Vispārīgas ziņas

Ziemsvētku ēdieni

Masku gājieni

Bluķa velšana

Ziemsvētki E.Virzas "Sraumēnos"

Ziemsvētki J.Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā"

Ziemassvētki ir viens no svarīgākajiem posmiem gada apritē, nozīmīgs rituāls, kam jānodrošina labklājība un saskanīga visu turpmāko darbu gaita, krāšņs mirklis ziemas vienmuļajā dienu ritējumā, un tāpēc jo vairāk gaidīts.
Lielie gada darbi ir padarīt - raža novākta, graudi izkulti un sabērti apcirkņos, rāmi un nesteidzīgi rit dienas, kurās dzīvību ienes tikai vakarēšana, kur darbs ir ne tikai rokām - vērpjot, aužot, adot, virves vijot, pakulas sukājot un koka darbus darot, bet arī galvai, prātam. Tas ir visbrīvākais laiks, kad var nodoties nostāstu un pasaku stāstīšanai, mīklu minēšanai, dziedāšanai. Tā ir arī latviešu bērna pirmā skola, te ir ko klausīties, vērā likt un prātā paturēt. Tādos vakaros dažai jaunai meitai pietinās pilni dziesmu kamoli.
Ziemassvētki iekļaujas senajā pirmskristītības agrāro kultu ciklā un tiek svinēti ziemas saulgriežu laika ap 23.decembri, kad diena ir visīsākā, bet nakts sasniegusi savu maksimālo garumu, kad saule iegriežas uz pavasara pusi.
Līdzās Ziemassvētku nosaukumam dažviet sastopams arī cits, kas attiecināms uz pirmo svētku vakaru un nakti, prot, Bluķa vakars, ķūķu (ķoču, kūķu, ķūcu) vakars. Nosaukums 'Bluķa vakars' atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu, bet 'ķūķu vakars' - par tikpat senu rituālu Ziemassvētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. Taču dainās vairs tikpat kā nav saglabājušies šie senie nosaukumi, tās min vairs tikai Ziemassvētkus.

Ejiet, bērni, skatīties,
Kas pa namu rībināja:
Ziemassvētki namu slauka,
Visus traukus cilādami.
LFK 49, 1905 Rīga

Sen domāju, nu redzēju
Ziemassvētku kumeliņu:
Līdz zemītei baltas krēpes,
Pinkaināmi kājiņām.
LFK 1722, 4069 Asīte

Cik tad īsti dienas svinēja Ziemassvētkus? Vai bija "Ziemassvētki trīs bāliņi: vai varbūt tomēr četri? Tautasdziesmās ir minētas trīs Ziemassvētku dienas, retāk atrodamas norādes, ka būtu bijusi ceturtā svētku diena.

Ziemassvētki četri brāļi,
Pastaliņu staigātāju;
Kad noplīsa pastaliņas,
Tad ar kārklu vīzītēm.
LFK 758, 321 Dzelzava

Arī ticējumos ir norādes, turklāt krietni vairāk nekā dainās, par ceturtās Ziemassvētku dienas svinēšanu, jo tad vilks nenesot aitas un citus lopus. Preiļos ceturtā diena saukta par vilku dienu.
Zināmu skaidrību par to, kas varēja būt ceturtā Ziemassvētku diena, iegūstam, ja atceramies, kuras dienas nedēļā visa gada garumā tika svētītas, t.i., kad nav bijis brīv strādāt. Tā vispirms ir svētdiena, tas ir svētvakars (t.i., sestdienas vakars, vakars no sestdienas uz svētdienu, tāpēc svētvakars) un tas ir arī piektvakars (t.i., ceturtdienas vakars, vakars no ceturtdienas uz piektdienu, tāpēc piektvakars). Šajā pasvētdienā jeb piektvakarā nedrīkstēja nekādus lielus darbus darīt, jo īpaši vērpt; tā esot "meitiešu īstā svētdiena", kā mēdza sacīt Suntažos un Kastrānē.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Kad druvās pabeigti ražas novākšanas darbi, kad rijās pēdēji graudi nokulti un novietoti apcirkņos, tad klāt ir svētki, kas lai daudzinātu pagājušā gada pūliņus un grūtumus, lai slavētu druvu auglību un ražu, lai sveiktu saules gaismas un siltuma atgriešanos dabā. Pavisam savādāka ir bijusi Ziemas svētku svinēšana seno latviešu sētā kā tagad.
Senā latvieša sētā neredzam tradicionālās Ziemas svētku eglītes. Nav arī tur Ziemas svētku vecīša. Un ja tagad mēs Ziemas svētkus svinam kā miera un klusuma svētkus, tad senajam latvietim tie bija līksmības un prieka pilni svētki. To, starp citu, apliecina arī Kurzemes superintendants Keinhorns XVII.g.s. savā darbā: "Reformatio gentis letticae": "Šais svētkos dienas un naktis viņi (latvieši) pavada dziesmās un dejās." Tāpat arī daudzas mūsu tautas dziesmas piemin līksmību šais svētkos:

Ziemas svētkus gaidīdams,
Lastēm daru alutiņu:
Ziemas svētku trīs naksniņas,
Visas grib līksmoties.
LD 33301

Bagātība un pilnība valda šais svētkos. Tāpēc arī tautas tradīcijas tos bieži dēvē par "bagātiem", jo tad netrūkst raksturīgo Ziemas svētku ēdienu un dzērienu. Tāpatkā citos svētkos, arī Ziemas svētkos mūsu senči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Lielākais pārsteigums attiecībā uz gadskārtas svētkiem, kādi tiek atklājas Saules dainās, ir tas, ka nav nevienas pašas saules dainas, kur būtu minēti Ziemsvētki, seni ziemas saulgriežu svētki. Tas ir pilnīgā pretstatā ar vasaras saulgriežiem, par kuriem, kā tikko redzējām ir plašs dziesmu klāsts Saules dainās un vēl daudz plašāks dainās vispār. Ziemsvētki dainās vispār ir nesalīdzināmi mazāk apdziedāti par Jāņiem, kas atstāj iespaidu, ka ziemass saulgrieži nekad nav latviešiem bijuši tikpat nozīmīgi kā vasaras. Tas sakrīt ar jau 1824.gadā "Latviešu Avīzēs" publicēto slēdzienu, ka "Jāņa diena esot latviešiem svētāka diena nekā Ziemas svētki" (Šmits, II, 1940, Nr.11476). varētu minēt, ka Ziemsvētki, varbūt agrāk par visiem citiem gadskārtas svētkiem, ir sevī uzsūkuši kristietības elementus. Šādai hipotēzei tomēr pretī runā apstāklis, ka lielais vairums saglabāto Ziemsvētku dziesmu ir ar izteikti pirmskristīgu saturu. Cits iespējams izskaidrojums te varētu būt laika apstākļi, kas ziemas vidū nav labvēlīgi svinēšanai ārā lielos ļaužu pulkos, kā arī lauku sētu iekštelpu šaurība, kas neļāva vienā laikā uzņemt pārāk daudz budēļu vai citu kaimiņu. Jāņos, turpretim, ļaudis varēja sanākt lielos pulkos, un bija iespējams dziesmas dzirdēt visu nakti no daudzām dažādām mutēm. Katrā ziņā atliek tikai konstatēt, ka dainās nav zīmju par to, ka Ziemsvētki tautas apziņā būtu izjusti kā saistīti ar saules gadskārtējām gaitām.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.

Ziemassvētkus pazinušas visas Eiropas tautas jau sen pirms kristietības. Ziemassvētki, kā jau rāda pats nosaukums, ir seni zemkopju ieražu svētki, kas svinēti, sākot ar 20.decembri, trīs dieniņas, trīs naksniņas, citviet pat nedēļu. Tas ir laiks, kad Saule atgriežas. Tāpēc arī Ziemassvētki ir latviešu iemīļotākie gadskārtu svētki pēc Jāņiem. Tos svinējuši un svin visos mūsu novados. Taču diezgan atšķirīgi.
Ziemassvētki latviešiem allaž bijuši un būs auglības, cerības un gaismas svētki. No Saules, gaismas labvēlības taču atkarīga visa dzīve uz zemes. Tas ir jaunas dzīvības sākuma laiks, kurā notiek daudz maģisku rituālu. Sendienās maģija aptvēra katru mīļu dienu, taču vēlāk izvirzījās īpaši burvības laiki - gadskārtu svētki. Te ir sākuma maģijas rituāli, jo - kā sākumā darīsi, tā vēlāk būs. Svinot Ziemassvētkus, vienmēr jāpatur prātā šo galveno rituālu iedaba, jebšu citādi zūd jebkāda jēga un saturs latviskiem Ziemassvētkiem. Citādi tās būs tikai svešu tautu atnestas tradīcijas.

Ziemassvētki, Liela diena-
Tie Dievami dārgi laiki.
Ziemassvētki bluķi vilka,
Liela diena šūpli kāra.

Stalte Helmī Ziemassvētki bluķi vilka...- Latviešu tautas dzīvesziņa 5/Rīga, 1993.

Auglības rītiem beidzot bij veltītas arī ziemas vidus svinības, kas notika laikam gan pāri nedēļas vēlāk nekā tagadēji Ziemsvētki, jo ziemeļgermāņi vēl tagad ziemas vidu noteic drusku priekš janvāŗa vidus. Uzskati, ka ziema un tās notikumu un parādību secība stāv sakarā ar vasaras dabas dzīvi un darbu gaitu, pamudināja it īpaši šai liktenīgajā laikā, kas atbilda vasaras vidus svētkiem, izdarīt dažādus vērojumus un zīlējumus par nākamās vasaras lauku un lopu ražu, kā arī izmēģināt ļaunuma atvairīšanas rītus. Tiem pieskaitāms arī vilku mēnesī notiekošais kazas ziedojums vilkam krustceļos, ko piemin P.Einhorns (S.r.l. II, 621.lpp). bet it īpaši atzīmējama bagātīga ēšana un dzeršana un priecīga dejošana šais svētkos, ko Einhorns nosauc par "bezkaunīgi nejēdzīgiem svētkiem ar dejošanu, lēkāšanu, dziedāšanu un negantu kliegšanu, arī rīšanu un plītēšanu, ejot no mājas uz māju tādā negantā un izlaistā kārtā un tā vadot to nakti". Šis tēlojums atgādina pēdējā goda posmu pēc apbedīšanas, un patiesi šiem ziemas vidus svētkiem būs arī bijis līdzīgs uzdevums, ar ko saskan zināmā mērā arī seno ziemeļģermāņu Jul-svētku raksturs. Īpaši duŗas acīs, ka latviešu ziemas vidus dzīrēs mājas ļaudis mielojas un uzdzīvo ar pienākušiem ciemiņiem "danča bērniem", kāpēc arī svētku vakaru saukuši par danču vakaru. Piekrauto galdu bagātība, dzīŗu pārpilnība un kustību rosība ir dzīvības un auglības spēka kāpinājums un tā svētīgas darbības garantija. Dažādu ēdienu starpā vēl īpaši uzsvērta "dzīva labībiņa" (LD 33299, - 300), t.i. grūdenis ar pupām, zirņiem un cūkas šņukuriņu. Ziemassvētkus vispār daudzina par bagātiem. Sava loma bijusi Ziemassvētku galdā īpašam lielam svētku kukulim un alus kausam (Latv.Avīzes 1854, Nr.11).
Tagadējās tautas dziesmas daudzina dieva ierašanos Ziemsvētkos, bet viņš gan lāgā neiederas visā šai burzmā un nemierā, tāpat arī klusums, ko tautas dziesmas prasa uz viņa atnākšanu. Dieva nostādīšana ķekatnieku rindas priekšgalā liekas jau vēlākas mītoloģijas attīstības, pat izvirtības pazīme. Latviešu ticējumos līdzās Ziemsvētku ķekatniekiem, budeļiem, danča bērniem u.t.t. minēti arī "miežvilki". Tāpēc arī auglības garu pacienāšana būs uzskatāma par vienu no senlatviešu ziemas vidus dzīŗu uzdevumiem. Maskotie ķekatnieki imitēja viņus. Ciktāl šos Zemesmātes palīgspēkus identificēja ar veļu valsts iemītniekiem, ir jau cits jautājums. Bruņenieks uzskata to par pierādītu un, katēgoriski noliedz to piederību saules kultam, - bet viņa apgalvojumi vienpusīgi pārspīlēti. Ķekatniekus gan apzīmē par vecīšiem Vidzemes jūrmalā, senajos lībiešu apgabalos; Palsmanī attēlo arī veļus citu masku starpā. Bet šis konstatējums neatļauj vēl visus ķekatniekus nostādīt par veļu valsts spēkiem, kas šais laikmetos top darbīgi. Veļu divkosīgais stāvoklis jau lika nevien būt uzmanīgiem un laipniem pret viņiem, bet arī norobežoties no viņiem un gādāt pretspēku un pretsparu viņu reprezentācijai. Cik ir uzglabājies tiešu norādījumu uz veļu mielošanu latviešu Ziemsvētkos, tad tie, tāpat kā ziņas no zviedru ticējumiem, tēlo ēdienu un dzērienu nolikšanu pa nakti pirtī, bet arī istabā uz galda, līdzīgi veļu laika dvēseļu mielasta paražām. Dievs, šķiet, iekļuva ziemsvētku programmā tikai tad, kad viņam piešķīra noteikšanu arī par veļu valsti, bet tas visvieglāk izskaidrojams jau ar kristietības ietekmi. Reti sastopamās Dieva un Laimas (Nelaimes) maskas ir izņēmumi. Lielākā ķekatnieku daļa tēlo priekšmetus (kūlīti, siena kaudzi, sietu) un dzīvniekus (zirgu, āzi), kā arī personas (jauno pāri, grūtu sievu), kam ir tiešs sakars ar auglības un gausas ticējumiem. Viņu darbība - pēršana ar rīksti, dejošana, griešanās, lēkāšana, laistīšanās ar ūdeni, lauku darbu attēlošana, bagātīga mielošanās un seksuālā vaļība, arī nāves jeb miroņa iznešana ārā u.t.l., tad viņu apveltīšana - ir noteiktas, auglības un svētības (gausas) veicināšanas funkcijas, un dziesmas izteic tos pašus nolūkus. Ziemsvētki nāk "zālīti mīdami, asniņus celdami". Tie atnes kūtī raibaliņas un stallī kumeliņus.
Adamovičs Ludvigs Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā.- Rīga, 1937.

Par galveno Ziemassvētku ēdienu allaž uzskatītas kočas, kūķi, kūķes, kūčas jeb tengas. To pagatavo no lobītiem (piestā sagrūstiem) miežu vai kviešu graudiem, kurus vāra kopā ar cūkas galvas pusi; klāt mēdz pievienot arī zirņus un pupas. Galdā liek arī cūkas galvas pusi, cūkas šņukuru, putraimdesu, zirņus, pupas, pīrāgus.

Nāc, māsiņa, ciemoties
Ziemas svētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši
Būs cūciņas šņukurītis.
LD 33278 Rīga

Ak tu lielu brīnumiņu,
Pilni galdi piekravāti:
Cūkas kājas, šņukurītis,
Bieza putra vidiņā.
LFK 1818, 43 Nīca

Ziemassvētku sestdienā esot jāēd arī saldi ēdieni. Abrenē, piemēram, visādā ziņā galdā vajadzējis būt ar cukurūdeni aplietām nevārītām grūbām. Šajā vakarā te, tāpat kā citviet Latgalē, pirms vakariņām uz galda uzlika nelielu siena klēpīti un apklāja to ar baltu galdautu, tad tikai lika uz galda maltīti. Pirms ēšanas lūdz Dievu. Pēc vakariņām saimniece ātri novāca galdu, tad visi apsēdās galdam apkārt un pēc kārtas katrs vilka vienu siena stiebru un pārsprieda, kuram nākamgad lini jāsēj, - kuram visgarākais siena stiebrs izvilkās, tam arī bija jāsēj lini.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Ziemas saulgriežos galdu klāja bagātu, jo klētis bija pilnas ar rudens vākumu. Pats svarīgākais un visvairāk apdziedātais bija cūkas šņukurs, t.i., apžāvēta un vārīta cūkas galva vai galvas puse. To lika galdā veselu ar vārītu vai ceptu kāļu, rāceņu, burkānu piedevām, sautētiem vai svaigiem kāpostiem. Pasniedza arī t.s. vidzemnieku kāpostus, kas vārīti kopā ar putraimiem, sīpoliem un sagrieztu speķi vai citu gaļu. Cūkas šņukurs simbolizēja arklu, pašu galiņu deva arājam, lai labi veiktos ar aršanas darbi. Ziemassvētku ēdiens bija arī koča, kūča u.tml., krāsnī sautēta miežu grūbu biezputra kopā ar sagrieztu un nedaudz apceptu speķi ar sīpoliem. Grūbas iepriekš pannā viegli apbrūnināja. Galdā lika gaļas vai putraimu desas. Tās novietoja uz šķīvja līkumā tā, lai abi gali saietu kopā, tāpat kā pēc Ziemassvētkiem satiekas abi gada gali. Šais svētkos var pasniegt arī ceptu cūkas šķiņķi vai cūkgaļas šķēles ar kartupeļiem. Ļoti iecienīti svētkos bija krāsnī ar visu mizu cepti kartupeļi, kāļi, rāceņi, bietes. Vēl Ziemassvētku galdā bija vārīti zirņi, pupas, ko varēja ēst ar sauju sausus vai arī ar saceptu speķi un sīpoliem. Gatavoja arī taukšķētus zirņus - gandrīz mīkstus, vārītus zirņus notecināja sausus un uz pannas ar nelielu tauku piedevu apgrauzdēja. Visus sagatavotos zirņus un pupas vajadzēja apēst, lai nākošā gadā nebūtu jāraud.
Visus ēdienus centās sagatavot laikus, lai svētkos visi būtu brīvi un varētu nodoties citām svētku izdarībām. Ziemassvētkiem cepa dažādas maizes, raušus, plāceņus - visus pēc iespējas apaļus kā saule un speķa pīrāgus līkus kā pusmēness. Visus to sacepa daudz, lai pietiktu ko pacienāt daudzos ķekatniekus. Saldam ēdienam gatavoja biguzi no gabaliņos grieztas vai salauztas rupjmaizes, to pārlejot ar dzērveņu vai citu ogu atšķaidītu sulu, kas saldināta ar cukuru vai medu. Mūsdienās var kā piedevu pasniegt putu krējumu. Dzērieni bija viegls medus kvass, alus piens, paniņas. Galdā iederas arī svaigi āboli.
Ziemassvētku galdu apklāja ar galdautu sniega baltumā, rotāja ar skujām (priežu, egļu, kadiķu), labību kūlīšiem. Pie griestiem kāra salmu vai niedru gabaliņiem, klāt liekot sagrieztas lupatas vai papīra gabaliņus. Gatavoja arī "saulītes", kartupelī sadurot vārpas vai smilgas. Puzurus un saulītes pakāra vienā dienā, lai tie nepārtraukti grieztos kā saule debesīs. Svētku rotājums bija arī sveces.
Eglīte Ausma Ziemassvētku galds.- Latviešu tautas dzīvesziņa 5/Rīga, 1993.

Kad raibs un skaļš budēļu kamols veļas pār kalnu, tad zini, ka tie atnes ne vien jautru kņadu, ne vien baltā sniega, meža un lauka smaržu sev līdzi, bet arī svētību tavam namam, tavai ģimenei.
Čigāni? Budēļi? Varbūt ķekatnieki? Dažādi sauc šos masku gājienus - kā nu kurā novadā.
Bubuļi - Kurzemē, Zemgalē.
Budēļi, buduļi - Aizputē, Aucē, Blīdenē, Dobelē, Džūkstē, Irlavā, Jelgavā, Strutelē, Vadakstē, Tukumā, Vaiņodē, Vānē, Zebrenē, Zvārdē.
Buki - Lejaskurzemē - Bārtā, Bunkā, Dunikā, Kalētos, Rucavā.
Būzaļi, buzuļi - Kuldīgā, Rendā, Ventspilī.
Čigāni - izplatīts visos Latvijas novados.
Danča bērni - Dobelē, Jaunlaicenē, Nīgandē, Saldū, Svētē, Tukumā.
Joku Pēteri - Valkā.
Kaiti - Latgalē.
Kaladnieki, kaļadi, kaļadnieki - Nirzā, Rēzeknē un citur Latgalē.
Ķekatas, ķekatnieki - Kurzemē un Zemgalē, ļoti maz Vidzemē (Baldonē un Koknesē.
Ķikuti - Ogrē.
Ķiņķēziņi - Aizputē, Ārlavā, Ēdolē, Kalnciemā.
Maskarati - Baižkalnā, Jaunpiebalgā, Smiltenē, Trikātā.
Maski - Līgatnē, Rūjienā, Meņģelē, Mūrmuižā, Taurupē, Vecpiebalgā.
Miežvilki - Kuldīgā, Ventspilī.
Nabagi, ubagi - Straupē, Talsos.
Skutelnieki - Koknesē.
Stiķi - Lestenē, Tukuma apriņķī u.c. Zemgalē.
Suselnieki - Koknesē.
Talderi - Latgalē.
Ķēmi - Gulbenē, Tērvetē.
Spokstiņi - Nogalē.
Vecīši - Garkalnē, Krimuldā, Pabažos, Skultē.
Pēdējie trīs stāv sakarā ar veļiem, etimoloģiski saistās ar mirušo gariem, mirušo kultu.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Vēl plašāk pazīstama Ziemas svētku tradicija ir ķekatās iešana, kas šur tur uzglabājusies vēl līdz mūsu dienām. Dažos novados ķekatas sauc par budēļiem, nūjiniekiem, kūjiniekiem, preiļiem, kurciemiem un čigāniem. Latgalē ķekatniekus sauc arī par kaļedām vai kaladniekiem. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, iet no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņem un tos pacienā.
Kaut gan parastais ķekatnieku laiks ir Ziemas svētki, tomēr dažos novados šo tradiciju iesāk jau ar Mārtiņdienu. Šādus ķekatniekus sauc par Mārtiņbērniem. Mārtiņbērnus tad arī uzskatīja kā svētību nesošus veļus, kas, veļu laikam izbeidzoties, nāk sērst pie saviem tuviniekiem maskās tērpušies. Ķekatās iet arī pēc Ziemas svētkiem, dažos novados līdz par Meteņa dienai jeb Vastlāvjiem. Tā, piem., nīcenieki ap Ziemas svētkiem ir lēkuši bukos, bet ap Meteņa dienu ķekatās. Par Nīcas ķekatniekiem Baltijas Zemkopī, 1892.g. 296.nr. ir šāds apraksts:
"Otros Ziemas svētkos šejienieši mēdz lēkt bukos. Bukos lec tā: Jaunie ļaudis - vīrieši un sievietes - pārģērbjas svešādi, uzliek liekus ģīmjus, matus un iet uz kaimiņiem, kur visu visādi, kā buki ņemas jokoties, badīties un diet. Saimnieks, zinādamas, par to viņus no savas puses pacienā ar ko katru Dievs svētījis. Izjokojušies un pateikušies par saimnieka laipnību, buki iet tālāk uz citu sētu. Tā tas velkas visu cauru nakti. Diženāki un krietnāki, ne kā bukus nīcenieki svētī ķekatas. Ķekatas svēta tā ap Meteņa dienu. Saimniece sataupa visas cūku kājas uz "ķekatām" un tad tikai vāra un ēd ķekatās lēkdami. Ķekatās lēkdami dzied arī savas tā sauktās ķekatu dziesmas."
Ķekatnieki centās maskoties, kā arī runājot mainīt savu balsi, lai tos neviens nepazītu, jo palikt nepazītam bija liels gods. Lai runājot mainītos balss, tad mutē ielika vai nu korķi vai arī kādu citu priekšmetu.
Maskošanās ideja ir plaši pazīstama arī pie citām tautām, un tās pamatā ir seni auglības riti. Parasti maskās mēģina attēlot tos garus, kuriem grib pielabināties vai arī iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo viņi ticēja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida, aizdzen projām visus ļaunos garu. "Lāci" pagatavoja no diviem uz āru apgrieztiem kažokiem; no tiem vienu uzvilka uz rokām, otru uz kājām, bez tam mēdza vēl "lāci" notīt ar zirnājiem no kājām līdz rokām. Šādam lācim ir bijis arī savs pavadonis jeb dīdītājs, kas lāci pavadā vedis sev līdzi:

Danco, lāci, danco, lāci,
Saimeniece, maksās:
Šķiņķi, gaļas, klaipu maizes,
Trīs pimberi naudas.
LD 33365

Bez lāča bija pazīstama arī buka maska. Buku pārklāja ar palagu, pieliekot ragus un bārzdu. Zem palaga piestiprināja arī līksti ar lokumu uz leju.
Dzērvi pagatavoja, apgriežot kažoku uz otru pusi un vienā piedurknē iebāžot cirvi ar visu kātu. Cirvja pietam abās pusēs piesēja karotes, kas izskatījās pēc ausīm. Bez tam vēl pielika knābi, kuru varēja grozīt. Ar knābi parasti citus knābāja vai arī to trina pie zemes.
Vēl ļoti parasta ķekatnieku paraža bija pārģērbšanās par nāvi. Kāds no ķekatniekiem uzsedza sev baltu palagu, pagatavoja no rāceņiem liekus zobus. Vienā rokā turēja kādu koka dunci, kas bija notraipīts sarkanā krāsā. Otrā rokā nesa šķīvi, kurā bija ielikta kāda degoša viela. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga.
No raksturīgākām maskām vēl jāpiemin garā sieva un mazais vīriņš.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Ķekatās iešanai ir maģisks, svētību nesošs spēks, tāpēc, tās sagaidot un uzņemot, mājā valda viesmīlības likums, jo kurš gan grib aizdzīt svētību no mājas! Katrā mājā budēļus gaidīja cienasts un dāvanas. Šī došana, budēļu apdāvināšana tāpat ir sena rituāla sastāvdaļa, ar kuru cerēja iegūt labklājību mājām, veselību cilvēkiem, auglību lopiem un laukiem. Un kur tad vēl došanas, dāvināšanas prieks! Senā - veltēs budēļiem, čigāniem, šodien - dāvanās mājiniekiem un draugiem grozā zem Ziemassvētku egles, maisā uz lieveņa vai pie kādas sniega kupenas dārzā.

Čigānos laizdamās,
Trīskulītes apsakāru:
Vienā rudzi, otrā mieži,
Trešā gaļas gabaliņš.
LD 33454 Lubāna

Budēļu vadonim - budēļu tēvainim jeb budēļu vecajam, kas bija visa ķekatnieku pulka vadonis, līdzi allaž bija rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis.
"Mājās ieejot, budeļu pirmais darbs ir visus mājeniekus pa kārtai ar rīksti pērt un jautāt: vai gaidiji budeli? Kad saka, gaidija, tad daudz netika pērts, ja - negaidija, tad nelaiž mierā, kamēr saka - gaidija. Ja no budeļa nedabon pērienu, tad nākošu vasaru ēdīs dunduri un odi. Pēc pēriena budeļi sastājas istabas vidū garā aprindā un vecākais budelis, kas vairāk māk dziedāt, stājas priekšgalā, un visi lēni, uz priekšu soļodami, sāk dziedāt. Visus pa kārtai apdziedājuši, budeļi dodas uz citām mājām." Tā Klētnieku Ernests rakstīja "Dienas Lapā" 1887.gada 104.numurā.
Šī budēļtēva dzīvības rīkste, kam latviešu tradīcijā piedēvēts maģisks spēks - veselības, auglības un tikumības nesējas statuss, sasaucas ar visā Eiropā izplatīto paradumu ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, kurus ņēma līdzi gājienos un, pieskardamies ar tiem cilvēkiem un kustoņiem, pārnesa uz tiem dzīvības spēku, kas mīt šajos zaros.
Budēļi atnesa svētību ikvienai vietai, kur tie mēdza uzturēties - vai tā būtu istaba ar kuplo mājas ļaužu saimi, vai laidars ar mājlopiem, zirgu stallis, vai linu un miežu lauks, vai kāpostu dārzs. Tad iznīks nezāles, augs tīri lini, balti kāposti "rūtainām lapiņām, apaļām galviņām", "smīdras", garas miežu vārpas. Viņi pārrauga arī, kā mājas ļaudis ir strādājuši, vai nav slinkojuši: puišiem ar bezmēnu nosver savītos pinekļus, meitām - savērpto dziju. Valda troksnis un jautrība, kas ne vienmēr ar izprati tika uztverta no "mācīto" sveštautiešu, resp., vāciešu puses. (..)
Lai gan šodien nevienam vairs nav jāpierāda, ka patiesībā šī ķekatnieku jeb budēļu trokšņošana ir ar daudz dziļāku jēgu un nozīmi - tās galvenā funkcija ir ļauno garu aizbaidīšana. Viņu nemitīgā diešana un lēkāšana ir tas dzīvības un kustības spēks, kas liek apjaust ne vien ziemas stingumā iekapsulētos snaudošos dabas spēkus, bet arī šo norišu erotisku virzību, dziedot nerātnās dziesmas un papildinot tās ar akcionālās maģijas paņēmieniem.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.

Visam ziemas saulgriežu periodam raksturīga arī ķekatu tradīcija, bez ķekatniekiem nav domājamas Ziemassvētku dienas zemnieku sētā. Maskās tērpušies ķekatnieki ar dziesmām, dejām un izdarībām, staigājot no mājas uz māju, pēc senajiem ticējumiem, nesa mājai svētību un labas dzīves vēlējumus. Ticību maskas maģiskajam spēkam, priekšstatus par cilvēka spēju, attēlojot kādu būtni vai parādību, ietekmēt to savā labā noteiktā attīstības pakāpē pazinušas visas tautas. Latviešu tautasdziesmas liecina, ka šī ķekatnieku funkcija tautas masu apziņā laiku gaitā izveidojas par sadzīves tradīciju, kur maģiskās izdarības vietā stājusies gluži reālistiska laimes un labklājības vēlēšana.
Daudzām tautām maskošanās tradīcija pāraugusi dzīvās, jautrās un trokšņainās karnevālu izdarībās. Arī latviešu kultūras vēsturē ķekatu ieražas nozīmīgas kā tautas drāmas elementu saglabātājas. Ķekatu izdarības - staigāšana no mājas uz māju, dialogi starp atnācējiem un mājas ļaudīm, mielasta prasīšana, laimes un labklājības vēlējumi, apdziedāšanās, katrai maskai raksturīgā izturēšanās un darbošanās - tas viss veido tradicionāli izstrādātu sižetisku spēli ar sarunām, dziesmām un dejām. Ķekatnieku dziesmās samērā maz atspoguļoti ķekatu masku apraksti, tajās dominē laba vēlējumi, kā arī apdziedāšanās tematika.
Ziemassvētku ķekatnieku dziesmām Latgalē un Austrumvidzemē raksturīgi refrēni kalado, kaladū u.c. To cilme saistāma ar latīņu vārdu calendae (no calo - "sasaukt"; kulta temrinis). Kaladu dziesmas pazīst visas Austrumeiropas tautas, sevišķi daudz to ir slāviem. Krievu folklorā Ziemassvētku ciklāfigurē antropomorfizēts Kalado tēls, latviešiem šis vārds sastopams tikai refrēna funkcijā. Kaladu dziesmu izplatība Latvijas austrumu daļā ļauj runāt par gadskārtu ieražu folkloru kā par vienu no tiešākajiem latviešu un slāvu folkloras saskares punktiem. Ķekatu spēlē, tāpat kā citu gadskārtu svētku norisē, izmantotas arī dziesmas, kas nav tieši saistītas ar ieražām. Tematiski tuvu dziesmu (galvenokārt sadzīviska satura) izmantošana ķekatnieku repertuārā deva iespēju tradicionālajā spēlē ievest improvizācijas elementus, kā arī zināmā mērā liecina par pirmatnējo mitoloģisko priekšstatu atmiršanu. Maskās, kuru cilme meklējama senos agrāros ticējumos vai mitoloģiskos uzskatos, bieži ieviešas pavisam reālistiskas sadzīves un sociālas parādības raksturojums, kas balstās uz kādas īpašības māksliniecisku vispārinājumu, galvenokārt groteskas formā.
Ķekatnieku pulkam parasti bija savs barvedis, ķekatu tēvs, kas pārbaudīja, vai mielasts sagatavots, vai istabas sakoptas, trauki tīri, vai bērni paklausīgi un mācās lasīt. Slinkiem un nepaklausīgiem draudēja pēriens, čaklajiem - uzslava un dāvanas. Kā rāda etnogrāfiskie apraksti, ķekatu maskas veidotas ar lielu izdomu. Plaši izmantota grimēšanās un dažādi zemnieku dzīvē pieejami līdzekļi. Viena no iecienītākajām maskām bija lācis, ko veidoja, uzvelkot uz āru apgrieztu vienu vai divus kažokus. Lāci parasti veda saitē tā vadātājs vai "čigāns". Apsedzoties ar palagu un pieliekot ragus, bārdu un asti, veidoja āža jeb buka masku. Dzērvi atdarināja, apsedzoties ar kažoku un vienā piedurknē iebāžot nūju ar imitētu dzērves galvu galā. Divi cilvēki ar vairākām kārtīm uz pleciem un attiecīgo masku, pārsegušies ar palagu, veidoja zirgu, kuru parsti vadāja čigāns. To savukārt bieži pavadīja visai kupla ģimene vai citādi maskojušies pavadoņi. Populāras bija arī t.s. priekšmetu maskas (rudzu statiņš vai kūlis, paegļu krūms). Ar ikvienu no šīm maskām saistījās noteiktu darbu komplekss, kura pamatā bija attiecīgā tēla ārējā izskata, rakstura, kustību un balss atdarināšana.
Iemīļota ķekatu rituālā bijusi arī dažāda saimniecības rīku un priekšmetu (cirvja, āmura, īlena, adatu) "zagšana" ar tai sekojošu "izpirkšanu". Arī šī spēle radīja jautru rosmi un deva pamatu noslēgt svētkus ar draudzīgu sadzīvi kaimiņu un radu starpā pie mielasta galda. Ziemassvētki tautasdziesmu attēlojumā tādi arī ir - jautra, dzīvespriecīga sadzīves tradīcija, kurā blakus labas un pārticīgas dzīves un darba veiksmes vēlējumiem ieskanējās arī sabiedriska kritika par slinkumu un citām negatīvām īpašībām.
Ambainis Ojārs Latviešu gadskārtu ieražas".- Latviešu tautas dziesmas IV sējums, pēcvārds/Rīga, 1982.

Budēļos iet no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet visvairāk to dara Ziemassvētku laikā. Kad dienas kļuvušas īsas un naktis gaŗas, tad pa sētām baros staigā un braukā pārģērbušies cilvēki - budēli, ķekatas, danču bērni vai sigāni (čigāni). Mārtiņos tos arī sauc par Mārtiņbērniem, bet visbiežāk lietotie nosaukumi ir budēļi un ķekatas. (..)
Budēļu viepļi jeb maskas attēlo pārdabīgas būtnes (velnu, raganu, Lausku), dzīvniekus (lāci, kazu, vilku, gaili, dzērvi, zirgu), priekšmetus (dzirnavas, siena kaudzi, labības kūli), cilvēkus (garo sievu, mazo vīru, čigānu, žīdu), augus (kāpostu galvu, sēni, koku). Šajos viepļos saskatāma simbolika, kas atbilst latviešu tautas raksturam un uzskatiem: piemēram, vilks nozīmē ļaunumu, salu un tumsu; lācis - tūļīgumu, slinkumu, miegainību; zaķis - lišķību un bailes; kaza - labos tikumus un gaismu; dzērve - gudrību, apdomību un prātu; gaŗā nakts melnas sievas veidā attēlo dabas pamiršanu rudenī, bet ne nāvi. Nāves tēls ar izkapti pār plecu pazīstams austrumu tautās un neiederas latviešu uzskatos par miršanu.
Budēļos gājēji jau sagatavojas laikus, katrs izvēloties sev piemērotu viepli un sagatavojot kādu priekšnesumu, ar ko uzstāties budēļu gājienos. Padomā arī par piemērotu apģērbu, kas neierobežotu budēļa darbības, bet tomēr tajā pašā laikā dotu aizsardzību pret aukstumu. Budēli sagaida dāvanas, tāpēc jāsagatavo arī budēļu kules, paredzot labu uzņemšanu un devīgas saimnieces.

Dievs dod rītu labu laiku, tad es iešu sigānos;
Ziņģēt māku, Dieva lūgt par maizītes gabaliņu.
33309

Čigānos laizdamās, vilku kaula kažociņu:
Jau es pate gan zināju, kuls man' citi čigāniņi.
33321

Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Viena no raksturīgākām Ziemas svētku tradicijām bija bluķa velšana. Šim nolūkam jau iepriekš nocirta lielu ozola bluķi, kuru bluķa vakarā vēla no viena ciema uz otru, līdz beidzot to svinīgā ceremonijā sadedzināja. Par bluķu vakaru jau iepriekš pieminētais P.Einhorns savā darbā "Reformatio gentis leticcae in ducatu Curlandiae" 1636.g. raksta: "Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, ka viņi bezkaunīgie svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu apkārt iet, pie tam viņi Kristus vakaru savā vidu citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda." (..)
Bluķu vakara paražas nav bijušas visos novados vienādas. Par bluķu vakaru ir interesants apraksts no Mārupes: "Vecos laukos dzīvojamās istabas nebija, nerunājot nemaz par mājām. Visi dzīvojuši rijās. Tādēļ arī Ziemas svētku sagaidīšana notikusi rijās. Tad tikusi rija reizi gadā mazgāta. Pēc izmazgāšanas izklāta ar salmiem un sienu. Eglīte vēl nav dedzināta, bet ozola bluķis rijas krāsnī. Ap to pulcējušies bērni un sievas. Vīri dzēruši pie galda alu un ēduši karašas. Rijas vidū aiz balkām bijušas pārmestas resnas riepas. Riepu galos piesietas cilpas, kurās iemaukts malkas gabals. Tādās šūpolēs sēdušies puiši un meitas - visi jaunie pēc kārtas. Viens iesēdies, otrs atstūmis un laidis vaļā. Pretējā pusē bijis nostādīts no salmiem iztaisīts trīskāju zaķis. Šis zaķis bijis iekšā sēdētājam jānogāž gar zemi. Ja trīs reizes no vietas kādam izdevies zaķi "nošaut", tad nākamā gadā viss laimējoties. Bet ja nevienu reizi zaķis nav ticis "nošauts", tad nākamais gads nelaimīgs." (LFK 76, 1833)
Dažos novados bluķa vakarā nav bluķi sadedzinājuši, kaut gan šai vakarā izpildījuši citas paražas ap bluķi, kas saistās ar saules un auglības kultu. Tā, piem.: Alūksnē agrāk bluķa vakarā esot klona vidū nolikuši bluķi, ap kuru tad esot lēkuši (LFK 179, 1234). Vēl tagad dažās lauku mājās esmu redzējis pa resnam ozola bluķim, ko izmanto kā sēdekli. Ja bērni izdara kādas blēņas, tad tiem jānometas ceļos bluķa priekšā un jāpielūdz bluķis. Jādomā, ka senāk šie bluķi ir kalpojuši dažādām bluķa vakara ceremonijām.
Līdeks Osvalds Latviešu svētki.- Rīga, 1940.

Ziemassvētki tautā dēvēti arī par Ķūķu (atvasināts no tradicionālā Ziemassvētku ēdiena) vakaru un par Bluķa vakaru.
Bluķis sendienās velts, sākot ar Mārtiņiem, katru ceturtdienas vakaru, līdz pēdējā ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem sasniegta svētku augstākā pakāpe. Tad nu arī saime ievēlusi bluķi sētsvidū vai plānvidū, kur ar dziesmām un pāri lēkšanu tas sadedzināts. Savulaik Stenders rakstīja, ka līdz ar bluķi aizvelti un sadedzināti visi iepriekšējā gada grūtie darbi un nedienas. Šo domu vēlāk pārņēma arī citi, taču ticamāks šķiet pieņēmums, ka bluķi vēla, lai pasteidzinātu Saules atgriešanos. Tautasdziesmās bluķis un Bluķa vakars pieminēti aizdomīgi reti, vairāk tiek runāts par Ziemassvētkiem. Te nu varētu secināt, ka ir iedarbojies baznīckungu liegums svinēt tos "nešķīstos pagānu svētkus".
Stalte Helmī Ziemassvētki bluķi vilka...- Latviešu tautas dzīvesziņa 5/Rīga, 1993.

Ziemassvētku vakarā ievads svētku norisēm ir bluķa vilkšana. Tā ir viena no īpatnējām Ziemassvētku izdarībām, kam ir sena rituāla nozīme. Vecu ļaužu liecībās bluķa vilkšana saprotama kā aizgājušā gada grūtuma un nedienu sakopošana. Kad bluķi sadedzina Ziemassvētku vakarā, tam līdzi sadega arī visas gada neveiksmes, ļaunumi un bēdas. Bluķa vilkšanu izdara barā, dziedot Ziemassvētku dziesmas ar piedziedājumu "kaladū". Bluķa vilkšanu kādreiz dara vienas sētas ļaudis, citreiz arī vairākas sētas kopā. Piesējuši bluķi virvē, ļaudis to velk sētā pa dažādām vietām, sevišķi kur gadījušās likstas un nelaimes. Nonākot pēdējā sētā, vilkšana beidzas ar bluķa sadedzināšanu. Kādreiz bluķa sadedzināšana notikusi rijas krāsnī.

Ziemassvētki, Lieladiena, tie Dievam dārgi laiki;
Ziemassvētki bluķi vilka, Lieladiena šūpli kāra.
33292

šī ir vienīgā daina, kur bluķa vilkšana saglabājusies tiešos vārdos, lai gan šī paraža bijusi pazīstama daudzās Eiropas tautās vēl nesenā pagātnē - pirms 300 gadiem. Pamatoti radies minējums, vai dainu simbolikā bluķis nevarētu būt identisks ar daudz apdziedātajām Ziemassvētku kamanām. Ja šeit vēl kā līdzīgu kustību piesaista "Ziemassvētku vilkšana kalnā", kas apdziedāta vairākās dainās, tad var veidoties priekšstats par vistālāko senatni, kur varbūt bluķa vilkšana reprezentējusi Saules un gaismas augšupeju, vēlāk kļūstot par "Ziemassvētku vilkšanu kalnā" un visbeidzot pārtapusi par analoģisku darbību ļaunuma iznīcināšanai.

Gana lieli Ziemassvētki noslīdēja lejiņā;
Iesim veci, iesim jauni, timbāsim kalniņā.
54348

Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi.- Rīga, 1992.

Kādu dienu Straumēnu saimniece paņēma pie sienas pakārto kalendāru, uz kura vāka bij uzbildēti četru gadalaiku darbi, un, sākusi to šķirstīt, ieraudzīja, ka tik viena nedēļa atlikusies līdz Ziemsvētkiem. Aužot un vērpjot viņa nemaz nebij pamanījusi, svētku tuvošanos, jo dienas gāja uz priekšu tikpat lēni, cik lēni aug koks. Bet tagad viņa jau sadzirdēja, ka tie drāžas šurp savās kamanās, un ausis viņai pieplūda pilnas zvaniņu skanēšanas. (..)maizes krāsns zvērot zvēroja no pastāvīgas kurināšanas, sakarsdama tik ļoti, ka circeņi, kas mājoja aizkrāsnē un dziedāja caurām naktīm, atnesdami miegu, lielās bailēs atstāja savas mājvietas. Tikko izvilktās baltmaizes smarža vēl pludoja pa krāsni, kad tanī bāza jaunu malku un kurināja atkal, jo mīla abrās rūga rūgdama. Kā mierīgi un plati mājas putni maizes klaipi un pīrāgi gulēja uz plauktiem, galdiem un uz gultām noliktiem dēļiem, kūpēdami kā no pirts iznākušu cilvēku muguras. Visam vajadzēja būtu gatavam pirms krēslas iestāšanās, un ļaudis gāja teciņus. Celiņi tagad bij nomīti divkārt cietāki, un, pasituši padusēs lapainās slotas, ļaudis skrēja uz pirti un vaidēdami pērās, uz lāvām guļot, un, lai atvēsinātos, uzlēja sev virsū no baļļas ledus aukstu ūdeni. Pārnākuši mājās, viņi sāka steigā ģērbties. Vīri stenēdami vilka kājās garos zābakus, jo kāju pēdas pa vasaru un rudeni bij izpletušās liekšķeru platumā. Kad tie bij uzvilkti, tos sabraucīja krokās, bet sievas pa tam uzģērba no lādēm izvilktos brunčus un, kustēdamās pa istabu labības gubiņu kuplumā, sprauda sev pie kakliem sudraba brošas. Daudzām jau tā šaurās jakas bij grūti cieti dabūjamas, vidukļiem rudeni paplašinoties, bet, kad to izdarīja, sejas viņām pietvīka gluži sarkanas.
Puiši pa to laiku jau bij sajūguši zirgus, un baznīcēni, izbraukuši no mājā, dzirdēja pa visu ceļu skanam pulkstentiņus, un likās, ka skanošā vara straume lejas caur pakrēslu uz baznīcu. No torņa, ko tumsā un reti krītošā sniegā nemaz nevarēja saskatīt, nāca skaņa zvanīšana, un varēja domāt, ka neredzamais zvans ir nolaidies no debesīm un zvana, kaut kur apstājies gaisos. Baltā baznīca saplūda kopā ar piesnigušajiem kokiem, un sveču pilnie lukturi, mirdzēdami caur lielajiem logiem, izskatījās ārā pakārti. Pa durvīm nemitīgi nāca dievnamā kažokos tērpti vīri un vilnas lakatos satinušās sievas, līdz beidzot visa baznīca pieplūda pilna ļaužu, virs kuriem dega pieci lukturi, apgaismodami vecas un jaunas sejas, kas visas skatījās uz altāri, kur liela egle, sniegdamās līdz pašiem griestiem, mirdzēja spožu mirdzēšanu. Caur griestiem tornī vēl arvienu varēja dzirdēt zvana dūkšanu, un, kad ienācēji atvēra durvis, skaņas nāca iekšā skaidras, it kā sniegā nomazgātas. Tad tas piepeši beidza dūkt, un atskanēja ērģeles, uzsākdamas dziesmu, kurai ar pūlēm varēja tikt līdz ļaudis, jo tie klausījās tikai paši savos balsos. Un, kad, dziesmai beidzoties, mācītājs runāja par lielu spožumu pāri visām tautām un debesu atvēršanos, tad ļaudīm šķita, ka viņi šo gaismu redz virs savām galvām, jo kad vasaras naktīs, pļavās pie zirgiem guļot, kādreiz debesis atšķīrās kā grāmata un augstumos pazibēja gaisma, gaišāka par dienas gaismu.
Baznīcēniem mājās pārbraucot, lielās krāsns mute atdarījās, un no tās nāca ārā grāpīšos sacepušies skābie kāposti brūni apdegušiem virsiem un cūkas gaļa, un visa māja, nosēdusies pie garā galda, ēda gardas vakariņas, kamēr eglīte, kurā bij pakārti istabas augšienē spaļos saglabātie āboli un konfektes garām bārkstīm, meta savu spīdumu uz lieliem un maziem, apspīdēdama ārā tuvu pienākušos ābeļu zarus. Vēl vairāk par eglītes mirdzumu Straumēnu saimi apvienoja iekšējais mirdzums, un katrā no viņiem dega kāds lukturis, kas visu padarīja gaišu un saprotamu. Saule, kas viņus vasaru dedzināja, vēl spīdēja tumšā brūnumā uz viņu sejām, un tikai vecākiem vīriem, kam tā bija vienās rievās, tām pašķiroties, pazibēja baltums, jo viskarstākie jūlija stari nespēja iespiesties šajās dziļajās krokās. (..)
Ziemsvētku vakars ātri satumsa, un Straumēnu ļaudis piepeši izdzirda sētvidū lielu troksni, grāpju un trumuļu sišanu, vijoļu un klarinetu skaņas, un, pirms viņi spēja atjēgties, istabā sabruka, čigānu izloksnē runādams, liels bars cilvēku. Neviens nebija pazīstam, jo vienam bij dzērves knābis, otram svēteļa deguns, citam vērša ragi un vēl kādam lāča purns. Visi šie putni, zvēri un cilvēki runāja katrs savā valodā, un istaba pildījās zvēru un putnu balsīm tādā sajukumā, ka nekas nebija vairs sadzirdams. Pa starpām skanēja trumuļu dārdēšana, vijoļu un klarinetu spiegšana, un, spēlējot kādu danci, visi sāka griezties dejā, bet vecs čigāns ar pātagu rokā dejotājus uzmudināja.
Pēc beigtas dejas saimnieks čigānus pacienāja ar šņabi un pīrāgiem, pēc kam viņi nometa savu putnu un zvēru ģīmjus - un izrādījās, ka tie ir Straumēnu kaimiņi. Ēzdami, dzerdami un dejodami ciemiņi nodzīvoja visu nakti un tikai uz rīta pusi devās katrs uz savām mājām. Kādu brīdi vēl dzirdēja viņu pulkstentiņu skanēšanu, līdz zirgi, kas gribēja nokļūt ātrāki staļļos, aiznesa tos projām pavisam.
Tā, viesus saņemto un visos braucot, pagāja Straumēnu Ziemassvētki, Jaunsgads un Zvaigznes diena, un, kad ļaudis pēc tam skatījās uz vakariem, viņi piepeši ieraudzīja, ka saule tagad noriet aiz pavisam citiem kokiem, pavirzīdamās vairāk uz ziemeļu pusi. Viņa uzsāka atkal grūti ceļu pret stāvo debesu kalnu, un skaidrās dienās lielajā ļaužu istabas grīdā ilgāki gulēja vakaros loga rāmju atspīdums.
Virza Edvarts Straumēni.- Rīga, 1989.

"Vai tālu vēl ziemassvētki? Cik nedēļu? Cik dienu?"
vēl trīs nedēļas. Nu vairs tikai pusotras nedēļas. Vēl piecas dienas. Trīs dienas Jau rītu! Nu viņi ir klāt...
Agri no rīta, bez dienas, saimniece mūsu istabā un liek sataisīties uz pātariem.
Visi steigšus ir kājās, nomazgājas, sasukā galvas un, viegli apģērbusies, sēd balti kā putni.
Pēc brīža nāk saimnieks, resnu sveci spožā lukturī, biezām grāmatām padusē. Viņš ir nopietns un cienīgs. Arī saimniece šorīt ir nopietna.
Nu rindājas ap lielo saimes galdu beņķīši un krēsli. Visa saime klusi uz tiem nosēstas. Ja kādam vēl kas sakāms, tad tas notiek īsā čaukstā.
Es sēdu mātei klēpi un raugos visapkārt. Cik šorīt visiem tīras sejas un drēbes! Pat sarepējušās vīru rokas liekas baltas uz melni švītrainā galda. Es paskatos mātei acīs un pasmaidu: bet viņa papurina galvu kā norādama.
Tad sākas dziesma: "No debesīm būs man atnest...". Es māku šo meldiju un velku līdz, skatīdamies grāmatā. Bet tad es mātei kļūstu par smagu, un viņa pataisa savu klēpi tik nošļaubanu, ka man jāšļūc lejā. - Kājās stāvot, man ir acis maz vien pāri galda malai. Es vairs nevaru grāmatā skatīties, un man ir jāklusē.
Saimnieks lasa sprediķi. Tur ir daudz vārdu par grēkiem un par zvaigzni, kas atspīdējusi tumšā naktī, un par Kristus dzimšanu. Sprediķis liekas pavisam bez gala; un man pa galvu šaudās pavisam ikdienišķas domas. Es domāju par glumo ledu lejas pļaviņā, par ragutiņām, par jauno rūceni, ko vakarā Jurks uztaisīja. Man kājā ir jaunas koka tupeles, un es tās drusku paklabinu, kā izmēģinādams, vai ir diezgan vieglas. Beidzot man sāk ēst gribēties un piekūst kājas. Es sāku žāvāties un gorīties, līdz māte pirksti nāk manos baltajos pakauša matos un atgādina kārtību. Tad vēl gara dziesma, vesela rinda lūgšanu, un es varu visiem vecākajiem ļaudīm bučot rokas, un - jā, un priekš manis sākās ziemassvētki. Kā burvis uzbūra galdā lielas gaļas bļodas apaļus maizes kukulīšus, ne visai baltus, bet smaržīgus. Mēs ēdām pilnām mutēm, kaut gan vēl bija ļoti agrs. (..)
Priekšpusdiena pagāja vienos darbos. Svētku sajūsma apslāpa. Bet pēc pusdienas zemā saule sāka atkal mīļāk spīdēt; istaba kļuva gaišāka un siltāka. Bija atkal ziemassvētki.
Kad metās tumsa, es pastāvīgi skrēju laukā klausīties, vai neskan zvani, vai nenāk jau čigāni.
Nekas vēl nebij dzirdams.
Jau sadedza ugunis. Lielie sāka gudrot, ko nu atkal padarīt, kā palaist garo vakaru. Te māte mani saķēra aiz piedurknes un iesaucās:
"Nāc gultā! - Nāve nāk!"
Ak dievs! - Es jau biju gultā kā sviestin iesviests. Elpa man aizrāvās, un es patiesi domāju, ka pēdējā stundiņa nu ir klāt.
Te arī durvis jau vērās, un es manīju, ka pa tām klusām ielīdz kas briesmīgs.
Istabā atskanēja kliedzieni un smiekli. Kā viņi varēja smieties - tik šausmīgā brīdī!
Man galva bij zem deķa, un es biju cieši apķēries ap mātes roku; bet ausis man bij pārāk plānas, un es visu dzirdēju, kas tika runāts. Nāve, protams, bija klusa, bet citi cilvēki ar viņu gribēja vēl tomēr aprunāties, pirms krita. Es dzirdēju saimnieces balsi:
"Mīļā nāvīt, saimnieku tak atstāj dzīvu, - ko tad mēs vairs bez mājas galvas darīsim?"
Arī saimnieks pats lūdzās. "es tev došu jaunāku un mīkstāku vietā," viņš teica. "Ņem, raug še, Katri."
Katre iespiedzās un bēga. - Nekas nelīdzēja - saimnieks tika nokauts. Es dzirdēju, ka beigās visi noteica:
"Redzi, nav vis pielūdzama, kuru viņa iedomājas, to paņem, dzied vai raud."
Nu es dzirdēju, ka visa kņada nāk uz māsu kaktu, un drebēju kā apšu lapa. Māte, to manīdama, noliecās man mierināt. Lai nebaidoties - tas tak esot cilvēks. Tā esot varbūt mūsu pašu vecmāte.
Lai apskatoties vien.
Es paskatījos un sastingu aiz bailēm. Balta no galvas līdz kājām, baltiem matiem, baltu ģīmi, baltām rokām viņa stāvēja istabas vidū un grozīja galvu. Mute viņai bija liela, sarkana, rokā plats, asiņains tutenis. Mani pamanījusi, viņa virzījās šurpu.
Es iekliedzos un sāku kārpīties. - Tad nāve apstājās, pacēla tuteni gaisā, pakratīja un lēnām izlīda pa durvīm.
Nu es kļuvu drošāks. Es sāku māti izvaicāt:
"Kāpēc viņai tik liela, sarkana mute?"
"Kāpēc? - Tāpat - lai briesmīgāk izskatās. Viņa bija iekodusies zobos sarkanas dzijas kamolīti."
"Un ar ko viņa varēja nomazgāt tik baltu muti?"
"Muļķis! To viņa ar miltiem nosmērēja."
"Bet kur viņa ņēma tik lielu tuteni?"
"Vai tad tu neredzēji? Tā bija kulstīkla. Vecātēva kulstīkla, iemērkta rašalā."
Ak šitā! - Nu es arī varētu iztaisīties par nāvi, ja nebūtu bail.
Pēc brīža ienāca vecmāte smīnēdama, viltīgām acīm. Saimniece ievaicājās, vai neesot satikusi nāvi; tikko te bijusi un izgājusi. - Nē, vecmāte nebij nāves nemaz redzējusi.
Neviens ciemiņš neatnāca. Visi joki bij jau rīta agrumā un pēcpusdienā izsmelti. Kāršu mūsmājā nebij. Kļuva garlaicīgi, un gājām gulēt.
Te piepeši nakts vidū māte mani modināja. Es jutos kā debesīs - tik skaistas skaņas viļņoja ap mani. Kas tad te notika? - Es pacēlos sēdus un redzēju istabu gaišu un cilvēku pilnu. Skanēja zvani, spēlēja. Jā, kas tas bija par rīku, ar kuru tur spēlēja? - Es izberzēju acis.
Krāsnes priekšā uz pārta nolika liela, balta leijerkaste. Sirms žīds grieza kā tītavu rociņu, un leijerkaste skanēja debešķīgi.
"Tur iekšā sēd cilvēks un spēlē," māte teica.
Bet kas tad tur tālāk! Tur taču bija vesels zirgs istabā. Kā tad - liels, balts zirgs spožām acīm, garām krēpēm un kuplu asti. Un uz zirga sēdēja melns čigāns lielu cepuri galvā.
"Labvakar, saimniek!" čigāns sauca.
Bet tajā brīdī saimnieku sagrāba četri puiši.
"Saimniek, pirc ērzeli!" čigāns kliedza un jāja tuvāk. Nekas neiznāca. Saimniekam bij nedienas. Puiši viņu turēja uz rokām guļus kā bērnu, un viens liels vīrs augstu, žvadzošu cepuri galvā lēkāja apkārt un rēca kā zirgs. Dažādi koka gabali, cilindru slaukāmās birstesun sarūsējušas atslēgas dauzījās ap viņa jostu.
"Vai nevajaga rīkles izslaucīt? Vai nevajag liptkas izcirst?" lielais vīrs lēkādams rēca.
"Nē, nē," saimniece teica, "tikai izrūnīt!"
nu lielais vīrs aiz prieka lēca vai līdz griestiem. "Ohohohoho! - būs ērzeļi parunīt... Ohohohoho!"
tad viņš skrēja pie saimnieka, ķēra un rēkdams lēca atpakaļ un taisīja, it kā mestu ko uz krāsni.
"Būs veselas, būs veselas! Padanci, Andruška!"
Un viens no puišiem saimnieku aiz rokas apgrieza pāri riežu istabas vidū.
Nu saimnieks pačukstēja ko, un viss bars devās pie Katres.
"Vēl mums te ir tāds maz ērzeļuks," mans vectēvs rādīja uz mani.
"Ohohohohoho!- paruņīt, paruņīt!" vīrs ierēcās un lēca šurp. Viņa augstā, spīdošā cepure skanēja. - Bet, tā kā es stipri mācēju kliegt, tad rūniķis atkāpās.
"Par jaunu, tēvs, tavs kumeļš. Redzi, kā viņš zviedz!"
man nāca smiekli, tik jocīgi viņš to izteica.
Nu es kļuvu drošāks un, pacēlies gultā stāvus, varēju pārredzēt visu istabu. - Tur dibenā bija kāds žīds attaisījis savu bodi un tirgojās. Kādu tik viņam preču nebij! Tika piedāvātas stikla nagliņas un utu sēklas, blusu pakavi, prusaku iemavi, mīlestības ziepu sāpes un visvisādas lietas. Žīdam rokā bija aukla, kuras viens gals piesiets pie bodes un otrā iesieta eža ādiņa; ar to viņš pastāvīgi gaiņājās, tā ka neviens pircējs netika ne tuvu. Vai tam, kas mēģināja pastiept roku, lai kaut ko no bodes izceltu! - Bet pa sola virsu lēkāja jauns žīdēns un kliedza, vicinādams raibu lapu:
"Pa bildem, pa bildem!"
Bet, kad neviens uz viņu neklausījās, tad tas lēca nost no sola un apgāza vecā žīda bodi.
"Nepircēt no tā neskīzgare, - es par velte dos!"
Vecais žīds nu gribēja jauno noķert un pārmācīt. Viņi sāka pa istabu skraidīt. Pa tam viens no čigāniem paķēra bodi un iznesa laukā. Nu bij vecajam žīdam liela raudāšana; bet jaunais smējās, pie zemes krizdams. Bet tad jaunais aptika, ka arī viņa pauna ir pazudusi, un sāka raudāt; nu vecais atkal smējās, vēderu turēdams.
Šai brīdi istabā iejāja šausmīgs jātnieks. Mazs cilvēciņš jāja uz liela, līka cilvēka, bet šis jājamais cilvēks bija nedzīvs. Rokas viņam vilkās gar zemi kā pagales.
"Ui, mirone jāj!" žīdi iekliedzās un bij no istabas laukā kā laksti. Arī rūniķi spiedās gar sienām. Leijerkastnieks apstāja spēlēt un iebēga aizkrāsnē, tad uz plītes beidzot uzrāpās uz aizkrāsnes. Tad pati leijerkaste sāka kustēties; izlīda cilvēks sarkanu pijoli padusē un arī uzlīda uz krāsnes. Čigāns ar visu zirgu ielēca Katres gultā un purinājās, un gaiņājās.
Nu miroņa jājējam piederēja istabas vidus. Viņš arī ņēmās nosvīdis riņķu riņķiem. Viņš nerunāja ne vārda, bet tikai, pieri saraucis, jāja un ar resnu baizeri bez mitēšanās kapāja savu zirgu.
Pie katra cirtiena čigāns gultā, sēdēdams uz sava zirga, iekliedzās. Beidzot viņš vairs nevarēja ciest; viņš jāja no gultas laukā un sāka kliegt:
"Tu, pagān Jurka, - kam tu manu tēvabrāli nositi!"
"Klusi!" mazais jātnieks iesaucās. "Kāpēc tad viņš manu balto ķēvi aizjāja uz Leišiem! Nu es viņu jāšu līdz pastarai dienai - kamēr viņš man atvedīs ķēvi atpakaļ."
"Bet viņš jau ir mironis!"
"Še tev tava baltā ķēve," čigāns saka, "bet atdod man manu tēva brāli."
Čigāns grib jāt pavisam klāt, bet ķēve baidās, slienas gaisā, un kājas atpakaļ. Ak tavu nelaimi: viņa uzgrūžas taisni ar asti uz skala, un uzreiz tā svilst kā pakulas, mazais miroņa jājējs nosviež savu čigānu, ka nočab vien, un ar klēpi saķer ķēves asti. Uguns nodziest.
Muzikanti nokrīt no krāsnes. Visi steidzas laukā. Skan zvani pa sētsvidu. Ķēve nu ir bez astes.
Čigāns noņem lieko ģīmi un urnā ar mūsu ļaudīm nopietni, pavisam citādā balsī.
"Cik šie tālu jau gājuši?" saimniece apvaicājas.
Šitās esot piecpadsmitās mājas.
Saimnieks grib skriet laukā, saukt visus čigānus atpakaļ, piedāvāt alu un ēdienu; bet čigāns pateicas. Esot ēduši un dzēruši - jau nelienot vairs. Un nevarot arī kavēties ilgi: vēl septiņas mājas gribot izņemt cauri. Pusnakts jau sen pāri; varbūt pat diena vairs nav tālu.
Otrajos svētkos pēc pusdienas lielie mani sataisa par dzērvi un mēs, liels pulks, aizejam uz kaimiņiem. Tur ir daudz bērnu. Es viņus drusku paknābāju un tad nosviežu savu kažoķeli gultā. Nu mums ir te dzīve, kāda tikai var būt ziemassvētkos. Negaidot pienāk vakars, nemanot jau iestājusies nakts. Ārā margo sastingušas zvaigznes, bet iekšā ir gardi ēdieni un salda tēja. Sīrups lokās no pudeles šķīvītī kā brūna, mīksta bante, un mēs mērcējam tajā savus pirkstus līdz ar gabaliņu maizes.
Trešā diena līdzinās visām svētdienām. Atnāk kāda viešņa, atnes gabalu nobrieduša pīrāga, sēd visi un runājas, rokas saņēmuši. Uz vakaru sāk jau meklēt kopā darba drēbes. Tuvojas kas tumšs, smags...
Pirms gulētiešanas mēs ar māti izejam ārā. Patlaban snieg. Nakts ir pelēka kā mātes vilnāne. Laiks atmeties mīksts. Tek jumti. Pik! Pik! Piles ir milzīgi lielas un smagas. Mīkstas, pelēkas pūkas krīt man uz galvas, un es jūtu, ka mati man kļūst slapji.
"Nu ziemassvētki aizbrauc," māte saka.
Es klausos, un man tiešām liekas, ka tālumā skan sīki zvārgulīši. Es nekā neatbildu; es tikai nopūšos un steidzos istabā.
Jaunsudrabiņš Jānis Baltā grāmata.- Kopoti raksti III sējums/ Rīga, 1981.