LATVIEŠU VALODAS VĒSTURE

Aizsākoties rakstu valodas izpētei, aizsākas arī viedokļu un uzskatu veidošanās par teorētiskiem jautājumiem – kādu parādību loku aptver jēdziens rakstu valoda? Kādas ir attieksmes starp jēdzieniem rakstu valoda un literārā valoda? Kādā nozīmē tiek lietoti abi jēdzieni?

Latviešu valodniecībā teorētisko nostādni literārās valodas un rakstu valodas attieksmju jautājumā 20.gs. 50./60. gadu mijā iedibināja prof. A. Ozols. Viņa pieeja jautājumam balstījās uz pamattēzi, ka rakstu valoda un literārā valoda aplūkojamas kā savstarpēji saistītu parādību kopums, kurā katram elementam ir savs saturs, funkcijas un īpatnības. Šo nostādni satur ‘profesora monogrāfija “Veclatviešu rakstu valoda”, kura iznāk 1965.gadā. Monogrāfijas ievadā lasāma atziņa, ka līdz19.gs. 90.gadiem nav identificējami jēdzieni rakstu valoda un literārā valoda. Vai ir kāda pretruna? Vai ir kas nepareizi izprasts? Šī monogrāfijas ievadfrāze un šī teksta autores augstāk paustais viedoklis – kā skaidrot acīm redzamo pretrunu?

LU docents J.Kārkliņš, izvērtējot prof. A.Ozola atstāto valodniecisko mantojumu, ir raksturojis monogrāfiju kā īpatni veidotu grāmatu. Varam papildināt - īpatni veidota grāmata, kura tapusi īpatnos apstākļos. Mesli laikmeta prasījumiem labi atspoguļoja maldinošajā ievadfrāzē par veclatviešu valodu kā īpašu situāciju valodas attīstībā, kā tādu posmu valodas attīstībā, kad netiek veicināta latviešu liteārās valodas attīstība.

Ievadfrāze uz ilgu laiku sarežģī jēdzienu rakstu valoda un literārā valoda attieksmes. Bet jāspēj izprast kas cits, kāds ļoti dziļš un spēcīgs papildus motīvs, kāpēc tā tika uzrakstīta. Frāzes dziļākā būtība ir tās stratēģiskais raksturs. Tās aizsegā bija aizsākta latviešu literārās valodas izpēte un dienas gaismu ieraudzīja pētījums “Veclatviešu rakstu valoda”, kurš uzlūkojums par apkopojuma darbu, kurā aplūkots latviešu literārās valodas senākais posms.

Tūlīt pēc monogrāfijas iznākšanas nesekoja iespējamā domu apmaiņa par literārās valodas konceptuāliem jautājumiem. Tam ir vairāki iemesli. Vispirms jau laikmeta īpatnības, ar kurām ērtāk sakļāvās uzskats par sveštautiešu radīto kroplo latviešu rakstu valodu un tās nīkulīgo attīstību vairāku gadsimtu garumā. Cits iemesls, un ļoti īpatns, ka prof. A. Ozola stratēģiskajā ievadfrāzē daži satura fragmenti saderēja ar 20.gs. 20.,30. gados pausto spārnoto tēzi par nacionālās zinātnes veidošanu uz nacionāliem pamatiem un pašu spēkiem. Šādam īpatnam 20.gs. 20.,30. un 50.gadu ideoloģisko iezīmju satuvinājumam bija arī toreiz ne tik tālās spožās vēstures atbalsts – jaunlatvieši nekad nebija pievērsušies literārās valodas senākā posma objektīvam izvērtējumam.

1. Jēdziens veclatviešu rakstu valoda. Tā rašanās un lietojums rakstu valodas pētniecībā.

1985. gadā notiek gadskārtējā prof. J.Endzelīna atcerei veltīta zinātniska konference, kurā tiek izvērtēts veclatviešu rakstu valodas jautājums latviešu literārās valodas attīstības kontekstā. Konferences nozīme bija tā, ka tika dots ieskats vairākos jautājumos un problēmās, kas saistītas ar veclatviešu rakstu valodu. Viena no atziņām – ka veclatviešu rakstu valoda nav mehāniski nodalāma no kopējās latviešu literārās valodas attīstības, ka veclatviešu rakstu valoda, tāpat kā ikviena rakstu valodas forma , balstīta uz izstrādātiem rakstības noteikumiem, pieņemtām rakstu valodas normām, kuras, protams, daudzos gadījumos ir atšķirīgās no mūsdienu valodā ieviestajām rakstu valodas normām.

Šajā laikā – 20.gs. 80.gados – tika pievērsta uzmanība 20., 30.gados iedibinātai tradīcijai senāko posmu rakstu valodu vērtēt pēcatbilsmes tā laika, t.i. 30. gadu rakstu valodā pastāvošajām un pieņemtajām normatīvajām prasībām. Par viens no šāda vērtēšanas virziena iedibinātājiem jauzlūko prof. E.Blese, kurš tajā laikā veica ļoti nozīmīgu pētījumu par pirmpublicējumam sagatavoto un līdz tikai rokrakstā lasāmo 17.gs J.Langija vārdnīcu. Tā netiešā veidā tika iedibināt ieskats par veclatviešu rakstu valodas zemāko kvalitāti attiecībā pret tā laika rakstu valodu. Palaista un atstāta bez uzmanības bija kāda cita būtiska veclatviešu rakstu valodas iezīme – tā pēc sava satura un formas bija citāda, kvalitatīvi atšķirīga. Un prof. E.Blese iedibinātais valodas parādības vērtējuma paņēmiens – pareizs/nepareizs attiecībā pret tā laiks rakstu valodā ieteikto normu, maz deva senākajos rakstu avotos lietotās gramatiskās sistēmas izpratnei , bet daudzejādā veidā iedibināja negatīvi noraidošo attieksmi pret veclatviešu rakstu valodu. Pēc vairākiem gadu desmitiem tā veiksmīgi saderēja ar tām laikmeta prasībām, kuras nācās ņemt vērā prof. A.Ozolam, publicējot monogrāfisko pētījumu “Veclatviešu rakstu valoda”.

Jēdziena veclatviešu rakstu valoda sašaurināto izpratni veicinājis tas veids, kā ilgu laiku tika vērtēta senāko rakstu avotu leksika. Piemēram ,ja analīze un pētnieciskā uzmanība tika saistīta ar aizgūtās leksikas izvērtēšanu, tad plašākus komentārus vienmēr ieguva ģermānismi un to lietojums rakstu valodā. Ja tās bija senākajos tekstos sastopamās sintaktiskās konstrukcijas, kas daudzkārt tika veidotas pēc citu rakstu valodu sintakses likumībām, tad arī galvenokārt tika vērtēta šo sintaktisko fragmentu neatbilsme 30.gadu literārās rakstības sintaktiskajām normām. Tikpat kā netika pievērsta uzmanība tādām kvalitātēm , kā teksta standarta prasības, teksta stilistiskās normas noteikumi, kuri katrā laikmetā ir citi un dažāda stila ievirzes tekstos atšķirīgi.

2.1.1. Senāko tekstu vērtēšanas īpatnības un to cēloņi.

Turpinot par 1985.gada valodniecības konferenci un šīs konferences īpašo nozīmi jautājumā par senāko tekstu vietu un lomu latviešu literārās tapšanā, var pievērst uzmanību vienam no nolasītajiem referātiem un tajā izteiktajām atziņām.

Tālāk ieskats referāta fragmentos un izteiktajā pamatatzinumā – ka senākie teksti ir latviešu literārās valodas avoti:

“ Daļu grūtību sagādājis veclatviešu rakstu valodas jautājums un veclatviešu tekstu autoru, vācu mācītāju, filoloģiskās darbības vērtējums vai, precīzāk, nepietiekams izvērtējums. Ļoti iespējams, ka daļu grūtību būtu izlīdzinājis pats šīs visjaunākās latviešu valodniecības nozares — latviešu literārās valodas vēstures — izveidotājs prof. Arturs Ozols, kurš šajā nozarē strādāja intensīvu, bet īsu laiku. 1952. gadā Arturs Ozols sāka lasīt jauno valodniecības kursu universitātes studentiem, parādījās viņa pirmās publikācijas par latviešu literārās valodas vēstures jautājumiem, pētīšanas uzdevumiem, mērķiem, izpētes paņēmieniem, bet jau 1964. gadā tiek publicēti viņa pēdējie raksti. Monogrāfija «Veclatviešu rakstu valoda» iznāk 1965. gadā pēc profesora nāves.

Kaut arī visu šo laiku latviešu literārās valodas vēstures izpēte ir turpinājusies, papildinājušies mūsu priekšstati par to, kādiem attīstības lokiem gājusi cauri mūsu literārā valoda, A. Ozola monogrāfija līdz šim ir plašākais pētījums par latviešu literāro valodu laikā no 16. gs. līdz 19. gs. vidum. Vienlaikus jāatzīst arī tas, ka, jau beidzot darbu pie veclatviešu rakstu valodas, Arturs Ozols apzinājās latviešu literārās valodas vēstures izpētes nepilnīgumu kopumā un veclatviešu rakstu valodas posma problemātiku īpaši, īsi pēc monogrāfijas pabeigšanas (1964. gadā) Arturs Ozols rakstīja: «Latviešu literārās valodas izveide pašreiz ir gandrīz neapstrādāts latviešu valodniecības darba lauks, kas paver plašas iespējas valodnieku radošai iniciatīvai precizēt pētīšanas metodes, veidot sistēmu un radīt tādu vai citādu mūsu literārās valodas vēstures variantu.” [Ozols A. Latviešu rakstu valodas un literārās valodas vēstures pētīšanas metodes un sistēma – Krāj.: Ozols A. Raksti valodniecībā, R., 1967, 460.lpp.].

Kādi bijuši tie šķēršļi, kas kavējuši atzīt, ka veclatviešu teksti nav tikai kroplas, samocītas sintakses paraugi, sveštautiešu veidots žargons? Kas traucējis vērtēt veclatviešu rakstu valodu kā mainīgu, ciešā saistībā ar attiecīgā laikmeta sabiedrības, kultūras vēsturi esošu parādību?

Viens no šķēršļiem ir filoloģiskas dabas. Tā ir veclatviešu tekstu nepietiekamā izpēte. Bet šis ir filologa spēkiem padarāms darbs.

Sarežģītāks ir otrs šķērslis. Tas ir veclatviešu tekstu autoru sveštautības jautājums saistībā ar sociālpolitiskajiem, kultūrvēsturiskajiem, ekonomiskajiem aspektiem Baltijā 16.—19. gs. Jautājuma objektīva izgaismošana nav panākama tikai filoloģiskā vidē. Te vēlama, pat nepieciešama, citu sabiedrisko zinātņu pārstāvju līdzdarbība.

Šo jautājumu loks vai arī, Artura Ozola vārdiem runājot, latviešu valodniecības neapstrādātā darba lauka mazdarīto vietu izstrāde tad arī ir izejas pozīcija veclatviešu rakstu valodas rezultatīvā tālākajā pētīšanā.

Ja veclatviešu tekstus uzlūkojam par latviešu literārās valodas avotiem, tad — uz ko pamatojoties tas tiek darīts?

Pirmkārt, tā būtu apzināšanās, ka veclatviešu rakstu valoda analizējama kā nepārtrauktā attīstībā esoša, mainīga valodiska parādība. Arturs Ozols rakstīja, ka nesaistīt veclatviešu rakstu valodu, t. i., literāro valodu līdz 19. gs. vidum, un literāro valodu, sākot ar 19. gs. vidu, vienotā veselumā nozīmētu ignorēt parādību nepārtrauktas attīstības faktu [Ozols A. Veclatviešu rakstu valoda. R., 1965, 9.lpp.]. Otrkārt, tas ir atzinums, ka latviešu literārā valoda savā sākotnē (un pat ilgu laiku) nevar reprezentēties kā izveidots lingvistisks veselums, kā pilnība. Tā atrodas tapšanas stāvoklī.

Arturs Ozols šo literārās valodas īpatnību skatīja ciešā sakarā ar literārās valodas pazīmēm. Viņš uzskatīja, ka literārās valodas vēstures objektos [tekstos. — M. B.] šīs pazīmes — rakstu forma, normatīvums, rakstu valodas veidotāju valodas meistarība — ne vienmēr realizējušās vienlaikus. Tas, ka šim atzinumam, resp., teikumam, kurš nobeidz Artura Ozola izveidoto literārās valodas definīciju [Turpat], nav pievērsta uzmanība, savukārt apliecina to, ka mūsu izpratne par atsevišķiem jautājumiem arī nav nekas sastindzis, nemainīgs, sākotnēji nekļūdīgs un pilnīgs [Sk. arī: Baltiņa M. Par normas pazīmēm latviešu literārās valodas vēsturē. – LPSR ZA Vēstis, 1986, 1.num., 66.-72.lpp.].

Treškārt, tās ir raksta autores atziņas, ka 17. gs. tekstu autoriem ir bijušas respektējamas latviešu valodas zināšanas, ka daudzos gadījumos rakstu veidotāji ir balstījušies uz tautā nekļūdīgi noklausīto valodu dažādās Latvijas izloksnēs Kurzemē, Vidzemē un Latgalē, ka 17. gs. rakstu valodai piemīt normatīvas pazīmes..

Pirms pievēršamies mūsu viedokļa izklāstam, lieti varbūt atgādināt, ka lietuviešu valodniecībā jau sākotnēji nepastāv šī problēma par senākajiem tekstiem kā literārās valodas avotiem. Jau paši pirmie teksti (kā latviešu, tā lietuviešu, arī prūšu) ir baltu literāro valodu sākotne, resp., avoti (skat. publikācijas par šo tēmu krāj.: Baltu valodassenāk un tagad. R., 13-17.lpp.].

Tekstu nepietiekamā izpēte, t.i., uzskats, ka tie ir mazvērtīgi utt., autoru sveštautība — tie visi ir sekundāri jautājumi. Šādu iespēju — hronoloģiski neierobežot un skatīt senos tekstus kā literārās valodas avotus — lietuviešiem dod izveidotā literārās valodas definīcija, kas ir elastīgāka un ietilpīgāka par līdz šim latviešu valodniecībā dominējošo.

Autoritatīvais lietuviešu literārās valodas - pētnieks prof. J. Paļonis (viņš ir arī monogrāfijas «Lietuviu literatūrinē kalba. XVI—XVII a.» autors) uzskata, ka literārā valoda ir vairāk vai mazāk apstrādāta, normalizēta valoda, kas visbiežāk balstīta uz kādu vienu dialektu un kalpo galvenokārt kādas tautas, nācijas kultūras, civilizācijas vajadzību apmierināšanai.

Kā redzam, tad šajā literārās valodas koncepcijā akcentētas sekojošas literārās valodas pazīmes: 1) literārā valoda ir plašs komunikācijas līdzeklis: 2) literārā valoda ir virsdialektāla valoda; 3) literārā valoda ir normēta valoda. Šīs pazīmes kā būtiskus literārās valodas komponentus J. Pajonis izvirzīja 1961. gadā rakstā «Apie literatūrines kalbos norminimo pagrindus bei kritērijus”. [Palionis J. Apie literatūrinēs kalbos norminimo pagrindus bei kriterijus. – Grām.: Dabartine lietuviou kalba. Vilnius. 1961, 5.-22.lpp.].

Literārās valodas vienlaicīgo saistību ar izlokšņu valodu un atšķirīgumu no tās J. Paļonis uzskata par vērā ņemamu literārās valodas pazīmi: «Kaut gan literārā valoda ir kādas izloksnes apdarīta, normēta valoda, tomēr jau no savas rašanās pirmās dienas tā atšķiras no izloksnes. Tā sāk tecēt savus ceļus, attīstot savus likumus.” [Turpat, 7.lpp.].

Un vēl dažas piezīmes veclatviešu rakstu autoru sveštautības jautājumā. Jau iepriekš akcentējam, ka minējumi nedrīkstētu radīt maldīgu priekšstatu par to, ka tiek atdzīvināts vai papildināts mīts par Baltijas vācietības apoloģētisko lomu mūsu tautas likteņos tālā senatnē, kā arī atjaunināts vācu mācītāju cildinājums par paveikto latviešu literārās valodas vēsturē. Valodniekiem esošo atzinu padziļinājums un novitātes par 16.—19. gs. ir vairāk kā nepieciešamas. Virspusīga veclatviešu rakstu autoru padarītā darba vērtēšana parādītu virspusīgo pieeju literārās valodas vēsturei, sabiedriskās, ideoloģiskās, ekonomiskās dzīves situācijai, kādā veidojās mūsu literārā valoda.

Sabiedriskās domas pieredze Baltijas ideoloģisko kustību vēstures vērtējumā ir pietiekams pamats, lai panāktu šī sarežģītā veidojuma — Baltijas vācietības — izvērstāku izgaismojumu.

Šobrīd mūsu rīcībā ir virkne pētījumu, kas parāda veclatviešu rakstu autorus kā humanitāras ievirzes, arī progresīvi domājošus cilvēkus (protams, sava laika kontekstā). Piemēram, A. Svelpis bija izsekojis G. Manceļa zinātniskajām interesēm par dabas parādībām. Nelielo grāmatiņu «Teoloģiskas un fizikālas meditācijas par zemestrīci A. Svelpis vērtē kā darbu ar progresīvu ievirzi. [Svelpis A. Aristoteļa domas nemaz nav tik absurdas ... Lietratūra un Māksla, 1983, 12. aug., 16.lpp.]. J. Stradiņš pozitīvi novērtējis Vecā Stendera centienus zinātņu popularizēšanā latviešu vidū. [Stradiņš J. Etīdes pa Latvijas zinātņu pagātni. R., 1982.]. H. Strods izsekojis Bībeles tulkotāja E. Glika intensīvajai darbībai izglītības laukā Krievijā. [Strods H. Ernsta Glika literārais darbs Maskavā. – Karogs. 1985, 1, 150.-158.].

Un tomēr jāatzīst, ka jautājums par Baltijas vāciešu darbības pozitīvajiem aspektiem nav tik vienkāršs, lai pietiktu ar atsauci uz iepriekš minētajiem rakstiem. Sājā sakarā — par Baltijas vācietības jautājumu — varētu minēt P. Krupņikova grāmatā «Melu un patiesības palete» minēto marksistisko tēzi par kādas vienas nācijas divām kultūrām attiecībā uz Baltijas vācietību. Viņš raksta, ka Baltijā vācietībai piemita loti īpatnēja sociālā struktūra, ka Baltijā nebija sociālās bāzes «otrās — progresīvās kultūras attīstībai, tomēr arī šeit blakus muižniecības neskaitāmiem apoloģētiem darbojās muižniecības kritiķi». [Krupņikovs P. Melu un patiesība palete. R., 1980, 25.lpp.].

Tā kā P. Krupņikova grāmatā analizētas 19. gs. otrās puses sabiedriski politiskās, ideoloģiskās cīņas un kustības Baltijā, tad saprotams, ka atkāpe līdz 17. gs. autoram nav bijusi nepieciešama. G. Mērķēja pieminējums ir pati tālākā atkāpe vēsturē Baltijas vācietības jautājumā. Vērā paturams P. Krupņikova secinājums, ka «visumā baltvācu gadījumā nevaram runāt par divām vācu kultūrām, par divām vācu nācijām, atsevišķos gadījumos bija vērojamas progresīvās vācu kultūras atsevišķas izpausmes”. [Turpat]. Varbūt arī G. Manceļa, G. Fr. Stendera, E. Glika u.c. — pirmo vārdnīcu, gramatiku, tekstu autoru — darbības dažus aspektus būtu iespējams vērtēt kā vācu kultūras agrīnus atzarus Baltija? Protams, paturot vērā, ka tomēr šie humanitārām iedabām apveltītie cilvēki bija mūsu tālā pagātnē aizgājušo senču apspiestības veicinātāji, un neaizmirstot to, ka viņi ne tuvu nebija sava laika muižniecības kritiķi.

Šo ar Baltijas vēsturi saistīto jautājumu sakarā vēlreiz jāpiemin lietuviešu valodnieku, arī literātu, vēsturnieku un folkloristu pieredze. 1947. gadā, atzīmējot lietuviešu pirmās grāmatas 400 gadu jubileju, tika izdots rakstu krājums «Sēņoji lietuviška knyga», kurā teikts, ka Mažvīda sastādītā un sacerētā reliģisko dziesmu, pamācību, lūgšanu krājuma uzdevums bija tieši tāds pats kā visām pirmajām grāmatām baltu literārajās valodās: pakļaut baltu tautas ar kristīgās ideoloģijas palīdzību. Bet paralēli tam lietuviešu valodnieki, literāti, vēsturnieki vērtēja pirmo grāmatu kā tautas garīgās kultūras vēstures pieminekli, lielu vērību pievēršot tekstu filoloģiskai analīzei.

Protams, līdzīgo parādību baltu literāro valodu sākotnē ir daudz, izņemot vienu — mūsu pirmo tekstu autoru sveštautības faktu. Ar to ir grūti samierināties. Bet citas sākotnes nav.

Tagad par to, kā izprasta raksta sākumā minētā doma, ka 17. gs. teksti ir latviešu literārās valodas avoti. Vispirms par tekstu autoriem un viņu latviešu valodas zināšanām. Apzinātie materiāli rāda, ka lielāku tekstu tulkošanai un sacerēšanai G. Mancelis, E. Gliks gatavojās nopietni. Piemēram, kad E. Gliks uzņemas Bībeles tulkošanas darbu, viņš dodas papildināt savas valodu zināšanas uz Hamburgu. Mācās un padziļina zināšanas senebreju, latīņu, grieķu valodā. Vidzemē atgriežas pēc septiņiem mācību gadiem.[Par to sīkāk skat.: Dunsdorfs E. Pirmās latviešu bībeles vēsture. Mineapolisa, 1979.]. Par E. Glika īpašajām dotībām valodās, valodas izjūtā ir jārunā plašāk, šoreiz tikai atgādināsim H. Stroda atzinumu par E. Glika darbību vispār: «E. Glika pozitīvā literārā mantojuma zinātniskai analīzei un atklāsmei, šķiet, jāveltī lielāka uzmanība. Jāatrod pienācīga vieta mūsu priekšstatos arī par šī tālā laikmeta lielo cilvēku nopelniem. [..] Kaut arī viņa subjektīvais nolūks bija luterisma izplatīšana un feodālā absolūtisma stiprināšana, objektīvi E. Glika darbība veicināja abu šo tautu [latviešu un krievu. — M. B.] kultūras un izglītības attīstību.” [Sk. 11. piezīmi.]. G. Mancelis pie savas Postilas (Sprediķu grāmatas) strādāja 17 gadus, turklāt tad, kad vairs nepildīja mācītāja pienākumus un bija atstājis profesora vietu Tērbatas universitātē, tātad nodarbojās tikai ar filoloģisku darbu, protams, gan gatavojot svētrunas saviem amata brāļiem. Jau A. Ozols atzina, ka G. Manceļa sprediķu grāmata ir tā laika tautā lietoto izteicienu, frazeoloģisku vārdu savienojumu, salīdzinājumu, arī parunu un sakāmvārdu krājums un izpētes avots. [Sk. 3. piezīmi, 202.-204.lpp.].

Atzīstamie panākumi latviešu tekstu, vārdnīcu, lielāku tulkojumu (kāda bija Bībele) gatavošanā nenoliedzami izriet no šo cilvēku apdāvinātības valodu apguvē, tekstu veidošanas prasme sakņojas iepazītā morfoloģisko formu, vārddarināšanas līdzekļu sistēma, leksikas, fonētikas apguvē arī tauta noklausītu sintaktisku konstrukciju iesaistīšana rakstu valodā. Sintakses jautājums būtu īpaši skatāms tā laika reliģisko tekstu veidošanas tradīciju aspektā Šo svešo, bet obligāto reliģiskā teksta izveides kanonu “uzklājums” latviešu valodai tad arī ir tas, kas visvairāk kropļojis un samocījis rakstīto vārdu, kas traucējis papētīt veclatviešu tekstus kā normētas literārās valodas sākotni, kā dēļ par mazvērtīgu ir tikusi vērtēta visa veclatviešu rakstu valoda.

Ir saprotami, ka literārās valodas pazīmi – “literārā valoda ir tautas valodas forma, ko kopusi valodas meistari” - grūti attiecināt uz veclatviešu tekstu .autoriem ne tikai viņu svešās izcelsmes dēļ, bet arī tāpēc ka mēs šajos tekstos atrodam visai maz līdzīga ar mūsdienu literāro valodu Sveša saturā, sveša izteiksmē. Salīdzinām šos divus literārās valodas modeļus, bet salīdzinot aizmirstam attīstību, kas tik būtiska tādai mainīgai valodas formai kāda ir mušu rakstu valoda savā sākotnē.

Šajā sakarā par veclatviešu pirmajiem tekstiem īsti vietā būtu vēl kāds neliels komentārs un atkal no lietuviešu literārās valodas vēstures. Minētajā lietuviešu rakstu krājuma vienlaikus ar cildinājumiem Mažvīda valodai teikts, ka daudzās vietās Mažvids verdziski pieturējies pie tulkojamā teksta, ka da˛viet lietuviskais teksts ir ne tikai grūti saprotams, bet arī pavisam nesaprotams. [Kruopas J. Žodyninēs slavybēs M. Mažvydo raštu kaboje. – Grām.: Senoji lietuviška knyga. Kaunas, 1947, 222.lpp.]. Un te pavīd īpatna līdzība latvieu un lietuviešu literāro valodu sākotnē Mažvīds, kuram rakstu valoda ir arī viņa dzimta valoda, un latviešu teksta veidotājs, sveštautībnieks, kurš, pieņemsim ka pavirši apguvis latviešu valodu, ir nonākusi pie līdzīga rezultāta.

Kā viens, tā otrs ir spējis radīt neskaidru, neveiklu tekstu resp., tulkojumu. Mūsu uzskats būtu ka pirmo baltu tekstu veidošana prasīja īpašu prasmi — spēju atrauties no dzimtās valodas, spēju attālināties no tautas valodas tradīcijām. To vieglāk panāca, verdziski pieturoties pie svešā teksta veidošanas likumībām gan sintaksē, gan leksikā.

Tādējādi gan sveštautība, gan neizkopta rakstu valodas prasme (Mažvīda piemērs) ir vienlīdzīgi šķēršļi, iemesli, ka savā sākotnē baltu literāra valoda ir neveikla, svešatnīga grūti atpazīstama. Runājot par latviešu valodu jāsaka, ka 17. gs. rakstu valoda krasi atšķiras no 16. gs. tekstu valodas. progress ir ievērojams, gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. Tomēr arī 16. gs. tekstos atrodami liecinājumi, ka šo tekstu autori balstījušies uz tautas valodā labi saklausītām likumībām, teksti ir apjomā nelieli, apzināti ir tikai daži no tiem. Lai mūsu secinājumi par veclatviešu valodu nekļūtu melīgi, literārās valodas vēsturē to nozīme nebūtu īpaši cildināma, bet pieminami un par jaunu caurskatāmi tie ir. Un šis darbs jau ir aizsākts. [Sk. arī: Kaarma R. Verbi 1585. gada kethismā. Diplomdarbs. VLU 1983,].

2.1.2. Senākie teksti kā literārās valodas avoti.

Kas daudzkārt traucējis palūkoties uz veclatviešu rakstu valodu kā apzināti normētu valodu? Visbiežāk tas, ka. parasti akcentētas tekstos atrodamās neatbilsmes mūsdienu literārās Valodas normām morfoloģijā, sintaksē, izcelti barbarismi un ģermānismi leksiskajā sistēmā, uzsvērts, ka trūcīgi noslogota vārddarināšanas sistēma. Patiesībā pēdējos gados stāvoklis, resp., atzinumi par veclatvieu rakstu valodu mainās, tikai ar tiem iepazīstas šaurs speciālistu loks vai kāds rets interesents. Piemēram, D. Nītiņas monogrāfijā «Prievārdu sistēma latviešu rakstu valodā” uz plašas veclatviešu tekstu materiāla bāzes izsekots tam, cik ilgstoši un smagi vāciskās teikumu konstrukcijas tika uzklātas latviešu valodas tekstam. Bet šis pētījums rāda arī to, ka daudzos gadījumos veclatviešu tekstu autori ievēroja latviešu valodas teikumu izveides likumības, prievārdu, prievārdisko konstrukciju lietojuma īpatnības, visu to, kas veido valodas iekšējo stabilitāti un normatīvo raksturu. [Nītiņa D. Prievārdu sistēma latviešu rakstu valodā. R., 1978.].

Viens no lielākajiem 17. gs. literārās valodas pieminekļiem (un ja ne pats nozīmīgākais) ir E. Glika Bībele. Pie secinājuma, ka E. Glika tekstos valodai ir normatīvas iezīmes, bija nonācis valodnieks un folklorists P. Smits. Viņa pagarais raksts «Glika bībeles valoda» satur vairākus vērtīgus atzinumus šādā aspektā. Vispirms jau P. Šmita secinājums: «Par velti arī būtu šai tulkojumā meklēt kādu stingri noteiktu izloksni” [Nītiņa P. Glüka bihbeles waloda. – Rakstu krājums. Rīgas Latv. Beedribas Zinibu Komisijas izdots. 14. num., R., 1908, 21.lpp.]. sasaucas ar atziņu par literārās valodas virsdialektālo raksturu. Otrkārt, P. Šmits parāda E. Glika atkarību no tā laika latviešu valodas gramatikās iedibinātajām likumībām un tradīcijas atsevišķu lietvārdu morfoloģisko formu lietojumā. Piemēram, lietvārda locījumu paradigmā veclatviešu rakstu valodā bija saglabāts ablatīva locījums. Lai diferencētu vīriešu dzimtes o-celmu lietvārdu vienskaitļa akuzatīva locījuma vīru un daudzskaitļa ģenitīva locījuma vīru galotnes, vecajos tekstos tika lietots ablatīva locījums vīro. Tā rīkojās arī E. Gliks. Jāņem vērā tas, ka Bībeles tulkošanas gaitā E. Gliks pakāpeniski «atteicās» no ablatīva locījuma-lietojuma. «Vecās derības» tekstā (kā rāda mūsu apzinātais materiāls par lietvārdu locījumu lietošanu) abalatīva formas lietotas retāk nekā «Jaunās derības» tekstā. Pati latviešu valodas sistēma liek E. Glikam mainīt attieksmi pret iedibinātajām tradīcijām rakstos. P. Šmits secina: «Pie Glika šādi piemēri [ar ablatīva galotni. — M. B.] gan jau pieder pie izņēmumiem [. .]” [Turpat, 23.lpp.]. Treškārt, daudzos gadījumos E. Gliks balstās uz saviem novērojumiem valoda, un mums tie savukārt rāda atsevišķu valodas parādību attīstības gaitu. P. Šmits izsaka atziņu, ka senā baltu vienskaitļa datīva galotne -i Glika tekstos sastopama «vienīgi pie skaidras i deklinācijas [i-celma. — M. B.] vārdiem: jūsai sirdi, tai cilti, tavai aci, tai telti». [Turpat, 26.lpp.]. Tas liecina, ka 17. gs. senā baltu vienskaitļa datīva galotne -i vairs nav bijusi plaši izplatīta, vismaz tais apvidos, kur tautas valodā ieklausījās E. Gliks. Ceturtkārt, E. Gliks apzinājās, ka variants ir būtisks valodas iekšējās attīstības vispārīgs priekšnoteikums un latviešu valodas vārdu morfoloģisko formu variantus viņš uzskatīja kā valodas sistēmai piemītošas, dabiskas parādības. E. Gliks it kā saprata, ka viņa spēkos nav izšķirt tā laika valodā esošo variantu likteni un novērst variantās formas rakstos. Gan morfoloģisko formu, gan sintaktisko konstrukciju, leksēmu variantu, 17. gs. valodā bija ne mazums. Protams, daudzos gadījumos vācu valodas paraugs E. Glikam tāpat kā visiem veclatviešu autoriem bija mēraukla, pēc kuras latviešu valodas gramatiskajai sistēmai piemērot ne vienu vien vārdu. P. Šmits raksta: «Pārrunātai galotņu sagrozīšanai vācu valodas priekšzīme tomēr laikam nebūs noderējusi par vienīgo iemeslu, jo arī pašā latviešu valodā ne mazumu vārdu lieto abos dzimumos, kādēļ ari mūsu pirmie rakstnieki nebūs piegriezuši pienācīgas vērības lietu vārdu galotnēm. Pie šādiem vārdiem ar nenoteiktām [variantām. — M. B.] galotnēm pieder, p.p.: kļava un kļavs, āpša un āpsis, tas dienasts un tā dienasts, tas krīts un tā krīts (krīte). Arī to laiku vācu rakstos kārtas [dzimtes. — M. B.] jautājums nebija galīgi izšķirts.” [Turpat, 23.lpp.].

Mūsuprāt, lietvārdu celmu un locījumu formu variantu jautājumam jāpievērš uzmanība vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, 17. gs. tekstos sastopamo lietvārdu celmu un locījumu formu varianti nav vērtējami pēc atbilsmes vai neatbilsmes mūsdienu literārās valodas normai. Bieži vien tekstos sastopamā forma ir vienīgā, t. i., to nevar vērtēt kā variantu jau attiecībā uz 17. gs. literāro resp. rakstu valodu. Tāpēc bieži vien mēs iegūstam [Baltiņa M. Lietvārdu darināšanas formas un nozīmes latviešu literārās valodas vēsturē. – Krāj.: Valodas aktualitātes – 1983. R., 1983, 86.-94.lpp.] nerezultatīvus secinājumus, ja salīdzinājumam izmantojam mūsdienu literārās valodas lietvārdu gramatiskās paradigmas. Piemēram, 17. gs. E. Glika tekstā sastopami lietvārdi vārtīs, auklīšu.c.. Šie lietvārdi tekstā galvenokārt sastopami kā i'-ce!ma lietvārdi, piem., aukli (vsk. akuz.), ar aukli (vsk. instr.), vārtīs (dsk. lok.), vārtim (dsk. dat.). Otrkārt, variantu E. Glika tekstā ir ļoti daudz, bet tomēr to kvantitāte netraucē mūsu uzskatam, ka šiem 17. gs. tekstiem piemīt normatīvas iezīmes. Mūsu uzskatu balsta jau tas, ka Bībeles tulkošanas darbs turpinājās vairākus gadus, «Jaunās derības» variants tika plaši un pamatīgi apspriests un diskutēts, atdots autoram un viņa palīgiem pārlabošanai Šis pārlabošanas darbs ilga veselu gadu. [Sk. 14. piezīmi 103.-108.lpp.]. Laika un darba gaitā daudz kas mainījās arī lietvārda celmu un locījumu paradigmā. Atsevišķi lietvārdu formu varianti pakāpeniski tekstā samazinājās. Tas notika tajos gadījumos, kad Gliks bija izšķīries par kādas variantās formas lietojumu vai nelietojumu tekstā. Pie variantiem būtu nepieciešams atgriezties tad, kad tiktu skatīts jautājums par E. Glika palīgiem Bībeles tulkošanas darbā. Ja uzskata, ka E. Glikam tādi bija un ka viņam pašam bija virsvadītāja funkcijas, tad rodas jautājums, cik lielā mērā viņš jautājumus izlēma pats un. kādos gadījumos paļāvās uz citu ieskatiem? Mūsu vērojumi papildina P. Smita secinājumu: «[..] zināma vienība tulkojuma valodā liecina, ka viss darbs gājis caur viena vīra rokām.” [Sk. 21. piezīmi.]. E. Gliks atstāja tekstā variantus, apzinādamies, ka viņam un viņa palīgiem nav iespējams izlemt varianto formu jautājumu. Varētu pat teikt, šāds jautājums netika izvirzīts. Bez tam E. Glika tekstā ir lielas variantu grupas, kuras līdz šim tikpat kā nav analizētas. Gandrīz neskarts stāv salikteņu materiāls. Te paveras raiba aina. Jau tāpēc vien, ka salikteņi skatāmi ciešā sakarā ar vārdkopām izplatītā formālā pieraksta paņēmiena ar biedru zīmi ( = ) dēļ. Tekstā daudz tādu vārdu savienošanas gadījumu ar biedru zīmi, ka grūti šodien izšķirties, vai E. Glika tekstā viena un tā paša jēdziena apzīmējumam lietots saliktenis, vārdkopa vai vārdu savienojums. Piemēram, kā salikteņus varētu kvalificēt šādus vārdu (formu) salikumus: gads-kārta, jūr-malis, acu-raugs, apakš-puse, ceļ-mala, un bass-kāj(is) vārdkopā bass-kāja nams u. c. Savukārt par vārdkopām varētu uzlūkot šādus vārdu savienojumus: ceļa-vīrs, sāls-jūra, jūras-mala u. c. Ikvienam jūtams, ka šāds dalījums veikts no mūsdienu literārās valodas viedokļa. Materiāla analīzē būtisks ir diahroniskais skatījums.

Kā rīkojās E. Gliks ar visu šo dažādo un palielo lietvārdu grupu, kādus kritērijus viņš izvēlējās — jēdzieniskos, fonētiskos (pirmā saskare ar šiem vārdu salikumiem daudzkārt notika runas līmenī)? Kādos gadījumos E. Gliks sekoja G. Manceļa iedibinātajām tradīcijām salikteņu rakstījumā? Kas pamudināja E. Gliku lietot koprakstījumu, piem., acu-plakstiņi, badadzeguze, dumpjadarītājs u.c.? Lietuviešu valodnieks V. Urbutis savā laikā bija izteicis domu, ka veclatvieu tekstos sastopamais salikteņu un vārdkopu materiāls būtu skatāms arī lietvārdu celmu vēstures aspektā. Viņš rakstīja, ka varētu izsekot gadījumiem, kad savienotājelements a pirmajā komponentā ir sena o-celma lietvārda rādītājs un kad tas kalpo tikai kā savienotājelements saliktenī. [Urbutis V. Senieji latviu kalbos žodynai. – Krāj.: Lietuviu kalbotyros klausimai. Vilnius, 1963, 287.-312.lpp.].

Dažkārt uzskats par veclatviešu rakstu neatbilsmi normētas literārās valodas prasībām balstīts vārddarināšanas sistēmas dotumos. Piemēram, ir izplatīts un vispārzināms atzinums, ka veclatvieu rakstu valodas sistēmā raksturīga atsevišķu vārddarināšanas modeļu pārslodze un pēc šiem modeļiem darināto atvasinājumu pārdaudzums tekstos. Kā raksturīgs piemērs parasti tiek izmantots lietvārdu ar izskaņu -sāna materiāls. Tas ir vispārzināms un ticams, un no tā izriet, ka veclatviešu tekstos šo atvasinājumu lietojums vērtējams negatīvi. To darījusi arī šī raksta autore. [Baltiņa M. Deverbālo substantīvu ar izskaņu –šana produktivitātes cēloņi. – LPSR ZA Vēstis, 1975, 10.num., 131.-135.lpp.]. Aizsāktā E. Glika tekstu lietvārdu materiāla analīze statistiskā aspektā un salīdzinājumā ar līdzīgu materiālu mūsdienu literārajā valodā rāda ne tikai šo pārdaudzumu. Kļūst reljefākas arī citas lietvārda sistēmas īpašības, kuras nav laika gaitā mainījušās. Taisni pretēji — tās signalizē par sistēmas iekšējo stabilo organizētību. Vārddarināšanas izskaņu un atvasinājumu salīdzinājums veclatviešu un mūsdienu literārajā valodā aizsākts, izmantojot «Latviešu valodas biežuma vārdnīcas» apvienoto sējumu, daiļliteratūras sējumu un 17. gs. (E. Glika tekstu) lietvārdu kartotēku. Pagaidām kartotēka aptver apm. 120000 vārdlietojumu no 400 lappušu vienlaidu teksta. Šādu vārdlietojuma masīvu jeb korpusu uzlūko par optimālu statistiskajā analīzē gan mūsu matemātiskās lingvistikas speciālisti, gan ārzemju zinātnieki. [Skat.: Eiche A. Latvian Declinable and Indeclinable Participle. Their Syntactic Function, Freouency and Modality. Stockholm, 1983.].

Tā kā no visa statistiskajai analīzei paredzētā materiāla apgūts nedaudz vairāk par pusi, pārdroši būtu ko apgalvot, bet dažas vispārīga rakstura pazīmes, kuras varētu arī nemainīties, jau iezīmējas. Tā, piemēram, mūsdienu valodā jebkurā pietiekami garā biežuma vārdnīcā apmēram pusi no saraksta aizņem vārdi, kuru lietojuma biežums ir l un 2. Minētā likumība iezīmējas arī E. Glika tekstā. Vārdi, kas lietoti vienu un divas reizes, aizņem apmēram vienu trešdaļu no vārdlietojumu saraksta. Arī vārddarināšanas izskaņu noslogotība mūsdienu valodā un E. Glika tekstā apmēram vienāda. Pirmajā vietā kā vienā, tā otrā gadījumā ir izskaņa -sāna un atvasinājumi ar šo izskaņu uzrāda vislielāko vārdlietojumu. Tālāk mūsdienu literārajā valodā lietvārdu darināšanas izskaņu biežuma sarakstā seko -ums, -ība, -īnš(a), -tāls, -itis, -nieks, -ējs u. c.

Šīs pašas izskaņas veido izskaņu biežuma saraksta sākumu, kas tiek veidots pēc 17. gs. teksta. Izņēmums ir izskaņas -inš(a), -itis(e), kuras E. Glika tekstos ir gan lietotas, tomēr atvasinājumi ar šīm izskaņām pagaidām nenokļūst biežuma saraksta sākumā. Pirmie statistiskie salīdzinājumi ir nelieli pēc aptvertā materiāla, tomēr jau šo salīdzinājumu rezultāti var papildināt mūsu priekšstatu par atsevišķām veclatviešu rakstu valodai piemītošām pazīmēm.”

Raksta autores nolūks nebūt nav vēlēšanās iedibināt nekritisku pieeju jautājumam par veclatviešiem un viņu valodu, nolūks ir cits — parādīt, kāpēc veclatviešu tekstus var uzlūkot par latviešu literārās valodas avotiem un viņu sacerētājus par lietpratīgiem valodas darba darītājiem.

2.1.3.Senāko tekstu pētniecības aizsākumi.

Senatnes jautājums ‘īpaši plaši un aktīvi diskutēts 20. Gs. 20. Un 30 gados visos ar Latvijas vēsturi saistītajos zinātnes novados. Šo periodu var uzlūkot par sava veida diskusiju, kurā iesaistījās topošā latviešu inteliģence un kurā izgaismojās pašu latviešu viedokļi un attieksme pret to senatnes pētniecības posmu, kurā līdz tam galvenokārt, vai pat pilnībā, darbojās cittautu pētnieki.

Kam sekot, uz ko balstīties? Kādam jābūt latviešu zinātnieka viedoklim tik problemātiskajā sākotnes jautājumā? Piemēram, jaunajam valodniekam A.Augstkalnam šajā jautājumā nebija ne neskaidrību, ne arī kādu uzskatu svārstību.

Latviešu valodas vēsture ir tautas vēstures būtiska sastāvdaļa, un seno rakstu pieminekļiem ierādāma nozīmīga vieta gan valodas, gan literatūras vēstures pētīšanā. Uzskati un viedokļi par seno tekstu vietu un lomu, daudzos, ar Latvijas kultūrvēsturi saistītos, jautājumos 20., 30.gados nebūt nav viendabīgi. Vēsturiskās un zinātniskās patiesības centieniem līdzās ir arī tikai klajš patoss par to.

P.Šmits aizrāda uz šo iezīmi: "..citiem atkal par daudz ir iepatikusies veco uzskatu graušana un jaunu ceļu meklēšana, kādēļ šādi darbi jau top par kaislību." Pie jautājuma par seno tekstu vietu un lomu Latvijas kultūrvēsturē strādā daudzas tā laika autoritātes - J.Straubergs, E.Volteris, L.Bērziņš, T.Zeiferts. Uzskati ir atšķirīgi. A.Augstkalns piepulcējās šīm autoritātēm ar savu, ja tā var teikt, darbības programmu - sistematizēt vēsturiskos faktus, noskaidrot kopsakarības, izstrādāt vispusīgus un pamatotus komentārus un tad, cik iespējams izlīdzināt pretrunas.

Seno tekstu iekļaušana Latvijas kultūrvēstures pētniecībā, nevis izmantojot atsevišķus šo materiālu fragmentus, bet balstoties uz tiem kā uz sistemātiaki un pamatīgi izpētītiem vēstures avotiem - tas, varbūt, ir pats nozīmīgākais A.Augstkalna panākums, to viņš panāk vēl būdams ļoti jauns zinātnieks, bet latviešu zinātnes situāciju ļoti izprotošs.

Neparasti strauji aug zinātnes prestižs sabiedrībā. Sabiedrības interese par senatnes pētījumiem rada ne vien nepieciešamību īsā laikā atkārtoti izdot daudzus lieldarbus, bet arī tos būtiski papildināt. Tā rakstu krājuma "Latvieši" otrā revidētā izdevuma priekšvārdā, kas iznāk piecus gadus pēc pirmizdevuma 1929.gadā, P.Šmits raksta:"..pa to laiku zinātne ir atkal gājusi uz priekšu un viens otrs sīkums ir jau arī novecojis."

Apcerējumā "Latviešu nacionālā literatūra" par 20.gs. latviešu kultūras pirmajiem gadu desmitiem Teodors Zeiferts īpaši izceļ baltu filologu veikumu:"Latviešu valodniecībā radās monumentāli [ izcēlums mans – teksta autores] darbi."

1922.gadā ir iznācis J.Endzelīna fundamentālais pētījums "Lettische Grammatik".

1926.gadā iznāk J.Plāķa "Leišu valodas rokas grāmata".

Laikā no 1922 - 1929 ir iznākuši P.Šmita sastādīto "Latviešu pasakas un teikas" seši sējumi.

1929.gadā tuvojas nobeigumam darbs pie "Latviešu valodas vārdnīcas"3. sējuma.

1929.gadā izdots E.Bleses pētījums "Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas".

Apjomīgajā rakstā "Veclatviešu rakstu apskats' AAugstkalns sīki un rūpīgi analīzē pilnīgi visus pieejamos seno rakstu pieminekļus. Tās ir 44 pozīcijas, kurās hronoloģiskā secībā aplūkoti pieejamie senie teksti vai materiāli, kuros ir pieraksti latviešu valodā.

Šis raksts nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka A.Augstkalns tajā , aplūkojot vienkopus visus pieejamos materiālus, iedibina skatījumu uz vecajiem tekstiem kā uz vienotu veselumu resp. tiek likts pamats veselam atzaram latviešu rakstu valodas vēsturē – senāk rakstu valodas posma pētniecībai. A.Augstkalns nosauc veselu virkni īpatnību resp. raksturīgāko iezīmju, uz kuru pamata vēlāk A. Ozols izveidos koncepciju par veclatviešu rakstu valodu.

Cita ļoti būtiska iezīme šajā rakstā -A.Augstkalns iedibina seno rakstu valodas pieminekļu analīzes metodiku. Tā kā lielais vairums no aplūkotā materiāla bija nepazīstami, tad parasti A.Augstkalns rakstu iesāk ar sīku paša analizējamā materiāla arēju aprakstu. Vēlāk šim darba paņēmienam seko B Jēgers, K. Draviņš, A. Ozols, K. Karulis u.c..

"Veclatviešu rakstu apskats" kopā ar citā publikācijām, piem., "Piezīmes par veclatviešu rakstiem ", "Mūsu vecie raksti", "Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji", "Pirmie latviešu teksti un grāmatas" uzlūkojami par sava veida monogrāfisku rakstu kopu, kuru pašam autoram līdz apkopojumam vienotā monogrāfiskā pētījumā izstrādāt nebija lemts.

A.Augstkalns bija pats rosīgākais autoru vidū , kuri 20., 30.gados rakstīja par senākā posma rakstu valodu. Paveiktā darba nozīmīguma dēļ, vēl tagad ir spēkā A.Ozola vērtējums: .."ievērojamākais veclatviešu rakstu tekstologs, kas apcerējis arī attiecīgo avotu rakstību (grafiku un ortogrāfiju), kā arī analizējis atsweviškus leksikoloģiskus un gramatiskus jautājumus".

Šo vārdu pamatotību apstipnna A.Ozola uzrakstītā monogrāfija, kura pamatos balstīta arī uz A.Augstkalna paveikto: "Par sava mūža mērķi viņš bija izvirzījis vispusīgu veclatviešu rakstu izpēti.."

2.1.4. Periodizācijas jautājums un tā lingvistiskais aspekts.

Jautājums, bez kura aplūkojama nebija iedomājams darbs pie vecajiem tekstiem, bija šo materiālu resp. visa rakstu valodas periodizācijas jautājums.

Savu viedokli izteica arī A.Augstkalns. Viņa interešu lokā bija galvenokārt 17.gs. teksti - tēvareizes, baznīcas dziesmas, zvērestu teksti, personu vārdu publikācijas, protokolu teksti u.t.t.

Šobrīd vispārpieņemtā latviešu literārās valodas periodizācija,t.i., iedalījums ar veclatviešu posmu no 16.gs. līdz 19.gs. vidum, tapusi, ņemot vērā arī A.Augstkalna viedokli šajā jautājumā. It īpaši tas attiecas uz vecākā posma raksturojumu, kuru A.Augstkalns dalīja divos posmos, īpaši izceļot G.Mancela veikumu:

"Esmu tikai skaidrāk norādījis uz 1631.g.Vademecumaepohālo lomu. No tā laika sākās vēl šodien pastāvošā rakstu valoda."Strādājot pie veclatviešu rakstu valodas jautājumiem.

A.Augstkalna ieskatus nevar ignorēt, lai arī pastāv citi viedokļi par šī senākā latviešu literārās valodas posma periodizāciju un uzskati par to, uz kādiem avotiem balstoties, tas darāms.

Par veco rakstu pētīšanas sākumu var sākt runāt ar 19.gs. 19.gadiem, kad jau izveidojusies mūsdienu latviešu nacionālā literārā valoda un sākas straujš tās tālākās attīstības process. “Turpmāk veclatviešu rakstu valoda no aktīva latviešu rakstu valodas vēstures faktora kļūst tikai par speciālu tekstoloģisku, paleogrāfisku un valodniecisku pētījumu objektu.” [Ozols. A. Veclatviešu rakstu valoda.- R., 1965, 19.lpp.].

Laikā līdz pirmajam pasaules karam veco rakstu pētīšanai pievērsušies P. Šmits, J. Endzelīns, E. Volteris, V. Plūdonis. Pirmais vecos tekstus sāk aprakstīt P. Šmits. Tomēr savos apcerējumos par G. Manceļa valodas īpatnībām, E.Glika bībeles valodu, K. Elversa un J. Langes vārdnīcām u.c., seno tekstu pētnieki, kā uzskata A. Ozols, paliek tikai faktogrāfijas robežās, nesniedzot izrakstīto gramatisko formu un vārdu plašāku analīzi.

Bet, piemēram, P. Šmita rakstu nopelns ir tāds, ka ar viņa apskatiem sākas veclatviešu rakstu lomas atzīšana un pārvērtēšana, salīdzinot ar iedibinātajiem vērtējumiem, piemēram, ar jaunlatviešu nostāju un attieksmi pret veclatviešu darbību latviešu rakstu valodas veidošanā. Tiek popularizēts uzskats, ka veclatviešu autoru darbi ir viens no latviešu literārās valodas vēstures studiju objektiem.

20. gs. 20.,30. gados top vesela virkne publikāciju, kurās skarti seno tekstu izpētes jautājumi, Prof. A. Ozols . starp daudzajiem pētniekiem īpaši izceļ A. Augstkalna veikumu: “Laikā starp pirmo un otro pasaules karu veclatviešu tekstus pētījuši L. Arbuzovs, L. Bērziņš, E. Blese un it īpaši A. Augstkalns, J. Zēvers un J. Straubergs.”

Par senajiem tekstiem un to autoriem daudz raksta arī L. Bērziņš – par G. Manceli, G. Stenderu, J. Višmani un viņa poētiku “Nevācu Opics”, K. Fīrekeru un E. Gliku.

Jau pirms tam un , kad savu darbību izvērš A. Augstkalns, ļoti daudz periodiskajos izdevumos, īpaši “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā”, par vecajiem tekstiem raksta J. Zēvers, kura devumu A. Ozols vērtē kā ļoti nevienmērīgu. Arī A. Augstkalns bieži kritizē J. Zēveru par neprecizitāti un neiedziļināšanos materiālā.

20.gs. otrajā pusē veclatviešu tekstus pētījuši R. Grabis, R. Grīsle, D. Zemzare. Pirmie divi nodarbojušies ar 17.gs. gramatiku pētīšanu, D. Zemzare pētījusi vārdnīcas, kas izdotas līdz 1900.gadam.

Nozīmīgākie izdevu, kuros publicēti raksti par vecajiem tekstiem laikā starp abiem pasaules kariem, ir rakstu krājumi “Ceļi”, “Filologu biedrības raksti” un “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”. Pēdējā izdevuma nozīmi vērtējis arī A. Augstkalns: “No savas pašas pirmās burtnīcas sākot,” “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” sniedzis tik daudz materiāla vecāko latviešu rakstu pētīšanai, kā neviens cits izdevums. Te publicēti daudzi jauni atradumi un pētījumi, un grūti būtu iedomāties, ka šo jautājumu apgaismošana būtu tā paveikusies, ja to nebūtu veicinājuši abi Mēnešraksta redaktori”. [Augstkalns A. Vecs 51. psalma tulkojums. – IMM, 1931, Nr.10, 346.lpp.].

No autoriem, kas attiecīgajā laika posmā rakstījuši par vecajiem rakstiem, A. Augstkalns ir visražīgākais. Desmit gadu laikā (1930. – 1940.g.) viņam ir apmēram 30 zināmas publikācijas par vecajiem rakstiem . A.Ozols par jaunā valodnieka devumu raksta: “ A. Augstkalns ir ievērojamākais veclatviešu rakstu tekstologs, kas apcerējis arī attiecīgo avotu rakstību (grafiku un ortogrāfiju), kā arī analizējis atsevišķu leksikoloģiskus un gramatiskus jautājumus.” [Ozols A. Veclatviešu rakstu valoda.- R., 1965, 22.lpp.]. “Par sava mūža darbu viņš bija izvirzījis vispusīgu veclatviešu rakstu valodas izpēti, taču priekšlaicīgās nāves dēļ paspējis realizēt atsevišķu rakstu virkni...” [Turpat].

Ja iedziļinās prof. A.Ozola monogrāfijas uzbūvē, tad labi redzams, ka A. Ozola atzinumu apstiprina tās saturs. Īpaši lielu vietu monogrāfijā aizņem atsauces uz A.Augstkalna pētījumiem.

A.Ozola izstrādāta latviešu rakstu valodas periodizācija.

Trīsarpus gadsimtus ilgais seno rakstu valodas periods no 16.gs. līdz 19.gs. vidum iedalīts trīs attīstības posmos:

1. posms - senākais (16.gs. – 17.gs. vidus).

2. posms - vidējais (17.gs. vidus – 18.gs. vidus).

3. posms -jaunākais (18.gs. – 19.gs. vidus).

Pārsvarā pētījumi attiecas uz senāko un vidējo posmu. Viņš raksta galvenokārt par 17.gs. tekstiem: tēvreizēm, garīgajām dziesmām, zvērestu tekstiem, personu vārdiem u.c., arī īpašus sistemātiskus pārskatus par līdzšinējiem veclatviešu tekstu pētījumiem. “A. Augstkalnam raksturīga ne tikai kritiska pieeja, novērtējot līdzšinējos veclatviešu rakstu avotu tekstoloģiskos un valodnieciskos pētījumus, bet arī allaž savas pozitīvas hipotēzes vai arī uz faktu rūpīga salīdzinājuma pamata jaunu vērtējumu izvirze.” [Ozols. A. veclatviešu rakstu valoda.- R., 1965, 22.lpp.].

Ļoti mērķtiecīga A. Augstkalna rakstu uzbūve. Raksta sākumā parasti tiek formulēts, kāpēc tas tiek rakstīts. Ja A. Augstkalns par kādu tekstu ir pirmais rakstītājs, vispirms tiek dots sīks avota ārējais apraksts, kāds tas ir bijis brīdī, kad nonācis A. Augstkalna rokās. Seko īss satura raksturojums.

Nobeigumā tiek dota valodas analīze. Izteiksme A. Augstkalna rakstiem vienmēr ir lakoniska un konkrēta. Visiem plašākajiem pētījumiem pievienots gan nodrukāts pētījamais teksts, gan oriģināla fotogrāfija.

A.Bergmanes un A. Blinkenas grāmatā “Latviešu rakstības attīstība” ievadā lasām: “Latviešu literārās valodas vēstures vispusīgai izpētei pirmais pievērsies A. Ozols – vispirms izveidojot latviešu literārās valodas vēstures lekciju kursu (1953.-64.), ... devis pirmos plašākos monogrāfiskos apcerējumus par latviešu literārās valodas atsevišķiem posmiem vai jautājumiem .. nozīmīgāko veclatviešu rakstu bibliogrāfiju. .. Līdz tam bijusi virkne pētījumu par atsevišķām rakstu valodas parādībām un problēmām (A. Augstkalns, L. Arbuzovs, E. Blese, K. Draviņš, J. Endzelīns, R. Grabis, R. Grīsle, K. Mīlenbahs, J. Straubergs, D. Zemzare u.c.).” [A. Bergmane, A. Blinkena. Latviešu rakstības attīstība. – R.: Zinātne, 1986, 14.lpp.].

Nozīmīgākie ceļā uz iecerēto mērķi ir šādi darbi: “Mūsu vecie raksti”, “Veclatviešu rakstu apskats”, “Piezīmes par veclatviešu rakstiem, “Valodniecība”, “Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji”, “Pirmie latviešu teksti un grāmatas”. [Augstkalns A. Mūsu vecie raksti. – Grām.: Filoloģijas materiāli. R. 1933, 41.-58.lpp.]. Tie ir plašāki, apkopojoša rakstura darbi, kas jau līdzinās mazām monogrāfijām. Tie nav veltīti kādai atsevišķai problēmai, bet šaurākā vai plašākā mērogā apkopo līdz to uzrakstīšanas laikam esošo materiālu un analizē to.

Par “Veclatviešu rakstu apskatu A. Augstkalna vērtējumu dod pats: “Lielākais krājumā ir mans “Veclatviešu rakstu apskats.” Tajā esmu savācis kopā visas pazīstamās ziņas par latviešu rakstiem un rakstu galiņiem pirmajos simt gados no 1585. līdz 1685.gadam, raudzīdamies uz viņiem vispirmā kārtā kā uz latviešu valodas vēstures avotiem ... Nekādu jaunu atradumu man nav, bet esmu savācis hronoloģiskā kārtībā dažādos avotos izskatītos materiālus. Par dažiem vairāk daudzinātiem tekstiem nācās atspēkot nepareizus spriedumus (svarīgākais – par 1585.g. katoļu katehismu). [Augstkalns. A. Veclatviešu rakstu apskats. – Rīgas Latviešu b-as ZK Rakstu krājums, 1930, 20.laid., 92.-137.lpp. 4,5,6,7-19.lpp.].

Par pašiem valodas jautājumiem apskata rakstura dēļ nevarēja sīkāk runāt. Esmu tikai skaidrāk norādījis uz 1631.g. Vademecuma epohālo lomu – no tā laika sākās vēl šodien pastāvošā rakstu valoda.

Apskats, zināms, vēl būs ne vien turpināms, bet arī papildināms: ar visiem pieminētiem tekstiem vēl neesmu pats iepazinies, varbūt arī esmu ko palaidis garām, un beidzot – laikam taču vēl arī kas līdz šim nezināms atradies.

Netīšām diezgan ievērojama daļa mana savāktā materiāla palika ārpusē. To pašu iemeslu dēļ saīsinājumu rādītājs neatradās īstā vietā (sākumā) un ir nepilnīgs, bet pašā apskatā arī daži mazāki robi.” [Augstkalns A. Piezīmes par veclatviešu rakstiem. – FBR, 1930, 10.sēj., 97.-112.lpp].

Raksts ir samērā apjomīgs. Tajā pavisam ir 44 punkti, kuros hronoloģiskā secībā tiešām ļoti sīki uzskaitīti visi līdzšinējie atradumi. Pievienoti arī teksti.

Nozīmīgākais šajā rakstā pirmās rakstu valodas raksturojums, “jo viņai ir visām nevienādībām, kļūdām un inkonsekvencēm ir sava vienība.” [Endzelīns J. Latviešu valodnieku turpmākie uzdevumi. – Grām.: Darbu izlase. R, 1980, 3.sēj., 2.d., 108.lpp.]. Šķiet, ka A. Augstkalns ir pirmais, kas uzskaita šīs pirmās ortogrāfijas īpatnības:

1. tā ir dibināta uz viduslejasvācu valodu,

2. netiek apzīmēts patskaņu garums,

3. nav apzīmēti mīkstinātie līdzskaņi, svelpeņi, šņāceņi,

4. netiek šķirti balsīgie un nebalsīgie līdzskaņi, svelpeņi un šņāceņi,

5. rakstības nekonsekvence, vienu skaņu apzīmē dažādi, bet dažādas skaņas vienādi,

6. līdzskaņu apzīmējumos burtu sastrēgums.

Fonētika:

1. galotņu īso patskaņu vietā e: u vietā o,

2. citreiz patskanis pavisam zaudēts, citreiz ir lieks patskaņa burts.

3. au vietā ou, i vietā u, šķ vietā sk.

Morfoloģijā: dažādas galotnes slēpjas aiz e burta. Kļūdas, nezināšana un taustīšanās. Sintaksē tas pats.

Leksikā nav atšķirības no Manceļa valodas.

Daudz vietas A. Augstkalns savos darbos velta Mancelim, viņa darbiem un to nozīmei latviešu rakstu valodas izveidošanā. Šķiet, ka viņš ir pirmais, kas uzskaita arī Manceļa rakstības īpatnības: viņš šķir patskaņus galotnēs, apzīmē patskaņu garumu, mīkstina līdzskaņus, t.i. novērš ortogrāfijas nekonsekvences. Līdz ar to lejasvācu tradīcijas vietā nāk jaunaugšvācu.

No teiktā redzams, ka A. Augstkalne jau 1930. gadā bija aizsācis to, uz ko J. Endzelīns aicina 1933. gadā: “Un beidzot ir vēl no jauna jāizdod daži no vecākajiem valodas pieminekļiem ... un pamatīgāki jāizpētī mūsu pirmie teksti, ko pasācis darīt jau A. Augstkalns. Sakarā ar to jārāda arī latviešu rakstu valodas un ortogrāfijas vēsture.” Ikvienā no minētajiem A. Augstkalna rakstiem (un arī citos) tiek skarti arī ortogrāfijas jautājumi.

Arī otrajā šajā gadā publicētajā rakstā “Piezīmes par veclatviešu rakstiem” A. Augstkalns pievēršas dažiem ortogrāfijas jautājumiem, proti, viņš runā par sch 1585. gada katehismā. Nezinu, kurš raksts ir tapis vispirms, bet pēdējo varētu uzskatīt par “Veclatviešu rakstu apskata” papildinājumu, jo šeit autors sīkāk runā par vairākiem apskatā pat neminētiem jautājumiem.

1933. gadā publicētajā rakstā “Mūsu vecie raksti” A. Augstkalns vēlreiz dod “pirmās rakstu valodas” vērtējumu un raksturojumu: “Visi raksti līdz 1631. gadam slikti attēlo latviešu valodu un pie tam – kauču ne visi vienādā pakāpē slikti, taču atkal – visi vienādā veidā. .. Pati galvenā un vienīgā izšķērēja ir – patskaņa burts e visās īsu patskaņu galotnēs.” [Augstkalns A. Mūsu vecie raksti. – Grām. “Filoloģijas materiāli. R, 1933, 41.-58.lpp.]. Citu jautājumu vidū viņš šajā rakstā samērā plaši runā arī par dažiem gramatikas jautājumiem konkrētos tekstos, piemēram, par lokatīvu pirmajās luterāņu grāmatās, par sieviešu dzimtes vienskaitļa datīvu katoļu katehismā, par nākotnes formām 1585. gada katehismā, tautosillabisko ar, er luterāņu grāmatās.

1934. gadā iznākušo brošūru “jūsu valoda, viņš vēsture un pētītāji” var uzskatīt par pirmo mēģinājumu radīt latviešu veco rakstu vēstures grāmatu. Par to, ka šī nelielā grāmatiņa tikusi ievērota, liecina fakts, ka par to parādījušās divas recenzijas. Avīzes “Zemgales balss” anonīmais vērtētājs visai lakonisks: “Autors konspektā veidā iztirzā latvju valodas izcelšanos un tagadējo stāvokli. Pieminētas dažādu valodu grupas, taisīti slēdzieni, kas dažviet tīri interesanti. Laika secībā raksturoti mūsu valodnieku .. darbi un nozīme latvju valodas attīstībā.” [Augstkalns A. Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji. –R., 1934.- Rec.: Ķelpe J.-Zemgales Balss, 1934,kr. 260].

2.2. Senraksta problēma latviešu un cittautu pētnieku darbos.

Kas atkal un atkal like atgriezties pie šī sākuma – pirmlineārās rakstības perioda un mēģināt to rekonstruēt? Uz ko balstīti centieni atrast iecerēto pagātni un mēģinājumi radīt varbūt nekad nenotikušu pagātni? Pieturas zīmes šajā pētījumu laukā ir vairākas.

Pirmkārt, jau veiktie pētījumi par šo tēmu un tie pētījumi, kuros ir atrodamas liecības par iespējamo pirmslineāro latvisko rakstības sistēmu. Viens no tādiem pētījumiem ir A.Bīlenšteina darbs seno nozari biškopību un biškopju īpašumu zīmēm.

Otrkārt, tie ir atsevišķie latviešu valodas vārdi – raksts, rakstīt, burts, burtnieks, kuru lietojumā tautasdziesmās ir nolasāmi iespējamie pirmslineārās rakstības fragmenti. Jāpiebilst, ka šo tautas dziemsu nav īpaši daudz, un tās atkārtojas, t.i., tiek pārcitētas no pētījumu uz pētījumu par iespējamo latviešu senrakstu. Piemēram:

Kara vīra līgaviņa / nakti miegu negulēja;

Kumeliņu barodama ? Karodziņu norakstīja. Vai vēl cits piemērs:

Māte mani agri cēla/ Par visām māsiņām;

Lidz gaismiņu norakstīju/ Brāļam kara karodziņu.

Treškārt, tās ir cerības, kas saistītas ar arheologu iegūtajām liecībām, kuras varētu izmantot kā argumentāciju senraksta pastāvēšanai.

Ir gan kāda būtiska piebilde šajā aspektā, kuru minējuši vairāki pētnieki, piemēram A.Apīnis, prof. A.Ozols. Abi minētie zinātnieki ir vienisprātis, ka cilšu līmenī vai cilšu periodā simboliskās rakstu zīmes varēja būt un tās pat bija nepieciešamas cilšu savstarpējo attiecību un sakaru uzturēšanai.

Citāda ir situācija ar lineārā raksta ieviešanas nosacījumiem. Tā ieviešanas un pastāvēšanas priekšnoteikums ir tāda institūcija kā valsts. Ja šādas institūcijas nav, nav stimulu lineārā raksta radīšanai un ieviešanai.

Senraksta pētījumos, precīzāk, meklējumos vērojamas vairākas pieejas vai aspekti, kādā senraksta jautājums tiek skatīts. Tie ir : 1) lingvistiskais aspekts; 2) kultūrvēstures aspekts; 3) esošo pētījumu autoritātes aspekts.

Lingvistiskajā aspekts. Viens no pirmajiem senraksta problēmai pievērsās prof. E.Blese. Viņš uzskatīja, ka vārdi raksts, rakstīt ir seni vārdi, kuri liecina, ka iegrebšana, izšūšana, iezīmēšana ir tādas darbības, kuras pazīstamas jau tālā senatnē un varēja apzīmēt tās darbības, kas saistītas ar simboliskā raksta veidošanu. Prof. V.Rūķe – Draviņa pieļauj iespēju, ka pastāvējuši latviešu raksti uz bērza tāsīm.. Pamato šo uzskatu profesore , ka arī pirmslineārās rakstības laikā latviešiem tomēr bija nepieciešams kontaktēties ar kaimiņu ciltīm rakstveidā, un ja , piemēram ,slāvu ciltis izmantoja rakstu uz bērzu tāsīm, nav pamata noraidīt espējamo raksta veidu arī pie latviešiem.

Kultūrvēsturiskā aspektā lielas cerības vienmēr saistītas ar arheologu liecībām. Vēsturnieku secinājumi un prognozes par turpmāko meklējumu rezultātiem ir atturīgas. Piemēram, prof. A. Caune, kurš pētījis seno rīdzinieku īpašuma zīmes, uzskata, ka “dažu Latvijas īpašumzīmju līdzība ar senajām skandināvu un ģermāņu rūnām vēl nedod mums pierādījumu, ka rūnu raksts kādreiz bijis pazīstams arī Baltijas jūras austrumu piekrastē.”

Vēl krasāk un distancētāk tiek novērtēti latviešu zinātnieku un senrakstu meklētāju centieni no citas kultūrvides pozīcijām. Piemēram, pētnieks, kurš pārstāv senu kultūrtautu ar senām un bagātām lineārās rakstības tradīcijām, var raksturot šos centienus kā apšaubāmus, jo apšaubāma vērtība esot secinājumiem, kas balstīti uz apšaubāmas vērtības dokumentiem.

2.3. Vissenākais tekstuālais periods un tajos atrodamās liecības par latviešu rakstu valodu.

Vissenākā perioda pazīmes:

1) sastopami t i k a i tekstu fragmenti citvalodu iespiestos un rakstītos tekstos;

2) tekstu fragmentu autori ir cittautieši;

3) latviešu valodas atveidei tiek izmantotas un pielāgotas citu valodu rakstu

sistēmas;

4) no šī perioda iegūstams ļoti fragmentārs priekšstats par latviešu valodu;

5) latviešu valodas pierakstu veicēju uzdevumos nav ietilpis atveidot latviešu valodu kā sistematizētu rakstu valodu.

Kopumā visi senie teksti, kurus attiecinām uz vissenāko periodu, sniedz ieskatu latviešu rakstu valodas attīstības vēsturē un veido pamatu tālākajiem pētījumiem.

Senās tēvreizes. Šiem tekstiem pievērsies A. Augstkalnam. Tēvreižu teksti analizēti rakstā, kas publicēts 1930. gada “Izglītības Ministrijas Mēnešraksta 3. Numurā. Raksts radies kā papildinājums J. Zēvera publikācijai “Vecas tēvreizes latviešu valodā” (IMM, 12, 1930.).

Rakstā A. Augstkalns izvirza hipotēzi, ka “kādai desmitij veco tēvreižu pamatā ir divi teksti, kas vecāki par latviešu iespiestām grāmatām: Grūnava tēvreize un Hēzentēra tēvreize”. [Augtkalns A. Par vecajām tēvreizēm. – IMM, 1930, Nr. 3. 109.lpp.]. Tēvreižu pētniecībā pa šo laiku nākuši klāt vairāki papildus atklājumi un šis A. Augstkalna izteikums jāprecizē - 20.gs. vidū atrasti vēl citi tēvreižu teksti.” [Ozols A. Veclatviešu rakstības attīstība. – R.: Zinātne, 1926, 14.lpp.]. Šajā rakstā A. Augstkalns kritizē L. Arbuzova (IMM, 10, 1920.) un jau minēto J. Zēvera publikāciju, kā arī abu uzskatu, ka Hāzentētera tēvreizes valoda esot vairāk lībiska nekā latviska..

Senās tēvreizes pētījis arī L.Arbuzovs. Viņa publikācijās izmantotās atsauces P. Grēki, A. Becenbergeri, K. Širrenu rāda, ka viņš pārzin un orientējas pētījumos, kurus veikuši vācu autori. Bet arī L.Arbuzovs nesniedz precīzu atbildi, cik tekstu ir tēvreižu pamatā. L. Arbuzova minējumu, ka pamattekstu ir trīs, apšauba A. Augstkalns un izvirza prasību publicēt pamattekstus. Tādu pašu prasību A.Augstkalns izvirza arī J. Zēveram.

Šie prasījumi izriet no A.Augstkalna pieejas vissenākajiem tekstiem – publicēt alalizējamo vai jaunatklāto tekstu. Šāda prasība ir būtiska vissenāko tekstu identitātes noskaidrošanai, jo šī perioda teksti ir publicētii citās valodās sarakstītos avotos un latvisko ierakstu veicēju uzdevums nebija iedziļināšanās latviešu valodas atveides problemātikā. Bieži vien vārdi un vārdu formas pierakstīti bez izpratnes par latviešu valodas gramatiskās sistēmas likumībām.

Zvērestu teksti. A.Augstkalns rakstā “Valdas piezīmes jaunajiem zvēresta tekstiem” (Ceļi 5, 1935.) izsaka domu, ka visvērtīgākais atradums tajā laikā ir J. Strauberga atrastais 1722. gada liecinieku zvērests, jo “neraugoties uz vēlo datumu, tas pēc būtības ir viens no visvecākiem, ja ne pats vecākais, kāds mums ir rakstīts latviešu valodā. Vai nu tas tieši pārrakstīts no kāda stipri veca parauga, vai pārnācis no veciem laikiem vairākkārt pārrakstāms, katrā ziņā tas izglabājis dažus ļoti vecus rakstījumus.” [ Augstkalns A. Valodas piezīmes jaunajiem zvēresta tekstiem. – Ceļi, 1935, 5.sēj., 76.lpp.].

A.Augstkalns izsaka savu viedokli par Konversācijas vārdnīcā minēto faktu, ka vecākie amatu zvēresti saglabājušies no 1638. Gada. Pēc A.Augskalna domām tas ir neprecīzs fakts. A.Augstkalna viedoklis - vecākie šāda veida zvēresti saglabājušies tikai no 1688. gada.

“Vēl viens zvēresta teksts” (Ceļi 5, 1935.) ir vecs liecinieku zvērests Piltenē 1680. Gadā, kuru publicējis. K. Hugenbergers 1832. gadā “Latviešu Avīžu” 13. numurā no oriģinālaktīm.

A. Augstkalns izmanto šo teksta publikāciju, jo nav zināms, kur atrodas oriģināls. Raksta beigās viņš analizē nozīmīgākās vārdu formas.

Plašākais materiāls par zvērestiem atrodams rakstā “Latviešu fragmenti 17.gs. beigu Liepājas aktīs”. [Augstkalns A. Latviešu fragmenti 17.gs. beigu Liepājas aktīs. – Grām.: Veltījums Izglītības ministrijai un prof. A. Tentelim. R., Ramave, 1936., 115.-144.lpp.]. Šeit A. Augstkalns raksta par atrastajiem fragmentiem saplēstā 17.gs. beigu protokolu grāmatā. Saglabājušās 37 lapas no 1687. gada 4. janvāra līdz 12. martam un 1688. gada 20. marta līdz 23. aprīlim.

1687. gada 24. janvāra protokolā atrodami divi latviešu zvēresti. Raksta sākumā A. Augstkalns pamato savu pētniecības uzdevumu: “ Šai rakstā atstāstīšu tās lietas, kur piedalās latviešu ļaudis, un sakārtošu to latviešu valodas materiālu, kas pie tam būs izlobāms; bet iepriekš man jāveltī dažas lapas pārējam šo protokolu saturam, t.i., jāatzīmē tie ieraksti, kuru saturam vispārības raksturs. Ar to es pārkāpju savas specialitātes robežas, bet tiešām bija žēl atstāt neuzrakstītu un nepublicētu visu, ko atradu... Daži fakti būs vismaz Liepājas speciālvēsturei vērtīgi.” [Turpat, 115. lpp.]. Raksta pirmajā daļā A. Augstkalns apskata dažas baznīcas lietas, skolas dienas, namnieku tiesību lietas, pārvaldes un pilsētas finanšu lietas no satura viedokļa. Pašās beigās kā pielikums doti izraksti no protokoliem.

A. Augstkalna viedoklis par šiem latviešu tekstiem: “Divi zvērestiņi, un tik vēlā laikā, kad ir jau laba drukātu grāmatu literatūra, nekādus necerētus jaunus valodas faktus neatklāj, kaut tie arī pavairo taisni saturā bagātāko liecības zvērestu pulku pretī parastajiem patiesības zvērestiem, kur zvērētājs nosolās teikt patiesību, bet pašā latviskajā tekstā neko no pašreiz izmeklējamās lietas satura nepasaka. .. Ievērojamākām piezīmēm par tekstu valodu, nav iemesla. Valoda sliktāka par grāmatu rakstu valodu, bet brīnums nebūtu arī par daudz vairāk novecojušu tekstu..., toties vairāk uzmanības saista rakstība: te mums ir viens jauns paraugs ortogrāfijai ar burtu pārsvītrojumu patskaņa garuma apzīmējumam.” [Augstkalns A. Latviešu fragmenti 17.gs.beigu Liepājas aktīs. – Grām.: Veltījums Izglītības Ministrijai un prof. A. Tentelim. R., Ramave, 1936., 126.lpp.].

Vairākus gadu desmitus vēlāk savu ieskatu sniedz A. Ozols, protaams, balstoties uz A.Augstkalna pētījumu: “Šo tekstu rakstībā sastopami burtu pārsvītrojumi patskaņu garums apzīmēšanai (vārdā vīriems) un divi burti diftongā no apzīmēšanai, kas, pēc A. Augstkalna, latviešu rakstos te sastopams pirmo reizi.” [Ozols A. Veclatviešu rakstu valoda. – R., 1965. 324.lpp.]. Tā tad arī ir šī raksta lielākā vērtība.

Par zvērestiem vēl šajā pašā 1936. gadā rakstījis J. Zommers, kurš publicētajiem patiesības zvērestiem, kas ir visai stereotipi un kuros apsolās sacīt tikai patiesību A. Augstkalna publicētie ir liecības zvēresti, kuros izklāsta faktisko stāvokli.” [Turpat].

Personvārdu pieraksti. Personvārdu studijām pievērsušies vairāki sentekstu pētnieki. Viens no tiem ir A. Augstkalns. Viņš sniedz samērā plašu latviešu personu vārdu materiālu, kas ņemts no 1673./4./5. gada vāku reģistra. “Vāku reģistrā jau valda modernā vārdu un uzvārdu sistēma, par kuras sakariem ar māju vārdiem šai gadījumā man trūkst materiāls.” [Augstkalns A. Latviešu fragmenti 17.gs. beigu Liepājas aktīs. – R., 1936, 130.lpp.].

A.Augstkalns secinājums ir vērtīgs un vispārinošs- personvārdu pieraksti atklāj, ka nav ievēroti vienoti principi vienas un tās pašas personas nosaukšanā resp. personvārda pierakstījumā. Piemēram, vienā vietā viena un tā pati persona nosaukta Mārtiņš Rerames (pēc amata), citā Mārtiņš Skrundenieks (pēc vietas nosaukuma).

Pirms ķeršanās pie valodas analīzes A. Augstkalns secina: “Žēl, ka vārdu un uzvārdu svītrojumos nevar nošķirt, kur tiek izlabot ierēdņa kļūda, kur norādīti faktiskā pārmaiņa – cita persona.” [Augstkalns A. Latviešu fragmenti 17.gs. beigu Liepājas aktīs. – R., 1936, 139.lpp.].

Varētu teikt, ka sistemātisku un plašāku personvārdu pētījumu veicis E. Blese. A. Augstkalna publicētais personvārdu materiāls izceļas ar ļoti detalizētu materiāla analīzi. Personvārdu latvisko pierakstu aizsākumi meklējami jau 13. gadsimtā rakstu avotos, par tiem A. Augstkalns publicējis apcerējumu “Burtnieka” 1935. gada 9. numurā. “Seno latviešu personu vārdi” . Raksta sākumā A. Augstkalns izsaka domu par personu vārdu rašanos un vecumu: “Bez pierādījumiem un prātošanas mums visiem skaidrs, ka senākos laikos vārdi cilvēkiem nevar būt bijuši tādi kā tagad. Jo taču kristītie vārdi nevar rasties bez kristības – tādu nekādā ziņā nevar būt ātrāk par kristīgās ticības ieviešanos kādā zemē, un pastāvīgi, dokumentos fiksēti uzvārdi, kā nepieciešams kristītā vārda papildinājums, - par šādiem uzvārdiem mēs vismaz savā latviešu tautā zinām, ka tie mums nav neko vecāki par simt gadiem”. [Augstkalns A. Seno latviešu vēsturiskie personu vārdi. – Burtnieks, 1935, Nr. 9, 692.lpp.].

Kritisks A. Augstkalns ir savos ieskatos par vārdiem – “fantāzijas augļiem”, kuri tiek uzdoti par latviešu vārdiem, piemēram, Drošoratis, Ziemcietis, Vidvuds, Koknesis, Laimdota. Viņš uzskata, ka “īsto senatni meklējot, vispirms jāizdibina vēstures avoti” u.c., “kur tautas vēsturei ir pietiekošs daudzums vecu ziņu” [Turpat, 693.lpp.], tur nevajag izdomāt. Latviešiem nav šādu ziņu, tāpēc jāizdibina tas, ko ir iespējams izdibināt.

Kā ticamu un vēsturiski korektu avotu A. Augstkalns min “Latviešu Indriķa Livonijas hroniku” ar kādiem 20 vārdiem un “Rīmju” hroniku. Arī citi pētnieki to uzskata par pirmo, svarīgāko un vecāko avotu. Personu vārdus “Livonijas hronikā” aprakstīijis arī E. Blese, bet A. Augstkalns dod plašu visu vārdu analīzi ar iespējamām etimoloģijām un formu skaidrojumiem. Viņš atzīst, ka “ tā tiešām būtu bēdīga pētīšanas viela, ja tās nebūtu vienīgās ziņas no mūsu brīvajiem senlaikiem”, bet “vismaz vienu vērtīgu atziņu, pārskatot vārdu listi, arī tūliņ iegūstam: 12./13. gs. latviešiem vēl ir bijuši vecie aristokrātiskie indoeiropiešu divcelmu vārdi,” [Turpat] kurus latvieši zaudējuši “un ja nebūtu šo pāra desmit hroniku vārdu, nebūtu gandrīz ne pēdas atrodamas.” [Augstkalns A. Seno latviešu vēsturiskie personu vārdi, - Burtnieks, 1935, Nr. 9, 649.lpp.]. Visvairāk šādu vārdu atlieku ir leišu valodā, “kur vēl tagad dažs kunigaikša vārds ir laucinieka vārds” [Turpat].

A.Augstkalna pētījumi par personvārdiem nozīmīgi arī tāpēc, ka viņš aizsācis šī valodas materiāla lingvistisku analīzi .Viņš senos latviešu personvārdus iedala trīs grupās.

Vienu grupu veido divcelmu vārdi, piemēram, Talibaldus, Druvivaldis, Waribuls, Viestarts. Kritiski A. Augstkalns vērtē šo vārdu pārveidošanu, piemēram, par Druvvaldi, Viesturu.

Otrajā grupā aplūkoti viencelma personvārdi, kuri pēc A. Augstkalna domām par lielākai daļai bijuši divcelmu personvārdu saīsinājumi, piemēram, Dote, Made u.c.

Trešajā grupā apvienoti tādi personvārdi, kurus A.Augstkalns kvalificē kā atvasinājumus ar stilistiski eksprsīvu iekrāsu, piemēram, Gerweder – Garvēderis.

A.Augstkalns secinājums: “..daudz mazāk skaidrības kā par pašu vārdu darināšanas principiem varam cerēt sasniegt viņu formas noskaidrošanā” [Turpat, 842.lpp.].

Veltījumdzejoļi. Seno tekstu periodā populārs tekstu veids bija apsveikumu dzejoļi un veltījumu ieraksti.

“Veclatviešu rakstu apskatā” A. Augstkalns pievērsies 17 gadsimtā latviešu valodā iespiesto veltījuma jeb apsveikuma dzejoļu apskatam – kā tie radušies un kāda bijusi to nozīme. Par šā tipa tekstiem pētījumus publicējuši arī citi valodnieki, piemēram, L.Arbuzovs, L. Bērziņš, G. Ģerulis, J. Miesiņš, J. Zēvers u.c.

A.Augstkalns rakstā “Astoņpadsmitā gadu simteņa apsveikuma dzejolis. (1729.g.) Līdz ar piezīmēm par latgaliešu rakstniecības sākumu” (Ceļi 5, 1935.) norāda, ka minētais dzejolis atrodams Viļņas jezuītu akadēmijas izdotajā apsveikuma rakstā Varmijas bīskapam Šembekam. A.Augstkalns pievienojas uzskatam, ka šī dzejoļa autors Jurģis Špungjanskis varētu būt pirmais latgaliešu rakstnieks. Saturs šim dzejolim, kā norāda A. Augstkalns, tāds, ka tam nav vērts pievērst uzmanību, bet galvenais, kas var interesēt, ir tas, ka latviešu valoda bijusi pazīstama Viļņā 18.gs. sākumā.

A.Augstkalns šī teksta analizē uzmanību pievērš vārdu gramatiskajām formām, norādot, ka teksta pamatā varētu būt 1732. gada Viļņas gramatika, bet jāņem vērā atšķirības no 1737. gada Viļņas “ Letavica gramatica”. Šajā jautājumā viņa domas sakrīt ar J. Zēvera domām (IMM, II, 1937.), bet A.Augstkalns ir kritisks pret J. Zēveru , ka pēdējais nenorāda, kur viņa minētās grāmatas atrodamas. Šī dzejoļa autorības jautājumam A. Augstkalns pievēršas rakstā “Divu anonīmu gramatiku autori” (Bibliotekārs, 3, 1937.). Par teksta autoru A.Augstkalns uzskata Jurģi Špunganski.

Buramvārdi. Buramvārdiem pievērsušies vairāki pētnieki, bet viens no visprecīzākajiem autoriem ir A. Augstkalns. Plašākā apcere par šo tēmu ir raksts “Dažas 16.gs. Rīgas raganu un burvju prāvas par latviešu fragmentiem” (Grām.: “Tautas vēsturē” – R., 1938.).

Raksta sākumā A.Augstkalns aprāda savus nodomus un iecerētos uzdevumus: “... sakopoja veselu virkni protokolu, kur novērojamas dažādas raganu vajāšanas parādības, kamēr līdz šim līdzīga lietu publikācijas bij izsvaidītas grūti pieejamās vietās” [Augstkalns A. Dažas 16.gs. Rīgas raganu un burvju prāvas ar latviešu fragmentiem .- Grām.: tautas vēsturei. R., 1938.].

A. Augstkalns kritizē E. Voltera publikāciju 1907. gada Krievijas Akadēmijas filoloģijas nodaļas ziņās par vecāko raganu prāvu. Tur ievietoti latvisku burvju vārdu teksti (1584.g.). A. Augstkalns norāda, ka E. Voltera piezīmes ļoti trūcīgas, haotiski izsvaidīts, paviršas un kļūdainas.

2.4. Senākais rakstu valodas periods.

Viens no nozīmīgākajiem senākā perioda tekstiem ir Glika Bībele, precīzāk, pirmais Bībeles tulkojums latviešu valodā.

Trīs gadsimti mūs šķir no Glika Bībeles valodas. Ko šodien sola saskarsme ar šo tekstu? Kāds ir mūsu saskarsmes veids ar šo grāmatu? Glika Bībele ir vismaz trejādi skatāma: 1) kā sens rakstu valodas piemineklis; 2) kā viens no nozīmīgākajiem 17.gs. kultūrtekstiem; 3) kā pirmais pilnais Bībeles tulkojums latviešu valodā.

Ja aplūkojam Glika Bībeli kā senu rakstu valodas pieminekli, kas radīts konkrētos apstākļos, atbilstoši noteiktai valodas attīstības pakāpei un tulkotāju valodas kompetencei, tad uzmanība veltīta galvenokārt tām valodas parādībām, kuras, rakstu valodai veidojoties, vai nu saglabājas un nostiprinās literārajā valodā, vai arī pakāpeniski izzūd, vai arī to lietojums mūsdienu literārajā valodā pakļauts pārmaiņām saistīts ar pārmaiņām leksiskajās nozīmēs, piesaisti kādam terminoloģiskam lietojumam, iezīmīgs ar kādu stilistisku iekrāsojumu. Valodas vēsturnieks, balstoties uz vārda vēsturiskās attīstības studijām, var arī noteikt, kuros gadījumos viena vai otra kontrukcija, viena vai otra morfoloģiska forma, vārds vai tā nozīme, darināšanas veids vairs neiederas Bībeles tekstā no literārās valodas attīstības vai literārās valodas kultūras viedokļa. Jāteic, ka pilnīgs pārskats par Glika Bībeles valodu vēl ir filologam darāms darbs, bet pārlūkot Glika Bībeles valodu literārās valodas vēstures aspektā – ir tikai viens no veidiem, kā notiek saskarsme ar šo tekstu mūsdienās.

Bībeles pirmā tulkojuma būtība ikvienas tautas vēsturē tālu pārsniedz atzinumu par tā nozīmi rakstu valodas bagātināšanā. Šī teksta būtība ir tā klātiene kultūrtelpā un kultūrlaikā no tulkošanas brīža līdz mūsdienām. Tik ietilpīgs un tik rosinošs ir šis kultūrteksts. Kā kultūrteksts, Glika Bībele glabā liecības par senām kultūrreālijām, senu kultūrvidi, seniem priekšstatiem par materiālo pasauli un gara dzīvi, par atveides paņēmieniem valodā. Tāpēc bieži vien valodnieciskos skatījumus uz šī senā teksta resp. tulkojuma valodu jāpaplašina. Jāmēģina palūkoties uz vārdu kā etnosa pazīmi, kā tautas materiālās un garīgās kultūras vēstures apliecinātāju, kā liecību par tautas mentalitātes, psiholoģijas senatni. Pazīme – kultūrteksts – ir tā, kas šodien piešķir īpašu lingvistisku perspektīvi pirmā Bībeles tulkojuma valodai. To varētu nosaukt par lingvistisku pārdzīvojumu, kas pirms vairākiem gadsimtiem piemeklējis valodu. No vārda tika prasīta maksimāla atdeve visos valodas līmeņos – morfoloģiskā, vārddarināšanas, sintakses, leksikas. Vārds Bībeles pirmajā tulkojumā latviešu valodā tapa par jaunu pakāpienu pats sev un par jaunu apvārsni valodai tās rakstu formā. Bībeles tekstam iedzīvinoties kultūrvidē caur rakstītu vārdu sākas jauns nebijis laiks cilvēka dzīves izjūtā.

Kā Bībeles pirmais pilnais tulkojums latviešu valodā, šis teksts saista īpaši. Vispirms jau tāpēc, ka Glika tulkojumam bijis lemts kļūt par paraugu, par etalonu visām turpmākajām teksta redakcijām, pārlūkojumiem. Tik stiprs izvēlētajā valodā un spēcīgs izstrādātajā formā tas ir. otrkārt, šis teksts saistošs arī tad, ja ir interese par to, kā gadsimtu gaitā veidojies bībliskais stils, kādiem valodas līdzekļiem un paņēmieniem tas panākts, kā senatnīgais pārtapis mūsdienīgajā pirmajā tulkojumā lietotajiem izteicieniem, idiomām, vārdu savienojumiem utt. kanonizējusies, kā veidojušās un nostiprinājušās šīs īpašās lingvistiskās kategorijas – Bībeles valodas stils, Bībeles teksta kanons. Treškārt, Glika Bībeles teksts ir paraugs, atbalsts un ierosme tad, ja jādomā, kā mūsdienās tulkot, rediģēt Bībeles tekstu. Bībeles tulkojumu un teksta redakciju vēsture rāda, ka tulkotājs un teksta rediģētājs vienmēr ir bijis dilemmas priekšā – ko atmest, lai atbrīvotos no novecojušā, labā literārā valodā neiederīgā, ko paturēt, lai saglabātu senatnīgo kā kanonisko un konkrēta laika garam atbilstošo. Kā rīkoties, lai senatnīgs vārds Bībeles tekstā nezaudētu savu īpašo pievilcību un lai mūsdienīgs jaundarinājums Bībeles valodu nepadarītu ikdienišķu. Ilustrācijai daži piemēri. Glika Bībeles tulkojumā atrodamas tādas prievārdiskas konstrukcijas, kā piemēram, Un uz Ādamu sacīja Viņš I. Mozus gr. 3, 17; Un uz to sievu sacīja Viņš I. Mozus 3, 16. mūsdienās šo konstrukciju vietā izvēlēts cits vārdu saistījuma teksta korekcijai ir. mūsdienu literārajā valodā un no valodas kultūras viedokļa īpaši, Glika laika konstrukcija neieder. Arī pirmteksts pieļauj šādu maiņu. Bet nav ņemts vērā kas cits, Bībeles tekstā kā kanoniskā tekstā pastāv teksta kanoniskā satura un kanoniskās formas vienības aspekts. Un no šāda viedokļa, kad no dažādo situatīvo attieksmju kopuma īpaši tiek izceltas tās situācijas, kad Dievs uzrunai ir īpaša nozīme, kad Dieva uzrunai ir izšķiroša nozīme cilvēka dzīvē, konstrukcija Dievs runāja /sacīja uz Ādamu/Ievu/Mozu/Ijabu u.c., šķiet, vairāk to izceļ un nodala nost no tādām situācijām, kur sarunas notiek cilvēku /Bībeles personāža starpā un to saturs ietveras cilvēka pasaulē. Vai nav tā, ka Glika Bībele lietotās konstrukcijas vairāk reprezentē arī bīblisko stilu, kas nebūt nav vēsturiska kategorija, bet īpatna ar to, ka ne vienmēr iekļaujas mūsdienu valodas kultūras jautājumu prasību lokā. Iebildes no latviešu literārās valodas kultūras viedokļa, protams, vienmēr jāpatur vērā, bet Bībeles tās dažkārt jāsamēro ar Bībeles stila prasībām.

Mūsdienu literārajā valodā, runājot par vārda došanu cilvēkam, dzīvai būtnei u.t.t., tiek lietota konstrukcija nosaukt par un personvārds, dzīvas būtnes vārds akuzatīva formā – nosaukt par Ievu, Jēkabu u.t.t. Glika Bībelē atradīsim kādu citu variantu: Un Ādams nosauca savas sievas vārdu Ieva I. Mozus 3, 20. Šāds vārdu savienojam veids, protams, neatbilst perfektai mūsdienu literārās valodas normai. Ir izskanējuši ierosinājumi rediģēt šo teksta vietu. Ko darīt? Pirms ko mainīt, varbūt pakavēties pie aprakstītās situācijas Vecajā Derībā, kad cilvēkam pirmo reiz tiek dots vārds. Jau kopš Glika laiks lietotā konstrukcija it kā vairāk vēstī un paspilgtina šī vēsturiska brīža nozīmību, vārda došanas pirmreizējību. Šādas motivācijas kontekstā lasām vēlreiz un ieklausāmies – un nosauca savas sievas vārdu Ieva. Vai nav saturiski precīzāk un stilistiski iederīgāk tādā tekstā, kāds ir Bībeles teksts? Vērtējot tās konstrukcijas, kas vairs neatbilst mūsdienu literārās valodas normām, bet kuras reprezentē teksta vēsturiskumu, jādomā par to, lai mūsdienīgojot tekstu, neciestu šī teksta vēsturiskums un savdabīga pirmatnība.

Caurskatot dažādus Bībeles tulkojumus gadsimtu gaitā, vērojama kāda tendence – verba bezpriedēkļa aizstāšana ar priedēkļverbu resp. verba formu un nozīmju diferencēšana atkarā no darbības pabeigtības vai nepabeigtības. Darbības vārda vietā ar ilgstoša laika nozīmi bezpriedēkļa forma stājas darbības vārds ar pabeigtas darbības nozīmi priedēkļatvasinājuma formā. Piemēram, Glika tekstā: tad redzēja viņš to vietu no tālienes tāļenes I. Mozus 22, 4: ņēme ‘ņēma’ to nazi savu dēlu nokaut I. Mozus 22, 10. Mūsdienu, 1965. gada Bībeles tulkojumā: tad ieraudzīja viņš to vietu no tālienes: viņš satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Verbi priedēkļatvasinājumu formā precizē darbību pēc pabeigtības/nepabeigtības pazīmes, konkretizē darbības veidu, bet pastāv vēl arī citas semantiskās nianses Bībeles tekstā lietoto verbu bezpriedēkļu formām. Tās rada nojausmu par episkā laika klātbūtni, par episka laika nozīmi, kas tik būtisks Vecās Derības sižetos. Vai nepieciešama tāda konsekvence – ieviest cik iespējams vairāk priedēkļverbu ar pabeigtības nozīmi, ja darbība noris pagātnē? Vai varbūt vietām atgriezties pie Glika lietotās darbības vārda formas tajos gadījumos, ja vēlams akcentēt episkā laika jēgu? Episkā laika nozīmē lietoti darbības vārdi ir bībliskā stila nesējvārdi.

Glika Bībelē lietota vārdkopa bauslības galdiņi, kas 1965. gada t.s. Londonas izdevumā aizstāta ar citu vārdkopu – akmens plāksnes, kas atbalstāma gan no mūsdienu literārās valodas viedokļa, gan no mūsdienīgas izpratnes un zināšanām par seno Tuvo austrumu kultūru. Bet jāņem vērā Bībeles teksta stilistika, kas pieļauj, pat pieprasa paturēt vārdkopu bauslības galdiņi frazeoloģismā – sadauziet, sadauziet bauslības galdiņus! Protams, novecojušos vārdus un vārdus, kuri apzīmē senas kultūrreālijas, ja tie nostiprinājušies frazeoloģismu veidošanas un pastāvēšanas likumi. Varbūt var izvērtēt teksta vietas, kur pieminēti vārdkopas bauslības galdiņi, akmens plākanes, un tur, kur jūtams ideomātiskais iekrāsojums, paturēt jau Glika tekstā lietoto vārdkopu bauslības galdiņi, bet tur, kur runāts par šiem bauslības galdiņiem to materiālās kultūras nozīmē, kur runāts tikai par šo bauslības galdiņu tapšanu, palikt pie lietot vārdkopu akmens plāksnes lietojuma, kā kultūrvēsturiskajai patiesībai atbilstošākas.

Gan no mūsdienu literārās valodas viedokļa, gan saistības ar pārmaiņām kultūrvidē un materiālajā kultūrā, mūsdienu Bībeles tulkojumā par novecojušiem uzlūkotā virkne vārdu un vārdu savienojumu, kas Bībeles tekstā bijuši no Glika laika līdz 19./20.gs. mijai, piemēram, karaša, lukturis, bērnu saņēmēja u.c. 1965. gada Bībeles tulkojumā šos un virkni citu nosaukumu jau vairs neatrodam. To vietā lietoti citi vārdi un vārdu savienojumi – cepumi, spuldzītes, vecmāte u.t.t. Labā literārā tulkojumā šie pēdējie, protams, ieder labāk, bet savukārt senākajiem nosaukumiem piemīt kāda papildus pazīme. Tie ir nosaukumi, kuri vēstī par citu kultūrvidi, citām kultūrreālijām. Kur ir tā robeža, kuru pārkāpdami, t.i., vecu nosaukumu aizstādami ar jaunu, mēs aizskaram kultūrteksta saturu, izjaucam nostabilizētus priekšstatus? Kur ir tā robeža, līdz kurai jauninājums ir par svētību gan tekstam, gan valodai?

Viens no novadiem, kuru pārmaiņas skar vienmēr, kamēr vien pastāv valoda, ir vārdu leksiskās nozīmes. Nozīmju noturīgums Glika tulkotajā tekstā lietoto, neskatoties uz pārmaiņām vispārlietojamā valodā, rāda, cik liels ir vārda spēks kanoniskajā tekstā. Cik ir tādu mūsdienīgu jaunu cilvēku, kuri zina darbības vārda šaubīt senāko nozīmi, kustināt, šūpot?? Cik ir tādu, kuri vēl atceras šo senāko nozīmi? Vispārlietojamā valodā darbības vārdu ar senāko nozīmi vairs nelieto vai arī lieto ļoti reti, to varētu meklēt izlokšņu vai apvidus leksikā. Un ‘vel darbības vārds ar senāko nozīmi mūsdienās paturēts Jaunās Derības tekstā:

Tā tas šajā Bībeles pantā stāv jau no Glika laikiem. Kā tas te palicis neskarts un neaiztikts? Iespējams, ka frāze visos laikos šķitusi tik noslīpēta, tik lakoniska forma un satura, ka nekad kritiskais skats nav pie šī Bībeles panta aizķēries.

Varam pakavēties pie darbības vārda darīt lietojuma mūsdienās un senatnē. Senatnē šis darbības vārds ir bijis semantiski krāsaināks, bet laika gaitā semantiska krāsainība pabalējusi. Vārda leksiskās nozīmes ir diferencējušās. Dažas no tām tiek izteiktas ar citu atvasinājumu palīdzību, piemēram, Glika tekstā lasām: Un Dievs darīja izplatījumu I. Mozus I, 7. Mūsdienu tulkojuma darbības vārda darīt vietā atrodam izveidoja: Un Dievs izveidoja izplatījumu. No literāras valodas resp. leksisko nozīmju attīstības un pārmaiņu viedokļa vārdu maiņa tekstā, šķiet, ir motivēta. Teksts ir rediģēts no koptas literāras valodas viedokļa. Var iztēloties, ka teksta rediģētāji un tulkotāji apstājušies pie šī vārda darīt lietojuma, kā svērts un vērtēts darbības vārda darīt lietojums ar nozīmi ‘veidot, radīt’. Vai jaunais risinājums ir vislabākais?

19.gs. beigās 20.gs. pirmajos gadu desmitos romantiskajā dzejā vērojams spējš tādu nominālu vārdkopu uzliesmojums, ar kuru palīdzību izsāk radoša cilvēka reliģiozās izjūtas, vēstī par pasaules un dzīves kristīgu izjūtu, piemēram, mūžīga gaisma, miera stars, sāpju stunda, mūžīgas ilgas, svētas cerības, balta gaisma zvaigžņu stari, zvaigžņu gars, svētas jausmas, dvēseles miers, svētas liesmas, zelta zvani u.c. Kā vērtēt šo jauno iezīmi poētiskajā valodā? Nepietiek ar konstatējumu, kādu dzejnieku darbos sastopamas šādas vārdkopas. Daudzi bez atgādnes nosauks autorus un atgādinās dzejas rindas ar šādām vārdkopām. Piemēram, K. Skalbes rindas: Kad nakti svaidījos es cietā guļas vietā, Tad mana dvēsele kā slāpdama, Pie zvaniem tvēra, Kāpa debesīs. Ir mūsu vidū tādi, kuri jaunām acīm izlasījuši Ed. Veidenbaumu: Iz sirds vēl dievības gaišums nav nīcis, Vēl dvēsele augstākas iegribas jūt. Nekorekts būtu līdzīgu nominālu vārdkopu sastatījums 20.19.gs. mijas dzejā un Glika Bībelē, un tomēr Glika teksta klātiene tā ir, kas izjūtama dzejas tekstos ar minētajām u.c. līdzīgām vārdkopām. Glika teksta klātbūtne parāda ka ārpuslingvistiska kvalitāte – 17. gs. ir sākotne, lai cilvēks vairāku gadsimtu laikā ieaugtu tādā reliģioza dzīves izjūtā, kura 19. un 20.gs. mijā kļūst par jaunu ierosmi pasaules radošai apjausmai.

Protams, Glika teksts nav etalons visam un vienmēr. Bieži vien nekritiska sekošana Glika tekstam bijusi par iemeslu tam, ka latviešu tekstā resp. valodā daudz tādu senatnīgu valodas elementu, kas mūsdienu cilvēku atsvešina no senā teksta, ka saudzētais senatnīgais ir pārtapis neskaidrajā un novecojušajā. Un tomēr Glika valoda saista. Tās pievilcība ir divejāda. Tā ir senatnīga, bet senatnīgais Glika tekstā nav tikai aizgājušu laiku liecinājums, tas pārtapis par dzīvu tradīciju. Glika teksta valoda ir mūsdienīga – teksts nav zaudējis parauga un kanona spēku. Par to liecina gan tas, ka saglabāts jaunajā tulkojumā no Glika teksta, gan tas, ka dažkārt atkal liek atgriezties pie 17.gs rakstos lietotās valodas.