Laima ir cilvēku likteņa lēmēja un noteicēja latviešu mitoloģiskajos priekšstatos. Laimas vārds etimoloģija tiek atvasināta no verba laist saknes (J.Endzelīns). „Verba laist nozīme ‘radīt’ līdz ar nozīmi ‘piešķirt’ atspoguļojas mitoloģiskajā Laimē (Laimā). Šis vārds tautasdziesmās tieši saistīts ar verbu laist un tā atvasinājumiem: „Paldies devu Laimiņai, Ka lustīgu mani laide” (LD 5288), „Ai Laimiņ, laidējiņ” (LD 4961,1).” (Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca I. R., 1992.) Pēc citiem uzskatiem Laimas vārds tiek saistīts ar vārda lemt (lietuviski: lemti) sakni (A.Greims, V.Toporovs).
Lietuviešu mitoloģijā sieviešu kārtas dievībai Laimė ir vairāk vai mazāk identiskas funkcijas ar latviešu Laimu.
Laima blakus Dievam ir viena no svarīgākajām latviešu mitoloģiskajām būtnēm. Ar cilvēku Laima ir saistīta jau kopš tā dzimšanas, t. i., Laima lemj cilvēka likteni:
Laima mana viešņa nāca,
Kādu es tai krēslu cēlu?
Baltas vilnas grozu cēlu,
Lai mūžiņu vieglu lika.
LD 1197

Laima raud, mūžiņš raud,
Abi divi gauži raud.
Ko, Laimiņa, tu raudaji,
Pati mūža licejiņa?
LD 9259-1

Man Laimiņa mūžu lika,
Ābelē sēdedama:
Liek man augt kā liepiņu,
Kā ābeli noziedēt.
LD 1199-3

16331. Agrākos laikos, kas bērns piedzimis, tad nedēļniecei parādījusies Laimes māte un noteikusi, cik liels izaugs bērns (to viņa parādījusi ar roku). Arī citu laimi vai nelaimi Laimes māte pateikusi. [LTT, A. Aizsils, Kalsnava.]
Laima nosaka cilvēka izskatu, augumu un pat amatu. Īpašas rūpes Laima uzņemas par sievietēm, īpaši jaunām. Ar Laimas gādību meita atrodu savu dzīves draugu.
Šur man teica, tur man teica
Ļaudis miežu arajiņu.
Vēl jau pate nezinaju,
Kur Laimiņa audzinaja.
LD 8673-1

Laima ir kopā ar sievām, kad tām jādzemdē. Tautasdziesmās minēts, kā Laima atraisītiem matiem, basām kājām tek uz pirti dzemdētājai palīgā.
Vaj es viena mātes meita
Uz pirtiņu ceļu gāju:
I Laimiņa pakaļ gāja,
Plaši matus izlaiduse.
LD 1090

Nelaimīte kājas āva,
Dzīrās man līdzi nākt.
Nāc, Laimiņ, tu man līdzi,
Basajām kājiņām,
LD 1100

Pēc dzemdībām jaunā māte pirtī atstāj ziedu Laimai vai Mārai, kas viņu dzemdību laikā sargājusi.
Laima ir bāreņu un visu nelaimīgo aizgādne. Bez mātes palikušie bērni patvērumu meklē pie Laimas.
Laima darbojas arī lauksaimniecības sfērā, īpaši pie mājlopiem. Viņa sargā lopus pret burvjiem un raganām un cenšas atvairīt to potenciālo ļaunumu.

Sīkāk par Laimas funkcijām lasiet E. Kokares grāmatā „Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē” [R., 1999.]. Fragmentu lasiet šeit! J. Kursītes monogrāfijā „Latviešu folklora mītu spogulī” [R., 1996.] lasiet par triju likteņdievību (Laima-Dēkla-Kārta) savstarpējām attieksmēm, to pārvietošanās veidu, atrašanās vietu, raksturīgākajiem atribūtiem, ziedošanu un verbiem, kas lietoti tautasdziesmās kopā ar tām. Fragmentu par likteņdievību ārējo veidolu lasiet šeit!

Literatūra:
LD - Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava-Pēterburga, 1894-1915. www.dainuskapis.lv
LTT - Šmits P. Latviešu tautas ticējumi I-IV. R., 1940.-1941. www.ailab.lv/ticejumi
Biezais H. Seno latviešu debesu dievu ģimene. R., 1998.
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.
Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī. R., 1996.