Citāti

I. LATVIEŠU VALODAS CILME

    Ievads. Latviešu valodas cilmes  pētniecības raksturīgākās pazīmes un īpatnības.

1.1. Latviešu valodas cilme un senāko tekstuālo avotu liecības.

1.2. Latviešu valoda baltu valodu kontekstā.

1.2.1. Lingvistiskais aspekts latviešu valodas pētniecībā.

1.2.2. Kultūrvēsturiskais aspekts latviešu un baltu valodu pētniecībā.

 

1.3. Starpdisciplinārās pētniecības aizsākumi.

1.3.1. Arheoloģijas pētījumi.

1.3.2. Hidronīmijas pētījumi.

1.3.3. Toponīmijas pētījumi.

 

1.4. Senlatviešu jautājums.

 

Ievads. Latviešu valodas cilmes  pētniecības raksturīgākās pazīmes un īpatnības.

Latviešu valoda ir viena no vissenākajām indoeiropiešu valodām, var pat droši teikt, - viena no tām senajām dzīvajām pasaules valodām, kura, attīstīdamās līdz ar lielāko kultūrtautu valodām, ir spējusi sasniegt tādu līmeni, ka var sevi apliecināt arī tagad – jauno tehnoloģiju laikmetā.

Ideāls, uz kuru tiekties.

Latviešu valodas cilmes jautājumiem, latviešu valodas vēsturiskās attīstības līkločiem, to attieksmju izpētei, kuras latviešu valodai ir bijušas ar citām valodām, veltīts plašs pētījumu klāsts. Šie pētījumi jau paši par sevi ir savdabīgs atzinumu un faktu kopums, kuru tieši vai pastarpināti apzinot, iespējams veidot priekšstatu par latviešu valodas cilmes pētniecības problemātiku gan mūsdienās, gan tālākā vai tuvākā pagātnē. Viens no motīviem, kas caurvij daudzus pētījumus un piešķir tiem kādu vienojošu noskaņu, ir motīvs par pētniecības darba ideālu – izveidot tādu pētījumu, kurā varētu atrast viennozīmīgas atbildes uz problēmjautājumiem.

Problēmas, kuras pastāv.

Tāda pētījuma, . kurā būtu izmantotas v i s a s laika gaitā uzkrātās atziņas, aplūkoti v i s i ar dažādām pētniecības metodēm iegūtie rezultāti, nav. Tas ir grūti veicams uzdevums, jo ir vairāki iemesli, kas sarežģī latviešu valodas cilmes pētniecības jautājumu, vai precīzāk, ir vairākas ar pētniecību saistītas problēmas. Tās ir:

1. baltu valodu cilmes problēma;

2. vēsturiskā un aizvēsturiskā laika problēma;

3. lingvistiskā un starpdisciplinārā pētniecības aspekta problēma;

4. tradicionālo un netradicionālo uzskatu problēma;

5. neatrisināto jautājumu problēma.

Pirmais problēmu loks. Baltu valodu cilmes problēma.

Latviešu valodas cilmes jautājuma pētniecībā nevar paiet garām jautājumam par baltu pirmvalodu. Pastāv divi viedokļi – noliedzošais un apstiprinošais. Baltu pirmvalodas noliegums krasi parādās vairākās publikācijās 20.gs. otrajā pusē. Viens no atzinumiem, ka baltu valodu pētniecībā radīti divi mīti – viens par baltu-slāvu kopvalodu un otrs par baltu pirmvalodu jeb kopvalodu. Tiek uzskatīts, ka atšķirības starp baltu valodām jau sākotnēji ir bijušas pārāk krasas, un, tās objektīvi nenovērtējot, ir radīta kopvalodas vai pirmvalodas teorija. Fakti ir fragmentāri un nepilnīgi un tos var ļoti kritiski izmantot baltu pirmvalodas jautājumā.

Otrajam viedoklim – apstiprinošajam jeb tradicionālajam, ka baltu pirmvaloda ir pastāvējusi – ir vairāk piekritēju, un šis ieskats vēl arvien tiek padziļināts un izvērsts. Pie tam, neignorējot un nenoraidot batu valodu dalījumu marginālajās baltu valodās, (pēc tradīcijas - rietumbaltu un Dņepras baltu valoda), un iespējamā centrālajā ( pēc tradīcijas – austrumbaltu ) valodā.

Šī uzskata piekritēji jūtas droši un pasargāti un uzskata, ka arī jaunākās nostādnes neliedz saglabāt skatījumu par baltu kopvalodu. Likumsakarīgi, ka baltu valodu sākotnes jeb kopvalodas problēma ir saistoša arī latviešu valodas cilmes jautājumā.

Otrais problēmu loks. Vēsturiskā un aizvēsturiskā laika problēma.

Baltu valodu cilmes jautājuma pētniecībai veltītos darbos tiek lietots jēdziens valodas aizvēsture , ar to tiek aptverts periods valodas vēsturē, par kuru vai nu n a v vai g a n d r ī z n a v tekstuālo liecību. Definīcijā ietvertā nosacītība vienlaikus var gan atvieglot, gan sarežģīt aplūkojamā jautājuma problemātiku.

Latviešu valodniecībā pētījumos par latviešu valodas vēsturi un cilmi jēdziens valodas aizvēsture, valoda aizvēsturiskajos laikos daudzkārt lietots, aprakstot rakstu valodas posmu salīdzinājumā ar bezrakstu periodu latviešu valodas attīstībā. Pie tam , tas darīts , izmantojot lingvistisku pieeju jautājuma risināšanā. Tādā skatījumā jēdziens valodas aizvēsture šķiet loģisks un pamatots.

Savukārt pēdējā laikā, kad aktualizējas starpdisciplinārā pieeja latviešu valodas sākotnes pētniecības jautājumā, vairāk motivēts ir cits jēdziens – valodas senvēsture. Tad gan terminoloģiski, gan saturiski kļūst vienotāka sasaiste ar jēdzieniem un valodas vēsturei būtiskām saturiskām detaļām saskarīgajās zinātnēs, piemēram, arheoloģijā, kur iedibināts jēdziens senākā vēsture. Piemēram, jaunākajā akadēmiskajā pētījumā ”Latvijas senākā vēsture”( Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001) ar šo jēdzienu aptverts laiks no Latvijas teritorijas apdzīvotības sākumiem 9.gs. t. pr. Kr. līdz 1200.gadam.

Arī valodnieku pētījumos iestrādāts jēdziens senlatvieši, attiecinot to uz parādībām bezrakstu periodā latviešu valodas vēsturē. . Terminoloģiskā skaidrība un konsekvence nepieciešama arī tāpēc, ka latviešu valodas vēstures bezrakstu periods ir ilgs un garš, bet tieši ar šo periodu saistītajos valodas faktos vēl arvien tiek meklētas atbildes uz daudziem, ar latviešu valodas cilmes vēsturi, saistītiem jautājumiem.

Tas, ka šī perioda liecības ir dokumentētas citvalodu avotos vai bieži vispār šī perioda liecībām trūkst lingvistskā dokumentējuma – tās atrodamas arheoloģijas, mitoloģijas u. c. dotumos, tomēr nevarētu būt šķērslis, lai atsacītos no saturiski skaidrākā jēdziena valodas senvēstures periods , kurš, kā jau iepriekš rakstīts, saskan ar tādu pašu vai līdzīgu lietojumu citās zinātņu nozarēs, kur tiek risināti latviešu senvēstures jautājumi.

Trešā problēma. Lingvistiskā un starpdisciplinārā aspekta problēma.

Latviešu valodas cilmes pētniecība lingvistiskā aspektā veido salīdzināmās valodniecības būtisku atzaru un izpētes pamatmetode kopš šīs valodniecības nozarojuma izveidošanās latviešu valodniecībā 20. gs. sākumā ir salīdzināmi vēsturiskā pieeja.

20. gs. pirmā puse, kad J.Endzelīns publicē “Lettische Grammatik”(1922), ir jaunu ideju un skatījumu piesātināts laiks baltu valodu pētniecībā. Pakāpeniski paralēli klasiskajam vēsturiski salīdzināmajam skatījumam uz baltu valodām pielāgoti arī citi ietvari. Klasiskais skaņu atbilsmju likums tiek papildināts ar teorijām, kuras veidojušās ģeolingvistiskajā skatījumā uz baltu valodām.

20. gs. 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā vācu zinātnieks H.Krāe (H.Krae), balstoties uz senās Eiropas hidronīmu analīzi , nāk klajā ar atzinumu, ka vissenākā Eiropas lingvistiskā stadija ir relatīvi vienota stadija, kuru var saukt par seneiropeisko stadiju.To apstiprina senie vietu nosaukumi. Un tieši tie, nevis komparatīvistiskie lingvistiskie pieņēmumi, norādot uz ide. valodu kopīgajām iezīmēm.

20.gs. 60. gados valodnieks V.Šmids, izmantojot tos pašus dotumus, ar kuriem darbojies H.Krāe, nāk klajā ar atzinumu, ka identificētā seneiropeiskā valoda nav nekas cits, kā tā pati ide. valoda un ka baltu areālā ir atrodama vislielākā seneiropeisko hidronīmu koncentrācija.

Seneiropeisko hidronīmu pētījumi iegūst pilnīgi jaunu saturu – tie kļūst par ceļazīmēm ide. pirmdzimtenes identificēšanā baltu valodu teritorijā. Bet tieši šeit tad arī krustojas abi skatījumi – lingvistiskais un starpdisciplinārais. Un kļūst redzama problēma vai sadursme starp klasisko tradicionālo pieeju un dinamiskāko starpdisciplināro.

Tēlaini šo situāciju raksturojis lietuviešu valodnieks A.Klimas rakstā ” Profesors Volfgangs P. Šmids un viņa Trojas zirgs”.Viņš raksta, ka ar savām teorijām prof. V.Šmids ir ievedis Trojas zirgu komparatīvistikas nocietinatajā citadelē, kura balstījusies uz triju valodu – sanskrita, grieķu, latīņu – faktiem.

Prognozes ir satraucošas to vidū, kuri vēlas nosargāt klasiskos zinātniskos ieguvumus, kuri iegūti salīdzināmi vēsturiskās metodes aizsegā. Turpinot vai papildinot tēlaini raksturot izveidojušos situāciju, var teikt, ka

pie horizonta pulcējas tie, kurus reibina jaunie apvāršņi, kas paveras no V. Šmida teorijas skatu punkta un pieļauj iespēju, ka ide. valodu saimes iekšējās attieksmēs baltu valodas kļūst par centra elementu.

Ceturtā problēma. Tradicionālo un netradicionālo priekšstatu problēma.

Latviešu valodas cilmes jautājuma risināšanā liela nozīme ir pētniecības tradīcijām. Rakstu valodas fakti ilgi tika uzlūkoti kā sekundāras vērtības lielumi. Ilgu laiku pastāv it kā nerakstīta vienošanās, ka senajos rakstu pieminekļos atrodamo liecību piesaiste var arī izpalikt vai arī šie fakti jāizmanto ar īpašu atlasi. Pārsvarā latviešu valodas vēsturiskajā izpētē par drošu avotu vienmēr uzlūkoti baltu valodu dialektoloģijas, folkloras, onomastikas dotumi.

Piektā problēma. Neatrisināto jautājumu problēma.

Īpaši būtiska iezīme, kura vienlaikus sekmējusi un arī sarežģījusi latviešu valodas vēstures izpēti, ir latviešu valodas attīstības aplūkojums ciešā saistībā ar citām baltu valodām. Pie tam, pēdējos gadu desmitos, kad veidojušās jaunas pieejas baltu valodu izpētē saistībā ar baltu etnoģenēzes jautājumiem, veidojušās arī jaunas idejas par baltu valodu savstarpējām vēsturiskajām attieksmēm un vēsturisko attīstību, ko, kā zināms, vienmēr spēcīgi ietekmējuši ārēji apstākļi.

Daudzkārt uz jautājumiem tīri lingvistiskā skatījumā atrodama viegli izprotama un skaidra atbilde. Piemēram, uz jautājumu – kā cēlies nosaukums latvieši, Latvija , viens no atbildes variantiem varētu būt prof. J. Endzelīna skaidrojums – saistījums ar senajiem vietu nosaukumiem Latupe, Ļotwa u.c. Bet latviešu valodas cilmes jautājuma risinājumā šāds J.Endzelīna citējums problēmu neatrisina, tikai rāda vienu no iespējām, kādā virzienā varētu meklēt atbildi mūsdienās.

Vēl 20. gs. sākumā, kad baltu valodas nokļuva valodnieku zinātnisko interešu lokā, skanēja aicinājums doties uz Lietuvu lai redzētu savām acīm visprecīzāko pirmvalodas attēlu. 1932. gadā prof. P.Šmits rakstā “Valodas liecības par senajiem baltiem “ raksta: “Kur, kā un kad ir dzīvojuši senie balti . v ē l r u n ā d a m i v i e n u v a l o d u, (retin. – teksta autores) par to mums nav nekādu rakstu liecību.. Leišu, prūšu un latviešu valoda ir mums drošs mantojums no tālas senatnes, un šajās valodās ir arī, bez šaubām, liecības no šiem k o p d z ī v es l a i k i e m.”

Tālāk šajā rakstā prof. P. Šmits piemin faktu, ka ir vismaz kādas septiņas teorijas par baltu pirmdzimteni. Pats prof. P.Šmits piedāvā iespēju atbildes meklējumos izmantot floras un fauns nosaukumus, izanalizēt senos kultūrreāliju nosaukumus, izmantot arheologu faktus, valodas liecības par seno iespējamo baltu kultūrvidi, izsekot vēsturnieku un arheologu dotumiem par iespējamajiem baltu kaimiņiem senatnē, attieksmēm ar kaimiņu tautām.

Pievērst uzmanību tām valodā palikušajām liecībām ( vai precīzāk, meklēt, tādas liecības), kuras saturētu norādes par senās pirmdzimtenes teritoriālajām un lingvistiskajām robežām.

Prof. P.Šmits nebija vienīgais, kurš piekārās baltu pirmvalodas un baltu kopdzimtenes jautājumam. Lietuviešu valodnieks K. Būga uzskatīja, ka “vienas valodas mātes īstās meitas – latviešu un lietuviešu valoda – šķīrušās m.ē. VII gs. Tātad – pēc kāda garāka vai īsāka koppdzīves un kopvalodas posma. Cik gara? Cik ilga?

Ja pastāv uzskats par latviešu – lietuviešu pirmvalodu un šīs valodas iespējamo tālāko attīstību kā sadalīšanos divās patstāvīgās valodas un tālāko latviešu valodas attīstību, asimilējot sēļus, kuršus, zemgaļus, tad kā šajā skatījumā iekļaujas divi pretēji ieskati par zemgaļu valodas likteni - uzskats ar zemgaļu pārlatviskošanu un pretējais viedoklis par zemgaļu pārlietuvizēšanu?

Vai kuršu, latviešu, lietuviešu valodas attieksmju jautājums uzskatāms par atrisinātu prof. V. Mažuļa versijā? Vai mūsdienās iespējams palikt A.Bīlenšteina uzskatu pozīcijās?

Vai neatbildētie jautājumi latviešu valodas cilmes problemātiku padara vieglāk vai grūtāk risināmu?

 

1.1. Liecības par latviešu valodas cilmi senākajos tekstuālajos avotos.

Tekstuālo avotu īpašā nozīme.

Tekstuālo avotu īpašā nozīme parādās vairākos aspektos:

                                    1. valodas vēsturiskās attīstības posmu noteikšanā;

                                    2. fragmentāro tekstuālo liecību zinātniskā statusa noteikšanā;

                                    3. tekstos atrodamo liecību aktualitātes noteikšanā.

Tekstu īpaša nozīme parādās tajos gadījumos, kad tiek risināti valodas vēsturiskās attīstības jautājumi un ar tiem saistītā valodas attīstības nozīmīgāko posmu iezīmēšana jeb periodizācija. Tekstuālo liecību trūkums par latviešiem ir saasinājis latviešu valodas sākotnes problēmu un jautājumu par latviešu valodas vēsturisko attīstību. Šādā skatījumā vērojama divējāda attieksme pret tekstiem.

Pirmā – tā kā tekstu ir maz, tad nozīme tiek piešķirta visiem iespējamiem tekstiem, precīzāk, fragmentārajām tekstuālajām liecībām par latviešu valodas sākotnes jautājumu un it īpaši - valodas vēsturiskās attīstības posmu noteikšanā..

Otra pieeja – tā kā tekstu liecības ir tik fragmentāras, tad tās nevar noderēt valodas vēstures izpētei būtisku jautājumu risināšanā. Piemēram, tik nozīmīgā jautājumā, kāds ir periodizācijas jautājums, tekstos atrodamās niecīgās liecības nav pietiekamas, lai risinātu valodas vēsturiskās periodizācijas jautājumu.

Tekstuālo avotu problemātiskums. Vēsturisko dokumentu trūkums vai g a n d r ī z t o t r ū k u m s (retin. - teksta autores) ir bijis viens no iemesliem, kāpēc jaunākajos pētījumos vai apkopojuma darbos par baltu valodām m.ē. pirmo gadu tūkstoti uzlūko par baltu valodu, līdz ar to arī latviešu valodas, aizvēstures posmu. Pie šī jautājuma der pakavēties un pievērst uzmanību divām savstarpēji saistītām parādībām.

Viena no tām ir terminoloģiska rakstura , un jautājums ir – par kādiem periodiem valodas attīstībā runājot, tiek lietots aizvēsture . Otrs jautājums ir par to, kādi valodas attīstības posmi tiek pakļauti periodizācijai un kādas lingvistiskās un ārpuslingvistiskās pazīmes tiek aktualizētas veidojot valodas attīstības periodizāciju pa noteiktiem posmiem.

Viens no pirmajiem, kas pievēršas latviešu valodas attīstības analīzei noteiktu attīstības posmu skatījumā, ir prof. E.Blese. Viņa pētījums ”Latviešu valodas attīstības posmi” vērā ņemams arī tāpēc, ka šajā tekstā tiek lietots jēdziens aizvēsture un tā lietojumam ir skaidri iezīmēta motivācija – tas lietots tāpēc, lai panāktu krasāku nošķīrumu valodas vēstures gaitā starp diviem posmiem – rakstu valodas posmu un bezrakstu valodas posmu. Tātad prof. E.Blese šķir divus lielus posmu valodas attīstībā. Tie ir:

                                            1. valodas aizvēsturiskais attīstības posms;

                                            2. valodas vēsturiskais attīstības posms.

Izsekojot abu jēdzienu lietojumam , atklājas to saturs un ar tiem aptverto parādību loks.

Valodas vēsturiskās attīstības posms prof. E.Bleses skatījumā.

Pētījuma sākumā dota jēdziena valodas vēsturiskais attīstības posms izpratne. Prof. E.Bleses izpratnē vēsturiski kostatējamais ir vairāk nekā 1000 gadu ilgs valodas pastāvēšanas laikmets. Iekšēji šis periods ir neviendabīgs – ar ilgu bezrakstu periodu un ļoti īsu rakstu valodas periodu. Uz šo bezrakstu periodu prof. E.Blese tad arī attiecina jēdzienu aizvēsturiskais. Jēdziena izpratni nedaudz sarežģī tas, ka termins aizvēsturiskais tiek lietots, aprakstot arī rakstu valodas perioda senāko posmu.

Labākas izpratnes un uzskatāmības dēļ lietderīgi citēt attiecīgo teksta vietu no prof. E.Bleses pētījuma:

” Latvju tautas īpatnējās vēstures dēļ latviešu valodas attīstības gaitā, neskatoties uz valodas jau vēsturiski konstatējamo vairāk kā 1000 g. ilgo pastāvēšanas laikmetu, nevar gandrīz līdz pašiem pēdējiem gadu simteņiem norobežot vairāk vai mazāk spilgti zināmus attīstības posmus. Un ja arī vēlākos gadu simteņos varam runāt par zināmiem noliktākiem posmiem, tad tie zīmējas galvenā kārtā tikai uz valodas literārisko vai stilistisko pusi un pa daļai uz vārdu krājumu.

Turpretī dziļākas pārvērtības valodas fonētikā un morfoloģijā noritējušas jau a i z v ē s t u r i s k o s l a i k o s ( retin. – teksta autores), un par to chronoloģiju mums pieminekļu trūkuma dēļ nekādu drošu un noteiktu ziņu nav. Šeit mums tikai teorētiski iespējams rekonstruēt zināmus sīkākus attīstības posmus. Tādēļ latv. valoda, kā to sastopam mūsu vecākos pieminekļos, visai nedaudz atšķiras no tagadējās valodas, un tās vecākais posms ir a i z v ē s t u r i s k s (retin. – teksta autores).

No teksta fragmenta redzams, ka prof. E.Blese runā par diviem lieliem posmiem latviešu valodas attīstībā – vēstures posmu un senvēstures posmu. Ja šādi izprotam profesora lietoto jēdzienu aizvēsturiskais, aizvēsture saturu, tad skaidra un labi pārredzama kļūst prof. E.Bleses piedāvātā valodas attīstības periodizācijas shēma ar diviem lielajiem sadalījumiem:

a) 1.posms – aiz vēsturiskais valodas attīstības posms;

b) 2.posms -senvēstures (neaizmirstot profesora piedāvāto ekvivalentu – aizvēsture) posms.

Un tālāk jau bez grūtībām uztvert prof. E.Bleses piedāvāto senvēstures posma detalizēto periodizāciju. Arī tas skatīts kā divu posmu periods:

“Aizvēsturiskā laikmetā var savukārt teorētiski rekonstruēt divus sīkākus attīstības posmus. Pirmais, pats vecākais ir laikmets līdz VIII g.s., kad latviešu cilšu valoda, it īpaši savu konsonantu ziņā gandrīz nemaz nav atšķīrusies no leišu valodas. To var konstatēt ar vietu un dažu aizņemtu vārdu studiju palīdzību, kā to arī dara Būga savas “Leišu valodas vārdnīcas” ievadā..

Turpretī laikmetā no IX.-XIIg.s. latviešu cilšu valodas, neskatoties uz katras atsevišķas cilts valodas individuālām savādībām, jau ir īpatnēji latviskas, un šinī laikmetā galīgi izveidojušās visas mūsu valodas īpatnības, kas mūs šķir no leišu un seno prūšu valodas.”

Tekstuālo avotu un tajos atrodamo liecību aktualitāte.

Kaut arī tekstuālās liecības par iespējamajām seno latviešu apdzīvotajām teritorijām ir fragmentāras, tomēr ikviens baltisks vietas nosaukuma pieminējums senatnes autoru darbos vienmēr ir to zinātnieku redzes lokā, kuri nodarbojas ar latviešu etnoģenēzes, latviešu vēstures, latviešu valodu vēstures studijām.

Lai arī senāko tekstuālo liecību par latviešu valodas sākotni nav daudz un tās ir dažādas gan pēc rašanās laika, gan pēc satura, gan pēc tajos atrodamo lingvistisko faktu atspoguļojuma, tomēr tie ir apzināti un iekļauti pētījumos par latviešu valodas cilmi. Senākie teksti, kuros atrodamas tiešas vai pastarpinātas ziņas par latviešiem, latviešu valodu, veido vairākas grupas:

1) antīkie teksti;

2) viduslaiku un Livonijas perioda teksti;

3) baltvācu teksti.

Antīko tekstu liecības.

Viens no pirmajiem, kurš pievērš uzmanību antīkās pasaules vēsturiskajos materiālos atrodamajām ziņām par baltiem, ir prof. E.Blese. Viņš senās liecības par baltiem iestrādā savos pētījumos par latviešu aizvēsturi. 1936.gadā tiek publicēts plašāks raksts, kurš uzlūkojams par aizsākumu jaunam un padziļinātam skatījumam uz latviešu valodas cilmes jautājumu, izmantojot antīko autoru atstātās tekstuālās liecības.

Var teikt, ka sākot ar 20.gs. otro pusi, atsauces uz antīkajos avotos atrodamajiem fragmentārajiem faktiem kļūst par sava veida saturisku normu tajos pētījumos, kuros tiek skarta baltu (līdz ar to arī latviešu) aizvēsture.

Piemēram, prof. A.Spekkes interešu lokā baltiskie etnonīmi, kas atrodami antīkās pasaules vēstures dokumentos, nokļūst 20.gs 40. gados.

1943.gadā, kad tiek publicēts raksts “ Baltu tautas mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī”.Desmit gadus vēlāk profesors izvirza uzskatu, ka pateicoties Dzintara ceļa pastāvēšanai ir saglabājušās dokumentālas liecības par senajiem baltiem, precīzāk, par dokumentālām liecībām kļuvuši baltiskas izcelsmes vietvārdu epizodiski pieminējumi. Šis viedoklis izklāstīts pētījumā “Senie Dzintara ceļi un Austrumbaltijas atklāšana”.

Prof. P.Šmits, balstoties uz Hērodota ( 500. – 424.g.pr.m.ē.) atstātajām ziņām, iesaistās viedokļu apmaiņā par seno baltu senčiem un izsaka domu, precīzāk, pievienojas uzskatam, ka seno baltu senči ir divas senas ciltis – neuri un budīni.

Viduslaiku un Livonijas perioda teksti.

20.gs. vidū diskusijā par Baltijas jūras vārda izcelsmi iesaistās arī prof. J.Endzelīns. Viņa hipotēze sākas ar jautājumu – vai Brēmenes Ādams, kurš savā hronikā lieto latinizētu jūras nosaukumu mare Balticum , šo vārdu sākotnēji nevarēja dzirdēt no lejasvāciešiem. Tādā gadījumā *balt ir rekonstruēta forma un saistāma ar augšvācu elvivalentu palz ‘lente’.

Diskusija turpinās visu 20.gs. otro pusi. 20.gs. 80.gados diskusijā iesaistās valodniece M.Brence, pievērsdama uzmanību Plīnīja Vecākā pieminētajai salai Balcia.Izsekojusi visiem iespējamiem salas nosaukuma variantiem, M.Brence secinājusi, ka nosaukums atvedināms no jēdziena balts’gaišs’, sal liet. balsis ‘balts dzīvnieks’; balkti ‘nobālēt’, ‘izbalot’; atbala’rietošas saules atspīdums’ . Tātad, jūras nosaukumu ir iespējams uzlūkot par baltiskas cilmes vārdu, kura sākotne meklējama austrumbaltu valodu kopības laikā.

Un tālāk var veidot vispārinošu atziņu, ka fragmentārās liecības senajos tekstos ir pietiekamas, lai tās izmantotu un iekļautu kādas problēmas argumentācijā. Interesantākais ir tas, ka vienus un tos pašus lingvistisko faktu fragmentus var izmantot dažāda satura interpretācijās.

Baltvācu testi un tajos atrodamās ziņas par baltiem.

Baltvācu teksti ir īpaša lappuse latviešu valodas cilmes jautājuma risinājumā. Šie teksti ir kultūrvēsturiski motivēti – 19. gs pirmajā pusē Eiropā rodas interese par senatni un uzplaukst senatnes pētniecība. Dažādās ģeogrāfiskās vietās veidojas zinātniski grupējumi, zinātniskās domas strāvojumi. Tiek veidotas senatnes pētniecības biedrības. Sākotnēji interese par senatni ir romantiski motivēta, bet tas netraucē senatnes pētniecības entuziastus apvienoties interešu kopībās.

Viens no pašiem nozīmīgākajiem veikumiem ir A.Bīlenšteina veikums latviešu valodas sākotnes pētniecībā. Viņa pētījumā “Die Grenzen des lettischen Voklsstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert” ( arī citi darbi) izklāstītie ieskati par latviešu valodas senatni citētā un necitētā veidā sameklējami virknē pētījumu, kuros skarti latviešu valodas cilmes jautājumi. Baltvācu pētnieku, daudzkārt tie bija senatnes pētniecības entuziasti, interešu lokā bija arī antīko un viduslaiku tekstuālie avoti un tajos atrodamie fragmenti par Baltijas senatni.

Viena no problēmām ir senajās hronikās sastopamo etnonīmu letti, lettigalli nozīme un lietojums. Piemēram, Indriķa Livonijas hronikā abas formas sākotnēji lietotas paralēli, bet attiecībā uz notikumiem pēc 1208. gada paralēlais lietojums zūd. Tērbatas universitātes docents A. Hanzens, veicot hronikas tulkojumu vācu valodā, to papildina ar zinātniskiem komentāriem, kas tagad tiek vērtēti kā hronikas zinātniskās izpētes pamats. Un strādājot ar etnonīmu leti, letgaļi saturisko problēmu, nevar paiet garām A.Hanzena atstātajiem komentāriem un, protams, tulkojumam, kas publicēts senajai Livonijai veltītajā izdevumu sērijā “Scriptores rerum Livonicarum” 1853. un 1857. gadā.

Šajā intrigā 20.gs. 30. gados iesaistās profesors E. Blese un par hronikas sākumā satopamo etnonīmu leti. letgaļi paralēlismu izsaka viedokli, ka hronikas sākumā hronists centies lietot to nosaukumu, kuru lietojusi pati seno latviešu cilts, bet paralēli pierakstījis arī to formu, kā šīs cilts nosaukums skanējis lībiski un pakāpeniski hronists pārgājis uz viena nosaukuma lietošanu – lībiskās formas leti (sākotnējā - latīņu tekstā – Letthi), jo tā to lietoja arī tā laika oficiālajā sarakstē latīņu valodā.

Tagad šo prof. E.Bleses versiju komentē hronikas tulkotājs Ā.Feldfūns, uzsvērdams, ka E.Blese nav gluži precīzs, jo letgaļu lībiskais nosaukums paralēlajā pieminējumā dots pirmajā vietā un ka to var viegli izskaidrot, jo vācu tirgotāji un misionāri , 12. gs. otrajā pusē nokļūstot Daugavas lejtecē, tur sastapuši Baltijas somu tautu – līvus, no kuriem tad arī guvuši pirmās ziņas par citām austrumbaltu tautām.

Senajos tekstos atrodamo valodas vēstures liecību autoritāte.

Fragmentārās liecības senajos tekstos tiek uzlūkotas par pietiekami autoritatīvām, lai uz tām balstoties, sniegtu ieskatu par latviešu valodas senākiem attīstības posmiem citu humanitāro zinātņu pētījumos. Piemēram, jaunākajā, jau pieminētajā pētījumā par Latvijas senvēsturi “Latvijas senākā vēsture” , izmantojot atsauces uz seniem tekstuāliem avotiem, raksturotas latviešu valodas attieksmes ar citām baltu valodām:

“Baltu valodas savā starpā bijušas atšķirīgas. Senkrievu 12. gs. avots “Pagājušo laiku stāsts” liecina, ka kuršiem, zemgaļiem,latgaļiem, lībiešiem, tas ir, katrai tautai bijusi sava valoda.”

Tieši atsaukšanās uz tekstuāliem avotiem šī pētījuma autoriem ļauj izteikt atzinumu: “Tātad agrajos viduslaikos vēl nepastāvēja kopēja latviešu valoda, bet savā starpā radniecīgas kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu valodas..”

 

1.2. Latviešu valoda baltu valodu kontekstā.

Baltu valodu konteksts ir būtisks, ja risina vairākus latviešu valodas senākā stāvokļa jautājumus. Tie ir:

                    1) latviešu valoda un baltu kopības teritorija;

                    2) latviešu valoda un baltu kopvaloda;

                    3) latviešu valoda un citu ide. valodu attieksmes.

Līdz ar šiem jautājumiem skatāmas vairākas problēmas. Tās ir:

                    1) neskaidro teritoriālo robežu problēma;

                    2) neskaidro lingvistisko robežu problēma;

                    3) izmantotās terminoloģijas vēsture un ar to saistītās problēmas.

Latviešu valodas un baltu kopības teritorija.

Latviešu valodas cilmes skaidrojums nav atdalāms no izpratnes par latviešu tautas veidošanos un tās teritoriālajām robežām senatnē. Latvijā 20.gs. 20., 30.gados, vairāku valodnieku pētījumos tiek izstrādāts viedoklis par latviešu tautas vēsturiskajām attieksmēm ar citām baltu tautām. Tiek uzskatīts, ka pastāvējušas latviešu ciltis, kuras, citu baltu cilšu ietekmētas, pievirzījušās sākumā tikai pie Daugavas un Baltijas jūras, bet pakāpeniski nokļuvušas arī pāri Daugavai. Vēlākajos gadu simteņos, - pēc vācu ienākšanas tagadējā Latvijā (pēc XII, XIII. gs. hronistu ziņām) dzīvojušas baltu tautas -kurši, zemgaļi, sēļi, letgaļi.

Viena no būtiskām iezīmēm, kura sarežģī latviešu valodas cilmes jautājuma aplūkojumu baltu valodu kontekstā ir tā, ka šīm ciltīm ( vai tautām) senvēstures periodā nebija ierasto kopnosaukumu – balti, baltu tautas, baltu valodas, kurš tik pašsaprotams, ja raugās uz senvēstures posmu mūsdienu acīm. Nav, protams, arī etnonīma latvieši.

1930.gadā prof. J.Plāķis raksta: “Kad viņas sāktas saukt ar šo kopvārdu (latvieši – teksta aut. piezīme) n a v z i n ā m s u n a r ī u z m i n a m s, kā šis vārds, kas sastopams vietu nosaukumos (upe Latuva) un dažos dokumentos, piemēram, Ļotwa izplatījies pa visu minēto cilšu zemēm.”

Tāpat 20.gs. 30. gados latviešu valodas vēstures pētniekiem nākas atzīt, ka latviešu valodas cilmes jautājums nav atrisināts: “Vēsturiskajos avotos minēto letgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu, valodu un tagadējo latviešu valodas dialektu attiecības mums nav diezgan skaidras.”

Risinājumi tiek meklēti. Un viens no plašākajiem pētījumiem, kurā skarti latviešu valodas cilmes jautājumi baltu valodu resp. baltu pirmdzimtenes kontekstā, ir prof. P.Šmita raksts “Valodas liecības par senajiem baltiem.”

Baltu pirmdzimtenes jautājums prof. P.Šmita skatījumā ir grūti risināms jautājums, bet rezultāti iegūstami tad, ja lingvistiskos datus saskaņo un salīdzina ar saskarīgo zinātņu faktiem. Prof. P.Šmits raksta: “Kur, kā un kad ir dzīvojuši senie balti jeb aisti, vēl runādami vienu valodu, par to mums nav nekādu rakstu liecību; bet viss tas vēl nebūt nenozīmē, ka mēs par to nevaram nekā zināt. Leišu, prūšu un latviešu valoda ir mums drošs mantojums no tālās senatnes, un šajās valodās ir arī, bez šaubām, liecības no šiem k o p d z ī v e s l a i k i e m (retin. – teksta autores). Lai nu gan tukši vārdi vien nav īsti saistīti ne ar noteiktu vietu, ne ar laiku, tomēr šos robus var piepildīt ziņas no archaioloģijas un etnografijas. Ja nu šo triju liecību ziņas labi saskan, tad varam domāt, ka viņas stāv tuvu patiesībai.”

Prof. P.Šmits rakstā sniegts ieskats, kā balstoties uz dažādām valodas liecībām, precīzāk, kā lūkoties uz vārdiem un to savstarpējām attieksmēm, lai gūtu priekšstatu ar baltu pirmdzimteni, kā ar latviešu vārdu palīdzību ieskatīties baltu aizvēsturē.

Piemēram, viena no tādām leksiskas grupām ir floras un faunas nosaukumi. Tādi vārdi, kā bērzs, liepa, ozols, ābele, osis, kļava, vīksna, vāvere, sumbrs, briedis, taurs, cauna liecina par baltu pirmdzimtenei kopīgajiem klimatiskajiem, ģeofiziskajiem apstākļiem.

Savukārt salīdzinājums ar valodas dotumiem citās ide. valodās, ļauj ieskicēt pirmdzimtenes lingvistiskās robežas. Prof. P.Šmits raksta: “Pēc valodas liecībām varam droši pieņemt, ka senie balti ir dzīvojuši savu tuvāko radinieku, slavu kaimiņos. Par slaviem mēs jau diezgan droši zinām, ka aizvēstures laikos tie nav dzīvojuši ne visai tālu uz rietumiem, ne arī uz austrumiem, tāpat arī ne tālu uz dienvidiem un ziemeļiem. Šādās apmēra robežās tad nu arī ir jāmeklē seno baltu dzimtene.”

Latviešu valoda un baltu pirmvaloda.

Prof. P.Šmita pētījums savam laikam nozīmīgs arī tāpēc, ka tajā viņš pauž savus ieskatus par K.Būgas hipotēzi baltu pirmdzimtenes jautājumā:

“Gluži to pašu var arī sacīt par K.Būgas uzstādīto baltu pirmdzimteni, kas esot ieņēmusi Nemunas upes baseinu un Dņepras augšgalu. Šādas dzimtenes robežas var varbūt sīkumos grozītas tikt, bet viņas nerunā pretī tām ziņām, ko mēs uzzinām par baltu kaimiņiem un par viņu zemes floru un faunu.”

Var teikt, ka prof. P.Šmits, izteikdams attieksmi pret Dņepras komponenti baltu pirmdzimtenes problemātikā, ir iesaistījies arī baltu pirmvalodas problemātikā. Jautājums par Dņepras baltu valodu ir bijis viens no tiem, kura rezultātā ir modificēts tradicionālais ieskats par baltu pirmvalodu. Tradicionālais priekšstats par baltu pirmvalodas divdalījumu rietumbaltu un austrumbaltu valodā ir papildināts ar citu, izvērstu shēmu, kurā baltu pimvalodas komponentes ir vairākas:

                        1. Pomerānijas baltu valoda.

                        2. Rietumbaltu valoda.

                        3. Austrumbaltu valoda.

                        4. Dņepras baltu valoda.

Kaut arī tiek atzīts, ka par tā saukto Dņepras baltu valodu vēl zināms pārāk maz, nojaušams, kāpēc laika gaitā aktualizējies šāds , no tradicionālā skatījuma, atšķirīgs priekšstats par baltu valodu pirmtēlu. Rosinātāji faktori ir bijuši vismaz divi:

                    1. citu ide. valodu faktu respektēšana;

                    2. saskarīgo zinātņu vai valodniecības apakšnozaru liecību respektēšana.

Neskaidro lingvistisko robežu problēma.

Viena no būtiskākajām īpatnībām, kas jāņem vērā, pētījot latviešu valodas cilmi, ir latviešu vēsturisko teritoriālo un lingvistisko robežu nesakritība. Ka latviešu valodnieki šai problēmai pievērsuši uzmanību, liecina prof. J.Plāķa ieskats šajā jautājumā:

“Minētās ciltis no mūsu vēsturiskā laikmeta sākuma līdz mūsu dienām dzīvojušas savās vietās, un viņu robežas ir diezgan labi noteicamas pēc seniem dokumentiem; tomēr a t t i e c ī g ā s d i a l e k t u r o b e ž a s a r t ā m n e s a k r ī t ; t ā s i e t s a v u c e ļ u .” (retin – teksta autores)Ja teritoriālās robežas ņem par pamatu, tad dažs cilts nosaukums skaidrojams ar iedzīvotāju vietas nosaukumu.

Lingvistiskie orientieri baltu pirmvalodas jautājumā.

Valodnieki lingvistiskās motivācijas stiprināšanai un padziļināšanai izvēlas kādu maz pētītu , bet “taustāmu” lielumu – intonācijas.Prof. J.Plāķa atzinums par šo jautājumu ir šāds:

“Dialektu izplatījumu un viņu robežu noteikšanai liela loma piekrīt mūsu valodas intonācijām. Intonāciju pētījumi liecina, ka zemgaļu un sēļu robežu punkti varēja būt Vecsaule, Baldone un citi pagasti šinī līnijā, jo te ir novērojama pāreja no zemgaliešu intonējumu tipiem uz augšzemnieku akcentējuma veidiem.” Intonāciju kritērijs ir atzīts paņēmiens arī 20.gs. pirmās puses lietuviešu valodnieku pētījumos par baltu pirmvalodu. Ieskats 30. gadu pētījumos liecina, ka latviešu valodnieki ir vienprātīgi ar lietuviešu valodnieku K.Būgu atzinumā, kas veidojies, analizējot intonāciju attieksmes latviešu un lietuviešu vārdos, proti, ka daļa sēļu aizvēsturiskos laikos pārcēlušies pāri Daugavai un nokļuvuši līdz pat Alūksnei.

 

1.2.1. Lingvistiskais aspekts latviešu valodas cilmes pētniecībā.

Kopnosaukumu latvieši, latviešu valoda problemātika.

Jautājums par lingvistisko aspektu latviešu valodas cilmes pētniecībā ietver zināmu paradoksu – valoda, kura tiek uzlūkota par vienu no senākajām ide. valodām, savu nosaukumu latviešu valoda, ieguvusi salīdzinoši nesen. Vēl XIII gs. , kā liecina senās hronikas, nav pazīstams arī kopnosaukums latvieši . Atskaņu hronikā lietotais etnonīms Letten nav uztverams kā ekvivalents mūsdienu nozīmē lietotajam nosaukumam latvieši . Ar nosaukumu Letten vēsturiskajos dokumentos apzīmēja letgaļus resp. latgaļus.

Kopnosaukumu balti, baltu valodas problemātika.

1930.gadā rakstu krājumā “Latvieši” prof. J.Plāķis publicē rakstu “Baltu tautas un ciltis”. Tas ir viens no pirmajiem pētījumiem par latviešu valodas cilmi lingvistiskā skatījumā. Laikā, kad raksts publicēts, baltu valodnieki Latvijā un Lietuvā risina jautājumu par baltu tautu kopnosaukumu. Latviešu un lietuviešu valodniekiem veidojas atšķirīgs ieskats par atbilstošu austrumbaltu valodu kopnosaukumu. Atšķirīga ir arī izvēles motivācija.

Latviešu valodnieku ieskati par kopnosaukumu.

Prof. J.Plāķis raksta:” Mūsu valodas jau sen valodniecībā nosauktas par baltu valodām; tātad arī tās tautas, kas šīs valodas runājušas un runā - par baltu valodām. Šo terminu savā lingvistiskajā zinātnē pieņēmuši arī latviešu zinātnieki, Latvijas Universitātes pārstāvji un ārpus universitātes esošie zinātnieki un rakstnieki.”.

Lietuviešu valodnieku ieskats par kopnosaukumu.

Lietuvā situācija veidojas nedaudz citāda. Lietuviešu valodnieki, sekodami savai autoritātei K. Būgam , senās indoeiropiešu radniecīgās tautas resp. valodas dēvē nosaukumā, kuru, rakstot par baltiem, lietojis Tacits. Prof. J.Plāķis šo situāciju komentē un raksta, ka “Lietuvas valodnieciskajā zinātnē sastopami tanī vietā apzīmējumi a i s t i s, a i s č a i, a i s č i u k a l b a, a i s č i u t a u t o s, jo tos propagandējis savos rakstos un ievedis arī savā universitātē leišu nelaiķa valodnieks Kazimirs Būga”.

Tālāk rakstā izklāstīts K.Būgas viedoklis, kāpēc viņš izvēlējies Tacita darbos sastopamo nosaukumu aisti :” Šis zinātnieks (K.Būga – teksta aut. pask.) pieņem, ka Tacita minētie aistieši (aestiorum gentes) ir mūsu tautu priekšteči, sevišķi tā viņu daļa, kas dzīvojusi vakaros, t.i., prūši, un uz šī pamata viņš sauc par aistiešiem visu to tautu ģimeni, kurā ietilpst prūši, leiši, latvieši, zemgaļi, sēļi un kurši.”

Lietuviešu valodnieki uzskatīja, protams, piesliedamies K.Būgam, ka nosaukums balti ir maldinošs tāpēc, ka senatnē tas attiecināts tikai uz prūšiem, kuri bija sasnieguši Baltijas jūru agrāk. Lietuviešu valodnieki piešķīra lielu nozīmi hronoloģiskā raksturojuma pazīmēm un respektēdami vēsturiskos faktus, ka pārējās ciltis – leiši, latvieši zemgaļi, sēļi, kurši, kas Baltijas jūru sasniedz vēlāk, nevar mehāniski ietilpināt nosaukumā balti, izvēlējās kopnosaukumam Tacita lietoto etnonīmu aisti.

Lietuviešu valodnieku izvēle un tās pamatojums.

Nevar paiet garām nozīmīgajam pamatojumam, ko K.Būga izvirza savā pētījumā par baltu cilšu nosaukuma izvēli. Viņš ir balstījies ne tikai uz senajiem tekstuālajiem avotiem, bet arī plašām hidronīmijas studijām, kas tajā laikā vēl ir jaunums baltu valodu senvēstures jautājumu pētniecībā. Šai pieejai uzmanību pievērš latviešu valodnieki prof. J.Plāķis:

”Būga ar upju vārdu studiju palīdzību grib pierādīt, ka mūsu tautu senči agrākos laikmetos dzīvojuši Dņepras un Berezinas upes baseinā un, slavu tautu stumti, virzījušies uz ziemeļu vakariem pie Baltijas jūras.”

Latviešu valodnieki pozitīvi novērtē jauno skatījumu , bet nosaukumu balti patur: J.Plāķis raksta: “Mēs tomēr paliekam pie b a l t u nosaukuma, jo tautas, kas dzīvojušas un dzīvo pie Baltijas jūras, var gūt šīs jūras nosaukumu.”

Etnonīma aisti nozīme un lietojums.

Baltu valodniecībā labi zināms etnonīma sākotnējais lietojums Tacita darbā “Germanis”, ka aisti ir cilts, kas dzīvo pie Svēbu (tagad – Baltija jūras) ,piekopj pagānu rituālus, vāc dzintaru, ko sauc par glesum un ko atrod seklumā. 20. gs. sākumā savos pētījumos šo etnonīmu komentē baltu valodnieki. P.Šmits uzskata, ka etnonīms aisti attiecas tikai uz kuršiem, prūšu kaimiņiem 1991. gadā lietuviešu valodnieks S.Karaļūns papildina jau tā ar dažādām interesantām interpretācijām ietverto nosaukumu. Viņš izsaka domu, ka ar nosaukumu aisti apzīmētas dažādas tautas, bet pirmās ziņas saistībā ar šī etnonīma lietojumu ir par dienvidprūšiem, kas tad arī senajos tekstos saukti par aistiem.

Nav rimusies arī etnonīma aisti un ar to saistīto citu nosaukumu,piemēram, dzintara nozīmē lietotā glesum etimoloģiskā intriga.

Viens no pirmajiem, kas iesaistījās diskusijā par glesum skaidrojumu, bija prof. J.Endzelīns. Viņš iebilda, ka nosaukums ir ģermāniskas cilmes, aprādīdams, ka latviešu dialektos ir nosaukums glīsis ar nozīmi “dzintars”

Viens no pēdējiem, kas papildinājis nosaukuma glesum etimoloģisko karti, ir prof. V.Šmids. Viņš saskata senu sakni *gņt- , kura saistāma ar senislandiešu kynda “aizdedzināt” , tā noraidīdams jau esošo un iespējamo vārda etimoloģisko sakaru ar lietuviešu ginti “aizsargāt”.

 

1.2.2.K ultūrvēsturiskais aspekts latviešu valodas cilmes pētniecībā.

Kultūrvēsturiskais aspekts latviešu valodas cilmes jautājumā vienmēr ir bijis aktuāls. Viens no lokiem, kurā saskaras lingvistiskais un  kultūrvēstures skatījums, ir jautājums par jēdzienu balti un latvieši  attieksmēm un jēdzienu balti, baltieši saturu.

Uzskati par jēdzienu balti, baltieši cilmi un nozīmi.

No mūsdienu viedokļa un zinātniskā skatījumā jēdzieni baltieši, balti; Baltija, baltu, baltiešu valoda parasti tiek komentēti, jo laika gaitā ir izveidojušies un pastāv vairāki šo jēdzienu lietojuma aspekti. Tie ir:

1)ģeogrāfiskais;

2) etnolingvistiskais;

2) ģeopolitiskais;

4) kultūrvēsturiskais.

Ģeogrāfiskais aspekts un ģeogrāfiskie balti.

Nosaukums balti ģeogrāfikajā aspektā attiecināms uz visām deviņām tautām, kuras dzīvo pie Baltijas jūras. Ģeogrāfiskajā aspektā tās ir visas valstis, kuru teritorija saskaras ar Baltijas jūru – Zviedrija, Somija, Igaunija, Lietuva, Latvija, Polija, Vācija, Dānija, tātad nosaukumu balti varētu attiecināt uz šajās valstīs dzīvojošajiem. Praksē šādā nozīmē nostiprinājies atvasinājums baltieši, kas tad arī tiek attiecināts uz valodas un etniskā ziņā atšķirīgām tautām.

Etnolingvistiskais aspekts un etnolingvistiskie balti.

Šādā skatījumā jēdziens balti attiecināms uz indoeiropiešu saimei piederīgajiem austrumbaltiem - mūsdienu latviešiem, lietuviešiem un senāko prūšu tautu. Tātad šodien tikai d i v ā m pie Baltijas jūras dzīvojošām tautām – latviešiem un lietuviešiem ir vienādas ģeogrāfiskās un etniskās koordinātes, un uz tām pilnā nozīmē attiecināms termins balti. Tāpat jēdziens balti aptver tās baltu valodas un ciltis, kuras kādreiz veidoja kultūrvēsturisku un etnisku kopumu - rietumbaltus – prūšus, jātvingus, kuršus, sēļus, letgaļus.

Ģeopolitiskais aspekts un ģeopolitiskie baltieši.

Abas vēl dzīvās austrumbaltu tautas – latviešu un lietuvieši –kopā ar etnoligvistiski atšķirīgajiem igauņiem iekļaujas arī visjaunākajos mūsdienās aktuālajos jēdzienos - Baltijas tautas, Baltijas valstis, baltieši. Šādā nozīmē un lietojumā jēdzieni Baltija, baltieši nepāprotami attiecas uz Latviju, Lietuvu un Igauniju. .

Kultūrvēsturiskiais aspekts un kutūrvēsturiskie baltieši.

Kopš 19. gs. vidus jēdzienu baltieši attiecina uz bijušajā Livonijas teritorijā dzīvojošiem vāciešiem, kuri veidoja savu Baltijas vāciešu kultūras dzīvi, bet sauca sevi par baltiešiem un valodu par baltvācu valodu – Baltisch – Deutsch.

 

Hipotēzes par jēdziena balti nozīmi, rašanos un lietojumu.

Vairākas hipotēzes atrodamas par saknes balt cilmi un tās lietojumu vietu nosaukumos, t.i., baltu areāla toponīmos. Pēc E. Bleses (1938.) domām, Brēmenes Ādama un Plīnija lietotie nosaukumi – mare Balticum, Balcia, Baltia – ir baltiskas cilmes, jo sakne balt- ir sastopama baltu areāla toponīmos, par to liecina hidronīmi – Baltiņa ezers, Baltēli, Baltā u.c. un saistāmi ar senlatviešu vārdu balts ‘purvs; stāvošs ūdens’. G. Bonfante (1936.) piedāvāja citu skaidrojumu – viņš atvasina šo nosaukumu no illīriešu vārds *balta, salīdzina ar albāņu balte ‘dubļi, dūņas’, rumāņu baltā ‘dīķis, ezers, purvs’, kas tālāk savukārt saskatāms ar senslāvu blato, krievu ??????, lietuvie?u balti ‘nobālēt’, latviešu balts ar nozīmi bāls. Pēc G. Bonfantes uzskata visiem šiem vārdiem ir kopīga semantika, jo vārdu pamatā ir krāsu apzīmējumi.

Baltija, Baltijas valstis. Šī termina rašanos K. Karulis (1992.) saista ar 1859. gadu, kad šādu nosaukumu attiecībā uz rietumu teritorijām lietoja Krievijas administrācija.

Pēdējā laikā ieviešas un kļūst pazīstams termins Baltia, kura izvēlas U. Dini (2000.), lai savos pētījumos apzīmētu indoeiropiešu saimei piederīgās baltu valodas un lai apzinātu baltu kultūru kopienu.

Baltijas jūra. Viens no pirmajiem, kurš pievērš uzmanību Baltijas jūras nosaukumam, t.i., apzīmējumam, ir A. Spekke (1937.). Viņš atrod, ka apzīmējums mare Balticum arābu tekstos sastopams ap 1300. gadu.

Tautas, kuras dzīvojušas pie Baltijas jūras, jūrai devušas dažādus nosaukumus. Piemēram, vācu Ostsee (Austrumu jūra), somu Itämeri (Austrumu jūra), ko jāuzlūko par kalku no zviedru valodas, jo Baltijas jūra Somijai ir rietumos nevis austrumos. Līdz XVII gs. krievu valodā sastopams nosaukums ????????? ???? (Varjagu jūra), ar XVII gs. tiek lietots ???????? ???? (Zviedru jūra) un tikai XVII gs. beigās iedibinās nosaukums ?????????? ???? (Baltijas jūra).

Latvie?u valodas vēstures pētniecībā nākas ņemt vērā arī “vietējos” Baltijas jūras nosaukumus igauņi Baltijas jūru saukuši par Rietumu jūru (Laane meri), piekrastes latvieši – par Lielo jūru, pretstatot to Baltijas jūras līcim – Mazai jūrai.

 

1.3.Starpdisciplinārās pieejas aizsākumi latviešu valodas cilmes jautājumu risināšanā

Neskatoties uz to, ka 20. gs. pirmā puse ir intensīvs un ražīgs posms latviešu valodas cilmes pētniecībā, valodnieki atzīst (citējot prof. J.Plāķa viedokli), ka “par latviešu tautu un viņas cilšu sastāvu mēs a r v a l o d a s d a t u p a l ī d z ī b u v ē l n e e s a m t i k u š i s k a i d r ī b ā (retin. – teksta autores).” Pētījumos ietverto problēmu loks, neskaidro un grūti skaidrojamo valodas parādību apjoms rāda, ka nodarbojoties ar valodas cilmes jautājumiem nākas pievērsties tām parādībām, kuras saistītas ar vidi, kurā valoda pastāv, ar kultūras nosacījumiem un īpatnībām, kuras atstāj nospiedumus valodā, ar tādām etnoģenēzes likumību izpausmēm, kuras nevar izskaidrot tikai lingvistiskā aspektā - ar vēsturiski salīdzināmās metodes palīdzību. Ir nepieciešami papildus orientieri. Viens no tiem ir starpdisciplinārs skatījums uz valodas attīstību.

Starpdisciplinārā pieeja veidojas lēnām, bet pakāpeniski pētījumos par valodas veidošanos, attieksmēm ar citām valodām tiek iestrādātas sakares zinātņu - arheoloģijas, etnogrāfijas, folkloras, kultūras vēstures, etnoģenēzes –atziņas. Tam ir gan priekšnoteikumi, gan paraugi.

Priekšnotiekumi. Viens no šādiem priekšnoteikumiem veidojies 19.gs. otrajā pusē, kad aizsākās straujš un intensīvs latviešu valodas izpētes darbs ģeolingvistiskajā aspektā. Impulss ir tajā laikā spējais intereses pieaugums par Eiropas mazo tautu valodām, to vēsturi un kultūru. Latvijā par šo jautājumu izpētes centru kļūst 1834. gadā Rīgā nodibinātā Latviešu draugu biedrība “Gesellschalt für Gesihichte und Alterhums kunde”. Līdzīgas biedrības tika dibinātas Tartu (1834.g.), Kēnigsbergā (1844), Maskavā (1864)).

Ar šīs biedrības atbalstu aizsākas arheoloģiskie pētījumi Baltijas teritorijā un, var teikt, ka tiek ieskicēti starpdisciplinārās pieejas pamati valodas vēstures pētniecībā. Sociālpolitisku apstākļu iespaidā šo biedrību darbība izbeidzas vai panīkst, bet uzkrātais pētniecības materiāls ļauj latviešu valodas vēstures jautājumus aplūkot plašākā, līdz ar to arī objektīvākā skatījumā.

Viens no tādiem jautājumu lokiem, ar kuru cieši saistīta latviešu valodas vēsture un cilme, ir baltu etnoģenēzes jautājums, kuram nevar paiet garām, ja latviešu valodas vēsturiskās attīstības aplūkojumu skata plašākajā – starpdisciplinātā skatījumā.

Paraugi. Viens no starpdisciplirārās pieejas aizsācējiem baltu valodu pētniecībā ir lietuviešu valodnieks K.Būga. Viņa darba paņēmiens – izmantot saskarīgo nozaru datus un avotus baltu valodu pētniecībā - kļūst par paraugu arī latviešu valodas pētījumos, it īpaši 20.gs. 20., 30. gadu pētījumos.

1.3.1. Arheoloģisko un senvēstures pētījumu loma latviešu valodas cilmes jautājuma risināšanā

Tēlaini un nedaudz paspilgtināti novērtējot arheoloģijas, vēstures un valodniecības attieksmes latviešu valodas cilmes pētniecībā, var teikt, ka valodnieki pie kopīgi risināmo problēmu lauka ieradās tad, kad viss jau bija gatavs, bet tūlīt jāpiebilst, ka ne ar tukšām rokām. Lūk, kā situāciju arheoloģijas un senvēstures pētījumu sākotni raksturo vēsturnieki: “Uzkrājoties arheoloģijas materiālam, sekoja tā sistematizācija. Parādoties rūpīgi izstrādātām un zinātniski pamatotām rakstīto avotu edicijām, arvien skaidrāk izkristalizējās tās kontūras, kurās Austrumeiropas kontekstā iekļāvās Latvijas senākā vēsture. 19.gs. beigās jau bija uzkrāts ievērojams Latvijas vēstures materiāls. T e ī p a š i j ā m i n A u g u s t a B ī l e n š t e i n a k a p i t ā l a i s d a r b s p a r l a t v i e š u c i l š u r o b e ž ā m (1892)..”(retin. – teksta autores)

Senās vēstures pētniecības stūrakmens ir arheoloģija. It īpaši tas attiecas uz Latviju, latviešu etnoģenēzi, latviešu valodas vēsturi, jo rakstīto avotu ir maz. Valodnieki bija pat spiesti skatīties arheoloģijas un senvēstures pētniecības virzienā, lai atvieglotu baltu valodu smago problēmportfeli, kurā krājās neatbildēti un grūti risināmi jautājumi par vairākām problēmām. Dažas no tām, kuru risinājumā cerīgi skati tika mesti senvēstures un arheoloģijas laukā:

                              1. Baltu pirmdzimtenes jautājums.

                              2. Baltu pirmvalodas jautājums.

                              3. Baltu un slāvu tautības attieksmju problēma.

                              4. Baltu un slāvu valodu attieksmju problēma.

                              5. Baltu teritoriju, Vidusjūras un Centrāleiropas attieksmes.

Šie jautājumi nevarēja nenokļūt baltu senvēstures pētnieku un arheologu redzes lokā. Saturiski plaša ir lietuviešu arheoloģes un baltu senvēstures pētnieces M.Gimbutienes hipotēze jeb t.s. Gimbutienes pieci atklājumi par baltu etnoģenēzi:

1. Ciltis, kas runāja kādā no indoeiropiešu dialektiem, no kura vēlāk attīstījās tā sauktā pirmbaltu lingvistikā sistēma, gar Dņepru virzījās cauri pašreizējās Ukrainas teritorijai un nonāca Krievijas rietumos un mūsdienu Baltkrievijā; turpretī otra grupa šķērsoja Poliju un apmetās Baltijas jūras piekrastē, sākot no Odras rietumos līdz pat Somijas dienvidrietumu daļai ziemeļos.

2. Baltu sadalīšanās divās grupās – rietumu un austrumu – būtu jāattiecina uz bronzas laikmetu; no rietumbaltiem (ko pētniece dēvē par piejūras baltiem) izveidojās kurši un prūši, un to kultūra bija saistīta ar illīriešiem Centrālajā Eiropā, bet agrīnajā dzelzs laikmetā – ar ķeltiem un ģermāņiem; otrā grupa, austrumbalti (saukti par kontinentālajiem baltiem), lietuviešu, latviešu, sēļu, austrumgalindu un vēl citu cilšu senči, bija mazāk attīstīti un turklāt saistīti ar saviem dienvidu kaimiņiem (slāviem) un austrumu kaimiņiem (Volgas somiem); taču nav iespējams noteikt, vai starp šīm divām grupām pastāvējušas ne tikai kultūras, bet arī valodas atšķirības.

3. Runājot par sakariem ar kaimiņu tautām, baltu un slāvu valodu ciešo lingvistisko radniecību var izskaidrot ar to, ka visai ilgu laika posmu cieši līdzās dzīvoja balti, kas bija apmetušies Pripetes baseinā, mūsdienu Baltkrievijā, un slāvi, kas aizņēma Volīnijas un Podolijas dienvidus un Dņepras vidusteces baseinu uz dienvidiem no Kijevas.

4. Arheoloģija nav atklājusi kopīgu baltslāvu kultūru. Acīmredzot abas grupas sākotnēji ir cēlušās no kopīgām saknēm un pirms II gadu tūkstoša p.m.ē. tās abas bijušas piederīgas vienai kultūrai; savukārt ar somugru ciltīm, kas dzīvoja ziemeļos un austrumos no baltu teritorijām, pastāvējuši ilgi un intensīvi sakari, par ko var spriest pēc lielā baltiskas izcelsmes aizguvumu skaita Baltijas somu valodās.

5.Dzintara ceļš baltiem nodrošināja kontaktus ar Centrāleiropu un Vidusjūras pasauli “tādējādi pašreizējo baltu tautu senči uzturēja sakarus ar citām senās pasaules tautām; feniķieši augstu vērtēja Baltijas dzintaru, un Latvijā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas grieķu un romiešu monētas.”

Šīs tēzes koncentrētā veidā atspoguļo baltu resp. latviešu valodas vēstures izzināšanas aspektus, pētniecības rezultātus un problemātiku, kuru nevar ignorēt tālākajos pētījumos un it īpaši situācijā, kad tik izplatīts ir starpdisciplinārs skatījums uz valodu vēsturisko attīstību.

Latviešu valodas senvēstures posma pētniecībā vērā ņemama Latvijas senvēstures pētniecībā pieņemtā periodizācijas skala, kas var veicināt hronoloģiski vienota un saturiski harmonizēta skatījuma izveidošanu latviešu valodas cilmes jautājuma risināšanā. Tā ir:

1. akmens laikmets 850. –1500.g. pr. Kr.

2. agro metālu laikmets 1500. – 1. g. pr. Kr. bronzas un senākais dzelzs laikmets)

3. agrais dzelzs laikmets 1. - 400. g. pr. Kr.

4. vidējais dzelzs laikmets 400. – 800.g.pr.Kr.

5. vēlais dzelzs laikmets 800. – 1200.g.pr.Kr. (agrie viduslaiki)

 

1.3.2. Hidronīmijas pētījumi un to nozīme latviešu valodas cilmes jautājuma risināšanā

Tradicionālais uzskats par baltiem un viņu apdzīvotajām teritorijām senvēstures laika periodos veidojās 20. gs. sākumā un īpaša nozīme šī uzskata veidošanā bija hidronīmijas materiāla studijām.

Var teikt, ka tagad latviešu valodas cilmes izzināšanā hidronīmijas pētījumu rezultātus valodnieki izmanto gandrīz vienmēr, ja strādā ar salīdzināmi vēsturisko metodi.

Pirmo reizi tēze par hidronīmu izmantošanu baltu areāla apzināšanā izskan 1896. gadā, kad Rīgā notiek Krievijas arheologu kongress.

Hidronīmu materiāls lietuviešu valodnieku pētījumos.

Tēzi par hidronīmu dotumu nozīmi senvēstures jautājumu pētniecībā uztver un attīsta lietuviešu valodnieks K. Būga, risinot jautājumu par baltiem Eiropas senvēsturiskajā periodā. K. Būga, balstoties uz hidronīmu dotumiem, nonāk pie pārliecinošām atziņām par baltu cilšu teritorijām senajā Eiropā. K.Būga neilgā laikā izveido iespaidīgu pētījumu kopu ar hidronīmijas materiālu kā galveno argumentācijas vielu baltu valodu vēstures izzināšanā. Pirmā, un tagad jau hrestomātiskā, publikācija ir raksts “Aistiškai studijai”, kas publicēts1908. gadā. 20. gs. pirmajos gadu desmitos seko vēl virkne nozīmīgu publikāciju, piemēram, “Upių vardu studijos ir aisčių bei slavēnu senove”, kurās ar hidronīmu palīdzību tiek iezīmētas senās baltu teritoriju robežas.

Hidronīmu materiāls latviešu valodnieku pētījumos.

Arī J. Endzelīns, iesaistoties diskusijā par baltu-slāvu etnoģenēzes un baltu-slāvu valodu attieksmēm, kā būtisku argumentāciju sava viedokļa izklāstā un pierādījumā izmanto hidronīmu dotumus. Ar J.Endzelīna pētījumiem aizsākas īpašs posms latviešu valodas vēstures izpētē, kad hidronīmu materiāls kļūst par vienu no argumentācijas bāzēm baltu-slāvu valodu attieksmju izpētē.

Hidronīmi un baltu- slāvu problēma.

Baltu-slāvu valodu attieksmju problēma tiek dēvēta par 20.gs. galveno vai centrālo lingvistisko problēmu, kuras risināšanā lielu pētniecības darbu ieguldījis J. Endzelīns. Viņa publikācijas vairāku gadu desmitu garumā atspoguļo gan viņa paša zinātnisko uzskatu evolūciju, gan arī nostādnes attīstību kopumā. Diskusijā, vai precīzāk, baltu-slāvu problemātikā J. Endzelīns iesaistās 1911. gadā ar pētījumu “???????-?????????? ?????”, kurā uz fonētisko, morfoloģisko, sintakses un leksikas faktu materiāla salīdzinājuma pamata, tiek veikts mēģinājums pamatot baltu-slāvu valodu vienību. Pie šī jautājuma J. Endzelīns atgriežas vēlreiz pēc četrdesmit gadiem, kad 1952. gadā nolasa referātu un sagatavo publikāciju “Baltu-slāvu valodu senākās attieksmes” (skat. DI, III, 2.d.).

Diskusijas baltu- slāvu jautājumā.

1950. gadā iznāca E. Frenkeļa monogrāfija “Die baltichen Sprachen”, kurā tika apšaubīts uzskats par baltu-slāvu senāko kopību. Šajā darbā tika kritizēts baltu-slāvu valodu atbilsmju materiāls, līdz ar to arī noraidīts uzskats par iespējamo baltu-slāvu valodu kopības laiku . J. Endzelīns vēlreiz iesaistās diskusijā ar hipotēzi par baltu un slāvu cilšu kopdzīves periodu, bet, kurā abas valodas pastāv, saglabājot savas atšķirības. Uz liela valodas faktu esošo pētījumu analīzes un pamata, kas vienmēr bija J. Endzelīna izvirzīto viedokļu pamatā, tika izteikta doma, ka jau ide. pirmvalodas periodā slāvu dialekts resp. valoda atšķiras no baltu dialekta resp. valodas, un atrodas kāda starpzonā starp baltu un citām ide. (āriešu) valodām. J. Endzelīns uzskatīja, ka, sadaloties ide. pirmvalodai, ārieši atdalījās teritoriāli no slāviem, bet slāvi, būdami teritoriāli tuvāk baltu ciltīm, “uzsāka” baltu-slāvu kopdzīves laikmetu.

Šāds J. Endzelīna uzskats bija tuvs A. Meijē idejai par baltu un slāvu otrreizējo valodu tuvināšanās periodu. Būtisks ir J. Endzelīna secinājums, ka jaunajos apstākļos abu valodu tuvināšanos sekmēja tie sakari, kas bija veidojušies ide. pirmvalodas periodā un  ka šajā laikā abas valodas piedzīvoja kopīgas inovācijas gar fonētikā, gan morfoloģijā, gan sintaksē.

Kā viela šīs baltu valodas vēstures lappuses sarakstīšanā visu valodnieku darbos tiek izmantots hidronīmu materiāls, un lasot šo baltu valodu vēstures lappusi, paveras plašāks ieskats (ne visos gadījumos viennozīmīgs) arī latviešu valodas cilmes vēsturē.

 

Teorētisko un terminoloģijas jautājumu risinājums.

J. Endzelīns norādīja, ka lietderīgāk runāt par baltu-slāvu kopības laiku nevis baltu-slāvu pirmvalodas periodu. Jau 1911. gadā un arī vēlāk J. Endzelīns uzsvēra, ka ar jēdzienu baltu-slāvu kopības laikmets viņš saprot divu, sākotnēji patstāvīgu ide. dialektu (valodu) tuvināšanās periodu, un 1951. gadā “Latviešu valodas gramatikā” viņš norāda, ka terminu pirmvaloda viņš lieto attiecībā uz ļoti tuviem dialektiem vai izloksnēm, ka nav precīzi nosakāma kāda īpašas baltu-slāvu pirmvalodas pastāvēšana, ka var runāt tikai par periodu, kad pastāv abu valodu ciešāki kontakti.

20.gs. 60 gados, kad aktualizējas un vēršas plašumā starpdisciplināra pieeja lingvistisku jautājumu risināšanā, pētnieku pastiprināta uzmanība tiek pievērsta onomastikai – īpaši hidronīmiem. Hidronīmi ir viens no vissenākajiem leksikas slāņiem, kas uzrāda raibas un sarežģītas seno nosaukumu attieksmes. Loģisks un likumsakarīgs ir šajā laikā vērojamais latviešu valodas vēstures faktu – ūdenstilpņu nosaukumu - izmantojums t.s. 20.gs. lingvistiskās centrālproblēmas – baltu-slāvu attieksmju risinājumā.

Raksturīgi tas, ka, lai arī pētījumi ir plaši un iespaidīgi, daudzkārt viennozīmīgi tiek atzīts, ka var runāt tikai par veidu kā risināt baltu-slāvu etnolingvistisko problemātiku, ka galīgā atbilde vēl arvien ir tālas nākotnes uzdevums.

Hidronīmu materiāls saista ne vien ar savu vēsturisko unikalitāti, bet arī tāpēc, ka hidronīmu nosaukumu veidošanā iesaistīts liels un plašs leksēmu slānis, kurā lielu vietu ieņem ģeogrāfiskā terminoloģija vai apelatīvā leksika, kas arī ir ļoti sena un noturīga.

Latviešu hidronīmu materiālu izmantojums redzams gandrīz visu zinātnieku darbos, kuri pievērsušies ide. valodas vēsturei, piemēram, K. Būga, J. Endzelīns, A. Vanags, J. Udolfs, V. Šmids u.c.

Ieskats par hidronīmiem kā valodas vēsturiskās attīstības lieciniekiem.

Daži piemēri, kuri liecina par latviešu hidronīmu materiālā atrodamajām etnolingvistiskajām vēstures liecībām un saistību ar citu ide. resp. slāvu valodu nosaukumiem. Piemēram, Badingis (prūšu val.), Baldupe (upe), Baldõnas (ezers) Latvijā. Sākotnēji šie nosaukumi tika skaidroti kā baltu cilmes vārdi atbilsmi uzrādot ar lietuviešu verbu baldyti. Arī tad, kad G. Gerulis un J. Endzelīns precizē, ka šiem nosaukumiem ir kopīga sakne bal- un saknes paplašinātājs afikss –d-, tomēr netiek atrasta atbilde uz jautājumu, no kurienes un kā veidojusies paplašināta sakne bald-. Un tikai tad, kad valodniece V. Dambe iekļauj šos hidronīmus plašākā kontekstā, salīdzinot tos ar slāvu resp. krievu ?????, ????????? ‘aizaudzis ezers’, vieta, kura bieži ir applūdusi, kļūst precīzāks šo nosaukumu cilmes skaidrojums.

Lietuviešu hidronīmus Parā (upe), Parva (upe), Parija Parupēli (pļava) saistīt ar citiem līdzīgiem atvasinājumiem latviešu valodā Pārupe, Pārupji/Pārupi (māju vārds) un uzlūkot tos par atvasinājumiem ar priedēkli pār- ar nozīmi ‘vieta pāri upei’, bet etimoloģijas skaidrojumam palīdz salīdzinājums ar slāvu *par, poļu para, ‘neaizsalstošs purvs’, krievu val. dialektos ?????? ‘iztvaikojumi no purva’, ukraiņu ??????? ‘neaizsalstoša vieta purvā’.

Ir virkne gadījumu, kur parādās tieši latviešu valodas vēstures faktu iederība etnolingvistiskās pagātnes skaidrojumos. Piemēram, tikai latviešu valodā sastopams apelatīvs gātis ar nozīmi ‘upes izteka’, savukārt krievu resp. slāvu val. ???? sastopams ar vairākām nozīmēm: ???? - '???????; ??????????? ??????, ?????????? ??????? ?????????? ????????, ? ???????? ?? ????????; ???????, ??????? ??? ???????, ??????? ????? ????; ??????'. Ukraiņu val. ???? sastopams ar nozīmi ‘mitra, zema vieta’. Ide. valodās – senindiešu gātūs ar nozīmi ‘ceļš’, avestu gātu ar nozīmi ‘pāreja pār purvu’. Korekts hidronīmu lietuviešu G?te (upe), latvie?u Gatenes ezers, Gatiņu purvs skaidrojums panākams, kad redzeslokā iekļauj iespējami izsmeļošu hidronīmu materiālu.

 

1.3.3. Toponīmijas pētījumi un to nozīme latviešu valodas cilmes jautājuma risināšanā.

Vietu nosaukumi īpašu nozīmi sāka iegūt tad, kad zinātnieku skati tiek pievērsti Eiropas mazo tautu apdzīvoto teritoriju arheoloģiskai izpētei. Arheologi, savas hipotēzes veidojot, balstījušies uz vairāku ievērojamu valodnieku pētījumiem, piemēram, A. Bīlenšteina, M Rudzītes, J. Endzelīna, V. Kiparska pētījumiem toponīmikā. Piemēram, J. Endzelīns, A. Bīlenšteins risināja tīri lingvistiskus, valodas vēstures jautājumus pievēršot uzmanību kuršu, vendu un zemgaļu attieksmju jautājumus. Valodnieku atzinumi, nonākot vēsturnieku redzes lokā, dažkārt tika arī apstrīdēti. Viens no iemesliem bijis ne vien tas, ka filologu un vēsturnieku pētījumu mērķi un uzdevumi bijuši atšķirīgi, bet arī tas, ka atšķirīgi bija bijuši avoti, kuri tika izmantoti argumentācijā. Tā, piemēram, E. Mugurēviča iebilde pret A. Bīlenšteina un J. Endzelīna hipotēzi par vendu un kuršu vai zemgaļu identifikāciju, ka tā ir pretrunā ar rakstu avotos atrodamajām ziņām un tur atrodamo toponīmu skaidrojumu.

Savukār valodnieku vidē tiek uzskatīts, ka E. Mugurēviča iebildums nav pietiekami argumentēts jau tāpēc vien, ka arheologi pārsvarā izmantojuši V. Kiparska pētījumus, kuros analizēts rakstu pieminekļos sastopamais toponīmu materiāls, nemaz neveltot uzmanību tiem vendu valodas faktiem, par kuriem rakstu pieminekļos ziņu ir pat pārāk maz. Tā, piemēram, 1206. gadā Indriķa hronikā atrodamas epizodiskas ziņas, par vendiem, bet 1280. gadā – Atskaņu hronikā pieminēts vairs tikai karogs, kas darināts pēc vendu tradīcijām.

Jaunākie toponīmijas pētījumi būtiski paplašina vai pat maina ieskatus par baltu resp. latviešu etnolingvistiskajiem kontaktiem, līdz ar to arī sniedz jaunu informāciju, kas noder latviešu valodas vēsturiskās attīstības analīzē. Piemēram, aizsāktie Ziemeļrietumu Kurzemes vietvārdu pētījumi ir rosinoši, jo šajā reģionā vienmēr bijuši cieši un aktīvi tautu (cilšu) un valodu (dialektu) kontakti: Kontaktu zonā atradušās somu-ugru, baltu, ģermāņu valodas un tautas (ciltis) – igauņi, lībieši, latvieši, kurši, zemgaļi, vācieši u.c. Šajā reģionā tad arī dzīvojuši vendi, par kuriem atrodas iepriekš minētā lakoniskā ziņa Indriķa hronikā.

Raksturīga vēl kāda citas iezīme toponīmu materiāla izmantošanā, kad tiek risināts jautājums par latviešu valodas attieksmēm ar citām baltu valodām to vēsturiskajā attīstībā. Piemēram, O.Buša pētījumos liela uzmanība veltīta izveidoto atzinumu pārlūkojumam. Jautājumā par kuršu un latviešu valodas attieksmēm, balstoties uz A.Bīlenšteina atstātajām iestrādnēm un lietuviešu valodnieka J.Kabelkas ieskatiem par kursismiem latviešu valodā, O.Bušs,piemēram, uzdod jautājumu – vai senās izzudušās baltu valodas – zemgaļu un kuršu – nav dalījušās dialektos.

 

1.4. Senlatviešu jautājums

Latviešu valodas cilmes problemātikā ietilpst arī senlatviešu jautājums. Ar jēdzienu senlatvieši aptverto jautājumu loks ietver vairākus aspektus. Tie ir: 1) lingvistiskais; 2) kultūrvēsturiskais; 3) etnoģenēzes.

Lingvistiskā skatījumā jēdzienu senlatvieši izmantojis prof. A. Ozols literārās vēstures pētījumos resp. latviešu literārās valodas periodizācijas risinājumos. Pretstatot jēdzienus senlatvieši un veclatvieši prof. A.Ozols pieskaras latviešu valodas cilmes jautājuma problemātikai un panāk uzskatāmu un loģisku rakstu valodas periodizācijas un saturisko pazīmju sasaisti. Prof. .Ozols uzskatīja, ka ar jēdzienu senlatvieši ".. tiek saprasti ļaudis, kam dzimtā valoda bijusi kāda no tām cilšu valodām, kuras ir pamatā vēlākajai latviešu tautības un nacionālajai valodai, proti: latgaļu, zemgaļu, kuršu un sēļu."

Savukārt ar jēdzienu veclatvieši prof. A.Ozols aptver noteiktam konkrētam laikam piederīgu un laikmetam raksturīgajās lingvistiskajās aktivitātēs iesaistītu cilvēku kopumu tieši pēc valodas pazīmes. Viņš skaidroja, ka veclatvieši ir tie, kam "dzimtā valoda nav bijusi latviešu valoda, bet kuri rakstījuši latviešu valodā līdz jaunlatviešu kustībai un nodibinājuši tā laika latviešu rakstu valodu." Tālāk rakstā prof. A.Ozols pievēršas plašākai jēdziena veclatvieši izpratnei, bet tā nav šai sadaļai aktuāla.

Kultūrvēsturiskā skatījumā jēdziens senlatvieši izmantots vēsturnieku un arheologu pētījumos. Piemēram, A.Caunes pētījumā par seno latviešu īpašumu zīmēm. Jēdziens tiek lietots vispārinošā nozīmē, un bieži jēdziens senlatvieši ietverts citos vārdos vai vārdu savienojumos. Piemēram, A.Caune raksta:"Vai mēs varam noteikt, kādas tautības pārstāvji dzīvojuši senajos (retin. — šī teksta aut.) Rīgas ciemos un apbedīti senajos Rīgas kapu laukos? .. vai varam noteikt, kādas tautības pārstāvji attiecīgajā gadsimtā nēsājuši atrastās rotas, lietojuši savā ikdienā darba rīkus un kaujā ejot, ieročus? Izrādās, ieroči bijuši līdzīgi daudzām kaimiņos dzīvojošām tautām, un tie kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju etniskā sastāva noteikšanai šodien grūti izmantojami." Pie tam, jāpievērš uzmanība tām teksta vietām šī paša autora darbā, kur viņš vēsturiskās precizitātes un vēsturiskā korektuma vadīts neizmanto jēdzienu senlatvieši, bet lieto visu to cilšu nosaukumus, kur līdzīgā gadījumā vai situācijā citi autori daudzos cilšu nosaukumus apvieno un nosauc ar šo kopjēdzienu senlatvieši , bet jāpatur prātā, ka šim jēdzienam piemītošā apvienojošā nozīme pēc satura ir atšķirīga no tās nozīmes, kad tiek skarts tieši seno latviešu jautājums. .

Etnoģenēzes skatījumā senlatviešu jautājums kļūst aktuāls tajos gadījumos, kuros risināts latviešu tautības jautājums saistībā ar latviešu pirmvalodu. Senlatviešu valodas problēmas risinājums laika gaitā iegūst konceptuālas diskusijas raksturu. Tajā iesaistījušies prof. J.Endzelīns, prof. E. Blese, A. Breidaks.

1916.gadā prof. J.Endzelīns izvirza hipotēzi, ka ir pastāvējusi latviešu pirmvaloda. Saskaņā ar šo hipotēzi no šīs pirmvalodas ir radušies latviešu valodas dialekti. Pie tam, šie dialekti ir viena vecuma, tie no hipotētiskās pirmvalodas radušies vienlaicīgi. Profesors pieļauj iespēju par dažādo tālāko valodas resp. dialektu attīstību pēc vienas pazīmes — kura no valodām resp. dialektiem savā attīstībā vairāk vai mazāk attālinājusies no pirmvalodas jeb kurš dialekts saglabājis vairāk seno skaņu.

20.gs. 30. gados šo prof. J.Endzelīna uzskatu paspilgtina un izvērš prof. E. Blese. Vēl pēc vairākiem gadu desmitiem seko A.Breidaka komentārs par šo tēmu, ka E.Blese savā pētījumā Endzelīna uzskatus ir vulgarizējis līdz nepazīšanai, apriori pieņemot, ka vidus dialekts ir primārs, bet augšzemnieku dialekts — sekundārs, citiem vārdiem — ka augšzemnieku dialekts ir cēlies no vidus dialekta.

Mūsdienu pētījumos, kuros skarts latviešu valodas cilmes jautājums, atrodamas gandrīz visu iespējamo savstarpējo baltu cilšu un citu tautību etnisko attieksmju aplūkojums. Variācijas par senlatviešu tēmu etnoģenēzes skatījumā ir vairākas, piemēram:

                                1. latvieši/lībieši;

                                2.latvieši/livonieši (livoņi);

                                3. latvieši/letgaļi/latgaļi;

                                4. latvieši/sēļi;

                                5. latvieši/kurši;

                                6. latvieši/vendi.

Mūsdienu kontekstā ir vēl kāds pētniecības, precīzāk, radošās darbības aspekts, kurš liek pieskarties senlatviešu jautājumam un liek risināt senlatviešu problemātiku. Tā ir kultūrtekstu tulkošana. Ieskatam tulkotāja A.Feldhūna viedoklis par to terminu tulkošanu, kuri hronoloģiski un saturiski saistīti ar seno latviešu periodu gan valodas, gan etnoģenēzes, gan kultūras vēstures skatījumā.