācus no Dzinteres pils (Apriķu novadā), ko tomēr drīz vāci ieņem atpakaļ; tāpat tie ieņem Aizputi. Lai kursus sekmīgāki apkarotu, vāci salasīja lielāku kara spēku, iebruka kursu zemē un nodedzināja Lažas, Merķes (Aizputes tuvumā) un Grobiņas pilis (1263. g.), līdzi paņemdami gūstekņus un tos nometinādami Kuldīgas apgabalā. Vēl arī turpmāk kursi turējās vāciem pretīm savās pilīs, kuru tiem  bijis  daudz;  bet  vāci neatlaidīgi viņus no tām izdzen, tā kā tiem galvas sašķīda». Redzam tad drīz vien, ka kursi ir pievienoti ordeņa pulkiem, tā Griezes pi1i nodedzinot (1265. g.).

Z e m g a ļ i ir starp Baltijas iedzimtajiem visdūšīgākie, kas izrāda vāciem vissīkstāko pretestību un visilgāk uztur savu patstāvību. Gan ordenis iebrūk viņu zemē un tos piespiež maksāt meslus (ap 1250. g.). Izdevīgā brīdī, kad leiši (zemaiši) iebrūk Kurzemē, zemgaļi padzen savus soģus (1259. g.). Viņus uz to skubina Zabis, dodams padomu, lai neatņem nevienam soģim; mantu, bet jauj tiem aiziet projām sveikiem veseliem. Ordeņa mestrs nu uzbrūk zemgaļiem, bet izcīnās ar tiem pie Tērvetes bez panākumiem. Kad zemgaļi pēc tam sakāvuši ordeni, tas dibināja (1266. g.) Jelgavas pili un no turienes postīdams staigāja pa Zemgali. Bet še to atkal sakāva. Mestrs Valters tad salasa lielākus spēkus un ieņem Tērvetes, Mežotnes un Raktes pilis ( 1272. g.) . Tad zemgaļi slepeni apspriedās un atņēma vāciem Tērveti atpakaļ. Viņu vidū parādījās varonīgs vadonis: Nameisis jeb Namejs (Nameize). Pa daļai atsvabinājies no ordeņa savā zemē, viņš iebruka Vidzemē un sakāva ordeņa spēkus (1280. g.). Kad Tērvete bija piespiesta padoties un derēt ar vāciem mieru, Namejs piedalījās leišu kara gājienā uz prūšiem, no kurienes vairs nepārnāca. Vāci sāk arvienu vairāk nostiprināties Zemgalē. Viņi tur uzceļ Kalna muižas pili. Zemgaļi paši nodedzina Tērveti un aiziet uz Rakti; bet bruņinieki viņus no Kalna muižas joprojām apkaro. Vēl zemgaļi sekmīgi uzbrūk Rīgai (1287. g.), gluži sakauj ordeni pie Ikšķiles, iebrūk ar leišiem Vidzemē (1288. g.). Bet pa tam vāci posta viņu zemi. Pēdīgi zemgaļi paši atstāj Dobeles un Raktes pilis, tās nodedzinādami. Viņiem paliek tikai Sidrabene. Arī še vāci viņus spaida. Tad zemgaliešus tur dzirdēja žēlojamies un dziedam to pašu gaudu dziesmu, ko dziedāja Dobelē un Raktē.» Lielākā daļa zemgaļu aizgāja no Sidrabenes uz leišiem, bet citi padevās vācu gūstā; tos atveda un nometināja izpostītajā Jelgavas apgabalā. Tas notika 1290. g. Ar to visa Livonija (Baltija) bija vācu varā.

2) LATVIEŠI. Par latviešiem (latgaļiem) Rīmju hronikā tikai dažas piezīmes. Nav viņiem še ierādīta nekāda patstāvīga loma. Runājot par to, kā Kaupa pieņem kristīgu ticību, minēts, ka tas latviešiem (tāpat igauņiem, leišiem un sāmsaliešiem) bijis grūti dzirdams. Turpmāk vienumēr latvieši stāv vācu pusē kā viņu kara biedri. Hronika min latviešus (un lībiešus) kā meslu maksātājus vāciem jau Bertolda laikā. Pirmais zobenbrāļu ordeņa mestrs Vinne ceļ Cēsu pili latviešu aizsardzībai. Cēsu pilī mestrs ieliek kādu no Zozatas (pēc Latv. Indriķa hronikas Vigbertu) «latviešu bērniem par palīgu un apmierināšanu». Vēlāk mestrs viņu atrod par nederīgu un atlaiž, par ko viņš mestru nogalina un tiek savukārt sodīts ar nāvi. Latvieši, kas Latv. Indriķa hronikā stipri atšķiras no lībiešiem, stāv šiem Rīmju hronikā pastāvīgi blakus kā vācu biedri. Kopā viņi cīnās pret igauņiem, leišiem, kursiem, sāmsaliešiem, zemgaļiem, krieviem. Par viņiem min, ka viņi labprāt grib palikt pie kristīgās ticības un ka viņi cīnās dūšīgi kā lauvas. Vēlāk redzam viņiem piebiedrotus vēl arī igauņus.

Hronikā uzejam raksturīgas piezīmes par latviešu ieražām. Par viņiem sacīts: «Šiem pagāniem gudrs paradums: tie reti kad dzīvo viens pie otra kopā, bet iemetas savrup pa dažu labu mežu; viņu sievas ērmoti izskatās un nēsā savādas drēbes; tās jāj, kā viņu tēvi jāj. Viņu kara pulkam liels spēks, kad to savāc kopā.»

Dabūjam Rīmju hronikā ziņas arī par latviešu karogu. Namejam Vidzemē iebrūkot, nāk ordenim palīgā no Cēsīm kāds zobenbrālis ar kādiem simts vīriem. «Tie smuki glīti gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā, baltu strīpu pa vidu, pa tagadējai cēsinieku paražai. Bet Cēsis, tā sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt.»

L i t e r a t ū r a. Rīmju hronikas oriģināls izdots krājumā: Scriptores rerum Livonicarum. I. Bd. Riga und Leipz. 1853. Vinas tituls: Ditleb's von Alnpeke Livlandische Reimchronik, enthaltend der Riterlichen Meister und Bruder zu Nieflant geschicht. Izdevumam par pamatu L. Bergmaņa manuskripts, dabūts no Irvovas 1797. g., pirmoreiz iespiests 1817. g.; papildinājumiem izlietots Heidelbergā atrastais manuskripts. Iespiedumam 1853. g. izdevumu sagatavojis Landzes mācītājs Kalmeiers (Kallmeyer), pielikdams ievadu, paskaidrojumus. - Latviešu tulkojumu sniedzis M. Siliņš: (Ditleba Alnpekes) Rīmju hronika. Rīgā 1893. Hronikas vēsturiskos datus izmantojuši Rainis savā traģēdijā: Indulis un Ārija, 1911. g., Akuraters lugā Viesturs, 1920. g.

 

 

 

III. PIRMIE LATVISKIE RAKSTI

 

Latviešu tautas gara darbi, kas savā lielumā nogatavojušies mums tagad pazīstamā veidā katoļu laikos, radušies un ilgu laiku uzglabājušies tautā bez rakstu zīmju palīdzības. Rakstu māksla katoļu laikos Latvijā tomēr bija pazīstama; pirmās še uzejamās grāmatas, gan ne latviešu valodā sarakstītas, ir pieminētās hronikas. Attiecoties tieši uz latviešiem, tuvāk noskaidrojams, vai un kādā mērā viņiem raksti bijuši pazīstami un kādi rakstu pieminekļi latviešu valodā šai laikā uzejami. Še aplūkojami latviešu senatnes raksti, pirmie latviskie uzzīmējumi un pirmā latviskā grāmata.

 

 

1. LATVIEŠU SENATNES RAKSTI

 

Daudzkārt uzmests jautājums: Vai latviešiem senatnē bijuši savi raksti? Tieša un noteikta atbilde uz šo jautājumu nav dabūta. Var izsacīt tikai dažus vērojumus, kas dibinās uz valodas un burtniecības liecībām un dažu priekšmetu uzrakstiem.

I) VALODAS UN BURTNIECĪBAS LIECĪBAS. Latviešu valodā uzglabājušies vārdi, kuri dod iemeslu domāt, ka latviešiem varētu būt bijušas senatnē savas rakstu zīmes.

Latviešu vārds «r u n ā t», «r u n a» saskan ar ģermāņu «rūna», ar ko tie apzīmēja savus rakstus. Daudz rūnu rakstu atrodami Skandināvijā, pa retam arī Rietumkrievijā, Vācijā, Francijā, Anglijā. Tie pastāv no stāvām un slīpām strīpām, kas iegrieztas kokā vai iekaltas akmenī. Dažos rūnu akmeņos Zviedrijā atzīmēti vikingu ceļojumi uz Kurzemi un Zemgali. Latvijā rūnu akmeņi nav uzieti.

Latviešu rakstu zīmei par nosaukumu pieņemtā vārda «b u r t s» sakne uzejama arī senākajā tautas valodā. Latviešu vidū bijuši ļaudis, kuri pratuši burt, izdarījuši burvības, saukti par burvjiem. Varētu būt, ka viņi pratuši arī noslēpumaino rakstu mākslu. Burvības izdarot, nereti lietoja rakstus, uzzīmēja uz papīra dažus vārdus un piesēja dziedināmai miesas daļai. Bet arī vārds «burts» nav tautas valodā svešs. Ar vārdu «burta» Stendera vārdnīcā apzīmēts uzmetinājums, saraksts (Aufsatz, Verzeichniss). Mums ir Burtnieku ezers, ar ko grib vest sakarā (gan jaunākā laikā cēlušos) teiku, ka tur noslīkuši senākie latviešu dziesminieki, burtnieki, rakstu pratēji. Leišu valodā vārdā «burta» nosauc burvību (Zauberei), «burtas» - zīlējums, zīlējamais kauliņš (Loos), «burta mesti» kauliņus mest (d. Loos werfen). Visi šie vārdi liek gan vērot, tomēr nevar pārliecināt, ka latviešiem senatnē būtu bijušas pazīstamas tagad par burtiem nosauktām līdzīgas rakstu zīmes.

Vairāk spēj pārliecināt vārds «rakstīt», «raksts». Ir neapšaubāmi, ka šis vārds latviešiem no sen laikiem pazīstams. Tikai to senāk lietoja mazliet citādā nozīmē. Raksts tautas burtniecībā nozīmē tikdaudz kā zīmējumu, izgreznojumu, izšuvumu. Izraksta kara karogu, vilnaini, priekšautu, segu, kamanas, pūra vāku. Bet ir arī tautas dziesmas, kas liecina, ka vārds «rakstīt» lietots nozīmē, kas tagadējai ļoti tuva vai pilnīgi ar to sedzas. Ja kara vīra līgava, karogu rakstīdama, vidū šuj savu sirdi un apkārt mīļus vārdus, tad nevaram apkārtējo izšuvumu par citādu iedomāties kā mūsu tagadējiem rakstiem līdzīgu. Kādā vietā minēts, ka tieši uzraksta dziesmas. Kad dziesmas izdziedātas, tad dziesmu kambarī dabū citas.

 

Tur sēd divi jaunas meitas, dziesmas vieni rakstīdamas;

Ko tā viena sarakstīja, to tā otra izdziedāja.

 

Nevar noteikt, vai latviešiem senatnē bijuši tādi raksti, kas līdzīgi mūsu tagadējiem. Bet par to nevar būt šaubu, ka latvieši senāk rakstus lietojuši, lai tie arī būtu bilžu raksti. Bez kaut kādiem rakstiem neviena tauta nekad nav bijusi, lai gan paliek neizšķirts, cik tālu zināmām zīmēm bijusi tautā vispārīga nozīme. Jau arī bērns, pirms viņš iepazinies ar alfabētu, uzvelk uz kāda priekšmeta zīmes par to, ko viņš redz vai iedomājas. To darījuši arī latvieši visos laikos gan praktiskās vajadzībās, gan gara izteiksmei. Latvieši lietojuši piederuma zīmes, ko uzgriezuši uz priekšmetiem, lai tos uzrādītu par saviem, tā, piem., uz bišu kokiem. Bīlenšteins uzzīmē savā grāmatā par latviešu koku būvēm un koku lietām (Holzbauten u. Holzgerate der Letten I 1907) Popē 1714. g. atrastas b i š u k o k u p i e d e r u m u z ī m e s. Maģiska nozīme ir lietuvēna krustam, ko uzgriež uz ēkas durvīm vai citā vietā. Adījumus, šuvumus, audumus izrotāja skujiņām, zvaigznītēm, tad arī ar pussaulīti, lēcošu vai rietošu, ar saulīti, ko tēloja vēl kā rozīti, četrlapainu ziedu. Šādi izrotājumi bija arī uz cepurēm, aprocēm, zobena makstīm. Pie visa tā nāk klāt tiešas liecības, ka latviešiem senatnē bijuši savi raksti. Tie ierakstīti dažos priekšmetos.

2) PRIEKŠMETU UZRAKSTI. Ir dabūti no latviešu vai vispār baltu tautu senatnes daži priekšmeti ar uzrakstiem, kas zīmējami par latviskiem. Pie izzīmēšanas darba ilgus gadus strādājis Latvijas valsts etnogrāfiskā muzeja pārzinis M. Šiliņš. Viņš atrod, ka uzrakstos lietotajam alfabētam par pamatu grieķu senraksti, no kuriem attīstījušās arī ģermāņu rūnas vienā pusē un slāvu glagolica un kirilica otrā pusē. Seno latviešu un vispār baltu raksti veidojušies no sengrieķu patstāvīgi, neatkarīgi no ģermāņu un slāvu burtu tipiem. Šādi latviešu raksti atrodami uz kāda karoga, uz Pērkona tēla, uz koklēm.

K a r o g s iegūts no prūšiem, nācis rokās prūšu bīskapam Kristianam pēc 1200. gada un vēlāk glabājies kādā baznīcā. Par to vēsta 16. g. simteņa hronisti Sīmanis Grunavs, Lūkass Dāvids, Henebergers. Pēdējais savu hroniku sastādījis 1552. g., uzņemdams tanī arī karoga zīmējumu. Pēc tā pagatavots grezns karoga attēlojums krāsās, kurš glabājas kņaza Čartorijska muzejā Viļņā. Tam vienā pusē viens pret otru saslējušies zirgi, otrā pusē trīs cilvēku (dievu) krūšu tēli, viens (vidējais) staru vainagu, otrs miroņautu, trešais lapu vainagu ap galvu. Tēliem pāri uzraksts, kas sākas, no apakšas uz augšu ejot, kreisajos sānos. Šis uzraksts dažādi iztulkots un lasīts. Rīgas mācītājs Bergmanis to iztulkoja: Dievs Kurko sapiks postitaies istukšos. Siliņš, še atrazdams tāda paša tipa burtus kā uz citiem latviešu senatnes priekšmetiem, devis karoga uzrakstam šādu iztulkojumu: Deiva vārdai amin žmugoiti praišosi spanujies. T. i., Dieva vārdā, amen. Cilvēks prūšos, sparojies (?).

P ē r k o n a t ē l s atrodas Noibrandenburgas muzejā. Tā ir neliela figūra, ap pēdu gara, lieta no sudraba. 18. g. s. šis tēls izrakts no zemes, kas to segusi vairāk gadusimteņus. Vēro, ka tā agrāk stāvējusi slāvu cilts obodritu (obotritu, bodriču) Retras svētnīcā, uz ko norāda tēla pakājē iezīmētie vārdi: es retra. Obodrīti bija kāda no rietumslāvu ciltīm, kas stipri turējās pretīm vāciešu uzbrukumiem. Tomēr ar 12. gadu simteņa vidu viņi pārvarēti. Viņu izpostītās svētnīcas vērtības tad nu apklājusi zeme. Nav izzināms, kā Pērkona tēls nonācis obodritu vidū un, ja tas būtu turpat pagatavots, - kā tas dabūjis latviskus uzrakstus, par kādiem latviešu senrakstu pētnieks M. Šiliņš tos uzzīmē. Pērkona tēlam vienā pusē uzraksts «Perkunusi», otrā pusē «Perkun tevaiti nedusmi uze man». Tēls rāda vecīgu vīru pilnu kuplu bārdu, apaļu cepuri galvā, kam visapkārt desmits staru. Tēls no uguns stipri bojāts. Raksti skaidri salasāmi, un varētu būt (pēc Siliņa domām), ka tie vēlāk iezīmēti. Bet arī šādā gadījumā še ir liecība, ka latviešiem bijuši savi raksti. Pērkoņtēva tēls attēlots kādā 1771. gada izdevumā Berlīnē. Kāds no šiem attēlojumiem, uz kura lasāmi minētie raksti, atrodas Latvijas valsts etnogrāfiskajā muzejā.

K o k l e s dabūtas Lejaskurzemē un nodotas agrāk Rīgas Latv. biedrības muzejā, no kurienes pārgājušas Latvijas valsts etnogrāfiskā muzejā. Viņās ar asu rīku ievilktās zīmes iztulko muzeja pārzinis M. Siliņš ar tā paša senlatviešu alfabēta palīdzību. Viena no šīm koklēm agrāk bijusi Piltenes Reniķos jeb Reneniekos. Uz tās ir gadu skaitļi 1282, 1559, 1757, 1782. Vienā pusē tai uzraksts: Vinduvaa (Dievin, augstais) - mūsu tagadējā rakstu valodā: Vindavā. Dieviņ augstais, pīkolus sper bezuguns peklē. «Dieviņ augstais» nav apzīmēts burtiem, bet ar īpatnēju dievības zīmi. Otrā pusē uzraksts: Veinal Reniķi (Dieviņam) (lī-)gojiet. Vārdam «līgojiet» uzrakstītas tikai divi pēdējās zilbes «gojiet», bet tā, ka tās stāv pretim stīgām, it kā šo turpinājums. No gadu skaitļiem 1559 apzīmētu kokles vecumu; citiem kāda attiecība uz ievērojamiem notikumiem ģimenes vai vispārējā dzīvē. - Otra kokle uzieta Durbes novadā, Roņu mājās. Uz tām gada skaitlis 1710. Vienā pusē tai lasāms: Doarbe Dieviņa kankļa. Otrā pusē: Kanklojait suminot tik (Dieviņu). Dieviņa vietā arī še dievības zīme. Bez šiem rakstiem uz kokles vēl arī citi, kas noslēpumaini savīti un grūti izlasāmi. Pēc uzraksta burtu tipiem Siliņš šo kokli atrod par vecāko. Skaitlis atzīmē gadu, kad pa visu Kurzemi plosījās briesmīgais mēris, kam krita par upuri lielākā daļa iedzīvotāju. Šai gadā kokles pārnestas no Dinku mājām, kas bija izmirušas, uz tuvējiem Roņiem.

Lai gan minēto uzrakstu iztulkojumi nav uzskatāmi par galīgiem un pilnīgi drošiem, tomēr pētnieka pūliņiem tas panākams, ka tie veduši uz pēdām latviešu senrakstiem. Atzīmētie priekšmeti norāda uz kultūru, kas paceļas pāri pelēkai ikdienai. Ja būtum nodrošināti pret aizdomām par maldībām, kas tomēr nav izslēgtas, tad mums priekšā tauta, kas zem sava karoga iet cīņā, kas saviem dievības jēdzieniem devuši noteiktu, skaidru ietēlojumu, kas svinīgos gadījumos lietojuši īpatnējus instrumentus jau labi attīstītā mūzikas mākslā.

M. Siliņš savus pētījumus cēlis klajā mazā mērā. Par baltu senrakstiem viņš turēja 1908. g. rudenī R. L. B. Zinību komisijā priekšnesumu, kas atzīmēts «Balt. Vēstneša» 266. numurā un viņa paša pārlabojumā 270. numurā. Par Pērkoņtēva tēlu Siliņš rakstījis nelielu atzīmi Jaunākās Ziņās 1920. g. 18. maijā. Savus izpētītos senrakstu tipus līdz ar kokļu uzņēmumiem viņš izstādīja vācu okupācijas iestāžu 1918. g. sarīkotā izstādē Berlīnē un par tiem rakstīja izstādes katalogā: Stieda Lievland - Estland - Ausstellung 1918. 43.-46. lpp.: Lettische Runen.

 

 

 

2. PIRMIE LATVIEŠU UZZĪMĒJUMI

 

Pirmie patiesi uzrādāmie latviešu rakstu pieminekļi uzejami kā iemetinājumi citās valodās rakstītās grāmatās, kā rokraksti, kuri gan nozuduši, bet par kuriem ticis zināms no vēlāka iespieduma, kā vēl tagad pieejami raksti, kā uzzīmējumi tiesas protokolos. Ja neievērojam dažus atsevišķus vārdus, vietu un personu nosaukumus un sugas vārdu «draugs» («draugum») Latviešu Indriķa hronikā, tad pirmie sakarīgos vārdos jeb teikumos uzzīmētie latvisko rakstu pieminekļi parādās 16. gadu simtenī. Tās ir tēvreizes, dažas garīgas dziesmas, arodu savienību locekļu saraksti, tiesas protokolos uzzīmēti buramie vārdi.

N. Bušs mēģina uzrādīt kā pirmo latviešu-leišu (baltu) vārdu, kas rakstos parādījies, surma - sūrma - sūrums (Zur Kosmographie des Aethicus Ister). Viņš aprāda, ka šis vārds lietots kāda Istrijas filozofa (Aethicus Ister) grieķu valodā ap 400. gadu pēc Kristus sarakstītajā kosmogrāfijā. Izvilkumus no šīs grāmatas, kas oriģinālā vairs nav uzejama, sniedz kāds ap 630. g. pēc Kr. radies latiņu izdevums. Še uzrādīta ziemeļos zeme (sala), kuras iedzīvotāji nosauc sāli par pievesto - lat, vectum. Bušs neatrod ziemeļnieku valodās vārdu, kas ar šādu sāls apzīmējumu saskanētu. Bet, ja pieņem, ka vectum tulkots no grieķu surma, kas grieķiski nozīmē visu, kas savilkts, kopā savākts, tad šis vārds saskan ar leišu suras, surumas, latviešu sūrs, sūrums. Šo vārdu daļās latviešu izloksnēs (ap Bērzauni) lieto sāja nozīmē. Arī Stendera vārdnīcā: sūrums - bittere Salzigkeit.

1) TĒVREIZES. Jau 1198. g. pāvests Inocents III izdeva pavēli, ka pie kristīgās ticības atgrieztajiem Livonijas iedzīvotājiem jāmāca tēvreize, grēku sūdzēšana un ticības apliecība. Būtu tad domājams, ka tēvreizei latviešu valodā sirms vecums. Visādā ziņā tā jau agri katoļu laikos latviešiem mācīta. Tā ir arī pats pirmais līdz šim pazīstamais latviešu rakstu piemineklis. Bet tās pirmais uzzīmējums atrodams laikos, kad Lutera ticības ieviešana jau bija gaitā, un nav pilnīgi izzināms, vai tas cēlies no katoļu vai luteriešu aprindām.

Vecākais latviešu tēvreizes teksts ir tā sauktā G r u n a v a t ē v r e i z e. Tā uzzīmēta prūšu hronista Simona Grunava hronikā, kur tā nosaukta par prūšu tēvreizi. Grunava hronika sniedzas līdz 1526. gadam, tāpēc arī šīs tēvreizes uzrakstīšanas laiku apzīmēja ar šo gada skaitli. Vēlāk pierādīts, ka Grunavs savā hronikā pārņēmis kāda Dancigas patricieša Dancigas hroniku, kuru viņš sarakstījis starp 1521. un 1529. gadu. Grunavs pats pie sava darba strādājis no 1529. g. vidus līdz 1531. g. Minētā tēvreize tad nu varētu būt uzrakstīta starp 1521. un 1529, g., ja tā ņemta no Dancigas hronikas, vai arī pēc tam, līdz 1531. g., ja Grunavs pats to uzrakstījis. Latviešu valodas nepratējs (Dancigas hronists vai Grunavs) to uzzīmējis pēc rokraksta, kas dabūts no kāda latviešu draudzes (katoļu vai luteriešu) garīdznieka.

Dažās galotnēs atzīmējas vecās valodas formas (thowes wardes tavs vārds). Vietām ieturēta fonētiska rakstība (sweytz, igdemas). Daudz vārdi pārrakstot sabojāti (delbas - debbas, tholbe - thowe). Pavisam nepazīstams ticis vārds «mystlastibbi», kur jāstāv (kā daži paralēlteksti uz to norāda) «viswalstybo». No prūšu valodas ieviesies vārds «gaytkas». No vācu valodas jau pārnācis pāri saiklis «unde» (und, un) un arī latviešu valodā palicis. Tomēr viscaur še pazīstam savu valodu. Daži vārdi pat uzrakstīti pilnīgi tā, kā tos rakstām vēl šodien, pēc četrsimt  gadiem  (dodi, pametam, padomā). Zināma līdzība ar mūsu tagadējo tēvreizes valodu  katram  teikumam.  Un,  ja  izteiksme dažā vietā  arī  citāda,  tad  nebūt  nevar  sacīt, ka tā visur būtu sliktāka. Lai ņemam pēdējos trīs lūgumus, tikai vārdu formas piemērodami tagad parastajām. «Pamet mums mūsu noziegumus, kā mēs pametam mūsu pretiniekiem. Neved mūs ļaunā padomā. Atsvabini mūs no visa ļauna.»

Otrs vecākais latviešu tēvreizes teksts ir H ā z e n t ē t e r a (Hasentoter) t ē v r e i z e, tas pats, ko agrāk sauca par Lacija tēvreizi. Ir pierādīts, ka Volfgangs Lacijs savā 1557. g. izdotajā grāmatā «De genitum aliquot migrationibus» (Par dažu tautu klejošanu) uzņemto, par heruļu jeb veruļu nosaukto latviešu tēvreizi, avotu neuzrādīdams, ar visām drukas kļūdām un pārpratumiem norakstījis no Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera sastādītās «Kosmogrāfijas», kam to iesūtījis Johans Hāzentēters starp ziņām no Vidzemes, kuras attiecas uz 1547. g. Šo gadu tad arī var pieņemt par minētās tēvreizes uzrakstīšanas gadu. Hāzentēters, apkārtceļojošs literāts, kas vēlāk dzīvoja Vācijā, šo tēvreizi pieved kā paraugu lībiešu valodai, kuru runājot Rīgas apkārtnē. Uzrakstītājs, kā redzams, nav pratis latviešu valodu; tomēr viņš uzzīmējis tēvreizi korekti, likdams katram vārdam virsū pareizu vācu tulkojumu. Še nav gluži sabojātu vārdu, kādus uzejam Grunava tēvreizē. Arī ortogrāfija  ir  skaidrāka.  Vārdā «parradeuken»  (jāstāv  «parradneken») ieviesusies drukas kļūda. Izteiksmē šī tēvreize pa daļai atšķiras no pirmās. Pēdējie trīs lūgumi šā uzzīmēti:

Tēvreizei, šim pirmajam latviešu rakstu piemineklim, bijusi no visiem kristīgās mācības gabaliem latviešu tautas dzīvē vissvarīgākā loma. Simtiem gadu mātes to mācījušas saviem bērniem kā pirmo, visā mūžā paturamo, katru dienu atkārtojamo dievlūgumu. Nav noticis neviens dievkalpojums, neviena kristīga ceremonija mājās, baznīcā vai citā vietā, kas patura acu priekšā citu, ideālu, par dzīves mērķi nostādāmu pasauli un ietver sevī paļāvību uz viņas neredzamo, visspēcīgo, tomēr vienumēr tuvo, par tēvu nosaukto valdnieku, darījis visādā ziņā paliekamu iespaidu uz tautas garu. Še ietvertās nojausmas izlasāmas arī no dažām tautas dziesmām.

Vecos  latviešu  tēvreižu  tekstus  cēlis zinātniskā noskaidrojumā klajā vēsturnieks L. Arbuzovs rakstos: Piezīmes par 16. g. simt. vecākajiem literatūras pieminekļiem, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1920. g. 1. pusgads, Latviešu tēvreize senos tekstos, turpat 1920. g. 2. pusgads.

2) GARĪGAS DZIESMAS. Tēvreizes uzzīmējuši un savos rakstos uzņēmuši cilvēki, kas paši latviski neprata. Garīgās dziesmas mums ir pirmie rakstu paraugi, ko snieguši latviešu valodas pratēji, gan no vācu valodas tulkodami, gan, kā rādās, paši sacerēdami. Še sastopam pirmos latviešu rakstniekus. Tie darbojās Rīgas latviešu Jēkaba baznīcas draudzē, kas blakus vācu draudzei dibināta 1524. g. Pirmie luteru mācītāji še bija Nikolavs Ramms un Johans Eks, pēc dzimuma vācieši. No katoļiem nošķīrušies, cīņā pret viņiem uz arodu savienībās (cunftēs) organizētiem latviešu pilsoņiem pabalstīdamies, viņi deva izteiksmi jaunajam gara saturam latviskās dziesmās, kas bija nepieciešamas latviešu dievkalpojumos. Viņu dziesmas palika vispirms rokrakstā; iespiestas tās tikai 1615. g. Rīgā pie Nik. Mollīna iznākušā grāmatā «Psalmen und undeutsche Lieder», kur apzīmēts arī viņu izcelšanās laiks. Vienīgi no šī vēlākā iespieduma tās pazīstamas un tāpēc nevar derēt par sava izcelšanās laika pilnīgu dokumentu ortogrāfijā un varbūt arī valodā.

N i k o l a v s R a m m s (Ramm) dzimis Rīgā, studējis Rostokā, uzejams 1514. g. par nonnu klostera priekšnieku Limbažos un ir ieradies ap 1520, g. Rīgā, kur pieslējies Lutera ticībai un bijis par Jēkaba baznīcas latviešu mācītāju, miris pēc 1530. g. Tiek minēts, ka viņš sniedzis latviešu valodā vairāk garīgu dziesmu. No tām uzglabājusies tikai viena, kas cēlusies 1530. g. Tā ir dziesma par desmit Dieva baušļiem (Die helligen zehen Gebot Gottes), kas pastāv no četriem pantiem. Tā kā vācu teksts šai dziesmai nav atrodams, tad tā uzskatāma par Ramma oriģināldarbu. Pirmais pants šāds:

J o h a n s E k s (Ecke) ir Ramma pēcnācējs Jēkaba baznīcā. Bijis sākumā par Rīgas Doma baznīcas kanoniķi, pārgājis Lutera ticībā, kādu laiku darbojies Pērnavā, pārnācis atkal uz Rīgu un darbojies no 1534. līdz 1543. gadam Jēkaba baznīcā par mācītāju. Mollīna dziesmu grāmatā ar viņa vārdu apzīmētas divi dziesmas. Pirmā no tām Benedikts jeb Cakarijas sludinājums: «Pateiktz gir tas Kunx, tas Dievs Israel.» Tā tulkota 1535. g. Otrai par virsrakstu: «Slavas dziesma no Jāņa evanģēlija 14. nodaļas» («Lobgesang Auss dem Evangelio Johan. 14»). Tā uzrakstīta 1537. g. un sākas: «O Jēzu Christ, Tu esi pattesz czilvex unde Devs». Izrādās, ka virsraksts maldinošs: dziesma nesaskan ar minēto Bībeles vietu. Vācu teksts (kas iespiests Rīgas vācu dziesmu grāmatas 1537. g. izdevumā), kā vērojams, arī Eka paša sacerēts.

Turpmāk šiem dziesminiekiem pievienojas pirms latviešu grāmatu iespiešanas vēl arī citi. Pie tiem pieder Johans Dāls (Johann tom Dalen) un Andrejs Šūrings. Dāls, kopš 1573. g. Rīgas latviešu draudzes mācītājs, rakstījis himnu: «Konincks Christe Devs tho Theve wardts» un introitu (ievadu) «Tas gir auxkan ezelis». Šūrings bijis no 1583, g. par mācītāju Piņķos un Babītē, vēlāk Rīgā. Viņš tulkojis dziesmu «Theves wes auwots tas Labbums».

Rīgas latviešu draudzē un apkārtnē, kā pieņemams, lietoti pirms grāmatu iespiešanas rakstīti dziesmu krājumi, kas bez minētajām visādā ziņā aptvēruši vēl citas dziesmas. Bez dziesmām būs še bijuši lietošanā gan arī vēl citi raksti latviešu valodā: katķisma, liturģijas, evaņģēlija daļas. Ap 16. gadu simteņa vidu atrodami šādi raksti arī citur. Tālu no Rīgas, pie pašām prūšu robežām, Sventājā uzieti 1560. gadā divi rakstītas, pergamentā iesietas grāmatas. Par tām dod liecību baznīcas vizitācijas protokols, ko sastādījis prūšu hercoga Albrehta no Karalaučiem uz Grobiņas novadu sūtītais baznīckungs Johans Funks. Sventājas baznīcas inventāra sarakstā 19. jūlijā atzīmēts: Divi rakstītas, pergamentā iesietas grāmatas; vienā ir evaņģēliji un lekcijas visam gadam, tāpat Kristus ciešanu stāsti pēc četriem evanģēlistiem; otrā - Lutera katķisms, divreiz izskaidrots (zwir aussgeleget), un citi gabali ar baznīcas ceremonijām, kā Luters tos noteicis; viss kuršu valodā (alles in Currisscher sprach). (Sitzungsbericht der kurl. Ges. f. Literatur u. Kunst aus dem Jahre 1905.) Stāvenhāgens, kas par šo Karalaučos valsts arhīvā atrodamo protokolu ziņo Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē 2. februāri 1905. g., piezīmē, ka šādi latviski tulkojumi gan varēja būt izplatīti jau priekš kara gadiem un tie tad cēlušies četrdesmitos gados.

Par pirmajām Rīgas mācītāju uzrakstītām dziesmām sniedz dažas piezīmes L. Arbuzovs, Izgl. Min. Mēnešraksts 1920. g. I puse.

 

3) ARODU SAVIENĪBU LOCEKĻU SARAKSTI. Ar garīgu dziesmu paraugiem arodu savienību locekļu sarakstiem zināmi sakari. Abas šīs literārisku pieminekļu grupas sakņojas Rīgas latviešu pilsoņu aprindās, kas ticības dzīvē pulcējās tai pašā baznīcā un draudzē un saimnieciskā dzīvē tais pašās arodu savienībās. Arī baznīcas un aroda organizācijas nebija tik visai šķiramas. Vēlākās arodu savienības (ģildes, cunftes, kompānijas) bija sākumā vairāk garīgas sabiedrības, kas saviem locekļiem deva iespēju piedalīties pie kopējiem dievkalpojumiem, aizlūgumiem, rīkojumiem, kas baznīcās dibināja savus īpašus altārus, pieņēma pašas savus priesterus. Bez tam tās sarīkoja ikgadējas sapulces, kas izvērtās par dzīrēm ar saviesīgu dzīvi un mielastiem. Še pievienojās klāt kopējas arodu intereses. Iekšējo dzīvi nokārtoja sevišķi maģistrāta apstiprināti statūti (šragas). Katras savienības priekšgalā stāvēja oldermanis līdz ar citām amata personām (priekšsēdētāju, rakstvedi, kasieri). Par rakstvedi mēdza būt attiecīgās savienības priesteris kā labākais rakstu pratējs. Pie arodiem, kas no laika gala bija pa lielākai daļai latviešu rokās, piederēja nesēju arods, kas savukārt sadalījās vairāk savienībās. Tanīs biedrojās izkrāvēji (Lostrager), kas izlādēja kuģus, iztukšoja spīķerus, alusnesēji, kas piegādāja un izvadāja alu un vīnu, liģeri, kas galvenā kārtā strādāja ostās. Starp šo savienību (sevišķi izkrāvēju un alusnesēju) sarakstiem tad nu atrodam jau ap 16. gadu simteņa vidu un agrāk dažus, kas rakstīti latviešu valodā.

Reformācija, kas uz šīm savienībām atbalstījās, ienesa tanīs stipras pārmaiņas. Dievkalpojumu kārtība to prasīja, ka draudzes bija šķirojamas pēc tautībām. Sprediķi bija sakāmi draudzei saprotamā valodā; draudze dziedāja dziesmas savā valodā. Nošķirošanās tautībās parādās arī ārpus baznīcas. Arodu savienības gan atmeta lielā mērā garīgo raksturu, sakarus ar baznīcu tomēr pilnīgi nepārtraukdamas. Par savienību rakstvežiem mēdza būt vēl vienumēr draudžu mācītāji un tikai izņēmumu gadījumos kādi citi.

Kad pēc ilgākiem traucējumiem izkrāvēju brālība (Lostragerbruderschaft) 1532. g. sāk atkal kārtīgi darboties un uzņemt savā vidū jaunus locekļus, redzam viņas rakstos parādāmies latviešu valodu. Maksātāju biedru sarakstā par 1532. gadu uzejama šāda atzīme: Laurens Touryn, sess wyre wene kopē. Lasāms: Laurens Tauriņš, seši vīri vienā kopā. Ar to norādīts, ka viens maksā par sešiem, kas skaitāmi par vienu kopību.

Jaunuzņemto biedru saraksti par 1533. un 1534. g. sastādīti gandrīz viscaur latviešu valodā. Sarakstā par 1533. gadu šāds ieraksts:

Šis ieraksts varētu būt Nikolava Ramma vai Lorenca Šēdena (Lorenc von Scheden) rokas, drīzāk pēdējā, jo domājams, ka pirmais šai laikā jau miris. Šēdens bija par Jēkaba draudzes latviešu mācītāju no 1524. līdz 1534. g. Ieraksta pēdējās rindas (sākot no Anna Szageryn) citas rokas rakstītas. Par Ramma un Šēdena pēcnācēju bija Johans Eks.

Vēlākos izkrāvēju sarakstos 1549. gadā daži biedri ierakstīti latviski. Turpmākie latviskie rokraksti uzejami alus nesēju savienībā. Šejienes biedru saraksti vesti latviešu valodā 1558., 1561., 1872., 1873. un vēl dažos gados. Pirmo triju gadu sarakstus vedis Georgs Sterbelis, dzimis rīdzinieks, studējis Karalaučos un Vitenbergā, kas 1552. g. iesvētīts kā Jēkaba draudzes diakons un mira kā tās mācītājs 1573. g. Šinīs sarakstos lasāmi šādi īsti latviski vārdi (oriģināla rakstībā) :

Widuschens, Mazsings, Vilcks, Pauris, Wentenex, Lounais, Sauczayshans, Stengis, Trilikums, Dumpis, Kupritcs, Bullis, Wirlopis, Weschenaigs, Stroume u. c.

Sieviešu vārdi ir šādi: Maia Trilikummene, Anna Straumene. - 1873. gada saraksts, Dāla sastādīts, še  atzīmēto  biedru  starpā  ir: Max Suttis, Hans Stirne, Hans Latzis, Peter Dzelzs-Kalleis, Max Ounegalve.

Kādu no vēlākajiem alusnesēju sarakstiem sastādījis Dāla pēcnācējs Kaspars Timme, mācītājs Jāņa baznīcā, kur latviešu luteriešu draudze bija pārgājusi 1582. g., kad Jēkaba baznīca bija jāatdod jezuītiem. Saraksta ievadā Timme vācu valodā min, ka viņš pēc alusnesēju 15. novembrī noturētas sapulces, viņu uzaicināts, pie viņiem nācis un pirmoreiz sācis uzzīmēt, ko viņi atraduši par derīgu (was sie notig erachten zue sein). Gada skaitlis nav atzīmēts; bet saraksts sastādīts pēc 1582. g. un priekš 1594. g., kad Timme uzraksta otru sarakstu vāciski. Sarakstā starp citiem šādi vārdi: Martin Spalve, Labrens Pritzis, Michell Struppis, Hans Stinte, Hans Kickutz.

Tad latviskie biedru saraksti pārtraukti. Jau Dāls 1573. g. turpina savu sarakstu vāciski. Viņa otrais saraksts, 1580. g., viscaur vāciski sastādīts. Tāpat Timmes 1594. un 1595., Andreja Suringa 1604. g. uzrakstītie.

Šie saraksti met spilgtu gaismu uz Rīgas latviešu dzīvi 16. gadu simtenī. Kāda daļa no viņiem ir pilntiesīgi pilsoņi, kam saimnieciska patstāvību, kas brīvi iekārto savas organizācijas, aicina savā vidū darbiniekus drīz un noteic viņu darbību. Viņi savās darīšanās un garīgajā dzīvē tad arī lieto savu valodu, kurā gan vēl nav iznākusi neviena grāmata.

Daļa no sarakstos minētiem vārdiem īsti latviski, kādus vēl tagad valkā daudz latviešu ģimenes. Arī retākie no tiem (Stenģis, Dzelzskalējs u. c.) vēl tagad pazīstami Rīgas apkārtnē. Galotnēs atšķiras izkrāvēju no alusnesēju sarakstu vārdiem. Pirmajos tās norautas, bet pēdējos pa lielu lielai daļai īsti latviskas. Sevišķi tas sakāms par Sterbeļa uzrakstītajiem vārdiem. Tur nav: Vidušen, Paure, Venteniek, Stenge, Dumpe, Kuprit (kā dažviet vēl tagad tos redz rakstītus), bet: Vidušens, Pauris, Ventenieks, Stenģis, Dumpis, Kuprits.

Pie šo sarakstu sastādīšanas latviešiem cieša, zināmā mērā noteicoša dalība. Paši viņi nebija to sastādītāji un arī par tādiem netika. Sveša vara viņus apņēma no nomāca to patstāvīgo attīstību, kuras sākumi še nomanāmi. Tā nedabūja izpausties gara darbos, ko rada saimnieciski un garīgi pastāvīga tauta, palikdama sakarā ar laika kultūru.

Rīgas izkrāvēju un alus nesēju grāmatu rokraksti glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās savienības bibliotēkā. Latviešu rakstos tos pa daļai cēlis klajā L. Arbuzovs I. Min. Mēnešraksta 1920. g. 1. burtnīcā. Par Rīgas latviešiem sk. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā. Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 8. burtn.; tā paša Studien zur Geschichte der lett. Bevolkerung Rigas im Mittelalter und 16. Jahrh., Latvijas Augstskolas raksti I.

4) BURAMIE VARDI. Latviešu pašu no senatnes mantotie sacerējumi palika, pirmos rakstus latviski uzmetinot, neievēroti. Tikai burvjus un raganas tiesas priekšā velkot, bija dažos gadījumos jāiespiežas viņu gara pasaulē un tā jāattēlo viņu pašu vārdiem. Tādā kārtā uzrakstītas tiesu protokolos dažas buramo vārdu druskas. Rīgas zemes tiesā (Landvogteigericht) iztiesāta 1584. g. prāva pret burvi.

Tagadējā  rakstu  valodā  šie  vārdi  varētu  būt šādi: Deviņi Pērkoni un deviņas strēles lai plēš to velnu deviņos gabalos no tā cilvēka.

Citu reiz viņam uz Daugavas nākusi pretim ragana, kuru viņš apturējis, sasējis šādiem vārdiem:

Šo vārdu iztulkojums paliek tumšs.

Viņš to atkal atraisījis šādiem vārdiem:

Kādā citā reizā tiesāts kāds Jānis no Alūksnes (Ivan gebort von der Marienborg), kas varējis visus ieročus apvārdot ar sāli, uz kuru pūzdams runājis šādus vārdus:

Protokoli norāda uz buršanas paņēmieniem un tiesāšanas veidu. 1576. g oktobrī sadedzināta ragana Katrīna Švokstere, kas nodarbojusies ar cilvēku, zirgu un dažādu mājlopu dziedināšanu vārdojot. Tālāk viņa atzinusies, ka piesaukusi Dievu, apvārdodama sāli, un bez tam lietojusi vārdus: saule, mēness, diena nakts. Viņas vīrs pārklaušinot tāpat spīdzināts kā viņa. To metuši ūdeni un, kā viņš nav slīcis, viņu turējuši aizdomās, ka viņš ir burvis, un likuši moku kambarī. Spīdzināts, pie striķa uzvilkts (lai pakārtu), viņš atzinies, ka viņš trīs gadus kalpojis sātanam. Tas viņam devis olu, lai noliek kaimiņa laukā un lai sabojā labību, tā ka vēlāk nav bijis iespējams to nopļaut. - Ļaunajam garam, cilvēkā ieiet nakti pa sapņiem vai arī dienu, jaunu cilvēku sabiedrībā dzerot burtu alu, mēdz būt savs vārds, bet dažreiz tas arī bez vārda. Kāda sieviete spīdzināta atzinusies, ka buršanās mākslu viņa iemācījusies jau četrus gadus atpakaļ un ka viņas gars esot bez vārda, jo neesot kristīts. Kādam citam gars, ko sauc par Nadomu jeb Stradomu. Šis gars mīt jūrā jeb lielā ezerā.

Šos zemes tiesas protokolus, kas glabājas Rīgas Vēsturiskās u. Arheoloģiskās savienības bibliotēkā, uzgājis profesors E. Volters 1900. g. un laidis klajā brošūrā Pēterb.1907.g.

 

 

3. KATOĻU KATĶISMS

 

Katoļu katķisms, kas iznācis I585. g., ir pirmā līdz šim zināmā latviešu valodā sarakstīta grāmata. Ar to kā ar pirmo latviešu grāmatniecības pieminekli cienīgi noslēdzas katoļu laikmets. Gan Lutera ticība jau agrāk nekā pus gadu simteni izplatīta latviešu vidū, gan tā ierosinājusi sacerēt dažu literārisku paraugu, bet grāmatas nevienas tā vēl nav cēlusi klajā. Stipri apdraudētais katolicisms vēl parāda savu spēku un, vadošo lomu nododams luterānismam, iegulda latviešu rakstu krātuvē pirmo plašāko darbu.

Līdz 1911. g. turēja par pirmo latviešu grāmatu 1586. g. iznākušo Lutera mazo katķismu. Bet minētajā gadā Lembergas (Ļvovas) poļu augstskolas bibliotekārs E. Barvinskis atrada Upsalas augstskolas bibliotēkā 1585. g. iespiesto katoļu katķismu. Tā tituls: «Cathechismus Catholicorum. Istige pammacischen, / no thems Papreksche Galve gabblems Christtites macibess». Par atradumu Barvinskis paziņoja (5, dec. 1911. g.) docentam E. Volteram Pēterpilī. Turpmāk (1912. g.) Upsalas augstskolas virsbibliotekārs Kollins atsūtīja atrasto katķismu Pēterpils Zinātņu akadēmijas bibliotēkai Voltera aplūkošanai. Ar Zinātņu akadēmijas līdzekļiem Volters grāmatu izdeva no jauna, iespiežot to hromolitogrāfiskā kārtā pilnīgi savā pirmatnējā veidā 1915 g. Jauniespiedumam Volters deva līdzi apcerējumu par grāmatas atrašanu, nozīmi, šķietamo autoru un paskaidrojumus tekstam krievu valodā.

1) SASTĀDITĀJS UN TULKOTĀJS. Par katoļu katķisma sastādītāju grāmatas titulā minēts Pēteris Kanīzijs, par tulkotāju Volters uzrāda Ertmani Tolgsdorfu.

P ē t e r i s K a n ī z i j s (Petrus Canisius) ir pirmais vācu jezuīts, kas attīsta rosīgu darbību, lai aizkavētu reformācijas izplatīšanos Vācijā. Viņš lauž jezuītu ordenim ceļu Vācijā un Polijā. Dzimis viņš 1521. g., studējis Ķelnē filozofiju un teoloģiju, iestājās jezuītu ordenī 1543. g., tika par priesteri 1546. g., miris 1597. g. Viņš piedalījies pie vairāk konsiliem.

E r t m a n i s  T o l g s d o r f s nav tieši minēts par atrastā katķisma tulkotāju. Bet par viņu jau agrāk no dažiem avotiem (Manteifeļa, Sotveļa) bija zināms, ka viņš latviešu valodā izdevis katķismu, vārdu sarakstus, sprediķus, dziesmas (himnas). No jauna gaismā celtais katķisms tad nu ar lielu varbūtību uzlūkojams par to, ko Tolgsdorfs izdevis. Viņam attiecībā uz Livoniju piekrīt loma, kas Kanīzijam attiecībā uz plašākām zemēm; viņš cīnās pret reformāciju. Pēc dzimuma viņš prūsis, tātad pieder pie baltu cilts, dzimis 1550. g. Prūsijā. Uz Livonijas bīskapa Otona Šenkinga uzaicinājumu sūta Varmijas (Prūsijā) bīskaps jezuītu Ertmani Tolgsdorfu, Gūtštates kanoniķi, uz Livoniju, lai še stātos pretim reformācijas izplatīšanai un nostiprinātu katolicismu. Vispirms Tolgsdorfs ir par priesteri Valmieras draudzē, tad par Rīgas Jēkaba baznīcas priekšnieku, vēlāk darbojas Cēsīs, kur mirst 1620. g. Runādams bērnībā latviskai radniecīgu valodu, viņš ātri iemācās latviski un saraksta latviešu dievkalpošanai un garīgas dzīves kopšanai nepieciešamās grāmatas. Viņš bijis starp latviešiem ļoti ieredzēts. Šenkings viņu nosauc par Livonijas tēvu un apustuli.

2) RAKSTĪBA UN VALODA. Lai gan katolicismu pabalstīja poļi, katoļu ticība galīgi iesakņojās latgaliešos (inflantiešos) un katoļu katķisms tika iespiests Viļņā, tomēr katķisma rakstība piemērota vācu ortogrāfijai un valoda nav lietota latgaliešu, bet vidus izloksnē. Rakstības un valodas ziņā nav starp šo no katoļu puses izdoto un tūliņ turpmākajos gados iznākušām luteriskajām grāmatām nekādas principiālas starpības. Varētu būt, ka visas šīs grāmatas sastādītas pēc kāda kopēja, vecāka parauga.

R a k s t ī b a i par pamatu likts vācu alfabēts. To varētu izskaidrot ar to, ka tulkotājs piesavinājies vācu izglītību un ka tulkošanai bijis priekšā vācu oriģināls. Uz to norāda arī daži vāciski nodalu virsraksti, lai gan pašā augšējā latīniskā grāmatas titulī ("Catechismus Catholicorum") atzīmējas ciešākas saites ar Romu. - Rakstībā nav nekādas konzekvences. Tas pats vārds rakstīts dažādās vietās dažādi. Garumu apzīmē gan ar e , gan ar h, gan neapzīmē to nemaz.

V a l o d a piemērota vidus izloksnei. Ka šī izloksne tikusi par rakstu valodu, vedams sakarā ar to apstākli, ka tikpat še aplūkojamās, kā arī citu pirmo latviešu grāmatu sastādītāji darbojušies apgabalos, kur vidus izloksni runā. - Katķisma valodā stipri manāms vācu iespaids. No vācu valodas pārņemti daži vārdi: doch, Busse, selig sind - Kalna sprediķī, Oel, u. c. Lietots daudzkārt artikulis. Vārdu kārta mēdi but vāciska. Daži vārdi burtiski no vācu valodas tulkoti. Sastopams še arī nelatviskais salīdzinājuma salikteni.

Katķismā uzejam arī latviešu valodas īpatnības, kas pieder pagātnei. Vārds katrs lietots kā attiecības vietnieka vārds, līdzīgi krievu wilte macibe, kattre prettib to Christite macib. Vārdu žēlīgs, žēlastība vietā vairākkārt lietoti vārdi: dzelixs, dzelestibe (leitiski gailingas, gailestis; sal. latv. vārdu neģēlis). Pareizas un īpatnējas latviešu divdabju formas lietotas teicienos: gauwame denems (gavamām dienām) ; duscame nakte (dusamu nakti); ko tu negrib teuw darram, tho nebues arridzan teuw wenam cittam darrit. Vienskaitļa lokatīviem ir senākā galotne -n un daudzskaitļa datīviem galotne -ms: exan thems diwepaddessmittems Gabblems; Zemmen kapis exan helles, tresschan denan atkal ouxkan celis no thems murronems. Garšošana nosaukta par baudīšanu (boudischen), tauste par aiztveršanu (aizstwerschen). - Dažiem jēdzieniem mēģināti atvasināt jauni vārdi: Dewedomige gramate lascieth; stiprepratibe; tho laikigi vnde muzige scodibe taes besdewes; milescirdige.

Rakstības un valodas paraugam še gabals no kādas lūgšanas:

3) SATURS. Katoļu katķisms cenšas nostiprināt latviešu vidū kristīgu mācību, kā to sludina katoļu baznīca. Tas piegriež vērību ārējām ieražām un dogmām, kurās ieliek kristīgās ticības kodolu.

Vispirms sastādītājs griežas pie kristīga lasītāja (Tam Christite Lascotaiam). Ar to šis katķisms atšķiras no turpmākajā gadā izdotā Lutera katķisma, kam priekšvārds sarakstīts vāciski un kas nodomāts ne tieši draudzes locekļiem, bet mācītājiem. Katoļu garīdzniekiem, kā redzams, bija nopietns nodoms tautā cieši iedēstīt savu mācību. Neviens nezinot labāki kā baznīcas amata kopēji, cik ļoti vajadzīgs, lai ļaudīm no bērna kājām pasniedz kristīgu mācību. Atrodot brīžam pieaugušus cilvēkus, kas ne vien nezin dot par savu ticību lāgadību, bet dažkārt arī nemāk savus pātarus.

Jautājumos un atbildēs tad īsi aplūko katoļu pamatmācības. Kā pirmo jautājumu uzstāda: Ko būs dēvēt par kristīgu cilvēku? Uz to atbild: Katru, kas pēc dabūtas kristības atzīst Kristus mācību iekš savas baznīcas un draudzības «vnd nepekar wene ioune vilte macibe / kattre prettib to Christibe macib / vnd Catholische Baznedce cixstp. Turpmāk iepazīstina ar ticības apliecību, svēto lūgšanu, baušļiem, septiņiem sakramentiem, dažādiem grēkiem un tikumiem, ar grēku sūdzēšanu, dažādām lūgšanām.

Redzam še iespiežamies latviešu dzīvē uzskatus un paražas, kas tur iesakņojas uz ilgu laiku, atspoguļojas tautas burtniecībā, paliek arī tai tautas daļā, kas vēlāk vairs nav katoļticīga. Pie baznīcas baušļiem pieder: svētīt ieceltās svētdienas, gavēt noliktās gavēņu dienās, arī noteiktos vakaros, atturēties piektdienās no gaļas, piena, sviesta, olu ēšanas, aizliegtos laikos neturēt kāzas un citas viesības un sēršanas. Norādīts uz pātaru skaitīšanu (pater noster), uz lūgšanām rītos, vakaros, priekš un pēc ēšanas līdz ar krusta mešanu. Pastaras lietas ir: nāve, pastara sodība, elle, debesu valstība. Nostiprina še arī Marijas kultu. Svētai lūgšanai seko Marijas sumināšana («Summenata es tu Maria pilne dzeelestibe»). Tāpat norāda uz Marijas sumināšanu rītos un vakaros. Katķismu noslēdz vārdi: «Schlaew Dewam / vnde taei dzelige Jumprouw Mariae / Christi Mathei.» Līdz ar to Marija tautas tradīcijās daudzkārt stājas Laimas vietā.

Izceļas kristīgās morāles raksturīgie vilcieni. Par galvenajiem grēkiem dēvēti: greznība, negodība jeb nešķīstība, dusmība, nesātība (Perischen), ienaidība, lišķība (Laischibe) un kūtrība dievkalpošanā. Tiem pretī nostādīti tikumi jeb krāšņas dāvanas: pazemība, labprātīga došana, šķīstība, mīlība, mierība, priecība, dievbijība (vs dewedomam prate). Pēc kalna sprediķa vārdiem, kas dēvē par svētīgiem garā nabagus, bēdīgos, lēnprātīgos, pēc taisnības slāpstošos, sirdsžēlīgos, sirdsšķīstos, miera turētājus, taisnības dēļ vajātos, nostāda trīs evaņģēlija padomus (Evangelische padome): labprātīgu nabadzību, vienumēr izsargātu šķīstību, pilnīgāko paklausīšanu.

Dieva jēdziens tiecas noskaidroties, dziļāk aizkustināt sirds dzīvi, tikt tai par pārbaudītāju un atbalstu, par augstāko mantu. Bez dogmatiskās ticības apliecības skan lūgšanas sirsnīgākas skaņas, kas var modināt patiesu reliģiozitāti. Piesauc mūžīgo Dievu, lai viņš dod mieru un vienprātību, iededzina lūdzējos mīlestības uguni, dod tiem īstu izsalkumu pēc taisnības, ka tie var viņam būt pa prātam dzīvojot un mirstot; lūdz Dievu par draugiem un ienaidniekiem, par dzīviem un mirušiem. Visdziļākās attiecības pret Dievu izsakās lūgumos, ko katķismā nosauc par trim krāšņām vecām lūgšanām, kas (tagadējā rakstu valodā) skan tā: Ak mans Dievs un mans Kungs, ņem mani sev un dod man visu tevi. Ak mans Dievs un Kungs, ņem visu no manis, kas mani attura no tevis. Ak mans Dievs un mans Kungs, dod man visu, kas mani pie tevis velk.

Līdz ar to tiek uzstādīti neatlaižami tikumības prasījumi. Pie grēkiem, kas sauc un brēc pret debesīm, pieskaita: nabaga atraitņu un bāreņu apspiešanu, strādnieku un algādžu nopelnītās algas paturēšanu. Par žēlastības darbiem min: izsalkušus barot, iztvīkušus dzirdināt, bēdīgus iepriecināt. Par dabas baušļiem (Bousles taes Natures) divus. Pirmo: ko tu negribi tev darām, to nebūs tev arīdzan citam darīt. Otru: visu, ko jūs gribat, ko ļaudīm jums būs darīt, to darāt arīdzan tiem.

Tās ir ētiskas normas, kas sniedzas pāri katolismam, arī luterānismam, sastopamas arī latviešu burtniecībā un pieder pie tautas un cilvēces tikumiskās attīstības pamatiem.

 

 

OTRAIS LAIKMETS

 

 

LUTERĀNISMA LAIKI

 

Luterānisma laiku sākums latviešu rakstniecībā skaitāms no 1586. gada, kad iznāca pirmā luteriskā grāmata latviešu valodā. No šī laika luterānisms nāk vadošā lomā latviešu garīgajā dzīvē. Gan tas attiecas tikai uz Kurzemes un Vidzemes latviešiem, Inflantijas jeb Latgales latvieši palika joprojām zem katolicisma iespaida; bet rietumu daļas, Baltijas, latvieši bija tie, uz ko atbalstījās latviešu grāmatniecības ciešāka nodibināšanās un turpmākā attīstība. Še dabū stiprus pamatus tas latviešu literatūras laikmets, kas atrodas vācu tautības luteriskās garīdzniecības rokās un nepārtraukti turpinās gandrīz trīs gadu simteņus.

Latviešu grāmatniecība izceļas no reformācijas kustības; šī savukārt pieslēdzas renesansei. Jauns laikmets Eiropas vēsturē un kultūrā radīja latviešu grāmatniecību.

1) RENESANSE. Ap 1500, gadu beidzas vidus laiki, kad visu Eiropas gara dzīvi pārvaldīja katolicisms un par visas gudrības pamatiem uzskatīja svētus rakstus. Jaunā paaudze, atbalstīdamās uz mostošos pilsonību, satricināja garīdzniecības un bruņniecības pamatus. Jauni izgudrojumi un atradumi paplašināja un pārgrozīja pasauli. G ū t e n b e r g s sāka (ap 1450. g.) iespiest grāmatas saliekamiem burtiem, K o l u m b s atrada Ameriku (1492. g.), K o p e r n i k s nostādīja pasaules viduspunktā Sauli (1543. g.). Ja vidus laiki ir raksturīgi ar krusta kariem, kad kareivju pulki bruņinieku vadībā devās uz svēto zemi, tad jauno laiku sākumā atveras tāds plašums, ka Palestīna top par niecīgu daļu no visas zemes un šī par niecīgu daļu no pasaules visuma. Šo plašumu iekaro mierīgā ceļā zinātnieks, tirgotājs, jūrnieks. Bruņiniekam un garīdzniekam jānoiet no skatuves, dodot vietu pilsonības priekšstāvjiem. Šiem ir drosme kritizēt un atmest agrāk par neaiztiekamām turētās patiesības un dzīvot un darboties pēc savas, no jauniem atradumiem un atzinumiem iegūtas pārliecības.

Šādi centieni atbalstījās uz  h u m ā n i s m a, uz antīkās (grieķu un romiešu) zinātnes un mākslas studijām. Cilvēks še nostājas visu centienu, visas intereses centrā, cilvēks savā vispusīgajā, īstajā būtībā, kādu to bija tēlojuši grieķi savā mākslā un literatūrā. Grieķija, kas cilvēces attīstībā Austrumu dievības idejai bija nostādījusi pretī cilvēcības ideālu, bija tā, kas atbalstīja Eiropas atsvabināšanu no kristīgās ticības nomācošās vienpusības vidus laikos. Viņas pasaules vietā stājās šī pasaule, dvēseles izglābšanas vietā cilvēka vispusīga labklājība, atsacīšanās vietā dzīves prieks un bauda, ticības vietā zināšana, svētu rakstu vietā grieķu un romiešu klasiķi. Šos pētīt un iztirzāt ķērās visā nopietnībā, uzmeklējot oriģināltekstus, tos salīdzinot, kritiski uzrādot sagrozījumus. Tāda nodarbošanās veicināja pasaules, dabas, cilvēka izpratni. Pētnieki nepalika stāvam pie burta, pie viena otra literāriska vai zinātniska darba, bet sniedzās klāt pašam priekšmetam. Viņi studēja ne tikai Hipokrata ārstniecības rakstus, bet arī cilvēka miesas būvi, ne tikai Ptolemaja astronomiskos darbus, bet arī zvaigžņu debesi. Rodas vesela rinda zinātnieku, kas dziļi ieskatās pasaules un dabas īstajā būtībā un noraida pie malas agrākos uzskatus. Kopernikam seko K e p l e r s ( 1571.-1630.), G a l i l e j s (1564.-1642.) un uzstāda zvaigžņu kustības likumus. Garīga enerģija izpaužas apbrīnojamā vispusībā. L e o n a r d o d a V i n č i (1452.-1519.) ir matemātiķis, dabas pētnieks, anatoms, inženieris, arhitekts, gleznotājs, tēlnieks, rakstnieks. Viņa slavenās gleznas «Sv. vakarēdiens» kopija bija redzama dažā Latvijas baznīcā. Uzlec lielie spīdekļi pasaules literatūrā: spānietis S e r v a n t e s s (1547.-1616.), «Dona Kihota» sacerētājs, kas neiznīcināmā komismā ietver vidus laiku bruņniecību, un anglis Viljams Š e k s p ī r s (1564.-1616.), kas Londonas teātrī liek izrādīt skatus, kuri pieder pie cilvēces mūžīgās drāmas.

Pārgrozības aizņem ne tikai garīgo dzīvi un atsevišķus cilvēkus, bet tiešos apstākļus un veselas cilvēku sabiedrības. Valdības iekārtu vairs neuzskata par neaiztiekamu, Dieva liktu. Cilvēka prāts radījis likumus, un tos var atcelt un grozīt, ja tie vairs neveicina cilvēku labklājību. Lielais itāliešu diplomāts Nikolajs M a k i a v e l l i (Nicolo Macchiavelli, 1469.-1527.) nodziļinās romiešu vēsturnieka Līvija rakstos un studē romiešu lielvalsts attīstības gaitu. Viņš grib novērst savas tēvijas sabrukumu, savā starpā sanīdušās daļas saliedināt par vienotu spēku, nostādīdams antīko valsts ideālu vidus laiku kristīgā vietā. Katrs pavalstnieks nozīmē tik daudz, cik viņš atnes valstij labuma. Pretī pūļa aprobežotībai nostādāma pārākā, ar savām spējām par vadoni izredzētā valdnieka griba. No šī aristokrātiskā reālpolitiķa uzskatiem pilnīgi atšķiras angļu valsts vīra Tomasa M o r a (Thomas Morus, 1478.-1535.) politiskie ideāli. Tie ir demokrātiski un sabiedriski. Viņš tēlo valsts iekārtu Utopijas salā, kur nav plaisas starp nabagu un bagātu, nav kalpības un dzimtbūšanas, kur valda pilnīga īpašuma vienlīdzība un ticību brīvība. Valsts ideālos savā starpā pilnīgi izšķirdamies, Makiavelli un Mors tomēr vienā ziņā saskan: abi viņi tura augsti un dievina valsti, kas nostājas vidus laiku baznīcas vietā un tai pāri.

Līdz ar to nodibinās spēcīgas lielvalstis: Spānija, Anglija, kur renesanses centieni izsakās dzīvē, zinātnē, mākslā. Pāvesta vara tiek satricināta un sašaurināta. Šāds virziens politikā un gara dzīvē sniedzas Eiropā līdz pašiem ziemeļiem. Arī šejienes valstis uzņem sevī jaunos elementus, pieaug varā, nāk savā starpā sadursmē. Zviedrija, Polija, Krievija sāk mērīt savus spēkus un saberž savstarpējā cīņā viņu vidū atrodošos, savā iekšienē sašķēlušos Livonijas ordeņa valstiņu, kurā pāvests zaudē savu iespaidu. Še izšķiroša loma no renesanses izaugušai reformācijas kustībai.

2) REFORMĀCIJA. Ar renesansi reformācijai divējāds sakars: vienkārt tā parādās kā renesanses pretstrāva, otrkārt kā tās turpinājums.

K r i s t ī g a  t i c ī b a, kas pārvaldīja vidus laikus, izrādījās par gara strāvu, kam neizsīkstoši avoti. Reiz tā jau bija sekmīgi cīnījusies ar antīko gara pasauli un to uzvarējusi, nostādīdama augšējās šķirās piekoptā daiļuma kulta vietā ikviena cilvēka dvēseles nemirstīgo vērtību, sludinādama bēdīgiem un grūtsirdīgiem, nicinātiem un vajātiem iepriecināšanu, atvērdama skatu no pasaulīgās dzīves šaurības un iznīcības uz mūžību. Kad nu atkal atdzimusī grieķu kultūra parādīja visu savu spožumu, kad acu mirkļa baudās pazuda visi tālākie mērķi, kad arī augsto garīdznieku starpā un pāvesta galmā stāvēja augstā godā Jupiters un Venera un Kristus bija ticis par Apollonu, atdzīvinājās nicināto un apsmieto mūku un zemo garīdznieku starpā cēlie kristīgie ideāli, cīņas gars un uzupurēšanās spēja. Kā pērkoņa grāvieni norībēja jautrībā un baudās aizrauto itāliešu starpā mūka S a v o n a r o l a s  sprediķi, pulcinādami ap sludinātāju sajūsminātus domu biedrus no visām aprindām. Par savu bez bailēm izpausto pārliecību viņš dabūja samaksāt ar savu dzīvību: viņu sadedzināja 1498. g. Kāds cits mūks, ko augstākās garīdzniecības izšķērdīgā greznībā tērptā netiklība un iekšēja nepatiesība aicināja uz cīņu par īsti kristīgiem ideāliem, varēja atbalstīties uz spēkiem, kuri viņam piešķīra uzvaru. Tas bija M ā r t i ņ š L u t e r s. Reformācija, īpaši tā, kas tieši aizņēma arī latviešus, ir pa lielu lielai daļai viņa darbs. Reformatora cīņā pret pāvestu un katoļu baznīcas dogmām tad nu arī

parādījās r e n e s a n s e s  l a i k m e t a  g a r s. Cilvēka iekšējais es, viņa prāts un sirds apziņa izšķīra dvēseles dzīves jautājumus. Lutera paša 1 personiskie pārdzīvojumi viņu noveda pie atziņām, kas viņu nostādīja pretī pāvesta, katoļu baznīcas noteikumiem un rīkojumiem. Ne vienīgi pāvestam un viņa sasauktiem konciliem ir tiesība iztulkot svētus rakstus; tā pieder visai draudzei, visi kristīgie ir garīgas kārtas, ir vienas miesas locekļi. Ikviens dabū vērtību no tā, ko viņš sevī nes. Arī darbi nelīdz: ne labi darbi dara labu cilvēku, bet labs cilvēks dara labus darbus. Īsts kristīgs cilvēks ir brīvs un atbildīgs par sevi. Garīga vara nav stādāma pāri pasaulīgajai, baznīca ne pāri valstij. Miesas mērdēšana, atsacīšanās no laicīga prieka nestāv nekādā vērtībā; cilvēku taisno īsta, dzīva ticība. Ar to sasniedz grēku piedošanu, kad iepriekš grēkus atzīst, nožēlo, no tiem atgriežas. Par neciešamu noziegumu Luters uzlūkoja grēku piedošanu par naudu. Pāvesta izsludinātais atblass tad arī deva Luteram iemeslu klaji uzstāties pret pāvestu 95 teikumos, ko viņš 1517. g. 31. oktobrī piesita pie Vitenbergas baznīcas durvīm. To uzlūko par reformācijas sākumu.

Drīz pēc tam reformācijas kustība bija novērojama L i v o n i j ā, L a t v i j ā, sevišķi R ī g ā. Baltijas iedzīvotāju augstākām šķirām, vāciem, bija vienumēr dzīvi sakari ar augstāko izglītību Vācijā, tiklīdz tur bija nodibinājušās augstskolas. Tur viņi iepazinās ar jaunajām idejām. No otras puses, Livonijā pabalstīja reformāciju tie paši apstākļi, kas Vācijā. Arī te katoļu garīdzniecība uzrādīja tās pašas apspiešanas tieksmes, to pašu tikumības pagrimšanu. Arī ablass še bija spēkā. To izsludināja (1502. un 1504. g.) pret krieviem un tatāriem, ieceļot šai lietā par komisāriem Burtnieku un Rūjienes priesterus. No Vācijas pārnestās reformācijas idejas tad nu še atrada auglīgu zemi.

R ī g a s reformatora loma piekrita A n d r e j a m K n o p k e n a m, kas 1517. g. bija atnācis Rīgā un piestājies Pētera baznīcā par kaplanu. 1519. g. viņš devās izglītības nolūkā no jauna uz Vāciju un pārnāca 1521. g. atpakaļ kā pārliecināts Lutera domu biedrs. Atklātā disputā Pētera baznīcā jauno mācību 1522. g. 12. jūnijā pret katoļu garīdzniekiem aizstāvējis, viņš tika oktobrī ievēlēts par Pētera baznīcas arhidiakonu. Viņam pievienojās dedzīgākais, arī no Vācijas atnākušais S i l v e s t r s T e g e t m e i j e r s, kas tika par mācītāju Jēkaba baznīcā. Ar to bija reformācijai Livonijā likts pamats.

3) LATVIEŠU LOMA REFORMĀCIJAS KUSTĪBĀ. Reformācijas ceļlauži Latvijā bija vācieši. Tomēr tas pieder pie reformācijas būtības, ka tā laiž saknes tautā, ka tā ir demokrātiska. Vācijā tai deva stiprāko pamatu pilsonības un revolucionāru sparu zemniecība. Līdzīgi tas bija Latvijā. Rīgas pilsonība bija tā, kas pret bīskapa un ordeņa mestra gribu nodrošināja Lutera mācības sludināšanu savās baznīcās. Bet daļa Rīgas pilsoņu bija latvieši, un sevišķi šī daļa stāvēja Knopkenam tuvu cīņā. Viņš no 1517. g. oktobra piederēja pie izkrāvēju ģildes, kur l a t v i e š u e l e m e n t s jau kopš 15. gadu simteņa otrās puses bija valdošais, kur arī par oldermaniem mēdza būt latvieši. Kad 1521. g. vasarā Knopkens sāka Pētera baznīcā sprediķot Lutera garā, tad viņam še bija par drošāko atbalstu viņa ģildes locekļi. Drīz jaunajai mācībai pievienojās arī citi mācītāji, viņu starpā Nikolavs Ramms un Lorencs no Šēdenas, kuri pārvaldīja arī latviešu valodu. Tādā kārtā reformācijas idejas dabūja tieši nostiprināties latviešu vidū. Kad 1524. g, pavasarī un vasarā notika svētbilžu grautiņi, kad Pētera, Jēkaba, Doma baznīcā un franciskāņu klosterī iznicināja katoļu kulta simbolus, tad liela daļa tautas masu, kas še piedalījās, gan bija latvieši. Jau 1524. gada rudenī nodalījās no divām vispārējām Rīgas draudzēm sevišķa latviešu draudze, kam ierādīja Jēkaba baznīcu. Pie tās turējās alus nesēju un izkrāvēju ģildes, kuras nu pastāvēja gandrīz vienīgi no latviešiem. Tad nu saprotams, ka ne vien dievkalpošanas notika latviešu valodā, bet ka šinī valodā sāka vest arī organizāciju locekļu sarakstus. Še tad arī atrodam pirmos latviskos rakstu pieminekļus, gan garīga, gan laicīga rakstura, lai arī tikai rokrakstos.

Reformācijas kustība aizķēra arī l a t v i e š u  l a u c i n i e k u s. Pilsoņi, kas dzīvoja mūžīgās ķildās ar bīskapiem un bruņinieku ordeni, centās sakūdīt zemniekus pret varas turētājiem. Musinātāji izgāja uz laukiem un sēja tur nemiera sēklu. Izlietoja arī gadījumus, kad zemnieki iebrauca ar saviem ražojumiem pilsētā, lai viņus kūdītu uz dumpi. Šādu aģitāciju atrada par tik bīstamu, ka Valmieras landtāgā 1525. g. pieņēma lēmumu pārtraukt pilsētnieku propagandu laucinieku starpā. Uz šī lēmuma pamata maģistrāti biedināja sprediķotājus no zemnieku rīdīšanas uz nepaklausību kungiem, aizliedza tirgotājiem, kas izbrauc uz laukiem un kas tirgojas ar zemniekiem pilsētās, izplatīt zemnieku vidū dumpja un baznīcas grautiņu idejas. Nemieri nekādi uz laukiem neizcēlās, bet jaunā mācība tur laida saknes. To sāka pabalstīt muižnieki, bīskapa un ordeņa vasaļi, un arī pats virsbīskaps (Blankenfelds) jutās piespiests atjaut iecelt lauku baznīcās jaunās ticības mācītājus. Ar to cerēja apklusināt rūgšanu zemnieku starpā, kas gāja pat tik tālu, ka dažās vietās uzpeldēja domas par mācītāju brīvu iecelšanu un dzimtbūšanas atcelšanu (kā to liecina kāds raksts lejasvācu valodā Rēveles rātes arhīvā).

Līdz ar jaunās mācības ievešanu latviešu draudzēs cēlās prasība pēc mācītājiem, kas prot latviešu valodu. Tādu bija ļoti maz. Lai še varētu līdzēties, mācītājiem piebiedroja latviešu palīgus ar zemāku izglītību. Ir zināms, ka tādi palīgi bijuši Alojas draudzē (ap 1530. g.), Bērzaunes draudzē (ap 1570. g.).

Pēc īsa uztraukuma, ko sacēla no Rietumeiropas nākošās jaunā laikmeta vēstis, latvieši noslīka pilnīgā atkarībā un kalpībā. No renesanses laikmeta kā tāda latvieši nedabūja nekā pārdzīvot. Bet arī reformācija pārvērtās par sastingušo dogmu sludināšanu, ko latvieši saņēma pasīvi, bez kaut kādas pašdarbības. Pieslēgdamās pie reakcijas pret renesansi, latviešu kultūra gāja pa vidus laiku tumsu, kas viņu vidū turpinājās vēl vairāk kā trīs simts gadus, lēnām un pakāpeniski pretī renesanses laikmeta ideāliem. Druskas no šī laikmeta zinātniskiem panākumiem viņiem sniedza Vecais Stenders, un no baznīcas un dievvārdu vienpusīga iespaida viņus sāka atsvabināt tikai tautas atmodas laiks ap 19. gadu simteņa vidu.

L i t e r a t ū r a. L. Arbusov, Die Einfuhrung der Reformation in Liv-, Est- und  Kurland. I. Halfte Leipzig und Riga. 1919. - L. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā, Izgl. Min, Mēnešraksts 1921. II, 829. lpp. u. turpm.

4) LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA LUTERĀNISMA LAIKĀ. Šis latviešu rakstniecības laikmets zīmīgs ar to, ka grāmatniecība ir pilnīgi citas tautas un vienas kārtas rokās: latviešu rakstnieki ir vācu tautības luteriskie mācītāji, kas darbojas latviešu draudzēs. Izņēmumu nav tikpat kā nekādu. Kas viņu vidū arī cēlušies no latviešiem, tie vai nu pilnīgi pārvācojušies (kā Tukuma mācītājs Šteineks), jeb stāv un darbojas tieši zem vācu mācītāju iespaida (kā Neredzīgais Indriķis; Līventāls u. c.). Vē1 še būtu jāmin nelielā latviešu katoļu garīgā literatūra, kas, pabalstīdamās uz katoļu latviešiem Latgalē, stāv savrup. Ir tad saprotams, ka luterānisma laika latv. grāmatniecība pie latviešu nacionālās literatūras nav skaitāma. Latviešu pašdarbība še nav nomanāma ne vismazākā mērā; gar to, ko latvieši paši sevī nesa un tēloja, grāmatniecības kopējiem nebija nekāda daļa, un, ja tie to ievēroja, tad tādēļ, lai to apkarotu. Pie latviešu rakstniecības šī grāmatniecība pieder ar to, ka tā sarakstīta, lai arī bojātā, latviešu valodā, ka tā latviešiem nodomāta un atstāja uz viņiem iespaidu.

Ja ieskatāmies šinī laikā latviešu tautas gara saturā, tanī saturā, kurā parādās viņu īpatnība un radošās spējas, tad tur atrodam viņu burtniecības darbus (dziesmas, pasakas) visā pilnībā. Tā ir tā apslēptā, grāmatās neredzamā, dzīvā apakšstrāva, kurā tauta izglabā un joprojām veido un attīsta savu veco, diezgan augsto kultūru un iznes to pa visgrūtākiem laikiem cauri līdz tam brīdim, kad viņas rokās pāriet grāmatniecība kā viņas īpatnīgā, tagad jaunā attīstības posmā ievirzītā gara izteiksmes līdzeklis.

Latviešu gara dzīvē luterānisma literatūra pametusi neizdzēšamas pēdas. Katrā latviešu mājā cilātas, lasītas, lietotas, vecās grāmatas daudziem tapa mīļas un par dzīves atbalstu. Šī grāmatniecība nostājās kā garīga vara blakus burtniecībai un dažos gadījumos arī viņas vietā. Sakust kopā tām nebija iespējams, lai arī uzejami daži elementi vienā no otras. Bet, kad grāmatniecības kopšana nāca pašu latviešu rokās, tad tika redzams, kāda nozīme ir tai rakstniecības daļai, ko latvieši bija saņēmuši no citas tautas.

Tādu pat raksturu kā pie latviešiem uzrāda arī i g a u ņ u grāmatniecības pirmais laikmets. Arī tur pirmās grāmatas parādās sakarā ar reformācijas kustību, lai gan tās izdod katoļu garīdznieki. Sāmsalas katoļu bīskaps Kivels saraksta mazu ticības mācības grāmatu, ko iespiež 1517. g. Kādus 50 gadus vēlāk iznāk katķisms. Šīs un turpmākās grāmatas sastāda vācu tautības mācītāji. Igauņu grāmatniecība paliek šo mācītāju rokās apmēram tikpat ilgi kā latviešu. - S o m u grāmatniecībai liek pamatu Lutera un Melanhtona māceklis Mihaels Agrikola, kas sarakstīja lūgšanu grāmatu (1544. g.) un tulkoja Jauno Derību (1548. g.). Gan kādu laiku, pie Zviedrijas piederot un tai pie varas nākot, zviedru valoda tika Somijā par valdošo un augstāko šķiru valodu, tomēr somu literatūras darbinieki ir galvenā kārtā somi, kas jau agri krāj somu burtniecības darbus, pētī somu valodu un vēsturi. Somu nacionālās atmodas laikmets uzaust 19. g. simteņa sākumā. Pirmā l e i š u grāmata ir Lutera katķisma un dažu dziesmu tulkojums, ko laiž klajā Mārtiņš Mažvids (1547. g.). Leišu grāmatniecības kopēji ir pašā sākumā dzimuši leiši, kas dabūjuši augstāku izglītību Karalaučos un Viļņā. - Grāmatniecības sākumi latviešiem tuvajām kaimiņu tautām ir puslīdz tādi pat kā latviešiem; aizbildnībā un atkarībā no svešas tautas latviešiem stāv vistuvāk igauņi.

Latviešu rakstniecības luterānisma laikmets nošķiras divos posmos. Pirmajā no tiem iznāk tautas lietošanai tikai garīga satura grāmatas, otrā dod tautai rokā arī laicīgus rakstus. Pirmajā uzstāda par mērķi ticības dzīves, reliģiskas sajūsmas veicināšanu, otrā - prāta izkopšanu un tikumības pacelšanu.

 

 

PIRMAIS POSMS

 

GARĪGI RAKSTI

 

Lai gan reformācija atrada ceļu uz Livoniju drīz vien pēc tam, kad tā bija sākusies Vācijā, tomēr tā še sakņojās lēnām, un laiks, kad še nostiprinās kristīgā mācība Lutera garā, velkas garumā, tā ka par ticības atjaunošanu Latvijā jārunā vēl dažus gadu desmitus pēc tam, kad tā citur ieviesta. Ar laiku ieraugāmi panākumi: latviešu garīgā rakstniecība sasniedz augstumu, līdz kuram tā turpmāk vairs netiek.

 

 

I. REFORMĀCIJAS LAIKA RAKSTI

 

    Reformācija Latvijā pieslēdzas tieši pie paša reformatora Mārtiņa Lutera. Tā norisinās apstākļos un paņēmienos, par kuriem sniedz ziņas šī laika Livonijas hronikas. Reformācijas centieni dabū īsto pamatu, kad iznāk pirmās luteriskās grāmatas latviešu valodā.

 

1. MĀRTIŅŠ LUTERS

 

No Lutera iziet spēks, kas ierauj jaunu laikmetu ne vien Vācijas, bet arī apkārtējo zemju gara dzīvē. Viņš attīsta saskaņā ar savām īpatnīgām tieksmēm un spējām darbību, kam vispārīga nozīme un kam ir tiešs iespaids uz reformācijas kustību Latvijā.

1) REFORMATORS. Luters nenododas tik daudz grāmatām, kā dzīvei, nav prāta, bet sirds cilvēks. Viņš ir noteikts i n d i v i d u ā l i s t s. Viss, kas dod virzienu viņa darbībai, iziet no viņa paša. Viņš no bērna kājām cieši pieturas pie valdošām ieražām un padodas nodibinātai iekārtai. No kalnrača šaurās istabiņas viņš pa noteiktu ceļu ar grūtībām spraužas uz augšu. Bet viņam nepietiek ar to, ka viņš kaut ko ārīgi sasniedzis; viņš meklē iekšēju apmierinājumu. Un to viņš neatrod pastāvošos noteikumos un dotos priekšrakstos, kaut gan viņš tos uz mata izpilda. Tad viņš meklē pēc savas neapmierinātības cēloņiem un, tos atradis, nekavējas ne acu mirkli tiem ķerties pie saknes. Gan apdomīgi, bet cieši un neapturami viņš sper soli pa solim tanī virzienā uz priekšu, pa kuru viņu ved viņa sirds apziņa. Nesaudzīgi viņš nobīda pie malas katru, kas viņu grib apturēt vai nogriezt sāņus, un lai tas arī būtu visvarenākais šai pasaulē. Viņa drošsirdība pamatojas uz izjūtu, ka ar viņu ir tautas spēks, tās gadu simteņiem norūdītās zemnieku tautas, ar kuru viņš jūtas vienumēr sakarā.

Lutera individuālisms viņu noveda pie n a c i o n ā l i s m a. Meklējot sevī pēc neapklusināmām, neiznīcināmām tieksmēm, viņš apzinīgi vai neapzinīgi atrada tās, kas viņam kopējas ar viņa tautas biedriem un kas viņu līdz ar tiem nošķir no citām tautu kopībām. Viņš atrada, izjuta un sevī nesa to, kam tiesība pastāvēt un parādīties un ko pienākas uzturēt un labāku sekmju dēļ kopt. Ja latīņi, grieķi un citi lasa misas savā valodā, - kāpēc vācieši nevarētu tās lasīt vāciski? Un ne tikai misas, tautai jādzird savā valodā sprediķi, jādzied savā valodā dziesmas. Svēti raksti, kurus lasīt un studēt turēja augsti mācīti vīri un iesvētīti priesteri tikai sevi par cienīgiem, jāsniedz tieši tautai viņas pašas valodā. Un Luters ķeras pie Bībeles tulkošanas savas tautas valodā. Viņš to negrib pieskaņot augsti mācītu vīru prasījumiem, bet tautas dvēselei. Ja viņam pārmet, ka viņš zīmīgo vietu Romiešu grāmatā par to, ka cilvēks tiek taisnots bez bauslības darbiem, vienīgi caur ticību, tulkojis nepareizi, jo latīņu tekstā nav vārda «sola» = «vienīgi», tad viņš norāda uz vārdos ieliktām domām un kā vācietis tās izsaka: Nav jāprasa latīņu valodas burtiem, kā vāciski jārunā, bet mātei mājās, bērniem uz ielas, vienkāršajam vīram uz tirgus jāskatās viņiem uz lūpām, kā viņi runā, un pēc tā jātulko; tad viņi to saprot un nomana, ka tā ir viņu valoda. Bet nav jādomā, ka Lutera tulkošanas darbs arī tik viegli rit uz priekšu kā viņa tulkojuma valoda. Viņš kopā ar Melanhtonu dažreiz dienām, pat nedējām meklē pēc viena vārda, un Ījaba grāmatā pa četrām dienām tikko trīs rindas tiek gatavas. Bet tas, ko viņš sajūt par izsakāmu, viņam tā jāizsaka, kā tas ieglaužas tautas garā. Jaunā Derība parādījās viņa tulkojumā 1522. g., visa Bībele 1534. g.

Svabadāki varēja izsacīties viņa sajūsma d z i e s m ā s. Arī še viņam bija par paraugu Bībele, proti, psalmi. No tiem viņš vēroja, kādam jābūt dziesmu krājumam. Jāatveras skatam sirdī, dzejnieka vārdu un darbu avotā. Cilvēka sirds ir kā kuģis trakojošā jūrā, ko mētā aukas no visām četrām pusēm. Lutera dziesmas bija patiesi darbi vārda īstā nozīmē. Kāds jezuīts par tām liecina no sava viedokļa: Lutera dziesmas nokāvušas vairāk dvēseļu nekā viņa grāmatas un runas. Tas ir: Lutera dziesmas bija visspēcīgākais līdzeklis aizraut projām no katolicisma. - Lai tautai darītu uz maz lapām pieejamu kristīgas mācības kodolu, Luters sastādīja katķismu (1529. g.). Lutera Mazais Katķisms un dziesmas ir tie raksti, kas pārnāk pie latviešiem kā pirmās luteriskās grāmatas.

Lutera dziļi izjustais un konsekventi izvestais nacionālisms tas ir, kas Luteru dara par tautu garīgu atsvabinātāju. Ko viņš turēja par nepieciešamu priekš sevis un savas tautas, to viņš nevarēja liegt, nevarēja atsacīties prasīt priekš citiem un citām tautām. Tie, kas stāvēja uz viņa pamatiem, kas viņa mācības izplatīja, sajuta, ka nacionālisms ir pats pirmais faktors, kas viņu reliģiski sabiedriskā darbībā tiem ievērojams, lai arī viņu vadonis tiem to nebūtu tieši priekšā rakstījis. Tā Luters ticis par grāmatniecības nodibinātāju un jauna laikmeta sācēju daudz tautām. Lai ziņā viņa nozīme lielāka nekā, piem., Vulfilas, Kirila un Metodija, kuru darbība attiecas uz kādu vienu zināmu tautu.

2) ATTIECĪBAS PRET REFORMACIJU LATVIJĀ. Luteram ar ticības atjaunošanu Latvijā vairāk sakaru nekā tas, ka viņa mācības še sāka sludināt un viņa rakstus izplatīt: viņš ņem šai darbā tiešu, personīgu dalību. Kad pirmie sludinātāji bija Luteram Rīgā ieguvuši domu biedrus, Rīgas pilsētas rakstvedis Lomillers (Lomuller), kas nodarbojās arī ar teoloģisku jautājumu pētījumiem, griezās pie Lutera 1522. g. rudenī ar lūgumu pēc rakstā sniegtas pamācības vidzemniekiem, norādīdams, ka Livonija «kā pēdējā zeme Eiropas ziemeļos», kas agrāk kristīgajai pasaulei gandrīz nemaz nav bijusi pazīstama, pieņēmusi tīro mācību. Apmēram pēc gada viņš saņēma iespiestu Lutera sūtījumu «Izredzētiem, mīļiem draugiem, visiem kristīgiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļiem kungiem un brāļiem iekš Kristus». Luters izsaka prieku par reformācijas sekmēm Livonijā, skubina uz pastāvību, piebilzdams, ka krusts un vajāšanas neies garām. «Bet esiet stipri un pieminiet, ka nepiederas, lai jums būtu labāk nekā jūsu kungam un bīskapam Kristum.» Viņš nostāda trīs lietas par nepieciešamām: ticību, mīlestību, cerību. Ja tās ir, tad nokārtos ar kristīga cilvēka brīvību visas citas, kam vairāk ārējs raksturs.

Še redzam to Lutera darbības pusi, kas attiecas uz dienas jautājumiem, uz tiešiem sakariem ar zināmiem cilvēkiem un ļaužu kopībām. Šī viņa darbība atgādina apustuļu laikus, kad kristīgās mācības sludinātāji rakstīja jaundibinātām draudzēm un saviem palīgiem epistolas.

Pastāvīgāka vērtība ir darbiem, ko Luters sniedza tieši tautai. Un šie ir tikuši arī par latviešu īpašumu uz gadu simteņiem. Tie ir Lutera dziesmas un viņa Mazais katķisms.

No Lutera 37 d z i e s m ā m tulkotas latviski un uzņemtas pašā pirmajā, 1587. g. izdotajā latviešu dziesmu krājumā (Vndeudsche Psalmen) 28, gandrīz puse no visām tur iespiestām dziesmām (skaitā 58). Šis Lutera dziesmu skaits nav turpmākos dziesmu grāmatu izdevumos neko pamazinājies. Lutera dziesmas tikai pa mazai daļai viņa paša tieši sacerējumi. No viņa 37 dziesmām ir 12 vecāku vācu dziesmu, 8 latīņu dziesmu, 8 psalmu pārdzejojumi, dažām citām ņemti motīvi no tautas dziesmām.

Še ir kaut kas līdzīgs burtniecības darbiem, kas iesniedzas tālā senatnē un ceļo no tautas uz tautu. Vēl vairāk nekā Bībeles tulkojumam Luters ar viņa vārdu saistītām dziesmām uzspieda savu garu, tautas garu. Un galvenā kārtā viņam jāpateicas, ka draudzes dziedātas dziesmas tikušas par evanģēlisko dievkalpojumu neatlaižamu daļu. Attiecībā uz latviešiem še blakām Luteram galvenais nopelns Fīrekeram, kas Lutera dziesmas padarīja par īsti latviskām un pirmais latviešu draudzēm dāvināja dziesmas, kam ne vien pareizs, viegls ritms, bet kas arī daiļa dzeja.

Lutera M a z a i s K a t ķ i s m s uzrāda kristīgās mācības pamatus viņa apgaismojumā. Lutera īpatnīgais skats še parādās jūtu, iekšējas dzīves izsvērumā, mazāk izceļot ar prātu uztveramus noteikumus. Katra baušļa izpildījumu viņš redz Dieva bijāšanā un mīlestībā. Dieva valstība pie mums nāk, ja Dievs mums dod savu garu. Uz svēto vakara ēdienu cienīgi sataisījies tas, kam īsta ticība. Katķisma valoda meistara rokas darināta. Izskaidrojumus dod vienā vienīgā teikumu sakopojumā, kas dažreiz aptver veselu domu virkni. Iznāk periodi, kas pilda veselas lapas puses, bet kas tik skaidri un vienkārši, ka tie arī bērniem nav nesaprotami. Piemēra dēļ var norādīt uz otrā ticības locekļa iztulkojumu. Lai Lutera Mazo Katķismu, šo reliģiskās literatūras dokumentu, mācītos pareizi cienīt, tam vajadzētu uz kādu laiku pazust un tikt aizmirstam. Ja tad to atrastu, tad to nenostādītu zemāk par senindiešu Upanišadām.

To vācu rakstnieku starpā, kas reformācijas laikā latviešu vidū darbojās, minami Andrejs Knopkens un Burkards Valdiss. Vācijā dzimis, K n o p k e n s kādu laiku dzīvoja Vidzemē, tad bija Trepovā (Vācijā) par skolas priekšnieku, no kurienes, savas protestantiskās pārliecības dēļ vajāts, atnāca uz Rīgu (kur dzīvoja viņa brālis Jakobs) un bija še pirmais jaunās mācības sludinātājs. Viņš stāvēja labās attiecībās ar Luteru un Melanhtonu. Pēdējais rakstīja piezīmes pie viņa Romiešu grāmatas izskaidrojuma. Knopkens sacerēja arī garīgas dziesmas. No tām pārgājušas Fīrekera tulkojumā latviešu dziesmu grāmatā tik pazīstamas dziesmas kā: Es savus grēkus sūdzu, Kungs Kristus, kas nesācis: - B u r k a r d s  V a l d i s s Vācijā dzimis un miris. Ap 1522. g. viņš bija franciskāņu mūks Rīgā un ceļoja kā katoļu garīdznieku sūtnis uz Romu, lai nostiprinātu katolicisma stāvokli Livonijā. Romā viņš iepazinās ar katoļu garīdzniecības pagrimšanu, pārnākot Rīgā, tika apcietināts, tad pārgāja Lutera ticībā un pelnījās kā alvas lējējs. Iepīts sazvērestībā pret ordeņa mestru un bīskapu, viņš tika ielikts Bauskas cietumā, kur nosēdēja divus gadus. Pēc tam viņš aizgāja uz Vāciju. Viņš sacerēja lugu «Pazudušais dēls», ko izrādīja Rīgā 1527. g. Lugā ietēlota reformācijas pamatdoma, ka cilvēku taisno ticība bez bauslības darbiem. Viņa galvenais darbs «Esopus», pa daļai uz paša pārdzīvojumu un tautas tradīciju pamata sastādīts pasaku un stāstu krājums. Bauskas cietumā viņš pārdzejoja psalmus.

 

 

2. HRONIKAS

 

Plašas un sīkas ziņas par dzīvi un notikumiem Livonijā reformācijas laikā uzejamas toreiz sastādītajās hronikās. To starpā pirmajā vietā nostājas divas: Rusova un Henninga hronika.

1) RUSOVA HRONIKA pirmoreiz parādījās 1578. g. lejasvācu izloksnē. Tā ir pirmā Livonijas hronika, kas pašā sākumā iznāca atklātā iespiedumā. To iespieda Rostokā (Augustins Ferbers). Minētajā gadā izlaisti divi izdevumi: pirmais apraksta notikumus līdz 1557. g., otrs līdz 1578. g. Trešais, 1584. g. iznākušais izdevums sniedz noteikumu aprakstus līdz 1583. g. Pirmā izdevuma titula sākums:

Hronikas sastādītājs - Baltazars Rusovs. Par viņa dzīvi maz zināms. Viņš dzimis Rēvelē un ir še pie Sv. gara baznīcas apmēram no 1566. g. par igauņu draudzes mācītāju. Viņš miris 1600. g.

Dzīvodams pašos Livonijas ziemeļos, hronists patur tomēr vienumēr acīs visu Livoniju. Hronikas sākumā viņš nodala provinci trijās daļās un uzskaita tanīs pilsētas, apcietinātās vietas, miestus. Kā pirmo viņš min Igauniju, kā otru Latviju (Letlandt), kas aptver arī lībiešu provinci (begript ock de Prounitz der Lyuen in sick); Latvijā runā sevišķu valodu, ko igauni nesaprot. Pie Latvijas hronists pieskaita arī tagadējo Latgali, kā tas redzams no pieminētām pilsētām (Lutzen, Rositen). Trešā daļa ir Kurzeme (Churlandt), kas aptver arī Zemgali. «Šīs provinces tautas lieto kuršu un lībiešu un dažās vietās arī leišu valodu un ir ar Daugavu no latviešiem šķirtas. Redzams, ka Rusovs nepārzin toreizējo Kurzemes tautu sastāvu pēc valodām. Nav šaubu, ka toreizējie Kurzemes iedzīvotāji, ar niecīgiem izņēmumiem, runāja latviešu valodu, bija patiesībā latvieši. To pierāda Gotharda Ketlera tā laika darbība ticības lietās, kas attiecas uz latviešiem un lika taisni Kurzemē plašāku pamatu latviešu grāmatniecībai. Notikumu pavedienu hronists uzņem no vācu ienākšanas Livonijā. Šo notikumu viņš tura par tik svarīgu un tā šķietamos uzsācējus, Brēmenes tirgotājus, par tik cienījamiem, ka viņš hroniku velti Brēmenes rātei. Hronikā aprakstīto notikumu tālākā gaita pieslēdzas katra mestra valdības laikam. Nonākot pie 43. mestra Johana fon der Rekes, kas stājas ordeņa priekšgalā 1549. g., hronists atzīmē, ka viņa laikā turpinās mēris, kas sācies jau agrāk un plosījies pa visu zemi piecus gadus. Lai uzrādītu, kāpēc šī mocība nākusi pār zemi, viņš raksturo valdības rīcību, ieražas, dzīvi pēdējo mestru laikā Livonijā. Šai ieražu ainā pazīstam dažus renesanses laiku vilcienus, lai gan ne ideālākos.

Noslēdzot Valteram Pletenbergam ar krieviem mieru, nodibinās zemē labklājība. Līdz ar to visas kārtas un šķiras aizraujas baudu un izdzīves virpulī. Valdnieku un pavalstnieku starpā sāk izplatīties pašpaļāvība, godkārība, greznība, uzpūtība, slinkums, palaidnība. Paši ordeņa mestri nogrimuši netiklībā, tāpat bīskapi un kanoniķi. Tad arī viņu apakšnieki, muižnieki un nemuižnieki, dzīvoja atklāti tāpat. Arī luterāņu mācītāji maz nodarbojas ar dievvārdu sludināšanu, bet braukā pa zemniekiem un liek sevi mielot: Mācītāju starpā daudz tādu, kas neuzdrošinās norāt rupjus netikumus. Liela daļa zemnieku nekā nezin par laulības dzīvi. Ja sieva slima, veca vai vairs nepatīk, zemnieks to aizdzen un ņem citu. Ordeņa brāļu, kanoniķu, muižnieku dzīve paiet medībās, kauliņu un citās spēlēs, jādelēšanā un braukāšanā no vienām dzīrēm uz otrām, no viena vakara uz otru, no viena tirgus uz otru.

Ar vislielāko greznību sarīko muižnieki kāzas, pie kurām ņem dalību augsti un zemi. Lai gan Livonijas muižas lielas, bet muižnieku dzīrēm tās par mazu; tāpēc šīs sarīko pilsētās, kur šim nolūkam uzceltas plašas Ģildes mājas. Kāzās nepietiek ar vienas pilsētas muzikantiem, bet aicina klāt arī citu pilsētu taurētājus. Pirms vakariņām visa sabiedrība izjāj laukā spīdošos zirgos, zelta ķēdēm, spalvām un citām rotām. Vecākais uzaicina augstus un zemus aizmirst naidu. Pēc tam visi dodas pilsētā atpakaļ, bungām rībot un taurēm skanot, ar šaušanu un troksni, «it kā būtu ieguvuši lielu uzvaru vai ieņēmuši cietoksni.» Kāzās arī muižas kalpi sēž pie galda un prasa, lai tos mielo.

Ne mazāk grezni svinēja kāzas pilsoni. Tanīs lepojās ar varenām rotas lietām un greznumiem. Augstākiem bija lūšu, leopardu un caunu ādu kažoki, bet zemākiem vilku un lapsu ādu. Sievietēm netrūka zelta un sudraba kakla rotu, zelta un sudraba jostu, pie kurām karājās zeltītas somas, kas visas svēra vairāk par 30 lotēm. Ar zeltu un sudrabu, ko nēsāja kāzās vienkārša pilsoņa sieva vai meita, varētu vest ievērojamu tirdzniecību un pārtikt ar visu ģimeni.

Rudenī sarīkoja vaku svētkus un vasaru baznīcas svētkus, uz kuriem visi zemnieki un kalpi apgādājās ar alu. No vairāk jūdžu liela attāluma zemnieki sabrauca jau vakaru iepriekš ar sievām, kalpiem un kalponēm un tūliņ sāka žūpot un līksmoties, atskanot dūkām, kuru dūkšana bija dzirdama veselu jūdzi. - Tāpat notiek pa Jāņiem. Visās pilsētās, muižās un ciemos, neizņemot nevienu visā zemē, cita nekā nevarēja redzēt kā tikai ugunskurus, ap kuriem pilnā līksmībā deja, dziedāja un lēkāja.

Vasarsvētkos pilsoni un amatnieki svinēja maija svētkus un izvēlēja no sava vidus maija grāfu, kas visus pamieloja. Vēlāk tādus maija svētkus sarīkoja katrā vasaras svētdienā. Uzcēla putnu stabus, kur šaudīja putnus, sacenšoties pēc godalgas.

Hronists spriež, ka tāda livoniešu izdzīve nākusi ļoti par labu maskaviešiem (krieviem). «Kamēr livonieši veda tādu dzīvi, maskavieši domāja par savu labumu, apgādājās ar lielgabaliem, pulveri, svinu un dažādām karā vajadzīgām lietām un aicināja no Vācijas un Itālijas vienu ieroču meistaru pēc otra.»

Par pagrimšanas un baznīcas nicināšanas iemesliem Rusovs uzrāda šādus: a) visā zemē nav nevienas skolas, kas sagatavotu mācītājus, kuri prot nevācu valodu; b) ja baznīcai ir mācītājs, tad viņš parasti ārzemnieks, vietējo nevācu valodu nepratējs; c) ordeņa brāļi un bīskapi maz rūpējas par dvēseli un zemnieku labklājību, domādami, ka Livonija nav viņu tēvija, bet gādāja par to, lai tiem pietiktu savam mūžam.

Hronists tomēr piemetina, ka Livonijā tai laikā bijuši visās kārtās arī gudri, dievbijīgi un labi cilvēki, kas nav atraduši aprakstītajā dzīvē nekāda prieka. Daži muižnieki turējuši savās pilīs uz sava rēķina mācītājus, kas prot nevācu valodu un kas katru svētdienu māca zemniekiem un kalpotājiem katķismu. Daudz muižnieku atraitnes lasījušas, kur nav mācītāju, zemniekiem un kalpotājiem priekšā katķismu. Daži muižnieki sūtījuši savus bērnus augstās skolās Vācijā un atklāti sacījuši, ka nevienam nav ieteicams savus dēlus ilgi turēt Livonijā, jo mājās viņi nekā nemācoties un, ja arī ko izmācoties, tad tomēr tāds bērns līdzīgs vērsim un nekā nezin, lai pie tam būtu arī ļoti spējīgs».

2) HENNINGA HRONIKAS divas: viena par vispārīgiem notikumiem Livonijā un Kurzemē, otra par ticības lietām Kurzemē un Zemgalē. Tās sastādītas 16. g. simteņa beigās, sekojot Gotharda Ketlera darbībai. Hronists nav tikai notikumu pētītājs un novērotājs, bet viņu tuvs dalībnieks.

Z a l o m o n s H e n n i n g s (Salomon Henning) dzimis 1528. g. Veimārā no mazturīgiem vecākiem. Saņemot no kāda tirgotāja pabalstu, viņam bija iespējams vairākās Vācijas augstskolās studēt tieslietas, dievvārdus, vecās un jaunās valodas. Gothards Ketlers, kas to nejauši satika Lībekā, aicināja viņu sev līdzi Livonijas ordeņa dienestā un paturēja viņu visu mūžu par savu vistuvāko padomnieku. Saņemot ordeņa vadību tā sabrukšanas laikā, Ketleram bija Hennings pie rokas kā uzticības virs sarunās ar Zviedriju. Poliju par turpmāko Livonijas likteni. Kad Ketlers tika par Kurzemes hercogu, Hennings joprojām bija par jaunās valsts nopietnāko sarežģījumu nokārtotāju. Hennings pie tam visur paturēja acīs arī ticības lietas, domādams sevišķi par reformācijas nostiprināšanu. Viņam tad arī piekrita loma likt īsto pamatu luteriskai baznīcai Kurzemē. Ketlers viņam dāvināja bez citiem īpašumiem bagāto Vānes novadu Kurzemē. Hennings mira Vānē 1589, g.

Henninga vispārīgā Livonijas Kurzemes hronika «Lifflendische Churlendische Chronica» iespiesta Leipcigā 1597, g. Tanī aprakstīti notikumi Livonijā no 1554. līdz 1590. g. Ievadā hronists norāda uz Pletenberga valdības laiku un uz viņa piecdesmit gadu ilgā miera noslēgumu ar krieviem (1503. g.). Šo laiku livonieši nav izlietojuši, sagatavodamies atsist turpmākos uzbrukumus, bet nodevušies izdzīvei, greznībai, negausībai, pamezdami neapkoptu baznīcu un aizmirsdami kristīgu mīlestību. Hronikas galvenais pavediens ierisinās ar 1554, g. Valmierā noturēto landtāgu, kurā Ketleru ievēl par Daugavpils komturu. Sākas visādas sadursmes un sarunas ar Krieviju un Poliju. Krievi iebrūk zemē. Ketlers, kas pa tam ticis par ordeņa mestru, meklē glābiņu uz visām pusēm (Vācijā, Dānijā, Zviedrijā) un ir pēdīgi piespiests padoties Polijai un slēgt ar to līgumu (1561. g.). Pēc tā poļi dabū Vidzemi un Ketlers patura kā poļu kara vasalis Kurzemi, palikdams vēl arī (līdz 1566. g.) par Vidzemes pārvaldnieku. Livonijā vēl joprojām plosās kari poļu, krievu, zviedru starpā. Tie izposta sevišķi Vidzemi, bet aizņem pa reizei arī Kurzemi. Hercogam Ketleram jānokārto arī daži iekšēji sarežģījumi (ar dāņiem, kas patura Piltenes tiesu, ar muižniekiem). Bet viņš atrod laiku piegriezt vērību arī zemnieku stāvoklim un baznīcas lietām.

Par reformācijas nostiprināšanos Kurzemē vēsta Hennings savā ziņojumā «Warhafftiger vnd bestendiger Bericht, wie es bishero vnd zu heutiger Stunde, in Religions sachen, Im Furstenthum Churland, vnd Semigaln, in Lieffland, ist gehalten worden». Hronika iespiesta Rostokā 1589. g. Hronists norāda uz hercoga Gotharda Ketlera nopelniem, kas gādājis par pirmajām dievvārdu grāmatām latviešu valodā, par baznīcas likumiem, par baznīcas vizitācijām. Tā latvieši tikuši pie patiesas Dieva atzīšanas, atmetot elkadievību un burvības. Agrāk tie turējuši par saviem dieviem sauli, zvaigznes, mēnesi, uguni, ūdeni, upes, arī čūskas un rupučus, kalpojuši elkadieviem svētās birzēs un mirušo kapenēs. Viņi pārvērtušies daudzkārt par vilkačiem. Precībās bijusi ieraža, kāda agrāk sastopama pie lakademoniešiem, ka līgavu aizveduši panāksnieki («Pannacknix») daudzreiz pret viņas un viņas vecāku gribu. - Augsburgas konfesija (Lutera mācība) nodrošināta padošanās līgumā ar Poliju (28. novembrī 1561. g.) un hercoga privilēģijā (25. jūnijā 1570. g.). Turpmāk pievesti priekšraksti par baznīcas likumu ievešanu (1570. g.), baznīcas vizitācijām, iespiesto latviešu grāmatu izdalīšanu (1587. g.) u. c. Galā hronists pamāca: turēties pie tīrās mācības, jaunatnei dot labas skolas, palikt dievbijībā, turēties pie taisnības, atsacīties no izšķērdīgas, lepnas dzīves, skopuma, laiskuma, palikt uzticīgiem pret priekšniekiem un laipniem pret apakšniekiem, apgādāt bāriņus - lai nogrieztu Dieva dusmas un uzturētu apdraudēto baznīcu. - Hronika noslēgta Vānē 1587. g. decembra pēdējā dienā.

G o t h a r d s K e t 1 e r s (dzim. 1517. g. Vestfālijā) rūpējās par latviešu izglītību, pabeidza reformāciju un nodibināja luterisko baznīcu Kurzemē. Jau Vidzemē par komturu būdams, viņš nodomāja celt ģimnāziju Pērnavā, kur mācīt arī latviešu un igauņu bērnus. Šo nodomu viņam neizdevās izpildīt. Viņš nodibināja tikai dažas pirmmācības skolas. Par Kurzemes hercogu ticis, viņš paturēja acīs zemniecību, latviešus, lai savās citās pret muižniecību še cik necik rastu atbalstu. No 1565. g. viņš lika izdarīt revīzijas, lai pārliecinātos, kādā stāvoklī ir baznīcas, skolas, ļaužu garīgā dzīve. Revīzijas vadīja pirmajā gadā Stefans Bilovs, nākošā (1566.) gadā šai darbā viņam sekoja Aleksandrs Einhorns un Zalomons Hennings. Šo revidentu ziņojumi ir svarīgi dokumenti par latviešu toreizējo stāvokli. Tos lika priekšā landtāgam. Izrādījās, ka pa visu Kurzemi ir tikai trīs lielākas baznīcas (Jelgavā, Bauskā un Dobelē); dažās citās pilsētās un miestos ir mazi koka lūgšanu nami. Ļaudis dzīvoja tumsībā un māņos. Daudzi no viņiem nomira nekristīti. Un, kas arī bija kristīti, uzauga bez kādas mācības. Uz Ketlera priekšlikumu landtāgs nolēma celt 70 baznīcas un pie dažām no tām ierīkot arī skolas un nabagu mājas. Einhorns izstrādāja arī baznīcas kārtību, ko 1570. g. apstiprināta. Hercogs uzdeva superintendentam un sevišķam baznīcu pārlūkam, mazākais, ik pa diviem gadiem reizi apceļot draudzes, pārklaušināt zemniekus, pārlūkot mācītājus un skolotājus viņu darbībā.

 

 

3. PIRMĀS LUTERISKĀS LATVIEŠU GRĀMATAS

 

Pirmajām luteriskām latviešu grāmatām bija pārpārim zeme sagatavota. Tās izcēla laikmeta kultūras virziens, tālākie un tuvākie vēsturiskie apstākļi; arī ievadošie priekšdarbi bija labi sen kā sākti. Kurzemē latviešu grāmatu apgādība bija viens loceklis visā pārgrozījumu sistēmā; tās tika par stūra akmeni vesela laikmeta pamatā.

Ketlers lūkojās arī uz to, ka mācītāji prastu latviski, un viņus paskubināja, lai latviešu valodā pārtulko grāmatas, ka ļaudis varētu tikt pie mācības. Lai gan arī bez tam šai ziņā dažs kas bija un tika darīts, tomēr tāds skubinājums nebija veltīgs.

Pie tulkošanas darbiem ķērās vispirms J o h a n s R ī v i j s, Dobeles mācītājs. Viņš pārtulkoja Mārtiņa Lutera Mazo Katķismu, strādāja pie svētdienu un svētku dienu evaņģēliju un lekciju un baznīcas dziesmu tulkošanas. Viņš nepiedzīvoja savu darbu iespieduma, arī tos kārtīgi nepabeidza. Viņš mira 1586. g. Viņa darbus turpināja Iecavas mācītājs K r i s t i ā n s  M i k e, Tukuma mācītājs Baltazars Lembreks, Bauskas mācītājs G o t h a r d s R e i m e r s s un Saldus mācītājs J o h a n s V e g m a n i s.

a) Pirmā luteriskā latviešu grāmata bija Mārtiņa Lutera Mazais Katķisms. Tā iespiesta 1586. gadā Karalaučos par hercoga Gotharda Ketlera sniegtajiem līdzekļiem. Grāmatai priekšā vācu valodā sarakstīts veltījums Gotharda Ketlera dēliem Frīdriham un Vilhelmam. Veltījumu parakstījuši minētie četri mācītāji Bauskā 10. oktobrī 1586. g. Viņi redz piepildāmies 87. Dāvida dziesmas vārdus, ka nāks daudz tautas pie Dieva atziņas. Arī Livonijā jau dažu labu gadu Dieva vārdi valdiniekiem un zemniekiem sludināti še parastajās valodās: vāciski, latviski, zviedriski, igauniski. Ja viņi un viņu tēvi tādu mācību nebūtu gar ausīm laiduši, tad viņi nebūtu grēku sodā tik dziļi grimuši un saviem apkārtējiem kaimiņiem palikuši par apsmieklu un kāju noslauku. Nu jābaidās, ka Dievs viņus nepiemeklē ne tik vien pie laicīgām mantām, kas ilgajos kara gados un laika pārgrozījumos izgaisušas, bet arī vēl ar jo briesmīgu garīgu sodu, atņemdams savus svētos vārdus. Ketlers rūpējies par kristīgo baznīcu savā zemē. Bet ar sākumu nepietiek īpaši pie tādiem stūrgalvīgiem ļaudīm, kas kā bērni no tēva un mātes, kā skolēni no skolotāja mācāmi ir mīļiem vārdiem, ir stingru roku»; tad nu hercogs caur baznīcu pārraudzītājiem Zalomonu Henningu un Krišjāni Šrēdersu (Schroders) skubinājis, «lai priekš tiem mazmācītiem nabaga nevāciešiem krietnākas skolas dēļ un dvēselēm par svētu iepriecināšanu arī ko no vācu valodas nevācu valodā tulko un drukā».

Salīdzinot Lutera katķisma latvisko tulkojumu ar gadu iepriekš iznākušo katoļu, jāliecina, ka pēdējais nostājas latviešu tautai tuvāk. Tas redzams jau no paša virsraksta. Katoļu katķismam tas latvisks, Lutera katķismam vācisks. Priekšvārdā katoļu katķisms griežas latviešu valodā pie lasītāja, Lutera katķisms vācu valodā pie hercoga dēliem, turpmākajiem zemes valdniekiem. Latviešu vārds nav minēts ne vienā, ne otrā katķismā. Latviešus kā tautu neierauga ne vieni, ne otri. Vieniem tā ir ļaužu masa, kas ciešāk ieņemama un paturama universālās katoļu baznīcas klēpī, otriem no pašu tautas atšķirami nevāci, par kuriem jārūpējas, lai paši izbēgtu no soda un zemē nāktu labklājība. Katoļu katķisms mēģina pieiet tautai tuvāk klāt, vispusīgi noteikt viņas pasaules uzskatu, viņas ieražas un dzīves iekārtu; Lutera mācība atstāj lielāku svabadību, galveno svaru likdama uz iekšēju dzīvi. Kaut gan katoļu mācība tagad parādās jaunā sparā, tomēr tā saista pie tā, kas bijis; turpretim Lutera mācība iziet no progresīvajiem laika centieniem. Tie tad galā, lai arī lēni un pret pašu mācītāju gribu, latviešus izved ārā no vidus laiku pasaules.

Abi katķismi izceļas pilnīgi šķirti; tomēr valodā un rakstībā tie brīnišķi saskan.

Salīdzinājuma labā sniedzam tēvreizes tekstu vienā un otrā katķismā. Katoļu katķismā:

b) Turpmākajā (1587.) gadā pievienojās pie pirmās grāmatas: 1) Garīgas dziesmas («Vneudsche PSalmen»), 2) Svētdienu un svētku evaņģēliji un lekcijas un 3) Kristus ciešanas stāsti. Visas šis četras grāmatas kopā sastādīja tā saukto Rokas grāmatu, «Enchiridion», 1587. g. (6. martā) hercogs uzdod baznīcu pārraudzītājam Zalomonam Henningam no šīm grāmatām tik daudz eksemplāru, cik vajadzīgs, izņemt no viņa rentejas un izdalīt baznīcām, mācītājiem, viņu palīgiem un draudzes ganiem, pie tam atgādinādams, lai rūpējas, ka mācītāji, grāmatas dabūdami, nesāk slinkot un atlaisties no nodarbošanās un ka nama tēvi neatraujas no baznīcas un draudzes dievkalpojumiem. Grāmatas tātad nodomātas tikpat mācītājiem, kā draudzes locekļiem.

Katķismam blakām nostājas N e v ā c u  P s a l m i, «Vndeudsche Psalmen», kā raksturīga luteriska grāmata. Vajadzību pēc sevišķas dziesmu grāmatas radīja Lutera princips ierādīt draudzei aktīvāku dalību dievkalpojumos, ar ko pārgrozījās visa dievkalpojumu norisināšanās. Nevācu Psalmos tad arī nav vienīgi dziesmas, bet arī dievkalpojumu kārtība, svētdienu un svētku liturģija ar daudz lūgšanām, ievadāmiem vārdiem, kolektēm; tanīs uzejama tā viela, kas turpmāk ietilpst pa daļai dziesmu grāmatā, pa daļai mācītāju amata grāmatā jeb aģendē. Luteram še galvenā daļa: viņa dziesmu gars šai grāmatai par cēloni. Dziesmas rādījās viņa draudzes kopējiem par nepieciešamām, kaut arī viņi paši nebūtu dziesminieki, ne arī spējīgi dziesmas tulkot. Lai gan Psalmos dziesmu īstā un patiesā nozīmē nav, tomēr no grāmatas dveš dzejas gars. Lutera neveiklība formā, pantmērā, kas viņa dziesmās sastopama, še tikusi par likumu, kam nav izņēmuma: nav Nevācu Psalmos dziesmu panta, kas sakārtots pareizā pantmērā. Bet Lutera sajūsma še pa kādai daļai tomēr nomanāma. Puse no visām dziesmām Lutera. Ar tām mainās citas, psalmi, himnas, dievlūgumi. Dažām dziesmām pieliktas notis. Dziesmas tātad dziedātas, gan vienu noti sadalot vairāk zilbēs, gan vairāk notis savelkot vienā zilbē.

V a l o d a pirmajās grāmatās mums gan saprotama, bet pasveša. Še kāda daļa ģermānismu, sevišķi ģenitīvs likts (gan ne visur) pēc sava noteicamā vārda, piem.: «Tha bailibe mannes scirdes gir warren lela.» Galotnes neskaidras un nenoteiktas. Bet arī dažas toreiz dzīvas valodas formas tagad novecojušas. Gandrīz visur tur daudzskaitļa datīvam ir galotne -ms, piem.: «Tu esi tims titzigem Deve Walstybe atwheris.» Vecais akuzatīvs atrodams pie pronoma pats («pati»). Lokatīvu «aran, exan» vietā tagad lieto «ārā, iekšā»; toreizējā verba forma «layd» tagad pārvērtusies par biedrotāju «lai». Daudz kas šo grāmatu valodā turpmāk bijis jāatmet, jāpārgroza, pareizāk un smalkāk jānoteic, dažs kas valodā pārgrozījies. Bet dažs toreiz celts vārds lietojams vēl tagad, piem.: garīgs, miesīgs, laicīgs, mūžīgs, dienišķs.

R a k s t ī b a i par pamatu vācu alfabēts; bet bija grūti to latvieša valodas skaņām piemērot. Viena pati skaņa daudzkārt apzīmēta dažādi, tā, piem., dz apzīmēts gan ar cz (czedaath), gan ar dcz (ededczen), gan ar dtz (redtz), gan ar dtcz (dedtczige), gan ar dscz (Szudsczeschenne). Tomēr dažā vietā manāmi mēģinājumi skaņas smalki izšķirt. Tā, piem., mēģināts apzīmēt lauztās skaņas ar divkāršu burtu: «Ta sweete luuckschenne». Ievērots arī skaņas r jotējums, uz ko norāda tādi vārdi kā «baryoot» (=barot), «karye» (=kaŗa).

 

 

II. GARĪGU RAKSTU UZPLAUKUMS

 

Nākdama tieši katoliskās Polijas pārvaldībā, Vidzeme nepiedalījās latviešu luteriskās grāmatniecības nodibināšanā. Poļu varu salauza zviedri, kas sāka pār Vidzemi valdīt 1621. g. Toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs bija karstākais Lutera ticības aizstāvis, kas krita cīņā par to. Vidzemē nostiprinādamies, viņš tūliņ gādāja par zemāko un augstāko izglītību, dibinādams skolas un atvērdams 1632. g. Tērbatā universitāti. Tālākās, pamatīgās reformas zemnieku labklājībai un apgaismošanai par labu izdarīja viņa pēcnācēji, sevišķi Kārlis XI (1660.-1697.), kas līdzējis arī latviešu literatūrā likt vienu no pamatakmeņiem, gādājis par latviešu Bībeles iespiešanu.

Kurzeme pārdzīvoja mierīgākas dienas. Pēc Gotharda Ketlera dēliem, kam veltīta pirmā luteriskā latviešu grāmata, nāca par hercogu Gotharda dēla (Vilhelma) dēls Jēkabs, kura laikā (1642.-1682.) Kurzemes rūpniecība pacēlās tik augstu kā nekad. Tad arī latviešu garīgā rakstniecība sasniedza savu augstāko pakāpi. Tas notiek 17. g, simteņa otrā pusē. Še administratīvi šķirtās tautas daļas garīgi savienojas. Vidzemnieki un kurzemnieki gan savrup, gan kopā pastrādā darbus, kas paliek neizdzēšami no latviešu gara dzīves un pa daļai dzīvo tautā vēl šodien. Še izceļas trīs lielas personas: Mancelis, pa daļai vidzemnieks, pa daļai kurzemnieks, Fīrekers, kurzemnieks, Gliks, vidzemnieks. Viņu vārdus uzglabā trīs lieli darbi latviešu literatūrā: Sprediķu grāmata, Dziesmu grāmata un Bībele.

Arī citās Eiropas zemēs šai laikā cilda kristīgus ideālus, par kuriem sajūsminās lielie dzejnieki. Spānijā darbojas lielākais spāniešu dzejnieks K a l d e r o n s ( 1600.-1681.), kura lugās kristīgais pasaules uzskats tērpjas nemirstīgos tēlos un sevišķi spilgti izsakās lugā «Dzīve - sapnis». Anglijā sasniedz savas slavas virsotni lielais dzejnieks M i 1 t o n s ( 1608.-1674.), laizdams klajā ( 1667. g.) epu 12 dziedājumos par Bībeles tematu «Pazudusē paradīze». Vācijā garīgā dzeja sasniedz ziedu laiku. Vācu labāko garīgo dziesminieku darbi parādās drīz vien tulkojumā arī latviešu dziesmu grāmatā. Kā pats pirmais še minams P a u l s G e r h a r d s ( 1676. g.), kura sacerēto dziesmu starpā ir: Nu dusēs visas lietas, Pavēlies savās mokās. Vēl minami: R i n k a r f s (1649.), kas sacerējis dziesmu Lai Dievs visu līdz, N o i m a r k s (1681. g.), dziesmas Kas Dievam debesis liek valdīt, sacerētājs H ē r m a n s (1647. g.) ; Ak Dievs, tu lēnīgs Dievs u. c.

 

 

1. MANCELIS

 

Pirmā spilgtā persona, ko sastopam latviešu literatūrā, ir Mancelis. Viņš pamatīgi pārlabo agrāk izdotos darbus un ievelk jaunus ceļus latviešu rakstos.

J u r i s (G e o r g s) M a n c e l i s ( 1593.-1654. g.) . Mežmuižas mācītāja dēls, studēja ārzemēs, bija no 1615. g. par mācītāju Valles draudzē, no 1620. g. Sērpilī. Kad šo vietu ieņēma zviedri, M. 1625. g. aizgāja uz Tērbatu par Jāņa baznīcas virsmācītāju. Tērbatā 1632. g. augstskolu atverot, viņš tika še par teoloģijas profesoru un izpildīja 1636. g. arī rektora amatu. 1637. g. hercogs Frīdrihs aicināja M. atpakaļ uz Kurzemi. Turpmākā gadā viņš atnāca uz Jelgavu par galma mācītāju un palika še līdz sava mūža galam.

M. izdeva agrāk iznākušos rakstus (Enchiridionu), pārlabotus un papildītus ar nosaukumu «Vademecum» (1631. g.), tulkoja Zālamana sakāmus vārdus (1637. g.) un Zīrāka gudr. grāmatu (1642.), sastādīja pirmos latv. valodniecības rakstus un sarakstīja pirmo latv. sprediķu grāmatu.

M. d z i e s m ā m nav, tāpat kā agrākām, ne rituma, ne atskaņu. Agrākās viņš pārlabojis valodā un rakstībā.

M. v a l o d n i e c ī b a s raksti ir «Lettus» un «Phraseologia lettica» (1638. g.). Pirmais no tiem ir neliela vācu-latviešu vārdnīca, pēc vācu alfabēta sakārtota; otrā pasniegti daži latviešu teicieni, atsevišķi vārdi, pēc arodiem sakārtoti, un praktiskas sarunas. Šie raksti sastādīti (kā grāmatas titulā sacīts) par labu tiem ārzemniekiem, kas grib palikt Kurzemē, Zemgalē un latviešu Vidzemē un godīgi pelnīt savu maizi. Vārdnīcā uzejami daži tagad nelietoti vai maz pazīstami vārdi, piem.: blaka = tinte, tūba = lietus mētelis, saules vērsums = saules grozība (Sonnenwende), patapa = vaļa.

M. visplašākais un visievērojamākais darbs ir viņa Sprediķu grāmata. Viņas virsraksts: Lang-gewunschte Lettische Postill (1654. g.). Tai drīs daļas: 1 ) sprediķi no adventes līdz vasarsvētkiem, 2) no trīsvienības svētkiem līdz adventei un 3) apcerējumi par Kristus ciešanu. Tā izdota vairākkārt un pazīstama tautā līdz pašiem jaunākiem laikiem. Ar šo grāmatu M. nodibina rakstos latviešu prozu; še pirmo reizi parādās grāmatā plašāki svabadas latviešu valodas paraugi, kas nav tulkojumi. M. vērīgi noklausījies, kā tauta runā, un šādu valodu mēģinājis lietot savos sprediķos. Salīdzinājumi un gleznas ņemti no zemnieku dzīves un apkārtējās dabas. Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt, tad viņa sēklu labi glabā, iesien lakatiņā, muskulītī; tāpat glabājams Dieva vārds. Jēzus kalpi top sūtīti ne kā tiem būs slinkot, vasarā apakš vītola ēnas jeb ziemas laikā aizkrāsnī gulēt, kājas staipīt, rokas atmest un gozēties». Avs gremo, kad tā paēdusi; tāpat mums būs Dieva vārdus paturēt un par tiem runāt. Bezdelīgas rudeni pazūd, apslīcinās ezerā vai upē, bet pavasarī nāk atkal ārā; tāpat cilvēki celsies augšām no miroņiem. Arī dažus latv. sakāmus vārdus M. lietojis, piem.: Jo ar, jo nabags, jo dzer, jo bagāts. Dzēris, izdzēris, lai šķipele maksa. Ne mana cūka, ne mana druva, pieēduši lai aiziet. Asa rīkste dara rāmus bērnus. M. sprediķos attēlojas dažas latviešu ieražas un ticējumi. Latvieši svin Jāņus gavilēdami, zāles plūkdami un ar tām vārtus un ēkas pušķodami.

Viņi sērgās griežas pie pūšļotājiem, cienī pūķus, laumas, pielūdz pa reizei sauli, mēnesi un zvaigznes. Kam labība paaugusi, pērk dārgas drēbes, izģērbj savas sievas un meitas zīžu plīvuriem un rotā lielām burbuļainām sudraba saktām. No netikumiem visvairāk izplatījusies dzeršana; saimnieki skubināmi uz līdzcietību, kalpiem pārmetams slinkums, spītība, lielmutība. Lieto šādus sodus: burvjus sadedzina, netiklas sievietes piesit , pie kauna staba, slepkavas dauza ar ratu vai nocērt tiem galvas, zagļus per vai pakar pie karātavām. - Redzam arī dažas šausmīgas gleznas iz latviešu vēstures. Krievu kara laikā (1558.-1582. g.) izpostīta visa Vidzeme. Zaldāti cepuši cilvēkus uz pīķiem, dauzījuši pātagām, sakapājuši gabalos. 1601, g. bijis tik briesmīgs bads, ka viens cilvēks ēdis otru, ka zagli no karātavām noņemti un ēsti; kāds vīrs nokāvis savu sievu un bērnus, iesālījis mucās un no bada ēdis. 1602. g. bijis mēris, tā ka cilvēki i neaprakti gulējuši ceļmalās; suņi, vilki un citi zvēri tos ēduši.

M. v a l o d a ir pareizāka, labāk no tautas noklausīta nekā agrākajos latviešu rakstos. Arī tur atrodamas dažas senākās vārdu formas. Lietu vārdu daudzskaitļa ģenitīva galotne ir -o («To Sauju Linno Saimniekam nessischu»). Daudzskaitļa datīva galotne vēl pa lielākai daļai -s («Zitta kritta widdu starrp teems Ehrscheems»). Uzejams particips ar galotni -tins («Bett kur tasz meckletins?»). Jautājumā partiķeļa vai vietā vairākkārt lietota piekarama zilbe -gi (Tuggi essi tasz Messias?»).

M. ievērojami pārlaboja latviešu ortogrāfiju. Viņš sāka vārdu galotnes rakstīt pēc atvasinājuma, piem., vārdu Kunx, Prahtiex, Sirtz vietā: Kungs, Prahtiegs, Sirrds. Viņš sāka mīkstināt dažus līdzskaņus ar pārstrīpojumu (ļ, ņ, ŗ), lietot burtus «ee» un «sch» turpmāk parastajā nozīmē, ieveda «h» par garuma zīmi.

Juris Mancelis ir agrāko latviešu rakstu pamatīgs pārlabotājs, pirmais latviešu valodnieks, latviešu ortogrāfijas reformators un latviešu prozas nodibinātājs.

L i t e r a t ū r a. P. Šmita Manceļa nozīme latviešu rakstos (M. Viesa Mēnešraksts 1896. g. 11. b). - Referāts par P. Bērenta priekšlasījumu Arheoloģijas biedrības sapulcē Iz Baltijas senatnes (Latvija 1907. g. 291, nr.).

 

 

2. FĪREKERS

 

Vairāk nekā kaut kurš cits no tā laika rakstniekiem ar latviešu tautu saaudzis Fīrekers. Viņš top par dziesminieku, kas latviešiem sniedz jaunu un īstu dzeju, kura kļūst par viņu īpašumu.

K r i s t a p s (Kristofors) F ī r e k e r s dzīvojis ap 17. gadu simteņa vidu. Ziņas par viņa dzīvi ļoti trūcīgas. Domā, ka viņš Neretas mācītāja Kristjāna dēls. 1632. g. viņu ieraksta jaunatvērtajā Tērbatas augstskolā par dievvārdu studentu. Vai viņš studijas beidzis vai ne, nav zināms. Ap 1650. g. F. dzīvo Dobelē. Še viņš nāk sakarā ar Dobeles mācītāju Heinrihu Ādolfiju, kas no viņa mācās latviski. Adolfijs liecina, ka F. bijis sakrājis daudz piezīmju par latviešu valodu, no kurām viegli sastādāma gramatika, ka viņš darbojies pie Manceļa Rokas grāmatas pārlabošanas, sacerējis daudz dziesmu ar atskaņām, tulkojis dažas Bībeles grāmatas, sastādījis lūgšanu grāmatu. Dažādu kavēkļu dēļ F. šos darbus nav varējis pabeigt. Beidzot viņam ar trieku noņemta mēle un roka un viņš bijis piespiests savus darbus gluži pārtraukt. Stāsta, ka F. apprecējis turīgu, brīvu latviešu atraitni, lai no viņas pilnīgi piesavinātos latviešu valodu. Šis precības dēļ viņam bijis jāpiedzīvo daudz nepatikšanu. Kur un kad F. savu mūžu beidzis, nav zināms. Vērojams, ka viņš miris drīz pēc 1680. gada.

Fīrekers ir pirmais un lielākais latviešu garīgais dziesminieks, latviešu garīgās dziesmas un vispār l a t v i e š u  m ā k s l a s  d z e j a s  n o d i b i n ā t ā j s. Uz Adolfija lūgumu viņš pārtulkoja pāris dziesmas latviešu valodā. Tās tā patika, ka, dažas reizes priekšā izlasītas, tūliņ palika prātā. Arī melodijām tās tik labi pieskaņojās, ka prieks bija noklausīties. To dzirdēdami, arī vācieši sāka ņemt dalību pie agrāk nicināto latviešu dievkalpojumiem. Šādi panākumi F. skubināja pārtulkot un sacerēt arvienu vairāk dziesmu; tā iznāca vesela dziesmu grāmata. Arī citi mācītāji sāka lietot savās draudzēs šīs dziesmas, kas izplatījās rokrakstā. Radās vēlēšanās šīs dziesmas iespiest. Dažas F. dziesmas iznāca 1671. g. Rīgā izdotajā dziesmu grāmatā «Lettische Cseistliche Lieder und Psalmen»; pilnīgākā skaitā tās parādījās Ādolfija 1685. g. izdotajā Kurzemes dziesmu grāmatā «Vermehrtes Lettisches Hand-Buch».

Fīrekers pirmais latviešu dziesmās ieveda skaidru ritumu un atskaņas.

Paraugs Manceja tulkojumā:

F. labi novērojis latviešu valodas akcentu un ritumu. Viņa panti izskan viegli un skaidri. Viņš latviešu dzejā, kur līdz tam bija pazīstams tikai pēc savas īpašās likumības noritušais trohaiskais un daktiliskais latviešu tautas dziesmu pantmērs, ieved kultūrtautās pazīstamās pantpēdas; skaidrus trohajus, jarribus, daktilus u. c.   Viņš pirmais lieto atskaņas, kas latv. tautas dziesmās neparastas, un pārņem latviešu dzejā dažādi un vairāk nekā no četrām rindām saliktus pantus.

Pie tautas dziesmām F. tieši nepieslēdzas. Bet viņš bagāti izlieto tautas valodā un tradīcijās uzejamos dzejas līdzekļus. Sevišķi viņš mīl tautas dziesmās ik uz soļa sastopamos pamazināmos vārdus. Tā pantā: Ak, saldais, mīļais Jēzuliņ - ir pamazināmie vārdi: Jēzuliņš, spilventiņš, sirsniņa, prātiņš. Tāpat no vienas vietas atrodami šādi vārdi dziesmā: Kā spoži spīd mans Jēzuliņš. Daudzkārt viņš lieto «saules» vietā «saulīt», nosauc bērnu par zeltenīti. Daži apzīmējumi ņemti no latviešu mitoloģijas. Viņš saka: Tas niknais Zaltis saspārdīts. Viņš lūdz Dievu, lai glābj no velna, pesteļiem, burvjiem, laumām, raganām. Arī latviešu sakāmi vārdi uzejami viņa dziesmās, piem.: Kas lēti tic, tas pievilts kļūst; Laid kasas, kam tā āda nriez; Priekš paša durvīm jāmēž nost, Ir citiem zobi, kas māk kost.

F. dziesmu saturā izsakās reformācijas laiku ticīgā, dievbijīgā sajūsma. Stipra paļāvība uz Dievu ir dziesmā Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, kam Fīrekera tulkojumā ir metriski skaidrāka forma nekā Lutera oriģinālā, bet nav zudis Lutera dziesmas spēks. Tā tautā lietota dažos svarīgos brīžos arī ārpus dievkalpojumiem, piem., kā atklāšanas dziesma vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, latviešu strēlnieku pulkos. Citas tulkotās dziesmas attiecas uz dažādiem dzīves momentiem un svētku gadījumiem. Pie pazīstamākajām pieder: Lai Dievu visi līdz, Kā spoži spīd mans Jēzuliņš, Gods Dievam vien ar pateikšan, Tad laidiet mums to līķi rakt, Es savus grēkus sūdzos, No debesim būs man atnest, Ak, šķīstais Dieva Jēriņš. F. pašsacerētām dziesmām idillisks raksturs. Tās mīl nogremdēties rīta un vakara jūsmībā, tā, piem., dziesmas: Ar Dievu Kungu gribu sākt, Redz, šī diena jau pagalam, Dievs Kungs iekš debess godības. Tautas dziesmu skaņai tuvinās šūpļa dziesmiņa: Dieviņ mīļais, Dieva stādīts.

Arī vēl dziesmu grāmatas jaunākos izdevumos F, dziesmas pēc skaita un labuma ieņem pirmo vietu. Tiklab Kurzemes (1879. g.), kā Vidzemes (1889. g.) dziesmu grāmatā viņu skaits sniedzas pāri par simtu. Retumis sastopamās kļūdas bijušas jāpārlabo (Tas Kungs tās tumsības, Nekāds ļaunums bij mums kost). Pārlabojumi vēl ar to tikuši par vajadzīgiem, ka dažas F. lietotās valodas formas tagad novecojušas; tā, piem., viņš mēdz lietot daudzskaitļa datīvu ar senāko galotni -s: «Tu gribies cieti apkampjams Ar stiprām ticības rociņāms».

Tūkstošiem latviešu vairākās paaudzēs F. dziesmas tikušas pazīstamas un mijas. Tās pacilājušas un skaidrojušas viņu jūtas, pušķojušas viņu svētku brīžus un pavadījušas viņus darbos un pie miera, stiprinājušas viņus bēdās.

 

 

3. DZIESMU GRĀMATA

 

Drīz pēc Fīrekera vai vienā laikā ar viņu parādās vairāk garīgu dziesminieku, kuru dziesmas, sacerētas pēc Fīrekera parauga, uzglabājušās dziesmu grāmatā līdz šai dienai. Starp tiem minami Dīcs, Bīnemanis, Remliņš, Višmanis u, c.

1) DĪCS. Maģistrs Svante Gustavs Dīcs, agrākajās dziesmu grāmatās apzīmēts ar M. S. G. D., dzimis 1670. g. Raunā, bija no 1693, g. par mācītāju Smiltenē, miris 1723. g. Viņš piedzīvoja Ziemeļu karu, dabūja pa šo laiku bēgt un uzturējās arī Rīgā. Stāsta, ka viņš mežā, zem egles sēdēdams, sarakstījis savas kara dziesmas. Pēc kara nāca mēris. Liela daļa no dziesmu grāmatās uzņemtajām kara un mēra dziesmām Dīca sacerētas. Viņš sniedzis vispār vairāk dziesmu nekā Fīrekers, bet viņās mazāk dzejas. No oriģināliem pazīstamākā: Man asaras jāslauka, no tulkojumiem: Ak, Jeruzāleme, modies, Ak, Dievs, tu lēnīgs Dievs, Mīļais Jēzu, šeitan mēs, Mīļi, rimstat, ko jūs raudat.

2) BINEMANIS. Bernhards Vilhelms Bīnemanis, dziesmu grāmatās B. V. B., bija no 1711. g, par mācītāju Zemītē, vēlāk Spārē, miris ap 1730. g. Arī viņš izteiksmē nesasniedz Fīrekeru, tomēr dažas viņa dziesmas ir izjustas un spēcīgas, tā, piem.: Kungs, es esmu grēkos kritis, Ak, kur savu galvu lieku, Kungs, kā tev tīk, ar man tā dar. Ar sparu viņš uzstājās pret dzeršanas netikumu, par kuru sacer dziesmu: Tev sūdzam, visu valdīgs Dievs. Viņš tulkojis ap 100 dziesmu.

3) REMLIŅS. Maģistrs Gerhards Remliņš, dziesmu grāmatās M. G. R., dz. 1633. g. Grobiņā, bija par mācītāju Saukā, vēlāk Sesavā, no 1691. g. par superintendentu un virsmācītāju Jelgavā, miris 1695. g. Viņš tulkojis ap desmit dziesmu, no kurām pazīstamākās: Taisies, mana sirds, un posies, Pie mīļā Dieva vien.

4) VIŠMANIS. Johans Višmanis, dziesmu grāmatā J. V. P. D. (Pastor Dondangensis), bija par mācītāju Bērstelē, vēlāk Dundagā. Bez dažiem tulkojumiem viņš sniedzis paša sacerētas dziesmas katras nedēļas dienas rītam un vakaram, tā, piem., svētdienas vakaram: Svēta dieniņ arīdzan Dabū savu beigšan. Viņš sarakstījis vācu valodā pirmo latviešu dzejas mācību jeb poētiku.

5) CITI DZIESMINIEKI. Vēl arī citi mācītāji tulkojuši kādas garīgas dziesmas. K r i s t i ā n s L a u t e r b a h s (1663.-1720. g,), Rīgas Doma baznīcas mācītājs, tulkojis dziesmas: Kas Dievam debesīs liek valdīt, Dievs labi dar, ko darīdams. N i k o l a j s F r i d r i h s H e s p e (mir. 1699. g.), Džūkstes, vēlāk Bauskas mācītājs, tulkojis dziesmas: Es pie Jēzus turēšos, Augstais Dievs, kam slava dota, Nu dusēs visas lietas. V i l h e l m s  Š t e i n e k s ( 1681.-1735. g.), latviešu dzimuma, cēlies no Vecauces, Tukuma mācītājs, tulkojis dažas dziesmas, starp tām: Kungs Dievs, mums gribi žēlīgs būt.

6) ĀDOLFIJS. Dziesmu grāmatu, kurā bija uzņemtas pirmo īsto garīgo dziesminieku dziesmas ritumā un ar atskaņām, izdeva Heinrihs Ādolfijs (dz. 1622. g. Šlezijā, mir. 1686. g.), kas bija papriekšu par mācītāju Dobelē un no 1661. g. par mācītāju un superintendentu Jelgavā. Viņš ir Fīrekera sekmīgais pamudinātājs un arī pats tulkojis dažas garīgas dziesmas. Bez tam viņš pārlabojis un laidis klajā arī citus garīgus rakstus un sarakstījis latviešu gramatiku.

Ādolfija 1685. g. izdotā dziesmu grāmata nodomāta Kurzemei. 1686. g. iznāca ar Fišera un Glika gādību sevišķa dziesmu grāmata Vidzemei. No šī laika Kurzemei un Vidzemei katrai sava dziesmu grāmata.

Dziesmu grāmatu parasto izdevumu turpināšanos pārtrauca 19. gadu simteņa iesākumā racionālisma (prāta apgaismošanas) centieni. Vecās dziesmas atrada par tumšām, neskaidrām, skarbām. Iznāca tā sauktā jaunā dziesmu grāmata Kurzemē 1806. g., Vidzemē 1809. g. Še valoda bija skaidrāka, domas gaišākas; bet reliģiskā sajūsmā un dzejas spēkā šīs dziesmas stāvēja pakaļ agrākajām. Jauno dziesmu grāmatu draudzes negribēja uzņemt; baznīcā bija ievesta jaunā dziesmu grāmata, bet mājās ļaudis lietoja veco. Vēlākie dziesmu grāmatas izdevumi pamatojās atkal uz veco dziesmu grāmatu; Kurzemē sākot ar 1836. gada un Vidzemē ar 1846. g. izdevumu. Pēdējie šķirtie izdevumi ir: Kurzemei 1879. g., Vidzemei 1889. g. Visām latviešu luteriskām draudzēm kopēja dziesmu grāmata iznāca 1922. g.

Dziesmu grāmata ir latviešu vidū visvairāk lietotā un vismīļākā garīga satura grāmata. Agrāk to cilāja ik rīta un ik vakara, arī bērnus mācīja lasīt; mirušos pavadot, to nolika uz zārka.

L i t e r a t ū r a. J. Neilanda (Neulanda) Par mūsu baznīcas dziesmu grāmatām (Priekšlasījums Latv. draugu biedrībā 1904. g.); «Curlandisch-Lettische Liedergeschichte» (Teča grāmatā Curlandische Kirchengeschichte 3. daļa, 1770.).

 

 

4. LATVIEŠU BĪBELE

 

Zviedru valdība Vidzemē atstājusi paliekamu pieminekli latviešu literatūrā: Latviešu Bībeli.

Pēc Olivas miera derības (1660. g.) Vidzeme piedzīvoja kādus 40 miera gadus. Uz Zviedrijas troņa nāca Kārlis XI. Viņš centās Vidzemē izvest kara laikos aizkavētās reformas: nokārtoja zemnieku klaušas, ievezdams vaku grāmatas, aprobežoja muižnieku varu. Rūpēdamies par zemnieku apgaismošanu, viņš aicināja no Vācijas uz Vidzemi krietnus darbiniekus. Starp tiem ir Johans Fišers, kas atnāca uz Vidzemi 1675. g. Tai pašā gadā uz Vidzemi atnāca Ernsts Gliks. Šo abu vīru vārdi cieši saistīti ar latviešu Bībeles izdošanu.

1) FIŠERS. Johans Fišers, dz. 1633. g., atnāca uz Vidzemi par ģenerālsuperintendentu. Viņš bija arī par virskonsistorijas priekšnieku un Tērbatas augstskolas rektora vietnieku. Karalis viņam bija tieši pieejams, un tam viņš lika priekšā ziņojumus par visām garīgajām vajadzībām Vidzemē. Lai pierādītu, ka latviešiem netrūkst gara dāvanu, viņš karaļa priekšā pārklaušināja divus latviešu skolēnus. Viņš rūpējās par skolu celšanu un grāmatu iespiešanu. Ar Gliku, latviešu Bībeles tulkotāju, viņš stājās draudzīgos sakaros. Lai sekmīgi apgādātu grāmatas, viņš ierīkoja Rīgā grāmatu spiestuvi. Še iespiesta arī latviešu Bībele, kuras izdošanai viņš izgādāja no karaļa 7500 dālderu lielu naudas pabalstu. Viņš arī sarakstīja Bībelei priekšvārdu. Bez tam viņš apgādāja pirmo Vidzemes dziesmu grāmatu 1686. g. No vietējiem vāciešiem dažas nepatikšanas piedzīvodams, viņš aizgāja uz Vāciju atpakaļ 1699. g. Tur viņš mira 1705. g.

2) GLIKS. Ernsts Gliks, dzim. 10. novembrī 1652. g. Saksijā, uz Vidzemi atnākdams, atzina še par lielāko trūkumu, ka latviešu draudzēm nav savas Bībeles. Viņš sacīja: «Izstum sauli no pasaules, tad cits nekas tev neatliks kā bieza tumsība un akls bezdibens.» Viņš apņēmās šo trūkumu novērst. Šai nolūkā viņš sāka uzcītīgi mācīties latviski un iemācījās pietiekoši šo valodu kādos piecos gados. Tai pašā laikā viņš iemācījās arī igauniski, krieviski un slāviski. Vēl ebreju un grieķu un ceļoja uz Hamburgu pie slavenā austrumu valodu pratēja Sebastiana Edkardi, kur palika pāris gadus. Uz Vidzemi 1680. g. atpakaļ atnācis, viņš pieņēma garnizona mācītāja vietu Daugavgrīvā un, vingrinādamies latviešu valodas lietošanā, pārtulkoja Lutera Lielo Katkismu. Tad viņš ķērās pie Bībeles tulkošanas. Par šo darbu viņš pats saka: «Līdz šim neizkoptā valoda bija dien no dienas vairāk izstrādājama, un 8 gadu laikā dienām naktīm strādājot - amata darbus atskaitot -, vienam vienīgam norakstītājam palīdzot, svētā Bībele nāca klajā tādā skaidrībā, ka priekš tam ieceltiem Kurzemes un Vidzemes mācītājiem nevajadzēja ne 15 nedēļu, šo darbu vārdu pa vārdam cauri lūkojot.» Jaunā Derība iznāca latviešu tulkojumā 1685. g., visa Bībele 1689. g. Pa tam Gliks bija 1683. g. aizgājis uz Alūksni par mācītāju un iecelts 1687. g arī par Kokneses apriņķa prāvestu. Tūliņ pirmajā gadā Gliks ierīkoja Alūksnē 3 latviešu skolas. Pēc pāris gadiem viņš savus audzēkņus sūtīja uz citām Kokneses iecirkņa draudzēm par skolotājiem. Viņš gādāja par grāmatām un skolām arī vācu un krievu iedzīvotājiem. Savā muižā viņš atvēra arī vienu vācu un vienu krievu skolu. Viņa gādībā stāvēja vēl septiņas citas skolas. Viņš dabūja no karaļa atļauju celt augstākās latīņu skolas vācu bērniem. Kopā ar kādu krievu mācītāju viņš sāka tulkot Bībeli arī krievu valodā. - Glika darbību Vidzemē pārtrauca Ziemeļu karš. 1702. g. krievi aplenca Alūksni un aizveda Gliku ar viņa piederīgiem gūstībā uz Maskavu. Aizvesto starpā bija arī Glika audzēkne Marta Skavronska, kas vēlāk tika par Pētera Lielā laulātu draudzeni un pēc viņa nāves par Krievijas valdnieci Katrīnu I. Gliku Maskavā iecēla par kādas jaundibinātas augstākas skolas priekšnieku. Maskavā viņš vēl tulkoja dažus rakstus krieviski, izdeva pirmo Maskavas nedēļas avīzi, apgādāja ievērojamu vīru biogrāfijas. Viņš mira 1705. g.

Gliks ir apgaismotājs, kas dedzīgi visur strādā savu darbu, neskatīdamies ne uz tautību, ne uz ticību.

3) BĪBELE. Bībele ir vecās latviešu rakstniecības stūra akmens. Viss, kas pirms tās latviešu rakstos parādījies, ir iepriekšēji izvilkumi un iztulkojumi no Bībeles; kas vēlāk nāca klajā, izplūda no Bībeles kā no avota. Arī pēc kāda gadu simteņa tautā ejošie laicīgie raksti palika labā saskaņā ar Bībeli. Viņas saturs noteica turpmāko tautas garīgo attīstību. Un, kad vēlāk radās rakstnieki no pašas tautas vidus, kas attēloja tautas dzīvi (Neikens, Kaudzīši, Apsīšu Jēkabs, Poruks), tad tiem bija priekšā gara pasaule, kas stāvēja uz Bībeles pamatiem. Tas starptautiskais, kas bija izplatījies pa vairāk pasaules daļām, bija zināmā mērā ticis par tautisku. Stāsti, tipi, simboli, kas bija tikuši par visu Eiropas kultūrtautu koppiederumu, ar Bībeles pārtulkošanu tika pilnā mērā pazīstami arī latviešiem.

Arī rakstībā un valodā pirmajā latviešu Bībeles izdevumā saņemts kopā viss tas, kas līdz tam laikam bija panākts, un ar to tika šai ziņā nodibināta noteikta likumība uz ilgiem gadiem. Tikai 19. gadu simteņa otrā pusē latviešu raksti manāmi no tās nošķiras.

Glika Bībeles titullapa.

Glika Bībeles valodā sastop v ā r d u  f o r m a s  u n  v ā r d u s, kas vēlāk vairāk vai mazāk no dzīvās valodas izzūd. Tur ir: i celmu vienskaitļa datīva galotne -i: Juhsai Sirdi, Tawai Acci; refleksīvie verbi ar starpā likto -sa- izsabrihnijahs, atsagahdajahs; particips uz -ošs pie transitīviem verbiem: Wienu dzirdošu Ausi; tagadnes pasīvais particips uz -tins: Meklejiet to Kungu, kamehr tas atrastins, Pahwils Lehģeri iewestins; jautājamais vārds ar, arig: Ar tu pahr mums tahdu Warru turresi? Arrig tam labbi klahjāhs? Jautājamais balsiens g jeb gi: Irrag mans Tehws dzīhws? Warrig tu tahs skaitit? Pilnīgi novecojuši pirmajā Bībeles tulkojumā sastopamie vārdi: daga, gelbet, ģint, īgt, lāgadīt. Tikai Bībeles valodā vēl lietojami: kamiesis, mesli, tizls, nievāt, pulgot, šaust, zaimot, visnotaļ.

Otrs Bībeles izdevums nāca klajā 1739. g. ar Johana Fišera dēla, Jēkaba Benjamiņa, gādību. Šo izdevumu lūkoja cauri un pārlaboja vairāki mācītāji. 1877. gada izdevumu lūkoja cauri A. Bīlenšteina vadībā un 1898. gada izdevumu R. Auniņa vadībā.

Par paraugu, no kura mazliet novērojama valodas un rakstības attīstība latviešu literatūrā, ņemsim 25. Dāvida dziesmas 13. pantu, kā tas uzzīmēts dažādos laikos, pie kam jāievēro, ka jaunākos laikos (jau 1877. g.) šai ziņā Bībele paliek pakaļ pārējai rakstības attīstībai.

Iz  B ī b e l e s  t u l k o j u m u  v ē s t u r e s atzīmējams sekošais. Vecākais Vecās Derības tulkojums grieķu valodā ir Septuaginta 3.-1. g. s. priekš Kr. no 5. gadu simteņa visvairāk lietotais tulkojums latīņu valodā - Vulgata. Ulfila tulkoja B. gotu valodā 4. g. s., Kirils un Metodijs slāvu valodā 9. g. s. čehu valodā B. tulkota 1488. g., polu valodā 15. g. s., zviedru valodā 1541. g., somu valodā 1642. g., igauņu valodā 1739. g. Leitiski Bībeli tulkoja Bretkuns 1590. g., bet tā palika rokrakstā, 1662. g. iespiež leišu Bībeli līdz psalmiem, Bībele tulkota vairāk nekā 100 valodās.

L i t e r a t ū r a. K. Kundziņa Ernsta Cilika nopelni, Sēta, Daba, Pasaule 4. b. 1873. g.; K. Kundziņa Priekš divi simts gadiem, Austrums 1889. g.; Teodora Latviešu bībele, Austrums 1889. g.; P. Smita Glika bībeles valoda, Zinību Komisijas 14. Rakstu krājums, 1908. g.

 

5. KATOĻU GARĪGIE RAKSTI

 

Katolicisma un luterānisma cīna Livonijā izšķīrās lielākajā Latvijas daļā par labu luterānismam. Poļu iespaids Latvijas rietumos bija pārejošs un arī še aizņēma kādu laiku tikai ziemeļu daļu, Vidzemi; Kurzemē luterānisms nostiprinājās netraucēti. Bet arī Vidzemē poļu varu izkustināja zviedri, kam Vidzeme piekrita pēc Altmarkas miera derības 1629. g. Tomēr viena Vidzemes daļa, tā sauktā Poļu Vidzeme jeb Inflantija, vēlāk dēvētā Latgale, palika joprojām pie Polijas. Še tad pēc īsa reformācijas mēģinājuma pēdējos ordeņa gados galīgi nostiprinājās katolicisms un turpinājās arī tad, kad citās Latvijas daļās valdīja luterānisms. Gluži katolicisms neizzuda arī pārējā Latvijā. Tas no jauna ieviesās dažās Kurzemes daļās. Liela katoļu draudze nodibinājās Alsungā, kuras īpašnieks (Sverins), polieti precēdams, pārgāja katoļu ticībā un draudzei pieņēma katoļu garīdzniekus (1634. g.). Tāpat katolicisms nostiprinājās Sēnberģē un Ilūkstē, viņu īpašniekiem to pabalstot. Tātad katoļu garīdzniecībai, kas latviešu literatūrai bija devusi pirmo grāmatu, atlikās vienumēr kāda latviešu daļa, uz kuru atbalstīties un turpināt savu darbību latviešu rakstniecībā. Tanī pašā laikā, kad uzplauka luterānisma garīgā literatūra, rodas lielākā skaitā arī katoļu grāmatas. Katoļu grāmatniecībā sevišķi čakli redzam darbojamies jezuītu Juri Elģeru (Georgu Elgeru).

1) ELĢERA RAKSTI. Juris Elģers (pēc dažām ziņām) latviešu tautības. Viņš dzimis Valmierā 1585. g., dzīvojis Cēsīs, pēc tam Daugavpilī, kur nodarbojies kā lektors (litararum humantorum lector et operarius). Še viņš arī miris 1672. g.

Elģers cenšas apmierināt visas nepieciešamākās latviešu katoļu garīgās vajadzības. Viņš izdod katķismu, evaņģēliju grāmatu, garīgas dziesmas, vārdnīcu. Viņa grāmatām latīņu tituli.

Viņa k a t ķ i s m s iespiests Viļņā 1672. g. Tā tituls: Catechismus seu Brevis Institutio doctrinae Christianae Quinque Capitibus compraehensa in gratiam gentis Lothavicae. Elģera katķisms saskan ar pirmo, 1585. g. izdoto (Tolgsdorfa) tikai vispārējos vilcienos, ne gluži sakārtojumā, ne valodā un rakstībā. Elģera katķismā trūkst priekšvārda. Pirmais jautājums un tā izskaidrojums ir galvenajos vilcienos tas pats vienā kā otrā, bet katrā savā redakcijā.

E v a n ģ ē l i j u  g r ā m a t a  aptver Bībeles tekstus visām gada svētdienām un svētku dienām. Tituls: Evangelia Toto anno Singulis Dominicis et festis diebus juxta antiquam Ecclesiae consvetudinem in Livonia Lothavis praelegi solita. Ex Latino in Lathavicum idioma translata. Grāmata iespiesta Viļņā 1672. g.

G a r ī g a s  d z i e s m a s  izdotas Viļņā 1673. g. ar titulu: Cantiones spirituales ex Latinis, Germanicis & Polinicis translatae in idioma Lothavicum, additis pluribus. Dziesmas tulkotas no latīņu, vācu un poļu valodas. Šis dziesmu krājums stipri atgādina luteriešu Nevācu Psalmus: tā pati prozaiskā izteiksme, kas nav saistīta noteiktā pantmērā, arī tā pati valoda; pat dažas dziesmas tās pašas vienā un otrā izdevumā. Gandrīz visas Elģera krājumā no vācu valodas tulkotās dziesmas uzejamas arī Nevācu Psalmos. Tās pa lielākai daļai Luteera dziesmas, starp tām: Jesus Christus, unser Heiland, Christ ist auferstanden. Daži dziesmu panti atšķiras tik niecīgā mērā, ka nav šaubu par kopēju tekstu izlietošanu.

Pasniedzam paraugam pirmo pantu dziesmai ar vācisko virsrakstu: Ein Kindelein zo lobelich.

Šī vienādība nevarētu būt izskaidrojama ar to, ka Elģers kā vēlākais darbinieks tulkojumus norakstījis no agrāk iznākušajiem Nevācu Psalmiem. Pret to liecina vēl īpaši tas, ka pantu skaits tai pašā dziesmā vienā un otrā izdevumā nesaskan. Tā, piem., Lutera dziesmai Christ ist aufferstanden Nevācu Psalmos tikai trīs panti, bet Elģera dziesmās seši, pie kam Psalmu trešā panta trūkst pie Elģera. Še nav cita izskaidrojuma kā tas: abi šie izdevumi stāv sakarā ar kādu trešo. Paliek neizšķirts, vai Psalmi tam par pamatu jeb vai tas par pamatu arī Psalmiem.

Elgera v ā r d n ī c a: Dictionarium polono-latino-lottavicum - izdota pēc autora nāves Viļņā 1683. g. Tanī nostādīti blakam poļu, latīņu un latviešu vārdi un tā ir pirmā plašākā latviešu vārdnīca (674 lapas puses).

V a l o d a Elgera rakstos nepieslienas augšgaliešu jeb latgaliešu dialektam (kā to apgalvo Manteuffels, Mag. d. L. Lit. Ges. VII. 2., u. c.), bet vidus dialektam. Tā ir tā pati izloksne, ko lieto pirmo grāmatu sastādītāji vispār: Rivijs, Tolgsdorfs, Mancelis u. c.

R a k s t ī b u Elgers pa daļai pieskaņojis poļu ortogrāfijai un tai ir zināma radniecība ar mūsu visjaunāko ortogrāfiju. Burti c, z, lietoti tai pašā nozīmē kā tagad. Burts z =ž, sz = š. Garumus apzīmē pa daļai ar jumtiņu un akcentu. Iespiedumā lieto gotu burtus. Tai pašā laikā rakstība luteriešu rakstos ņēmusi citu virzienu.

Valodas vienādības un ortogrāfijas atšķirības uzrādījumam vēl kāds piemērs no Manceļa Vademecum un Elgera Evangelia (Lūk. 5. nod.).

2) CITI KATOĻU RAKSTI. Turpmākie katoļu garīgie raksti izšķiras divos zaros. Viens no tiem valodā un rakstībā pieslēdzas luteriešu rakstiem, otrs nošķiras no tiem kā īpatnīgi latgalisks, valodā pieņemdams augšgaliešu izloksni un rakstībā polu burtus. Pirmā tīpa grāmatas nodomātas Latvijas rietumu, otrā tīpa Latvijas austrumu katoļiem.

 

 

6. ZINĀTNISKA UN LAICĪGA SATURA RAKSTI

 

Garīgā posma zinātniska un laicīga satura raksti attiecas uz latviešu valodu, vēsturi, dzeju, praktiskām vajadzībām, dažādiem gadījumiem. Zinātniskie raksti sastādīti vācu vai latīņu valodā.

 

1) VALODNIECĪBAS RAKSTI. Tā kā latviešu mācītāji, vecās latviešu rakstniecības piekopēji, bija vācieši, viņiem bija nepieciešami kādi valodniecības līdzekļi, lai piesavinātos lietojamo valodu. Redzam tad pašā agrākajā grāmatniecības laikmetā parādāmies dažus mēģinājumus latviešu valodniecībā.

Drīz pēc Manceļa valodniecības rakstiem nāca klajā Lielvārdes mācītāj a J. G. R ē h e h ū z e n a latīņu valodā sarakstītā latv. valodas mācība (Manuductio 1644. g.). Arī še bija (kā pie Manceļa) gramatika, kas gan ļoti īsa un nepilnīga un aprobežojās ar dažiem lietu un darbības vārdu locīšanas paraugiem, un praktiskas sarunas. Gramatiku no jauna izdevis A. Bīlenšteins Latv. Lit. biedr. Magazina XX 2, 1901. - 1685. g. iznāca ļoti īsā un niecīgā G. D r e s e ļ a un tā laika pilnīgākā H. Ādolfija valodas mācība; abas sarakstītas vācu valodā.

H. Ā d o l f i j a Erster Versuch einer kurz verfasseten Anleitung zur lettischen Sprache - ir pirmā plašākā latviešu gramatika (268 lapp.). No priekšvārdiem redzam, ar kādiem aizspriedumiem toreiz bija jācīnās latviešu valodas piekopējam. Sarakstītājs vilcinājies ķerties pie darba, zinādams, ka daudzi tura par grēku, ka latvieši mācās lasīt un rakstīt. Citi nav pretī latviešu mācībai, bet viņu valodai, domādami, ka velti to gribot saistīt pie likumiem. Ādolfijs savā gramatikā izlietojis Fīrekera valodniecības darbus, kas attiecas uz etimoloģiju, kura tad arī še stipri plaša.

Pēc Manceļa izdeva latviešu v ā r d n ī c a s: jezuīts J. E l ģ e r s (poļu-latīņu-latviešu, 1683. g.), G. D r e s e l i s (vācu-latīņu-poļu-latviešu, izlietodams Elģera vārdnīcu, 1688. g.), L. D e p k i n s (pārstrādāja Dreseļa vārdnīcu un lika latīņu vietā zviedru, 1705. g.). - Vēlāk (1748. g.) izdeva vācu-latviešu vārdnīcu Liber memoralis tellicus Kaspars E l v e r s s, Rīgas Jāņa baznīcas mācītājs «visiem tiem par labu, kas šai zemē grib baznīcā un skolā kalpot Dievam un savam tuvākam vai citādi nodarboties ar tirdzniecību un rūpniecību». - Vispilnīgākā ir Jēkaba L a n g e s vārdnīca: Vollstandiges deutschlettisches und lettischdeutsches Lexicon, kas iespiesta 1777. g. Ārzemnieks būdams un 1736. g. uz Ēveles draudzi Vidzemē par mācītāju atnācis, viņš tik uzcītīgi mācījās latviešu valodu, ka to samērā īsā laikā piesavinājās labāk nekā daži viņa amata un tautas biedri, kas še bija dzimuši un auguši. Viņš atrada latviešu valodu par tīru, skaistu un vārdiem visbagātāko pasaulē. Savā vārdnīcā viņš sevišķi plaši izmantojis Vidzemes vidus dialektu. Dažu vārdu paskaidrojumiem viņš pievedis parunas.

Pirmo latviešu d z e j a s  m ā c ī b u  sarakstīja J o h. V i š m a n i s (der Unteutsche Opitz 1697. g.). Viņš ņēma par paraugu vācu dzejas veicinātāju Mārtiņu Opicu, kas laida klajā poētiku (1624. g.), kurai bija lieli panākumi. Višmanis aplūko dzejas likumus pie Fīrekera, savām un citu dziesmām, mēģinādams latviešu dzejas pantmēru nodibināt uz garām un īsām zilbēm, ne uz viņu akcentu. Viņš kādā vietā ievēro arī latviešu tautas dziesmas un apzīmē par viņu pantmēru trohaju, aizbildinādamies, ka viņš pieved kādus paraugus.

2) VĒSTURISKI RAKSTI. Bija arī mēģinājumi ieskatīties latviešu ticējumos, dzīvē, vēsturē. Še strādāja Mežamuižas mācītājs (vēlāk Jelgavā) P a u l s E i n h o r n s (miris 1655. g.), Aleksandera Einhorna dēla dēls. Viņš sarakstīja vācu valodā šādas grāmatas par latviešiem: Widerlegung der Abgotterey, 1627; Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae. Ein Christlicher Unterricht, 1636; Historia Lettica. Das ist Beschreibang der Lettischen Nation, 1649. - No māņticības aprakstiem redzam, kādi uzskati toreiz latviešos valdījuši. Darbus uzsākot, latvieši nav pielūguši trīsvienīgo Dievu, bet piesaukuši senākos pagānu dievus: Dārza māti, Lauka māti, Laimu, Dēklu u. c. Viņi ievērojuši sevišķas dienas, pareģojuši nākotni no zināmiem putniem (vārnas, pūces, dzeguzes). Daudz tie stāstījuši par vilkačiem, kas esot uz kādu laiku par vilkiem pārvērsti cilvēki. Latvieši rudeni mielojot mirušo dvēseles; Jānu vakarā plūcot Jāņu zāles, kam piemītot īpašs dziedināmais spēks. Daži māni latviešos palikuši no pagānu laikiem, bet citi tur ieviesušies, katoļu ticībai valdot. Pie pēdējiem piederot pūšļošana un uzskati par Velnu. Šis mītot mežu biezokņos un purvos, bet nakti nākot mulsināt cilvēku, parādīdamies daždažādā veidā. Tik viņš nevarot kļūt par līdaku, jēru un balodi. Māņticība saistās arī ar kristību. Mēnessērdzīgie tik tādēļ vien slimojot, ka viņi neesot pienācīgi nokristīti.

Kristīgā ticība 17. gadu simtenī vēl nebūt nebija izskaudusi no latviešiem agrākos uzskatus. Ar tiem veda stipru cīņu vēl arī vēlāku laiku mācītāji (piem., Vecais Stenders).

3) LAICĪGA SATURA RAKSTI. Latviešiem nodomātie laicīga satura raksti garīgajā posmā ir praktiskas dabas. Tie ir zemniekiem nodomāti likumi, rīkojumi, tiesās priekšā vai kādu amatu uzņemot nodoti zvēresti, veltījumi zināmiem cilvēkiem.

Pašā priekšgalā še nostādāms rakstu piemineklis, kas iespiests Latvijas Augstskolas Rakstos II, 1922. Tas ir R ī g a s  l i n u  a u d ē j u  s av i e n ī b a s  š r a g a  j e b  s t a t ū t i, ko minētā organizācija dabūjusi no Rīgas pilsētas domes 1625. g. Šis ir vispār visvecākais plašākais rokraksts latviešu valodā un pieslēdzas agrāk minētajiem izkrāvēju un alus nesēju sarakstiem, bet atšķiras no šiem ar to, ka tas sastādīts sakarīgos teikumos un ir daudz lielāka apmēra. Tas ir tulkojums no vācu valodas un ierakstīts līdz ar vācu tekstu no 1618. līdz 1710. g. lietotajā savienības amata grāmatā, kas glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās biedrības bibliotēkā. To tulkojis audēju savienības rakstvedis Mārtiņš Baķītis. Teksts aptver pavisam 110 pantus. Šis piemineklis norāda uz latviešu pilsonības nozīmi Rīgā jau 17. g. simteni. Linu audēju arodnieciskajā savienībā uzņēma par locekļiem arī latviešu meistarus un zeļļus no vidus laikiem. Jau 1458. g. audēju starpā bijuši latviešu meistari, un 1544. g. latviešu meistaru skaits bijis pārsvarā.

Sk. L. Arbuzova referātu Latvijas Augstskolas Filologu biedrības sēdē, oktobrī 1921. g., kas E. Bleses atstāstījumā iespiests Latvijas Vēstnesī 1921. g. 287. nrā.

Likumi un rīkojumi, kas lielākā skaitā tikpat Kurzemē, kā Vidzemē sāk iznākt ap 18. g. s. vidu, raksturo toreizējo iekārtu. Izdod likumu par ceļu un tiltu taisīšanu (Jelgavā, 1755. g.), rīkojumu, kā zemniekiem jāgriež pastiljoniem ceļš (Rīgā, 1756. g.), noteikumus par bēgļiem, kas aizgājuši no saviem dzimtkungiem (Rīgā, 1760. g.).

Z v ē r e s t u s nodod tiesas priekšā, izšķirot svarīgus jautājumus: par robežu strīdiem, par noziegumiem, par burvībām.

Uzzīmēts kāds zvērests, dots 12. jūnijā 1638. g., prāvā par robežām Kundziņu zemes dēļ Jelgavas iecirknī.

Zvēresta rakstība norāda, ka šī formula ir vecāka, nekā datumā atzīmēts. - Kāds cits zvērests nodots robežu strīdu lietā Daugavpils iecirknī 25. novembrī 1688. g. To uzgājis J. Sproģis Viļņas centrālajā arhīvā (publicējis L. Volters, 1907). Tas nodots par labu Grebseldas muižas īpašniekam Sējam. Zvērests sākas: Es, Andris Žydin, es, Andža Pundur, es, Gryža Pundur, es, Ance Puncul, es, Andreyz Dauguls, zwaeram Daewam wyssuwalditaiam ekczan Swaetes Tryadibas yz to ka myuža waeta Grebselda, katru Kungs Kapteins Seia Kungs musu parad, ir ta istena muyžas waeta. - Tai pašā arhīvā atrasts zvērests, dots 1692. g. par to, ka Juris Baltinis nozadzis Sējam zirgu un ka viņš, Baltinis, apdzirdījis Žīdini ar burtu alu: "mani Krystapu Žydini ar tu aburtu olu abdzirdis bia ir nu tos abdsirdiszonas biow Du Ciodus slyms." Baltinis esot burvis un zaglis.

Amata zvērastu nodod hercoga Jēkaba laikā (1676. g.) par Baldones dzelzscepļa uzraugu pieņemtais Jānis Strazds (Mirbach, Briefe aus und nach Kurland).

Apsolās godīgi un taisni strādāt, darbiniekus uzlūkot, iedoto dzelzi neizkalt ne sev, ne svešiem, izkaltās naglas atdot muižkungam. Pie zvēresta piezīme: Strazdu Jānim vajadzēja pēc senču ieražas nomesties uz labo celi, uzlikt kreiso kāju uz akmeņa un kreisajā rokā turēt baltu nūju; uz galvas tam uzlika velēnu, lai tas, ja tas būtu nepatiesi zvērējis, paliktu ciets kā akmens un stīvs kā koks, turpretim zaļotu un zeltu, ja turēs savu zvērestu.

Vēl ir zvēresti, ko dod rijkuri, meža sargi, jātnieki, tiesneši, vētītāji un metēji. Tie iespiesti Jelgavā hercoga Pētera laikā (1769.-1795.) bez gadu skaitļa.

A p s v e i k u m o s ieraugām pirmos laicīgās mākslas dzejas mēģinājumus. Tie veltīti godātām personām, sevišķi mācītājiem.

Kā visgarākais šāda veida rakstu piemineklis mums parādās M e l h i o r a  F o s i j a  (Fosius) apsveicināmā dziesma, kas iespiesta Leipcigā 1631. g. iznākušā grāmatā: M. Andreae Rivini alias Bachmans Coelum Terreste Poeticum. Daudzu citu dažādās valodās (latīņu, grieķu, vācu, ebreju u. c.) uzrakstītu veltījumu starpā dažādām personām, visvairāk Andrejam Bahmanim, atrodam šo latvisko veltījumu. Veltītājs (Vossius) ir rīdzinieks, kas studē Rostokā un Leidenā. Veltījums nodomāts maģistram Bahmanim, kas šķiras no Leidenas. Interese par latviešiem še manāma ne vien latviešu valodā, bet arī lietotās gleznās. Kā zemnieks strādā ardams, sēdams, tā arī Bahmanis darbojas lasīdams, rakstīdams.

Par šo veltījumu rakstījis V. Diderihs Duna-Zeitungā (1900. g. 168. nrā): Eine literarische Merkwurdigkeit. - To pasniedzis ar pārrakstījumu jaunākā ortogrāfijā J. Lautenbahs Baznīcas Vēstnesi 1897. g. 3. nrā.

Laicīgas literatūras pieminekļi ap 18. g. s. vidu vairojas. Parādās Stendera pārdzejojums Rāms laiks pēc pērkona briesmas; 1763. g. sāk iznākt latviešu kalendārs; Šulcs 1764. g. izdod savus zemnieku likumus. Redzams, ka latviešu literatūra ievirzās jaunā attīstības posmā. Par tā sākumu uzskatāms 1766. gads, kad Vecais Stenders pārnāk no ārzemēm un laiž klajā sakopojumu Pasakas un stāsti, pirmo plašāko tieši tautai nodomāto laicīga satura grāmatu.

 

 

OTRAIS POSMS

 

LsAICĪGI RAKSTI

 

Laicīgus rakstus atnes latviešiem racionālisma jeb apgaismības laikmets. Tas noved pie zemnieku brīvlaišanas pasludināšanas, lai arī ne pie faktiskas izvešanas. Pēc dzimtbūšanas atcēluma nomanāmi latviešu literatūrā jauni elementi, kas liek nojaust tautas atmodas tuvumu.

 

 

I. APGAISMĪBAS GADU SIMTENIS

 

Baltijas vācieši, vecās latviešu grāmatniecības kopēji, pa daļai nāca no Rietumeiropas, pa daļai tur mācījās, stāvēdami ar to vienumēr sakarā. Pie tam viņi centās še ievest dzīves iekārtu, kāda bija Rietumeiropā. Arī saimnieciskie sakari starp šejieni un turieni bija ļoti dzīvi. Tādā kārtā gara virzieni, kas valdīja Vakareiropā, nemitīgi ieplūda arī Baltijā un pārgāja pa daļai arī latviešu rakstniecībā. Šiem virzieniem arī pašā vietējā dzīvē bija savi pamati.

Jau reformācija kā renesanses turpinātāja stāv sakarā ar prāta spriedumiem, pretī neaiztiekamām dogmām, kurām bez pārbaudījuma jāklausa. Tā dibinājās uz tiešu, svabadu svētu rakstu iztulkošanu. Prāts savu darbību izplatīja arvienu tālāk. Dzīvei pārkārtojoties, vecajiem sakariem arvienu vairāk izirstot, ievelkot jaunus tirdzniecības ceļus un nodibinoties jauniem darba centriem (pilsētās), pēc īsa atplūdu laika pacēlās atkal renesanses laiku centieni. Radās vīri, kas turpināja agrāk uzsāktos dabas un sadzīves pētījumus. Starp tiem minami Anglijā B ē k o n s (1561.-1626. g.), kas zinātni dibināja uz faktiem, novērojumiem un eksperimentiem, Francijā V o l t ē r s ( 1694.-1778, g.) , kas asi kritizēja katolicismu, uzstājās pret ticības vārdā izdarītiem spaidiem un izplatīja īpaši valdošās aprindās domas, ka labāka sadzīves kārtība sasniedzama, gādājot par (aužu apgaismošanu. Vācijā V o l f s (1679.-1754. g.), kas visu (arī Dieva eksistenci) mēģināja matemātiski pierādīt, mācīja, ka tikumi pārlabojami, prātu izkopjot, ka dzīve ierīkojama pēc prāta prasījumiem. Prāta apgaismošanas centieni sasniedza savu augstāko pakāpi 18. gadu simtenī. Tāpēc šo laiku dēvē par apgaismības gadu simteni. Šī gadu simteņa centieni atspoguļojas latviešu literatūrā Vecā Stendera darbībā.

 

 

1. VECAIS STENDERS

 

Gothards Fridrihs Stenders dzimis 1714. g. 27, augustā Lašu mācītāja muižā. Viņa tēvs bija liels vecklasisko valodu mīļotājs un iepotēja šo mīlestību arī savam dēlam. Bauera skolā Subatē, kur Stenders jaunībā mācījās, viņš nodarbojās sevišķi ar latiņu valodu. No 1736. līdz 1739. g. viņš studēja Jēnā un Hallē teoloģiju, vecās valodas un retoriku. Hallē viņš arī pasniedza mācību bāriņu namā un pieķērās pietiskajam virzienam. Bet, novērodams tā pārmērības, viņš pieņēma racionālistiskus uzskatus, kuru dēļ viņam bija sava vieta bāriņu namā jāatstāj. Viņš sāka nodarboties ar Volfa filozofiju, Kurzemē pārnākdams, Stenders pieņēma mājskolotāja vietu Lielbērstelē un nodevās še matemātikas studijām. 1742. g. viņu iecēla par Jelgavas pilsētas skolas priekšnieka palīgu. 1744. g. Stenders aizgāja uz Birzgali par mācītāju un sāka nodarboties ar latviešu valodu, īpaši no ļaužu mutes to noklausīdamies. Bet 1752. g. nodega viņa dzīvojamā ēka un sērgā viņš pazaudēja māju kustoņus. Turpmākā gadā Stenders pārgāja uz Žeimi, Lietuvā. Plašajā, izkaisītajā draudzē viņš pārstrādājās un nopietni saslima. Atveseļojies viņš apņēmās savu amatu atstāt un aizgāja 1759. g. pa otrām kārtām uz Vāciju. Viņu pieņēma Kēnigsluterā par reālskolas rektoru, bet viņš nāca drīz iestādes valdības dēļ ar saviem priekšniekiem sadursmē, atstāja šo vietu un aizgāja uz Kopenhāgenu par ģeogrāfijas profesoru. Še viņš pagatavoja Dānijas ķēniņam milzīgu globusu, 23 pēdas caurmērā. Uz karu ar Krieviju taisoties, valdība, līdzekļus taupīdama, atlaida ģeogrāfijas profesoru. Stenders 1765. g. ceļoja uz Pēterpili un no turienes uz Jelgavu. 1766. g. viņš pieņēma Sērpils un Sunākstes mācītāja vietu, kur palika līdz sava mūža galam. Viņš mira 17. maijā 1796. g. Uz viņa kapa akmens Sunākstes kapsētā lasāms uzraksts: Sche aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu.

Vecais Stenders nodibināja latviešu laicīgo rakstniecību, sacerēja un pārlaboja garīgā satura rakstus racionālisma garā un pastrādāja valodniecības darbus, kas palika nepārspēti ap gadu simteni.

L a t v i e š u  l a i c ī g o  r a k s t n i e c ī b u  Stenders nodibināja, pirmais laizdams klajā pasakas un stāstus, laicīga satura dzeju un populārzinātniskus rakstus.

Stendera Pasakas un Stahsti tiem Latwieschiem par izlusteschanu un gudru mahcibu sarakstīti iznāca 1766. g. Šī ir pirmā laicīgā satura grāmata lasīšanai latviešu valodā. Stenders to sarakstīja ārzemēs zem vācu fabulistu iespaida. Liela daļa fabulu ņemta no Gellerta, bet ir izlietoti arī citi avoti; Stenders še sniedza latviešiem fabulas, kas kultūras tautās bija vispār pazīstamas, dažas no grieķu fabulista Ēzopa laikiem (kas dzīvoja 6. gadu simtenī priekš Kristus). Stenders tās netulkoja, bet latviešiem svabadi apstrādāja. Viņa nolūks mācības ietērpt līdzībās, lai tās lētāk un ciešāk iespiestos prātā nekā kailos vārdos tērptas. Viņš apzinīgi nostājās pretī tautas stāstījumiem, ko viņš nosauc par bābu pasakām, kuras stāstītas bez ziņas, tikai par laika kavēkli. Pasakas bez mācībām viņš pielīdzina smukam, bet aklam zirgam. Stenders katrai fabulai pielika tiešu mācību. Pie tam viņš ievēroja latviešu sevišķo stāvokli. Viņš skubina uz paklausību kungiem, vecākiem, uz gudrību, strādību, pieticību, pazemību, norāj dzeršanu, slinkumu, mēlnesību, strīdību. - Viņa stāsti ir parabolas. Tiem tas pats nolūks, kas viņa fabulām: pamācīt. Stāstus bez mācībām viņš pielīdzina «skunstiga sniķera bezdvēselēm, kas gan liekas kā cilvēki, bet kam dvašas nav». Viņa stāstos vairāk oriģinālu. Tā viņš, piem., pastāsta par sērenieti, kas bez atlīdzības plūdu briesmās glābj cilvēkus. - Grāmatas beigās pieliktas desmit māņticības jeb «blēņu ticības», lai tās ļaudīm no prāta izrunātu. No tām pa daļai redzam latviešu toreizējos ticējumus un ieražas. Viņi domā, ka nav labi, ja vakaros slauka istabu, sukā galvu, mazgā muti, skatās spogulī vai svilpo. Viņi paredz nelaimi, kad suns kauc vai izkasa dobi, kad pūce brēc, ūpis vaid, dzeg jumtā kūko, zaķis pārskrien pār ceļu, satiek pretim nākam sievieti (bābu). Viņi Jāņu un Ziemas svētku vakarā mēģina izzīlēt nākotni.

Vecā Stendera d z e j a pieslēdzas pastorālai lirikai Rietumeiropā. augstu cildina dabu, vienkāršu cilvēku nevainību un laimi viņu dabiskajā stāvoklī.

Pirmais Stendera dzejas darbs bija vācu dzejnieka Brokesa odas tulkojums: Rāms laiks pēc pērkona briesmas, kas iznāca 1752. vai 1753. gadā. Ar šo darbu Stenders gribēja pierādīt, ka latviešu zemnieku valodā izsakāmas arī augstas, bagātas domas, ja tikai to labi prot. Pie izteiks daudz un sekmīgi strādāts. Dabas rāmumu tēlojot, ņemti tikai tādi vārdi, kuros nav skaņas, turpretim negaisa tēlojumā šī skaņa sastopama lielā mērā.

Viņa dzejoļi, pēc toreizējā nosaukuma «ziņģes», sakopoti krājumā «Jaunas ziņģes», kas iznāca 1774. g. Turpmākā izdevumā tās iznāca 1783. g. II daļa ar nosaukumu «Ziņģu lustes» - 1789. gadā. Ar savām ziņģēm Stenders gribēja izskaust vecās tautas dziesmas, ko viņš dēvēja par blēņu dziesmām, tanīs redzēdams izsakāmies agrāko pasaules uzskatu un tās tikai mazā mērā pazīdams. Par mīlestību dziedādams, Stenders centās latviešos modināt smalkākas jūtas pret vecākiem, kungiem un arī pret Dievu. Pēc viņa domām, tādām jūtām dīglis meklējams nevainīgā mīlestībā, ko daba iedēstījusi vīriešu un sieviešu sirdis. Cildinādams uz līksmību par zeltenīti, par apkārtni, par pieticībā baudāmām dāvanām, Stenders sniedz arī tiešus skubinājumus uz čaklumu, sātību, gudrību; viņš slavē zemnieku dzīves labumus, uzrāda augstmaņu dzīves ļaunumus. Valoda un panti rit pa lielākai daļai gludi. Daudz no Stendera ziņģēm pārgāja tautā, tā: Pēc daiļas ciema meitiņas, Es blieķu dārzā biju, Jau visi ciemi priecājas, Skaista tā kā rozīte u. c.

Pirmais p o p u l ā r z i n ā t n i s k a i s darbs latviešu valodā ir Stendera Augstas Gudrības Grahmata no Pasaules un Dabbas, kas iznāca 1774. gadā. Arī še viņš griežas pret «vecu bābu pasakām», kas piemēro to velnam un raganām, kas ir Dieva darbi. Viņš apņēmies Dievam par godu un latviešiem par apgaismošanu aprakstīt pasauli un dabu. Viņš skubina latviešus cilāt prātu uz gudrības lietām. Šī gudrība 1 ) rāda Dieva godību, 2) ceļ mūs par dabas kungiem, 3) pasargā no māņticības, 4) māca pazīt sevi, savu miesu un iekšieni, tā ka var likt vērā, kas der un kaitē. Stenders še pasniedz pirmās ziņas iz kosmogrāfijas, ģeogrāfijas, dabas zinātnēm. Uzskati, kam bija lauzuši ceļu lielie pētnieki (Koperniks, Galilejs, Ņūtons u. c.), uzskati par debess ķermeņiem, par Saules sistēmu, par Zemes griešanos ap Sauli utt. tika pa daļai nu zināmi arī latviešiem. Līdz tam laikam viņi turējās pie uzskatiem, kādi atrodami viņu teikās un māņos.

Lai latviešiem būtu iespējams pašiem pie gudrības tikt, viņš tiem pasniedza ābeces. Iznāca no viņa 1782. gadā «Jauna ABC un Lassischanas mahciba». Uz vāka tai svari, kam vienā kausā grāmata un otrā brandvīns. Brandvīns sver smagāk. Klāt pieliktā dziesmā paskaidrots, ka līdzīgi grāmatai prāts cilājas mācībās un līdzīgi blašķei dzērāji iegrimst postā. Lasīšana še ierādīta pēc burtošanas metodes, vispirms iepazīstoties ar mazajiem burtiem, tad ar lielajiem. Galā pieliktajā pamācībā izskaidrots, ka šņākuļi par vienu skaņu izsaucami un «h» uzlūkojams par garuma zīmi. - 1787. g. iznāca Stendera «Bildu Ahbice.» Še iespiestas Stendera paša izgatavotas bildes, no kurām katrai klāt divrindu pantiņš. Tā pie B - bites ar pantiņu:

 

Bites ziedos medu salasa:

Tā no grāmatām nāk gudrība.

 

Stenders turpināja arī agrāko rakstnieku darbu: viņš p ā r l a b o j a  u n  p a v a i r o j a  g a r ī g o  r a k s t u krājumu. Bet, piesavinājies prātniecības laikmeta garu, viņš atrada agrākos garīgos rakstus par tumšiem, noslēpumainiem; viņš centās ienest prāta skaidrību.

Vispirms Stenders piedalījās pie Baumaņa (1754. g.) izdotās Kurzemes dziesmu grāmatas pārlabošanas. Dažas dziesmas viņš pārgrozīja, dažās pārstrādāja atskaņas (Kas var mums trūkt iekš dzīvības), dažas pārtulkoja un pielika no jauna klāt (Raudait, actiņas, ak raudait). - Bez tam Stenders gandrīz cauru mūžu strādāja pie savas īpašas dziesmu grāmatas. No tās (Jauna izskaidrota dziesmu grāmata) iznāca pirmā daļa 1783. g., otra daļa 1792. g. Še Stenders daudz veco dziesmu atmeta, paturētās pamatīgi pārgrozīja un uzņēma daudz jaunu no sevis. Viņš atrada lielāko daļu agrāko dziesmu sarakstītas «grūtiem, samisētiem, nesaprātīgiem vārdiem». Arī Fīrekera dziesmas viņam šķita gan pārgrozāmas, gan atmetamas. Viņš salika pantos arī dažus stāstus no Bībeles un baznīcas vēstures. Pielikumā viņš deva līdzi pamācības, piem.: Cik spēdams mācies grāmatas. Tās prātu uzcilā, Tās ved pie augstas gudrības Un godu sataisa. Stenders ir pirmais spēcīgākais aizkustinātājs mēģinājumiem dziesmu grāmatu pārgrozīt racionālisma garā; vēlāk no tam cēlās tā sauktā «jaunā dziesmu grāmata, kurā Stendera dziesmas ieņem pirmo vietu.

Kristīgas mācības un dziesmas ir arī Stendera Swehtas Gudrības Grahmatiņā (1774. g.). Tā sarakstīta pa daļai pēc Lafatera (savā laikā slavena vācu teologa), pa daļai patstāvīgi.

Visas kristīgās mācības Stenders centās aptvert Tahs Kristigas Mahcibas Grahmatā (1776. g.). Tanī ir 1) bībelstāsti, 2) katķisms, 3) katķisma izskaidrojums, 4) Bībeles panti. Priekšvārdā Stenders saka, ka kristīga ticība pastāv taisnā dzīvošanā. Bez tās neder ne kristība, ne pātari, ne baznīca, ne Dieva galds, ne visa ticība. Katkisma tekstā Stenders grib ienest pamatīgus pārgrozījumus. Piektais bauslis viņam saka: Tev nebūs slepkavam būt, sestā lūgšana: Nejauj mums kārdināšanā krist.

Vispopulārākā starp Stendera garīga satura grāmatām ir Swehti Stahsti (1756. g.), kas vēlāk dabūja nosaukumu: Maza Bihbele. Še uzņemti 52 Vecās un 52 Jaunās Derības stāsti, 3 gabali no baznīcas vēstures, 14 līdzības, pastaras dienas apraksts un pielikumā svētas domas dažādos gadījumos. Stāsti apstrādāti pēc J. Hībnera parauga. Pie katra ir jautājumi, mācības un svētas domas. Dažas no šīm domām pilnīgi pārgājušas tautā, tā: Nāciet, bērni, šurp ar bariem. Lai vieglāki varētu paturēt galvā, dažas notikumu un vārdu virknes iekārtotas pantos, tā katras dienas radīšanas darbs (Pirmā dienā gaisma rodas), Ēģiptes mocības. Starp domām dažādos gadījumos uzejam, piem., šādas: Kad pulkstenis sit jeb stundeni redzēdams, pieminies: tā, kā tas laiks nekavējas, bet mums nejūtot aizskrien, tāpat steidzas arīdzan mūsu dzīvības dienas uz mūžību.

Vecā Stendera v a l o d n i e c i s k i e  d a r b i radās no viņa nopietnās nodarbošanās ar latviešu valodu. Viņš centās latviešu dvēselē ieskatīties, pilnīgi viņu valodu izprast un uz viņiem saprotami runāt. Uz šādu centību viņš skubināja arī savus biedrus latviešu apgaismošanas darbā. Īpaši I šiem par labu viņš laida klajā savu latviešu gramatiku un vārdnīcu.

Stendera g r a m a t i k a (Lettische Grammatik 1761. g ; otrs pavairots

izdevums 1783. g.) apņem latviešu valodu vispusīgi. Viņš tai pievieno arī apskatu par idiotismiem (idiomām. - Red.) un dzeju. Starp idiotismiem viņš pieved vairāk nekā 200 parunas un vairāk nekā 20 mīklas. Viņš liecina, ka latviešiem, nemācītiem dzimtļaudīm, trūkstot vārdu, kas lietojami mākslās un zinātnēs vai arī kas apzīmē šai zemē svešus priekšmetus; lietām, ar kurām latvieši darbojas, viņiem nosaukumu pārpārim. Latviešu tautas dziesmas Stenders uzskata par latviešu dzejas mākslas sākumu un atrod tās par pirmatnēji rupjām; viņš liecina, ka tās vairāk apgaismotos Kurzemes apgabalos ejot mazumā, kopš tur tikušas pazīstamas viņa jaunās ziņģes.

Stendera v ā r d n ī c a (Lettisches Lexikon, dāvinājums hercogam un muižniecībai, parakstīts oktobrī 1789. g.) iedalās divās daļās: latviešuvācu un vācu-latviešu. Stenders katru uzņemto vārdu rūpīgi pārbaudījis; tikai par vārdiem, kas ņemti no Elversa un Langes vārdnīcām (kuri sevišķi apzīmēti), viņš neatbild. Vārdus, kurus viņš tura par neīstiem, viņš ieslēdz iekavās. Ievērota arī frazeoloģija un uzzīmētas daudz parunas.

Vecā Stendera v a l o d a nav brīva no ģermānismiem. Vietām sastopams ģenitīvs pēc sava noteicamā vārda («vārds tās mūžības»), lietotas dažkārt nepareizas galotnes, nepareiza kārta («magoni»), nepareizs locījums («Ar savas skaidras taisnības»). Tomēr vispār Stendera valoda ir diezgan pareiza, smalki no tautas noklausīta, spēcīga. Viņš mēģināja arī valodu tālāk attīstīt, viņu darīt smalkāku un atrast nosaukumus jauniem jēdzieniem. Cenšanās pēc pārāk lielas skaidrības viņu noveda no īstā ceļa. Strauss viņam ir «tas lielais pagānu zemes putns», taksus koks «svešas eglītes, kas kungu dārzos aug». No vecajām formām pie viņa sastopam participu ar galotni «ins»: «pļautins». Veco datīva galotni daudzskaitlī «s» viņš tura par pielāpījumu: «visiems cilvēkiems».

Stenders uzlūko apgaismību par visas labklājības p a m a t u. Ja ikviens dzīvos, kā izkopts prāts prasa, tad viss būs labi. Lai pašiem nāktu labums, kungiem jārūpējas par zemniekiem. «Kas no mazām dienām uz godu top audzināts un labi mācīts, tas gan savu mundru prātu pacels un Dievam, vecākiem, kungiem un arīdzan citiem prieku darīs.»

Vecais Stenders paceļas pāri pār visiem, kas no vācu dzimuma latviešu rakstniecībā darbojušies. Viņa dzejnieka dāvanas nav ārkārtējas, bet viņa prāts ir gaišs un spēcīgs, viņa izglītība pamatīga un vispusīga, viņa centieni nopietni un skaidri, viņa darba spēja nenogurdināma. Viņš vispusīgi aptvēra latviešu garīgo dzīvi un darīja uz to neizdzēšamu iespaidu. Tāpat zem viņa iespaida stāv turpmākie latviešu rakstniecības piekopēji, līdz latvieši paši, pie lielākas garīgas patstāvības tikuši, tur ievilka jaunus ceļus.

L i t e r a t ū r a. K. Kundziņa Vecais Stenders savā dzīvē un darbā, Jelgavā 1897. g. - K. Kundziņa sakopoti Vecā Stendera raksti, I. Pasakas un stāsti (Rīgā, 1897. g.), II. Dziesmas (Rīgā, 1901. g.). - L. Bērziņa Vecais Stenders valodas ziņā, Austrums 1897. g. - R. Klaustiņa Latviešu pastorālā lirika, Mājas Viesa Mēnešraksts 1900. g. - Kundziņa Vecā Stendera 200 gadu piemiņai, Druva 1914. g. 9.-12. b. - J. Endzelīna Vecā Stendera latviešu gramatika un vārdnīca; turpat. - Teodora Pirmais latviešu laicīgās mākslas dzejas paraugs, turpat.

 

VECĀ STENDERA BIEDRI UN TUVĀKIE PĒCTEČI

 

Astoņpadsmitā gadu simteņa otrā pusē parādās latviešu rakstniecībā vīri, kuru darbi saskan ar Vecā Stendera uzņemto virzienu. Viņi paplašina Vecā Stendera uzsākto darbību, bet savās spējās viņu nesasniedz. Viņi sacer garīgus rakstus racionālisma garā, pavairo laicīgo rakstu krājumu, ievēro latviešu praktiskās vajadzības. Par priekšzīmēm un avotiem viņiem der tie vācu rakstniecības darbi, kas nodomāti plašākām tautas daļām par pamācību. Vācu klasiskā literatūra, augstāko šķiru gara pasaules izteicēja, palika neaiztikta. Pie šiem latviešu rakstniekiem pieder: Rozenbergers, Stobe, Bergmanis, Jaunais Stenders, Mačevskis.

1) ROZENBERGERS. Johans Frīdrihs Rozenbergers (1731.-1776. g.), Jelgavas latviešu draudzes mācītājs, ir viens no pirmajiem, kas mina Vecā Stendera pēdās. Viņš laida 1773. g. klajā stāstiņus ar pamācībām («Salassischana pehc gohdigas, jaunas un augligas Laika Kaveschanas pee teem garreem Zeemas Wakareem»).

2) STOBE. Matiāss Stobe (1740.-1817. g.) ir pirmais latviešu publicists. Teoloģiju un filozofiju Karalaučos studējis, viņš pārnāca Kurzemē un nodzīvoja visu mūžu par mājskolotāju, nepieņemdams mācītāja vietas. Viņš piegrieza vērību latviešu praktiskām vajadzībām. Stobe izdeva latviešu valodā pirmo ārstniecības (1795. g.), pavāra (1796. g.), dārzkopības grāmatu (1803. g.), pamācību par bakām (1805. g.), meža likumu grāmatu (1805. g.). Viņš nodibināja un vadīja p i r m o  l a t v i e š u  ž u r n ā l u, gada ceturkšņa laikrakstu «Latwiska Gada-Grahmata», kas tika izdota 1797. un 1798. gadā. Pie tā piedalījās visi toreiz pazīstamie latviešu rakstnieki. No 1800. g. līdz mūža beigām viņš vadīja Kurzemes laika grāmatu, kas iznāca, no 1763. g. sākot.

3) BERGMANIS. Gustavs Bergmanis (1749.-1814. g.), mācītājs Rūjienā, kur viņš sev ierīkoja grāmatu spiestuvi, ir vispusīgi izglītots vīrs, kam plašas intereses. Maskavas dabas pētnieku biedrība viņu uzņēma par savu goda biedri. Viņš laida klajā daudz garīgus rakstus (starp tiem sprediķu grāmatu 1795. g., garīgas dziesmas), apgādāja Manceļa Sprediķu grāmatas piekto un Bībeles trešo izdevumu. Pie viņa laicīgajiem rakstiem pieder «Labbu ziņņu un padohmu Grahmata» (1791. g.). No 1792. līdz I800. g. viņš sastādīja Vidzemes kalendāru. Viņš izdeva pirmos latviešu tautas dziesmu krājumus 1807. un 1808. g. (Sammlung acht lettischer Sinngedichte), kopā kādas 500 dziesmas, un atstāja rokrakstā latviešu vārdnīcu. Savā grāmatu krātuvē viņš savāca pēc iespējas visas latviešu grāmatas.

4) JAUNAIS STENDERS. Aleksandrs Jānis Stenders jeb Jaunais Stenders (1744.-1819. g.), Vecā Stendera dēls, mācītājs Sunākstē, staigāja tēva pēdās. Viņš izdeva pavairotu Augstas Gudrības Grahmatu (1796.g.). Līdzīgi tēvam viņš laida klajā Dzeesmas, Stahstu-Dzeesmas, Pasakkas (1805. g.). Še pārdzejoti, tulkoti arī daži Birgera un Šillera dzejoļi. Dziesmas ir arī viņa Dzeesmu-Kalendarī (1811. g.). Pazīstamākās no viņa dziesmām: Brāļi, šodien priecājties, Puiš, seglo man to dūkano. Jaunais Stenders sarakstīja arī plašākus darbus. Viņš izdeva pirmo lugu latviešu valodā: Lustes-Spehle no Zemmneeka, kas par Muischneeku tappe pahrwehrsts (1790. g.), kas vēlākos izdevumos dabūja nosaukumu Žūpu Bērtulis. Tā pārstrādāta pēc dāņu dzejnieka Holberga un apkaro dzeršanu. Bērtulis, no dzēruma atmodies, redz sevi par kungu, kā tāds rīkojas, bet vēlāk viņam par to jāatbild. Pēc vācu pedagoga Zalcmaņa apstrādāta grāmata Pilniga izstahstischana, kahdā wihzē Auzan Ehrnests no zemneeka par Brihwkungu cehlees (1807. g.). Še aprādītas domas, ka, kārdinājumus pārvarot, kārības savaldot, tiek par brīvkungu. Jaunais Stenders turējās pie uzskata, ka latvieši pārvācojami. Tikai kamēr viņi vēl vāciski neprot, viņš sniedz tiem grāmatas latviešu valodā. Lai paveicinātu vācu valodas iemācīšanos, viņš sarakstīja latviešiem pirmo vācu valodas mācību ( 1820. g. )

5) MACEVSKIS. Frīdrihs Gustavs Mačevskis (1760.-1813. g.), Ārlavas mācītājs, izdeva kopā ar Jauno Stenderu, Launicu un Bilterlingu tā saukto jauno dziesmu grāmatu (1806, g.), kurā no viņa ap 150 dziesmu. Viņš laida klajā arī Jaunu Sprediķu-grāmatu (1793. g.). Daudz rakstu no viņa Stobes Gada-Grāmatā. Šai žurnālā iespiests arī viņa pēc Zalcmaņa apstrādātais raksts par audzināšanu: Kā Prahtneeku Jannis sawu dehlu Kristapu irr audzinājis? (1798. g.). Rakstā piemēros norādīts uz pašdarbības, tiešas aplūkošanas, ārējo jutekļu attīstības svaru.

Apgaismošanas gadu simteņa prāta centieni atrada pretsvaru hernhūtiešu jeb brāļu draudzes darbībā, kurā izsacījās piētisms.

Kurzemnieki un vidzemnieki, Vācijas augstskolās studēdami, iepazinās arī ar piētismu. Halles augstskolu, kur studēja Stenders, Franke bija pārvērtis par piētisma centru. Šis gara virziens ne vien nostājās pret racionālismu, bet arī neapmierinājās ar luteriešu prasījumiem. Neaprobežodamies ar skaidru evanģēlija sludināšanu, tas lika vislielāko svaru uz to, ka paši ļaudis ir tādi un dzīvo tā, kā Kristus prasa. Hernhūtieši jo plaši šos prasījumus izveda dzīvē.

Vajātos brāļu draudzes locekļus, ko vadīja namdaris Kristjānis Dāvids, uzņēma savā muižā Bertelsdorfā Saksijā grāfs Cincendorfs 1722, g. Šo koloniju nosauca par Hernhūti, no kam brāļu draudzes locekļi dabūja hernhūtiešu nosaukumu. Grāfs Cincendorfs izglītojās Frankes mācības iestādē, ieauga piētismā un turpmāk darbojās tā garā. Kad Hernhūtes kolonistos ieviesās nesaticība un ienaids, viņš ar dziļu sirsnību viņu starpā ieveda vienprātību. Kolonisti nodibināja ciešāku organizāciju un izplatīja savu darbību arvienu tālāk.

Vidzemē hernhūtieši ieradās 1729, g. uz Krimuldas mācītāja Grīnera (Grūner) uzaicinājumu. Še atnāca pats K. Dāvids ar diviem palīgiem. No Rīgas viņus ģenerālsuperintendents Fišers izraidīja; bet arī Grīneram, kas cerēja viņos atrast tikai labus kalpus un priekšzīmīgus strādniekus, viņi nebija pa prātam. Viņus uzņēma Valmiermuižā ģenerāliete Halarte. No šejienes tad nu hernhūtisms laida saknes Vidzemē. Hernhūtieši čakli mācījās latviski un mēģināja iegūt ļaužu cienību un uzticību. Halarte cēla Jēru kalnā pie Valmieras pirmo saiešanas kambari Vidzemē un nodibināja (1737. g.) semināru, kur izglītojās skolotāji un sludinātāji. Viņa atvēra arī zemnieku skolu.

Hernhūtisms īpaši ar to tika par dzīvu spēku, ka tas ierādīja draudzes locekļu pašdarbībai jo plašas robežas. Vidzemes brāļu draudzes priekšniekam jeb presbiteram, kas dzīvoja Jaunveļķos, bija padoti diakoni jeb tētiņi, kuri, divpadsmit skaitā, bija sūtīti no Vācijas. Bet, tā kā ciema kambaru bija vairāk simtu, tad draudžu vadība īstenībā atradās tautas priekšnieku jeb sacītāju rokās. Tādā kārtā hernhūtisms nebija iznīdams. Kad arī hernhūtiešu organizācijas slēdza, sacītāji darbojās tālāk, palikdami nešaubāmi arī vajājumos. Hernhūtiešu darbība tad arī sniedzas līdz pašiem jaunākiem laikiem. No hernhūtisma dabūjuši neizdzēšamus iespaidus tādi latviešu rakstnieki kā Neikens, Poruks.

Brāļu draudzes darbinieku starpā 18. g. simtenī redzams Juris Indriķis L o s k i l s, dzimis 1740. g. kā Rindas mācītāja dēls. Izglītojies brāļu draudzes seminārā Saksijā, viņš bija dažās vietās ārzemēs gan par mācītāju, gan par skolotāju. 1782. g. viņu aicināja uz Vidzemi par brāļu draudzes priekšnieka palīgu; pēc viņš tika par priekšnieku. Lai aizstāvētu draudzes lietas, viņš pārgāja uz Pēterpili. Še viņš sastādīja brāļu draudzei Garīgas dziesmas, kas iznāca 1790. g. Šis dziesmu krājums pazīstams tautā par Pēterburgas grāmatu. 1802. g. Loskils aizgāja uz Ziemeļameriku par priekšnieku turienes draudzēm. Viņš mira 1814. g.

Bez minētā krājuma Loskils (1797. g.) laida klajā Liturģijas jeb Slavas dziesmas un Lūgšanas ar simts garīgām dziesmām pielikumā. Loskila dziesmas pa lielākai daļai oriģināli. Tanīs izsakās patiesa dievbijība un ticība. Dažas no tām uzņemtas arī luteriešu dziesmu grāmatās. Pie pazīstamākām pieder: Ar to mīļu Jēzus vārdu, Mans bērniņ, es tev mīlēju, Labrīt, labrīt, jūs biedriņi.

 

 

II. BRĪVLAIŠANAS LAIKS

 

Gadu simteņu mijā nogatavojās doma par cilvēka brīvību. Attiecībā uz latviešiem tā izsakās dažu vīru sabiedriskos centienos un dažu rakstnieku literāriskos darbos.

 

I. ATSVABINĀŠANAS CENTIENI

 

Atnāca brīdis, kad latviešu, Kurzemes un Vidzemes zemnieku stāvoklim bija jāpiegriež vairāk vērības. Tas bija tapis nepanesams un darīja nemieru arī augstākām šķirām, muižniekiem un valdībai. Pie tam dažas skaņas no Eiropas straujajām kustībām astoņpadsmitā gadu simteņa beigās sniedzās līdz Baltijai. Še radās vīri, kas bija iepazinušies un iedraudzējušies ar franču brīvības sludinātāju (Voltēra, Ruso u. c.) domām un aplūkoja šejienes apstākļus viņu garā. Sāka nopietni interesēties par zemniekiem, par viņu dzīvi, par viņu attiecībām pret citiem. No vienas puses, tika nemācītā, kultūras neaiztiktā tauta augstu cildīta, pat dievināta, no otras puses, ievēroja viņas necilvēciski nospiesto stāvokli. Sakarā ar to radās dzejā pārmērīga, raudulīga jūtelība (sentimentālisms), sabiedriskā dzīvē, politikā centieni pēc zemnieku atsvabināšanas.

1) ŠVARCENBERGS. Pirmais, kas Baltijā uzstājās par zemnieku atsvabināšanu, ir Eižens Švarcenbergs (1717.-1779. g.). Dzimis un izglītojies Vācijā, viņš bija (1745.-1775. g.) Vidzemes igauņu daļā par mācītāju, tad par ģimnāzijas skolotāju Jelgavā, pēdīgi par muižas pārvaldnieku Maskavas guberņā. Pēc tam kad viņš bija laidis klajā dažus rakstus par dzimtbūšanas postu un par dzimtīpašuma labumiem, viņš uz ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājumu izstrādāja apcerējumu par Vidzemes zemnieku stāvokli, ko 1763. g. aizsūtīja uz Pēterpili. Še viņš uzrāda zemnieku pilnīgu piederību kungam. Tā ir par cēloni zemnieku nolaidībai; bezrūpībai, žūpībai. Šādā stāvoklī tautai draud tikumiska izvirtība. Dzimtbūšana kaitē arī valsts interesēm. Tā pamazām atceļama, klaušu vietā zemniekiem uzliekami naudas nodokļi. Vēl vairāk labuma atnestu zemniekiem, muižniekiem un valstij, ja zemniekiem būtu pilnīgas īpašuma tiesības uz savas apstrādātās zemes ienākumiem. Ķeizariene uzdeva 1764. g. ģenerālgubernatoram rūpēties par zemnieku likteņa atvieglināšanu. Valdības priekšlikumus Vidzemes muižnieki apsprieda 1765. g. sasauktajā landtāgā.

2) BARONS ŠULCS. Šai pašā landtāgā lika priekšā Aizkraukles un Rīmaņmuižas dzimtkungs Kārlis Frīdrihs Šulcs (1720.-1782. g.) kā Vidzemes landrāts savās muižās (1764. g.) ievestos likumus, lai tos pārbaudītu un vispār pieņemtu. Šie likumi noteica, 1) ka visa kustama manta ir zemnieka paša īpašums, 2) ka viņš patura savas mājas uz bērnu bērniem, 3) ka dzimtkungs nedrīkst klaušas pārgrozīt, 4) ka dzimtkungs nedrīkst veselas dzimtas vai viņu locekļus pārdot. Priekšlikumu nepieņēma; likumu grāmatu nosprieda iznīcināt.

3) MERĶELIS. Starp latviešu brīvības karotājiem stāv pirmajā vietā Garlībs Merķelis ( 1769.-1860. g.) . No sava tēva, Lēdurgas mācītāja, dabūjis ierosinājumus uz patstāvīgu domāšanu un ideālu cenšanos, viņš lielu daļu savas izglītības smēla no tēva bagātās bibliotēkas, kur redzamu vietu ieņēma franču apgaismošanas laikmeta rakstnieku (Voltēra, Ruso u. c.) darbi. Tēvam mirstot (1782. g.), viņam nebija iespējams baudīt kārtīgu skolas mācību. Vidzemē dažās vietās par mājskolotāju būdams, viņš iepazinās ar latviešu zemnieku nospiesto stāvokli. Savus novērojumus viņš izlietoja grāmatā Latvieši (Die Letten), kas nāca klajā 1796. g. Tai pašā laikā Merķelis aizgāja uz Vāciju un studēja Leipcigā medicīnu. Vācijā viņš iemantoja arī ievērojama un bīstama avīžnieka vārdu. Pēc viņš pārnāca atkal Vidzemē, nometās Depkina muižiņā, Katlakalna draudzē, piedzīvoja, prieka asaras raudādams (1819. g.), latviešu brīvlaišanu, mira 1860. g. un tika paglabāts Katlakalna kapsētā, kur viņa dzimšanas simtgadu piemiņai (1869. g.) latvieši viņam uzcēla pieminekli.

Visi Merķeļa raksti sarakstīti vācu valodā. Bet neviens no vāciešiem nav tik dziju dalību ņēmis pie latviešu grūtā likteņa, nav ar tādu drosmi, spēku un veiksmi uzstājies pret latviešu kalpinātājiem kā taisni viņš. Rakstījis viņš ļoti daudz, izdevis daudz grāmatas, vadījis laikrakstus; bet par savu sevišķo uzdevumu viņš uzlūkoja mazināt postu miljonam nelaimīgu cilvēku, aizmirsdams savas personiskās intereses un izciešamās grūtībās. Savā grāmatā Latvieši (1796. g.) viņš gribēja atklāt izglītotajai pasaulei un valdībai latviešu postu un pierādīt, ka to prasa tikpat valdības, kā arī pašu muižnieku intereses, lai Baltijā atceļ dzimtbūšanu. Viņš norāda, ka visas latviešu peļamās īpašības - kūtrība, viltība, gļēvulība, neuzticība, tieksme uz žūpību - cēlušās no gadu simteņiem ilgās verdzināšanas. Grāmata rakstīta ar ugunīgu sajūsmu par latviešu labklājību un ar nesaudzošu īgnumu pret viņu apspiedējiem. Līdzīga rakstura arī citas viņa grāmatas par latviešiem. Pie tām pieder: Vidzemes senatne (Die Vorzeit Livlands, 1797.-1799. g.), kur spilgtās krāsās tēlota latviešu senatne, tad viņu apspiešanas vēsture: Brīvie latvieši un igauni, kas iznāca pēc brīvlaišanas un pasniedz ziņas, ko darījuši zemnieku labā poļu, zviedru un krievu valdnieki. Merķelis savos rakstos tieši griezās pie ķeizara Aleksandra I un darīja viņam tos pieejamus; viņam ir sava dalība pie tā, ka 1804. g. iznāca Baltijas zemnieku likumi, kas stipri norobežoja muižnieku patvarību un 1817.-1819. g. atcēla Baltijā dzimtbūšanu. Ievērojamākais no Merķeļa dzejiskiem rakstiem Vanem Imanta (1802, g.), kur viņš dzīvās gleznās tēlo latviešu un lībiešu cīņu ar vāciešiem, kas atspoguļojas divkaujā starp Imantu no latviešu puses un agrāko lībiešu virsaiti, vēlāk kristīgo Kaupu no~ vāciešu puses. Imanta Kaupu uzvar, bet šis viņu ievaino ar sazāļotu zobenu, tā ka arī Imanta mirst.

Merķelis gāja tālāk nekā Vecais Stenders. Viņš ne vien rūpējās par latviešu apgaismošanu, bet arī karoja par to, lai latviešu apstākļi tā iegrozītos, ka viņi var svabadi attīstīties un tikt pie savas patstāvīgas, īpatnīgas kultūras. Merķeļa nopelnus tad arī prata īsti cienīt tikai latvieši paši, kad viņi sāka mosties uz patstāvīgiem centieniem. Latviešu tautisko centienu ceļlauži smēla daudz sajūsmas un ideālisma no Merķeļa. Arī viņa uzskatus par latviešu varonīgu senatni viņi piesavinājās.

L i t e r a t ū r a. P. Gailīša G. Merķelis, Jaunības Literatūra 5 gr. - M. Muller-Jabusch, Thersites, Die Erinnerungen d. deutschbalt. Journalisten G. Merkel, Berlin, 1921.

 

 

2. BRĪVLAIŠANAS LAIKA RAKSTNIEKI

 

Rakstnieki, kas brīvlaišanas laikā raksta tieši priekš latviešiem, neaprobežojas ar to, ka viņi cenšas latviešus pašus labot, bet viņi piegriež vērību arī viņu apstākļiem, sajūsminās par zemnieku sirsnību, uzrāda viņu iedzimtās un izkopjamās dāvanas, sagatavo viņus uz dzīves pārgrozībām, kas notiek, viņus no dzimtbūšanas atsvabinot.

1) ELVERFELDS1. Šai laikā met skatu latviešu dzīvē Kārlis Gothards Elverfelds (1756.-1819. g.), Apriķu mācītājs. Vācijā studēdams, viņš nodarbojās ar tā laika vācu filozofiju (Kantu, Fihti, Sellingu). Viņa Līgsmības grāmatā (1804. g.) atrodami pirmie plašākie latviešu oriģinālraksti.

Še iespiesta pirmā latviešu idille Bērtulis un Maija. Idillei seši heksametros sarakstīti dziedājumi. Tanīs tēlota latviešu jauniešu (Bērtuļa un Maijas) laucinieku dzīve, izšķiršanās. Bērtulim kungiem līdz uz Vāciju aizejot, mēģinājumi viņus galīgi izšķirt, visu škēršļu pārvarēšana un laimīga satikšanās. Dažiem tēlojumiem dzejiska vērtība.

Līgsmības grāmatā nāca klajā arī pirmā latviešu oriģinālluga Tā dzimšanas diena, ar kuru rakstnieks gribēja norādīt uz baku potēšanas labumu. Vecāki, kuri saviem bērniem likuši potēt bakas, izglābj tos no nāves. Daži skati tērpušies raudulīgā jūtelībā.

Blakām šim oriģinālam stāv pēc Kocebū tulkotās lugas: Ilarions, tas sirds žēlīgais brālis un Mūsu Jānītis. - Elverfelds pamāca arī, kā izrādāmas lugas un kā sakāmi vārdi dramatiski iztēlojami.

Sevišķs nopelns Elverfeldam, ka viņš visādi pabalstīja un darīja pazīstamu Neredzīgo Indriķi, pirmo latvieti, kas parādās ar saviem darbiem mākslas dzejnieku vidū.

2) NEREDZĪGAIS INDRIĶIS. Neredzīgais Indriķis (1783.-1828. g.) dzīvoja, skrodera un kurpnieka darbus strādādams, Apriķu Elkuleju mājās. Savā piektajā gadā viņš tika neredzīgs. Viņa gars tomēr attīstījās. Kokus viņš izšķīra pēc lapām, puķes pēc smaržas, ceļu sataustīja ar nūju. Viņa vecākais brālis viņam lasīja priekšā grāmatas; vēlāk to darīja kāds zēns, kuru Indriķis pats bija iemācījis lasīt. Sevī nogremdēdamies, Indriķis sāka sacerēt dziesmas, papriekšu bez atskaņām, vēlāk pēc toreizējo dziesminieku parauga ar atskaņām. Reiz dziesmu sacerējis, viņš to paturēja galvā. Bez tam viņš sacerējis arī sprediķus, no kuriem kādus Elverfelds noklausījies. Šis Indri ka gādnieks un cienītājs izdeva (1806. g.) viņa dziesmas, sarakstīja tām priekšvārdu, rūpējās par viņu izplatīšanu, rakstīja par Indriķi vācu laikrakstos. Indriķis savās dziesmās aizņem gadu laikus, rītu, vakaru, zemnieku dzīvi, skubina uz mācīšanos un skolu apmeklēšanu, apsveic dzimtbūšanas atcelšanu. Latviešu brīvlaišanu Indriķis attēlo sevišķā dramatiskā alegorijā Brīvestības precēšana, kurā bagāts brūtgans ir brīvības labums, nabaga brūte - brīvība, brūtgana draugi - gādātāji par brīvības ievešanu, brūtes audzinātāji - dzimtkungi, bābas - brīvības smādētāji. Indriķa dziesmas sacerētas pēc to laiku dziesminieku (īpaši Stendera) parauga. Viņas aizplūst gan sēri, gan pamācoši, tērpdamās vietvietām savu paraugu nedzejiskā izteiksmē.

3) LAUNICS. Pie darbiem, kas sakarā ar dzimtbūšanas atcelšanu, ņēma stipru dalību Kristians Frīdrihs Šmits fon der Launics (1773.1832. g.), Grobiņas apriņķa prāvests, filozofijas doktors. Viņš bija par latviešu tautskolu ierīkošanas komisijas locekli, daudz rūpējās par latviešu skolu atvēršanu un māju mācību. Viņa raksti norāda uz jaunu posmu latviešu dzīvē. Starp tiem atrodami: No Brīvības un viņas iecelšanas Kurzemē (1819. g.), Izteikšana no tās krāšanas lādes, kas Liepājas pilsētā iecelta ir (1825. g.), Pamācība no Nomu-Kontraktu rakstīšanas (1826. g.), Stāsti no krievu tautas un valsts (1829. g.).

4) VATSONS. Uzcītīgs un sirdīgs latviešu draugs ir Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777.-1826. g.), Lestenes mācītājs. Priekšlasījumus par latviešiem Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā turēdams, viņš aplūkoja latviešu pagātni, kurā redzēja (līdzīgi Merķelim) varonību un spožumu, norādīja uz latviešu tuvo radniecību ar leišiem un slāviem, nāca klajā ar priekšlikumiem, kā latviešu attīstība veicināma. Viņš tulkoja (kopā ar Kēleru un Fogtu) Kurzemes zemnieku likumus (1817. g.), sastādīja lasāmu grāmatu latviešu bērniem (1816. g.), kurai ņēma vielu no latviešu dzīves. - Vatsons ir latviešu avīžniecības nodibinātājs: 1822. g. viņš kopā ar spiestuves īpašnieku Stefenhāgenu sāka Jelgavā izdot pirmo latviešu politisko laikrakstu Latviešu Avīzes. Šim uzņēmumam viņš nesa lielus upurus, daudz strādādams un skubinādams, par pabalstu rūpēdamies, gandrīz ik nedēļas, daudzkārt sliktā ceļā, piecas jūdzes uz Jelgavu braukādams. Bet viņš apzinājās, cik svarīgs viņa darbs. Pirmā gada gājuma beigās viņš liecina: Tie latvieši, kas savu tautu no tiesas mīļo un ciena, un visi latviešu )aužu īsti draugi to labi zina, ka mēs neesam velti strādājuši un ka neesam nieka lietu uzņēmuši.

5) GIRGENSONS. Šai laikā starp vidzemniekiem ievērojams Kristofors (Kristaps) Reinholds Girgensons (1752.-1814. g.), Ērgļu, vēlāk Jaunpiebalgas mācītājs. Viņš pieder pie Vidzemes jaunās, racionālisma garā sastādītās (1809. g.) dziesmu grāmatas izdevējiem. Viņa laicīgie raksti viņa dzīvības laikā bija pazīstami mazā mērā. Pēc viņa nāves nāca klajā viņa Stāsti, pasakas, dziesmas un mīklas, par pamācīšanu un izlustēšanos (1823. g.) un angļu rakstnieka Defo visā kultūras pasaulē pazīstamais darbs Robinsons Krūziņš (1824. g.), tulkots pēc vācu rakstnieka Kampes apstrādājuma. Girgensons dzejas stilā pārspēj sava laika biedrus: dažas viņa dziesmas norit netraucētā jaukskaņā, tā, piem., Draugu dziesma (Tā nevar še palikt, kā bijis, kur mēness te aug un te zūd), Svešinieka dziesma, Meitas dziesma vērpjot (Ratiņ, tec arvienu, klusu nestāvi, smalku pavedienu meitai sagriezti).

Literatūra. L. Bērziņa Neredzīgais Indriķis un viņa dziesmas. Der.gr. nodaļas izdevumā 1900.g.

 

 

III. PĒC DZIMTBŪŠANAS ATCĒLUMA

 

Lai gan latvieši ar dzimtbūšanas atcēlumu īstu brīvību neieguva, tomēr centieni pēc svabadības dabūja cik necik pamata. Sāka vairāk rūpēties par viņu izglītību, apspriest pa daļai ar viņiem kopā dažus sadzīves jautājumus. Piesniedzās viņiem tuvāk vispārīgā kultūra, un sāka arī no viņiem pašiem rasties rakstnieki un dzejnieki.

 

 

 

1. KLASICISMA ATBALSIS

 

Astoņpadsmitā gadu simteņa beigās uzplauka Vācijā klasicisms, kas, ņemdams par paraugu grieķu un romnieku dzeju, centās pēc noskaņota, plastiska daiļuma. Klasicisms pamatojās uz izkoptām sadzīves formām, kādu latviešiem nebija. Tomēr vācu klasicisms mēģināja arī cieši pieslēgties dabai, jūtu saturā un izteiksmē būt pilnīgi dabisks. Še latviešu rakstu kopēji atrada dažus elementus, kas arī latviešu dzejā pārdēstāmi. Stāvēdami zem lielo vācu klasiķu - Šillera un Gētes - iespaida, viņi dažus viņu sīkākus darbus sniedza latviešiem un mēģināja latviešu dzejā ienest kaut ko no viņu gara.

1) HŪGENBERGERS. Klasicisma centieniem visstiprāk pieķeras Kārlis Hūgenbergers (1784.-1860. g.). Studēdams (no 1801. g.) Jēnā un no turienes allaž apmeklēdams Veimāru, kur dzīvoja Šillers un Gēte, viņš dabūja tiešus iespaidus no vācu klasiķiem. Pārnācis Kurzemē un pieņēmis mājskolotāja vietu kādā muižnieku dzimtā, viņš (1812. g.) ceļoja uz Iekškrieviju, kur iemācījās krievu valodu. Viņš tad ir pirmais, kas tulko latviski krievu dzeju, īpaši dažas Krilova pasakas. Savos vīra gados (1814.1851, g.) viņš darbojās Ārlavā par mācītāju. Vēlāk viņš dzīvoja Jelgavā, kur bija par 1824. g. dibinātās Latviešu Literāriskās jeb Latviešu Draugu biedrības priekšnieku.

K. Hūgenbergers daudz strādāja pie «Latviešu Avīzēm». Sakopotas viņa dziesmas iznāca grāmatā: Derīgs laika kavēklis (I - 1826. g., II 1827. g.). Priekšvārdā viņš norāda, ka dziesmas būtību nevar citādi apzīmēt kā dziedot, ka laba dziesma ir kā skaists bērns, kas visiem patīk, kaut gan nezin, kā to saukt. Viņš iet pāri pamācības principiem un cenšas ar dziesmām atspirdzināt, sirdi pacilāt. Hūgenbergers sniedza pirmo Šillera Pulksteņa dziesmas tulkojumu. Bez tam viņš tulkoja daudz Šillera balādes (Meitiņa no svešuma, Galvojums u. c.). Viņš sniedza arī tulkojumus pēc Gētes (Zvejnieks), Birgera (Tā dziesma no goda vīra). Daudz viņš tulkoja pēc Hēbeļa (Auzu pūtelis, Vaktnieks pusnaktī u. c.). Viņš sacerējis arī dažus oriģinālus (Sērdienītis lagzdīgalai, Ticība) un tulkojis daudz garīgu dziesmu (4 sašuvumi).

Hūgenbergers meklēja savai daiļuma sajūtai jaunus izteiksmes līdzekļus. Viņa garā dabū latviešu valoda jaunu veidojumu. Viņš tiecas pēc vārdu īsinājumiem («salda gaida», «mākoņu zīles»), rada jaunus salikteņus («rītsaule», «saulkalns»), lieto zīmīgus darbības vārdus (Dzīvībiņu a i z r a u d ā j u sirdsēstos, Sirds nevar i z p u k s t ē t, Tas u z g u l s t drošam amatam). Vispār Hūgenbergers dod vārdiem savā starpā zīmīgas, tēlojošas attiecības. Šillera Pulksteņa dziesmas tulkojumā uzejam šādus teicienus: Tas šeitan ilgu mūžu baudīs; Un māte mīļas rūpes rāda, Par viņa zelta rītu gādā; Kaut zeltu mūžam viņa viena, Tās jaunās mīlestības diena.

Hūgenbergera raksti maz izplatījās; bija toreiz maz latviešu, kas viņa dzejas daiļumus mācēja cienīt. Bet turpmākie dzejas valodas attīstītāji daudz mantoja no Hūgenbergera. Viņa iespaids manāms arī pie Jura Alunāna, kas liecina par viņu: Tu dziedāji skanīgi, jautri Latviešu mēlē papriekš spēcīgs, kā cits jau neviens.

L i t e r a t ū r a. Teodora Hugenberģers mūsu valodas un rakstniecības laukā, Austrums 1886. g. - K. Kundziņa Kārlis Hugenberģers, Zin. komisijas 4. Rakstu krājums 1888. g.

2) LUNDBERGS. Kā klasiķu tulkotājs stāv Hūgenbergeram blakus Jakobs Florentīns Lundbergs (1782.-1858.), Biržu un Salas draudzes mācītājs (1806.-1856. g.). Viņa laikā bija Biržos par ērģelnieku Līventāls, viens no latviešu dzimuma pirmajiem dzejniekiem, kam Lundbergs tika par ceļa rādītāju rakstniecības laukā. Lundbergs pieder pie Latviešu Literāriskās biedrības dibinātājiem un bija (1838.-1845. g.) par viņas priekšnieku.

Liela daļa no viņa dzejiskiem rakstiem iznāca vispirms Latviešu Avīzēs. Vēlāk tie sakopoti grāmatās: Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums (1850. g.), Stāstu dziesmas (1862. g.). Pirmajā no šīm grāmatām ziņģes, pasakas, mīklas, mācības, dziesmiņas, stāsti, otrā - Šillera balāžu tulkojumi. Šillera Dziesma no baznīcas pulksteņa iznāca atsevišķi (1827. g.) gandrīz reizē ar Hūgenbergera tulkojumu. Lundbergs nav dzinies pēc valodas pārveidošanas, bet centies lietot tautā parastos teicienus un vārdus. Viņa darbos trūkst to dzejas smalkumu, ko atrodam pie Hūgenbergera, bet tie tautā daudz vairāk izplatījās. Viņa nemākslotajai izteiksmei Šillera Pulksteņa dziesmā, īpaši īsajās, strauji aizritošajās rindās, vietām labāka skaņa nekā pie Hūgenbergera. Starp viņa oriģināliem vislabāk izdevusies Bērnu vakara dziesmiņa (Saule piekūst, Sāk jau apgulties).

Pamācības nolūkā Lundbergs latviešiem pārstrādājis (lokalizējis) stāstus: Ciems, kur zeltu taisa (pēc Cšokes, 1830. g.), Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca (pēc Šmita, 1834. g.), Pēteris jauns vientulis (1836. g.). Pirmā no šīm grāmatām laista klajā ar G. Merķeļa gādību. Tanī norādīts, kā panīcis ciems septiņu gadu laikā top par glītu un turīgu. Ļaudīm jāapņemas: 1) neiet krogā, 2) ne bārties, ne lamāt, ne lādēt, ne melot, 3) Dievu lūgt rītos un vakaros, 4) netaisīt jaunus parādus, 5) piedzērušos izstumt no sabiedrības, 6) gādāt, ka laukos nav zāļu, istabās - netīrumu, 7) miesu turēt tīru.

Klasiķu tulkotāji centās latviešiem iegūt jaunu iecirkni pasaules literatūrā un uzstādīja mērķus, kurus latvieši spēja sasniegt tikai uz augstākas kultūras pakāpes.

 

 

 

2. PROZAS RAKSTI

 

Latviešu dzīvei pamazām atsvabinoties un paplašinoties, radās vajadzība pēc daždažādiem rakstiem. Savs kalendārs tika nepieciešams katrā mājā; prasījumi pēc laikrakstiem pieauga; nopietnos dzīves jautājumos daudzkārt pietrūka padoma, ko cerēja atrast grāmatās un avīzēs; spēja un kāre lasīt arvien vairāk izplatījās. Šis vajadzības apmierināja prozas rakstnieki, publicisti, no kuriem dažs pavirzīja uz priekšu latviešu prozas stilu, novērodams latviešu valodas īpatnības. Pie šiem rakstniekiem pieder: Konrāds Šulcs, Treijs, Bērents, Pantēniuss, Rūdolfs Šulcs.

1) KONRĀDS ŠULCS. Libegots Oto Konrāds Šulcs (1772.-1840. g.), mācītājs Žeimē, vēlāk (no 1800. g.) Lindē-Birzgalē, ņēma dzīvu dalību pie periodiskiem izdevumiem: Latviskas Gada-Grāmatas, Latviešu Avīzēm, Latv. ļaužu drauga. Še iespiesti no viņa stāsti, pasakas, dzejoji, apraksti. Viņš piegrieza vērību mūsu dzimtenes ģeogrāfijai un vēsturei. Viņš, piem., sniedza aprakstu par Daugavu, sarakstīja Kurzemes vēsturi (Kurzemes Stāstu-grāmata; 1832. g.).

2) TREIJS. Hermanis Treijs (1794.-1849. g.), Rīgas Jāņa draudzes mācītājs, izsūtīts 1846. g. uz Kaunu, dēvējams par Vidzemes avīžniecības nodibinātāju. Kad bija dažus gadus dzīvi piedalījies pie Vidzemes kalendāra sastādīšanas, viņš 1832. g. nodibināja nedēļas avīzi Tas Latviešu )aužu draugs, kas pastāvēja līdz viņa aiziešanai no Rīgas. Ap šo laikrakstu viņš pulcināja visus toreiz pazīstamos latviešu rakstniekus, veda arī ar paskubinājumiem un padomiem gaismā dažus jaunus rakstniekus no latviešu pašu vidus, starp tiem Ansi Leitānu. Bez tam Treijs izdeva trīs gadus ( 1836.-1838. g.) periodisku rakstu (desmit burtnīcas gadā) : Dieva vārda mīļotājiem, no dažādiem rakstniekiem še uzņemdams sprediķus, līdzības, stāstus, dziesmas, ziņas. Viņš sarakstīja arī baznīcas vēsturi (Kā gājis pasaulē ar kristīgu ticību, 1846. g.).

3) BĒRENTS. Jānis Teodors Bērents (1784.-1866. g.), Suntažu mācītājs, ir tā laika ievērojamākais kalendārnieks. No 1825. g. sākot, viņš 38 gadus sastādīja Vidzemes kalendāru, bez tam piedalīdamies pie dažādiem periodiskiem izdevumiem. Viņš laida klajā grāmatas: Stāsti par ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā (1854. g.) un Zelta meklētāji (1860. g.). Savos rakstos, kas pa lielākai daļai pārstrādāti no vācu valodas, viņš cenšas pamācīt un mēģina tos tērpt īsti latviskā izteiksmē. Viņš ir veikls stāstītājs, kura darbus labprāt lasīja.

4) PANTBNIUSS. Vilhelms Pantēniuss (1806.-1849. g.), latviešu rīta mācītājs Jelgavā, ir starp vācu dzimuma rakstniekiem vislabākais prozaists. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās savas draudzes kopšanai, tai visās grūtībās pašaizliedzīgi palīdzēdams. Jelgavas apgabalu viņa laikā piemeklēja plūdu briesmas (1837. g.), bads (1845. un 1846. g.), holeras sērga (I848. g.). Pantēniuss līdzēja, kur varēja. Viņš savā draudzē nodibināja 6 skolas un lūgšanas namu (Kalnciemā). Pantēniuss mācīja un rakstīja ar sirsnību un aizgrābtību. No 1835. g. līdz sava mūža beigām viņš vadīja Latviešu Avīzes. Viņš nomira pārpūlējies nervu drudzi. Latv. Avīzēs viņš rakstīja par daždažādiem jautājumiem. Daži no viņa avīžu rakstiem iznākuši grāmatās: Pirmais solis uz laimi (1838. g.), Otrais solis uz laimi (1840. g.). Lai daba laikā modinātu paļaušanos uz Dievu, viņš laida klajā Pirmo Nieku-grāmatiņu, kur nav nieki iekšā (1846. g.). Tanī viņš ar humoru tēlo nezūdošos zvirbuli, viņa uzturu, apģērbu, skolu, stāsta par īstu mātes mīlestību un salīdzina ar to Dieva mīlestību. Vienumēr viņš atrod gleznas no latviešu dzīves. Zvirbulis lec «skaidri kā mežsargs, kad šis izskrien no istabas ārā malkas zagli ķīlāt». «Zvirbuļu tautai nebūt magazīnes nav, nedz arī magazīnes vīri, nedz arī uz buntes kokiem tiem ir sagriezts, cik tai magazīnē labības būtu, ja visa labība jau sen nebūtu izgrābta kļuvusi; tiem jau arī nav kāda jauna tiesa, kas žēlīgi un sirdsžēlīgi ļaudīm visulabākos miltus iegādā.» «Ja lielceļi sasniguši un saputināti, viņš jau nevar ļaudis apziņot, lai nebrauc mežā, bet lai nāk ceļiem atšķipelēt sniegu nost.» «Paši tie zvirbuļi gan nebūtu skaudīgi kā krodzinieki, kam blakām krogi ir.» Pantēniusa proza aizplūst strauji, spēcīgi, uz visām pusēm skatus dzīvē mezdama; un visa pasaule jau ir gleznu pilna. Tā ir sprediķotāja valoda, kas grib aizkustināt un pārliecināt. Zināmā mērā tā atgādina Manceli.

L i t e r a t ū r a. R. Šulca Vilh. Pantenius, Jelgavas latv. draudzes rīta mācītājs, Jelgavā 1850. g.

5) RŪDOLFS ŠULCS. Rūdolfs Šulcs (1807.-1866. g.), Konrāda Š. dēls, latviešu pilsētas draudzes mācītājs Jelgavā, stājās Pantēniusa vietā Latv. Avīžu vadībā. Viņa laikā šās avīzes noņēmēju skaits pacēlās no 200 līdz 4000, kas pa daļai izskaidrojams ar interesi par Krimas karu. Lai pilnīgāki saprastu avīžu ziņas, Šulcs izdeva pirmās latviešu zemes kartes par visām pasaules daļām līdz ar paskaidrojumiem pie tām. Viņš daudzpusīgi darbīgs, tulkoja un sastādīja arī daudz grāmatas, starp tām Pasaules-stāstu-grāmatu (1860. g.). Pantēniusa piemiņu viņš godināja sevišķā dzīves aprakstā. Vāciešu cīņā ar latviešu tautiskās apziņas modinātājiem par vadošo lomu latviešu dzīvē bija R. Šulcs viens no galveniem vadoņiem. Šai ziņā viņa raksti, īpaši vēsturiskie un ģeogrāfiskie, ir tendenciozi.

 

 

3. PIRMIE LATVIEŠU TAUTĪBAS RAKSTNIEKI

 

Tiklīdz latviešiem bija iespējams tikt pie kaut kādas izglītības, tūliņ daži no viņiem mēģinājās arī rakstniecībā. Nedaudz skolas mācības baudījuši, viņi centās paši uz priekšu un tūliņ sniedza no saviem panākumiem arī saviem tautas biedriem. Plašākas izglītības trūkums viņu rakstos stipri manāms: viņu skats šaurs, gaume maz attīstīta, izteiksmes līdzekļi nepilnīgi. Bez tam viņi stāvēja vācu vadībā un aizbildniecībā. Bet vienā ziņā viņi pārāki par saviem vācu biedriem: kā tautas locekļi viņi sajuta tautas vajadzības un no visas sirds centās tās apmierināt. Šo pirmo latviešu tautības rakstnieku starpā paceļas pāri pār citiem Leitāns, Līventāls un Dinsbergs.

1) LEITĀNS. Ansis Leitāns (1815.-1874. g.) cēlies no Piņķeniekiem, kur viņa tēvs bija iesākumā par kalpu, pēc par iesalnieku muižā un vēlāk (Sampēterī) par saimniecības vadītāju. Pats no sevis viņš iemācījās lasīt, mēģinājās ar nodedzinātu skaliņu vai ar naglu rakstīšanā. Skolu viņš apmeklēja trīs nedēļas. Viņš tika tik tālu, ka varēja izpildīt skrīvera vietu. Viņa pirmos rakstu mēģinājumus uzņēma Treijs savā Latviešu ļaužu draugā un pabalstīja viņu ar padomiem un grāmatām. 1856. g. viņš kopā ar Ernstu Plātesu nodibināja Mājas Viesi un vadīja to līdz mūža galam. Pie šīs avīzes piedalījās studējošie latvieši, kas sāka še izpaust patstāvīgus tautiskus centienus. Bet, kad vācieši par to uztraucās, avīzes vadītājs no viņiem atkratījās. Leitānam nozīme kā stāstu tulkotājam. Viņa tulkotie stāsti stipri izplatījās tautā. Starp tiem pazīstamākie: Grāfa lielmāte Genovēva (1845. g.), Kara lielskungs Eistāķius (1846. g), Priežukalna Roze (1847. g.), Barons Bundulis (1847. g.), Šveidlera Marija (1845. g.), Lielmāte Grietiņa (1850. g.), Puķu-kurvīts (1851. g.).

Lielākā daļa tulkota pēc vācu jaunības rakstnieka Kr. Šmita. Kā pamatskaņa tiem velkas cauri stipra jūtelība, vietām ieskanas arī pa jokam (Barons Bundulis). Tēlotās personas mēdz būt nesatricināmas savā ticībā, tikumā, uzticībā.

L i t e r a t ū r a. Ans Leitana dzīve, darbi un miršana, Rīgā 1875. g.

2) LĪVENTĀLS. Ansis Līventāls (1803.-1877. g.)., mazturīgu vecāku , bērns būdams un pie tam agri tēvu zaudēdams, nedabūja nekādas skolas

mācības. Viņš dzima un uzauga Ļaudoniešos (Vidzemē). Piektajā gadā viņš jau prata lasīt, bija pie kāda daktera par sulaini, izmācījās skrodera amatu, vienmēr lasīdams grāmatas, ko viņam palīdzēja apgādāt vietējais mācītājs. Viņš nodarbojās arī ar mūziku, pūta fleiti un ielauzījās ērģeļu spēlēšanā. Vēlāk (1825. g.) viņš bija Biržu un Salas draudzē par skolotāju un ķesteri, izpildīdams kādu laiku arī pagasta rakstveža amatu. Biržu un Salas draudzes mācītājs Lundbergs bija viņam rakstniecībā par padoma devēju.

Savus pirmos darbus, īpaši dziesmas, Līventāls laida klajā Latviešu Avīzēs un Latv. ļaužu draugā. Sakopotas tās iznāca (1853. g.) grāmatā Vecas modes dziesmiņu- un ziņģu-līgsmības. Viņa dzeja nav tīra no dažādiem valodas un formas skarbumiem. Bet viņam ir dziesmas, kas norāda uz viņa sajūsmas dziļumu un patiesām dziesminieka spējām. Populāras tikušas: Cūkas ganot Matīsiņam, Raug, roze zied, Nu ar Dievu, mīļā sēta, Kam goda sirds ir azotē. Šais un dažās citās sajūsma izskan diez; gan skaidri. Viņu iesilda daba, tēvija, drauga prāts, tikums, līgava; viņam žēl izsalkušā, izslāpušā, nabadziņa, ganiņa; viņš sirdās par varmācību, cietsirdību, augstprātību, muļķību. Viņa dziesmās ieskanas pa saucienam pēc brīvības un gaismas un pa sirsnīgam sveicienam tēvijai, Baltijai. Savos tulkotajos stāstos viņš cenšas gan skubināt uz nesavtīgu labdarību, darbību, pieticību, dievbijību (Frīsa: Skolotājs pēc Dieva prāta 1876. g., Nams uz smiltīm uzstādīts 1876. g., Laimes bērns 1877. g.), gan uzjautrināt ar humoru (Fr. Reitera apsasīvošana 1875. g., Brezings un Havermans 1878. g.). Pedagoģiska vērtība pamācošiem tēlojumiem Māte Anne un Grietiņa (1869. g.), literāriska vērtība pēc Krummahera tulkotajai lugai Jānis jeb vajāta patiesība (1874. g.). Viņš sniedzis arī vēsturiskus rakstus (par franču dumpi un franču kariem), sprediķu grāmatu. Arī pie saviem prozas rakstiem Līventāls strādājis ar sirsnību.

2) DINSBERGS. Ernests Dinsbergs (1886.-1902. g.) dzimis un audzis Dundagas novadā, kur iesākumā viņa tēvs bija par kalpu, pēc par mežsargu. Bērnībā viņš divus mēnešus apmeklēja kādu privātskolu; pie mācītāja par kučieri būdams, viņš dabūja šo to klāt piemācīties. Vēlāk (1838. g.) viņu ielika Dundagas Kubeļu mājās par saimnieku un skolotāju un (1840. g.) aizsūtīja uz Cīravu (pie A. Bergmaņa), lai še vēl papildinātos. Iepīts ar Pēterburgas Avīzēm sakarā stāvošās kustībās, viņš 1863. gadā tika no Dundagas izsūtīts, pārnāca pēc 4 gadiem atpakaļ un nodzīvoja še līdz 1899. g., līdz 1878. g. skolotāja amatu izpildīdams. Vēlāk viņš nodarbojās vienīgi ar rakstniecību. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja Rīgā.

Dinsberga literāriskā darbība ļoti plaša. Viņš strādājis pie daudz laikrakstiem, laidis klajā ap 100 grāmatu, aptvēris visas rakstniecības un dažas zinātnes nozares (etnogrāfiju, vēsturi, ģeogrāfiju, poētiku). Biezi manuskripti palikuši neiespiesti (2 daļas vispārējās vēstures, visp. ģeogrāfija, Klopštoka Mesias u. c.). Bet daudz grāmatas piedzīvojušas vairāk izdevumus. Izplatītas bija viņa Rīmes, kas (ap 1870. g.) iznāca vairāk daļās. Viņa pants tek gludi; arī valoda diezgan gluda. Bet trūkst šais darbos mākslinieka apzinības; pantā un valodā arī daudz nedzīva un šur tur iemetas pa grumbulim. Domas, idejas, viela neuzrāda nekā patstāvīga. To, kas kā gadu simteņu mantojums dusēja vispārības apziņā, Dinsbergs iekustināja ar sekmēm. Kur viņš sniedzās pēc augstākām vērtībām, tur viņam trūka īsto izteiksmes līdzekļu (piem., Homēra Odisejas, Miltona Pazaudētās paradīzes tulkojumos). Vislabākais no viņa pārlatvojumiem Gētes Lapsa Kūmiņš (1879. g.). Mostošās dabas jaukumi mēģināti ietvert «joku spēlē» Sarkanais putniņš un Zilais putniņš (1878. g.). Ievērojamākie no viņa tulkotajiem stāstiem: Gumals un Lina (1861. g.), Unkel Toma būda (1863. g.).

Dinsbergs ne vien stāv uz jauna laikmeta robežas, bet viņš tautas atmodas laikos pa daļai arī līdz cīnījies un līdz cietis. Viņam ir milzeņa griba, kas norāda, ka latvieši tiecas nostāties blakus citām kultūras tautām. Bet vecie laiki viņu vēl tā savaldzināja, ka viņš nespēja panākt, ko viņš gribēja, ne arī pilnīgi pieslieties jaunajam laikmetam.

L i t e r a t ū r a. Ernsts Dunsberģis. Autobiogrāfija. Cēsis, 1904. g.

 

 

 

4. LATVIEŠU IZGLĪTĪBAS VEICINĀTĀJI UN VALODAS KOPĒJI

 

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas latvieši sāka lēnām uzņemt paši savus ceļus. Viņu tiešie priekšnieki un vadītāji bija vēl vienumēr vācieši. Bet tie redzēja, ka viņiem nopietni jārūpējas apmierināt latviešu prasījumus pēc izglītības, cītīgi jāgādā par izglītības līdzekļiem, jāizkopj valoda, jāierīko skolas, jādibina latviešu kultūras veicināšanai iestādes un organizācijas, lai varētu paturēt latviešu vadību savās rokās. 1824. gadā nodibināja Latviešu Literārisku biedrību, ko latviski dēvēja par Latviešu Draugu biedrību, kuras nolūks bija kopt latviešu valodu un rakstniecību, izpētīt latviešu senatni un dzīvi. Biedrība izdeva laiku pa laikam rakstu krājumus, «Magazinas», kur ieguldīts daudz zinātniska materiāla un pētījumu par latviešiem, viņu senatni, valodu, literatūru utt. Sāka arī nopietnāk ķerties pie skolu dibināšanas. Gan noteica 1817. gada Kurzemes zemnieku likumus, ka uz tūkstoš dvēselēm, un 1819. g. Vidzemes zemnieku likumus, ka uz piecsimts vīriešu dzimuma dvēselēm dibināma viena skola, pie tam (Vidzemē) uz divi tūkstoši vīriem viena draudzes skola, tomēr šie likuma nosacījumi ilgi gaidīja uz izpildīšanu. Bet tad cēlās vīri, kas lika latviešu skolai ciešus pamatus. Tautas izglītības, skolu dibināšanas kustība ir Vidzemē spēcīgāka nekā Kurzemē.

1) ULMANIS. Kārlis Kristjānis Ulmanis (1793.-1871. g.) bija par mācītāju Krimuldā, no 1835. g. par teoloģijas profesoru, kādu laiku arī par augstskolas rektoru Tērbatā, vēlāk (1856. g.) tika iecelts par ģenerālkonsistorijas viceprezidentu un dabūja bīskapa titulu. Valkā 1834. g. noturētā sinodē viņš dedzīgi uzstājās, ka izglītības un ticības nostiprināšanas labā dibināmas skolas. Izvēlēja sevišķu komisiju, kas par to rūpētos. Krimuldā Ulmanis nodibināja draudzes skolu. Par skolu padomnieku (šūlrātu) būdams (1844.-1856. g.), viņš izstrādāja Vidzemes laukskolu instrukciju, ko 1851. g. landtāgs pieņēma. Viņš iekārtoja (1848. g.) arī skolotāju konferences. Pats viņš sarakstīja mācības grāmatas: rēķināšanu, dabas mācību, ģeogrāfijas grāmatu u. c. Dažas viņa tulkotās dziesmiņas (Rožu krūmiņš ceļmalā, Četri viena tēva bērni) tikušas vispār pazīstamas. - Viņš savāca latviešu tautas dziesmas, kas pārgāja Bitnera krājumā (Latviešu )aužu dziesmas un ziņģes, 1844. g.), sastādīja latviešu vārdnīcu, kuras pirmā daļa (latv.-vācu)v nāca klajā 1872 g.; vārdnīcas otru daļu (vācu-latv.) nokārtoja, izlietodams Ulmaņa manuskriptus, Gustavs Braše ( 1880, g.) .

2) VALTERS. Ferdinands Valters (1801.-1869. g.), Valmieras mācītājs, no 1855. g. Vidzemes ģenerālsuperindendents, stājās blakām Ulmanim skolu dibināšanā un veicināšanā. Viņam jāpateicas, ka 1839. g. atvēra Valmierā skolotāju semināru, ko vēlāk pārcēla uz Valku. 1834. g. noturētajā mācītāju sinodē viņš ieteica izglītot ārzemēs Jāni Cimzi, kas toreiz darbojās Valmieras draudzes skolā, par dibināmā semināra direktoru.

3) CIMZE. Jānis Cimze (1814.-1881. g.), vagara dēls, nobeidza Raunas draudzes skolu un tika pēc tam par skolotāju. Viņš pabeidza Veisenfelsas skolotāju semināru kursu (Saksijā), apceļoja Vāciju un citas Vakareiropas zemes, bija kādu laiku par brīvklausītāju Berlīnes augstskolā, apceļoja arī Latviju.

Šauros apstākļos un par nelielu algu viņš uzņēmās Vidzemes skolotāju semināra vadību. Viņš bija priekšzīme pieticībā, pacietībā, uzcītībā. Vairāk nekā 40 gadus par semināra direktoru būdams, viņš varēja sacīt, ka nav nokavējis nevienas skolas stundas. Viņa raksturs un darbība atstāja lielu iespaidu uz viņa audzēkņiem un līdz ar to uz Vidzemes iekšējo dzīvi.

Sevišķi nopelni Cimzem dziedāšanas veicināšanā latviešu vidū. Viņš saskņoja četrbalsīgi latviešu tautas dziesmas un tās sakopoja Dziesmu rotā, ko izdeva vairāk sējumos. Līdz ar tām izplatījās vispār koru dziedāšana un tautas dziesmas latviešos atkal atmodās.

4) VOLTERS. Par Kurzemes laukskolu nodibināšanu daudz rūpējās Ciravas mācītājs Johans Kristofs Volters (1773.-I843. g.). Ar Cīravas dzimtkunga Manteifeļa palīdzību viņš ierīkoja Cīravā 1832. g. skolu, kurā sagatavoja skolotājus Kurzemes tautskolām. Starp citiem še mācījušies Andrejs Spāģis, Ernests Dinsbergs. Kad Kurzemes bruņniecība (Ritterschaft) ķērās pie tautskolu iekārtošanas, tā sūtīja Volteru uz Vāciju, lai iepazītos ar turienes skolām. Pēc viņa padoma iekārtoja Irlavas skolotāju semināru, kuru atvēra 1840. g. ar diezgan šauru programmu. Par semināra direktoru ataicināja no Vācijas Kārli Sadovski, kas neprata latviski.

5) BERGMANIS. Voltera ierīkotajā Cīravas skolā darbojās Andrejs Bergmanis (1810.-1869. g.). Pirmās mācības viņam pasniedza Volters, sūtīja viņu tad uz Mazdeksnes semināru (Prūsijā), kur viņš izglītojās uz Manteifeļa rēķina. No semināra Bergmanis rakstīja Volteram vēstules par semināra dzīvi, kuras Volters lika iespiest Latv. Avīzēs. Bergmanis piesūtīja avīzēm arī dažas dziesmiņas. No tām tikusi populāra: Pie straujas upes sēdēja...

Dažus gadus pēc semināra atvēršanas Kurzemes muižniecībā bija manāma stipra reakcija, tā ka landtāgā pat apsprieda priekšlikumu semināru slēgt. Dažas atvērtas laukskolas tika patiesi slēgtas.

6) BETHERS.1 Skolas lietas Kurzemē pamatīgāk nokārtoja vēlākos gados, kad zemnieki (1866. g.) bija tikuši pie pagastu pašvaldības. Par Kurzemes laukskolām rūpējās ģenerālsuperintendents Roberts Jūliuss Bethers (1836.-1897. g.), agrāk mācītājs Blīdenē. Viņš izstrādāja projektu 1875. g. apstiprinātam Kurzemes laukskolu likumam, nokārtoja skolu pārraudzību, mācības plānu. Par Kurzemes skolu padomnieku būdams (1875.1882. g.), viņš gādāja, ka Irlavas skolotāju semināra programma tiek paplašināta, ka skolotāji savas lietas var pārspriest konferencēs, ka skolu nami tiek kārtīgi ierīkoti.

7) VALODNIEKI. Pie latviešu valodas izpētīšanas strādājuši: Cāristofs H a r d e r s, kas izdeva piezīmes un papildinājumus pie Stendera gramatikas (1790, g.); Heinrihs H e s e l b e r g s, kas laida klajā Latv. Literāriskās biedrības godalgotu gramatiku (1841 g.); Oto Benjamīns Gotfrīds R o z e n b e r g e r s, latv. valodas lektors Tērbatas augstskolā, kas sarakstīja latviešu valodas mācību, izlietodams valodniecības jaunākos panākumus (Formenlehre der lett. Sprache 1848. g., sintakse 1852. g.)

8) BĪLENSTEINS. Visvairāk un vissekmīgāk latviešu valodas un senatnes pētīšanā strādājis Augusts Bīlenšteins (1826.-1907, g.), papriekšu Jaunauces, tad Dobeles vācu draudzes mācītājs, ilggadējais (1864.1895. g.) Latv. Literāriskās biedrības priekšnieks. Viņa lielā latviešu gramatika (Die lettische Sprache, 1863. un 1864. g.) bija tanī laikā viena no labākajām indoeiropiešu valodu iecirknī. Bez tam viņš laida klajā tā saukto vidējo (Lettische Grammatik, 1863. g.) un mazo (Elemente der lett. Sprache, 1866. g.) latviešu valodas mācību. Viņš sarakstīja plašus, pamatīgus darbus par latviešu tautas robežām (Die Grenzen des lett. Volksstammes, 1892. g.) un par latviešu koku būvēm un lietām (Die Holzbauten und Holzgerāte der Letten, 1. daļa 1907. g., 2. dala 1920. g.). Viņš čakli krāja arī latviešu tautas gara mantas. Viņa sakārtotu latviešu tautas dziesmu iznāca divi burtnīcas (1874. un 1875. g.). Krājums latviešu mīklu (1000 lett. Ratsel) ar lietišķu apcerējumu par latviešu mīklām iznāca 1883. g. Ļoti daudz sīkāku darbu, ko Bīlenšteins laida klajā Lit. biedrības Magazinās, žurnālos un citur. Viņš centās katrureiz uzmeklēt lietas pēdējos pamatus un pie sprieduma pieslēgt tālākus vērojumus. Viņš cienīgi noslēdz to vāciešu rindu, kas latviešu kultūras laukā darbojušies.

Ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu bija manāms, ka latvieši savas kultūras kopšanu taisās ņemt paši savās rokās. Vācieši jutās skubināti nostiprināties savā garīgu vadoņu lomā. Viņi attīstīja rosīgu darbību un uzstājās pret jaunajiem latviešu censoņiem. Asā sadursmē ar apzinīgajiem latviešiem nāca spirgtākie vācu darbinieki: K. K. Ulmanis, R. Sulcs, G. Braše, A. Bīlenšteins u. c.

L i t e r a t ū r a. Par Vidzemes skolu darbiniekiem sk. J. Neilanda Mani jaunības laiki, 1902. g., par Kurzemes - Spāģa Die Zustunde des freien Bauernstandes in Kurland, 1863. g., 304.-337. lpp.; V. Valtera K. K. Ulmanns (1909. g.; neliela brošūra); par Bīlenšteinu viņa pašbiogrāfiju: Ein gluckliches Leben, 1904. g.

 

 

ATSKATS

 

Latviešu vecākā grāmatniecība ir vāciešu darbs. Ar to izskaidrojamas viņas savādības.

Latviešu grāmatniecības sākumi nepieslēdzas latviešu burtniecībai, tautas pašas iekoptajai un glabātajai dzejai. Latviešu rakstu tēvi par to nekā nezināja un negribēja zināt. Viņi vēlējās, kaut tauta pilnīgi atmestu visu to, kas viņai bijis, un paturētu vienīgi to, ko viņi māca. Bet tas nenotika. Desmitiem tūkstošu dziesmu, tūkstošiem teiku un pasaku, daudz mīklu, sakāmu vārdu, parunu, burvības vārdu tautā joprojām glabājās, dzīvoja, veidojās. Cik šie gara darbi pa visu vecās grāmatniecības laiku bijuši dzīvi, redzams no tam, kādā mērā tie tautā uzejami vēl pašā jaunākā laikā.

Vecajā latviešu grāmatniecībā neizpaužas tas, par ko rakstnieki paši gribēja tikt skaidrībā, kas lai iztulkotu viņu pašu pārdzīvojumos radušās jūtas un domas, bet tas, ko viņi turēja par derīgu, kas būtu latviešiem mācāms. Še neattīstās rakstniecība svabadi, bet top kopta pamācības un audzināšanas nolūkā. Par latviešu rakstniecību še nevar runāt tai nozīmē, ka tā no latviešiem celtos, bet tai nozīmē, ka tā viņiem nodomāta.

Ka rakstnieki vācieši, manāms arī valodā un rakstībā: valoda pa daļai darināta pēc vācu valodas parauga; vācu rakstu zīmes pieņemtas latviešu skanu apzīmēšanai. Gan arvienu vairāk mācījās novērot latviešu valodas īpatnību un pieņemt dažas īpašas viņas skaņām piemērotas zīmes, tomēr vācu elementi palika galvenie.

Šādai rakstniecības kopšanai tomēr arī sekas citādā ziņā. Grāmatas citiem rakstīdami, vācieši rūpējās, ka tās lieto un var lietot. Viņi ķērās mācīt latviešiem grāmatu tik sistemātiski, ka pēdīgi latviešu starpā lasīt nemācētāju nemaz nebija. Ar latviešu rakstiem nodarbojās studējuši vīri. Tas nomanāms sacerējumu iekārtojumā, salikumā, teikumu konstrukcijā, interpunkcijā: tur ir loģika, pareizība, lietpratība; izkopta kultūra še ceļa rādītāja. Šie mācītie vīri prata bez vācu un latviešu pa lielākai daļai vēl arī vecās (latīņu un grieķu) valodas. Uzmeklējot latviešu valodas likumus, viņiem nevajadzēja turēties vienīgi pie vācu parauga, bet viņi varēja novērot latviešu valodas saskaņu arī ar viņām, vecajām valodām. Tāpēc viņiem jau sen atvērās daža latviešu valodas īpatnība, kas nesaskan ar vācu valodu, un tādā kārtā tika zināmā mērā atvieglināta atsvabināšanās no vācu iespaida.

Vecā grāmatniecība ienesa latviešu vidū kādu daļu no tā, kas radīts pasaules literatūrā un pazīstams visām kultūras tautām. Tā padarīja zināmu dialektu par rakstu valodu, to vispār izplatīdama, apvienoja latviešus un deva tiem rokā kopēju kultūras līdzekli. Ar kopēju saimniecisku vēsturi savienojās kopēja garīga vēsture un darīja latviešus par tautu, kas patstāvīgi sāka darboties citu tautu vidū.