Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei - veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek turpināts šaisaulē iesāktais.
Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks ir īpašs laiks rudenī, kad veļi tiek mieloti un godināti:

32520. Mirušo dvēseļu mielošana notiek četras nedēļas, no Miķēļa dienas, 29. septembra, līdz Sīmaņa un Jūdasa dienai, 28. oktobrim. Šo laiku sauc par veļu laiku, zemliku jeb Dieva dienām. Tad viņi tikai ēd un dzer un negrib strādāt nekādu darbu, sevišķi nekuļ labības, domādami, ka tad kulti graudi neder sēklai, jo viņi nedīgstot. Viņi tic, ka veļu laiku nesvētījot, viņiem nebūšot labs gads, bet gan neraža un bads. [P. Einhorns, vairāk rakstos, 1627-1696. - LTT]

32521. Katru gadu oktobra mēnesī viņi izrīkojuši mirušo dvēseļu mielojamos svētkus, kad sataisījuši visādus ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē. Tur iegājis pats saimnieks un, rādīdams mirušiem uguni, saucis mirušos pie vārda un aicinājis ēst un dzert. Ja šīs uguns rādītājs esot redzējis kādas dvēseles, tad viņam tai gadā bijis jāmirst; ja viņš nekā neredzējis, tad viņš vēl droši visu gadu nodzīvojot. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad viņš uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm , lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku, ka nesaminot saknes un lai nākamā gadā neizceltos neraža. [P. Einhorns. 1649. - LTT]

Literatūra:
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.