Pūķis ir mantas vilcējs gars, kuru var iegūt jebkurš cilvēks, zinot īpašus tā iegūšanas paņēmienus. Visvairāk ziņu par pūķa iegūšanu un darbību atrodamas K.Strauberga “Latviešu buramvārdos”. Par pūķi ir daudz teiku un nostāsti, bet gandrīz nemaz pūķis nav minēts tautasdziesmās, kas norāda uz tā salīdzinošo jaunumu.
Pūķi iegūt var diezgan daudz veidos - gan to nopērkot par dālderi, sidraba rubli, ogli, dzelzs gabalu utt., gan pārmantojot no iepriekšējā pūķa saimnieka, gan izaudzējot no gaiļa dētas olas un citādi.

Pūķi var pirkt Rīgā pie namnieka. Jāpērk par sidraba naudu, bet par to jāapsola paša, sievas un bērnu dvēseles velnam.. Namnieks iemet 15 kapeiku gabalu ugunī, kas tur dancodams un ar dzirkstelēm sprēgādams sadeg. Lai redzot, ka tā arī degšot pircēja dvēsele. Ja tomēr grib pūķi pirkt, tad pircējam iedod kastītē jeb maisā: vai kaķi, vai kurmi, vai zirga pineklu, vai citu kādu dzīvu vai nedzīvu lietu par zīmi, ka pūķi ir nopircis. Mājā pārbraucis, saimnieks, lai labdienas vietā saka sievai: «Nu. sieviņ, velns tavā un manā sirdī.» Tad palaiž to kustoni, ko pircis, vaļā, jeb noliek to pirkto lietu nosacītā vietā.
(Pūķi var arī pats mājā izaudzēt.) Deviņi gadi vecs gailis dējot vienu olu, šī jānēsā deviņas nedēļas padusē vai azotē, tad no šīs olas izperinoties putns, kas esot pūķis. (Pēc Grāvendāles varianta (ibid. 16, 19) gailim jābūt melnam). [1. Skolotājs D. Dambergs Smiltenē. R. Auning, Drachen-Mythus, 33. 44. - LPT]

Pūķa saimnieks nekādā gadījumā nav ieredzēts cilvēks apkārtējo vidū, jo pūķis velk labību un citu mantu no apkārtējiem cilvēkiem, tai skaitā kaimiņiem.

Kurzemē ap Ēķingrāvi un Vidzemē ap Kalsnavu priekš 50 gadiem ticēja, ka tam, kam pūķis klausot, šis (pūķis) sanesot naktīs pa dūmu ceļu mantas. (Par dūmu ceļu tolaik nosauca to caurumu jumta šķorē, pa kuŗu dūmi mēdza ņemt ceļu no kurināmām vietām). Bet ja kāds, pūķi gaisā redzēdams, uzminot pūķa pieturētāja vārdu, tad pūķis pārsprāgstot un tam visa manta izzūdot. Pārvērsties par pūķi un aplasīt kaimiņiem svētību esot velna skola. Vēl tagad saka par tādu, kam laicīga manta vairojas: «Viņam ir pūķis!»
Netālu no Ēķingrāves, gar vienām mājām braucot, mans vedējs piepēži izsaucās: «Re, re, kur pūķis!» un nokrustījās. (Tas bija nakts putns, kaš lidinājās un pazuda pa dūmu ceļu.) Pūķa uzdevums bija sanest pa jumtu mantas. [21. P. Alunāns Ēķingrāvē. Balss 1879. g. nr. 84 LP, VlI, II, 734, 4. - LPT]

Cilvēks ar pūķa iegūšanu savu dvēseli pārdod Velnam.

Nabaga saimnieks aizbraucis uz Rīgu pūķi pirkt, jo tur namnieki pārdevuši viņus par dālderi gabalā. Jā, un kā nu iedevis namniekam to dālderi, tā tas iemetis viņu krāsnī - krāsns pilnās liesmās degusi - teikdams: «Ja gribi, lai tava dvēsele tāpat ellē danco, kā šis dālderis krāsnī, tad še - ņem to pūķi; bet ja ne - neņem!» Saimnieks paskatījies krāsnī un ieraudzījis, ka dālderis nejauki pa uguni lēkā un, negribēdams savu dvēseli vellam atdot, pārmetis krustu un atteicis: "Negribu!" Pārbraucis bez pūķa mājā. [27. Jansonu Jānis Lielplatonē. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 759, 3. - LPT]

Ir sastopami dažādi pūķi - labības, naudas, lopu u.c. Katrs no tiem atbilstoši darbojas savā sfērā un nes savam saimniekam attiecīgi labību, naudu vai ko citu. Bet iespējami arī pūķi, kas darbojas vairākās sfērās.

25129. Kam tāds pūķis mājās atrodoties, tam visās malās esot diezgan bagātības; jo pūķis pienesot nevien naudu, bet arī labību apcirkņos, pienu govīm, treknumu zirgiem u. t. pr. [Mājas Viesis, 1881, 23 (183). - LTT]

Pūķis līdzīgi putnam laižas pa gaisu un līdzīgi čūskai lokās. Pūķis izskatās arī kā uguns blāķis, ugunīga čūska, uguntiņa un līdzīgi. Pūķis tēlots diezgan raibās krāsās: zils, sarkans, kā varavīksne, kā spīdīga zvaigzne utt.
Ja redz pūķi lidojam, tad var pateikt, vai viņš jau ir paspējis savākties naudu vai citu labību vai tikai gatavojas to darīt. Savākto mantu tas glabā savā astē. Ja cilvēks, redzot pūķi, novelk bikses vai svārkus, tad pūķim izbirst manta.
Pret pūķa kaitējumiem var līdzēt, metot tam ar nazi, nošaujot to ar sudraba lodi. Pūķi apturēt var arī ar īpašiem pūķa vārdiem.

Bijuši reiz divi nāburgi. Vienam bijis pūķis, tas bijis bagāts, jo pūķis no otra nāburga rijām pienesis šim labību. Pūķis sacījis vienreiz savam saimniekam, ka nu šis nevarot nāburga rijā tikt pie labības, jo tur esot slieksnī nazis iesprausts; par to šis nevar tikt. Lai to nazi izvelkot. Pūķa saimnieks aizgājis un nazi izvilcis. Tad pūķis atkal labību nesis. [4. Āronu Matīss Liezerē. Drachen-Mythus, 35, 46. - LPT]

Ar pūķi nedrīkst jokot. Uz to norāda teikas, kurās stāstīts par saimniekiem, kas, pūķi pērkot, izteikuši ko neapdomātu un pēc tam tiem nācies nožēlot.

Saimnieks braucis uz Rīgu pēc pūķa. Viņš iegājis pie pūķu pārdevēja. Tas prasījis, kā vajagot. «Nu tā paša sūda pūķa!» Rīgas kungs saimniekam iedevis mazu kastīti un piekodinājis, lai pa ceļu vaļā netaisa un mājā aizbraucis uz sievu lai sakot: «Velns tavā sirdī, velns manā sirdī!» - tad pūķis naudu nesīšot.
Saimnieks visu ceļu uz māju domājis, kā lai dara. Beidzot viņš nospriedis ar velnu nesasieties. Kad viņš ticis mājā, tad uz savu sievu sacījis: «Velns tavā pakaļā, velns manā pakaļā!»
Kad saimnieks attaisījis kastīti, tad tajā bijis zirga pinekļa gals. Saimnieks domājis, ka Rīgas kungi to piešmaukuši, un pinekļa galu izmetis aiz durvim. Kad saimnieks otrā rītā uzcēlies un gājis zirgus barot, tad nevarējis pa sūdiem vien pabrist. Istabas priekša bijusi sūdu pilna.. Tas bijis pūķa darbs. [30. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag. - LPT]

Pūķa līdziniece, iespējams - pūķa paveids, ir zemākās mitoloģijas būtne vilce.

Literatūra:
LPT - Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. I-XV. R., 1925-1937.
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.
Straubergs K. Latviešu buramie vārdi II. R., 1941.