Vadātājs ir maldinātājs gars, kura uzturēšanās vieta lielākoties ir mežs. Vadātājs saukts arī par maldinātāju, Latgalē - par blūdu.
P.Šmita sakārtotajā 15 sējumu teiku un pasaku krājumā ir minēts vadātājs cilvēka, dzīvnieka izskatā un velns, velis, ragana par vadātāju, kā arī vadātājs kā nenoteikts gars.
Vadātāja funkcijās ietilpst cilvēka maldināšana mežā - cilvēks apmaldās sev labi zināmā vietā un nespēj izkļūt no meža.

Pusdienas laikā ganu vecene aizgājusi uz Urbuļu silu (Aumeisteru pagastā) sēņot. Viņa bijusi jau groziņu piesēņojusi un taisījusies uz māju iet. Vecene pamanījusi, ka aiz paegļu cera gūbājas liela pelēka vecene. Ganu vecene gājusi svešai klāt. Bet tā uzreiz pazudusi. Ganu vecene griezusies apkārt un gājusi uz mājas pusi. Bet no mājas ne vēsts! Ganu vecene maldījusies ilgi, ilgi. Saule jau taisījusies noiet. Te ganu vecenei iekritusi prātā tēva reize. Kad vecene noskaitījusi tēva reizi, tad tai it kā zvīņas nokritušas no acim - māja bijusi turpat deguna galā. [15. H. Skujiņa Aumeisteru pag. - LPT]

Cilvēki vadātāju satiek visbiežāk ejot caur mežu nakts laikā. Vadātājs bieži vien parādās melna kunga vai jaunu meitu izskatā. Tas piesakās gājējam par ceļabiedru, taču, kad nodzied gailis vai kad cilvēks attopas un noskaita, piemēram, tēva reizi vai kādu citu lūgšanu, vadātājs pazūd. Cilvēks nereti attopas purva vai ezera malā, vai kādā citā vietā, kur viņa dzīvībai draud briesmas.

Netāli no Zvanenieku mājām uz rītiem ir liela nora, par kuŗu veci ļaudis stāsta, ka uz tās senāk daudz spokojies, īpaši maldinātājs tur maldinājis daudz cilvēkus. Tā reiz Ļ. mājas rentniekam Jānim gadījies ap pašu pusnakti iet pār šo noru. Bailes gan bijušas, bet viņš bijis liels dievvārdu mīļotājs un tādēļ, uz tiem paļaudamies, gājis taisni pa noru. Gandrīz jau bijis norai pāri, te atskatījies atpakaļ un ieraudzījis cilvēku pakaļ steidzamies. Nāves bailes viņu pārņēmušas, bet nācējs viņu laipni uzrunājis, Jānim tūdaļ visas bailes pārgājušas un viņi beidzot, dažādi sarunādamies, tapuši lieli paziņas. Te gailis kādās mājās dziedājis un svešais piepēži pazudis. Nāves bailes saņēmušas atkal Jāni un kad atjēdzies, tad redzējis, ka vairāk veršķu bijis aizgājis atpakaļ un iestidzis līdz ceļiem kādā Annēniešu purvā. Tagad viņš nopratis, ka bijis kritis maldinātāja nagos. [4. Upciemu Milda Kosā. Baltijas Vēstneša feļetonā 1894. nr. 68. LP, VII, I, 963, 3. - LPT]

Nelielā daļā teiku vadātājs tiek uzskatīts par nelaimīgā nāvē miruša cilvēka garu, kas cenšas cilvēkiem nodarīt ļaunu.

Reiz viens puisis, uz mežu iedams malku cirst, ieraudzījis uz ceļa zaķīti, kas uzlūkojis viņu tik mīlīgi un izrādījies tik rāms, lai ķeŗ, kā grib. Domādams bērniem darīt prieku, Juris noķer zaķīti un iebāž azotē. Bet zaķītis sāk augt arvienu gaŗāks un palikt smagāks, līdz beidzot no paduses izšļūk un pazūd. Gabalu pagājis, Juris atkal redz priekšā uz ceļa zaķīti un to noķēris iebāž kulē, lai vairs otru reizi neizbēgtu. Ejot zaķītis sāk atkal augt, palikt smagāks un no kules atkal laukā. «Kas par ērma zaķēnu!» Juris domā un, nekā nebēdādams, iet tikai tālāku. Tā bez ceļa staigādams, viņš nonāk pie dziļa dīķa un redz: zaķītis izlec no dīķa gluži novārtījies dubļiem un purinādamies notupstas Jurim pie kājām, itkā gribēdams, lai atkal ņem klēpī. Juris nomanīja, ka tas nav vis īsts zaķis, bet kārdinātājs, kas novīlis šo no ceļa un gribot nu vēl ieraut dīķī, un tāpēc, krustu aizmetis; devās projām. Pēc viņš izstāstījis šo notikumu citiem un dabūjis zināt, ka priekš daudz gadiem dīķī kāds slavens medinieks noslīcis. Tagad viņš cilvēkus tik ilgi viļot, kamēr ieraujot dīķī un noslīcinot. [5. Silamalas Vaivariņš Inčukalnā. «Balss», 1891. g. nr. 36. L.P. VII, I, 500, 2.- LPT]

Par to, kāda ir vadātāja izcelsme, nostāstos un teikās minēts samērā maz. P.Šmita sakārtotajos ticējumos ir skaidra norāde uz to, ka par vadātāju kļūst nelaikā miruša, nomocīta cilvēka gars, kam jāklīst starp dzīvajiem, kamēr pienācis viņa īstais miršanas laiks, kad arī tas tiek uzņemts debesīs.

31470. Par vadātāju ierauga tādu cilvēka garu, kas bezlaikā nelaimīgi nomiris. Viņa gars tamēr netiekot uzņemts debesīs, kamēr tas laiks pienākot kad viņam ir nolikts mirt. Līdz tam laikam nelaiķa garam esot jāmaldās pa zemes virsu, tāpēc tad viņš parādoties cilvēka miesās un piesoloties tādam par ceļa biedru, kas naktī viens pats kaut kur patālu ejot. Vadāšana notiekot visvairāk naktī, bet dažreiz arī dienā. Citureiz viņš pats nemaz neesot redzams, bet viņš gājējam jeb arī braucējam tikai acis apmānot, ka tas vairs nezina, kur iet. Dažreiz atkal tikai viņa balss esot dzirdama un tā esot tāda, kā viņš kliedzis vai nu slīkdams, vai kārdamies, vai slepkavas nonāvējams. Bieži vien viņš parādoties arī kāda kustoņa izskatā. Vadātāja griba esot arī citus cilvēkus tāpat sliktā nāvē iegrūst, kādā viņš pats miris. Daudzreiz vadātājs cilvēku pievedot pie pašas nelaimes malas; pie ezera, pie dziļas upes krasta, bet gluži iekšā iegrūst jeb ievilkt gan nepaspējot, jo tad atveroties, kad nāvei jau zobos varot skatīties. Tāda vadāšana varot notikt pat pie pašu mājas. Ja vadājamais esot braukšus, tad esot vislabāki, ka laižot zirgam savu vaļu; tad tas atrodot īsto ceļu, jo pie zirga vadātājs neķeroties. [Balss, 1878,22. - LTT]
31471. Veci ļaudis stāsta, ka šur tur uz krustceļiem, mežos un purvos dzīvojot ļauni gari, kas maldinot cilvēkus, kamēr tie beidzot galu dabūjot. Dažiem gan vēl pusdzīviem izdodoties pārnākt mājā. Šie vadātāji neesot nekas cits, kā nomocītas dvēseles, kas parādoties dažādos veidos, gan kā cilvēki, gan kā dažādi kustoņi. Viņi skraidot apkārt, gribēdami atriebties un agrāki nerimstot, kamēr neesot ieguvuši savu skaitu cilvēku, kas viņu mieram esot vajadzīgi. Vadātāji mituši tik tādās vietās, kur kāds nokauts, noslīcis jeb pats nogalinājies. Gar šādām vietām tad arī ļaudis baidījušies garām staigāt, īpaši pusdienās un pusnaktīs, bet labāk gājuši ar riņķi apkārt. [Balss, 1891, 36. Silamalas Vaivariņš.- LTT]
31472. Vadātāji esot nomocītu cilvēku dvēseles, kuras tik ilgi pasaulē apkārt dauzoties un meklējot atriebties, kamēr iegūstot vajadzīgo skaitu upuru. Viņi nākuši arī uz krustceļiem, upmalām, purviem un tiltu apakšām. Vadātāji bieži vien ievedot cilvēku kādā meža biezumā un apmulsinājot prātus, tā ka vairs neatģiedot laukā tikt un tur bieži dabūjot galu, vai atkal ievilinājot ūdenī, kur cilvēks noslīkst, jo izglābties neesot iespējams. [V. Siliņš, Inčukalns.- LTT]

Nevar nepamanīt līdzības arī slāvu mitoloģijā, īpaši jau krievu, kur vadātāja funkcijas pieņēmis meža gars ‘леший’ [līdzinieks arī latviešu Meža mātei]. Krievu tautas nostāstos šis gars ir nogalināto vai pašnāvībā mirušo cilvēku dvēseles, kas nevar rast mieru un tādēļ maldina cilvēkus mežā. Nereti vadātājs ir nekristīta, mātes nogalināta bērna dvēsele, kura kaitē cilvēkiem savas nāves vietas apriņķī. Atbrīvoties no šī gara var, aprokot viņa kaulus vai nokristot viņu kādā vārdā.
Visizplatītākie aizsargāšanās līdzekļi ne tikai latviešu, bet arī krievu ticējumos ir tēvu reizes noskaitīšana un pārkrustīšanās. To vēlams darīt, ieejot mežā, lai pasargātu sevi no varbūtējas vadātāja darbības. Ir arī citi aizsargāšanās paņēmieni, piemēram, apmaldīšanās gadījumā, jāapauj kreisās kājas kurpe labajā kājā un otrādi, tad var iziet uz pareizā ceļa. Līdzīgi arī krievu tautas tradīcijās: lai izkļūtu no meža, jāsamaina kurpes vai jāapģērbj apģērbs uz kreiso pusi. Tas ir maģisks paņēmiens, un tā iedarbība ir līdzīga kā spoguļa efektam - pasaule parādās no “otras” puses.

Literatūra:
LPT - Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. I-XV. R., 1925-1937.
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.
Straubergs K. Latviešu buramie vārdi II. R., 1941.