Rakstot par Māru, autori nereti uzsver, ka Māra ir viens no komplicētākajiem tēliem latviešu mitoloģiskajā sistēmā. Māras interpretācijas ziņā lielākā daļa folkloras pētnieku ir sadalījušies divās daļās: vieni ir tie, kas uzskata, ka Māras tēla izcelsme skaidrojama ar dievmātes Marijas kultu un katoļu baznīcas ietekmi (L.Adamovičs, L.Bērziņš, K.Straubergs, P.Šmits, H.Biezais), citi savukārt noraida šo interpretāciju un ir vienoti uzskatā, ka Māra ir sena latviešu dieviete un tās nosaukums radies no senas indoeiropiešu saknes mr- (no šīs saknes arī latīņu mors, mortis, senslāvu мрыть un serbu смрт).
Māra ir vienīgā latviešu mitoloģiskā būtne, kura tiek saukta par svētu, taču vēl biežāk par mīļu. Lielākā daļā tautasdziesmu, kur Māra minēta kopā ar Dievu, radušās kristietības laikos.
Māras un Laimas funkcijas saplūst rūpēs par sievietes mūža labvēlīgu ritējumu un krustību ieražās. Māras rūpes lielākoties ir par jaunās mātes veselību.
Mīļa Māra dusmas tura
Uz jaunām sieviņām,
Kam tās gāja pliku galvu,
Ar basām kājiņām.
LD 1058

Līdzīgi Laimai arī Māra steidzas dzemdētājai palīgā vaļā izlaistiem matiem un basām kājām. Māras kā sieviešu aizgādnes funkcija skaidri redzama arī buramvārdos, īpaši dzemdību vārdos:
“Mīļā Māra, mīļā Māra,
Ģērbies zelta drēbītēs,
Atver vārtus, atver vārtus,
Nu brauc muižnieks, nu brauc muižnieks,
Lai var cauri izreizot.” (dzemdēšanas vārdi)
[Straubergs K. Latviešu buramie vārdi I. - Rīga, 1939., 394.lpp.]
Tautasdziesmās nereti norādīts, ka jaunām meitām un sievām jārūpējas par pirts takas tīrību. Ja taka nav izravēta, tad Māra dusmojas un nereti pati steidz to izravēt.
Es atradu mīļu Māru
Pirtes taku ravējam;
Es pametu visu darbu,
Teku, līdzu noravēt.
LTdz 22980

Pēc dzemdībām jaunās mātes ziedo dievībai par palīdzību un laba sekmēšanu:
Es vaicāju mīļu Māru:
Kādu velšu tu gribēji?
Vai aitiņu sprogainīti?
Vai vistiņu cekulīti?
- Ņem vistiņu cekulīti,
Lai palika sprogaitiņa,
Lai palika sprogaitiņa
Pādītei puškoties.
LTdz23084

Māra uzņemas rūpes arī par bāreņiem. Viņa palīdz bez mātes un tēva palikušai meitai pielocīt pūru, gādā, lai bārenei tautās līdzi ietu krietns ganāmpulks.
Kur tecēji, mīļa Māra,
Pilna sauja dzīpariņu?
- Sērdienīte saderēta,
Nerakstītas villainītes.
LD 5015

Māra darbojas arī saimnieciskajā sfērā, palīdzot sievietei rūpēties par ganāmpulku. Šī govju Māra funkciju ziņā saplūst ar govju Māršavu (Māršaviņu). Tās zoomorfiskais atveids ir zila vai melna čūska, vabole, arī balta vista.
Melna odze ietecēja
Manā govu laidarā.
Tā nebija melna odze,
Tā bij govju Māršaviņa.
LD 32446

Māra tiek piesaukta arī piena un sviesta buramvārdos.
“Mīļā Māra, eji tā cilvēka laidarā, nesi līdz deviņas slaucenes, pieslauc tās ar pienu, dodi labu krējumu un sviestu kā mālus. Aizdzeni tās raganas, pieķellē tām acis, lai tās vairs neredz tā cilvēka lopiņus.” (piena un sviesta vārdi).
[Straubergs K. Latviešu buramie vārdi I]

Kristietības priekšstatu saplūdums ar seno latviešu priekšstatiem Māras tēlā ir jūtams tautasdziesmās.
Kristī, Dievs, tautu zemi,
Tautu zeme nekristīta;
Kristī manu augumiņu
Svētas Māras baznīcā.
Ldz 45 105

Šī tautasdziesma radusies vēlākajos laikos un kristīgās ticības ietekme tajā ir nepārprotama. Tomēr visbiežāk vārdu savienojums Māras baznīca tautasdiesmās lietots saistībā ar pagāniskiem priekšstatiem. Nereti minēts kā Māra ar Dievu svētu rītu dodas uz baznīcu, Māras baznīcā tiek meklēts vārds bērnam, plaši izplatītajās tautasdziesmās par bēdās nomirušo puisi Māras baznīcā Dieva dēli vai dažkārt meitas atnes nolauztos zelta rožu zariņus utt.
Jaunas meitas, jauni puiši,
Metat kokus no celiņa:
Dieviņš brauca, mīļa Māra
Svētu rītu baznīcā.
LD33670

Līgo laiva uz ūdeņa,
Uz araja meitiņām;
Arajam skaistas meitas,
Zēģlišu audejiņas.
Viena vērpa, otra auda,
Trešā zīdu šķetinaja;
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kas to zīdu šķetinaja;
Ja nedosi to meitiņu,
Es nomiršu bēdiņās.
Kur jūs mani glabasieti,
Bēdiņās nomirušu?
-Tur mēs tevi glabasim,
Skaistā rožu dārziņā,
Skaistā rožu dārziņā
Apakš rožu saknitēm.
Tur uzauga kupla roze
Deviņāmi galotnēm.
Tur sanāca svētu rītu
Jaunas meitas puškķoties.
Laužat, meitas, ko lauzdamas,
Galotniti nelaužat.
Nolauž pašu galotniti,
Ietin zīdes nēzdogā,
Ietin zīdes nēzdogā,
Ienes Māŗas baznicā.
Māŗa prasa raudadama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
Rīgā pirku,naudu devu,
Vāczemē kaldinaju.
Kam jūs, meitas, melojiet.
Ta ir puiša dvēselite,
Ta ir puiša dvēselite,
Bēdiņās nomiruša.
LD 13250-30

Profesore J.Kursīte raksta: «Ja pieņemam, ka viena daļa tautasdziesmu vai teiku tekstos minēto Māras baznīcu bija Dievmātei Mairjai par godu sauktās, rodas jautājums, cik tādu baznīcu pastāvēja reāli. Ja šis vārds tiek minēts tautasdziesmās, tad tam vajadzēja būt bieži izplatītam arī ikdienā. Nevienā tautasdziesmā taču neatradīsim tādas reālijas kā Jēkaba vai Doma, vai Jāņa, Jēzus Kristus u.tml. baznīca.» [Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī. R., 1996, 279.lpp.]

Literatūra:
LD - Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava - Pēterburga, 1894 - 1915.
LTdz - Latviešu tautasdziesmas I-VI. R., 1979 - 1993.
Biezais H. Seno latviešu debesu dievu ģimene. R., 1998.
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.
Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī. R., 1996.
Straubergs K. Latviešu buramie vārdi I-II. R., 1939-1941.