33721
Kalējs kala debesīs,
Daugavā oglis bira:
Saule lika meitiņai
Pūra vāku zeltā kalt.

33722
Kalējs kala debesīs,
Dzirkstas sprāga Daugavā:
Tai māsai kroni kala,
Kam deviņi bāleliņi.

33723
Kalējs kala debesīs,
Ko tas kala, ko nekala?
Dieva dēla jostu kala,
Saules meitas vaiņadziņu.

33724
Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā,
Es paklāju villainīti,
Man piebira sudrabiņa.

33725
Kalējs kala debesīs,
Oglis bira Daugavā:
Dieva dēlam piešus kala,
Saules meitai gredzeniņ’.

33726
Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Dieva dēlis Saules meitai
Zelta jostu kaldināja.

33727
Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā.
Kalējs kala, smēde dedza,
Melna vārna ogles dzēsa;
Tā nebija melna vārna,
Tā kalēja līgaviņa.

33728
Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Saules meitas saktu kala,
Dieva dēla zobentiņu.

33729
Kalējs kala debesīs,
Ogles sprāga jūrmalā.
Kas tas tāds kalējiņš,
Kam tik tālu ogles sprāga?
Tā jau mūsu silta saule,
Savus starus mētādama.

33730
Kalējs kala jūriņā,
Gaisā lēca dzirkstelītes:
Dieva dēli kaldināja
Saules meitas vainadziņu.

33731
Kalējs kala jūrmalī,
Dzirkstel’s sprāga debesīs.
Salasīju dzirkstelītes,
Nokalos zobentiņu.
Es nocirtu Jodam kaklu
Ar dzirksteļu zobentiņu.

Avots: Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas V. Pēterburga, 1915.