Vilce ir pūķa līdziniece. Tā tiek tēlota kā liela čūska, kas skrien pa debesīm, un velk savam saimniekam, kas dvēseli pārdevis velnam, mantu.

32905. Mans tēvs vilces pazina un tika par viņām pulka stāstījis. Ka vilce naktī skrējusi, tā bijusi skaudīgi gaiša un kā zibens gar acīm noskrējusi. Kad vilce bija paņēmusies labību, tad bija resna un skrienot dzirksteles vien meta. Bet ka bija tukša, ta dzirksteles nemeta un bija tieva. Bet cilvēki ar jau manījās , lai vilce netiktu labībai klāt. Tad klētī apcirkņus apkrustīja, un pie tāda apkrustota apcirkņa vilce netika klāt. Ka piedarbā kūla, ta labības kulu (kaudzi nevētītas labības) neatstāja neapkrustotu, to pašu vilču dēļ. [H. Skujiņš, Bilska. - LTT]
32906. Kad redzot pa gaisu skrienošu vilci, tad to varot tā noķert: vīriešiem vajagot nolaist bikses, un vilce esot tūliņ biksēs iekšā. Sievietes ar varot vilci noķert. Tām esot brunkas jāsaceļ uz augšu, tad vilce būšot brunkās iekšā. [H. Skujiņš, Aumeisteri. - LTT]
32907. Labības vilce esot zilgana; naudas vilce gaiša. Vilces varējuši vecos laikos dabūt Rīgā pirkt. Rīgas kungs pircējam prasījis: "Ko gribi, maizes dievu vai naudas dievu?" Vilci varējuši iegūt arī tā: gailis bijis jāglabā deviņi gadi. Kad gailis pēc deviņiem gadiem izdējis olu, tad ola bijusi jātur cilvēkam padusē tik ilgi, kamēr no tās izšķīlusies vilce. [H. Skujiņš, Aumeisteri. - LTT]

Literatūra:
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.




Uz sākumu!