Latviešu mitoloģijā Jumis (Jumeits, Jumiķis, Jumaleņis, Jumīts, Jumuļeņš, Juimis u. c.) ir druvu dievība, auglības veicinātājs. Pirmajos aprakstos par jumi saukti dubultaugi, t. i., kopā saaugušas vārpas, rieksti u. tml.
Jumja vārda etimoloģija sakņojas indoeiropiešu pirmvalodā. Visplašākais apraksts par Jumi un tā vārda etimoloģiju atrodams L. Neulandes grāmatā „Jumis senlatviešu reliģijā” [Rīga, 2001].
Ar Jumis saistīta labības novākšana, kā ietvaros norisinās Jumja ķeršana vai dzīšana. Pļaujai tuvojoties uz beigām, kopā sanāk ļaužu pulks ar barvedi, kas var būt gan saimniece, gan labākā pļāvēja, kas visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā. Neiztrūkstošs atribūts ir barvedes stebere (falla imitācija). Jumja ņemšanas aprakstos pierakstīti vairāki varianti, kā tas darāms. Dažos gadījumos uz lauka jau iepriekš tiek atstāts nenopļauts labības kušķītis, ko vēlāk sasien mezglā un uzliek tam virsū akmeni, citur šīs labības vārpas iepin vainagā un glabā klētī utt. Ticējumus par Jumi un Jumja ņemšanu lasiet P. Šmita apkopotajos „Latviešu tautas ticējumos”:
11991. Beidzot pļaut, runā par Jumja saņemšanu, parasti tā runā, kad beidz rudzus pļaut. Par Jumi saukuši pēdējo kūlīti, arī tieši pašu pēdējo sauju. Divas vārpas, kas saaugušas uz viena salma, arī saukuši par Jumi. Jauni ļaudis centušies atrast tādas saaugušas vārpas, tā esot zīme, ka tādas vārpas atradējs ātri apprecēsies. Par Jumi saukuši arī tos dzīvnieciņus, kas bēguši ārā no pēdējā bara. Arī tārpiņus un visādus vagulīšus, kas bijuši zem pēdējā kūļa, saukuši par Jumi. Beidzamo bara daļu pļāvuši steidzīgi no visām pusēm, lai Jumis neizbēgtu. Bieži no pēdējā bara bēg peles, vardes un citi kustoņi, tos tad arī saukuši par Jumi. Ja atrastais kukainītis bijis skaists, tad meitas teikušas, viņām būšot skaisti vīri. Ja saka: „Mēs jau sajēmām Jumi”, tad tas nozīmē, ka beiguši pļaut. [B. Eriņa, Latgale.-LPT]
11992. Pļaujas beigās lauka vidū atstāj nenopļautu mazu pauguriņu. Atstātos rudzos pļāvēji izravē visas nezāles, un saimnieks vai vecākais puisis vārpas sasien mezglā. Katrs pļāvējs izvēlas sev vienu stiebru un vēro, vai kādi sabaidīti kukainīši pa to nerāpuļo. Ja atrod kādu kukainīti, kas kāpj uz augšu un paslēpjas sasējumā, tad neprecējies apprecēsies, precēts dabūs kādu mājas lopu. Pēc šī kukainīša izskata vēro par nākamo līgavu jeb dabūjamo mājas lopu; pēc gaitas par gaidāmā notikuma ātrumu. Ja kukainītis drīz atgriežas, viss paliks bez pārmaiņām. Ja kukainītis nokāpj zemē, kas notiek ļoti reti, tad zīlētājam jāmirst. Pēc katras pļāvas beigšanas apsēstas un piemin Jumi, lai nākošā gadā nesāpētu mugura. Jumi izrauj, nes mājā, vai noliek pie statiem. Viņu paglabā klētī, tad rodas svētība, pilna klēts labības. [P. Retelis, Latvis, 1930. g. 21. aug.- LPT]
11993. Kas vosorys laikā rudzūs atrass div vuorpeņis vīnu vīt, itei pīzīmēj jam lobu un jaunu dzeivi un taipat lelu laimi. A kas atrass pīci vai seši vuorpeņis, tod itei pīzīmēj, ka jis dzeivuos uz šuo pasauļa koč laimeigi, bet par cik [tik] godu, cik ti atroda vuorpeņu vīnu vīt, jis miers zemī. [V. Podis, Rēzekne.-LPt]

Vislielākais publicētais pētījums par Jumi šobrīd ir L. Neulandes monogrāfija „Jumis senlatviešu reliģijā” [R., 2001.] Fragmentu no šīs grāmatas varat lasīt šeit!

Literatūra:
LPT - Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. R., 1925-1937.www.ailab.lv/pasakas
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.
Neulande L. Jumis senlatviešu reliģijā. R., 2001.
Līdeks O. Latviešu svētki. Latviešu svinamās dienas. R., 1940.