Saule latviešu mitoloģijā ir personificēts debesu spīdeklis, centrālais tēls debesu mītu sistēmā.
Tautasdziesmās Saule tēlota nerimstošā kustībā. Viņa pārvietojas ratos, kamanās ar diviem vai trim kumeļiem, pa jūru vai ezeru brien kājām vai brauc laivā.
Saule brauca olu kalnu,
Div’ dzelteni kumeliņi;
Ne tie svīda, ne tie kusa,
Ne ceļāi dusināmi.
LD33914

Atsevišķos dziesmu variantos Saule pārnakšņo vai noriet jūras vidū, aiz deviņām jūrām, viņā pusē Daugavai u.c.
Jauni puiši nezināja,
Kur Saulīte nakti guļ:
Jūras vidū uz akmiņi
Garas niedres galiņā.
LD33788

Saule tēlota kā bagātas debesu sētas saimniece, kuras ikdienas dzīve īpaši neatšķiras no lauku sētas saimnieces ikdienas.
Ai, Saulīte māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta kalni neecēti.
LD33734

Tautasdziesmās pie Saules apģērba minētas baltas, zelta vai sudrabotas sagšas, kas var būt izrakstītas zeltītiem dzīpariem. Vēl Saule ir tērpusies zīda kleitā. Visbiežāk pieminēti Saules svārki, lindraki vai brunči. Pie Saules apģērba pieder arī priekšauts. Kā Saules vai Saules meitas rotas minēts vainags (zelta, zelta lapiņām, zīlītēm u.c.), sakta un gredzeni.
Velk Saulīte zīda kleitu,
Liek sudraba vainadziņu,
Liek sudraba vainadziņu
Zeltītām lapiņām.
LD34027

Liels tautasdziesmu cikls ir par debesu kāzām, kurā Saule ir viens no galvenajiem personāžiem - līgava. Saules precinieki ir dažādi: Dieva dēli, Dievs pats, Auseklis (arī Ausekļa dēls), Mēness.
Kas to teica, kas redzēja,
Kas Saulīte meita bija?
Mēnestiņis, tas redzēja,
Tas nojēma vaiņadziņu.
LD33810

H.Biezais darbā “Latviešu debesu dievu ģimene” [Rīga, 1998] ir pētījis Saules un Saules meitu sinkrētisma problēmu un secina, ka nereti Saules meitas ir pati Saule kā meita, un ka vienā un tai pašā tekstā var būt apliecināta Saules un Saules meitas identitāte.
Saule un Mēness tautasdziesmās tiek apspēlēti kā reāli debesu spīdekļi, apgaismotāji. Saule rāj vai pat cērt ar zobenu Mēnesi, ka tas naktī nosaldējis Saules rožu dārzu, ka tas nakti nespīd.
Saule bāra Mēnestiņu,
Kam par dienu netecēja.
Mēnestiņis atsacīja:
Tev dieniņa, man naksniņa.
LD33909,9

Saule kūla Mēnestiņu
Ar sudraba zobentiņu.
- Ai, Saulīte, nekul mani,
Tev dieniņa, man naksniņa.
LD 33925

Saule teikās kā antropomorfizēta būtne minēta reti, tomēr ir dažas teikas, kur norādīts, ka Saule Mēnesi pārcirtusi uz pusēm.

Mēness sācis, pa naktīm apkārt staigādams, pie meitām iet. Saule esot teikusi, lai viņš vairs tā nedarot; bet šis nelicis neko lāgā un tūliņ nākošu nakti atkal gājis. Saule saskaitusies un, zobenu paņēmusi, nocirtusi Mēnesim pus galvas nost. Mēness, tāds nesmuks pataisīts, sūdzējies raudādams savam draugam vilkam. Tas atriebdamies, aiz drauga aizgājis, gribējis Sauli aprīt. Jau pusē bijis aprijis, tad uznācis Pērkons. Tikko šis šo tālumā pamanījis, tad metis klūdzeņu klūdzeņiem projām, lai nenosper. Pēcāk esot ir Mēnesim, ir Saulei vātis sadzijušas. [5.Ķ. Tarzieris Druvienā. Etn. I, 1891, 55. LP, VII, II, 54, la. - LPT]

Teikās nereti norādīts arī uz Saules un Mēness laulību un Mēness neuzticību Saulei.

Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spožo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi, nešķiŗami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvojuši arīdzen daudz bērnu: zvaigznes pie debesim. Bet te vienu jauku rītu Saulīte pamodusies apmanīs: vīra nav. Sāks uzlūkot šo, celdamās rītiem agrāki kā līdz šim, atron: Mēness neuzticams palicis, ielūkojis saules meitu, Ausekļa saderināto līgavu. (Citā variantā teikts, ka Mēness ielūkojis Austru). Sirds Saulītei iedegusies, kampusi asu zobenu, sakapājusi neuzticamo vīru gabalu gabalos. (Pēc cita varianta Saule sacirtusi neuzticāmo Mēnesi ar sudraba pātagu.) Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās ne vis vesels, bet it kā pārcirsts. Tomēr no tā laika Mēness ir un paliek nebēdnis: ik vakaru, tikko sieva apgulusies, klusiņām ceļas augšā, iet mīļāko aplūkot. Saulīte turpretim aiz greizsirdības nopūlas savai meitai tuvumā palikt. [2. J. Ozols Daugavas malā. Brīvzemnieka "Sborņik", 5, l. LP, VII, II, 54, 1b. - LPT]

Piemēros uzrādītās teikās transformējušies tautasdziesmās sastopamie motīvi par Mēnesi kā Saules meitu un Saules precinieku.

Literatūra:
LD - Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava - Pēterburga, 1894 - 1915.
LPT - Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. I-XV. R., 1925-1937.
Biezais H. Seno latviešu debesu dievu ģimene. R., 1998.
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.
Vīķe-Freiberga V. Trejādas saules. Hronoloģiskā saule. R., 1999.
Vīķe-Freiberga V. Trejādas saules. Kosmoloģiskā saule. R., 1997.