Raganas latviešu folklorā ir sieviešu kārtas būtnes, kam piemīt pārdabiskas spējas un kas apkārtējiem dara ļaunu.
Pēc K.Karuļa “Etimoloģijas vārdnīcas” [R., 1992.] raganas vārds ir atvasinājums no vārda redzēt. Tas nozīmē, ka sākotnēji raganas vārda nozīme bijusi redzētāja, paredzētāja, pareģe.
Pirmās raganu prāvas Latvijā notikušas 16.gadsimtā, bet jo sevišķi pret raganām vēršas 17.gadsimtā. Par raganu prāvām Latvijā un Eiropā plaši rakstījis K.Straubergs “Latviešu buramajos vārdos” [R., 1939].
Par raganu var tapt sieviete, ja tā buršanas prasmi pārmanto no kādas citas raganas, noslēdz līgumu ar velnu vai zina īpašus vārdus, kas to pārvērš par raganu. Minēts, ka par raganu var kļūt arī apziežoties ar īpašu ziedi.
Viena no raksturīgākajām raganu īpašībām, šķiet, ir lidošanas prasme.

25294. Raganas skrienot uz kruķiem jeb uz slotām pa gaisu. [G. F. Stenders, Kurzeme. - LTT]
25295. Raganas jājot pa gaisu uz slotas kāta, vai arī uz bluķa. [V. Pilipjonoks, Asūne. - LTT]
25298. Tauta tic raganām, kas pārvēršoties par kaķiem un žagatām un uz āža pa gaisu jājot. [B. Bergmanis, Magazin, 18838, VI, 151. - LTT]
25299. Ļauni runova, ka ragaņas var skrīt vai uz luopstas, vai uz slūtas, aba uz pīstas pa augši tai kai putni. Juos skraidjēja naktīs uz taida a taida kolna, kur ar valnim dancova un dasalaidja vysaidu nagūdjeigu un bezkauņeigu dorbu. Spāku un gudreibu juos aptur nu valna. [J. Macilewiez, Pawujciejszona, Viļņa, 1850, 213. - LTT]

Raganu ļaunums galvenokārt minēts saistībā ar mājlopiem, īpaši govīm. Viņai piemīt spēja noskaust govīm pienu, lai tas tiktu viņai pašai. Īpaši no raganām jāuzmanās Jāņu naktī, kad tās klejo apkārt pa kūtīm un noskauž lopus. Vasaras saulgriežu tradīcijās minēti tādi aizsargrituāli pret raganām un citām ļaunām būtnēm, kā kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs dadžu, ušņu, nātru un ērkšķu saspraušana, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem.
Ne tikai saulgriežos, bet arī ikdienā cilvēki vairījās no svešu cilvēku klātbūtnes kūtī, kur uzturas lopi.

25317. Kad govis nedod piena, jeb kad piens ir zilgans, bez krējuma un drusku pastāvējis velkas, tad govis ir apburtas. Lai uzmeklētu vainīgo, jāņem slota un no visiem kaktiem jāsaslauka mēsli istabas vidū. Tad jāņem sievietes krekls, jānoberž ar to kāda govs no galvas līdz kājām, jāieber tur saslaucītie mēsli, jāsasien kreklam abi gali ar auklu, tad jāliek krekls uz sliekšņa un jāsāk sist. Nevajaga tomēr sist pa saites vietu, jo tad ragana būs beigta. Drīz vien atskries ragana un lūgsies piedošanas. Ja ragana jeb burvis neatnāks, tad no kaimiņiem dabūs dzirdēt, kas pa zemi vāļādamies ir tai laikā kliedzis, kad krekls tika sists. Tas ir tas vainīgais. Ja tā māja nav tālu, kur ragana jeb burvis dzīvo, tad sitējs pats dzirdēs kliegšanu. [F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203. - LTT]

Literatūra:
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.
Straubergs K. Latviešu buramie vārdi. R., 1939 - 1941.