Mēness ir viena no galvenajiem tēliem debesu mītu ciklā. Bez vīriešu kārtas nosaukuma tautasdziesmās sastopami arī sieviešu kārtas Mēness nosaukumi: Mēnestiņa, Mēnesnīca, Menesīte.
Mēnesim ir zvaigžņu mētelis vai sega un arī zobens, ko viņš dažkārt iedod savam ormanim.
Mēnestiņis nakti brauca,
Mani ņēma ormanīti.
Mēnestiņis man iedeva
Savu zvaigžņu mētelīti,
Sešu zaru zobentiņu.
Ik no zara kaldināju
Māsiņai vainadziņu.
LD33853

Tāpat kā citiem debesu iemītniekiem, arī Mēnesim piedēvēts savs nams. Mēneša zirgi ir Rīta un Vakara zvaigzne. Liela daļa tautasdziesma norāda uz zvaigžņu piederību Mēnesim. Vakarā viņš tās skaita, neatrazdams starp tām Ausekli.
Tautasdziesmās Mēness tēlots kā Saules vai Saules meitu precinieks.
Mēness ņēma Saules meitu,
Pērkons jāja panākstos;
Izjādams, pārjādams
Sasper zelta ozoliņu.
Trīs gadiņus Saules raud,
Zelta zarus meklēdama,
Ceturtā gadiņā
Uzņem pašu galotnīti.
LTdz 10380

Debesu mītu ciklā Mēness atņem Auseklim cerētu, saderētu līgaviņu, par ko Saule vai Pērkons Mēnesi soda.
Saule cirta Mēnestiņu
Ar aso zobentiņu.
Kam atņēma Ausekļam
Saderētu līgaviņu.
LD33950,3

Saules un Mēness nesaskaņas nav vērojamas tikai debesu kāzu ciklā. Strīdi ir par pasaules apgaismošanas sadalīšanu. Saule pārmet Mēnesim, ka tas nespīd dienas laikā, ka uzlec tikai vēlu naktī, ka pa nakti nosaldējis Saules rožu dārzu u.c.
Saule bāra Mēnestiņu,
Kam tas dienu netecēja.
Mēnestiņis atbildēja:
Tev dieniņa, man naksniņa.
LD 33909,3

Mēness tautasdziesmās attēlots kā reāla dabas reālija - debesu spīdeklis, kas pieņem savā aizgādībā likteņa pabērnus, kam nav sveču vai skalu, ko tumsā dedzināt.
Spīdi gaiši, mēnesnīca,
Gar maniem lodziņiem;
Nav man vasku, ne svecīšu,
Ne skaliņu plēsājiņa.
LD6834,1

Mēness dod savu gaismu meitai, kas naktī darina pūru, vērpj linus, kurai bargi radi, kas neļauj dedzināt sveces vai skalus.
Teci gaiši, Mēnestiņi,
Gar bāliņa glāžu logu:
Sīva mārša, bargs bāliņis,
Neļauj skalu dedzināt.
LD6826

Mēness saistība ar karu un karošana norādīta tautasdziesmās, taču pārsteidzīgi būtu Mēnesim piedēvēt kara dieva funkcijas. Mēness darbojas kā karavīrs un arī kā karavīru palīgs, aizgādnis. Biežs Mēneša epitets ir karavīrs.
Kur tecēji, mēnestiņi),
Ar to zvaigžņu puduriņu?
- Karā eimu, karā teku,
Jauniem vīriem palīgā.
LD32087

Mēnesītis, kara vīris,
Tecēj’ dienu, tecēj’ nakti:
Dienu tek tīrus laukus,
Nakti rijas kuldināt.
LD33850

Etioloģiskajās teikās skaidrota Mēness plankumu izcelšanās. Mēness plankumi esot uzrauta meita ar nēšiem, vecītis vai puika, ko Mēness uzrāvis augšā par mēdīšanos.
Reiz meitas mazgājušās pirtī. Pietrūcies auksta ūdens. Viena paķērusi spaņņus un tāpat plika aizskrējusi uz upīti pakal. Bijis jauks vakars. Meita par jokiem apdziedājusi Mēnesi: viņš esot gan balts un spožs, bet viņas vaigs - jā, pat gūžas - esot daudz daudz baltāks. Mēnesis par tiem vārdiem tā kā sadusmojies un tūdaļ uzvilcis meitu ar visiem spaņņiem un nestavu pie sevis.
Vēl šodien varot viņu ar nēšiem tur redzēt, ja labi ieskatoties. Citas meitas ļoti sabijušās par tādu notikumu un no tās reizes nekad vairs negājušas plikas no pirts ārā.
Un tā tas līdz šai dienai meitām par ieradumu esot palicis: nerādīties plikām. [15. Ozols Saukā. LP, V, 110, 39, 2. - LPT]

Literatūra:
LD - Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava - Pēterburga, 1894 - 1915.
LPT - Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. I-XV. R., 1925-1937.
LTdz - Latviešu tautasdziesmas. I-VI. R., 1979 - 1993.
Biezais H. Seno latviešu debesu dievu ģimene. R., 1998.
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.
Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī. R., 1996.