Viena no galvenajām debesu dievībām latviešu, leišu un vairākās citās indoeiropiešu senreliģijās. Latviešu Pērkonam atbilst leišu Perkūnas, prūšu Percunis, slāvu Perun, skandināvu Fjorgyn, grieķu Zevam, romiešu Jupiteram u.c.
Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju.
Ej, pērkon, vecais tēvs,
Ko tās tavas meitas dara?
- Manas meitas pakaļ gāja,
Smalku lietu sijādamas.
LD33699

Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš tos jāj arī pieguļā.
Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo.
Reiz siena laikā vīrs gājis. kaudzei kārti cirst, lai varētu drīz sauso sienu samest. Vēl kārts nebijusi nocirsta, te vecais Pērkona tēvs ducina, bargu lietu apsolīdams. Vīram sausais siens tā iežēlojies, ka dusmās rādījis cirvi Pērkona tēvam sacīdams: "Nu, raugi man tik vēl ducināt un manu sauso sienu saliedēt, tad laidīšu tūliņ ar cirvi pa zobiem!"
Bet līdz šos vārdus izteicis, te acumirklī zibens zaimotāju nospēris. [2.Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 115, 83. - LPT]
Pasakās un teikās Pērkons vajā ļaunos garus un velnus.
Pērkonam bijis ienaidnieks Jods. Jods, Pērkonu kaitinādams, no viņa baidījies un tā visur slapstijies, gan ēkās, kokos, ūdeņos un citur, tā ka Pērkonam bijis grūti viņu atrast un pelnīto sodu nodot. Reiz vecs vīriņš kurinājis pirti. Te - kur gadījies, kur ne - no krūmiem iznācis liels melns vīrs ar garu bārdu un spīdīgām acim. Lielais vīrs lūdzis pirtskuri, lai laižot viņu pirtī sasildīties un pārgulēt, pie kam noteicis, ka labi viņam iešot, kad viņš to modināšot, pirms negaiss tuvošoties. «Sildies, sildies, kamēr Māra pērsies,» pirtskuris atteicis. Acumirklī sacēlies biezs, melns mākonis padebešos. Mākonī tupējis mazs vecs vīriņš ar sirmu bārdiņu un ugunīgām acim. Rokās tas turējis un berzējis lielu ugunīgu milnu. Pirtskuris, to redzēdams, sācis baiļoties un gribējis iet lielo vīru modināt. Pērkons saucis: «Ko tu dari?» - «Kurinu pirti lai vakarā Māŗa peŗas,» pirtskuris atteicis bailīgi. Tiklīdz pirtskuris izsaucis Māŗas vārdu, te it nejauši izšāvies lielais vīrs pa pirtslodziņu ārā. Acumirklī nozvēlies garš zibens, rūcis briesmīgi un ugunīgā milna trāpījusi lielo vīru. Te arī mazais vīriņš stāvējis pirtskurim blakus un sacījis: «Labi, ka man pateici, ka še Māŗa peras, citādi es viņu būtu saārdījis lupu lupās. Esmu Pērkons un meklēju savu ienaidnieku Jodu veselus trīs gadus un nu taču pēdīgi viņu atradu. Uzgriez pirtslodziņam krustu, tad Jods neies iekšā un es arī šo Māŗas svētumu sargāšu.» To sacījis, Pērkons rūkdams pacēlies mākonī. Veci ļaudis vēl šo baltdien saka: «Lai papriekšu noperas Māra, tad jau gan izpērsimies diezgan.» [10. Kr. Saržants Blīdenē. «Dienas Lapā», 85. - LPT]
Tautasdziesmās Pērkons darbojas debesu kāzās. Viņam ir arī sava ģimene. Minēts, ka Pērkona mātei un tēvam ir plaša ģimene, kur ir gan dēli, gan meitas. Pie Pērkona ģimenes pieder arī vairākās dziesmās minētā Pērkona vedekla.
Pērkona dēli, arī brāļi tiek saukti par amatniekiem, viņi tāpat kā Pērkons zibina, rūcina un sper, un visā visumā savās funkcijās ir identi Pērkonam. Jaunākās dziesmās parādās Pērkona dēli kā stabulētāji un bungu sitēji.
Pērkoņa mātei
Deviņi dēli:
Trīs sita bungas,
Trīs stabulēja,
Trīs laida migliņu
Avotu lejā.
LD33703

Pērkona ģimenes sievietes ir lietus sijātājas.
Ej, pērkon, vecais tēvs,
Ko tās tavas meitas dara?
- Manas meitas pakaļ gāja,
Smalku lietu sijādamas.
LD33699

Arī Pērkona vedekla līdzīgi pārējām Pērkona ģimenes sievietēm sijā lietu, taču viņa līdzīgi Pērkonam arī ducina.
Pērkonīša vedekliņa
Augstu vien ducināja;
Ne tai mirka zelta pušķi,
Ne sudraba ielociņi.
LD33707

Priekšstats par Pērkonu kā Debesu kalēju atklājas tautasdziesmu tekstos. Debesu kalējs kaļ Saules meitai pūra vāku, gredzentiņu, zelta jostu, saktu, vainagu, Dieva dēlam jostu, piešus, zobentiņu. Kalēja ogles birst Daugavā vai jūrmalā.
Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā.
Kalējs kala, smēde dedza,
Melna vārna ogles dzēsa;
Tā nebija melna vārna,
Tā kalēja līgaviņa.
LD33727

Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Saules meitas saktu kala,
Dieva dēla zobentiņu.
LD33728

H.Biezais kā vienu no Pērkona funkcijām izdala arī tikumības sargāšanu. Viņš raksta: “Visi mums pieejamie folkloras teksti ir uzrakstīti ļoti vēlu, pēc vairākus gadsimtus ilgas kristīgās misijas. Un, lai cik nesekmīga bija kristīgā misija pie latviešiem, tomēr jāatzīst, ka viselementārākās kristīgās dzīves prasības viņi bija spiesti ievērot, to piespieda ar administratīvās varas noteicošās būs kristīgā Dieva sankcionētās kristīgās morāles normas. Daudzos gadījumos tā arī patiesi ir. Kristīgais Dievs ir piesaukts kā augstākais taisnības noteicējs un sargs. Bet ļoti bieži šai vāji iekrāsotajā kristīgajā sinkrētismā tas arī tā nav. Un tad šīs funkcijas uzņemas Pērkons. Parasti tas kļūst redzams sociālo pretešķību jomā.” [Biezais H. Seno latviešu debesu dievu ģimene. R., 1998]
Pētera diena, ko svin 29.jūnijā, agrāk bijusi Pērkona diena:
Arī latviešu tautas tradicijas šo dienu parasti min sakarā ar pērkonu, tā ka dažos novados to sauc pat par pērkona dienu [P. Šm. 23113 - Smiltene. - LTT]. Tā, piem.: Pētera diena ir pērkona diena. Tāpēc parasti šai dienā baidījās strādāt: Pētera diena ir pērkona diena, un, kas tai dienā strādā, tam pērkons ko nosper (P. Šm. 23494 - Aumeisteri. - LTT). Citur šo dienu sauc par zibens dienu. Tā, piem.: Pētera diena ir zibeņu diena (P. Šm. 23496 - Velēna. - LTT).
No atsevišķiem darbiem, ko šai dienā nedrīkst strādāt, tautas tradicijas bieži vien piemin siena mešanu kaudzē. Pēterdienā nedrīkst kaudzi mest, tad zibens iesper (P. Šm. 23498 - Kalncempji. - LTT). Ja Pētera dienā met siena kaudzi, tad kaudzi pērkons nosper (P. Šm. 23499 - Smiltene. - LTT). Pētera dienā nedrīkst mest sienu kaudzē, jo tad iesper pērkons (LFK 1600, 6363 - Alūksne. - LTT). Ja Pētera dienā kāds met siena kaudzi, tad to pērkons nosper (P. Šm. 23500 - Aumeisteri. - LTT). Tāpat šai dienā nedrīkst arī sienu šķūnī bāzt. Pēterdienā nedrīkst sienu šķūnī likt vai kaudzē mest, tad nosper pērkons (P. Šm. 23504 - Veclaicene. - LTT). Pētera dienā nedrīkst sienu ne šķūnī bāzt, ne kauzē mest. Ja to dara, tad drīz vien pērkons iespers (P. Šm. 23501 - Bērzpils. - LTT). Ja Pētera dienā sienu bāž šķūnī, tad pērkons iesper mājās (P. Šm. 23502 - Lubāna. - LTT). Pētera-Pāvila jeb lapu dienā nedrīkst sienu šķūnī bāzt, ne kaudzē mest, jo šai dienā šķūnī bāztā vai kaudzē mestā sienā sperot pērkons (LFK 55, 442 - Cesvaine. - LTT). Pēterdienā nedrīkst strādāt lielus darbus, kā māju celt, kaudzi mest un c., jo viņos tad iespers pērkons (LFK 195, 260 - Sunākste. - LTT).

Literatūra:
LD - Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava - Pēterburga, 1894 - 1915.
LPT - Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. I-XV. R., 1925-1937.
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.
Biezais H. Seno latviešu debesu dievu ģimene. R., 1998.
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.