Latviešu mitoloģija.
Lai arī pēdēja laika mitoloģijas pētīšana ir gājusi milzu soļiem uz priekšu, tomēr jautājumā par ticības izcelšanos vēl tagad nav pie zinātniekiem pilnīgas vienības. Tas arī ir viegli saprotams, jo Eiropā senā pagānu ticība jau sen ir atmesta un aizmirsta. Veco chroniku ziņas par pagānu dieviem ir parasti ļoti trūcīgas, kādēļ uz tām arī nevar visai droši palaisties. Veco mītu atmiņas tautas tradīcijās ir atkal sagrozītas gan zem kristīgās ticības ietekmes, gan arī zemtautas dzejas un prātniecības virzieniem. Mežoņu tautu mīti citās pasaules daļās arī bez šaubām ir gājuši savu attīstības gaitu, un tie paši ir vēl samērā maz izpētīti. Dažādās teorijas mītu pētīšanā runā neretis viena otrai pretī, tā ka arī tās ne katrreiz veicina tautas ticības pareizu izpratni. Mūsu dienu speciālisti aprobežojas visvairāk ar faktu konstatēšanu, atstājot jautājumus par mītu izcelšanos bieži vien neizšķirtus.
Ja tad nu rakstnieki, kas nav iedziļinājušies valodniecībā, etnogrāfijā un kultūras vēsturē, sāk pētīt mitoloģiju, tad var iedomāties, cik viegli viņi var nomaldīties ar saviem spriedumiem. Ir plaši pazīstama tautas dziesma, kur ir teikts, ka saulīte kavējas “aiz viņiem kalniņiem, bāra bērnus sildīdama”. Nespeciālists nu būs pārliecināts, ka še seno latviešu dievība Saule izrāda savu žēlsirdību par nabaga bāriņiem. Folklorists turpretī meklēs še aizjēmumu no rietuma Eiropas samērā jaunām romantiskām dziesmām, kur šāds salīdzinājums plaši jo plaši ir sastopams.
Pērkonam ceļoties, veci ļaudis agrāk mēdza sacīt: “Dieviņš baras”, šādu izteikumu atkal iztulkoja, ka še esot veca atmiņa no tiem laikiem, kur Pērkons bijis seno latviešu augstākais dievs. Bet mums nav nevienas drošas tradicijas, kur Pērkons būtu saukts par Dievu. Tāpat nav pareizi apgalvot, ka pērkona rūkšana seniem latviešiem allaž bijusi bāršana. Minēta izteikumā ir meklējama tikai pēc tautas prātojuma uzjemta kristīgā ticībā.
Vecajās tautas dziesmās tik bieži tiek daudzināta “mīla Māŗa”, ka senāk tāds nosaukums bija visiem tautas dziedātājiem labi pazīstams. Mūsu dienās turpretī jau retis dzied Māras dziesmas, kādēļ minētais nosaukums jau sāk palikt svešs. Trijās, nesen uzrakstītās tautas dziesmās ir jau sastopama “m ī r a Māŗa”. Jau priekš simtu gadiem F. G. Bütners ir uzrakstījis tās pašas dziesmas par “mīļu Māŗu”, kādēļ “m ī r a Māra” ir acīm redzams sagrozījums, tin tomēr parādās hipotēzes, it kā “mīra Māra” būtu pasaules māte, kas dabūjusi šo nosaukumu no krievu vārda “
миръ”, pasaule. Liela nozīme tiek piešķirta tikai ārīgai vārdu līdzībai. Tā romiešu Jupiters tiek pielīdzināts Jupim, Jānus Jānim, kamēr Māru savieno ar visādiem vārdiem, kam tik vien var sameklēt sakni m a r.No tā nu redzam, ka nespeciālists, salīdzinādams dažādas valodas, var kļūdīties uz katra soļa.
Mītu pētīšana un salīdzināšana ir vēl daudz grūtāka kā valodas salīdzināšana. Vārdi, kas zīmējas uz ticību, tiek bieži aizjemti, aizjēmumiem ir atkal jāpārdzīvo lielas fonētiskas pārmaiņas, sevišķi saīsinājumi. Tikai valodnieks var saprast un izskaidrot, kā angļu “church” (baznīca) un krievu “
церковь” ir cēlušies no grieķu vārda “kyriakon”, lai gan tas ir noticis samērā ne visai ilgā laikā. Vienzilbīgais franču vārds “prêtre” (priesteris) ir attīstījies no četrzilbīgā grieķu vārda “presbyteros”. Latviešu vārds “pestīt” ir zem lībiešu iespaida sagrozīts krievu “спасти”. Tikai pētījot vēsturi un valodniecību, mēs varam sekot šādu vārdu attīstībai. Bet vārdu vēstures un fonētikas pētīšana vēl nav visgrūtākais mītologa darbs. Lielākais kavēklis šai darbā ir abstrakto vārdu nozīmju maiņa, kas gandrīz ir neaprobežojama. Ja mēs salīdzinām vilka, dzērves, bērza un citu līdzīgu priekšmetu vārdus indoeiropiešu valodās, tad mēs zinām, ka šie priekšmeti ir palikuši tie paši, bet mainījušies ir tikai viņu vārdi. Bet ja mītologs grib pētīt dieva, dvēseles, gara un svētuma nozīmes, tad tās ir pastāvīgi mainījušās. Var droši teikt, ka jau priekš trīs simti gadiem, kad latvieši vēl nelasīja grāmatas, minētie jēdzieni viņiem bija citādi nekā tagad. Pagānu laikos lietajā šos vārdus atkal citādi nekā vēlāku pēc kristīšanas. Tāpat nav jādomā, ka vēl vienpadsmitā gadsimtenī latviešiem būtu bijusi tāda pati ticība, kā viņu, senčiem priekš simtiem un tūkstošiem gadiem. Tā kā latvieši līdz ar citam indoeiropiešu ciltīm ir cēlušies no vienas pašas pirmtautas un allaž ir palikuši savu radu tautu kaimiņos, tad arī ticības ziņā viņi stipri līdzinājās minētām radu un kaimiņu tautām. Uz matu vienāda ticība nav tomēr domājama arī pie visām latviešu ciltīm, kādēļ tā bez šaubām izšķīrās vēl vairāk no kaimiņu ticības. Lai nu mēs varētu saprast visu to lielo dažādību, visas nerimstošās pārmaiņas, tad mums ir jāpētī etnogrāfija, kultūras vēsture, valodniecība un archaioloģija. Par visām lietām mums gan nevajadzētu kavēties ar mītu pirmcēloņu galīgu izskaidrošanu, kur zinātne vēl nebūt nav teikusi savu gala vārdu.Lai gan mitoloģija, vispārīgi ņemot, ir atliekas
no senās paganu ticības, tomēr tagadējie latviešu mīti liekas būt pa lielākai
daļai kristīgo laiku mantojums, še nu mums nav jāaizmirst, ka 12. un 13. gadsimtenī,
kad krievi un vācieši latviešus kristīja, kristīgā ticība vēl bija stipri maisīta
ar senajām pagānu ierašām, šie kristītāji arī nebija kādi mācīti teologi, kas
sludinātu kristīgo mācību no drošiem svētu rakstu tekstiem. Garīdznieki gan laikam
pamācīja tikai kungus un labiešus, kamēr vienkāršā tauta iepazinās ar jauno
ticību laikam gan parasti no svešo kungu apkalpotājiem. Tā tad līdz ar kristīgo
ticību pārnāca pie latviešiem arī daudz jaunu mītu, kurus latvieši varēja atkal
tālāk attīstīt un sagrozīt. To ievērojot,
varam saprast, ka izpētīt latviešu ticību pagānu laikos nav nekāds viegls uzdevums.
Nebūtu tomēr pareizi visu noliegt, it kā mēs par seno latviešu mitoloģiju nekā
nezinātu un arī nekā vairs nevarētu izpētīt. Mums
tomēr ir jāpiejem, ka senie latvieši pagānu laikos jau būs pazinuši tādus māņus
un mītus, kas leišiem un latviešiem ir uzglabājušies gluži vienādi un kas nav
uzskatāmi par vēlāku laiku ceļojošiem mītiem. Lai nu šādas ziņas mēs varētu
kritiski apspriest un papildināt, tad varam jemt palīgā arī citu indoeiropiešu tautu
mītus un arī vispārīgos pētījumus par mītu attīstību.
No veciem laikiem jau ir iesakņojušies tie uzskati, ka seno baltu augstākais dievs esot bijis Pērkons, kādu jau sastopam vecās chronikās. Ja tad nu vēl mūsu dienās veci ļaudis ticēja, ka Dievs pats taisa pērkonu, tad domāja, ka ar to chroniku ziņas tiek apstiprinātas. Kad speciālisti aizrādīja, ka pārāk par citām baltu tautu dievībām stāvējis Dievs jeb Debestēvs, tad skeptiķi to turēja par kristīgās ticības Dievu, kas tiekot pielīdzināts tēvam un daudzināts debesīs. Bez plašākiem pierādījumiem šādas šaubas var pastāvēt arī uz priekšu, lai gan jau J. G. Kols (Ostseeprovinzen, 1841,
II, 20-21) ir diezgan skaidri pierādījis, ka šis Dievs esot bijis seno latviešu augstākā dievība.Kad pirmie kristīgie misionāri nonāca pie senajiem prūšiem, latviešiem un leišiem, tad kaimiņos vāci, poli un krievi jau bija kristīti. Dzirdot arī pie šām baltu tautām par Dievu debesīs, kuŗa vārds stipri atgādināja latīņu vārdu “deus”, misionāri gan laikam domāja, ka tas ir tikai nepareizi saprasts kristīgo Dievs. Dzirdēdami turpat arī Pērkonu, kas bija; ļoti līdzīgs labi pazīstamajam slavu Perunam, misionāri varēja pēc slavu parauga arī baltu tautu Pērkonu piejemt par augstāko baltu tautu, dievu. Pastāv arī šaubas, vai Peruns patiešām bijis seno slavu, augstākais dievs, bet tā kā slāvi ir zaudējuši sava senā Dieva jeb Debestēva vārdu, tad nav tik viegli noliegt Perunam augstākā dieva vietu. Tā tad dažu chronistu īsie aizrādījumi par Pērkonu nebūt nenodrošina viņa pārāko stāvokli par citām dievībām.
Lai gan gars, velis un velns pieder pie vecu-veciem nosaukumiem, tomēr sugas vārds “dievs” ir samērā jauns kultūros vārds, kas, cik man zināms, no seniem laikiem ir bijis pazīstams tikai pie senajiem grieķiem un romiešiem. Vēl tagad misionāriem ir jālauza galva, kā tulkot dievu ķīniešu, japāņu, korejiešu, mandžūru un mongoļu valodā. Latīņu “deus”, dievs, ir cēlies no īpašvārda Jupiters (Deus pater). Krievu “богъ”, dievs, ir radies no irāniešu Bagas, kā sauca Ahuramazdu. Lai gan ar svētu rakstu tulkošanu Dievs tika lietots par sugas vārdu arī prūšu, latviešu un leišu valodā, tomēr vēl tagad īstās un vecās leišu un latviešu tautas tradīcijās Dievs ir tikai īpašvārds, p. p.:
“Līgo Dievs ar Pērkonu,
Es ar savu bāleliņu.”
L. D. 32955.
Ja pēdējā laikā veci ļaudis sauca pērkonu par Dievu, tad tā ir kristīgā monoteisma ietekme, nevis kāda atmiņa no aizvēstures pagānu laikiem. Turpretī dieve jeb dieviete ir jaunvārds, kas tikai tagad sāk valodā ieviesties. Tautas dziesmu Dieva dēli, kā jau sen ir pierādīts, atbilst grieķu Dioskūriem, kas nebija vis “theos” (dieva), bet gan Zeva dēli. Šie Dieva dēli tautas dziesmās arī allaž tiek šķirti no Pērkona dēliem. Tā tad nav mums ne mitoloģiska ne arī valodnieciska pamata meklēt baltu Dievam kādu sugas vārda nozīmi.
Tautas dziesmās Dievs bieži tiek saukts par Debestēvu, kāds nosaukums svētos rakstos nav sastopams. Dievs, kā jau augšā ir minēts, ir līdzīgs grieķu Zevam jeb Zevs-pateram, šo atkal mītologi salīdzina ar romiešu Jupiteru (arī Diespiter) un seno indiešu Djaus-pitāru. Visi šie trīs vārdi tulkojumā nozīmē debesu tēvu, un ar tiem tad arī ir salīdzināms latviešu Dievs jeb Debestēvs. Dieva nosaukuma senākā forma ir uzglabājusies prūšu vārdā “Deiwas”, un šāds vārds jau ļoti sen ir pārgājis somu valodās (somiski: taivas, igauniski: taevas, lībiski: tövas) un nozīmē tur tikai debesis, no kā redzam, ka dabas parādības un viņu dievības senāk parasti apzīmētas ar vienu pašu vārdu. Tāda. fonētiska un semazioloģiska saskaņa sanskrita, grieķu, latīņu un latviešu valodā pierāda, ka šis nosaukums ir cēlies no debesīm un nevis no senču dvēselēm, kā to senāk mēģināja tulkot vienpusīgi
teorētiķi.Augstāks debesu valdnieks jeb dievs, ko sauc par tēvu, nav nebūt tikai indoeiropiešu tautu veca dievība. Līdzīgu debess tēvu mēs sa stopam pie visām tautām pasaulē, no kurām tik vien ir uzrakstītas pla šākas ziņas par ticību. Tā tad Debestēvs ir meklējams jau visvecākos cilvēces mītos un nekāda teorija to nevar noliegt. Ar to to.mēr nav sacīts, ka Debestēva nozīme paliktu negrozīta, jeb arī būtu pastāvīgāka kā citu dievu nozīmes. Parasti viņa vara tiek paplašināta un viņš izvēršas arī par zemes valdnieku, ierobežojot visvairāk Zemesmātes darbību. Tālāku viņš var tapt par labo dievu, kas valda arī par visiem citiem gariem, šādi uzskati, kas jau tuvojas monoteismam, var būt arī ļoti veci un tiek meklēti pat pie primitīvām tautām. Tāds ir arī ķīniešu debess dievs šang-di, ko sludina Konfūcijs, aizrādīdams, ka viņš turoties pie senu-senās ķīniešu ticības, it nekā tur negrozīdams. Nav gan šaubu par to, ka Dievs jeb Debestēvs bijis seno baltu augstākais dievs, bet nav mums nekādu aizrādījumu, ka viņš būtu bijis neaprobežots valdnieks par visām citām dievībām jeb gariem.
Zemes valdnieka lomā Debestēvs parādās cilvēka veidā un tautas dziesmās jau tiek pielīdzināts cilvēkam. Tā viņš nāk sakarā arī ar mirušo cilvēku dvēselēm. Bet tā kā pie pirmatnīgām tautām dvēseles parasti mīt apakšzemē, tad nav mums pamata domāt, ka Dievs, kas
mīt debesīs (B. 33687), jau no paša sakuma būtu bijis taisni dvēseļu valdnieks. Tāpat mītologi arī piejem, ka Dieva pielīdzināšana cilvēkam esot notikusi, tikai senajiem mītiem tālāku attīstoties.Tikpat veca dievība kā Debestēvs ir gan laikam avī Zemesmāte, jo abas šās dievības mēdz allaž kopā daudzināt. Pie indoeiropiešu tautām Zemesmātes loma pāriet parasti pie citām dievībām, kādēļ tā jau diezgan sen būs tikusi ierobežota. Tā mēs arī varam saprast, ka latviešu tradicijās samērā diezgan retis daudzina Zemesmāti.
Ļoti bieži tautas dziesmas apdzied Sauli un Mēnesi, kas arī tiek tēloti dievību veidā un itin kā vīra un sievas attiecībās. Abas dievības dzīvo tomēr nesaticīgi, ko tāpat uzsver arī leišu dainas. Tas atkal liekas būt ļoti vecs mīts, ko sastopam arī pie citām tautām, ne tikai pie indoeiropiešiem.
Sevišķi iemīlētas mītiskas būtnes latviešu un leišu tradicijās ir Dieva-dēli un Saules-meitas, kas atkal droši vien ir mantoti no indoeiropiešu pirmtautas. Jau sen ir aizrādīts, ka šie Dieva-dēli ir tie paši, kas grieķu Dioskūri un indiešu Ašvini, kamēr Saules-meitas varam salīdzināt ar indiešu Sūro-duhitām un laikam arī ar grieķu Hēliadēm. Tautas dziesmās apdziedātā Dieva-dēlu precēšanās ar Saules-meitām ir atmiņa no senajām debess- kāzām, kādas ir sastopamas pie visām indoeiropiešu tautām, kas vien ir uzglabājušas vecas ziņas par seno laiku mītiem. Daži mītologi domā, ka Dieva-dēli esot no sākuma bijuši rīta un vakara zvaigzne, un Saules-meitas esot bijušas saules stari, bet citi zinātnieki ir pārliecināti, ka jau pie indoeiropiešu pirmtautas šie jēdzieni bijuši izvērtušies par mītiskām būtnēm, kādēļ viņu pirmā nozīme vairs neesot droši zināma. Svarīgs ir še tomēr tas apstāklis, ka Dieva-dēli un Saules-meitas līdz ar Sauli un Mēnesi, kā arī Debestēvu un Zemesmāti nav šķirami no dabas parādībām, kādēļ agrākiem mīto-logiem vajadzēja pielikt daudz fantāzijas, lai viņos visos varētu sameklēt senču dvēseles.
Blakus Mēnesim tautas dziesmas piemin arī Mēness-dēlus, kā arī Ausekli un Ausekļa-dēlus. No gaismas dievībām vēl varam minēt Austru, leišu Aušru, kas atbilst romiešu Aurorai un arī ir laikam mantota no indoeiropiešu pirmtautas. Mazāka loma turpretī piederējusi Varavīksnei, kas turēta par ūdens sūcēju lietum.
Plaši pazīstama dievība bijusi Pērkons (leit. Perkunas, prūs. Per-cunis), kuram līdzīgus vārdus sastopam arī pie slāviem (
Перунъ), indiešiem (Pardžanja) un skandinaviešiem (Fjörgvn). Lai arī visiem šiem vārdiem nevaram atrast vienu etimoloģiju, tomēr jādomā, ka šādu dievību jau pazinuši senie indoeiropieši, lai arī nosaukums ticis dažādi grozīts. Vecs Pērkona uzdevums, ka liekas, ir bijis ļauno garu vajāšana. Lai gan pērkonā visas tautas ir meklējušas kāda dieva balsi, tomēr nav mums tāda itin droša piemēra, kur kāda tauta būtu turējusi pērkonu par savu augstāko dievu. Iemesls še laikam ir bijis tas, ka pērkons ir pārejoša parādība, kamēr zilā debess stāv augšā mūžīgi negrozāma. Turklāt pērkons nav arī tāda parādība, kas būtu viegli saprotama par kādu vienību. Ļaudis jau sen būs novērojuši, ka pērkons nāk no mākoņiem, bet līdz ar pērkonu laistās arī zibeņi un līst lietus. Tādēļ arī pie pērkona izšķīra vairāk darbības, kuŗās nu varēja meklēt arī vairāk dievības. Paplašinot Debesteva varu, citas tautas piešķīra viņam arī vadību par pērkonu. Latvieši pēc tautas dziesmu liecībām ir izšķīruši parasti piecus Pērkona dēlus, kas speŗ, rūc un zibina un dažos dziesmu variantos arī laiž miglu, šiem pieciem brāļiem daudzina arī vienu, divas jeb trīs māsas. Vairāk tomēr ir runa par vienu māsu, kas pin sietus un sijā lietu. Tie gan laikam būs jaunāki dziesmu varianti, kur piemin sešus jeb deviņus Pērkona dēlus. Leišu tradīcijās turpretī astoņiem Pērkonu brāļiem ir viena māsa. Nav šaubu par to, ka pērkona darbība jau sen ir šķirta vairāk veidos, bet pie citām radu tautām mums vēl trūkst ziņu par šo jautājumu. Pie igauņiem pērkona dievam ir viens dēls un viena meita, kamēr ķīnieši mēdz runāt par pieciem pērkoniem un četriem vadoņiem.No dabas parādību dievībām vēl varam minēt Vējamāti, Uguns-māti, Ūdensmāti, Mežamāti, Laukumāti, Jūŗasmāti. šo dieviešu nosaukumi, kā liekas, ir ar laiku grozījušies, jo pie leišiem ir sastopami Vejopatis un Laukopatis, kamēr pie latviešiem ir bijis arī Mežatēvs. Kristīgos laikos Ugunsmātes vietu sāk iejemt Labrencis un Agata, pie leišiem atkal svētais Nikolajs izvērties par ugunsdievu. Pašas dievības tomēr paliek pie sava elementa, lai arī viņu vārdi ir padoti pārmaiņām. Tā kā nu arī pie citām tautām pasaulē mēs sastopam gan tādus pašus, gan arī līdzīgus dievus, tad nav mums šaubu par to, ka cilvēki jau no seniem laikiem ir meklējuši dabas parādībās kādu savādu spēku, kādu dievību, kas varēja viņiem gan ļaunu, gan arī labu darīt. Animistiem gan še atkal ir gatavs izskaidrojums, ka dabas parādības cienītas tikai tādēļ, ka viņās meklētas senču dvēseles. Ja nu tas būtu taisnība, kādēļ tad šīs dvēseles tika pārceltas uz dabas parādībām? Ja to darīja, tad arī dabasspēki paši jau agrāki bija saistījuši cilvēka uzmanību.
Te vēl ir jāpiezīmē, ka visas minētās dabas parādību dievības ir ļoti līdzīgas, kā jau vispārīgi visi senlaiku dievi. Kā aizvēstures cilvēki, tā arī viņu dievi vēl nepazina darba dalīšanas. Viens dievs jeb gars izšķīrās no otra visvairāk tikai ar to vietu, kur viņš darbojās.
Ar šiem piemēriem nebūt nav sacīts, ka visi dievi būtu cēlušies tikai no dabas spēkiem. Lai arī citkārt visi mīto-logi turējās pie šādiem uzskatiem, tomēr tagad tie jau ir atmesti. Mīti ir daļa no pirmatnes cilvēka zinātnes un nav meklējami vienā pašā avotā. Lielu lomu ir spēlējis arī dvēseļu kults, bet ir arī tādi mīti, kuru nevar izskaidrot ne ar natūrisma, ne arī ar animisma palīdzību. Pie tādiem mītiem pieder plaši pazīstamais liktenis.
Visas tautas tic lielākā jeb mazākā mērā negrozāmam liktenim, kādu nolemj viena jeb vairākas dievības. Senie indoeiropieši būs pazinuši trīs likteņa dievības, kādas varam vērot pēc trim grieķu moirām un romiešu trijādiem likteņiem (tria fata). Tāpat arī latviešu tautas dziesmas apdzied nereti trīs laimes, un tā kā nu Laimai blakus bieži vien daudzina Dēklu un kādas reizes arī Kārtu, tad nav mums iemesla viņas šķirt no indoeiropiešu vērojamām trim likteņa dievībām. Pirmatnīgas šīs laimes mums izliekas tādēļ, ka viņas ir palikušas viena otrai ļoti līdzīgas, bet nav vēl dalījušas savus darbus, kā grieķu prātnieku un rakstnieku daudzinātās moiras.
Natūrisma piekritējiem nav grūti Laimu izskaidrot par Sauli. Tautas dziesmās Saule vairāk variantos iejem Laimas vietu. Neretis abas tiek līdzīgi sauktas par “mātēm”, gan arī par “mīļām”. Tāpat viena, kā otra sēd dažreiz vītolā. Par nelaimīgiem bāra bērniem gādā tāpat Laima, kā arī Saule. Sevišķi Laima palīdz tiem bērniem, kas dzimuši saulītē. Laima ar Sauli palīdz arī dzemdētājām un šim nolūkam abas nēsā atslēgas. Turoties pie vienpusīgas teorijas, vairāk pierādījumu ari vairs nav vajadzīgs.
Animistam ir atkal tik pat viegli meklēt pie Laimas mātes tikai citu Veļu mātes nosaukumu. Laimas māte gādā par dzīvajiem “šai saulē”, tāpat, kā Veļu māte par mirušiem “viņā saulē”, Sevišķi abas rūpējas par bāriem. Arī ļaunu mūžu novēl Laimas māte, jo “pati Laima laba sieva', pati liela naidiniece.” (B. 1136, 6). Līdzīgi Veļu mātei, viņa liek arī ļaudīm mirt. Tautiete žēlojas, ka “Laimiņa, raganiņa”, nojēmusi “arājiņu”. (B. 27842). Laima ne tik vien nospriež nāvi, bet sagaida arī vēl mirušo dvēseli (B. 27494), tāpat kā Veļu māte (B. 27432). 'Ja Dievu jeb Debestēvu tikai ar scholastikas palīdzību varēja izskaidrot par veli, tad jau Laimas māti ir daudz vieglāki iztrilkot par Veļu māti.
Šāda vienpusīga tulkošana var zinātni tikai kavēt, nevis veicināt. Ja Laimu tikpat labi var izskaidrot par sauli kā arī par miruša cilvēka dvēseli, tad skaidri var redzēt, ka šādā ceļā, nevar nākt pie patiesības. Kā paši cilvēki, tā arī viņu dievi ir cits citam līdzīgi, un pats par sevi saprotams, ka šīm trim mātēm vajaga būt sevišķi līdzīgām. It īpaši radās vēl līdzība, mītiem tālāku attīstoties. Tā jau taisni ir lielākā mītologu nelaime, ka samērā jaunas parādības tiek iztulkotas par pirmatnīgām.
Ja mēs gribam tikt pie skaidrības, tad mums ir jāmeklē, ko domā par likteni dažādās tautas un kā ceļas likteņa, dievību nosaukumi. Nav mums zināms neviens piemērs, kur no saules jeb veļa būtu attīstījies kāds paša likteņa jeb likteņa dievības, nosaukums. Turpretī ir mums vairāk drošu liecību, kur likteņa jēdziens izvēršas par laimēsi jēdzienu, kas arī labi saskan ar vienkāršo laužu veselīgo optimismu. Tā nu varam saprast, ka Laima ir mūsu tautas tradīcijās likteņa lēmēja jeb “mūža licēja”, šās “licējas” likums ir “liktenis”, kas liekas būt samērā jauns vārds, jo īstās tautas dziesmās tas vēl līdz šim nav konstatēts. Ja Laima ir “mūža licēja” jeb likteņa lēmēja, tad varam meklēt salīdzināšanai arī pie citām tautām līdzīgas dievības. Cilvēka mūžs iesākas ar dzimšanu, un ja jau dzimstot likteņa dievība nospriež bērna mūžu, tad viņa. nāk blakus vecmātei. Tādēļ likteņa dievības ir parasti sieviešu kārtas (sal. moiras, parces u. c.) un tiek pielīdzinātas vecmātēm. Tādēļ arī Laimai tiek daudzināts vecmātes nazis un simboliskā atslēga. Cilvēkam ir patīkams saules siltums un viņš labprāt gribētu dzīvot saules mūžu, kādēļ arī saule tika saistīta ar likteni. Tāpat arī ļaudis ticēja, ka mirušo dvēseles var darīt dzīvajiem ļaunu un labu, un tā tad nākt sakarā ar likteņa dievībām. Bet nav pareizi, ja mēs mīta attīstības gadījumu gribam uzstādīt par vienīgo mīta pamatu.
Vārds liktenis latviešu valoda nav visai vecs, kādēļ daži doma, ka liktenis, kā abstrakts jēdziens senatnē nemaz nebūtu bijis pazīstams. Tāpat jau arī latviešu vārds dvēsele nav tik vecs, ka tas varētu būt mantots no baltu pirmtautas, bet tādēļ mēs tomēr nevaram noliegt dvēseļu kulta vecumu. Lieta ir tikai tā, ka cilvēku uzskati par dvēseli un likteni ir ar laiku mainījušies, un šādām pārmaiņām ir dažreiz sekojuši arī jauni nosaukumi. Mītologi pieskaita likteņa māņus pie visvecākiem cilvēka mītiem. Vismaz nav mums vēl pazīstama neviena mežoņu tauta, kas nepazītu nekādu likteni. Vienkāršāki izklausās tādi piemēri, kur dažas tautas apzīmē likteni ar mūžu, dzīvi, gadījumu un citiem līdzīgiem vārdiem. Citās valodās likteņa vārdu varam tulkot ar pavēli (p. p., lat. fatum, slavu
рокъ ķīn. ming), kas tad gan laikam ir jāsaprot par likteņa dievības pavēli. Līdzīgs vārds ir arī mūsu liktenis, kas atgādina spriedumu (sal. krievu судьба), ko lēmusi “Laima licēja”.No likteņa dievībām nevaram arī gluži šķirt tautas dziesmu Māru, ko tagad atkal grib izcelt par vecu latviešu dievieti, lai gan visu laiku to turēja par jumpravu Mariju. Māra jau esot saistīta ar pagānu laiku mītiem, kas runājot svētiem rakstiem pretī.
Te mums nav jāaizmirst, ka Marijas kults nebūt nav dibināts uz jaunā testamenta rakstiem, kādēļ arī Mārtiņš Luteris ir to atmetis. Kā Marijas kults ir cēlies, par to jau tik daudz ir rakstīts, ka mums vairs tas nav jāatkārto. Senie latvieši, kā jau minēts, piesavinājās kristīgo ticību, nevis kristīgus rakstus lasīdami, bet gan šo to novērodami pie kristītiem krieviem un vāciešiem. Tur nu bez, šaubām bija ļoti daudz māņu arī no pagānu laikiem. Marijas mīti bieži vien līdzinājās Laimas mītiem, kādēļ pirmā drīz palika pie mums populāra. Līdzīgi vispārīgai likteņa dievībai Marija bija palīdzētāja dzemdētājām un tika daudzināta ar simbolisko atslēgu. Kā jau sieviešu aizstāve, Marija gādāja arī par lopiem. Vidus laiku Marijas kultam nerunā pretī arī šāda t. dziesma:
Melna odze ietecēja
Manā govu laidarā;
Tā nebija melna odze,
Tā bij govu Māršaviņa.
B. 32446. No vairākiem apgabaliem.
Kā latvieši, tā arī dažas citas tautas ir savienojuši vārdus Marija jeb Marija un Māriņa, un krievu pūšamos vārdos ir sastopama ari izteikums: “
зм?я Марина”, čūska Marina, šāds piemērs nu visgaišāki pierādītu, ka Māŗa ir līdz ar kristīgo ticību ienākusi Marija. Bet tautas dzeja ir bagāta ar visādiem salīdzinājumiem, kādēļ uz tiem vien nekas nav dibināms. Man gan liekas, ka govu Māršaviņa. jeb Māršaliņa ir tā pati govu Māŗa, bet fonētiski to nevar pierādīt. Otrkārt minētā dziesmā ir atrodams bieži sastopams dzejisks izteikums, kuŗa mītiskā nozīme ir ļoti nedroša, ka to redzam no sekoša piemēra:Melna odze iztecēja
No nāburga istabiņas;
Tā nebija melna odze,
Tā bij pati Jāņu māte.
B. 32629. Kārkluvalku Teodors Rikterē.
Tā nebija melna odze,
Tā bij sētas saimenīca.
B. 32629, 3. V. Strautiņš, Taurupē.
Jemsim vēl citus piemērs: “Tā nebija lakstīgala, tā bij brāļa līgaviņa” (B. 400). “Tie nebija ciema gaiļi, tie bij ciema puisēniņi” (B. 888). “Tā nebija kupla liepa, tā bij talkas māmuliņa” (28499). Kāda autoritāte lai nu izšķir, kur še vecie mīti un kur vienkārši tautas dzeja?
Kur Māra, kā viduslaiku sieviešu patrone, tautas dziesmās nav pielīdzināta Laimai, tur to viegli vien var pazīt par jumpravu Mariju. Tiek daudzināta nevien “Māras jumpraviņa”, bet arī, “mīļa Māŗa Madaliena” (B. 5026), ko gan būs grūti šķirt no jaunā testamenta termiņiem. Tāpat arī bieži minētā “svēta Māra” ir kristīgs nosaukums, jo vārdu “svēts” līdz ar kristīgu ticību senie latvieši ir aizjēmušies no krieviem (K. Mūlenbacha Latviešu valodas vārdnīca, III. 1156. l. p.). “Dieviņš brauca, mīļa Māra, svētu rītu baznīcā” (B. 33670), ko sauc arī par “Māras baznīcu”. Vai te nu ir domāta Domes baznīca Rīgā, jeb arī citur ir celtas baznīcas Māras vārdā, tas vēl būtu jānoskaidro. Tautas tradicijās nav sveša ari “Māras zeme” (p. p.: B. 5046), kā pirmie vācu garīdznieki nosauca seno Livoniju.” Vienā dziesmiņā (B. 33793) “Māŗas māte” mainās ari ar “Dieva māti”, kāds nosaukums varētu būt radies, pirmajiem krievu misionāriem nonākot Latvijā. Pūšamos vārdos turpretī “mīļa Māŗa” tiek saukta taisni par “Jēzus Kristus māti”, šai latviešu Mārai ir ļoti līdzīga arī igauņu Mārja un ari igauņu zemi sauc “Mārja mā”. Nav tomēr dzirdēts, ka ari igauņi savu Mārju būtu turējuši par senu igauņu dievieti.
Ja šī Māra būtu latviešu dieviete, nevis tikai aizjēmums no jumpravas Marijas, tad viņai vajadzētu būt kādas noteiktas nozīmes, ar ko tā atšķirtos no citām dievībām. Mēs jau redzējām, ka ar savām mītiskām īpašībām Māra līdzinās tikai Laimai. Ļoti bieži viņa iejem Laimas vietu, bet nekad netiek minēta kopā ar Laimu. Laima, Dēkla un Kārta, kā jau minēts, ir laikam trīs senās likteņa dievības, kādēļ ceturtā Māra še ir uzskatāma par jaunāku pielikumu. Ja nu Māru viens iztulko par jūras dievieti, otrs par veli un trešais par pasaules māti, tad jau tā vien ir liecība, ka šādiem tulkojumiem nav nekāda reāla pamata.
Ja Māras vārds būtu kāds mantojums no indoeiropiešu pirmvalodas, tad līdzīgs vārds mums būtu vispirms jāuzmeklē senprūšu un leišu valodā, vismaz pēdējā, bet šādu salīdzinājumu še trūkst. Turpretī
drošos piemēros ir tie viegli atrodami, p. p.: Dievs (leit. Dievas, prūs. Deiwas), Pērkons (leit. Perkúnas, pr. Percunis), Laima (leit. Laime, laikam arī pr. Layme). Pierādījuši vārda vecumu baltu valodās, mēs varētu pēc Dieva, Pērkona, Dieva-dēlu un Saules-meitu parauga meklēt tālākās līdzības senindiešu, grieķu, latīņu un senskandinaviešu valodā, bet arī šai laukā nekas nav izdarīts. Ir gan pievilkts budistu velns Māra, bet tas jau stāv tuvāku latviešu mērim, kamēr “mīla Māŗa” ir pavisam kas cits. Ja mēs arī piejemtu, ka indiešu Māra un latviešu Māra būtu cēlušies no veļiem, tad tomēr starp indiešiem un latviešiem še vēl trūkst starplocekļu. šādi salīdzinājumi nepārliecina ne valodnieku, ne mītologu.Pie tādām dievībām, kuru pamatos nevaram sameklēt ne senču dvēseles, ne arī kādas dabas parādības, pieder arī tie dievi, jeb gari, kas gādāja par zemes augļiem un mājas lopiem. Katrā darbā cilvēki gaidīja savu laimi un ticēja, ka ir kādi pārdabīgi spēki, kas šo laimi var kavēt un veicināt. Tie ir pirmatnīgi un plaši pazīstami uzskati, ka katram darbam ir savs dievs jeb gars par pārzinātāju, lai arī dabasspēki (p. p. lietus) un senču dvēseles varēja viņiem līdzi darboties. Kāds Ceroklis laikam veicināja kuplus asnu cerus un Jumis audzināja smagas vārpas. Bija arī vēl kāda Mēslu māte, kas liecina, ka senie latvieši jau pagānu laikos pazinuši lauku mēslošanu. Pats Dievs līdz ar Pieguļas māti un laikam vēlāko Ūsiņu gādāja par zirgiem, Govu Māra jeb Māršaviņa līdz ar Pienamāti palīdzēja kopt govis, Bišu māte atkal sargāja bites. Jūrasmāte palīdzēja zvejniekiem, Mežamāte medniekiem, Celamāte ceļavīriem, Miegamāte sargāja gulētājus. Karavīru sargi un palīgi bijuši Mēness (B. 33833. 33849 - 51) ar Karamāti. Nosaukumi jau parasti noteic viņu darbību, kādēļ tautas dzeja nemēdz kavēties, viņus tuvāki tēlodama.
Arī dažus putnus, rāpuļus un kukaiņus turēja par lopu labdariem un ļaundariem. Lopiem bija labvēlīgi cielaviņas, zalši, vardes un vaboles, turpretī kaupiņi izzīda govīm pienu un nesa tām arī slimības. Par zirgu labdariem daudzina slokas, strazdus un tā sauktos zirguputniņus.
Kā ļaudīm bijušas dievības, kas gādājušas par viņu dzīvi un darbiem, tā arī katrā ļaužu nometnē bijis savs mājas jeb pavarda dievs, kam piederējusi liela loma seno laiku ticībā. Arī latviešiem bijis tāds dievs, ko pēdējā laikā saukuši par Mājaskungu. Agrākos laikos, kā liekas, to saukuši par Cēli, vismaz dažos ziemeļu Vidzemes apgabalos. Šim Mājaskungam ir parasti sakari ar senču dvēselēm, kādēļ daži atkal domā, ka tas esot cēlies no veļu kulta.
Neviens mītologs neliedz, ka veļiem jeb senču dvēselēm senatnes ticībā bijusi liela nozīme, tikai mūsu dienu speciālisti vairs nedomā, ka veļiem māņos piederot vislielākā loma un ka no viņiem esot cēlušās visas dievības. Jau augšā mēs redzējām, kā fakti ir tikuši sagrozīti šādai vienpusīgai teorijai par labu.
Eiropā ir plaši pazīstamas diezgan vecas tautas romances, kur uz nelaimīgas jaunavas jeb jaunekļa kapa uzaug roze jeb liepa, kas it kā būtu mirušā cilvēka dvēsele. No liepas žubura dažreiz iztaisa kokles, kuru skaņās nu grib dzirdēt nomirušā cilvēka balsi. Dažreiz viņa dvēsele arī par putniņu nolaižas uz minētās liepas, šajos piemēros bieži
vien tika meklēti svarīgākie pierādījumi par senās aizvēstures veļu kultu. Bet tās ir samērā jaunāku laiku romantiskās dziesmas, kas pēc sava satura ir pavisam pretējas pirmatnīgu ļaužu uzskatiem.Visi primitīvi cilvēki baidās no miroņiem, izvairās apmeklēt tādas vietas, kur līķi tikuši izmesti un par nāvi pavisam nemēdz runāt. Mongoļi vēl tagad izsviež parasti savus miroņus tuksnesī suņiem un vilkiem par barību. Tibetieši tos sacērt gabalos, lai maitas ērgļi viņus notiesātu. Tungusi vēl nesen pakāra līķus kokos, lai tos norītu putni, bet ne zvēri. Bet tās ir tautas, kas pirmatnīgās bailes no miroņiem jau ir atmetušas un tā tad kultūras ziņā progresējušas. Lai mironi vairs nevarētu dzīvajiem kaitēt, tad senāk iekasa tos zemē un uzvēla smagus akmeņus virsū; citās vietās piesēja ar lūkiem mironam rokas un kājas pie rumpja un tad apraka; citur nocirta mironam galvu un novietoja galvu un rumpi par sevi. Te mēs redzam aizvēstures uzskatus. Ķīnieši un japānieši jau ļoti sen ir kārtīgi aprakuši savus mirušos. Kapsētās viņi jau arī stāda kokus, bet uz pašiem kapiem vēl neaudzina ne puķes, ne kokus. Arī rietumos tikai ap kristīgo laiku sākumu sāk pamazām uzkopt kapus un stādīt uz tiem puķes un kokus. Tā tad nu arī sapratīsim, ka augšējās romancēs apdziedātie kapi arī Eiropā nav meklējami senā aizvēsturē.
Tautas dzeja visā pasaulē ir optimistiska un nāve nekur labprāt netiek daudzināta. Bet ar augstāku kultūru bailes no miroņiem arvien mazinās, kamēr pēdīgi jau sāk apdziedat varoņu nāvi, un arī miršanu no mīlestības. Lai nu neiznāktu pretruna ar dziedātāju līksmību, tad šādu nāvi apdzied kā greznas svinības un priecīgas kāzas. Tiek dziedāts, ka arī aizgājējs nav pavisam nomiris, bet viņa dvēsele parādās atkal par puķi vai putniņu, jeb arī viņa balss vēl atskan kokļu mūzikā, Tā ir jaunāku laiku romantika, nevis senie aizvēstures mīti.
Tas nesaskanētu ar tautas veselīgo optimismu, ka visa pasaule būtu jāuzskata par vienu pašu lielu kapsētu un ka visi neredzamie dabas spēki būtu tikai mironi, šādi uzskati, kā jau teikts, ir arī tagadējā zinātnē atmesti. Tomēr visas tautas ir piegriezušas nāves gadījumiem lielu vērību un ir vedušas pastāvīgu cīņu pret visādiem ļauniem gariem, kuru starpā liela loma piederēja senču dvēselēm. Mirēju gandrīz visas tautas ir izcēlušas no guļas vietas un nolikušas uz zemes, laikam, lai atvieglinātu viņam ceļu uz viņu sauli, jeb lai atdotu to Zemesmātei. Latvieši, kādam mirstot, ir pamodinājuši visus mājas ļaudis un pat lopus, lai mirējs tos neapmirtu, no kā cēlušās visādas nelaimes. Mironam tūliņ aiztaisījuši acis, lai tas neaizmānītu citus sev līdz. Kamēr mirons atradies mājā, tikmēr tur nedrīkstējuši darīt dažādus darbus, par piemēru, velēties, lai nesadusmotu aizgājēju. Mirēja cisas, kā arī mirstamo kreklu, parasti sadedzinājuši. Kad miroņu veduši uz kapu, tad zirga priekšā nokāvuši gaili, laikam aizgājējam par ziedu. Vedējiem aiz muguras izlējuši spaini ūdens, lai aizvadītu projām ļaunus garus, laikam arī pašu nomirušo.
Jau priekš kristīgās ticības piejemšanas latvieši apbeduši savus miroņus zemē, izjemot, varbūt, tikai kuršus, pie kuriem sastopam arī līķu dedzināšanu. Zārkus taisījuši neretis no viena koka, siles veidā. Šai “mūža namā” devuši arī dažādas lietas līdz, dažreiz arī kādu naudas gabalu. No sākuma šīs dāvanas nozīmējušas it kā atpirkšanos no mirušā, lai tas apmierinātos ar piešķirtām mantām un nejemtu nekā pats ar savu roku.
Bērēs liela nozīme piešķirta raudu dziesmām, kurās slavējuši aizgājēja darbus, bet arī visi citi bērinieki sargājušies runāt par mirušo kaut ko ļaunu, lai viņš par to neatriebtos. Raudu dziesmas dziedājuši tāpat vīrieši, kā arī sievietes, lai gan pēdējā laikā tikai vairs sievietes turējušās pie šās senās ierašas, žēloties par mirušo, vajadzēja arī raudāt, kaut arī bez asarām, jo asaru vietu izpildījuši arī zirņi, kuru nekad nevajadzēja trūkt uz bēru galda. Pārāka raudāšana turpretī nebija cienā un asaras, kas kritušas uz pašu miroņu, nebijušas tam par labu. Senākos laikos, bijusi pazīstama arī kāda miroņu deja, kas vēlākos laikos uzskatīta par palaidnību, kādēļ tā arī jau sen atmesta. Miesas kailums šai dejā nav bijusi .nekāda nekaunība, bet tikai sēru apliecinājums, kas, kā mītologi domā, senāk nozīmējis ļaunu garu baidīšanu, varbūt neizjemot arī pašu nomirušo.
Senāk nav tikai aprakuši jeb “slēpuši” mirušo miesas, bet laikam gan lūkojuši viņa dvēseli aizvadīt uz viņu sauli, kā to redzam pie citām tautām, šādi vadītāji tālākā senatnē laikam būs bijuši kādi burtnieki, burvji, raganas jeb citi kādi starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti, kas tad dziedādami, spēlēdami un citas ceremonijas izpildīdami, nosūtījuši aizgājēja dvēseli veļu valstī. Valdniece nevien pār zemi, bet arī par apakšzemi bijusi Zemesmāte, bet mirušo dvēseles sajēmusi Veļu māte. Pēc tautas dziesmas vārdiem viņā saulē bijusi “nemīlīga dzīvošana”, tur nedziedājuši nekādi putni. Plašāki šo nabadzīgo dzīvi tēlo dažas pasakas un teikas. Tādēļ veļi nav bijuši visai mierā ar savu stāvokli un bijuši skaudīgi uz dzīvajiem cilvēkiem, kas dzīvojuši labākos apstākļos. Sevišķi veļi gribējuši atriebties savējiem, ja tie nav izpildījuši pret viņiem kādu pienākumu. Pie tādiem nemierīgiem gariem ir pieskaitāmi pazīstamie lietuvēni, kas cēlušies no nelaikā mirušu cilvēku dvēselēm. Dabīgi miruši un kārtīgi pavadīti aizgājēji turpretī ir bijuši saviem pakaļpalicējiem dažreiz arī labvēlīgi. Šādi gari mēdz dažreiz uzturēties gan mājas pavardā, gan arī aiz istabas durvju sliekšņa. Mājas kungam nu mēdz būt cieši sakari ar pavardu, kamēr aiz sliekšņa mēdz uzturēties arī Laima. Tā nu mēs redzam, kā tiek paplašināts Mājas kunga un Laimas kults. Laima še ir ienākusi arī Mājas kunga darbības laukā.
Šādus faktus ir animisti sagrozījuši atkal savai vienpusīgai mācībai par labu. Pavardā un aiz sliekšņa esot senāk aprakti mironi. Tā tad Mājas kungs, kam ir cieši sakari ar pavardu un slieksni, neesot no iesākuma bijis nekas cits, kā tikai velis, kas uzturoties pie savas kapa vietas, šāda veļa darbība tikusi paplašināta un viņš vēlāku izvērties arī par debess Dievu. Nevar teikt, ka šim izskaidrojumam nebūtu savas loģikas, tikai šī loģika ir dibināta uz nesavienojamiem faktiem.
Neviens speciālists vairs nedomā, ka miroņu aprakšana būtu ļoti sens aizvēstures ieradums. Ja arī nav noliedzamas dažas ļoti vecas kapenes, tad tas vēl nenozīmē, ka tanīs laikos aprakti visi miroņi. Mongoli, kā jau teikts, vēl tagad izsviež parasti savus miroņus tuksnesī, lai gan viņu valdnieki tikuši aprakti no ļoti seniem laikiem.
Vecā kultūras tauta ķīnieši vel tagad kārtīgi neaprok bērnus. Tā tad ar miroņu aprakšanu saistītie māņi nevar būt tik veci, un pirmatnīgi, ka tādi jau būtu meklējami pie visas cilvēces.
Mironi iznesti un aprakti arvien tālāku nost no dzīves vietas, kur cilvēki nemēdza staigāt. Valdnieku kapu vietas aiz dažādiem iemesliem tikušas nereti pat slēptas no ļaudīm. Bet ja miroņu apraka mājas pavardā jeb pie sliekšņa, tad tā jau bija zināmas attīstības pazīme, kad no miroņa tuvuma vairs ļaudis nebaidījās. Tādi apbedīšanas veidi ir reti izjēmumu gadījumi, kas nebūt nav meklējami pie visām tautām.
Kad nodibinājās paradums aprakt dzimtas tēvu pavardā vai arī pie sliekšņa, tad pavards un slieksnis jau bija tādas cienījamas vietas, kurām zināms gods tika parādīts. Tā tad Mājas kunga ideja varēja attīstīties tikpat labi arī no pavarda un sliekšņa kulta. Kā Māra ieviesās Laimas kultā, Laima atkal Mājas kunga kultā, tāpat laikam arī veļu kults paplašināja pavarda kultu. Mums nav nekāda skaidri saprotama iemesla dažādiem kultiem meklēt tikai vienu vienīgu pamatu.
Fantāzijai par dvēselēm attīstoties, tika arī prātots, ka veļi var pacelties arī debesīs un nākt sakaros ar debess dievībām. Tā par Mājaskungu stāsta dažas tautas, ka tas reiz par gadu paceļoties debesīs un izstāstot debess dievam savas mājas cilvēku grēkus. No tā nu taisa animisti tālāku slēdzienu, ka debess, saules, mēness un pērkona dievības esot tikai no veļiem cēlušās. Mūsu dienās gan būs grūti atrast tādu vecu mītologu, kas vēl turētos pie šādiem uzskatiem.
Lai gan veļa vārds stāv sakarā ar tocharu verbu “väl”, mirt, un tā tad vispirms gan ir nozīmējis miroņu, tomēr mūsu dienās vairs nevaram apgalvot, ka itin visi veļi būtu tikai mirušu cilvēku dvēseles. Tā par piemēru Zemesmāte un Velumāte, kurām abām ir vēl meitas, nav cilvēku dvēseles. Tā arī velns (leit. velnias, velinas) ir gan cēlies no veļa, bet tagad visās tautas tradicijās tas tiek ļoti noteikti šķirts no mirušā cilvēka dvēseles. No tā nu skaidri redzam, ka uzskati par veļiem ir attīstījušies un viss še nebūt vairs nav pirmatnīgs.
Par īstu ļaunu garu Velns ir izvērties tikai vēlāku zem kristīgās ticības ietekmes. Līdzīgā ceļā gan arī būs radies Jods, kas izliekas kā maisījums no Jūdāsa un “melnā vīra” (der schwarze Mann), jo leišu valodā “juodas” ir tikai īpašības vārds “melns”. Tāda pati nozīme, kā mūsu Jodam, ir arī igauņu vārdam “Juudas” un somu vārdam “Juutas”, ko daži zinātnieki uzskata par aizjēmumu no latviešu valodas, kādēļ mūsu Jods var būt arī vecs vārds. Tomēr šāds samērā jauns ceļojošs jēdziens, liekas būt, saistīts ar kristīgu laiku tradīcijām, jo viņš varēja sākt izplatīties arī agrāki par pašu kristīgo ticību. Vismaz leiši nepazīst nekāda Joda un nav mums iemesla domāt, ka viņi to būtu aizmirsuši.
Tā nu mēs redzējām, ka seno latviešu dievi ir cēlušies no dažādiem iemesliem, ne tikai no dabas parādībām un senču dvēselēm vien. Mīti ir padoti pastāvīgām pārmaiņām, kas ceļas ne tikai no pašas tautas attīstības, bet tāpat arī no kaimiņu tautu ietekmes. Nav nekāds vieglais uzdevums izzināt, kas vienam jeb otram mītam ir bijis par
pirmo pamatu. Ļoti ērti, turpretī, ir sarindot faktus pēc kādas gatavas teorijas, bet šāda rindošana ir diemžēl zinātnei tikai kaitīga.Apskatot latviešu dievu attīstības pakāpes, mēs redzam, ka tie ir vēl maz antrōpomorfizēti, t. i. pielīdzināti cilvēkam, jo trūkst mums liecību par viņu izskatu un ģenealoģiskiem sakariem. Lai gan tautas tradicijas daudzina divus dievu pārus: Debestēvu ar Zemesmāti un Mēnesi ar Sauli, tomēr viņu sakari ir ļoti nenoteikti. Nekur nav minēts, ka Dievadēlu māte būtu bijusi Zemesmāte, un ka Mēness būtu Saulesmeitu tēvs, Tāpat trūkst mums ziņu, ka Zemesmātes meitas tēvs būtu Debesstēvs, un Mēnesdēla māte būtu Saule. Vēl mazāk ir pielīdzināti cilvēkiem Jumis un Laima.
Šādi fakti tomēr nebūt vēl nenozīmē, ka seno latviešu dievi būtu bijuši tādas abstraktas būtnes, kas nemaz nebūtu tēlojamas redzamā veidā. Lai gan gandrīz visi agrākie zinātnieki ir nolieguši pie senajiem latviešiem dievu tēlus, tomēr šādas domas var itin droši turēt par maldīgām, jo mums nav pazīstama neviena tāda pagānu tauta, kas būtu gan pielūgusi savus dievus, bet nebūtu taisījusi šo dievu tēlus. Tā arī par Latviju ir mums ziņas, ka šur un tur ir atrasti akmeņa tēli, kas turēti par pagānu dieviem un tādēļ tikuši iznīcināti. Dievu tēlus taisīja, zināms, arī no koka un māliem, kādēļ šādi tēli ir gājuši bojā.
Tikpat nepareizs ir cits vispārīgs apgalvojums, ka senie latvieši neesot pazinuši nekādu tempļu, turēdami par savām svētnīcām tikai dažus kalnus un birzis. Nav gan jādomā, ka senie latvieši būtu jau cēluši akmeņa dievnamus, bet ja viņi taisīja ēkas, kur pašiem dzīvot, tad viņi, tāpat kā citas tautas, būs arī pratuši ierīkot kādas būdiņas savu dievu tēliem. Kā pie leišiem “bažnyčia” senos laikos ir nozīmējusi arī pagānu templi, tā arī Latvijā ir sastopami baznīcas kalni, kur nekad nav stāvējis nekāds kristīgas ticības dievnams.
Dieviem tikuši nesti dažādi “ziedi” jeb upuri, laikam gan neizjemot pat cilvēkus, kā tas ir konstatēts pie kaimiņu' tautām. Dieviem kalpoja, zināms, ne tikai ar ziedojumiem vien, bet arī ar dziedāšanu, svētku svinēšanu un citām līdzīgām ceremonijām. Dažādi izgreznojumi uz apģērba un citām lietām tika taisīti ne tikai skaistuma dēļ vien, bet gan katrreiz arī ar kādu mītisku nozīmi. Pat bērnu rotaļu lietiņas netika parasti taisītas pēc brīvas fantāzijas, bet gan pēc vecas parašas saskaņā ar simpatētiskiem tulkojumiem.
Kādu priesteru, līdzīgu mūsu laiku garīdzniekiem, seniem latviešiem nebija, bet netrūka viņiem tomēr visādu citādu starpnieku starp cilvēkiem un garu valsti. Burtnieki, zīlnieki un pareģi lūkoja izzināt dievu prātu un sludināja, ļaudīm nākamas lietas. Vārdotāji, pūšļotāji, laitītāji, zāļotāji un citi labdari veda cīņu pret ļauniem gariem, kas nesa ļaudīm visādas sērgas un slimības. Arī burvji, raganas un spīganas tika turēti gluži vienkārši par cilvēkiem ar pārdabīgām spējām, bet netika vis sodīti un vajāti kā vēlāku kristīgos laikos.
Ļoti populāri ir tie uzskati, it kā visi pagānu laiku mīti būtu dibināti vienīgi uz dievticības, bet šādas domas ir nepareizas. Visa seno cilvēku dzīve pastāvēja no cīņas pret ļauniem gariem, no kuriem tie baidījās vai uz katra soļa. Arī slimības turēja par tādiem Jauniem gariem, kas sevišķi cilvēkiem sabīstoties, iekļuva viņa miesā. Tāpat arī cilvēks kad gulēja, šķaudīja jeb žāvājās, viņā varēja iekļūt kāds ļauns gars un sacelt kādu slimību.
Ļaunie gari vajāja cilvēku visvairāk trijos gadījumos: dzimstot, precējoties un mirstot, kādēļ arī kristību, precību un bēru ierašās atrodam daudz ļoti līdzīgu māņu. Pētījot šo māņu pirmo nozīmi, parasti varam vērot, ka tie ir sākušies no cīņas pret ļauniem gariem.
Mātei jau grūtniecības stāvoklī bija jāsargās no dažādiem darbiem, kustībām un sevišķi no bīšanās, lai simpatētiskā ceļā bērnam nepiesistos kāds ļaunums. Pēc vecu-vecā ieraduma dzemdēšanai vajadzēja notikt pirtī un uz zemes, kas laikam atgādināja Zemesmātes klēpi. Dzemdējot mātei vajadzēja atraisīt visus mezglus, cilpas un saktis, lai ar to sataisītu bērnam brīvu ceļu. Senatnē, kā vērojams, arī jaunpiedzimušo bērnu nolika uz zemes, un tēva pienākums nu bija pacelt bērnu no zemes augšā, ja viņš to gribēja audzināt lielu. Pēc dzemdēšanas ilgāku laiku māte un bērns tika uzskatīti par nešķīstiem, pareizāki sakot, par viegli pieejamiem ļauniem gariem, kādēļ bija jālieto visādas burvības viņu sargāšanai. Ilgāku laiku caurām naktīm dedzināta uguns, lai velni jeb laumes bērnu nenozagtu un neieliktu savu bērnu īstā bērna vietā. Ja bērns pēc vārda, došanas slimojis, tad viņam devuši citu vārdu, lai tādā ziņā piemānītu tos ļaunos garus, kas bērnu moka.
Kā jau senie indoeiropieši, tā arī senie latvieši precējušies it kā līgavu zogot, gan arī maksājot par to kriena naudu. Tās bijušas tikai vecas ceremonijas, nevis īsta līgavas zagšana un pirkšana; bet nav tomēr jāaizmirst, ka senāk starp ceremonijām un nopietnību nebija lielas starpības. Lai piemānītu ļaunos garus, kas vajā jauno pāru, sevišķi līgavu, tad vairāk sievietes saģērbušās gluži līdzīgās drēbēs, tā ka dažreiz ne tik lēti bijis atrast īsto līgavu. Tā paša iemesla dēļ, kā to lasām tautas dziesmās, aizveduši dažreiz līgavas vietā, papriekšu kādu citu sievieti jeb pat pārģērbušos vīrieti un tad tik vēl veduši īsto līgavu. Vedējiem ceļā likuši arī aizkārtnes, caur kurām tad tikai ar kādu ziedu jeb dāvanu laiduši vedējus cauri, domādami tādā ceļā aizturēt ļaunos garus, kas būtu dzinušies jaunajam pāram pakaļ. Līgavaiņa mājā cēluši līgavu ar celšanu pār mājas slieksni, laikam lai izrādītu cienību pret Laimu, kas guļot, kā jau teikts, pie istabas sliekšņa. Jaunajā mājā līgava metusi ziedus visās malās, laikam lai apmierinātu turienes garus.
Kad
kāds cilvēks mira jeb tika pavadīts uz pēdējo dusu, arī tad, kā jau augstāk
minēts, tika izpildītas dažas līdzīgas ceremonijas, kur atkal parasti spīd cauri
cīņa pret ļauniem gariem.