Māšu kults latviešiem bijis ļoti izplatīts, līdzīgi kā arī lībiešiem un igauņiem. Par māšu skaitu latviešu folklorā īstas vienprātības nav; rezultāti skaitīšanas mēģinājumiem ir visai dažādi un iekļaujas skaitā no 50 līdz 115. Sākotnējos skaitīšanas mēģinājumos vērā tika ņemtas tikai tautasdziesmas un aizmirsti buramvārdi, kuros minēts ļoti liels daudzums māšu. Māšu lielā skaita dēļ rodas dažādas problēmas, kas saistītas gan ar to autentiskumu, gan funkcionālo semantiku, reģionālo izplatību u.c.
Kā viena no senākās izcelsmes mātēm minēta Meža māte.
Latviešu Meža mātes funkcijas krievu folklorā pārņēmis ir vīriešu dzimtes meža gars. (Slāviem māšu kults nav tik labi saglabājies kā latviešiem, igauņiem un lībiešiem.)
Meža māte tautasdziesmās darbojas kā meža saimniece, sargātāja un kopēja. Meža māte ir pārzine ne tikai pār kokiem, krūmiem un citiem augiem, bet arī pār dzīvniekiem un putniem.
Gan zināja, Meža māte,
Kas katram piederēja:
Lāčam sieksta, briežam blīgzna,
Zaķam sīki žagariņi.
LD 2657

Šajā tautasdziesmā minētie dzīvnieki vairumā gadījumu tiek izcelti no pārējiem.
Vēlākajos laikos Meža māti mēdz aizstāt vīriešu kārtas dievība Meža tēvs un Dievs.
Visā Latvijas teritorijā pazīstama ir arī Vēja māte. Vēja māte šūpo cilvēku, meža zvēru un putnu bērnus. Lielā daļā tautasdziesmu Vēja mātei tiek lūgts nevējot, nepūst, neklabināt nama durvis un netraucēt miegā gulošos.
Ej gulēt, Vēja māte,
Neklabini nama durvis:
Mana veca māmulīte
Namā guļ launadziņu.
LD34050

Šādās tautasdziesmās arī atklājas Vēja mātes postošais raksturs. Vēja mātes varā ir nogremdēt laivu jūrā. Lielākajā daļā tekstu Vēja māte tiek lūgta pārtraukt pūšanu, lai cilvēki tiktu jūras malā.
Pasasēdi, Vēja māte,
Saus’ ozola zariņā:
Pilna laiviņ’ i piekāpa
Manu baltu bāleliņu.
LD 30831,1

Jūras māte pazīstama galvenokārt Kurzemes jūrmalā. Jūras māte minēta galvenokārt tautasdziesmās, tomēr sastopamas arī pasakas, kurās pieminēta Jūras māte.
Tautasdziesmās Jūras mātes galvenā funkcija ir gādāt par zvejniekiem, gādāt viņiem labus lomus.
Tautasdziesmās ir Jūras māte žāvē naudu, tādējādi atklādamās kā jūras bagātību saimniece.
Kas uzkūra uguntiņu
Uz pelēku akmentiņu?
- Jūrasmāte, žāvēdama
Savu zeltu sudrabiņu.
LD 30914,1

Es redzēju Jūras māti
Siekiem naudu mērojot;
Es tev lūdzu, Jūras māte,
Dod man sieka padibeni.
LD30911

Viena no vissenākajām un visbiežāk minētajām mātēm latviešu folklorā neapšaubāmi ir Veļu māte. E.Kokare Zemes māti un Kapu māti definē kā Veļu mātes funkcionālos sinonīmus. [Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.]
Veļu māte tautasdziesmās tēlota galvenokārt centienos ievilināt savā valstībā, piepulcināt savai saimei vēl kādu cilvēku. Saskarsmē ar citiem Veļu valsts iemītniekiem Veļu māte tēlota mazāk.
Tautasdziesmās Veļu mātei piedēvēts epitets viltniece, kas galvenokārt norāda uz tās iepriekšminētajiem centieniem. Lai pievilinātu potenciālos Veļu saimes locekļus, Veļu māte ieliek kapa dibenā medus podu vai medus plāceņus, arī maizes gabaliņu:
Veļu māte pievīluse
Manu vecu māmuliņu:
Ielikuse medus bļodu
Pašā dobes dibinā.
LD 27536,4

Nomiruša cilvēka veli pie kapu kalniņa sagaida Veļu māte, saņemdama par to kukuli, taču to var darīt arī citi veļi. Atnācējs tiek likts par sargu pie vārtiem.
Latviešu tautas tradīcijās pastāv priekšstats par veļu kāzām, ko svin jau sākot ar bēru dienas pusnakti, arī tad, kad reizē gan spīd saule, gan līst lietus. Par veļu kāzu rīkotāju tiek uzskatīta Veļu māte.
Lietiņš lij’, saule spīd:
Veļu māte kāzas dzēra.
Veļu bērni dancodami
Dzelzes kurpes noplēsuši.
LD27799

Veļu mātes izskats īpaši konkretizēts netiek. Minētas ir baltas sagšas un baltas drēbes vispār, kas vairāk vai mazāk apliecina, ka seniem latviešiem bēres nav saistījušās ar melnu krāsu.
Es redzēju Veļu māti
Pa vārtiem ienākot:
Baltu segu apsegusi,
Smilšu kurpes kājiņā.
Tdz 49479

Jaunākos laikos, rodoties jaunām reālijām, attīstoties saimniecībām, cilvēkiem urbanizējoties, rodas arī jaunas mātes, jaunas aizgādnes. Par jaunāku laiku mātēm raksta J.Kursīte [Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. R., 1999.]
Jaunāku laiku mātes ir tās, kuru vārds norāda kādu ģeogrāfisku vietu, par kuru šī māte gādā, piem., Rīgas māte.
Vēlākos laikos radušās arī tādas mātes kā Tabakas, Siļķu un Tirgus māte. Tās ir kultūras pasaules mātes.
J.Kursīte atsevišķi izdala mātes, kas apvieno kā jaunas, tā seniskas iezīmes. Šādas mātes sastopamas galvenokārt buramvārdos, un tās ir slimību un sērgu mātes, piem., Sirds, Kaulu, Krampju, Caurduru māte u.c.

Literatūra:
LD - Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava - Pēterburga, 1894 - 1915.
Tdz - Tautas dziesmas: Papildinājums K.Barona "Latvju dainām"/ Sakārt.P.Šmits. 1.-4.sēj., R., 1936-1939.
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.
Kursīte J. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. R., 1999.