Krustības
Krustības ir cilvēka pirmais lielais gods, kad tiek dots vārds, kas apliecina viņa uzņemšanu ģimenes lokā. Vārds cilvēkam ir ļoti nozīmīgs viņa turpmākajā dzīvē, tāpēc jāatrod pareizais un atbilstošākais.
Vārds 'kristīt' ir aizguvums no senkrievu valodas, kā pamatā ir senslāvu vārds 'krusts', kas savukārt no senaugšvācu Christ 'Kristus'. Latviešu valodā šis vārds aizgūts līdz 12.gadsimtam, tas sastopams 16.gs. tekstos. Paralēli tiek lietota arī forma 'krustīt', kas atvasināta no vārda 'krusts'. Vārds 'krustības' arī ir atvasināts no vārda 'krusts', jo krustam ir liela nozīme krustību rituālos.
Laiks pirms dzemdībām tautas dziesmās saukts par sievu grūtajām, sūrajām dienām, arī par sievu dienām.
Sieva tiek salīdzināta ar viļņotu, piebriedušu rudzu lauku.
LTdz 22909
Luste, luste brālīšam,
Kad viļņo rudzu lauks;
Jo lustīgs bāleliņš,
Kad ražana līgaviņa.
Taču ne velti šis laiks saukts arī par grūtajām dienām.
LTdz 22910
Kas to manu līgaviņu
Ar pupām pārbaroj'?
Raud, galviņu saņēmuse,
Vēderiņu glaudīdam'.
Vispiemērotākā vieta bērna dzimšanai ir pirts, jo tā parasti bija novietota upes vai dīķa malā, nostāk no citām ēkām. Tā bija arī higiēniski vispiemērotākā vieta latviešu zemnieku sētā. Turklāt istabās parasti uzturējās daudz ļaužu, tādēļ tās dzemdībām nebija piemērotas.
Īpaša uzmanība tiek veltīta takai, kas ved uz pirti. Tautasdziesmas un ticējumi jaunām sievām īpaši piekodina, lai pirts taka būtu tīra un sakopta. Pirts taka jāravē un jākopj, lai Mārai un Laimai, kas ir dzemdētājas palīdzes, tāpat arī pašai dzemdētājai būtu droša iešana.
LTdz 22968
Jaunas sievas, jaunas meitas,
Ravējiet pirtes taku:
Ta Māriņa pretī tek
Ar basām kājiņām.
LTdz 22973
Protiet kaunu, jaunas meitas,
Metiet zarus no celiņa:
Dieviņš jāja, Laimīt' brauca,
Pakrīt Laimes kumeliņš.
Par pirts nekopšanu Māra dusmojas:
LTdz 22978
Mīļā Māra dusmas tur
Uz jaunām sieviņām,
Kam neslauka pirtes taku,
Netur šķīstu ūdentiņ'.
Pirts takas malā aug vai tiek iestādīta ābele vai liepa. Šiem diviem kokiem ir dziļi simboliska nozīme latviešu folklorā. Tie simbolizē sievietes mūža gaitu.
Seno latviešu dievībām Mārai un Laimai ir liela loma gan grūtniecības periodā, gan dzemdībās. Dainās pirts tiek saukta par Māras vai Laimas pirti, jo viņas abas ir klāt šajā svarīgajā brīdi.
Lai dzemdības būtu vieglas, jāiet vaļā palaistiem matiem, pogām jābūt atpogātām, mājās tiek atslēgtas visas durvis, atdarītas atvilknes, atvērti vāki. Šo priekšnosacījumu vieglām dzemdībām min kā tautas dziesmas, tā ticējumi.
LTdz 23047
Steidzies Dēkla, steidzies, Laima,
Pirtī mana līgaviņa,
Pirtī mana līgaviņa
Sēd matiņus izlaiduse,
Sēd matiņus izlaiduse,
Sviedru kreklis mugurā.
Dzemdētājai attaisīja visas pogas, atpina matus, atslēdza arī skapi vaļā, lai dzemdēšana būtu viegla. (M.Dandēns un J.Upīte, Gatarta.) (Ticējumi ņemti no Šmita P. "Latviešu tautas ticējumi" 1940-1941)
Dzemdētāja atpina matus, lai būtu liegāka dzemdēšana. (Retlings un Fr. Reķis, Renda.)
Dzemdētājai jāapvelk vīra krekls, tad esot vieglāka dzemdēšana.(M.Dandēns un J.Upīte, Gatarta.)
Grūtā dzemdēšanā sievietei atpin matus un atraisa drēbēs visus mezglus.(K.Jansons, Plāņi.)
Ja sieviete dzemdē, tad attaisa visas durvis, lādes atvilktnēs u.t.t., lai nebūtu šķēršļu. (Mackēviča-Saulīte, Preiļi.)
Grūtā dzemdēšanā jāattaisa durvis, skapji, šķirsti u.t.t. (K.Jansons, Plāņi.)
Uz pirti iet basām kājām ne tikai dzemdētāja, bet arī Māra un Laima.
LTdz 23020
Kas Māriņu mīļi lūdza,
Tam Māriņa basa tek;
Kas Māriņu dzedri lūdza,
Aun kājiņas domādama.
Veicot dažādas darbības dzemdību laikā, var veicināt dažādas īpašības bērniņam, piemēram, nevajag skaļi kliegt, tad bērns būs kluss. Tāpat arī, ja dzemdējot gultā ieliek cirvi, tad piedzimušais bērns būs puika.
Pirms un pēc dzemdībām sieva pirtī ziedo Mārai un Laimai, izlūdzoties labvēlīgas dzemdības un pateicībā par vieglajām dzemdībām.
LTdz 23083
Es savai Laimiņai
Lielcekula vistu kāvu,
Kā tā man palīdzēja
Grūtajās dieniņās.
LTdz 23081
Iziedama Mārai devu
Dzīparotu prievitiņu:
Ņem par ziedu, mīļa Māra,
Pirmo pādes dāvaniņu.
Pēc bērna piedzimšanas māti un jaundzimušo apciemo radinieces un kaimiņienes. Raudzībās ejot, vienmēr ņēma līdzi kādu kukuli, ar ko varētu pacienāt vājinieci. Dažreiz sievas ilgāku laiku uzturējās pie vājinieces un palīdzēja sakopt viņai māju.
LTdz 23303
Upīte tecēja,
Ziediņi bira;
Nāk mana tēvmāsa,
Ar kukulīti.
Pēc raudzībām seko pirtīžas, kad laiku pēc dzemdībām māte iet pirtī mazgāties kopā ar bērnu, pēc tam seko mielasts. Pirtīžu nozīme ir veicināt bērna veselību, labklājību un arī novērst ļaunumu no mātes un bērna. Pirts šajā reizē tiek kurināta īpaši. Vecā māte aizbāž visus pirts lodziņus un šķirbiņas, tad izskaita malkas pagales pa pāriem. Pirmajai pagalei klāt liek pīlādža zaru un ozola pagali, ja bērns ir puika, vai liepas pagali, ja bērns ir meitene. Mazgājamais ūdens jāsmeļ tekošā upītē.
LTdz 23315
Man' man māmiņa pirtie pēra,
Paltie smēla ūdentiņu;
Labāk būtu pasmaluse
Takošā upītē.
Ziedam kauj vistu.
Pavaicāju mīļo Māru,
Ko es kaušu piertīšām?
Vai aitiņu sprogainīti?
Vai vistiņu cekulīti?
Ņem vistiņu cekulīti,
Lai palika sprogaitiņa,
Lai palika sprogaitiņa
Pādītei puškoties.
Pirtīžās piedalās tikai sievietes, kas palīdz mātei un jaundzimušajam nomazgāties un nopērties. Uz pirti ņem līdzi ēdamo un dzeramo.
Krustāmajam bērnam pādei vajadzēja izraudzīties kūmas. Kūmu skaits var būt dažāds: trīs, pieci, septiņi vai deviņi. Puisēnam vajadzēja divus krusttēvus un vienu krustmāti, bet meitenei - vienu krusttēvu un divas krustmātes. Kūmas bija jāizraugās vecākiem ar īpašu apdomību, jo bērns uzaugot pēc kūmu līdzības. Tādēļ aicināja ne tikai labus un kārtīgus, bet arī bagātus cilvēkus.
LTdz 233336
Es kūmeņus izlasēju
Sprūgainim matenim,
Lai ir munam bērneņam
Sprūgaineiši vucineni.
LTdz 233381
Kūmās iedama,
Rozīti stādu,
Lai mana pādīte
Kā roze zied.
Dažādas analoģiskas darbības var ietekmēt bērna likteni un gaitas.
LTdz 233390
Kūmās iedama,
Audu, vērpu, ravēju,
Lai mana pādīte
Visu darbu darītāja.
Krustmāte, nesdama bērnu uz kristīšanu, nedrīkst runāt, lai bērns augtu smuks un daiļš. (A. Salmāns, Balvi.)
Bērna krustmāte (kristību dienā) nedrīkst liet uz celiņa nekādus netīrumus, jo citādi viņas krustbērns ir visu mūžu netīrs. (J. Pamplis, Garoza.)
Tādiem krusttēviem, kas ir krogus brāļi, nevajaga krustbērnus dot, jo tad tie būs tādi pat. (A. Bērziņa, Aloja.)
Ja puisim pirmais krustdēls, tad paliks vecpuisī, bet ja meitene, tad drīz apprecēsies. (E. Vēvere, Ļaudona.)
Krusttēvam ķešā krustubās daudz naudas jāņem līdza, lai bērns ir bagāts. (K. Jansons, Plāņi.)
Krusttēvam savam krusta bērnam sudraba rublis jādāvina, ar ko bērnam vēlāk zobiņi jāapspaida, lai bērnam stipri zobi izaug. (K. Jansons, Plāņi.)
Sieviete nevar pirmo reizi būt par krustmāti meitenei un vīrietis puisēnam, jo tad pāde nevarot ātri apprecēties. Sievietes stāvoklī arī kūmās negāja, jo tad krustbērnam gaidāma grūta dzīve.
Tautasdziesmās nav norādīts, kad tieši rīkotas krustības. Tomēr paražu aprakstos sastopamies ar bērna krustīšanu devītajā dienā pēc dzimšanas.
Senāk bērnu kristīja devītā dienā pēc dzimšanas, tas bija tēvu - tēvu likums, ko allaž ievēroja, ja tikai bērna veselība to atļāva. Bet ar laiku iecienīja, lai bērnu kristītu mācītājs baznīcā kādā nākamā svētdienā. (M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.)
Kristību ceremoniju vadīja kūmas. Tās pārstāvēja bērnu ne tikai krustībās, bet arī bērna turpmākajā dzīvē. Bērnam visbiežāk dots kādas kūmas vārds.
Krustību dalībnieki krustību dienā sabrauc jau no paša rīta. Visi ir grezni ģērbušies. Kūmas cenšas ģērbties kupli, lai pādei kupla dzīve.
LTdz 233401
Kūmās iedama,
Pakupli ģērbos,
Lai mana pādīte
Pakupli auga.
Viesi sastājas ap galdu cieši kopā, lai pādei augtu cieši un skaisti zobi. Visi cenšas paēst ātri, lai bērns būtu čakls. Pirms pādi ved uz baznīcu, to sapoš. Bērna autiņos parasti iesējuši trīs lietas: maizi, sāli un naudu, lai viņam dzīvē nebūtu jācieš trūkums. Vēlāk sāls vietā sējuši kādu grāmatas lapu, lai bērns būtu gudrs. Krustību apģērbu pādei gādāja krustmātes. Kopā ar izgreznoto pādi krustmātes devās meklēt tam vārdu baznīcā. Bērna tēvs un māte pie krustīšanas klāt nedrīkstēja būt.
Kad ved baznīcā kristīt bērnus, tad kūmas nedrīkst šņūkt degunu vai spļaut; tad bērnam pastāvīgi tecēs deguns. (J. Atteka, Nīca.)
Kad krustmāte ar kristāmo bērnu iet baznīcā, tad tai ar roku jārauga paduse, tā jāizslauka un tad roka jānopurina uz kristāmo bērnu, it kā lai kas no rokas kristu nost, tad bērnam nekādas knipas (slimības) nesitoties. (M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.)
Nesot bērnu uz baznīcu kristīt, krustmātei jāizejot pa durvīm pirmai un pašai tās jāattaisot un jāaiztaisot, tad bērns esot patstāvīgs. (A. Vaskis, Tukums.)
Kad meiteni ved uz baznīcu kristīt, tad krusttēvam tā jāienes baznīcā, lai meiteni pieaugušu drīz izprecētu. (P. Zeltiņa, Rīga.)
Bērnu baznīcā ienesot un durvis aiztaisot, durvju kliņķis stipri jāaizsit un turklāt vēl jāpiespiež, un bērns baznīcā jāraudina, lai ļaudis viņā nobrīnās, tad bērns esot nevien svabads no slimībām, bet arī mierīgs, neraudot. (M. Dandēns un J.Upīte, Gatarta.)
Krustību svinīgākā daļa ir kristībnieku sagaidīšana. No baznīcas pārbraukušas, kūmas iet dziedādami istabā un pāriet tai trīsreiz pāri. Bērna vārdu nevienam sētā neizpauda, kamēr nebija ar visu bērnu tikuši istabā, citādi, zinot bērna vārdu, var tam ļaunu nodarīt.
Pirmās krustību dienas pievakarē sākusies pādes dīdīšana jeb dancināšana. Tā ir kūmu deja ar simbolisku nozīmi, viena no centrālajām ieražām krustībās. Meiteni ietina izrakstītā villainē, lika vainagu, šūtas kurpes, baltas zeķes; puisēnam lika caunu cepuri.
LTdz 23660
Vīkšati, ģērbjati
Pādīti manu,
Nu iešu plānā
Pādīti dīdīt.
Dīdīšana sākas ar aicinājumu kūmām nākt pādi dancināt. Katra kūma ņēma līdzi kādu priekšmetu, dancinot pādi, tā izteica vēlējumu un līdz paņemtā priekšmeta nozīmi.
LTdz 23739
Es, pādīti dīdīdama,
Galvā liku vaiņadziņu,
Lai augdama krustameita
Valkā godam vaiņadziņu.
23738
Es, pādīti dīdīdama,
Naudu bāzu kabatā,
Lai man pādīte
Bagāta aug.
Kūmas sastājas aplī un pādi dod no rokas rokā. Rindas galā stāv krustmāte, kas nodod pādi atpakaļ mātei.
LTdz 23740
Sklidi, sklidi, pādīte,
No manu roku,
No manu roku
Citu kūmu rokās.
Beidzot pādi dancināt, visas sievietes sagāja istabas vidū un, alus krūzi paņēmušas, katra pēc kārtas dzērusi uz pādes veselību. Kad visas bija padzērušas, tad apgāzušas krūzi ar alu istabas vidū sacīdamas: "Apgāž, apgāž, satek, satek!"
Ar pādes dīdīšanu beidzās pirmā krustību diena. Nākamajā dienā pādei kāra šūpuli.
Par šūpuļa kāršanu atbildīgs ir krusttēvs. Viņš kopā ar dažiem puišiem dodas uz kādu jau nolūkotu vietu šūpulim līksti meklēt.
LTdz 23795
Braucame, kūminas,
Pa zaļu birzi,
Cirtīsim pādīti
Līkstošu kārti,
Cīkstošu, līkstošu,
Bet nelūstošu.
Līksti vienmēr cērt kalnā, ne ielejā vai purva malā, lai pāde izaugtu braša un liela. Meitenei izvēlējās liepas līksti, puisēnam - ozola.
LTdz 23805
Pavaicāju māmiņai,
Kāda koka līksti cirst;
Ja meitiņa, tad liepiņas,
Ja dēliņš, tad ozola.
Līksti nocirtis, krusttēvs iesit ar cirvja kātu naudas gabalu celmā. Bez īstās līkstes nocirta vēl divas citas, kuras nedaudz aizcirta, lai viegli varētu pārlauzt. Kad aizcirsto kārti nes istabā, citi krustībnieki sāk to pelt, mēģina lauzt un pārlauž. Ar nākamo izdara tāpat; bet trešā ir īstā. Ir arī citas kārts ciršanas un mājās vešanas tradīcijas:
Pirmodien pēc brokasta brauc kūmi mežā kārti cirst. Kāds no visiem pārģērbjas par mežsargu un dodas mežā papriekšu, cirtējus ķīlāt, noķīlātie izpērkas ar brandvīnu un uzkožamo; pēc tam visi mierīgi dziedādami cērt kārti, katrs pa trīs reizes. Nocirtuši kārti, pāršķeļ celmu un šķēlumā iesit vērdiņu, notīra tad kārti no zariem un mizas un visādi rotuļodamies dodas tad mājās. Mājinieki, ieraudzījuši kūmas piebraucam ar kārti, aizbultē visas durvis un logus un nelaiž iekšā, kamēr kāds nodevējs neparāda vai nepataisa kādu šķirbu, pa kuru pēdīgi izdodas iestumt kārti istabā. Tad kārti piesien ar jaunu striķi pie griestiem un piestiprina pie tās šūpoli. (S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11. )
Par šūpuļa iekārtošanu - cisu likšanu, palagu un segu klāšanu, šūpuļa izgreznošanu - rūpējās krustmāte.
Svarīga ir arī vietas izraudzīšana šūpulim. Tai jābūt siltai un labai. Šajā ziņā vissliktāk klājās kalpiem, jo viņu bērna šūpuli nācās kārt tur, kur saimnieks ierādīja. Visjaukākā vieta šūpulim ir pie loga saulītē, arī istabas dibenā.
LTdz 23824
Kar, māmiņa, šūpulīti,
Kar pie loga saulītē,
Lai es augu daiļa meita,
Daiļa darba darītāja.
LTdz 23831
Nekar manim, māmulina,
Pie durvimi šūpuliti;
Kar istubas dibenā,
Lai es augu bajārīnis,
Lai es augu bajārinis,
Ko meitinas dalijas.
Ieliekot bērnu šūpulī, kūmas to apdāvināja. Visvairāk tika dāvināti apģērba gabali un nauda. Negods bija dāvināt kaut ko aizlienētu. Katrs centās ar dziesmu palīdzību panākt, lai pādei tiktu veltīts pēc iespējas vairāk naudas. Skopuļi tika apdziedāti.
LTdz 24127
Jānīt, krusttēv,
Dalderu mesti!
Kad es būtu krustu māte,
Trīs dalderu nežēlotu.
Ar dziesmām nereti tiek norādīti naudas izlietošanas mērķi.
LTdz 24180
Metata, metata,
Vajaga, vajaga
Mūsu māsiņai
Šūpuļa naudas!
LTdz 24200
Metat, kūmas, tai pādītij
Dižu naudas gabalīnu:
Tas tēvam pirmais dēls,
Lai perk dargu kumelīnu!
Krustību noslēgumā jaunā māte kūmām sadāvina zeķes, cimdus, jostas un prievītes. Atvadoties kūmas ar vairākām izdarībām vēl sētai un tās iedzīvotājiem laimi un labklājību. Viena no šādām izdarībām ir nātru izmīšana, ko veic dziedot, pagalmā. Citā vietā kūmas svētības veicināšanai ienes istabā bērzu.
Nākamais gods, ko svin pēc krustībām ir atšķirības. Par atšķirībām saukta rituāla ieraža, kad māte bērnu šķir no krūts. Tautasdziesmas min divējādu šķiršanu no mātes: "Vienu šķīra sīku, mazu, Otru lielu izaugušu".
Atšķirībās ielūdz radiniekus un sievas, kuras palīdzējušas dzemdībās un pēc tām bērnu kopt un uzraudzīt. Pēc atšķirībām pirmo reizi bērnam auj kājas.
Stingri tika ievērots laiks, kad nedrīkstēja atšķirt. Tas bija laiks ap pavasari, kad putni taisa ligzdas, un rudeni, kad aitas sāk tecēties. Nešķīra arī sējamā un mēslu vedamā laikā, sūnu mēnesī, izvēloties šķiršanai parasti jauna mēneša sākumu.
Literatūra:
Adamovičs L. Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā. - Rīga, 1937
Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas I. - Pēterburga, 1904.
Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. - Rīga, 1933.
Latviešu tautasdziesmas VI - Zinatne, Riga, 1993.
Straubergs K. Pār deviņi novadiņi. - Rīga, 1995
Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. - Rīga, 1940-1941.
| 