Svētās meitas latviešu mitoloģijā ir nelaimīgā nāvē mirušu meiteņu, vecmeitu gari, kas traucē, retos gadījumos arī palīdz cilvēkiem. Viņu visbiežākā uzturēšanās vieta ir mājas sienu starpā.
Ziņu par svētajām meitām ir salīdzinoši maz. Iespējams, ka svētās meitas nav pilnībā attīstījušās par patstāvīgām mitoloģiskām būtnēm, jo nereti nelaimīgā nāve mirušo meiteņu, sieviešu gari rādīti arī kā vadātāji, lietuvēni un veļi.
Par svētajām meitām tiek sauktas arī pumpas, ko viņas uzsūta.

Pie celmiem un sapraulējušiem kokiem aug losas (dzeltnējas) piepes, kuŗām pieķeroties dabūnot svētās meitas jeb visai niezošas pumpiņas uz miesu, kuras neglābtas nolaižas visgaŗām. Viņas nedrīkst ieslapināt un viņām nav jāļauj ieilgt. Svētās meitas dziedē ar čemaragu (Nieswurz), skābu kreimu vai taukiem, un plēkām vai pīpja pelniem Zāles sapūš un gulēt ejot uztraipa uz slimo vietu (Raņķos). Sataisa skābu kreimu ar sadedzinātas Jāņu pucenes plēkām. Smēri sarauga ar svēto meitu vārdiem, kas deviņas reizes sakāmi, tad ar to apsmērē svēto meitu pūtes (Kuplā Kuldīgā). [3. K. Pētersons. Jkr. 1901, Vl, 32, 3. - LPT]

Svētās meitas kā zemākās mitoloģijas būtnes zog mātēm bērnus, apmainot tos pret raganu bērniem. Apmainītais bērns ir raudulīgs un neglīts. Tiek minēts, ka īsto bērnu atpakaļ var dabūt, perot vai citādi mokot raganas bērnu.

Vienai sievai pārmainīts bērns pa to laiku, kamēr neviens nebijis istabā. Neīstais bērns vienmēr brēcis. Kāda cita sieva devusi padomu maziņo pērt. Māte iznesusi namā un sākusi ar rīkstēm kapāt. Te izskrējusi no aizkrāsnes vecene, saukdama: «Ak tu maita tāda, es tavu bērnu tik mīļi turu, bet tu manu per un bļāvini ! » Atdevusi mātei bērnu atpakaļ. [9. K. Pētersons Līv-Bērzē. Jkr. 1901, Vl, 34. LP, VlI, I, 164, 19. - LPT]
Viena māte iemīto nīkuļa bērnu ņēmusi trīs piektvakarus krietni velējusi. Te atskrējusi svētā meita un atdevusi pajemto bērniņu atpakaļ, teikdama: «Es tavu bērniņu tik mīļi turu, bet tu manu tā velē!» Iemītais bērns jāpeŗot trīs piektvakarus uz istabas sliekšņa, tad svētā meita atnesot pajemto atpakaļ. Vecajai Madei L. mājās bijis tāds iemīts bērns: galva kā piena spannis, resnām lūpām, platām acim. Tāds bērns esot arī K. saimnieces meita, kas izskatoties gluži vecīga - tāda dzīslaina, krokaina - lai gan tai neesot vairāk par 20 gadiem. [14. K. Pētersons. Jkr. 1901, VI, 34. LP, VII, I, 162, 13. - LPT]

Dažkārt teikās un nostāstos svētās meitas minētas kā mocekļa nāvē mirušas jaunavas, kas kā labvēlīgi gari turpina savu darbu, visbiežāk vērpšanu vai arī palīdz sievām un meitām darbos.

Reiz klausības laikos bija nejauks kungs. Tas pavedis visas pagasta meitas. Bet viena teikusi: «Cērt mani gabalos! arī ne.» Kungs iegrūdis nabadzīti pagrabā un ilgi tur vārdzinājis. Kāds labs cilvēks pasniedzis vientulei ratiņu pa pagraba lodziņu. Nu vērpusi un vērpusi aiz gaŗa laika. Ļaudis gājuši pie lodziņa klausīties un teikuši: «Dzirdi, dzirdi, kā svētā meitiņa vērpj!"
Beidzot vārgule pagrabā nomirusi, bet dvēsele vēl vērpusi koka šķirbā. [6. LP, V, 200 (86, 4). - LPT]

Ir minēts, ka svētās meitas saveļ sievietēm matos pinkas, ko sauc par Laimas vai Māras pinkām.

Sienās (mūros, šķirbās) daudzreiz dzird knikstam un cīkstam kā ratiņu Paminas: tās esot svētās meitas, kas vērpjot. Dažām sievietēm viņas savērpjot matos penti, proti, savēlušos jeb sapentējušos pinku, ko nevarot , izsukāt. Pente nogriezta atkal ielaižoties, bet jālaikoties to darīt, jo tad svētās meitas iekrītot acīs, t. i. sākot acis sāpēt (Raņķos). Līves Bērzē dažas sievas, katolietes, atstājot vienu matu kušķi nesukātu, kas ar laiku gluži sapinkājoties. Tā esot Laimes pinka. Sapas Čunkas mātei Sūbros bijusi galvā Māŗas pinka. Reiz to nogriezusi, bet no tam acis palikušas sāpīgas un tumšas. Pinka uzaugusi atkal no jauna un tikmēr augusi, kamēr nokritusi. Tad arī acis vairs nesāpējušas. [1. K. Pētersons. Jbr. 1901, Vl, 32, 1. - LPT]

Nav grūti saskatīt saikni starp svētajām meitām un, piemēram, krievu mitoloģiskajām būtnēm ‘nārām’ [kr. ‘русалки’], par kurām kļūst pašnāvnieces vai nomocītas neprecējušās meitenes, un kuras tāpat kā svētās meitas zog jaundzimušus, nekristītus bērnus, taču nereti maldina cilvēkus (īpaši jaunus puišus) mežā, ievilinot tos purvā vai ezerā, vai arī nokutina tos līdz nāvei.

Literatūra:
LPT - Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. I-XV. R., 1925-1937.
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.
Straubergs K. Latviešu buramie vārdi I. R., 1939.