Lietuvēns ir zemākās mitoloģijas būtne latviešu folklorā, kas naktīs moka lopus un cilvēkus. Ģenētiski visbiežāk sasitīts ar priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē mirušajiem, īpaši bērniem, kas nomiruši nekristīti. Tādējādi lietuvēns visbiežāk priekšstatīts maza bērna izskatā.

Lietuvēns cits nokas neesot, ka nozūmētu nekrustītu bērnu dvēseles. Pa naktim šīs dvēseles atiet miesās atpakaļ un tad moca un jādelē gan lopus, gan cilvēkus. Tādām nelaikā mirušām miesām tas esot jādara tādēļ, lai kapā neaizietu badā, jo tiklīdz kā esot izmocījuši kādu lopu, vai cilvēku, tad viņām atļaujot paēst, citādi nedabūjot. Bet ja pērkons iesperot tai vietā, kur tādas miesas paglabātas, tad dvēsele dabūnot mieru: ietiekot debesīs un miesai vairs neesot jāēd.
Reiz viens saimnieks uzsējis tādam zirgam, ko lietuvēns katru nakti jādelējis, izkaptis mugurā; citas izkaptis sējis krustiem, citas garniskis, bet asmiņus visām uz augšu. Rītā gājis zirgu raudzīt, zirgs bijis sauss, nebijis jādelēts, bet steliņģī atradis nogrieztas bērna rociņas. [1. Piočkalns Skrundā. LP, V, 81, 14.- LPT]

Grenču Jaunās muižas rijā metējs (mētātājs, rijkuris) reiz kurina svētā naktī rijas krāsni un apgulas uz rijas krāsns mūrīša. Uz reizi piedarba durvis pačīkst. Vīrs domā, ka meitas nākušas pēc skalu malkas (darvekšļiem) un tādēļ jokojas: «Nāciet, nāciet, šoreiz sausumus nedošu!» Te žvāks! Kaut kas uzgāžas vīram virsū. Viņš ķer ar vienu roku, ķeŗ ar otru - nogrābj mazu puiku. Tas bijis lietuvēns. Vīrs nu sabīstas un domā pilnā kaklā bļaut, bet puika noņēmis balsi. Beidzot tas saķeŗ no visa spēka un nosviež puiku uz plānu - žvāks! Mazais pazūd un vīram tūlīt balss atkal gadās. Tomēr no tā laika vīrs vairs neticis no lietuvēna vaļā. Otrā gadā viņš salīdzis citur par kalpu, jo domājis, ka tad nejēga viņu atstās, bet nekā. Beidzot kāds vecs sirmgalvis viņu pamācījis, lai raugot lietuvēnu nolādēt. Kādu nakti sācis arī lietuvēnu lādēt, lai pērkons nospeŗot, lai zibiņi sadragājot. Tā lādot lietuvēns atbildējis: «Ja tu būtu labi izkratījis vecās mājās čubmaišeli, tad tevim nebūtu bijis manis ko lādēt. Čubmaišeļa stūrī atbraucu līdz.»
Vīru nu lietuvēns gan atstājis, bet uzkritis atkal viņa govij. Kādu vakaru sieva gājusi ar savu zēnu govi sargāt: sieva paliek pie durvim un zēns pie govs. Te uz reizi lien pa kūts augšieni čabs! čabs! un nokrīt uz govs pusi žvāks! Govs tūlīt ieīdas un sāk kunkstēt. Te zēns ķer un sauc: «Māt, māt, noķēru mīkstu spalvainu!» Māte no bailēm noskrien uz istabu; zēns poš pakaļ: bet no tā laika lietuvēns nozudis. [1. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 186, 194. - LPT ]

Par lietuvēnu var kļūt arī nelaimīgā nāvē mirušo cilvēku dvēseles vai ļaunu cilvēku, burvju un raganu dvēseles, kuras pēc nāves dara visu ļauno, ko dzīves laikā cilvēks gribējis darīt vai darījis.

17513. Burvju un raganu gari nākuši par lietuvēniem un mocījušo lopus un dažreiz arī cilvēkus. [Etn. 1924. IV, 84. J. Siķēns, Vecumnieki. - LTT]

Lietuvēnu iedomājas kā mazu puiku ar rūtainām biksēm, kā piemīlīgu puiku, arī kā sarkanu vīriņu, pliku cilvēku, baltu vīrieti vai sievieti, ļaunu un bezveidīgu garu.
Folkloras tekstos teikts, ka no lietuvēna īpaši jāsargā tikko dzimuši, nekristīti bērni. Šādi bērni jāsargā ne tikai no lietuvēna, bet arī no citiem nelabvēlīgiem gariem, jo nekristīts bērns ir neaizsargāts pret ļaunumu.
Tāpat kā raganas un citas ļaunas būtnes, lietuvēns naktīs jādelē lopus, nodzenot tos līdz bezspēkam.

Pēc ļauna cilvēka miršanas, viņa gars ķeŗoties tūlīt pie tiem darbiem, kurus šis cilvēks dzīvs būdams bijis nodomājis darīt jeb arī darījis. Burvju un raganu gari nodarbojušies kā lietuvēni, kas mocījuši lopus, dažreiz arī cilvēkus. Esmu dzirdējis kādu saimnieci izsakāmies: «Lai Dievs žēlo, nu jau būs atkal pēdīgais posts, kamēr tiksim vaļā no nomirušās M.; dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebusi, un ja nu viņa to visu grib atdarīt, lai Dievs žēlo!» Reiz saimniece sacījusi uz kalpu sievām: «Vai ziniet ko, sievas? Šorīt iegājusi kūtī atradu, ka viena mana govs gluži slapja, kā no mārka izvilkta, un tad tāda gurdena, kā slima: ne ēd, ne gremo, nekā. Tūlīt jau domāju: nu labi nebūs, un jā - riktīgi - tagad dabonu zināt, ka vecā M. .. vakar vakarā nomirusi.» Šī pati saimniece uzsauc savam vīram, kas pusdienas laikā pārbrauc no meža mājā: «Ej, vīriņ, ej uz kūti nu jau viens lietuvēns pasaulē atkal vairāk - vakar vakarā nomirusi vecā M.. un izgājušā naktī tūlīt jau griezusies kā nelabais pa kūti. Uzvelc jau pie vienas reizes lietuvēna krustu deviņiem stūriem!» [8. J. Siķēns Vecumniekos. Etn. IV, 1894. LP, VII, I 436, 4. - LPT]

Minētie aizsarglīdzekļi pret lietuvēnu ir visai dažādi. Visbiežāk minētai un iedarbīgākais līdzeklis ir tā sauktais lietuvēna krusts - piecstaru zvaigzne. Uzvelkot šo zvaigzni uz ēkas durvīm, lietuvēns tur netiek iekšā.

Lai no lietuvēna tiktu vaļā, tad ārstēja šādi. Uzgrieza lopiem uz muguras (cilvēkam uz nagiem) trīs lietuvēna krustus. Ja tādu krustu uzgriežot uz kūts durvim vai stenderes, tad lietuvēns neejot iekšā. Reiz saimniekam zirgi slapji vien stāvējuši. Aizgājis pie burvja pēc padoma. Tas mācījis, lai ejot ap pusnakti ar sveci zirgus apskatīt. Labi. Redzējis divi zirņus pa zirga muguras virsu vāļājamies. Licis uguni klāt. Te saimniece sākusi brēkt: «Manas acis, manas acis!» un palikusi akla. Zirgi arī no tās reizes vairs nav svīduši. [6. Jaunpilī, Vidz. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 435, 6. - LPT]

Pret lietuvēna kaitniecību var līdzēt arī pīlādzis, kas ir plaši pazīstams latviešu tautas tradīcijās kā līdzeklis pret raganām un burvjiem. Piemēram, Jāņu naktī pīlādži jāsprauž pie ēkām, lai ļaunie gari tur netiktu iekšā. Tā arī šajā gadījumā. Ticējumos minēts, ka lietuvēns jāper ar pīlādža nūju, taču ir arī nedaudz sarežģītāki paņēmieni, kuros tiek izmantots pīlādzis:

17519. Ja kāds pareizi zinot, kā gars lietuvēns esot, tad šā to varot aizdzīt. Jāuzrakstot nomirušā burvja vai raganas vārds vai nu uz papīra vai drēbes, tad jāņemot sērmaukšas miets, jāizdurot kūts vidū mēslos caurums; tanī jāiesviežot uzrakstītais vārds, pēc tam miets jāuzdurot atkal virsū un kūts jāizkvēpinot ar nātrām. Ja nu tā paglabātais vārds esot tā paša lietuvēna, kas agrāk lopus mocījis, tad nākošā pusnaktī kūtī esot dzirdama vaidēšana un stenēšana, kas nākot no mieta apakšas. Lopi nu paliekot neaizskarti. [Etn IV, 84. J. Siķēns, Vecumnieki. - LTT]

Ticējumos minēts arī tāds interesants aizsargāšanās veids kā krusta pārmešana ar mēli.

17524. Ja moka lietuvēns, tad ar mēli jāpārmet krusts, vai atkal jāpakustina labās kājas lielais pirksts, tad lietuvēns vairs nemocīs. [M. Macpāne, Alsunga.- LTT]
17525. Kad kādu cilvēku lietuvēns mokot, tad par to esot ar mēli krusts jāmet. [J. Banāzis, Nīca. - LTT]
17526. Ja lietuvēns jāj zirgu, tad stallī uz zirga vajaga pakārt žagatu ar asti uz zemi un tik zemu, ka zirgs, asti svaidot, var žagatu aizkart. [F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198. - LTT]

No nekristīta bērna dvēseles, kas pārvērtusies par lietuvēnu, var tikt vaļā, bērnu nokristot un viņa kaulus aprokot. Nekristīta, miruša bērna dvēseles krustīšana ir vispārizplatīts paņēmiens ne tikai latviešu, bet arī krievu tradīcijās. Vietā, kur bērna gars spokojas vai arī tad, kad tas kā lietuvēns moka lopus vai cilvēkus, jāsaka: “Es tevi kristīju par ... (jānosauc kāds vārds)!” Un tikai pēc šī rituāla bērna gars atgūst mieru un dzīvos vairs netraucē.
Vieni no populārākajiem lietuvēna aizgaiņāšanas paņēmieniem, neapšaubāmi ir lūgšanu skaitīšana un pārkrustīšanās.
Tomēr ir vairāki mazāk pazīstami veidi, piem., kreisās kājas mazā vai lielā pirksta kustināšana laikā, kad moka lietuvēns, arī iegriešana ausī lopam, kuru moka lietuvēns u.c.

17539. Ja lietuvēns mokot, tad vajagot kustināt mazo pirkstiņu, tad tas aizejot. [H. Lindberga, Veselauska. - LTT]
17540. Ja uzbrūk lietuvēns, tad vajag kustināt kreisās kājas lielo pirkstu. [J. Pamplis, Garoza. - LTT]
17541. Ja nakti lietuvēns moca, tad vajaga kustināt kreisās kājas lielo pirkstu. [J. Pamplis, Garoza. - LTT]
17542. Kad naktī kādreiz guļot uzkrīt lietuvēns un spiež cilvēku, tad vajaga noskaitīt kādu lūgšanu un pakustināt kreisās kājas mazo pirkstiņu. [M. Freiberga, Talsi. - LTT]
17543. Lai aizdzītu lietuvēnu, tad vajag rādīt spieģeli. [H. Lindberga, Jaunrauna. - LTT]
17546. Lai lietuvēns nemocītu lopus, lopiem uz muguras jāuzsien biksas. [J. A. Jansons, Piņķi. - LTT]
17547. Kad mājas lopus lietuvēns (lietonis) jādelē, tad tādam lopiņam jāuzsien uz muguras nošauta vārna un lietuvēns atkāpsies. [O.Treimane, Jaunrumba. - LTT]
17548. Lietuvēns pa naktīm dīdot zirgus, un tie rītā esot slapji nomocīti. Tas esot kāds nelabs gars. Vajagot pie staļļu durim piesist pūci vai vanagu, tad lietuvēnc tur vais nenākot, jo tas no pūcēm un vanagiem bīstoties. [K. Skujiņš, Smiltene. - LTT]
17549. Kad lietuvēns lopus moca, tad tam lopam vajag iegriezt labajā ausī, tad lietuvēns vairs nenāks. [R. Bērziņš, Džūkste. - LTT]
17550. Ja lietuvēns moca, tad jāpaņem ar kreiso roku kāda čupiņa un jāieliek kaut kādā zaru caurumā. Otrā dienā, caur čupiņu skatoties, var redzēt, vai lietuvēns vīrietis vai sieviete. [A. L.Puškaitis. - LTT]

Literatūra:
LPT - Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. I-XV. R., 1925-1937.
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. I-IV. R., 1940-1941.
Straubergs K. Latviešu buramie vārdi II. R., 1941.