Ūsiņš ir latviešu dievība, saistīta ar pavasari, gaismu, arī zirgu patrons. Viena no retajām dievībām, par kuru jau pirmajos vēstures avotos gūstamas vairāk vai mazāk patiesas liecības.
Ūsiņa vārda etimoloģija skaidrota visai dažādi. Vecais Stenders to saista ar vārdu ūzas - bikses, dzeltenā vaska krāsā (Stenders Ūsiņu sauc par bišu dievu).
Deviņpadsmitā gadsimta folkloras materiālos parādās uzskats, ka Ūziņš esot bišu dievs, bet Ūsiņš - zirgu dievs.
R.Auniņš XIX gadsimta otrajā pusē Ūsiņu interpretē kā gaismas dievu; tā vārds esot atvasināts no saknes -us-, kas atrodama arī vārdā aust.
Pēc Jāņa Endzelīna uzskatiem Ūsiņa vārds nav latviskas cilmes, bet gan aizgūts no senaugšvācu husing (‘mājas gars’). Nedaudz vēlāk J.Endzelīns nonāk pie jauna atzinuma, ka Ūsiņa vārds saistāms ar krievu усень vai овсень, un ka arī pati dievība aizgūta no krieviem.
V.Toporova pētījumi Ūsiņu vedina atzīt par senu, vairākām tautām piederīgu mītisku tēlu. Izcilu pētījumu šajā jomā veicis H.Biezais [H.Biezais. Gaismas dievs seno latviešu reliģijā. - Rīga, 1994], atzīstot, ka Ūsiņš tipoloģiski piederīgs pie debesu dievībām, taču specifiskas pazīmes to ļauj uzskatīt par gaismas dievu.
Tautasdziesmās izteikti jūtams Ūsiņa un Jurģa saplūšanas process; lielākoties šie abi tēli lietoti paralēli, bez īpašu nozīmju dalījuma. 23.aprīlis senajos rakstos paralēli saukts gan par Jurģa, gan Ūsiņa dienu. Šī diena galvenokārt saistīta ar jaunu, pavasara darbu sākumu, īpaši ar atsākšanu dzīt lopus ganos, pieguļā.
Ūsiņš ir zirgu aizgādnis, atbildīgais par to labklājību. Zemnieki savus zirgus pilnībā uztic Ūsiņam, nododot tos viņa aizgādībā. Viņš tos sukā, baro, jāj pieguļā.
Ūsiņš jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es tecēju vārtu vērt,
Man atdeva devīto.
LD30058

Paldievs, zirgu Ūsainīti,
Par kumeļu barošanu!
Vai izvedu, vai aizjūdzu,
Noturēti nevarēju.
LD30062

Tautasdziesmās minēts, ka arī Ūsiņam pašam pieder zirgi, turklāt tie ir ļoti labi un brangi.
Nozīmīgu vietu tautasdziesmu tekstos un tradīciju aprakstos ieņem upurēšana Ūsiņam.
Tautasdziesmās minēts, ka Ūsiņam upurē gaili deviņiem cekuliem, sarkanām kājām. Tradīciju aprakstos, ticējumos minēts, ka gaiļa asinis tecinātas zirga silē uz auzām, bet gaili apēduši pieguļnieki pirmajā pieguļas naktī.

Mārtiņu vakaru kāva divi gaiļus un izvārīja. Pirmo izvārīto gaili paņēma saimnieks, aizgāja ar puišiem uz zirgu stalli, grieza no gaiļa trīsdeviņas reizes: no spārnu galiem, nagiem, knābļa u. t. pr., un svieda nogrieztos gabaliņus aiz zirgu silēm, sacīdams ik reizes: «Še tev, Ūsiņ, ēd, ko gribi un sargā manus zirgus no vainām, lāstiem, burviem!» To padarījis, nu tikai drīkstēja atlikumus no gaiļa ēst un padzīrot tai vakarā. Saimnieces atkal tai vakarā otru gaili ziedoja kūtīs Māriņai (Laimai), gluži tāpat kā saimnieks Ūsiņam. [4. Fr. Mūrnieks Valkas apr. Lejas pag. Kurmjos. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 311, 9. - LPT]
31414. Gailis jākauj zem siles, jo tad asinis atdod Ūsiņam, lai tas svētītu māju kustoņus. [A. Liepiņa, Lubāna. - LTT]

Literatūra:
LD - Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava - Pēterburga, 1894 - 1915.
LTT - Šmits P. Latviešu ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.